Navigate / search

Nīlas izteku meklējot: Dāvida Livingstona pēdējie ceļojumi 1865. – 1873. gadā by Arturs Lielais

nilas-izteku-meklejot

Nudien nevaru atcerēties, vai šī “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu esmu lasījis bērnībā. Noteikti gan esmu, bet, vai visi Livingstona fakti nāk tieši no tās, negalvoju. Autors ir pamatīgi ieskrējies, un šī ir trešā Livingstona ceļojumiem veltītā grāmata, šoreiz par Nīlas iztekas meklējumiem.

Grāmatas nosaukums un anotācija uzreiz nomaitekļo saturu; lasītājam, kurš izlasījis iepriekšējās divas grāmatas, ir uzreiz skaidrs, slavenais ceļotājs un afrikāņu draugs Dāvids Livingstons mirs 1873. gadā. Taču vai viņš atklās Nīlas izteku, uz to atbilde būs jāmeklē lasītājam pašam.

Sākums ir visnotaļ daudzsološs – autors īsumā apraksta Nīlas iztekas meklējumu vēsturi. Tā ir sākusies jau senos laikos, un pat senie grieķi ir nodarbojušies ar šo problemātiku. Kristiešu pasaulē šim jautājumam bija pavisam cita nozīme. Nīla sākās Paradīzē, un iztekas atrašana nozīmētu Ēdenes dārza atrašanu. Taču laikam ejot Nīlu izpētīja gandrīz visā tecējuma garumā un pati izteka bija tehniska nianse, kas vairāk saistījās ar kontinenta ūdensšķirtnes robežām. Taču tas nemazinātu atklājēja godu.

Tajos salīdzinoši nesenajos laikos šiem Āfrikas izpētes projektiem cilvēki sekoja ar tikpat lielu aizrautību kā mūsdienās New Horizons zondei pie Plutona. Tā bija pavisam jauna neiepazīta pasaules daļa, kurā, iespējams, varēja atrast jebko. Tie bija laiki, kad ar kādas upes pietekas vai ezera atklāšanu varēju iemūžināt savu pētnieka vārdu. Nu pie reizes tika pārsaukti visi ģeogrāfiskie objekti, jo kuram gan rūp vietējo iezemiešu nosaukumi?

Grāmatā autors un Livingstons pa abiem nosoda vergu tirdzniecību. Tā patiešām nesta lielu postu Āfrikai, arābu ekspansiju un balto cilvēku kolonizācijas centienus. Livingstons savus atklājumus veica, lai apkarotu vergu tirdzniecību un nestu citām tautām ticības gaismu. Ne vienā, ne otrā pasākumā viņam nebija nekādas sekmes. Taču, kad runa iet par kuģošanu pa upi ar pusnogrimušu tvaikoni malārijas drudzī, tad viņam nav līdzinieku. Viņu uz Āfriku vilka kā mušu uz medu, savas idejas vārdā viņš zaudēja visu savu kapitālu, veselību, ģimeni (no tās pāris locekļus nācās apbedīt ceļojuma gaitās). Pēdējie ceļojumi viņam sanāca pavisam grūti.

Livingstons, neskatoties uz savu bagāto pieredzi, tā arī neiemācījās vadīt un organizēt ekspedīcijas. Šoreiz viņa neveiksmes sasummējās līdz fatālam rezultātam. Viņš jau no paša sākuma bija paņēmis līdzi pārāk daudz balasta Indijas pārvaldnieka piešķirto sipaju formā, kurus labi papildināja iepriekšējos ceļojumos atbrīvotie vergi. Tas, ja var ticēt autora atstāstam, ir bijis totāls liekēžu bars, kas izsaimniekojuši ekspedīcijas mantu, vai vienkārši iemetuši to ceļmalas krūmos. Nederīgi darbam un pārgājiena grūtībām. Finālā Livingstons nonāca atkarībā no tik cītīgi apkarotajiem vergu tirgotājiem.

Šinī ziņā viņa “atradējs” Stenlijs bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa ekspedīcijas bija labi pārvaldītas, mūsdienās varētu pat teikt nehumānas, bet ekstremāli apstākļi pieprasa skarbus lēmumus. Autors gan mēģina rakstīt apoloģiju indiešiem, jo redz viņi apspiestie un tādā veidā izteikuši savu protestu pret kolonizatoriem. Nezinu gan, vai cilvēkam džungļu vidū izmest no bagāžas pusi no pārtikas ir protesta vai stulbuma izpausme.

Autora rakstīšanas stils joprojām ir visnotaļ vienmuļš un garlaicīgs. Es esmu lasījis arī citas grāmatas par šo tēmu, un tās bija interesantākas. Dabas apraksti ļauj lasītāja prātam atslēgties momentāni, jo nevar īsti saprast, kādā veidā tas iet kopā ar ceļojumu, ja redzam, ka to visu autors ir izdomājis pats uz savu galvu. Biju patiesi priecīgs, kad izvilku šo grāmatu līdz beigām 6 no 10 ballēm. Grūts pārbaudījums, ja vēlies izlasīt saistošākā izklāstā izvēlies kādu no britu autoriem. Domāju, ka paša Livingstona nerediģēta dienasgrāmata būtu interesantāka lasāmviela.

 

Pie Zambezi un Njasa ezera by Arturs Lielais

Pie zambezi un Njasa ezera

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Diemžēl nav īstenojusies sākotnējā iecere izlasīt garlaicīgās vispirms un atstāt interesantās pēc tam. Nu ir sanācis, ka atlikušās nedaudz pāri pa divdesmit. No kurām labas, cerams, būs piecas. Izrādās, ka sataupītie indiāņu stāsti mani nemaz neaizrauj, un ceļojumu apraksti tajos laikos bija nedaudz “sausāki”. Bet ko nu gausties, nācās vien lasīt sava bērnības favorīta autora grāmatu par slaveno Dāvidu Livingstonu.

Autors — latviešu padomju ģeogrāfs un rakstnieks šajā grāmatā attēlojis slavenā angļu ceļotāja Dāvida Livingstona ceļojumus Āfrikā no 1858. gada līdz 1864. gadam. Šajā laikā, vadīdams angļu valdības organizētu ekspedīciju, Livingstons pētīja Zambezi, Sires un Ruvumas upi, atklāja Sirvas un Njasa ezeru, iepazina vēl tuvāk Melnā kontinenta dabas apstākļus, afrikāņu cilšu dzīvi un parašas, pūlējās apkarot vergu tirdzniecību.

Patiesībā ar augstāk minēto anotāciju vajadzētu arī pietikt, lai saprastu, par ko ir šī grāmata. Savulaik Āfrikas izpēte bija ļoti prestiža nodarbošanās. Tā ļāva aizpildīt vienu no pēdējiem lielajiem baltajiem kartes plankumiem. Vismaz cik tālu tas skāra eiropiešus. Tas nozīmēja arī jaunas zemes kolonijām, un šajā gadījumā to, ka briti izgriež pogas portugāļiem. Tas nekas, ka arābiem liela daļa no “atklājumiem” nebija nekādi jaunumi, viņus jau vairs neviens neņēma vērā.

Livingstonam Āfrika bija mūža kaislība, kuras dēļ viņš upurēja savu ģimeni un dzīvi britu salās. Ja ticam viņa dienasgrāmatām, tad bez pirmatklājēja slavas viņam dikti rūpēja Āfrikas pamatiedzīvotāju dvēseles un verdzības problēmas. Pēc viņa uzskatiem ekspedīcija nevar būt tikai ģeoloģiska vai kartogrāfiska, tai ir jābūt arī misijai, kas nes kristietību nepestītajiem ļautiņiem. Šādu prioritāšu sadalīšanas rezultātā viņa ekspedīcijas parasti ievilkās un reizēm nesasniedza sākotnējos mērķus. Misionāri viņam pagadījās tādi slimīgi un mazdūšīgi – nomira vai aizmuka. Šāda mietiņu nospraušana ar misiju palīdzību dikti nepatika zemes īpašniekiem  – Portugālei. Savukārt pret verdzību cienījamajam ceļotājam bija visnotaļ selektīva attieksme, visi slikti, bet angļi labi. Tāda mērena divkosība.

Grāmatu par interesantu var saukt tikai daļēji. Cik tālu tas attiecas uz paša Livingstna žurnāla fragmentiem, tie ir interesanti un saturiski vērtīgi. Taču tie diemžēl tiek atšķaidīti ar gariem un plašiem Āfrikas dabas aprakstiem. Tie izceļas ar poētisku noskaņu un vietām kā dziesmas piedziedājumi atkārtojas vieni un tie paši fakti. Ir diezgan grūti no nopietna hronoloģiski aprakstīta ceļojuma pārslēgties uz dabas apjūsmošanu. Papildus mīnuss ir vispārējā karte, kas atrodas grāmatas iekšvākos, kādam ir bijis slinkums nedaudz piestrādāt un ierakstīt visas grāmatā piesauktās apdzīvotās vietas un maršrutus. Citādi tu atver karti, bet pretī nekā – labi, ka ezeriem un upēm ir nosaukumi pierakstīti.

Taču tas viss ir nieks salīdzinot ar pašu galveno trūkumu – vēsturisko kontekstu. Ja esi Viktorijas laikmeta speciālists un Āfrikas kolonizācijas vēsturi lasījušais, tad grāmata ir pārāk vienkārša, lai viņai būtu vērts veltīt laiku. Taču, ja gribi izlasīt ko vēsturiski izglītojošu, tad arī šī grāmata daudz nepalīdzēs. Būs visnotaļ grūti izprast britu kolonizācijas centienus, Livingstona likstas un vietējo karus, jo autors nemaz nav mēģinājis ielikt šo grāmatu kādā vēsturiskā kontekstā, kas izskaidrotu Livingstona ceļojuma nozīmību. Labi pāris rindās šis tas tiek pieminēts, bet tās pamanīs tikai cilvēks, kas vēsturi jau zina. Lasot modernākas britu vēstures grāmatas es esmu redzējis daudz labāku Livingstona veikuma izklāstus.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta ir aptuveni puse no teksta, kas bagātīgi aizpildīta ar dažādiem dabas aprakstiem. Salīdzinot ar iepriekšējo Āfrikas grāmatu, te nav tik daudz moralizēšanas un kapitālisma alkatības atklāšanas, uzskatīju to par bonusu. Grāmatu iesaku lasīt starplaikos starp cece mušu sišanu un dizentērijas lēkmēm.

Konkistadori by Arturs Lielais

Konkistadori

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērija ir nebeidzama, nolēmu atkal pieķerties Artura Lielā darbiem. Autors man bērnu dienās patika, šī grāmata krievu valodā bija viens no sērijas svētajiem grāliem, kas iznākusi bija, bet atrast un nopirkt bija visai grūti un dārgi. Dārgi tādēļ, ka grāmata bija ideālā stāvoklī.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka atļāvos pārpublicēt to pilnībā. Šajā grāmatā pastāstīts par spāniešu iekarotājiem — konkistadoriem, kuri, sekodami lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba pēdās, burāja uz Jauno Pasauli, pastāstīts par viņu atklājumiem un karagājieniem Antiļu salās, Centrālajā Amerikā, Meksikā un Jukatānā, attēlota Lielās Dienvidu jūras — Klusā okeāna atklāšana, acteku un maiju zemju iekarošana, indiāņu cilšu civilizācijas un kultūras iznīcināšana. Dokumenti, hronikas, vēsturnieku liecības, tā laika ļaužu vēstules un dienasgrāmatas, vēlāku laiku zinātniski pētījumi palīdzējuši populārā izklāstā atainot tālo dienu asiņainos notikumus, Balvojas, Velaskesa, Kordovas, Grihalvas, Kortesa, Monteho un citu konkistadoru ekspedīcijas un kaujas, kurās acteki un maiji pūlējās dot pretsparu nodevīgajiem iebrucējiem.

Autors savu darbu sarakstījis balstoties uz Kortesa laikabiedru hronikām, ņemot par pamatu gan kāda Kortesa līdzgaitnieka apoloģiju iekarotāju zvērībām, gan arī citu hronistu kritiku. Lielākoties stāstījums ir dažādu hroniku pārstāsti ar autora iestarpinājumiem, par tiem vēlāk. Stāstījums ir saistošs un lasās vienā elpas vilcienā. Dažas nodaļas veltītas acteku un maiju vēstures izklāstam, kuras piedod lasāmajam papildus kontekstu un paplašina lasītāja zināšanas. Te gan ir jābūt uzmanīga. Ja par Kortesa un citu iekarotāju kara gaitām viss puslīdz skaidrs bija jau grāmatas iznākšanas laikā, tad par acteku un maiju kultūrām katru gadu nāk klāt jauni fakti, un tādēļ daļa no informācijas var nebūt vairs aktuāla. Lai padomju lasītājam būtu pavisam aizraujoši, autors iemet arī pa kapitālistu vēsturnieku darbam, kuri pamatoti tiek nolīdzināti līdz ar zemi. Iespējams, ka daži izteikumi ir izrauti no konteksta, bet tikpat labi iespējams, ka šie vēsturnieki ir bijuši koloniālisma piekritēji un pasnieguši notikumus caur savu pasaules uztveres filtru.

Autora lomu vēstures popularizēšanā caur saistošu stāstu nevar noliegt, taču ir viņa darbos pāris mīnusi, kas sagandē labo darbu. Pirmais mīnuss ir nemitīgā atsaukšanās vietā un nevietā uz slavenajiem vēsturniekam Kārli Marksu un Frīdrihu Engelsu. Skaidrs, ka šīs atsauksmes ir šķiru cīņu kontekstā un vairāk, lai parādītu acteku valsts iekārtas nesociālismu. No šīs lietas izriet autora darbu otrais mīnuss – notiekošā salīdzināšana ar mūsdienu pasauli. Laiku, kad cilvēka tiesības tiek respektētas, kolonizācija sen ir beigusies, un verdzība pastāv vien dažos pasaules nostūros. Taču trešais un pats lielākais mīnuss ir notiekošā interpretācijas uzspiešana lasītājam. Autors nekaunas stāstīt, kas ir labi un kas ir slikti, sniedzot uz sarežģītiem fenomeniem nekritiskus apgalvojumus sociālisma mērcē. Jāpiezīmē, ka reizēm gan autors aizmirst dot nodevu režīmam un faktu interpretācija dod arī padziļinātu ieskatu noteikta laika posma fenomenos.

Bērnībā, kad grāmatas mīnusiem es nepievērsu tik daudz uzmanības, jo dzīvoju pasaulē labākajā valstī, grāmata šķita ļoti laba. Arī tagad es viņu vērtēju visai augstu un lieku 7 no 10 ballēm. Autoram ir talants rakstīt interesantus vēstures atstāstus, pat ja tos nedaudz maitā ideoloģija. Lasīt iesaku, ja vēlies atgriezties bērnībā vai arī papētīt padomju ideoloģijas ietekmi uz vēstures grāmatām.

Pāri melnajam kontinentam by Arturs Lielais

Pāri melnajam kontinentam

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz izvēlējos paniekoties ar Artura Lielā garadarbu. Bērnībā man viņa rakstītais patika. Vienkāršā valodā, daudz interesantu lietu par vēsturi un dabu. Tagad gan mans entuziasms ir noplacis, bet ko lai dara – sērija ir jāpabeidz.

Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei, un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.

Dāvids Livingstons nāca no vienkāršas strādnieku ģimenes, taču puika nevēlējās visu mūžu strādāt rūpnīcā un tādēļ izvēlējās kļūt par misionāru. Un kur nu vēl labāk sludināt Dieva vārdu kā jauniegūtajā Dienvidāfrikā. Taču pievērst turienes iedzīvotājus kristietībai nebija viegli. Vietējiem visi mācītāju sprediķi bija vienaldzīgi. Labākajā gadījumā viņi ieteica stāstīt pasakas bērniem, jo tie vēl no dzīves neko nav redzējuši. Pēc kāda laika arī pats Livingstons saprata, ka misionārs no viņa nav nekāds un nolēma pievērsties teritorijas apceļošanai. Ja ar kristīgās ticības ieviešanu viņam diez kā neveicās, tad kā diplomāts viņš bija izcils. Ar cilšu vadoņiem viņam sadraudzēties nebija problēmas. Šķiet, ka vietējo paražu un valodas saprašana arī ir bijis nopietns bonuss. Livingstons bija viens no pirmajiem baltajiem, kurš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, veica Āfrikas iekšējo upju kartēšanu un šķērsoja Āfriku no Angolas līdz Mozambikai.

Šī grāmata ir arī labs ieskats kā padomju laikos uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Varētu jau pārtulkot Livingstona memuārus un dot, lai lasa. Taču ir jāatzīst, ka šādi memuāri nudien nebūtu labi nenobriedušam jaunekļa prātam. Tajos ir par daudz Dieva vārda pieminēšanas, britu impērijas slavināšanas un britu iekārtas pārākuma uzsvēršanas. Portugāļi un holandieši ir maitas gabali gan no Livingstona, gan padomju iekārtas viedokļa, tādēļ tekstus par viņiem var atstāt nemainīgus. Tādēļ lai izvairītos no lieka riska Livingstona memuārus pārstrādā Arturs Lielais un šaubīgās vietas tiek izmestas vai arī pasniegtas ar autora piebildēm. Tādēļ grāmatu īsti nevar saukt par vēsturi, piedzīvojumu vai biogrāfiju, jo viss tiek pasniegts pareizās domāšanas kontekstā, nemaz neuzticoties lasītāja spriestspējai. Līdz ar to visa grāmata ir slēpta PSRS ideoloģijas uzspiešana jaunajam lasītājam.

Neviena grāmata nevar tikt izdota, ja tajā nav pieminēts Kārlis Markss. Šeit tas ļoti labi iederas, jo ap Livingstona laikiem viņš arī bija aktīvs manifestu rakstītājs. Tādēļ sākumā var samulst un domāt, ka grāmata patiesībā ir par Marksu, jo viņa idejas par šķiru cīņu tiek piesauktas visai bieži. Livingstonu autors ir nolēmis atainot kā no realitātes atrautu pamuļķu entuziastu, kurš ir sava laikmeta produkts. Ar aizmiglotām acīm viņš skatās uz pasauli, bet neredz patiesās problēmas. Lai ar vergu tirdzniecības ietekmi uz Āfrikas ciltīm viņš vēl spēj identificēt, tad britu mantrausīgo ekspluatējošo kapitālismu viņš neparko nespēj saskatīt. Viņam šķiet, ka ekspluatācija nav nekas slikts. To parāda arī epizode, kurā Livingstons pēc atgriešanās no Āfrikas dodas runāties ar savas dzimtenes strādniekiem un tiem saka, ka jāpakļaujas saviem saimniekiem. Strādnieki uz viņu apvainojas un vairs uz vieslekcijām neaicina. Nezinu,  cik daudz šajā notikumā ir faktu un cik izdomājumu.

Vispār jau grāmatas autora moralizēšana ir diezgan kaitinoša un visnotaļ apgrūtina lasīšanas procesu. Sevišķi, ja to dari laikos, kad neviens vairs nenēsā pie žaketes pioniera zīmotni, un pa lielam ir pie kājas komunisms kā nākotnes pasaules mērķis. Varbūt grāmata atstātu labāku iespaidu, ja to lasītu dzerot maniokas kandžu no kaltēta ķirbja trauku un fonā klausoties čibokvi cilts dziedājumu. Nešaubos, ka paša Livingstona grāmata ir labāka lasāmviela par autora atstāstījumu. 4 no 10 ballēm.

Inku zelts by Arturs Lielais

inku zelts

Revidēju savas atlikušās “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatas un nevarēju vien izvēlēties, kuru lasīt nākamo. Tika nolemts, ka izlasīšu vienu no tām, kuras atrašana man gāja visgrūtāk. Ja ar latviešu variantu nebija nekādu problēmu, tad krievu versijas grāmata man sagādāja zināmas problēmas. Bija brīdis, kad šķita, ka neko tādu Latvijā nemaz nebūs iespējams dabūt. Beigās dabūju gan. Bet nu par pašu grāmatu.

1524. gadā Fransisko Pizzaro dodas ekspedīcijā. Ekspedīcijas mērķis ir jaunas zemes, sauktas par Peru, pakļaušana un izlaupīšana. Pirms Pizarro Kortess ko līdzīgu bija izdarījis Meksikā, razdams sev slavu un bagātības. Tādēļ Pizarro, Almagro un garīdznieks Ernando de Luke, nodibina ko līdzīgu paju sabiedrībai, kuras uzdevums ir Inku impērijas izlaupīšana. Panamā nav grūti atrast līdzīgi domājošus avantūristus, un karagājiens var sākties.

No skaidra saprāta skatoties Inku impērijas iekarošana ar pārsimts cilvēku lielu armiju varētu šķist bezcerīgs pasākums, taču cilvēkam, kas kaut reiz ir spēlējis Civilizāciju, ir arī skaidrs, ka nav neiespējamu lietu. Pizarro noteikti būtu labs civilizācijas spēlētājs. Viņa pusē ir veiksme, labas spējas motivēt savus sabiedrotos, pieņemt pareizos lēmumus izšķirīgos brīžos, uzvarēt un nodrošināt konkistadorus ar laupījumu. Autors inku iznīcināšanas procesu apraksta balstoties uz dažādiem hronistu avotiem, vēsturiskiem pētījumiem. Stāstījums ir pasniegts saistošā izklāstā. Vienīgais laiku pa laikam pavīd nodevas valdošajai ideoloģijai. Daudz tiek runāts par feodālismu, kapitālismu un šķiru cīņu. Reizēm tas ir vietā, bet bieži nevietā.

Zoloto inkov

Grāmatas vidusdaļa ir veltīta Inku impērijas aprakstam tās ziedu laikos. Šis apraksts lieti noderēs tiem, kuriem par Dienvidamerikas vēsturi un kultūru ir maz priekšzināšanu. Tā ļaus izprast impērijas faktiskos sagruvuma cēloņus. Spānieši bija tikai spēks, kas to paātrināja. Inku valsts bija pilsoņu kara novārdzināta, likt savu monarhu dieva vietā un pielūgt to kā dzīvu dievu ir visnotaļ riskants pasākums. Jo sagūstīšanas rezultātā valsts birokrātija un valdniekam pakļautās struktūras zaudē jebkādu pašiniciatīvu. Pizarro ātri atkoda šo vājo impērijas vietu un tādēļ uzvarēja.

Pēdējā grāmatas trešdaļa tiek veltīta spāniešu cīņai savā starpā par jauniegūtajiem īpašumiem. Par to, kā Pizarro uzmeta savus paju sabiedrības biedrus, par to kā viņš un viņa brāļi meta izaicinājumu savam suverēnam Spānijas karalim. Autors gan nav noturējies un pāris nodaļas atkal ir veltījis Orlejanas ceļojumam pa Amazoņu upi. Tas pēc būtības ir īss konspektīvs pārstāsts grāmatai “Lejup pa amazoņu upi”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vēstures interpretācija īpaši daudz neatšķiras no mūsdienās pieņemtās. Grāmata noteikti pēdējo četrdesmit piecu gadu laikā ir zaudējusi aktualitāti savā informācijā par inku kultūru, jo kopš tā laika ir veikti neskaitāmi atklājumi Peru teritorijā, kas uz dažiem inku kultūras aspektiem varētu likt paraudzīties savādāk. Ja ir interese izlasīt kaut ko īsu un sakarīgu par Dienvidamerikas iekarošanu, tad šo grāmatu ir vērts apsvērt.

Karavelas iziet okeānā by Arturs Lielais

Karavelas iziet okeānā

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas projekts turpinās. Nolēmu pārlasīt vēl vienu no savas bērnības iemīļota autora grāmatu. Šoreiz grāmata par slaveno Kolumba ceļojumu. Atceros, kā pirmo reizi šo grāmatu izlasīju ap astoņdesmito gadu beigām, biju nedaudz apslimis, bet no bibliotēkas šī grāmata bija paņemta. Pērnnedēļ beidzot tiku pats pie sava eksemplāra.

Piecsimts gadus atpakaļ Kristofors Kolumbs devas pāri Atlantijas okeānam trijās nelielās karavelās, lai sasniegtu Indiju. Indija tajā laikā cilvēku apziņā bija vieta, kur dārgakmeņi mētājās apkārt kā oļi, un zelts bija atrodams visur, neizpalika arī garšvielas. Indija tai laikā bija visvilinošākais tirdzniecības ekspedīcijas piedāvājums. Veiksmīga iznākuma gadījumā tā investoriem solīja daudzkārtīgu ieguldījumu atmaksāšanos. Kolumbs ar savu Indijas ideju jau bija vērsies pie portugāļiem, taču tiem bija zināšanas ģeogrāfijā, un viņi atteicās no Kolumba pakalpojumiem. Spānijā Kolumbs bija svešzemnieks, taču tas netraucēja viņam iegūt Spānijas karaļa labvēlību un beigās kļūt par Spānijas lieladmirāli un aizjūras koloniju vicekarali. Mūsdienās praktiski ikviens pazīst Amerikas atklājēju, bet kāds viņš patiesībā bija kā cilvēks un personība, un kā tad norisinājās viņa ekspedīcijas un atklājumi, par to var uzzināt šajā grāmatā. Darba sarakstīšanā autors izmantojis dokumentus, hronikas, laika biedru un vēsturnieku liecības, paša Kolumba vēstules un dienasgrāmatas palīdzējušas gan atainot lielo ceļojumu gaitu, gan rakstu­rot lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu.

Šī nu reiz bija grāmata, kuras bērnības atmiņas pilnībā sakrita ar tagad lasīto. Grāmata aizrauj mani joprojām. Jā, tagad es pievēršu vairāk uzmanības nevis piedzīvojumu komponentei, bet vēsturei un ekonomikai. Tagad kaut kā labāk saprotu, kāpēc karaļi var būt tik muļķi un neieguldīt naudu Amerikas atklāšani. Ir man arī nojēga par loģistikas un vadības problēmām. Šīs papildus zināšanas gan manus uzskatus par grāmatu nemainīja. Autors ļoti labi māk pārstāstīt piedzīvojumus, izmantot pieejamo informāciju, lai uzburtu tā laika dzīvi Spānijā un Amerikā.

Kolumbs nebūt nebija nekāds paraugcilvēks. Drīzāk otrādi, viņš prata pret sevi noskaņot padotos. Bija tāds knauzeris, ka nekautrējas uzdot sevi par Amerikas krastu atklājēju, lai pievāktu matroža pensiju. Laikā neizmaksāja saviem darbiniekiem algas un brīnījās, kādēļ šie dumpojas. Kā vadītājs viņš bija totāla nulle, vienīgais viņa trumpis bija riska vadības spējas. Taču viņš vienmēr mācēja apvārdot savus aizbildņus, lai tie viņam dotu vēl vienu iespēju. No otras puses Spānijai paveicās, ka Kolumbam nebija nekādas saprašanas par ģeogrāfiju, citādi viņš nemaz nemēģinātu izšķiest naudu nereālam projektam. Autors arī apgalvo, ka Kolumbs kā navigators ir bijis nekam nederīgs, viņa kalkulācijas kuģa žurnālā ir ļoti neprecīzas.

Ja pirms tam ir lasītas mūsdienu grāmatas par šo tēmu, tad var rasties izbrīns, kur gan buržuāzistiskie vēsturnieki noklusē Amerikas atklājēju asiņainos darbus, kuru rezultātā tika iznīcinātas veselas tautas. Es arī nemaz neatminos, ka būtu jelkad lasījis grāmatu par Amerikas iekarošanu, kurā nežēlība, iznīcība un vergu tirdzniecība būtu noklusēta. Nedaudz smīkņāšanas sanāk arī lasot Ļeņina un Marksa piemeklētos citātus. Tā acīmredzot ir laikmeta nodeva, šķiru cīņas aktualizēšanai un buržuju alkatības atklāšanai. Bet nu uz šo daļu es neieciklējos un komunistisko propogandu laidu gar ausīm.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja šī grāmata ir atrodama grāmatplauktā un interesē Amerikas atklāšana, tad noteikti ir vērts ziedot vienu vakaru šīs grāmatas izlasīšanai. Lasot šīs grāmatas par vēsturi, nākas secināt, ka savulaik tomēr arī cilvēki ir rakstījuši labas grāmatas. Un, iespējams, ka mūsdienās Arturs Lielais ir nepamatoti aizmirsts autors.

Lejup pa Amazoņu upi by Arturs Lielais

Lejup pa amazoņu upi

Šīs grāmatas izlasīšana ir daļa no mana projekta izlasīt savas bērnības grāmatas un paskatīties, kā uz tām raugos šodien.

Ir 1541. Gads. Gonzalo Pizaro ir apņēmies atrast Kanēļa zemi un, ja paveiksies, Eldorado. Pasākumā ieguldījuši aptuveni 180 kilogramus zelta, lai nopirktu zirgus. algotu karavīrus. Fransisko de Oreljana ir viņa vietnieks un ir atvedis prāvu pulciņu savu vīru. Sākums nav diez ko daudzsološs – kanēļa koki ir reti, un pārtika izsīkst. Ekspedīciju nolemj sadalīt. Oreljana dosies ar laivām un 57 vīriem lejup pa upi pārtikas meklējumos, bet Pizaro kādu laiku viņu gaidīs. Tā sākās viena no pirmajām Amazones izpētes ekspedīcijām. Pasākums, kurš bija parasta laupīšanas ekspedīcija, izvērtās par vienu no pirmajiem Amazones izpētes braucieniem. Grāmatā autors apkopojis tā laika hronistu rakstīto un pasniedz notikumus no kāda ekspedīcijas dalībnieka skatu punkta.

Bērnība man šī grāmata ļoti patika. Pirmo reizi to lasīju, kad kādu ziemu atkal biju saķēris laringītu. Tagad, paņemot rokās, saprotu, ka viņa ir lasīta ļoti intensīvi, tā ir tik nolietota, ka dažas lapas pat birst ārā.

Man bija liels pārsteigums, ka grāmata nebija pilna ar spraigiem notikumiem, man atmiņā tā kaut kā asociējās ar daudz spraigāku sižetu. Patiesībā izrādījās tāds nedaudz pasauss ekspedīcijas atstāsts. Valoda ir diezgan dzīva (kur vēl izlasīsi, ka skunksu sauc par smerdeli), un vietām lasīšana ir pat aizraujoša. Šo darbu nevajag uztvert kā dokumentālu liecību, taču paši pamata fakti te ir pareizi. Ekspedīcija jau nebija kā mērķtiecīga rīcība, bet vienkārši mēģinājumi izdzīvot. Izdzīvošanas mēģinājumi vairāk izpaudās kā vietējo ciematu izlaupīšana, un tīri vai brīnums, ka tik maza saujiņa ar vīriem ir spējuši izsisties cauri visai Dienvidamerikai.

Interesanti bija lasīt vietas, kur Oreljana sevi piesedz gadījumā, ja viņu kāds apvainos nodevībā vai dezertēšanā. Pēc pārtikas atrašanas vīri nolēma pie Pizaro atpakaļ neatgriezieties, jo netikās airēt pret straumi. Tika sacerēta vēstule, kurā komanda pieprasīja savam vadonim doties tālāk uz priekšu. Vadonis piekāpās. Papildus visa ceļa garumā liela daļa no teritorijām tika pievienotas Spānijas teritorijām. Tas nekas, ka vietējiem par to nebija ne jausmas.

Manuprāt, diezgan nevajadzīgi grāmatā ievietots Amazones baseina iedzīvotāju, dzīvnieku, sezonu, kukaiņu un paražu apraksts. Tas aizņem pusi no grāmatas, un ar pašu ekspedīciju tam nav nekāda sakara. Pats apraksts ir visnotaļ virspusējs, nav jau reālu aptvert visu Amazones baseina daudzveidību simts lapaspusēs. Pilnībā ataino grāmatas sarakstīšanas laikā valdošos zinātniskos uzskatus. Lai ilustrētu pamatiedzīvotāju pasaules uztveri autors te iekļāvis diezgan daudz vietējo leģendu. Daži fakti gan ir izdomāti, piemēram, par čūsku hipnotizējošo skatienu. Savulaik, kad vēl nebija Interneta, man pat šāda virspusīga informācija šķita īsta bagātību krātuve, nu ir nedaudz savādāk. Apraksti šķiet tādi pabāli, un, iespējams, autors ir centies, lai grāmatai pieliktu klāt kādas simts lapaspuses.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir lasāma, bet mūsdienās rakstīšanas stils tomēr ir nedaudz savādāks. Faktoloģiskā bāze ir kārtībā, bet dabas apraksti, ņemot vērā, ka autors diez vai pats Amazones baseinu ir apmeklējis, ir pasauss uzskaitījums.

Uz musonu krastiem by Arturs Lielais

UZ musonu krastiem

Nesen MsMarii savā blogā atminējās senos laikus, kad latviski lasīšanai pieejamas bija tikai trīs nopietnas grāmatu sērijas. “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” bija viena no tām. Manā bērnībā šīm grāmatām bija nozīmīga vieta. Neteikšu, ka esmu izlasījis visas grāmatas, bet lielu daļu gan. Tādēļ nesen vienkārši nevarēju paiet garām šai grāmatai un atstāt to neizlasītu. Galu galā Arturs Lielais manā bērna prātā vienmēr skaitījās nopietns piedzīvojumu un vēstures aprakstītājs.

Grāmatas centrālais temats ir Portugāle, lielie ģeogrāfiskie atklājumi un jauno zemju kolonizēšana. Portugāles uzplaukums bija 15. Un 16. gadsimtā, tad viņa no diezgan nomaļas valstiņas pacēlās pavisam jaunā līmenī. Portugāles valdnieku apsēstība ar Āfrikas krastu izpēti un Indijas meklēšanu beidzot vainagojās ar panākumiem. Izveidojās jauni tirdzniecības ceļi, kas ļāva apiet Vidusjūras baseinu, arābus un Venēciju. Galvenās apskatītās vēsturiskās personas ir Enriki Jūras­braucējs, Diogu Kāns, Bartolomeu Diašs, Vasko da Gama, Kabrals, Almeida, Albukerks.

Teikšu, kā ir, autora rakstīšanas stils man joprojām patīk. Darba rakstīšanā viņš izmantojis daudzas hronikas un centies pretrunīgo informāciju salikt vienā jaukā bildē. Protams, neiztiek arī bez padomju laika artefaktiem. Laiku pa laikam atrodas pa atsaucēm uz Ļeņina domām par tēmu, Kārļa Marksa šķiru cīņu un buržuāzistisko vēsturnieku divkosību mēģinot attaisnot kolonizatorus un vergturus. Grāmatā parādās arī kāds agrīnais Krievzemes ceļotājs, kurš pablandījies pa Āziju, mēģinot pārdot zirgu. Pasākums nenoliedzami bija nopietns, bet nedaudz izkrita no grāmatas konteksta. Tāpat kā stāsts par Krievzemi kā Eiropas glābēju no mongoļiem. Bet tas tā – nodeva ideoloģijai, un lasīšanu īpaši neietekmē.

Toties paši portugāļi savulaik bijusi viena uzņēmīga tauta. Viņu skaits tad bija aptuveni pusotrs miljons, taču tas netraucēja viņiem gandrīz veselu gadsimtu kontrolēt tirdzniecību ar Āfrikas piekrasti un Indiju. Tajos laikos tehnoloģiju un zināšanu monopols bija viss, kas vajadzīgs. Bija izveidojusies jauna profesionālu kapteiņu un jūrnieku paaudze, kas spēja orientēties svešos ūdeņos, kartogrāfija, kas ļāva pareizi dokumentēt atklātās zemes un, protams, pasakainas peļņas apsolījums, kas būtībā bija šo atklājumu veikšanas galvenais cēlonis. Domāju, ka ja mūsdienās kāds ar līdzīga tipa kuģi dotos braucienā uz Indiju, viņu uzskatītu vai nu par varoni vai arī totālu idiotu, kurš nejēdz izvērtēt pamatriskus.

Tehnoloģiju pārsvars izpaudās arī atklāto zemju pakļaušanā, veselas karaļvalstis varēja pakļaut pārsimts vīru, kas bija apbruņoti ar zobeniem un bombardām. Te visu noteica disciplīna un stratēģija. Nebija jau tā, ka portugāļi uzvarēja visas kaujas, bet pietiekami, lai nospiestu Indijas karaļvalstis uz ceļiem. Un, protams, korupcija, rūpes par paša kabatu. Arī tad godīgs valsts pārvaldnieks bija izdomāts tēls. Tas arī noveda pie Portugāļu varenības izzušanas. Labi, papildus problēmas sagādāja arī masīvs zelta ieplūdums karaļa kasē, inflācija utt. Kaut kas līdzīgs pēc ietekmes uz ekonomiku tam, ko tagad sauc par naftas lāstu mazattīstītajās valstīs.

Grāmatas plusi ir saistošs stāstījums. Autors neieslīgst spekulācijās, bet cenšas atsaukties uz pirmavotiem. Beidzot sapratu ,no kurienes man galvā glabājas daļa no vēsturiskās informācijas, šī autora darbos aprakstītie fakti manā galvā ir iesēdušies dziļāk un vairāk nekā biju domājis.

Mīnuss – komunistiskās ideoloģijas piepīšanas mēģinājumi, feodālās un vergturu iekārtas kritika izraujot to ārpus konteksta, tas ir, salīdzinot to ar mūsdienu pasaules skatījumu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Jā, mūsdienās ir atrodamas daudz labākas (buržuju) grāmatas par šo tematu, taču tajās diezgan daudz autori mīl aizrauties ar spekulācijām, un saistošs stāstījums arī ir diezgan liels retums. Tā kā Portugāles vēstures izpratnē pēdējo četrdesmit gadu gaitā lielas izmaiņas nav bijušas (vismaz cik es par to zinu), tad grāmata ir lasāma arī mūsdienās.

%d bloggers like this: