Navigate / search

Baismā ieleja by Rožē Frizons – Rošs

Baismā ieleja

Šo grāmatu es jau reiz biju lasījis pirms gadiem divdesmit pieciem. No viņas atcerējos tikai vienu lietu, ja ārā ir dikti auksts, tad labāk malku neskaldīt. „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā viņu ieskaitīju pie tām grāmatām, kuras var droši pārlasīt un nebaidīties no garlaicīga stāsta.

Kanādas ziemeļos atrodas Baismā ieleja, no kuras nav atgriezies neviens cilvēks. Tieši uz turieni dodas Makss Zils, jo grib dzīvot tālu prom no cilvēkiem un civilizācijas. Taču arī viņam, tāpat kā viņa māsasdēlam Bruno, nākas dārgi samaksāt par dabai mesto izaicinājumu.

Nevaru apgalvot, ka grāmata pieskaitāma literatūras šedevriem. Autors ir saņēmies sabāzt tajā pēc iespējas vairāk izdzīvošanas stāstu. Plānajā ap divsimts lapaspušu biezajā grāmatelē viņam ir izdevies ietilpināt veselus trīs. Nerunāsim nemaz par daudziem pieminētajiem neizdzīvošanas gadījumiem.

Makss pēc sievas nāves nolēmis rast sev mieru, ziemojot neapdzīvotā ielejā. Lai šādu ieleju atrastu, viņš un divi indiāņi dodas nelielā ekspedīcijā. Ielejas meklējumu gaita vismaz man lika noprast, ka Maksam drīzāk vajadzētu blandīties pa apgabalu ar zaļiem līdzenumiem nevis pa krāčainām upēm. Reizēm nepietiek pat indiāņu gudrības, lai stulbu balto pasargātu no slikta gala. Maiteklis! Viens no indiāņiem iet bojā Maksa laivas vadīšanas prasmju dēļ. Makss par to nesatraucas, kā saka, šis jau upi mīlēja, tad jau tajā ņemt galu noteikti bija viņam laba lieta.

Arī pati dzīve Baismajā ielejā, kas gan franču oriģinālā saukta par Ieleju bez cilvēkiem, ir aprakstīta diezgan garlaicīgi. No lāčiem Makss nebaidās, bet tinis liek viņam pietaisīt bikses. Lielāko dienas daļu viņš pavada gādājot malku, izliekot slazdus un mežģījot potītes. Ja nebūtu kamanu suņu, tad būtu pavisam čābīgi. Manuprāt Blekijs bija visizstrādātākais grāmatas varonis, neskatoties uz savu suņa dabu. Viņa rīcību vismaz varēja saprast.

Bruno – izbijis narkomāns, tagad pilots. Ikdienā nodarbojas ar kravu pārvadāšanu Kanādas ziemeļos. Grāmatas sākumā viņa lidmašīna avarē, un viņš var sākt izdzīvot. Tā kā paikas ir atliku likām, tad ikdienu viņš var vadīt, kurot pakalnā ugunskuru un ēdot gaļu. Kā tēls viņš paliek prātā tikai kā tas džeks, kurš bija sadragājis celi un beigās vēl novēlās no klints. Un vēl nekad neļaujiet Bruno sniegt medicīnisko palīdzību, par pārsēju mainīšanu viņš neko nav dzirdējis.

Dabas apraksti nudien nebija tādi, kas spētu izvilkt šo saturā nabadzīgo grāmatu. Varbūt tur pie vainas ir tulkotājs, vai arī pats oriģināls nav izcēlies ar īpašu dabas aprakstīšanu, nemāku spriest.

Grāmatas galvenā mācība ir Kanādas ziemeļos cilvēkam vienatnē ziemojot ir jābūt dikti uzmanīgam, ja pats sev ar cirvi neiecirtīs, tad vējš un sals noteikti piebeigs. Vilku acis vienmēr spīdēs apkārt ugunskuram, un āmrija vienmēr klaiņos apkārt, lai ziemotāju piebeigtu. Nekad neņem līdzi radioaparātu, jo tas saglabās saikni ar ārpasauli, labāk liec cilvēkiem nākt, laivot, lidot pie tevis ciemos. Kas zina, paveiksies un šis netiks prom, nebūs jāziemo vienam.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, viduvējs darbs, kur liels uzsvars likts uz izdzīvošanu un izglābšanos. Lasīt iesaku tikai ziemeļu dabas entuziastiem, kurus nebaidīs kārtējais klišejiskais izdzīvošanas stāsts.

Cold: Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth by Sir Ranulph Fiennes

Cold Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth

Tā kā Latvijā ziema joprojām nav atnākusi, nolēmu palasīt grāmatu par īstu ziemu un polārajām naktīm. Izskatās, ka man polārpētniecība un tās vēsture ir tāds neregulārs hobijs vismaz lasīšanas jomā, jo pats aukstumu ciest nevaru. Grāmatu nopirku, jo man to ieteica visgudrā amazone, balstoties uz grāmatām, kuras es nemaz neesmu lasījis. Paskatījos, ka grāmata nav diez ko daudz lasīta, apžēlojos un nopirku.

Šajā grāmatā autors īsumā apraksta savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi. Piedzīvojumus viņš ir izvēlējies pats, tādēļ par notiekošo tiek stāstīts ar lielu entuziasmu. Šeit tiek pastāstīts par viņa iespaidīgākajiem ceļojumiem. Apiešana apkārt zemeslodei pa Griničas meridiānu, Ziemeļrietumu jūrasceļa šķērsošana, Antarktikas šķērsošana bez jebkāda atbalsta no ārienes, mēģinājums solo nokļūt līdz Ziemeļpolam, mēģinājums solo nokļūt līdz Dienvidpolam, uzkāpšana Everestā, un Eigera pievārēšana. Papildus viņš vācis ziedojumus dažādām labdarībām un organizējis daudzas citas ekspedīcijas.

Grāmata nav tikai par autora piedzīvojumiem, viņš arī neaizmirst savus priekšgājējus un sāncenšus. Tādēļ katras nodaļas sākums ir veltīts Arktikas un Antarktikas izpētes vēsturei. Mūsdienu tehnoloģijas, materiāli un saprašana par dzīvības procesiem ļauj veikt tādus darbus, kas agrāk šķistu neiespējami. Tā pati GPS ierīce saīsina koordināšu noteikšanas laiku, nav jāpaļaujas uz kompasu, un nav līdz jāvelk teodolīts. Arī cinga vairs nenogalina cilvēku pēc ilgstoša C vitamīna trūkuma, rācija arī nav četrdesmit kilogramus liekais svars ar akumulatoriem, kas nobeidzas salā. Tas viss ļauj ceļotājam samazināt līdzi ņemamā aprīkojuma svaru un palielināt izredzes sasniegt mērķi dzīvam.

Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, kāda tam visam ir jēga, izņemot personīgās slavas sasniegšanu. Izrādās ir gan: kur vēl citur varētu pētīt globālās sasilšanas ietekmi uz polārajiem apgabaliem. Kādam tak ir jāveic mērījumi, teiksim, par sniega segas un ledus biezumu uz peldoša ledus gabala. Tad kādēļ, lai to neveiktu kāds ceļotājs, kas apstākļu spiests vada pāris mēnešus tieši uz tāda ledus gabala. Tāpat var labi izpētīt cilvēka ķermeņa izturības robežas, laiku pa laikam    paņemot asins analīzes un aprēķinot uzņemto kaloriju daudzumu.

Viens gan ir skaidrs, ja esi atspēries uz šādiem piedzīvojumiem, tad pāris pirkstu atsaldēšana ir mazākais, ko nāksies zaudēt. Pat mūsdienās daļa polārpētnieku iet bojā, nelaikā ielūstot ledū vai zaudējot telti un proviantu kādā plaisā.  Cik var noprast, autoram viņa ceļojumi ir rezultējušies pāris rokas un kāju pirkstu zaudēšanā, viņa organisms vairs nepanes aukstumu, problēmas ar sirdi, hemoroīdus un nierakmeņus.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autoram ir labi izdevies sabalansēt savu personīgo pieredzi ar polārpētniecības vēsturi. Pieminēt daudzus interesantus faktus. Piemēram, kā pareizi ierīkot tualeti ziemošanas vietā, un kā pareizi čurāt pie mīnus piecdesmit grādiem. Iesaku visiem, kurus interesē ceļojumi un ceļotāji.

Plutonija by Vladimirs Obručevs

6db8a0b4-8ecd-48ee-a2b5-67034ebef695

Šo grāmatu bērnībā dikti gribēju izlasīt. Bet no gribēšanas līdz lasīšanai pagāja ilgs laiks. Galvenais iemesls bija, ka viņa ciema bibliotēkā vienmēr bija izņemta. Kad beidzot šo grāmatu dabūju, tas bija kaut kad ziemā, tad tajā dienā mājās pazuda elektrība. Nedaudz palasīju sveču gaismā, un visai pikts gāju gulēt. Tajā laikā man bija dinozauru periods, un šī grāmata šķita daudzsološa.

Kā grāmatas autors raksta priekšvārdā, šī grāmata sarakstīta, lai pierādītu, ka fantastiku var sarakstīt balstoties uz zinātni nevis uz tīriem izdomājumiem, kā to izdarījis Žils Verns savā “Ceļojums uz Zemes centru”. Tad nu viņš apsolās pacensties un piedāvāt ne tikai piedzīvojumu, bet arī izzinošu materiālu.

Tātad pērnā gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara krievu zinātnieki rīko ekspedīciju uz Arktiku. Plāns ir aizkuģot pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem, un gadījumā, ja izdotos atrast kādu zemi, tad papētīt tās floru un faunu. Visi dalībnieki ir nopietni zinātnieki, ir pieredze polārpētniecībā, kuģis labi aprīkots un bads nevienam jācieš nebūs (nav jau nekādi briti). Ceļojums sākas veiksmīgi, jauna zeme tiek atrasta un ekspedīcijas sadalās divas grupās, viena paliks uz kuģa, bet otra dosies izpētīt jaunatklāto salu. Skaidra lieta, ka sala patiesībā kalpo par ieeju Plutonijā.

Tiem, kas kaut ko atminas no zinātnes vēstures, būs skaidrs, ka grāmata ir par dobo Zemi. Tas ir, polos atrodas caurums, kas ļauj iekļūt Zemes iekšienē, un iekšpuse arī ir tīri labi apdzīvojama. Šāda teorija kādu laiku šķita tīri pievilcīga, un kamēr nebija veikti satelītuzņēmumi, tikmēr tā bija dzīvotspējīga.

Bērnībā man šī grāmata ļoti patika, tagad lasot gan mana sajūsma vairs nav tik liela. Šis ceļojums ir tāds kā safari. Galvenie varoņi iesākumā šauj un tikai tad uzdod jautājumus (nu mamuti un dinozauri jau nav diez ko runīgi). Ja šauj, tad vēlams ar sprāgstošajām lodēm. Nošautu dzīvnieku ir vieglāk nofotografēt, var arī ar šāvieniem pabaidīt zvēreļus, jo skrienoši tie izskatās interesantāk. Nošauto pēc tam var izcept šašlikos un piedzert klāt ūdeni no skārda kannām. Tā sakot, ekskursija ar izēšanos.

Rakstnieks jau lasītāju nemāna, izzinoša grāmata tiešām ir, var uzzināt daudzu aizlaiku dzīvnieku nosaukumus un iespējamo izskatu aprakstus. Labi, ka nav pieminēts galvenais mūdienu dinozaurs Tiranozaurs, toties ir akmeņogļu perioda milzu skudras. Tās arī ir ceļinieku galvenās ienaidnieces un vienīgais vērā ņemamais pretspēks. Paši varoņi ir tādi plakani un tiek izmantoti kā zinātnisku faktu paušanas mediji, diskutējot par perodaktiliem vai ihtiozauriem. Lielākoties viņi ir pārņemti ar ēdienu un telts meklēšanu. Problēmas tiek risinātas tām rodoties, ceļojuma galvenais plāns ir braukt pa upi līdz tā izbeigsies.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir jau interesanti palasīties par tā laika zinātnes uzskatiem (autors gan pats šī uzskata piekritējs nebija). Teiksim par to, kā varētu zemes iekšienē degt spīdeklis. Tad jau vēl kodolsintēzes procesi nebija izpētīti. Tādēļ ideja par aizlaikos zemes garozu pārsitušu meteorītu, kas kļuvis par zemes centra spīdekli, bija interesanta. Ja gribas atgriezties bērnu dienās, tad grāmatu ir vērts izlasīt, jebšu ja interesē agrīnā zinātniskā fantastika. Citādi nekāds šedevrs vis nav.

Cold: Adventures in the World’s Frozen Places by Bill Streever

cold

Grāmatu iegādājos pilnīgi nejauši, pateicoties uzstājīgai Amazon rekomendācijai. Domāju, nu nekas nopirkšu, tad jau izlasīšu. Galu galā, ja jau autors dzīvo Aļaskā, tad jau par aukstumu viņam vajadzētu kaut ko zināt.

Tātad aukstums un tā izpausmes. Tēma tiek apskatīta no dažādu zinātņu skatupunktiem un kultūrvēsturiskiem aspektiem. Autors grāmatu ir sadalījis divpadsmit nodaļās, katra veltīta savam mēnesim. Katrā mēnesī mums nedaudz tiek pastāstīts par laika apstākļiem Aļaskā, par kādu autora piedzīvojumu, pārējais piepildīts ar daudziem interesantiem faktiem, kas saistīti ar aukstumu un tā izpausmēm. Autora piedzīvojumi ir dažādi – peldēšanās aiz Arktiskā loka, balto lāču ziemas migu meklēšana, slēpošana un Aukstā kara militārās bāzes apmeklēšana

Tā nu lasītājs var uzzināt par 1888. gada Schoolhouse Blizzard (ledusvētru), kas nogalināja ap 500 cilvēkiem, pie reizes pieminot hipotermijas efektus un aukstās gaisa masas. Uzzinām arī par gadu bez vasaras, šāda vasara gadījās pēc vulkāna Tambora izvirduma. Netiek aizmirsti arī polārpētnieki un viņu vairāk vai mazāk izdevušās ekspedīcijas, uzņemto kaloriju nozīme aukstos laika apstākļos. Neliela kritika par Snowball earth teoriju, var redzēt, ka autoram šī teorija nebūt neliekas tik pamatota, kā mums to vēsta BBC dokumentālās filmas. Nedaudz par gājputniem, izrādās, ka kādreiz cilvēku uzskatījuši bezdelīgas pārziemo dīķa dūņās. Nedaudz par dzīvniekiem, kas nekur nemigrē, bet guļ ziemas miegu. Te arī neliela kritika veltīta cilvēkiem, kas maksā bargu naudu, lai viņu ķermeņus pēc nāves iesaldētu un vēlāk atdzīvinātu. Ir arī absolūtā nulle, salnas iesaluši mamuti, globālā sasilšana un metroloģija

Ja ķeries pie šīs grāmatas lasīšanas, ieteiktu jau laikus izveidot tabuliņu, kurā Fārenheita grādi salīdzināti ar grādiem pēc Celsija. Grāmata domāta amerikāņu lasītājam un visas temperatūras piesauktas Fārenheitos. Arī man izlasot pāris lappuses nācās sēsties pie datora, lai izveidotu un izdrukātu šādu tabuliņu. Ir tomēr diezgan grūti, lasot pārveidot -22 pēc Fārenheita uz -30 pēc Celsija. Pati grāmata lasās labi, kā jau tas interesantām grāmatām pieņemts. Tomēr mani māc šaubas vai pēc pusgada lāgā spēšu atcerēties vairāk kā pārdesmit izlasītos interesantos faktus

Grāmata manuprāt ir nopelnījusi 9 no 10 ballēm, nelielu tēmu nestrukturētību labi kompensē grāmatas beigās atrodamais indekss.

The Arctic Grail: The Quest for the Northwest Passage and The North Pole by Pierre Berton

The artic grail

Ceļojumi un atklājumi mani ir interesējuši no bērnu dienas, bet kaut kā pēdējā laikā nebija sanācis pievērsties šai tēmai. Kā stimuls šoreiz nostrādāja grāmatas „Terror” izlasīšana, saņēmos, parakņājos interneta ārēs un pasūtīju šo grāmatu.

Kā jau labai šī žanra grāmatai pienākas, reāli piedzīvojumi un ceļojumi tajā ir sastopami biezā slānī. Grāmata aptver laika posmu no 1818. gada līdz 1909. gadam. Kā jau var saprast grāmatas nosaukumā, tā pilnībā ir veltīta Ziemeļrietumu jūrasceļa pētniecībai un Ziemeļpola sasniegšanai. Tiek apskatītas visas nozīmīgākās tā laika ekspedīcijas, to vadītāji un sociālekonomiskie apstākļi, kuri noveda līdz Kanādas Arktiskā apgabala izpētei.

Visa šī Arktiskā epopeja sākās ar ideju, ka, iespējams, eksistē jūras ceļš, kas ļauti Britu impērijai ātri un ērti sasniegt Ķīnu un Indiju, netērējot laiku Āfrikas apbraukšanai. Skaidra lieta, ka šāda vilinoša ideja likās ļoti ērta gan valdībai, gan tirgotājiem. Arī sākums bija daudzsološs, Edward Parry, sasniedza praktiski tā laika buriniekiem iespējamo limitu šī jūra ceļa navigācijā. Tomēr Britu admiralitātei ar to bija par maz, un uz skatuves uznāk John Ross, kurš savā otrajā Arktikas ekspedīcijā pateicoties eskimosiem spiests ziemot tur četras ziemas pēc kārtas. Netiek aizmirsts arī John Franklin ar savu pazudušo ekspedīciju.

Jāatzīmē, ka Franklina pazudusī ekspedīcija Arktikas izpētē deva daudz lielāku devumu nekā, ja tā būtu izpildījusi savu galveno uzdevumu un atklājusi jūrasceļu. Tieši Franklina ekspedīcijas meklēšana ļāva saprast, kas tad īsti tajā Arktikā atrodas.

Visas šīs ekspedīcijas autors apraksta izmantojot ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatas, kuģu žurnālus un publikācijas tā laika presē. Tas viss ļauj lasītajam saprast polārpētnieku priekus, bēdas, ekspedīcijas vadoņu raksturus un ambīcijas. Ar nožēlu jāatzīst, ka ekspedīciju rīkotāju kompetence varētu būt labāka, Briti konsekventi izvairījās no jebkādu eskimosu izdzīvošanas prasmju pārņemšanas. Suņu pajūgi, iglu (sniega mājas), svaigas gaļas nepieciešamība uzturā, apģērbs – visas šīs lietas tika ignorētas. Tā vietā vīri visas kravas pārvietoja ar smagām ragavām, uz kurām parasti tika novietota kuģa glābšanas laiva, viss šis pasākums svēra tuvu tonnai, tad vēl tika iekrauta provīzija un matroži (parasti jau cingas vājināti) devās ceļā. Neiztika arī bez cilvēku upuriem, kanibālisma un brīnumainām izglābšanas epizodēm.

Otra grāmatas daļa veltīta Ziemeļpola sasniegšanai. Reiz valdīja uzskats, ka ap polu atrodas silta jūra bez ledus, kur šāda ideja radusies, neviens skaidri nezina, bet labu laiku šis izdomājums tika pieņemts par faktu. Sākumā līdz polam mēģināja nokļūt ar buriniekiem. Vēlāk izmantojot pajūgus. Aprakstīts arī gadījums, kad līdz polam tika mēģināts nokļūt izmantojot gaisa balonu. Un, protams, kā kronis visam Peary un Cook sacensība par jautājumu – kurš pirmais sasniedza Ziemeļpolu. Mūsdienās ir skaidrs, ka neviens no viņiem, bet savulaik ažiotāža bija sacelta liela.

Grāmatai viennozīmīgi 10 no 10 ballēm. Biezums ap 600 lapām sīkā drukā, viena no grāmatām, kuru noteikti pārlasīšu vēlreiz. Interesantākais stāsts –Polaris ekspedīcija noritēja no 1871-1873. gadam.

The Terror by Dan Simmons

the terror

1845. gada 19. maijā Angliju atstāj Sera Džona Franklina vadītā ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast Ziemeļrietumu jūras ceļu. Ekspedīcijā piedalījās 128 vīri uz diviem kuģiem Terror un Erebus, abi kuģi bija speciāli aprīkoti kuģošanai ledus apstākļos, tiem bija gan papildus apšuvuma kārtas un pat tvaika dzinēji. Lai ekipāžai ziemošanas mēnešos nebūtu garlaicīgi, uz kuģa atradās bibliotēka ar pāri par tūkstoš grāmatām un konservi, kuriem vajadzētu pietikt septiņiem gadiem (ja samazina dienas devu). Pēdējo reizi ekspedīciju redzēja vaļu mednieki 1945. gada augustā, kopš tā laika mēs zinām tikai, ka visi ekspedīcijas dalībnieki ir gājuši bojā.

Grāmata ir autora variācija par tēmu, kas notika pēc tam. Autors pasniedz notikumus no dažādu ekspedīcijas dalībnieku redzes punkta, viņš it kā nošķir cilvēkus no apkārt notiekošā, tādēļ vēstījums iesākumā liekas tāds pasauss, tomēr iesākot lasīt tu vairs nevari atrauties. Tieši šis skatījums uz notikumiem no dažādiem kuģa apkalpes locekļu punktiem manuprāt ir grāmatas galvenais trumpis. Izlasot grāmatu, man šķiet, ka es pazīstu gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus, ziņu viņu iekšējos motīvus, dzinuļus un vēlmes. Tie ir gan ekspedīcijas vadītājs Džons Franklins, grāmatas galvenais tēls Terror kapteinis F.R.M. Crozier, psihopāts Hikki, dakteris Gudser, ledus locis Blanky u.c.

Ja klasiskos izdzīvošanas trilleros kā Džeka Londona darbos autors tic cilvēka spējām izdzīvot „baltajā ledus ellē”, tad Dens Simmons tam netic, baltais cilvēks nav piemērots dzīvei arktiskajā tuksnesī. Ekspedīcijas dalībnieki absolūti nav sagatavoti ziemošanai Arktikā, kuģi ar centrālapkuri ogles patērē ātrāk nekā plānots, arī konservi izrādās bojāti un kuģu komandas lēnām pārņem izmisums, kuru nomāc tikai militāra disciplīna un bailes no Zvēra. Zvērs ir šī trillera mistiskā daļa, tas ir kā liels leduslācis, kas laiku pa laikam nolaupa un apēd kādu ekspedīcijas dalībnieku, tomēr viņš ir tikai sižeta sastāvdaļa, tikai papildus problēma kā ledus, aukstums un bads.

Lasot šādas grāmatas es vienmēr aizdomājos, kas cilvēkiem liek dzīties kaut kur uz Arktiku absolūti nesagatavotiem, lai tur lēnām nomirtu apēdot vienam otru. Atbilde protams ir triviāla, kuģa kapteiņi un virsnieki atradās dienestā un devās turp, kur viņus sūtīja, matrožus vilināja labs atalgojums, ekspedīcijas rīkoja, lai atrastu jaunus tirdzniecības ceļus, bizness – nekāda varonība un tālu zemju vilinājums, varbūt kāds arī alka slavas. Jo īstais Džons Franklins kādā no iepriekšējām ekspedīcijām bija spiests bada laikā apēst pats savus zābakus.

Pozitīvs ir arī fakts, ka darbība nevienu brīdi nedominē pāri cilvēkiem, tas arī ir tas, kas labu grāmatu atšķir no bojevikiem. Bojevikā beidzoties darbībai, beidzas grāmata un personāži ir tikai darba veicēji. Šeit personāži ir priekšplānā un viņu motīvi ir tie, kas rada darbību. Grāmata ir visai bieza, ap 700 lapām tomēr man nevienu brīdi neuznāca vēlme nolikt viņu malā.

Lasot šo grāmatu fakts, ka tu zini kā viss beigsies nemaz netraucē. Lasot tu aplīpi ar autora varoņu cerību, ka iespējams viņiem paveiksies un viss beigsies labi. Tas, ka vīri nokāpj no kuģiem un sākt vilkt laivas uz sauszemes pusi dodoties pretī savai nāvei nerada vēlmi nolikt grāmatu malā. Kapteinis F.R.M. Crozier kādā apbedīšanas runā saka:

„Life is ‘solitary, poor, nasty, brutish, and short”

Iespējams, ka tā arī ir, un ekspedīcijas dalībniekiem tā ir realitāte, bet varbūt –

„… life is anything but poor, nasty, brutish, and short. But perhaps it did not have to be solitary.”

Grāmatu viennozīmīgi atzīstu par labāko, ko šajā gadā esmu lasījis, biju jau domājis, ka piedzīvojumu un ekspedīciju atainojumi mani vairs nespēs aizraut, bet tomēr maldījos. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem. Šī ir grāmata, kuru noteikti pārlasīšu vēl pāris reizes, jo šeit galvenais nav tas kā viss beidzās, bet gan tas kā viss notika.

%d bloggers like this: