Mutants-59: Plastmasu ēdājs by Kits Pedlers, Džerijs Deiviss

Plastmasu ēdājsTurpinu savu Fantastikas pasaulē sērijas izlasīšanas projektu. Šis solās būt daudz interesantāks, jo liela daļa no grāmatām ne tikai ir palikušas atmiņā kā labas no bērnu dienām, bet pārlasot joprojām tur savu līmeni. Atceros, kā apmēram desmit gadu vecumā izlasīju šo grāmatu pirmoreiz, tehnogēnās katastrofas apmēri mani pārsteidza un lika aizdomāties.

Londonā kāds biologs – entuziasts, nolēmis atrisināt piesārņojuma problēmu, viņš meklē baktēriju, kura spētu sadalīt plastmasu. Nelaimīgas sakritības rezultātā pētnieks mirst un viņa izgudrojums nonāk brīvībā. Mūsdienu civilizācija uz plastmasu balstās daudz vairāk nekā jebkad, un šķietami nekaitīga baktērija spēj nodarīt lielu postu. Taču to neviens nepamana, pirms Londonā nesāk notikt grūti izskaidrojamas katastrofas.

Šī nu ir īsta bioloģiskā laika bumba. Grāmata ir aktuāla arī mūsdienās; specializētie organismi, nanoroboti nav nekas jauns un nebija nekāda atklāsme arī pirms četrdesmit gadiem. To, ka organismu bioloģiskajai uzlabošanai var būt sekas, saprata jau tajā laikā. Es te nerunāju par anti ĢMO, bet par to, ka radot unikālu organisma ekosistēmā ir vērts padomāt par tā kontroles mehānismiem. Plastmasas ēdājs šajā grāmatā bija perfekta problēmas ilustrācija. Cilvēks jau diendienā nemaz tā daudz neaizdomājas par plastmasas izplatību savā dzīvē. Un tādēļ plastmasas ēdājs kā veco Rimi maisiņu notīrītājs varētu šķist efektīvāks par atkritumu šķirošanu. Šis ir tieši tāds stāsts.

Grāmata pēc būtības ir dažādu katastrofu norišu apraksts, kurā autori, nebaidīšos no šī vārda, ar prieku apslaktē tūkstošiem nosacītos londoniešus. Gandrīz kā nopietnā bojevikā saduras milzu mašīnas, kuras ved cianīdu, ripo dzelzs trubas un pūlis samin vājākos. Metro vagoni tuneļos sprāgst vienā laidā, un cilvēki pārvēršas pelnos. Kā zombiju filmās ir ieviesta totāla karantīna, kura nepalīdz. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, un vienīgā cerība ir uz galveno varoni Džerardu.

Džerards nāk no Kanādas, un katram muļķim ir skaidrs, ka īstens britu glābējs var būt tikai no bijušās kolonijas. Viņš ir šķīries no sievas un brīvs cilvēks. Taču jaunā darbavieta viņam nepatīk. Tās vadītājs viņa acīs ir zaudējis jebkādu cieņu. Īsts mežonīgais kapitālists, kurš izgudro labas lietas, taču tai pat laikā nedomā par atbildību, kas jāuzņemas izgudrotājam. Viss grāmatas centrālais temats ir – izgudrotājiem jābūt atbildīgiem par saviem izgudrojumiem. Ja šādas atbildības nav, ja izgudrotājs ir gatavs iet pāri līķiem, lai tikai sakaustu vēl vairāk piķi, tad tas nav ētiski un pie laba gala tas nenovedīs. Šī sadaļa gan bija aiz matiem pievilkta, jo arī man radās jautājums, tāpat kā Džerarda šefam, kā es, izgudrojot jaunu inovatīvu plastmasu, varu paredzēt, ka kaut kur kāds pustraks vientuļnieks ir radījis baktēriju, kura ēdīs tieši manu produktu. Te vietām autori cenšas sajaukt cēloņus ar sekām.

Bet nu atpakaļ pie kanādieša, nekā daudz jau par viņu nevar pateikt, romāns ir vairāk piedzīvojums nevis mīlas stāsts. Tādēļ varonis ir drošsirdīgs kartona gabals, kas ar pilnu krūti metas iekšā piedzīvojumos un viņam acīs iekrīt sava šefa sieva. Tad nu mums vienā persona ir zinātnieks, dumpinieks, ugunsdzēsējs un akrobāts. Izcila kombinācija, sevišķi, ja ar gāzes degli jālaužas ārā no Londonas metro dziļumiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, tēma ir aktuāla, par zinātnes atbildību citu cilvēku priekšā, veiksmīgi aprakstītas tehnogēniskās katastrofas, labs piedzīvojums. No varoņiem neko daudz gan nevajag gaidīt, viņi ir tikai zobratiņi. Nu un beigas bija ar ironiju. Šajā sērijā šī ir droši lasāma.

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin CroninIr jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

The Dog Stars by Peter Heller

the dog starsKārtējā grāmata, kuras centrālie tēli ir pārdzīvojuši pasaules galu. Vispār pēdējā laikā pasaules gals ir visai populāra tēma. Varbūt man kaut kā veicas šādas grāmatas atrast, varbūt par daudz lasu šāda veida grāmatas, un, vadoties no grāmatu rekomendācijām, šāda tipa grāmatas parādās biežāk.

Šajā grāmatā pasaules gals ir pienācis nāvējoša vīrusa veidā. Ir izdzīvojis tikai katrs simtais pasaules iedzīvotājs, viss sākās Londonā un neaizņēma pārāk ilgu laiku, līdz no mūsdienu pasaules nekas daudz nebija palicis pāri. Tas viss notika ap 2020. gadu. Nu ir pagājuši deviņi gadi, un vismaz bijušajā ASV cilvēks Cilvēkam ir vilks. Tagad, ieraugot svešinieku, labāk ir to nogalēt uz vietas nevis riskēt un uzsākt ar viņu sarunu. Šajos apstākļos tad dzīvo grāmatas galvenais varonis saukts Hig. Hig ir pusmūža vīrietis, kas aizraujas ar lidošanu. Šai nodarbei viņam resursu netrūkst, viņš ir okupējis kādu lidlauku un katru dienu pavada lidojot ar Cessna. Aviācijas degvielas viņa ir atliku likām, ir arī draugi – suns Jaspers (Džaspers latviski), Bangley ieroču entuziasts un galvenais bāzes aizsargātājs. Laiku pa laikam viņiem uzbrūk pa kādai bandai, bet uzbrucēji ātri kļūst par suņu barību un šķiet, ka šai idillei nekas nespēs traucēt līdz nenomirst Higa suns Džaspers, un viņš neizdomā doties ceļojumā.

Grāmata sarakstīta no Higa skatu punkta, nenoliedzami personāžs izstrādāts ļoti labi, lai ar’ raud pie katras izdevības, sava racionalitāte viņam ir. Arī viņa attiecības ar savu kolēģi ir visai interesantas, ja Bangley uzskata, ka katrs jauns cilvēks ir drauds drošībai un nogalējams, tad Higs laiku pa laikam mēģina ar atnācējiem kontaktēt, bet vienmēr saprot, ka labāk būtu bijis nogalēt tos uzreiz. Tādi nu viņi ir – viens optimists, otrs pesimists. Higs laiku pa laikam gremdējas atmiņās par laikiem, kad viņam bija sava ģimene, un viss bija kārtībā. Šīs atmiņa viņam palīdz dzīvot. Vienīgais, kas viņu saista ar iepriekšējo dzīvi, ir lidošana un suns.

Kas izbesī, tas ir autora rakstīšanas stils. Katrs teikums ir sava rindkopa. Domuzīmes netiek lietotas vispār, un bieži vien dialogos ir grūti saprast, ko tad kurš tur saka. Bieži vien ir arī visai nesakarīgas domas. Arī koncepts, ka uz Zemes paliekot 1% iedzīvotāju izceltos baisā savstarpēja iznīcināšanās un cīņas par resursiem, šķiet smieklīga. Nezinu, ASV, iespējams, izmirstot policijai visi arī ķertos pie rīkles griešanas, bet šaubos vai pie mums kas tāds notiktu.

Ja ticam grafikiem, tad uz zemes dzīvi paliktu veseli 70’000’000 cilvēki, kas nebūt nenozīmētu cilvēku rases atmešanu atpakaļ akmens laikmetā. Bet nu labi, kas gan lasītu grāmatu, kur izdzīvojušie draudzīgi dzīvotu kopā un censtos saglabāt elektrību?

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja neesi pārlasījies grāmatas par pēcapokalipses dzīvi uz planētas Zeme, tad grāmata varētu šķist pat laba un lasāma. Pats diez vai otrreiz lasīšu.

The Twelve (Book Two of The Passage Trilogy): A Novel by Justin Cronin

sThe twelve

Latvijā tagad ir sācies lielais Pārejas bums. Tā pēc savas būtības ir neslikti uzrakstīta vampīru Apokalipse. Pirmo daļu varat apskatīties šeit. Twelve ir šīs triloģijas turpinājums, domāju, ka visi, kas jau paspējuši izlasīt Pāreju ir sapratuši, ka nekas vēl nav beidzies.

Vampīru Apokalipse turpinās, ar viena vampīra nāvi nekas nav izmainījies, tādi vēl ir palikuši veseli Divpadsmit. Viņu sekotāji ir miljoniem, bet cilvēki ir palikuši tikai ap simts tūkstošiem. Gan vampīriem, gan cilvēkiem ir skaidrs, ka šāda situācija ilgi nevar saglabāties. Un cilvēkiem ir laiks sacelties un pašiem izcīnīt savu nākotni.

Neteikšu, ka šī vampīru grāmata būtiski atšķirties no klasiskā scenārija. Sākumā ir traki zinātnieki vai seni noslēpumi. Tie iziet ārpus kontroles, un pētījumu objekti izmūk pasaulē. Skaidra lieta, ka visa cilvēce ir nolemta, un vampīrisms izplatās ātrāk par mēri. Beigās paliek saujiņa izdzīvojošo un milzīgs vampīru pūlis. Tālākais paliek autora ziņā – kā uzveikt vampīrus un aizvest cilvēkus uz gaišo nākotni. Ja tā padomāju, tad, šķiet, neesmu sastapies ar nevienu garadarbu, kur cilvēki beigās neuzvarētu, īsstāstos, jā, tur vampīri triumfē, bet grāmatās tur gan ne.

Interesants arī fakts, kā vampīru apokalipse globalizējas, ja Drakulā vampīrs lielākoties strādāja vienas pilsētas un ciema ietvaros. Gotiskajos romānos vampīri arī kā likums darbojās viena ciema vai pils ietvaros. Ja kāds ceļotājs vai ceļotāja pieklīda, tad sākās dīvainības, ja ne, tad viss mierīgi. Ar vampīriem kā epidēmijas paveidu pirmo reizi sastapos Stīvena Kinga darbos. Tagad jau vampīri atkal ir topā gandrīz kā pērnā gadsimta pirmajā pusē.

Šī grāmata viennozīmīgi ir labāka par pirmo daļu. Grāmatas sākumā lasītājs atkal tiek atsviests atpakaļ uz apokalipses sākumu. Un mēs iepazīstam pāris jaunus personāžus. Guilder, kurš pēc būtības ir visa šī pasākuma iniciators. Lila – grūtniece, kura šajos juku laikos gaida bērnu. Lawrence – vampīrs, bet ne tāds kā citi, viņam ir saglabājies saprāts, viņš nav neviena kalps. Ir vēl arī pēdējais Denveras aizstāvis, kas savas vampīru medību ierakstus publicē youtube. Šī Apokalipses notikumu sadaļa būtiski papildina lasītāj izpratni par notiekošo un piešķir nākotnes notikumiem papildus dimensiju.

Notikumos, kas noris simts gadus vēlāk, cilvēki Amerikā ir palikuši divos anklāvos. Vienā valda salīdzinoša demokrātija un tiek veikts metodisks darbs vampīru iznīcināšanā. Otrs, liela koncentrācijas nometne, kurā pie vadības ir vampīri un viņu pakalpiņi.

Grāmatas varoņi šī stāsta laikā izaug, viņiem parādās mērķi un pārdomas par pasaules kārtību. Viņi saprot, ka uz gaišāku rītdienu nav ko cerēt, ja vien pats par to necīnīsies. Tiek uzdoti arī jautājumi, vai maz ir vērts cīnīties, varbūt šī pasaule vairs nepieder cilvēkiem un pretoties liktenim vairs nav jēgas. Skaidra lieta, ka šādā situācijā ir vieta arī īpaši spilgtam ļaundarim Guilder, kuram viss šis pasākums ir tikai projekts. Projekts, kas ievedīs cilvēci jaunā attīstības fāzē. Savu jau viņš ir dabūjis, un pārējie viņu pārāk neinteresē.

TE BŪS MAITEKLIS (spoileris) Eimijas loma gan visā šajā pasākumā joprojām ir dīvaina, teiksim, ka es biju sagaidījis kaut ko vairāk un nopietnāk, nevis to transcendentālo figņu, kas sekoja beigās. Lai man kāds pastāsta, kāda bija jēga visu šo lietu mēģināt pabāzt zem daudz maz zinātniska izskaidrojuma. Šķiet, ka autors lāga nav varējis izšukot ko ar to Eimiju darīt, bet zina, ka lasītājiem šī simtgadīgā meitenīte patīk, un viņa darbā ir centrālais tēls, uz kuru veiktas daudzas atsauces. Kaut kā jau viņa jāizveido par to Pāreju starp pasaulēm, kur vienā pusē ir vampīri, bet otrā cilvēki. Varbūt, ka pēdējā grāmatā viss tiks izskaidrots, bet patlaban esmu neapmierināts ar nobeigumu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lasāma un, ja esi pievārējis pirmo daļu, tad droši ķeries klāt arī pie šīs, jo nekas jau vēl nav beidzies. Stiprāka par pirmo, tēli spilgtāki, motivācija izteiktāka un mērķi konkrētāki.

A Heritage of Stars by Clifford D Simak

A Heritage of Stars

Nolēmu nedaudz palasīties klasisko zinātnisko fantastiku, nu tādu kā bērnu dienās. Saimaks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņa darbos nav pārspīlētas vardarbības, un vienmēr ir cerības uz gaišo nākotni.

Ir pagājuši tūkstoš piecsimts gadi kopš civilizācijas bojāejas. Cilvēki ir iznīcinājuši visus tehnoloģijas sasniegumus un dzīvo kā klejojošas ciltis. Tikai vietā cilvēki vēl cenšas saglabāt kaut kādas civilizācijas pazīmes. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu nodzīvojis kā lauksaimnieks kopā ar savu māti un vecotēvu. Tomēr liktenis viņu spiedis dzimto māju pamest, galu galā viņš ir nonācis universitātē. Universitāte nebūt nav tāda kā mūsdienās, te gan ir saglabājusies bibliotēka un lasītprasme, tomēr nekādas zinības tālāk netiek nodotas.

Šeit Tomass Kušings izlasa leģendu par Zvaigžņu pilsētu. Vietu, no kuras civilizācija savā uzplaukumā devās uz citām zvaigznēm. Viņš nolemj doties turp un apskatīties, kas no bijušās varenības palicis pāri. Laika gaitā viņam pievienojas kāda ragana, pēdējais robots uz Zemes un vīrs, kas prot runāties ar augiem.

Grāmata, kā jau tas Saimaka darbiem ierasts, rit tādu mierīgu gaitu, atklājot autora pasauli un tās pamatkonceptus. Šeit viens no būtiskākajiem autora konceptiem ir tas, ka tehnoloģija nokauj cilvēkos paranormālās spējas. Tādēļ viņa izveidotais civilizācijas modelis daļēji balstās uz tām. Tehnoloģiju laiki ir pagājuši, robotu smadzenes tiek krautas piramīdās, un cilvēki nemaz nevēlas atgriezties pie savas bijušās varenības. Tomass, šķiet, ir palicis vienīgais pasaulē, kuru interesē pacelt cilvēkus atpakaļ bijušajos augstumos.

Kas man patika šajā darbā? Koncepts par Visuma izpēti izmantojot automatizētas zondes, kuras pēc tam ar informāciju atgriežas uz zemes un, protams, pats pārgājiens meklējot pilsētu. Autors gan varēja vairāk veltīt uzmanību tam, kādēļ tad mūsu civilizācija gāja bojā, kas uz to viņus pamodināja. Es kaut kā apšaubu, vai visiem Zemes iedzīvotājiem varētu uznākt Ludītu cienīgi dzinuļi, kas liktu iznīcināt visu tehnoloģiju pārāku par arklu un ķerru. Un nedaudz par daudz bija visa tā padarīšana ar misticismu, bet ar to jāsamierinās, tā ir Saimaka vājība. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela Zinātniskās fantastikas cienītājiem.