Navigate / search

Nāve zem lietussarga by Anatols Imermanis

Nāve zem lietussarga

Lasīt šī autora darbus ir tas pats, kas bez anestēzijas raut zobus. Tādēļ bija nopietni jāsaņemas, lai izlasītu viņa kārtējo darbu “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijā. Vienīgi priecē tas, ka šis nu reiz ir pēdējais viņa detektīvgabals, kuru es šajā mūžā grasos izlasīt.

Oskars Latrops ir no darba atlaists operators, kuram dzīvē diez ko neveicas, amerikāņu sapnis nav piepildījies. Un tad pēkšņi nāk negaidīts piedāvājums no viņa paziņas Olivera Dērtija uzņemt dokumentālu filmu par kādu ASV mazpilsētu. Taču filmas uzņemšanā jau pašā sākumā viss noiet greizi, un Oskaram jāpiedalās bankas aplaupīšanas izmeklēšanā. Bonusā te vēl ir sektanti, ASV popmūzika, kapitālisma kritika un dzīšanās pēc peļņas.

Grāmatas aizmugurē kopsavilkums sola, ka šī ir aizraujoša lasāmviela tiem jauniešiem, kuriem patīk piedzīvojumu literatūra. Iespējams, ka es neesamu vairs jaunietis, un varbūt man nepatīk arī piedzīvojumu literatūra. Grāmata, manuprāt, ir totāls mēsls, kuru ar interesi lasīt var tikai ļoti agrīnā vecumā par pasauli neko nezinošs cilvēks. Un tas neskatoties uz to, ka grāmatā ir pieminēta gan pornogrāfija, gan sekss. Tas priekš 1982. gada bija dikti liberāli. Bet nu par to, kādēļ man nepatika.

Kā tajā anekdotē par žiguļu rūpnīcu arī Imermani ir piemeklējis līdzīgs lāsts, lai ar ko viņš nerakstītu, lielākoties rezultāts ir viena un tā pati grāmata. Noziegums un tā izmeklēšana. Pašam noziegumam tiek veltīta pirmā grāmatas piektdaļa un pārējā laikā varonis ar putām uz lūpām risina noziegumu. Liecinieki ir juceklīgi, viņiem ir ne tikai jāmelo un jāmaldina izmeklētējas, viņiem ir jāatklāj kapitālisma tumšās puses. Jāparāda, cik viegli kapitālismā aiziet pa noziedznieka plato ceļu. Jāuzsver, ka noziegums ir ne tikai sodāma lieta, bet arī iespēja tikt pie naudas un slavas. Nu pie cietumsoda arī, taču tas ir nieks, ja tu to dari Jēzus atnākšanas un lielā dolāra vārdā.

Var droši teikt, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm grāmata kļūst nelasāma, sevišķi, ja zināms stils, pēc kura autors būvē savus detektīvus. Jā, noris it kā spraiga izmeklēšana, fakti ir kaudzēm, un liecības laiku pa laikam ļauj izvirzīt hipotēzi par notiekošo. Bet mēs taču visi zinām, ka Imermanis vienmēr beigās izstumj no krūmiem klavieres, lai padarītu visu iepriekš uzzināto par tīri ilustratīvu materiālu. Tādēļ ir grūti saņemties un lasīt dezinformāciju,. PSRS laikos varbūt varēja palasīt kapitālisma kritiku un apskaust cilvēkus, kuriem a dienu televizors rāda televīzijas šovus un reklāmas. Mūsdienās, kad paši esam ieslīguši šajā “zaņķī”, tas vairs nedod nekādu pievienoto vērtību. Ja nu tikai ievilkt sev ķeksīti, ka arī padomju cilvēks, sabrūkot komunismam, apakšā izrādījās tāds pats patērētājs kā rietumnieki.

Varoņi arī šajā stāstā ir tikai izkārtnes, lai parādītu cilvēku alkatības dažādās formas. Pat Oskaram nav sveša liekulība, ja vien ir iespējams saraust kādu dolāru. Nemaz nerunāsim par misteru Dērtiju, kura uzvārds ir trāpīgi piemeklēts. Pārējie ir alkatīgs baņķieris, kurš vēl ir pasists uz reliģiju. Pravietis, kurš nodibinājis hipiju kustību un vēlas kļūt slavens muzikants. Ir vēl viens gandrīz slavens mūziķis, kuru Dērtijs gatavojas padarīt pavisam slavenu. Papildus klāt piemesti visādi gangsteri un vidusmēra krāpnieki.

Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm. Pilnīga papīra un laika izniekošana. Mēģināju lasīt gan skaidrā, gan pālī, nekas nelīdzēja. Ja tiešām vēlaties sevi paspīdzināt ar īpašu latviešu detektīvu, kas sevī iekļauj arī kapitālisma kritiku farsa formā, tad droši ķerieties klāt. Visādi citādi turieties no šīs grāmatas pa gabalu.

P.S. No šī autora darbiem lasāma ir vienīgi “Mortona piramīda”, viss pārējais ir PSRS laika garā sarakstīta propaganda.

Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Piedzīvojumu stāsti

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Biedrs Mauzeris

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

Seifam vajadzīgs kramplauzis by Anatols Imermanis

Seifam vajadzīgs kramplauzis

Šīs grāmatas izvēle lasīšanai bija nopietna cīņa ar sevi. Anatols ImermanisPiedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā mani ir nepatīkami pārsteidzis praktiski ar visām savām grāmatām. Patīkams izņēmums bija tikai Mortona piramīda. Arī šī grāmata ir no Mūna un Deilija sērijas, kas manās acīs sevi jau ir pierādījusi kā kapitālisma nekritiska kritika.

Romāns pamflets – īpaša veida literārs darbs, kas, ārēji balstīdamies uz kriminālsižetu, būtībā ietver sevī gan parodijas, gan fantastikas elementus. Ar to arī izskaidrojami īpatnējie rakstības paņēmieni — autora vēstījums bieži pārtrūkst, dodams vietu darbojošos personu stāstījumam, izziņām, avīžu rakstiem, dienesta ziņojumiem. Tas gan prasīs no lasītāja lielāku iedziļināšanos un aktīvāku līdzdomāšanu, taču autors cer, ka viņam šī īpatnība un vietvietām sabiezinātais humoristiskais stils tiks piedots. Lasītājs sapratīs, ka tas ir tikai ārējais ietērps dažām visai nopietnām problēmām, kuras pašlaik satrauc Rietumu dzīves veida vērotāju.

Kā par brīnumu, es tieši nesen uzzināju, ko padomju literatūrā nozīmē romāns pamflets. Ar šādi noklasificētu romānu autoram atraisīja rokas, un viņš par kapitālistiem varēja rakstīt, ko vien vēlas. Neviens viņam nepiesiesies, neaizrādīs, ka nav pietiekami dedzīgs komunists, ka pietrūkst trāpīga Marksisma-Ļeņinisma pārākuma parādīšana un citi sīki nieki. Šie nieki varēja rezultēties ar visas izdevniecības redakcijas atlaišanu un autora karjeras izbeigšanos līdz nopelniem bagātā titula dabūšanai. Rakstīt par kapitālismu bija kā fleksēt Otrā pasaules kara lādiņu, varēji dabūt tolu, bet varēja arī izsmērēt pa šķūni. Teikšu, kā ir – autors ir labi darījis, nosaucot romānu par pamfletu, tas viņam dod indulgenci pret visu, gan kritiķiem, gan lasītāju.

Grāmata acīmredzot ir domāta kā patērētāju sabiedrības kritika un reklāmas dominance kapitālistiskajā iekārtā. Reklāma ir ne tikai piecpadsmit minūtes svētdienas rītā kā padomju pilsoņiem, tā ir visur. Seriālos tiek izvietoti produkti, mārketinga speciālisti balansē uz likumības robežas, jaucoties iekšā policistu darbā un manipulē ar cilvēku prātiem. Tas viss tiek novests līdz absurdam, kas pārvēršas superļaunajā ģēnijā Džekā Kreilī, kurš veic lielāko aplaupīšanu vēsturē.

Par sižetu neko daudz nevar teikt, farss un karnevāls, kurā grūti ieraudzīt humoru vairāk gan izsmiešanu. Viss noris hipertrofētās proporcijās. Var jau saprast, kādēļ grāmatu LPSR cilvēki pirka un lasīja, lai ar kā skatīties greizajā spogulī, tā tomēr bija par visiem nīsto ASV kapitālisma citadeli, kur veikalos bija pārpilnība un četrdesmit televīzijas kanālu. Domāju, ka padomju lasītājs sijāja nost kapitālisma kritiku un klusībā vēlējas, lai arī viņam būtu kaste ar Coca-Colu, krāsaini žurnāli un televīzijas šovi.

Lai ar grāmatas anotācijā autors apgalvo, ka tā prasīs no lasītāja iedziļināšanos, man bija grūti saprast, kurš nopietns cilvēks vēlētos iedziļināties šajā pretkapitālisma aģitācijas mēslu čupā. Man ar to bija lielas problēmas, un jau pēc pirmā lapaspušu simta man absolūti trūka motivācijas viņu lasīt tālāk, vēl vairāk – lasot vilcienā mājupceļā, es lasot Džeka Kreiļa aizraujošos piedzīvojumus gandrīz aizmigu, un kaut kas tāds man sen nebija noticis.

Šim grāmatai līdzīgajam izstrādājumam lieku 1 no 10 ballēm. Tā viena balle ir godam nopelnīta par vāka noformējumu. Grāmatas lasīšanas procesa uzlabošanai iesaku ik pēc pāris nodaļām izlasīt pa PSKP CK plēnumu izrakstiem, kurās tiek nosodīta kapitālistiskā iekārta, kā dzērienu izvēlēties saulē noturētu limonādi SPORTS, kuru malkot brīžos, kad tiek pieminēta Kosmo-Kola, klāt var piegrauzt formas maizes kukulīti. Fonā vislabāk iederētos programmas Vremja skaņu celiņš, jo atgādinās tos laikus, kad visu patiesību par kapitālistiem uzzinājām no šī raidījuma un TASS korespondentu ziņojumiem.

Viesnīcas “Holivuda” rēgi by Anatols Imermanis

Viesnīcas Holivuda rēgi

Turpinu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu. Šoreiz gadījuma skaitļu ģenerators man iedeva lasīšanai šo grāmatu. It kā jau Mūna un Deilija cikls skaitās pie detektīvžanra, taču patiesībā tā ir nesaudzīga un tieša kapitālisma kritika.

Detektīvi Mūns un Deilijs nelielā Spānijas kūrortpilsētiņā Panotarosā izmeklē šķietami triviālu nāves gadījumu: ar konserviem saindējušies un miruši pazīstama miljonāra sieva un dēls. Bet tā kā šeit nokritis arī viens no amerikāņu stratēģiskajiem bumbvedējiem, tad izmeklēšana iegūst pavisam necerētu pavērsienu.

Lasot šo grāmatu, vajag ņemt vērā vēsturisko kontekstu. Septiņdesmitajos gados aktuālās tēmas bija kodolkara draudi un komunisma uzvara pār kapitālismu. Detektīvs te ir tikai tāds šķidrs sižeta pavediens, kas vijas cauri stāstam pieskaroties pareizajiem kapitālisma aspektiem. Tie atspoguļoti tā, lai padomju cilvēkam saraukt pieri un riebumā novērsties (iespējams, nākamajā dienā pēc grāmatas izlasīšanas mudināt uz normas pārpildīšanu pa 20 %). Apskatīšu, manuprāt, galvenos propagandas aspektus, kas atrodami šajā grāmatā.

Pirmais un galvenais ir militārisms. Aptrakušie amerikāņi nepārtraukti žvadzina savus kodolieročus, viņi tur gaisā stratēģisko bumbvedēju armādas, kas riņķo virs rietumu pasaules 24 stundas diennaktī. Viņi visur saredz padomju uzbrukumu. Viņu rīcība jau vairākkārt ir gandrīz novedusi līdz kodolkara sākumam. Tikai padomju cilvēku vēsās galvas ir apturējušas eskalāciju. Tiek piesauktas radaru kļūdas, nekompetenti ģenerāļi un, protams, stratēģiskie bumbvedēji, kas zaudē savas ūdeņraža bumbas. Augstākais komandējošais sastāvs ir atainots kā salašņu un bezprincipiālu karjeristu bars. Viņi būs gatavi pāri līķu kaudzēm rāpties pēc jauniem uzplečiem, viņi darīs visu, lai noslēptu savu nekompetenci un nogrūst vainu uz apakšniekiem. Netiek aizmirsti arī bumbvedēju piloti, tie no pārguruma ir prātā sajukuši indivīdi, kas neatšķir realitāti no savas fantāzijas. Viņi visur redz kara liesmas. Kā jau labā propagandas materiālā pienākas, te patiesība ir sajaukta ar meliem, piešķirot notikumiem pareizu nokrāsu.

Kapitālisma vienaldzība pret parastajiem cilvēkiem. Miljonārs nemaz nenojauš, ka viņa ģimene iet bojā viņa paša darbības dēļ. Savus kapitālus tas ir sarausis apkalpojot militāristu pasūtījumus. Viņa dēls ir stratēģiskā bumbvedēja pilots. Savukārt sieva un meita ir tipiski dīkdieņi, kas nesaprot ko darīt ar savu brīvo laiku. Varētu teikt, paša radītais ļaunums vienmēr atnāks atpakaļ. Kā uz to norāda autors, tā nebūt nav tikai neveiksmīgu atgadījumu ķēde.

Avīzes un manipulēšanu ar sabiedrisko domu. Jā, buržuju avīzes nebūt neatspoguļo tikai patiesību un dziļus analītiskus PSKP lēmumu izklāstus. Tur ārzemēs avīzes publicē tikai lētus skandālus. Jo atgadījums ir skandalozāks, jo labāk. Pusplikas aktrises pelde jūrā spēj novērst sabiedrības uzmanību no ūdeņraža bumbas vienā mirklī. Nemaz nerunāsim par to, ka objektīvu informāciju no avīžniekiem neizdabūsi. Taču šai skandalozai presei ir arī savi plusi, ja kas izies tautās, tad politiķi dabūs trūkties, vai būs spiesti izdomāt kādu uzmanību novērsošu manevru.

Gangsteri, tie iet roku rokā ar militāristiem. Mafija spēj darboties tikai tādās atpalikušās valstīs kā Itālija un ASV, pārējās valstīs pat kapitālistiskajās tās sen ir nospiestas. Vismaz tā uzskata autors. Šeit ir grūti izšķirt, kurš ir militārists un kurš gangsteris, viņu intereses pārklājas, sevišķi, ja kāds jānoliek pie vietas. Labie ļaudis no gangsteriem mēģina bēgt, bet viņi ir visur.

Reliģija te izpaužas interesanta ordeņa “Opus Dei” veidolā. Tās pārstāvis par visu varu mēģina pievērst slavenu aktrisi katoļticībai, lai popularizētu savu maldu mācību. Vispār jau viņš bija iebāzts sižetā, lai nedaudz jauktu gaisu. Tomēr autors nepalaida garām iespēju parādīt, ka katoļu baznīca nav tikai ticība vien, tās pakļautībā ir slepenas un bīstamas organizācijas.

Franko režīma apspiestie ļautiņi. Parastie cilvēki, kuri spiesti turēt savas domas pie sevis un pakļauties režīmam. Gaidot brīdi, kad varēs sacelties un satriekt pīšļos diktatoru. Tie ir parasti zemnieki, zvejnieki un citi darbaļaudis, kas nodzīti pagrīdē pašu zemē. Ir skaidrs, ka jebkurā kapitālistiskajā valstī cilvēki to vien gaida, kad viņiem tiks dota iespēja nomest savus kaklakungus.

Un nu nedaudz par sižetu. Tie ir gan gangsteri, kinoaktrises, militāristi, nabadzīgi spāņi, nēģeri. Vienu vārdu sakot, pilns komplekts. Notikumi risinās tik spraigi un juceklīgi, ka lasītājam lielākoties nekas nav skaidrs, tāpēc drošāk ir turēt aizdomās visus 20+ personāžus. Mūns kā detektīvs nerada pārliecinošu iespaidu. Tā vien šķiet, ka viņš dara visu, lai iestieptu izmeklēšanu, kas zina, varbūt viņam maksā par stundām. Viņš regulāri aizmirst apskatīt svarīgus pierādījumus, parasti tos iebāžot kabatā un tad pievēršoties kam citam. Tādēļ beigās, kad notiek konfrontācija, viss pārvēršas par farsu, kur viens pēc otra visi personāži ieslīgst atklāsmēs, pinas savos melos, un lasītājs tā arī nevar saprast, pa kuru laiku Mūns to visu uzzināja.

Izlasās jau naski, taču nopietnu gandarījumu kā no detektīva šeit nevarēs gūt. Grāmata ir vairāk ar politinformatorisku raksturu, kas vairāk atsedz sliktās buržuju iekārtas puses un militārās diktatūras, nevis lai radītu komplicētu detektīvsižetu. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt neiesaku, ja vien neinteresē “detektīvi” LPSR laikos.

“Tobago” maina kursu by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Tobago maina kursu

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu pieķerties klāt kaut kam pavisam fantastiskam. Par to, kā Latvijas Republika kļuva par vienu no Padomju republikām, no visnotaļ interesanta skatu punkta.

No Rīgas uz Santaringu dodas tirgotāja Kvieša preču kuģis “Tobago”, tilpnēs tas ved dzeramās olas un šprotes. Ceļojums noris bez problēmām, un neviens pat nenojauš, ka kuģa tilpnēs slēpjas kāds bēglis. Cilvēks, kas izbēdzis no Latvijas buržuāzistiskās valdības dienestu nagiem, Drēziņš izbijis Interbrigādes biedrs un pārliecināts komunists. Cilvēks, kuram apnicis kalpot saimniekiem, un kurš par visu vairāk vēlas redzēt no kapitālistiem brīvu tēvzemi.

Būsim atklāti, šis darbs ir parasta propaganda, kurš tiek uzdots par stāstu. Lai sarakstītu šo pēc apjoma visnotaļ īso stāstiņu, ir piesaistīti veseli divi autori. Vīri, acīmredzami, ir strādājuši uz pasūtījumu. Šķiet, 1961. gadā funkcionāri būs nosprieduši lieku reizi atgādināt, ka ar Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā viss bija kārtībā. Tiek izmantotas standarta klišejas, kapitālisti ir īsti nagu maucēji, darbaļaudis bez mugurkaula it kā jau gribētu būt brīvi, bet bez nopietnas vadības diez vai paši spēs ko izdarīt. Un tieši šim nolūkam uz kuģa “atrodas” pārliecināts komunists Drēziņš.

Kas Drēziņš ir par komunistu, var tikai nojaust. Ikdienu viņš vada domājot par savu nepatīkamo piedzīvojumu politpārvaldē un rūpēs par darbaļaudīm. Nekādu iniciatīvu viņš faktiski neuzņemas, bet visu laiku satraucas, ka tikai kuģis “Tobago”, kas maksā miljonus (noteikti jau rubļu) nepaliktu Kvieša rokās. Bet nekas, viņu ievēl par komisāru, un būs no viņa mugurkauls, kuram darbaļaudīm, šajā gadījumā matrožiem, pieķerties.

Lai stāstam piešķirtu kaut kādu sasaisti ar dzīvi, autori ir atvēzējušies uz nelielu mīlas intrigu. Kvieša meita Alise tiek izprecināta Pārupam, trīs namu īpašniekam Marijas ielā. Pārups ir dzērājs un politpārvaldes darbinieks, Alisei viņš diez ko nepatīk. Un brīdī, kad pie viņas kajītē ieveļas izbadējies Drēziņš, panesās mīlestība. Nav jau tā, ka starp buržujiem visi bija slikti, daža laba varēja arī ieķerties komunistā.

Pārējie stāsta varoņi ar kapteini priekšgalā kalpo par statistiem, kas laiku pa laikam padarbojas vajadzīgajā virzienā. Bet kā saka paši autori veidojot smaili, kas ved atpakaļ uz dzimteni. Matroži no vakts brīvajā laikā spēlē zoli, katrs gaužas sev atvēlētās lomas ietvaros, un visi kurn par slikto ēdināšanu. Neko daudz te nepalīdz arī slēptais komunists Cepurītis, kas prot krievu valodu (sevišķi, kad jāklausās telegrammas no tēvzemes).

Runājot par vēsturisko kontekstu, jāatzīst, ka autoriem ir bijusi visnotaļ pavirša attieksme, kā jau tas propagandistam materiālam arī pieklājas. Vīri pieturas pie standarta pseidovēsturisko notikumu izklāsta atbilstoši valdošajai partijas līnijai.

Vai ir vērts šo grāmatu lasīt? Nē, noteikti netērējiet laiku. Lieku 2 no 10 ballēm. Mūsdienās viņa lāga nekalpo ne kā aģitācijas, ne kā propagandas materiāls. Ja stāstā izravē ārā visu lieko, kas saistīts ar darbaļaužu apspiešanas un paverdzināšanas ilustrēšanu un buržuāzijas izlaidīgo dzīves veidu (iedomājies, kuģa pasažieri caurām dienām lok konjaku), tad nekā daudz tur pāri nepaliek. Ja negribas lasīt grāmatu, tad vienmēr taču var noskatīties filmu, kas uzņemta pēc tās motīviem.

Pavadonis met ēnu by Anatols Imermanis

Pavadonis Met ēnu

Mana sērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” epopeja turpinās. Šī ir 27. no 147 grāmatām, kuras esmu apņēmies savākt un izlasīt. Tā kā negribēju neko garu un neko jaunu, nolēmu izlasīt vēl kādu grāmatu no man jau pazīstamā Mūna un Deilija detektīvaģentūras sērijas.

Mūns un Deilijs vēl strādā policijā, un viņu redzeslokā nonāk dīvains noziegums. Kāds pilsonis Spituels tiek nogalināts īres namā. Izmeklēšana nonāk strupceļā, visi pierādījumi liecina par krievu specdienestu iejaukšanos. Izmeklēšana noris Sputīka ēnā, kuru nupat kosmosā palaidusi Padomju Savienībā. ASV iedzīvotāju apziņai tas ir tāds trieciens, ka viņi visur ir gatavi saskatīti krievu sazvērestību.

Nu jau varu ar zinošu sejas izteiksmi teikt – tipisks Imermanis. Detektīvs vairāk domāts, lai ilustrētu ASV rusofobiju, komunistu medības un citas piecdesmito gadu beigu aktualitātes. Tas viss notiek tikko palaistā Sputņika ēnā. Amerikā visi runā tikai par šo tēmu, avīzes diktē pūlim pareizās domas, un tas labprāt seko. Mūna un Deilija darbības vide ir tipiska Padomju rakstnieku ASV, kurā daži puslīdz godīgi personāži, kas ironiski attiecas pret kapitālismu, cenšas darīt lietas pareizi, pēc labākās sirdsapziņas. Pārējais darbības fons ir mietpilsonisks, kur katru indivīdu interesē tikai pašiem savs labums. Lieciniekus uztrauc nevis notikušā būtība, bet gan tas vai viņš ir redzējis vairāk par kaimiņu. Policijas priekšnieks vairāk domā par politiku nevis par patiesības noskaidrošanu. Žurnālisti ir gatavi piemelot par jebko, lai tikai uzpūstu sensāciju. Ak, jā un šajā Amerikā pār visu valda nauda.

Grāmatas tēli un to izaugsme nav nekas tāds, par kuru būtu vērts ieminēties. Savā starpā viņi atšķiras tikai ar vārdiem, pārējās rakstura īpašības autors piemeklē pēc vajadzības. Tādi cilvēki, karikatūras, kuras pareizā vietā tekstā izbīdīt ārā ar kādu teikumu vai frāzi. Bet tēlu attīstība jau arī nemaz nav grāmatas mērķis.

Slepkavība un izmeklēšana ir izmantota, lai PSRS lasītājam parādītu, kāds balagāns ir visa tā ASV brīvība. Tajā valda korupcija, valsts piesegtas slepkavības, viltus apsūdzības. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti. Jauks propagandiskā stāsta piemērs, it kā detektīvs, tomēr uzrakstīts ļoti viduvēji. Arī pats autors atzīst, ka detektīvs te ir tikai tā ironiski, un precīzāk iederētos romāns pamflets. Bet neskatoties uz visu šo, tīri labs lasāmais, kas nedaudz aizveda mani atpakaļ bērnībā.

Centrālās grāmatas idejas ir likt lasītājam saprast sekojošas lietas. PSRS raķetes izgudroja paši, un neko ASV nav spiegojuši. Paraugprāvas pret it kā PSRS spiegiem ASV ir kapitālistu safabricējums, lai pazudinātu pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Padomju spiegs, ja viņu noķers, tiks ārā no jebkādiem amerikāņu cietumiem un nebaidīsies to pateikt izmeklētājiem acīs. Amerikāņi no krievu Sputņika ir pielikuši bikses, un nav tālu tā diena, kad PSRS panāks un apdzīs ASV, kas jau stāv bezdibeņa malā.

Lieku 6 no 10 ballēm. Lasāms vairāk kā vēsturiskā propaganda, detektīvstāsts ir viduvējs un detektīviem visa izmeklēšana ir kā aklas vistas mēģinājumi uzknābt graudu. Toties grāmatas autors ir salicis tajā tiem laikiem visus nepieciešamos kapitālistiskās iekārtas nosodījumus, un domāju tādēļ šī grāmata vispār ir tikusi līdz publicēšanai. Lasīt var, ja ļoti interesē latviešu rakstnieku piecdesmito gadu detektīvu rakstīšanas mēģinājumi, apvienojot tos ar pamatīgu propagandas piešprici.

Mortona piramīda by Anatols Imermanis

Mortona piramīda

Vispār jau divu nedēļu laikā ķerties pie vēl viena Imermaņa romāna šķita nedaudz neprātīgi, ja ņemam vērā, ka iepriekšējie divi darbi man šķita diezgan pašvaki. Bet tā kā esmu apņēmies izlasīt visu sēriju, tad nācās vien šķirt grāmatu vaļā un sākt lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1970-tajiem līdz 2020. gadiem plus mīnus desmit gadi. ASV varu ir sagrābušas korporācijas, taču Mortona korporācija iegūst absolūtu varu. Korporācijas mantinieks Trīdents Mortons nemaz nav laimīgs cilvēks. Viņu nomoka domas par tēmu, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā tikai tādēļ, lai viņš iegūtu bagātību. No viņa paša neviens neko daudz neprasa, šīm darbam korporācijā ir menedžeri. Reizēm tikai vajag pa parakstam, piedalīties kādā sēdē vai kalpot par reklāmas seju. Kompānijas pašreizējais vadītājs ar pseidonīmu Mefistofelis saprot, ka pēc viņa nāves korporācija var aiziet postā, un tādēļ viņš mēģina Tridentu piesaistīt savam jaunajam projektam Telemortonam.

Autors manās acīs ir reabilitējies. Ļoti laba distopija, kuras apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien. Piemēram, reklāmas ietekme uz cilvēkiem. Uz to, cik viegli patiesībā masu mēdijiem ir nozombēt parastu cilvēku, un kā no indivīdiem tos pārvērš par nedomājošu masu, kur katram indivīdam rūp tikai paša labklājība. Par ideālo sabiedrību, kur visi resursi ir ideāli sadalīti visiem iedzīvotājiem pēc to vajadzībām. Par to, kāda situācija rodas, ja šie resursi ir ļoti, ļoti ierobežoti. Bagātajiem jau pietiek, bet ko darīt nabagajiem?

Autors nākotnē ir paredzējis vietu arī skaitļojamām mašīnām. Te gan ir tikai viens milzīgs skaitļošanas monstrs, kas izvērtē pieejamos resursus un ir sasniedzis Mākslīgā intelekta līmeni. Taču, kas notiek, ja šis intelekts iespaidojas no saviem radītājiem un viņa galvenā premisa ir baltās rases saglabāšana. Un kā rīkoties šim intelektam, ja tā rīcībā esošie resursi neļauj piepildīt arī šo visai ierobežoto mērķi? Tagad cilvēki dodas uz anabiozi jau jauni, jo Mortona kontrolētā teritorijā visiem nepietiek vietas un resursu, tādēļ populācija ir jāsamazina.

Var jau, protams, visā saskatīt padomju ideoloģiju par pūstošo kapitālismu un kapitāla alkatību, bet būsim godīgi, tāda tomēr mūsdienu pasaule ir. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es autoru respektēju arī kā labu futūristu un cilvēka dabas pazinēju. Tas, par ko viņš raksta pirms četrdesmit gadiem, nu ir mūsdienas. Mēs neatraudamies vērojam „dzīvajā” karu un katastrofas tiešraidē. Virs pilsētām ASV un Eiropā dežūrē reportieru helikopteri, lai varētu jebkuru notikumu atainot TV skatītājiem. Katrs garāmgājējs var kļūt par mirkļa slavenību nofilmējot ekskluzīvus kadrus notikumu vietā. Gadās, ka cilvēki tā vietā lai zvanītu attiecīgajam dienestam, labprātāk sāk filmēt notiekošo.

Varbūt mēs nesmēķējam Mortona cigaretes ar marihuānu un, iespējams, telekompānijas pašas neinscenē karus (tos aizstājot ar realitātes šoviem, bet parastais cilvēks jūtas apmierināts, ja vardarbība un agresija viņam tiek nogādāta tieši mājās caur TV ekrānu. Galvenais ir maize un izklaide, ja tas ir, tad cilvēks jūtas laimīgs, un viņam pēc būtības ir vienalga, kurš vada valsti. Te gan jāpiemin neliela nobīde laikā, autora ASV tas viss notiek 70 desmitajos, un ziņas nav īsti tiešraide, viss tiek ierakstīts videokasetēs, kuras tad ved uz centriem. Vispasaules informācijas tīkls vispār grāmatas rakstīšanas brīdī bija tik fantastiska lieta, ka īsti neviens to mūsdienu veidolā tā arī neparedzēja. (Vismaz cik nu es par to zinu.)

Grāmata ir par meliem, politiku un naudas varu. Mortona piramīda nav tikai debesskrāpis, tā ir arī naida un lāstu piramīda, kurus pakļautie velta saviem saimniekiem. Taču informācija un propoganda ir viss, kas vajadzīgs, lai tos noturētu grožos. Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tēmas aktuālas ir joprojām, interesanta distopija, un diemžēl autors daudzās lietās nemaz nav nošāvis garām.

Hamburgas orākuls by Anatols Imermanis

Hamburgas orākuls by Anatols Imermanis

Turpinu lasīt vecās labās “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Šo grāmatu reiz jau esmu lasījis bērnībā, bet, ja pavisam godīgi, tad tad neko lāga nesapratu. Neskatoties uz visai necilo autora grāmatas novērtējumu, nolēmu tomēr riskēt un izlasīt vēl kādu šī autora detektīvu.

Magnuss Menkups ir pazīstams Rietumvācijas publicists un laikraksta īpašnieks, saukts arī par Hamburgas oruākulu. Viņa uzskati un prognozes ne vienmēr ir pieņemams Adenauera valdībai. Taču nekas nespēj aizbāzt Menkampa muti, viņš ir pietiekoši bagāts, lai viņu neviens neapklusinātu ar vienkāršu šantāžu un piedraudēšanu ar cietušajiem. Galvenais strīdus objekts ir izbijušie hitlerieši, kas veiksmīgi pārlaiduši pēckara tiesas un nu atkal mēģina tikt varas virsotnē. Viņos ir saglabājies revanšisms, naids pret komunismu un vēlme saasināt Auksto karu līdz aktīvai karadarbībai. Menkups savukārt rūpējas, lai neviena noziegumi netiktu aizmirsti un, lai neviens nepaliktu nesodīts un nodots aizmirstībā.

Arī šis detektīvs ir veltīts Mūnam un Deilijam. Viņi ierodas Rietumvācijā, lai palīdzētu Menkupam. Situācija ir saasinājusies tik tālu, ka viņam ir radušās aizdomas par savu drīzu aiziešanu. Reizē ar detektīviem lasītājs tiek iepazīstināts ar buržuāzisko Hamburgu. Te darbaļaudis vakaros neiet vis mājās pie ģimenēm, bet uzdzīvo krogos. Tiek veikta neliela ekskursija pa Hamburgas sarkano lukturu kvartālu (domāju, savulaik tas nodrošināja grāmatai panākumus). Apmeklē eksperimentālo teātri, tādu, kuru saprot tikai diendari, kas iet uz teātriem regulāri. Te gan jāpiebilst, ka sagaidītās pseidofilozofijas vietā skatītājam nākas saskarties ar skarbu reālismu (skaidrs, ka publikai tādas izrādes nepatīk).

Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, šajā nedemokrātiskajā Vācijā valda revanšisms un valdība slepeni kopā ar NATO valstīm ir izstrādājusi uzbrukuma plānu austrumu blokam, kas iznīcinās pusi no Rietumvācijas iedzīvotājiem. Parastie cilvēki neko nenojauš, bet izbijušie hitlerieši ministrijās berzē roķeles. Tā tas turpinās pusi no grāmatas, kad beidzot Menkups tiek noslepkavots. Tad sākas tradicionāls slēgtas telpas detektīvs. Dzīvoklī kopā ar Mankupu atrodas tikai viņa tuvākie draugi. Draugi lielākoties ir bohēmiska dzīvesveida piekritēji mākslinieki, kuri dzīvo visai trūcīgi un pārtiek no Menkupa dāvanām. Teorētiski, ikvienam no viņiem ir motīvi un iespējas nogalēt slaveno publicistu. Taču Mūns nesteidzas ar secinājumiem un izmeklēšana atklāj pavisam dīvainas lietas.

Kā politiskais detektīvs šī grāmata jau ir daudz labākas kvalitātes nekā iepriekšējā. Grāmatai ir parādījusies struktūra un vienota sižeta līnija. Mētāšanās starp atrisinājumiem nav tik haotiska un nozieguma motīvi ir daudz nopietnāki. Arī grāmatas apskatītā tēma ir visnotaļ nopietna un aktuāla arī šodien. Vai kara laikā pastrādātus noziegumus var attaisnot ar pavēli? Vai šādiem noziedzniekiem ir jāpaliek nesodītiem, jo viņi ir atraduši veidu kā izvairīties no soda? Vai tādēļ viņi pēkšņi kļūst par respektabliem birģeriem bez pagātne,s un ko darīt tiem, kuru tuviniekus viņi ir iznīcinājuši? Autors gan mākslīgi polarizē abas Vācijas, kur viena it kā izpirkusi savu vainu, bet otra kurina kara mašīnu tālāk. Tā diemžēl ir laikmeta nodeva, kuras dēļ notiek vienas puses demonizēšana un otras pieminēšana tikai pozitīvā plāksnē. Lai ideja ir pietiekoši laba, lai labs stāsts sanāktu arī bez politikas.

Grāmatas tēli šajā grāmatā tiešām dara to, kas detektīvā tēliem ir jādara, viņi jauc gaisu, rada aizdomas, viņiem ir noslēpumi. Daļa no tiem izskatās arī pēc dzīviem cilvēkiem. Lielāko daļu no viņiem gan vada emocijas, tikai Menkups ir tāds racionāls pragmatiķis. Mūns un Deilijs, savukārt ir tādi kā situācijas izmantotāji ar saviem principiem. Viņi nenovēršas no patiesības, lai cik tā būtu neaptīkama. Viņi ir arī pietiekoši saprātīgi, lai spētu pieņemt morāli pareizus lēmumus, pat ja tas ir nedaudz pretrunā likumam. Tā teikt, gandrīz kā padomju pilsoņi, kuriem nav palaimējies piedzimt pareizajā pusē.

Detektīvsižeta  struktūra mūsdienās, un domāju, arī septiņdesmitajos nav nekāda novitāte, bet tā ir labi realizēta. Nepaliek atvērtu sižeta līniju, un atšķirībā no iepriekšējās grāmatas, autors ir diezgan labi pastrādājis. Tas gan neattiecas uz kriminālizmeklēšanu. Es gribētu redzēt valsti, kurā kriminālpolicija atdotu izmeklēšanas grožus diviem no ASV atbraukušiem detektīviem, pat neturot tos aizdomās.

Kopumā grāmatu lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma un piedāvā savdabīgu ekskursiju tā laika domāšanā, propagandā un informācijas karā pret kapitālismu.

Lidmašīnas krīt okeānā by Anatols Imermanis

Lidmašīnas krīt okeānā

Esmu ķēries pie projekta, kas saucas „pārlasi bērnības grāmatas!”. Iesākumam izvēlējos pārlasīt visas “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Pie pilnīga sērijas saraksta man vēl joprojām nav izdevies tikt, bet viens ir skaidrs  – ap 130 lasāmu grāmatu man ir garantētas. Lidmašīnas krīt okeānā pirmo reizi lasīju kaut kur desmit gadu vecumā. Nolēmu pēc divdesmit pieciem gadiem pie šīs grāmatas atgriezties vēlreiz.

Detektīvu aģentūras “Mūns un Deilijs” ikdiena ir visai sūra. Klientu ir maz, daļa darbu, tādu kā noklīdušu papagaiļu meklēšana, īpašu entuziasmu neizraisa. Un te pēkšņi detektīvu aģentūrai tiek piedāvāts kontrakts lidmašīnu avārijas apstākļu noskaidrošanā. Visa izmeklēšana noris priekšvēlēšanu gaisotnē, un ir skaidrs, ka tās rezultāts tieši ietekmēs vēlēšanu rezultātus. Jo viens no kandidātiem ir lidmašīnas ražojošā uzņēmuma īpašnieks.

Pēc apraksta spriežot varētu šķist, ka grāmata ir politiskais detektīvs, ar korupciju un citiem demokrātijas trūkumiem piedevā. Tomēr tā kā grāmata ir izdota tālajā 1968. gadā, tad tā vispirmām kārtām ir veltīta tam, lai parādītu sapuvušo kapitālismu visā tā godībā. Ja ticam grāmatai, tad Mūna un Deilija ASV visi dzenās tikai pēc peļņas. Nevienu neinteresē, cik cilvēkus tu tādēļ piebeidz, galvenais, lai tava peļņas likme būtu milzīga. Tipiska parodija par – ja krīt, tad pagrūd; cilvēks cilvēkam vilks. Visi tēli, izņemot detektīvu Mūnu, ir bezkompromisa ierāvēji, kas centīsies nopelnīt, uz ko vien iespējams. Mūns ir tāds labais cilvēks visā šai buržuju perēklī, viņam godīgums ir pāri visam.

Pats grāmatas sižets ir saraustīts līdz ārprātam, daļa no notikumiem vispār nekā nav saistīti ar izmeklēšanu. Piemēram malajieša loma visā šai pasākumā man tā arī palika mīkla, tāpat kā opija smēķētavas kūrētāja loma stāstā. Tas pats par mistisko vjetnamiešu delegāciju, kuru it kā visi gribēja nogalēt, bet kādēļ un kurš, tas palika gaisā karājoties. Autora doma par izmeklēšanas vešanas metodēm ir visai interesanta, varbūt tā arī kādreiz bija, bet ne jau septiņdesmitajos. Šaubos vai pat tad tiesa ņēma vērā pierādījumus, kurus atstiepj uz tiesas zāli liecinieks vai aizdomās turamais. Tiesu, autoraprāt, spriež pūlis, un prokuroram acīmredzot nav atvēlēta nekāda loma. Šādi robi detektīvā tomēr ir nepiedodami. Var jau ņirgāties par kapitālismu, bet kaut kādai realitātes atblāzmai arī būtu jābūt.

Kopumā lieku 2 no 10 ballēm. Ja kapitālisma kritika vēl bija lasāma un vietām pat varēju pasmieties kopā ar autoru, tad pats detektīvstāsts bija samests kopā, izmantojot visbanālākās klišejas, pat nemēģinot izstrādāt nopietnu sižeta līniju. Visu cieņu autoram, bet kā detektīvs šī grāmata ir absolūts sviests. Varbūt savā laikā viņu rakstot ir domāts, lai tā izskatītos vairāk kā kapitālistisko valstu izsmiešana un kritika. Bet skatoties no mūsdienu viedokļa autors šķiet pievērsies tēmai, par kuru zinājis visai maz.

%d bloggers like this: