Navigate / search

Oskars un lietas by Andruss Kivirehks

Šo grāmatu nopirku pērngad, gāju pa veikalu, ieraudzīju un nopirku. Reizēm tā gadās. Pirkumam bija pāris motīvi. Pirmais – man patīk autora darbi. “Vīrs, kas zināja čūskvārdus” vien ir ko vērts! Otrkārt, bērniem skolās tagad katru mēnesi ir jāizlasa pa grāmatai un nopirku rezervei. Bet nu par pašu grāmatu, kuru es izlasīju tikai tāpēc, ka izejot no mājas man pa rokai negadījās neviena cita.

Oskars nonācis laukos pie vecmāmiņas bez telefona, no stresa un vientulības lēnām sajūk prātā. Kādu dienu viņš nokrāso koka pagali, lai tā izskatītos pēc telefona un piezvana gludeklim …

Labi, es pajokoju, šī taču ir Bērnu grāmata un tajās, kā labi zināms, var notikt nekas, tāpat kā īstajā dzīvē. Oskara piedzīvojumi virspusēji nav nekas īpašs, viņš dzīvojot savā uzkonstruētajā realitātē nodarbojas ar savdabīgu fen šui, pārbīda lietas, paklausot to vēlmēm. Cukurtrauks grib būt blakus krējumtraukam un kanna bez vāciņa nemaz nav īsta kanna. Bet stāsts tāds šķiet tikai pirmajā acu uzmetienā. Un zinot autoru, ir skaidrs, ka autors noteikti ir vēlējies pateikt ko vairāk.

Tas, ko vairāk arī ir visnotaļ acīmredzams, ja paskatās uz pašu un jaunās paaudzes socializēšanās paradumiem. Tagad cilvēks nerunā tieši viens ar otru, vajag izmantot starpnieku – telefonu. Oskara pasaulē nekas nenotiek, kamēr viņš nav izgatavojis telefonu, ir nomācoša garlaicība un draudoša iespēja spēlēt futbolu ar kaimiņu bērniem. Telefons (lai ar neīsts) ir katalizators un atslēga, kas atkal padara pasauli krāsainu. Ja tev ir telefons, tu vari izdarīt visu ko – pat piezvanīt gludeklim!

Telefons viņam arī ļauj zināmā mērā kļūt par tādu kā lietu pusdievu, jo viņam ir rokas un kājas. Viņš ir tāds kā sengrieķu filosofu Pirmkustinātājs. Viņš uzklausa un palīdz. Esi aiz skapja nokritis skrūvgriezis, Oskars tevi uzliks atpakaļ uz plaukta. Esi gludeklis, kuram nogurusi pēcpuse, Oskars tevi noguldīs uz vēdera. Taču katrā pasaulē ir savi ierobežojumi, ne visas lietas grib, lai viņām palīdz, un ir tādas, kurām vairs nevar palīdzēt. Antropomorfizācija, biomorfizācija šajā grāmatā tiek izmantota uz nebēdu. Piemēram, mūsu galvenais varonis ieķeras sarkanā baloniņā. Visas birstes ir radinieces un vecmāmiņa šķiet visu laiku šeptē tik pa dārzu un četrdesmit gadu laikā nav izdevies iztīrīt virtuves skapjapakšu! Bet ja tā padomā, kurš gan tīra skapjapakšas?

Tā kā manī no bērna ir pāri palicis tāds nieks vien, protams, ja atņem niķošanos, tad grāmata manī lielākoties radīja pārdomas. Piemēram, ja es lasītu šo grāmatu sešu gadu vecumā, kā es viņu uztvertu? Cik nu man spējas atļauj emulēt bērna prātu, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, kā bērnu grāmata viņa ir vienkārši izcila, apraksta maza puišeļa ikdienu un vientulību, kas izprotama katram bērnam, kurš uz kādu laiku palicis bez ekrāniem. Jebkurš mūsdienu bērns būs spējīgs identificēties ar Oskaru. Vecākiem, tas ir labs gabals, lai pavingrinātu pašiem savu prātu un nedaudz atgrieztos bērnībā.

%d bloggers like this: