Navigate / search

Intervija ar vampīru by Anna Raisa

Intervija ar vampīru

Te nu man jāatzīst, ka es patiešām šo grāmatu vēl nebiju lasījis. Filmu gan biju redzējis, bet nu mēs visi jau zinām cik „ļoti” filmā ir tas, kas rakstīts grāmatā. Tādēļ ieraudzījis, ka Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu „Intervija ar vampīru”, nolēmu beidzot izlasīt vienu no vampīru žanra klasiskajiem darbiem.

Luijs, dzimis astoņpadsmitā gadsimta beigās, zaudējis savu brāli nelaimes gadījumā īsti vairs nezina, ko pasākt ar savu dzīvi. Tādu viņu satiek Lestats, kurš, tīri savtīgu motīvu vadīts, pārvērš Luiju par vampīru. Luijs kā vampīrs ir aizvadījis jau vairāk kā divsimts gadus, un nu viņš ir nolēmis izstāstīt savu dzīves stāstu kādam žurnālistam.

Šis darbs pamatoti tiek uzskatīts par žanra klasiku. Te vampīri baidās no dienas gaismas, un noteiktos apstākļos vampīra sakostais pats spēj kļūt par vampīru. Tomēr šie vampīri nebaidās no krustiem un ķiplokiem. Arī nogalēt tos nemaz nav tik viegli.

Es teiktu, ka Raisas darbs ir tāds kā starpposms starp pērnā gadsimta sākumā rakstītājiem gotiskajiem romāniem un mūsdienu vampīru sāgām. Ja romānos, kas radās pēc “Drakulas”, visi notikumi tika atspoguļoti no upuru un vampīru nedarbu cietēju skatupunkta, tad šeit mēs varam uzzināt, kā tas viss izskatās no vampīra perspektīvas. Nenoliedzu, ka, iespējams, kaut kas tāds ir bijis sarakstīts arī agrāk, bet to man diemžēl nav nācies lasīt.

Grāmatas galvenie tēli ir Luijs, Lestats, Armands un Klaudija. Luijs par vampīru tiek pārvērsts negribot. Kurš gan to grib pats. Kā cilvēks viņš bija neizlēmīgs, nepārliecināts un depresīvs. Kļūstot par vampīru nekas daudz nemainās, tikai papildus viņu sāk pārņemt riebums pret jauno sevi un savām spējām. Viņš nespēj nogalināt cilvēkus nepiespiesti, kā to dara Lestats. Viņš sev ir sabūvējis dažnedažādus ierobežojumus un to pamatošanai ir gatavs ieslīgt garā filosofēšanā. Tomēr visas viņa apņemšanās patiesībā nav ne graša vērtas, visas tiek pārkāptas. Neskatoties uz vēlmi sevi pasniegt kā tādu inteliģentu vampīru, viņš patiesībā nespēj turēties pretī saviem instinktiem. Bonusā viņš vēl ir profesionāls pa straumi peldētājs, un to viņš dara gadsimtiem ilgi. Viņā nav nekādas pašiniciatīvas, vēlmes pieņemt lēmumus. Šo viņa īpašību labprāt izmanto  Lestats un Klaudija.

Lestats, savukārt ir īsts paraugvampīrs, viņam patīk savus upurus apburt, pat sadraudzēties ar tiem un nejust nekādu žēlastību savus upurus nogalinot. Luijs viņam ir tikai finanšu avots un drošības garants. Vampīriem ir vēlams dzīvot kopa pa diviem, tā ir drošāk. Un, tā kā Luijs ir viņa “bērns”, tad viņus vēl saista vampīriem raksturīgā mīlestība.

Klaudija, savukārt ir Luija “bērns”, un viņa ir radusies nejauši, Lestata un Luija ķildas rezultātā. Klaudija ir līdzīga Lestatam, nežēlīga aprēķinātāja, tomēr viņa ir ļoti pieķērusies Luijam. Ir jau grūti būt vampīram, kas nodzīvojis ap gadsimtu, un tai pat laikā visu laiku atrasties maza bērna izskatā.

Ja godīgi, tad galvenais tēls man nekādas simpātijas neradīja, esošā dzīve viņam nepatīk, tomēr pats sev galu arī viņš netaisās darīt. Ar attapību viņš īpaši neizceļas, un praktiski ar viņu spēj manipulēt visi, kam vien nav slinkums. Arī viss stāstījums tiek pasniegts no viņa skatu punkta, un ir skaidrs, ka tieši viņš – nabaga Luijs ir vislielākais cietējs pasaulē. Tāds viņš autorei ir sanācis ļoti labs.

Liels uzsvars grāmata ir likts uz vampīru savstarpējām attiecībām. Tās pasniegtas tādā viegli erotiska manierē, jo vampīriem tak pienākas būt apburošiem un pievilcīgiem. Jāatminas, ka grāmata rakstīta septiņdesmitajos gados, tādēļ nekāda seksa te nebūs, ir tikai mājieni.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs vampīrstāsts, tīri vai gribās izlasīt arī otro daļu par Lestatu, kur varētu uzzināt šī vampīra viedokli par Luija stāstītajiem notikumiem. Man šķiet, ka tur viss varētu būt pasniegts daudz citādākā gaismā.

%d bloggers like this: