Navigate / search

Cilvēks-amfībija by Aleksandrs Beļajevs

Cilvēks amfībija

Turpinu savu ceļojumu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, šoreiz grāmatu izvēlēties bija pavisam viegli, paņēmu vienu no plānākajām no atlikušajām. Gribēju vakarā izlasīt vienu grāmatu, tad arī paņēmu divstundnieci.

Kādā Argentīnas ostas pilsētā viss ir aizgājis šķērsām. Godīgs pērļu zvejnieku arteļa vadītājs Zurita nemaz nevar netraucēts nodarboties ar savu rūpalu. Indiāņi vienmēr ir bijuši sliņķi un nejēgas, taču tagad ir parādījusies leģenda par “jūras velnu”, un tas darbus praktiski ir apstādinājis. Nirēji bīstas no katras ēnas, jo velns strādā briesmu darbus. Viņš auro nelabā balsī, jādelē uz delfīna, un īsti nemaz nevar saprast, kas viņš tāds ir. Tas ir Ihtiandrs – zēns ar haizivs žaunām, kuras viņam dāvājis slavenais hirurgs Salvators, lai glābtu mazo indiāņu puišeli no drošas nāves. Viņš dienām spēlējas ar delfīniem, iepazīst jūras dzīles un reizēm izjoko zvejniekus.

Autoram var tikai uzsist uz pleca un pateikt, ka sen nav lasīta neviena tik klišejām un standartēlu pārbagāta grāmata. Zurita, kuram ir jāuzņemas galvenā ļaundara loma, ir kā no bilžu grāmatas izgriezts, viņš ir absolūts ļaunums, kāpēc un kā tas lasītājam nav jāzina. Ja šis puisis redz iespēju tikt pie lieka peso, viņš ies pāri līķiem. Viņš ir kā no pasakām izkāpis ļaunais tēls, kas ir ļauns pats par sevi, vēl labāk – arī viņa māte ir ļauna un viņa pakalpiņi dumpīgi indiāņi, kas ir tik ļauni, ka gatavi konfrontēt ar savu bezdvēselisko saimnieku. Zuritas ģenerālplāns ir noķert Ihtiandru, liktu viņam zvejot pērles un pats raustu bagātības. Nu un vēl apprecēt vienu meiteni, kas viņam iekritusi sirdī.

Ihtiandrs, galvenais notikumu vaininieks, ir pavisam panaivs puisis. Ko gan varētu gribēt no zēna, kas audzis pie daktera baseinā kopā ar pērtiķiem. Pāris valodas un lasītprasmi viņš ir apguvis, bet komunikācijas prasmes viņam ir uz nulli. Tāpēc puisis iekuļas dažādās nepatikšanās, kas arī ir sižeta galvenais virzītājspēks. Skaidra sirds un jaunas haizivs žaunas ir viņa labākās īpašības. Autors viņu ir centies atveidot kā tādu supervaroni, doktors viņam ir uzkonstruējis speciālas ložu necaursitamas zvīņas, viņš pat vētrā izglābj kādu meiteni un uzreiz iemīlas.

Sižets ir standarta argentīniskais, mīlestība un dīvaina varoņu savstarpējā radniecība un ģimeņu naidi. Izklausās aizraujoši, taču autors nav iesprindzis un uzskribelējis kaut ko vienkāršu apjomam. Neba jau Ihdiandra liktenis viņam rūp, viņam grāmata ir, lai ilustrētu komunisma un darvinisma ideju pārākumu un konservatīvo vientiešu stulbumu. Ļaunie Ihtiandrā saredz tikai briesmoni, Dievam pretīgu radījumu, kurš nu nemaz nav pēc tā ģīmja un līdzības. Melnsvārči savās labākajās tradīcijās nospriež, ka tādai radībai nenākas staigāt pa zemes virsu. Ja dikti vēlies uzzināt kā no darvinisma izriet sociālisma ideāli, tad noteikti izlasi pats, jo atstāstīt to nav iespējams.

Grāmatas otrs stāsts – Pazaudētā seja vēsta par kādu Presto – neglītu punduri, slavenu komiķi, kurš ar jaunāko medicīnas sasniegumu palīdzību nolēmis pārvērsties skaistā jauneklī, apprecēt savu mūža mīlestību un dzīvot laimīgi. Taču pasaulē, kurā valda nauda un kapitāls, nekas tāds nav iespējams. Sabiedrības uzskatu par to, ka cilvēks savā izskatā neko nevar mainīt, ir pārāk iesakņojies, un reiz slavenais komiķis nonāk pavisam neapskaužamā situācijā, jo bez sejas viņš nav nekas.

Šajā stāstā arī centrālie mājieni ir – sociālisms ir labākais, kas ar cilvēkiem ir noticis, kapitālisms pūst no iekšienes, visi ir korumpēti un dzenas pēc naudas, sit nēģerus un ir vienkārši zemiski ļautiņi. ASV autors ir atainojis tik perfekti, ka tas viņam nodrošināja stāsta daudzkārtēju izdošanu, lai jau no bērna kājas mazais oktobrēns izlasījis to saprastu, ka viņš tomēr dzīvo visu laiku vislabākajā valstī PSRS. Spiež uz kontrastiem. Parāda, ka kapitālismā pat esot miljonāram tu neko nespēj sasniegt un labākais veids, kā ko izmainīt, ir ņemt no tās valsts vagu.

Abiem stāstiem lieku varenas 4 no 10 ballēm, nedaudz pavelk uz augšu tas, ka divdesmitajos fantastikas stāstus neviens lāgā nemācēja rakstīt, un tā pārāk augstu nekotējās. Pēc grāmatas izlasīšanas paliek tāda svaiga kalmāra pēcgarša, kuru papildina bandžo skaņas, kuras atskan no jūras.

Trīspadsmit Amerikas by Lato Lapsa

DG_Lapsa_vaks_drukai

Nevarētu teikt, ka esmu izlasījis pilnīgi visas Lato Lapsas grāmatas par ceļojumiem, bet lielāko daļu noteikti. Tādēļ, ieraugot šo grāmatu veikala plauktā, man nebija nekādu jautājumu, pirku vien nost.

Šajā grāmatā autors apmeklē Dienvidamerikas valstis, un cik noprotams, pat tēmējis uz Antarkdīdu. Šis nav arī standarta ceļojuma apraksts pa dienām: darīju to, redzēju to. Nē, šāda veida fragmentiņi te gan pavīd, bet šķiet, ka galvenais autora mērķis ir bijis pavēstīt par šo valstu (Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora, Venecuēla) cilvēkiem, viņu pasaules uztveri, dzīvi un vēsturi.

Tiem, kas jau iepriekš lasījuši kādu no šī autora ceļojumu grāmatām, stils būs pazīstams. Lasītājam tiek pasniegtas visnegaidītākās vietējās kultūras šķautnes. Šīs grāmatas centrālais temats ir revolūcijas. Tas arī ir saprotams, jo neviena pasaules daļa nav tik slavena ar saviem revolucionāriem un revolūciju biežumu. Lato lapsa mēģina, cik nu iespējams izzināt, kas tieši ir tas, kas šos cilvēkus pavelk ticēt pustrakiem revolucionāriem un iet viņiem līdzi cīņā. Kas interesanti, viņš nav sevi ierobežojis ar standarta vispārzinām vēstures faktu apkopošanu. Te dzīvīgumu piešķir vietējo iedzīvotāju viedokļu uzklausīšana. Un kā jau pienākas, viedokļi ir visdažādāki no, teiksim, Čegevaras glorificēšanas līdz apsaukšanai par idiotu. Un kurā grāmatā vēl izlasīsi autentisku Čavesa bēru apmeklējuma aprakstu?

Ciešā saistībā ar revolūcijām ir arī cīņa pret ASV dominanci, dabas resursu apguves kompānijām un to, ka lielākoties vietējos iedzīvotājus par bagātiem nenosauksi. Streiki un to apspiešanas metodes, diktatori un genocīds pret kādu valsts iedzīvotāju daļu ir ne tikai vēsture, dažās valstīs tā joprojām ir tagadne. Un, kas ir visskumjākais, pasaulei lielākoties ir vienalga, kur nu pasaulei kaimiņciema iedzīvotājam ar. Bet nav jau tā, ka te lasāms tikai par skumjo un šausmīgo, te ir arī par šīs pasaules daļas cilvēku mūžīgo optimismu, neskatoties ne uz ko. Un, protams, cerību uz kārtējo revolūciju, kas visu noliks savās vietās.

Kā jau ierasts, grāmatas beigās ir autora padomi kā pareizi uzvesties ceļojot pa šo reģionu, kādas lietas ņemt vērā un par ko padomāt. Nav jau pasaulē tā, ka tevi tūristu uzreiz centīsie galināt nost vai aplaupīt, bet kaut kādu piesardzību tomēr vajag ievērot. Grāmatas vienīgais mīnuss tā beidzas par ātru, un tu attopies ar interesantu faktu kaleidoskopu galvā. Lieku 8 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: