Navigate / search

Atraitne janvārī by Andris Kolbergs

artaine-janvari

Par šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es zināju jau no bērnu dienām. Lasīt gan nemēģināju, un tam bija daži iemesli. Pirmais bija vāks, kas netieši liecināja par ziemošanu lauku sētās mājās ar sliktu siltumizolāciju. Otrais – mani mulsināja nosaukums. “Atraitne janvārī” – ko tas vispār nozīmē? Domāju, ka sieviete ir plānojusi kļūt par atraitni tieši janvārī – krimiķis taču, vai arī iespējams viņa ir atraitne tikai uz janvāra mēnesi un pēc tam apprecēsies vēlreiz. Tagad pēc izlasīšanas varu teikt, ka daļēji pareiza ir pirmā ideja.

Grāmatas anotācija ir tik izsmeļoša, ka tā ir jācitē vārds vārdā:

“Šoreiz autors izseko kādas jaunas meitenes morālai degradācijai – sākot no neskaidras “skaistas” dzīves tīkojumiem līdz pat nozieguma izdarīšanai. Autors meistarīgi atsedz to ļaužu slāni, kas rada augsni noziedzības eksistencei mūsu sabiedrībā.”

Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tas viss te patiešām ir. Ir meitene vārdā Margrita, kurai patīk staigāt pa restorāniem, kurai ir uzradies sponsors ar daudz blatiem. Šķiet, viss ir vislabākajā kārtībā, ja vien vienu dien ar sponsoru neatgadītos ķibele un viņš nenonāktu aiz restēm. Tad nu sanāk kulties vien pa dzīvi pašai. Diez ko par labu fabrikas meitenei nenāk arī baumas, kas vēsta, ka viss viņas brūtgāna piķis ir palicis pie viņas. Morāle pēc būtības ir sekojoša- ja reiz tu strādā ledusskapju rūpnīcā kvalitātes kontrolē, tad tur arī labāk paliec, nav ko meklēt dzīvē vieglus ceļus. Vieglie ceļi noved līdz restorāniem, prostitūcijai un šaubīgiem paziņām. Beigās no šī muklāja ārā vairs netiksi un tad jau arī pašai būs uzspļaut biedru tiesām un citiem niekiem. Jāatzīst, ka Magritai nudien neveicās, lielākoties jau pašas stulbuma un neuzņēmības dēļ.

Gundars ir ļaunais tēls, kurš lielākoties ir vainīgs Margritas nelaimēs. Zagtu mantu uzpircējs – amatieris, kurš, padzirdējis par Margritas rocību, nolemj precēties. Kad viņa gaisa pilis sabrūk, viņš kļūst par cilvēku, kurš sit savu sievu un vaino to visās savās nelaimēs. Arī šim puisim kā īstam padomju noziedzniekam pieklājas nav pilns rublis un izsities viņš ir tikai alkonautu sabiedrībā. Nopietni vīri viņu pa pilnu neņem. Puisi moka tik daudzi mazvērtības kompleksi, ka nekas cits neatliek, kā gandēt dzīvi sev un apkārtējiem.

Gvido savukārt ir inženieris, kuram sanāk kļūt par nolaupītāju upuri. Viņam galvenā dilemma ir vai nu palikt dzīvam pašam vai arī piedalīties nozieguma plānošanā. Labi zīmē uz rūtiņu papīra, un kā stratēģis būtu vērā ņemams bandas papildinājums. Taču viņš ir labais tēls, kuram vienkārši nav paveicies.

Sižets ir interesants, par padomju laika noziedzību, tā laika populārajām piramīdu shēmām ar dzīvokļiem. Par mazajiem žuļikiem, kuri apzog baznīcas un nosperto iemaina pret pudeli. Par zagļiem ar lielām ambīcijām, vēlmi ierakstīt sevi vēsturē un vienkārši tādiem, kas ātri vēlas kļūt bagāti. Autors stāsta hronoloģiski par visiem, to dzīvi un tad lēnām lasītājs var saprast, kā tad viņi visi ir nonākuši tur kur atrodas patlaban. Īstā nozieguma kā tāda nemaz nav, tas parādās tikai grāmatas pēdējās lapaspusēs un visu laiku potenciālajiem noziedzniekiem ir iespēja atgriezties uz pareizā ceļa. Līdz ar to nav arī izmeklētāja, jo šim jau nebūtu ko izmeklēt. Lasītājam atliek vien pašam izvēlēties, kurus nosodīt, atzīt par kaitniekiem un parazītiem, autors te priekšā neko neteiks.

Grāmatas beigas bija vislabākās, ne jau tādēļ, ka viņa beidzās, bet gan kā viņa beidzās. Mūsdienās populārais Mārtins var tikai nervozi pīpēt, tāds grimdārks ka maz neliekas. Lieku 9 no 10 ballēm, man patika gan izklāstījuma veids, gan tas kā autors atrisināja sižetu, nudien negaidīju tādu notikumu pavērsienu, kā ar cirvi pa pieri.

Naktī, lietū…; Automobilī rīta pusē by Andris Kolbergs

Automobilī rīta pusē by Andris Kolbergs

Ar šo grāmatu man gadījās kāds pavisam nepatīkams atgadījums. Dodoties atvaļinājumā lasāmo biju uzlicis uz kindles, jo nevēlējos stiept līdzi papīra grāmatas. Beidzot vienu vakaru nolēmu pieķerties Kolberga daiļradei. Vismaz man tā šķita dotajā brīdī. Sāku lasīt – Imermanis, kas Imermanis, neko pielikt, neko atņemt. Lasīšanas progresu komentēju goodreads un nonācu pie secinājuma, ka latviešiem ar detektīviem PSRS laikos ir bijis paplāni. Tikai pēc izlasīšanas un novērtēšanas atklāju, ka šo grāmatu nemaz neesmu lasījis, bet tā vietā negribot izlasījis Imermaņa “Nāve zem lietussarga“. Nācās lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu tā kā no jauna.

Arī Padomju Savienībā miličiem darba netrūka. Laiku pa laikam kādu noslaktēja, kāds vieglas dzīves tīkodams zaga valsts naudu, cits ņēma kukuļus. Pirmais grāmatas stāsts par kādu ķirurgu noteikti ir aktuāls arī mūsdienu kapitālismā, kur valsts it kā apmaksā medicīnas pakalpojumus. Šeit ir kāds ļoti slavens cilvēks, kurš par operācijas veikšanu prasa naudu. Pacientam jau īsti nav, kur sprukt, vai nu maksā vai ej pie cita ne tik liela speciālista. Bet sākas viss ar grāvmalē atrastu līķi, kurš nosists ar akmens bluķi. Viss stāsts pēc savas būtības ir ilustrācija kā sīki noziegumi noved pie lielajiem. Kā ieradums visu pirkt par naudu izmaina cilvēkus, sagandē jaunatni un beigu beigās noved līdz cietuma nārām.

Otrs stāsts ir par valsts īpašuma izlaupīšanu. Ko tikai nevar izdarīt uzņēmīgs noliktavas pārzinis sasaistē ar rūpnīcas vadību! Tiek viltoti dokumenti, apgrozītas milzīgas naudas summas. Bet galvenais – vajadzīgie cilvēki tiek apgādāti ar deficītajiem elektroniskajiem skaitļotājiem (kalkulatoriem). Par šo lietu miliči bija informēti jau pāris gadus atpakaļ, viens no bēguļojošajiem nozieguma veicējiem tiek atrasts nošāvies Jūrmalā, un vecie notikumi tiek pacelti jaunā perspektīvā. Nekas tā nesamaitā cilvēkus kā nesodāmība, laikus nepāraudzināts cilvēks dzīvē vairs nezina mēru. Nav pat tā, ka nozieguma veicējiem būtu dikti nepieciešama nauda, pelna jau viņi labi, bet kuram gan negribas pāris vasarnīcas, ko atstāt mantojumā bērniem, vasarā aizbraukt uz Krimu vai staigāt importa biksēs. Pavisam traki ir tas, ka reiz iekūlies noziedzības muklājā tu vairs prom netiksi, jo tavi līdzdalībnieki to nepieļaus.

Laba grāmata, par šo autoru tiešām var teikt tikai atzinīgus vārdus. Viņa miliču pasaule nav sterils padomju sapnis, viss tiek rakstīts pietuvināti realitātei. Neviens nešausminās par bomžiem, alkoholiķiem un kukuļņēmējiem. Tā diemžēl bija realitāte arī tajos laikos. Salīdzinot ar mūsdienām ir nedaudz nobīdīta perspektīva, jo mūsdienās spekulants vairs nepastāv un vairāk problēmas sagādā nodokļu nemaksātāji.  Taču pamatlietas joprojām ir aktuālas.

Valoda ir sadzīviskā ar slengu, bet viss lasās ļoti raiti, bez samākslotības un patosa. Izmeklētājs risinot noziegumu gan kalpo kā tāds nozieguma sastāva iztirzātājs, kurš nebaidās likt lasītājam padomāt par dažādiem ētiskiem jautājumiem. Ne viss kas pasaulē notiek ir mērāms kā melns un balts, ne viss likuma burts vienmēr ir piemērojams pilnībā. Reizēm to nemaz nevajag. Nedaudz žēl, ka nav tādu īpaši spilgtu varoņu iespējams autors to darījis speciāli, jo lielākoties jau mēs uz ielas sastaptus cilvēkus nemaz atsevišķi neizdalām no pelēkās masas. Arī šeit gan noziedznieki, gan izmeklētājs nedaudz ir saplūdis ar pelēko masu un standarta detektīva tēlu arhetipu. Tas nedaudz žēl.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja kādudien iegribas palasīt latviešu detektīva klasiku, labi sarakstītu, bez liekas komunisma iekārtas slavināšanas. Tad droši pūtiet nost putekļus no šīs un ķerieties klāt! Pie reizes uzzināsiet, ko patiesībā nozīmē haļava.

%d bloggers like this: