Navigate / search

An Astronaut’s Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

An Astronaut's Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

Šo grāmatu saņēmu grāmatblogeru Ziemassvētkos no Sysiphus, iekļāvu to savā izlasāmo sarakstā un nu, kad gads jau pāri pusei, ķēros klāt un izlasīju.

Pulkvedis Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield) jau no bērnu dienām ir vēlējies kļūt par astronautu. Apstākļi viņam nav bijuši īpaši labvēlīgi, pirmkārt, viņš ir Kanādas pilsonis, un kanādieši, kā zināms, paši nekur nelido. Otrkārt, lai kļūtu par astronautu, ir jāiztur milzīga konkurence. Treškārt, pat ja esi kļuvis par astronautu, tas nenozīmē, ka reiz nonāksi kosmosā. Krisam ir paveicies, viņam neiespējamais ir kļuvis par iespējamo, kosmosā viņš ir pabijis veselas divas reizes, kopā pavadot zemes orbītā ap 4000 stundām. Tas nudien ir iespaidīgs rādītājs pat astronautam. Par to, kā to paveikt un, kas jādara, lai kļūtu par astronautu, autors ir sarakstījis šo grāmatu.

Atzīšos, kā jau katram no mums, arī man bērnībā gribējās kļūt par kosmonautu. Tas bija starp ģeologa un arheologa fāzēm. Taču tad uzzināju, ka par pilotiem cilvēkus ar redzes traucējumiem neņem, un šo ideju atmetu. Tomēr interese par kosmosu un kosmonautiem man ir saglabājusies joprojām.

Ja ticam grāmatā rakstītajam, tad kļūt par astronautu nemaz nav tik viegli. Ne katrs cilvēks būs gatavs veltīt visu savu dzīvi mācībām. Astronautam, atrodoties kosmosā, katra kļūda var būt liktenīga, un tādēļ viņam ir jābūt spējīgam reaģēt uz katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Kā uzskata grāmatas autors, par dzīvi priecāties ir labi un vajadzīgi, bet tai pat laikā vienmēr vajag izvērtēt iespējamās problēmas. Tas, iespējams, izklausās nedaudz paranoiski, katru reizi iekāpjot liftā, pie sevis izstrādāt rīcības plānu, ko darīt nelaimes gadījumā, bet astronautiem šāda īpašība iet tikai labumā. Lai viss neaprobežotos tikai ar hipotētiskiem scenārijiem, īstam astronautam ir jāpiedalās dažādās situāciju simulācijās. Piemēram, uz Zemes simulējot kosmosa stacijas aizdegšanos, astronauti tiek notrenēti tā, ka spēj saglabāt vēsu prātu pat situācijā, kad uguns ir nosvilinājis visu kosmisko staciju. Viņiem tiek iemācīts ātri nošķirt būtiskas lietas no nebūtiskām, un pats galvenais izvairīties no lēmumiem, kas padarītu situāciju vēl sliktāku.

Interesants ir arī grāmatā aprakstītais nulles princips. Cilvēks ir nulle, ja viņa devums lietas labā nerada nekādus sarežģījumus pārējiem, nepasliktina situāciju un paveic darbu. Mīnus viens ir tad, ja tava rīcība vai uzvedība pasliktina kopējo situāciju. Lielākoties tā izpaužas kā nekompetence. Katram cilvēkam ir jātiecas kļūt par plusiņu, bet tam nav jābūt pašmērķim un labāk ir palikt nullītei, nevis centībā kļūt krutākam pakļaut riskam savu komandu. Tā sakot, cilvēki jau paši ar laiku sapratīs, kurš ir kompetents un kurš ne.

Izlasot nodaļas par astronautu apmācību un atlasi, secināju, ka ja cilvēkus sūtīs uz Marsu, tad varbūtība, ka komandā astronauti viens otru nogalēs vai vismaz sakausies ir niecīgi maza. Viņi visi ir trenējušies kopā, un viens otru pazīst kā savus rada gabalus. Un pie  tam viņu diena ir tā pārpildīta ar eksperimentiem un darbiem, ka šādiem niekiem viņiem vienkārši neatliek laiks.

Lasot grāmatu sākumā man vienubrīd radās nelāgas aizdomas, ka šī būs cilvēka, kas izsities dzīvē mācību grāmata, kā izsisties citiem. Varbūt ar nelielu lielības devu, kā es kļuvu par astronautu par spīti visam. Bet nekā, autors izrādījās patiešām sirsnīgs cilvēks, nevis kāds egoistisks ar panākumiem apsēsts vienpatnis. Neskatoties uz savu milzu sapni, viņš tomēr augstāk vērtē savu ģimeni, jo bez tās atbalsta viņš visticamāk nebūtu neko sasniedzis. Un tai grāmatā tiek veltīti daudzi pateicības vārdi. Autora grāmatā nav praktiski nekādas lielības, drīzāk es teiktu pat pieticība, autoram nav viss pasniegts uz paplātes, viss ir panākts rūpīga un neatlaidīga darba rezultātā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils astronauta karjeras apraksts no paša astronauta. Bez izpušķojumiem un nevairoties no skarbās realitātes. Neslēpšu, ka autors savā pusē mani iedabūja aprakstot tualetes apmeklēšanas procesu kosmosā. Grāmatas nosaukums, manuprāt, ir ironija par to, ka astronauts tik daudz laika pavada gatavojoties lidojumam, ka viņam ir nepieciešama grāmata par to kā uzvesties uz Zemes nonākot neastronautu sabiedrībā.

Packing for Mars: The Curious Science of Life in the Void by Mary Roach

packing for mars

Tā kā grāmatas autore man jau ir pazīstama ar saviem darbiem, kas veltīti līķiem, spokiem un seksam, tad grāmatu iepriekš pasūtīju līdz ko uzzināju par tās iznākšanu.

Standarta grāmatas mums parasti vēsta par kosmonautiem/astronautiem/taikonautiem, varoņiem, cilvēkiem, kas visu savu mūžu gatavojušies, lai nokļūtu kosmosā, nestu savas valsts vārdu pasaulē un vienkārši parādītu kaimiņiem, ka mēs esam krutāki. Tomēr šīs standarta grāmatas mums bieži vien aizmirst pavēstīt sadzīvisko kosmiskā lidojuma pusi.

Grāmata vairāk apskata tieši kosmisko lidojumu sadzīvisko pusi nevis kosmisko lidojumu nozīmi cilvēces vēsturē un raķešdzinēja evolūciju no V-1 līdz mūsdienu agregātiem. Par šo tēmu jau ir sarakstītas pietiekami daudz citu grāmatu. Nav jau tā, ka par kosmonautu ikdienu būtu klusēts, šad tad kāds eksastronauts uzraksta savu biogrāfiju, kāds kosmosa tūrists padalās savos iespaidos, galīgs informācijas vakuums jau nav.

Autore apskata vienkāršu cilvēku interesējošus jautājumus. Ja divi vīri dzīvo vairākas nedēļas kopā telpā, kas nav lielāka par vieglās mašīnas salonu bez tualetes, kā tas ir? Kādas vispār kosmiskajos aparātos ir tualetes un iespēja aiziet pačurāt? Vai tā ir taisnība, ka kosmiskajās stacijās šad tad izceļas pa kautiņam? Kā tas ir iziet atklātā kosmosā? Vai sekss bezsvara stāvoklī ir iespējams? Autore cenšas sniegt atbildi uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem. Jāatzīst diezgan detalizēti un no pirmavotiem – pašiem kosmonautiem un astronautiem.

Te gan jāatzīst, ka krievu/padomju kosmonauti ir daudz runīgāki par šīm tēmām. Viņi labprāt dalās savos piedzīvojumos un metodēs, kā dabūt augšā kosmosā kaut ko stiprāku par tēju. Labprāt apspriež psiholoģiskās problēmas, kas rodas komandai ilgstoši uzturoties kosmosā. Izcils bija stāsts par to kā reiz krievu kosmonauti noēduši kādam bioloģiskam eksperimentam paredzētos sīpolus, jo, redz, kā tad ēdīs pliku rupjmaizi. Amerikāņu astronauti gan ir daudz cimperlīgāki, tie vienmēr mēģina izvairīties no atbildēm, kas neskar tiešos misija mērķus, lai gan pensionāri ir runājami.

Interesanta ir arī nodaļa, kas veltīta dzīvniekiem kosmosā, izrādās PSRS sūtījuši kosmosā kuces tikai tādēļ, ka suņiem čurājot būtu jāpaceļ kāja. Izrādās, ka ASV ir populāra leģenda, ka viņu mērkaķīši (ASV izvēlētie dzīvnieki) esot bijuši tik cītīgi onānisti, ka viņu rokas esot bijušas jāpiesien pie krēsla. Tā gan izrādās tikai leģenda. Tomēr patiesība ir tā, ka ASV piecdesmitajos gados izstrādājot tehnoloģijas drošības siksnām, kas noturētu astronautus savās vietās, izmēģinājumos izmantoti nevis manekeni, bet dzīvi cilvēki.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autore nav pazaudējusi savu spēju interesanti un sakarīgi apskatīt tematu. Problēmas viņai un viņas redaktoram gan sagādā krievu valoda. Piemēram, sastrēgums – krieviski nez kādēļ nosaukts „stopka”, līdz ar to radot nesapratni kā vārdu „probka” amerikānis var sajaukt ar „popka”. Iesaku izlasīt visiem. Te ir atrodams viņas podkāsts, kas veltīts šai grāmatai.

Rendezvous with Rama by Arthur C. Clarke

rama

Pēc ilgiem laikiem nolēmu palasīt kaut ko tādu, ko tiešām varētu nosaukt par zinātnisko fantastiku tās klasiskajā izpausmē. Kā lasāmo gabalu izvēlējos šo noveli, kurai vieglāk ir nosaukt tās balvas, kuras tā nav saņēmusi, nekā saņemtās. Novele pie lasītājiem nonāca tālajā 1972. gadā un reprezentē tā laika skatījumu uz nākotnes cilvēci.

Rit tālais 2130. gads, Zemes iedzīvotāji jau labu laiku atpakaļ ir izpletušies pa visu Saules sistēmu, kolonizējuši Mēnesi, Marsu, Merkuru un lielo planētu pavadoņus. Lai cilvēci neapdraudētu vēl neatklāti meteorīti, ir izveidots dienests Spaceguard, kura uzdevums ir atklāt šos objektus. Šādi tiek atklāts arī objekts Rama, kas iesākumā tiek uzskatīts par starpzvaigžņu telpā ceļojošu meteorītu, bet pēc tuvākas izpētes atklājas, ka tas ir metāla cilindrs 20 kilometru diametrā un 54 kilometru garumā. Tad nu cilvēce saprot, ka Saules sistēmu ir sasniedzis citas civilizācijas kosmosa kuģis.

Grāmata mūsdienu standartam šķiet netipiska, lielākā teksta daļa tiek veltīta noslēpumainā kosmosa kuģa izpētei, galvenie varoņi paliek otrā plānā, un, varētu teikt, viņu nav vispār ir tikai profesionālu pētnieku komanda. Autors savā novelē lasītājam sniedz savu ideju par to, kādam būtu jābūt kosmosa kuģim, kas spētu veikt attālumu no zvaigznes uz zvaigzni. Šis apraksts tiešām ir nosaukts par zinātnisku, kurā fantastiski ir tikai izmēri. Ideja mūsdienās jau ir kļuvusi klasiska, slēgta biosfēra, kas spēj uzturēt pie dzīvības noteiktu radījumu skaitu. Tad nu autors apraksta savu vīziju, kā šī biosfēra funkcionētu, kādi procesi būtu noteicošie. Kāda tad būtu pati ceļošana, vai kosmonauti/astronauti/taikonauti būtu nomodā visu laiku, varbūt hibrenetizācija?

Vispār diezgan daudzas interesantas idejas pat pēc šodienas standartiem. Un, kas pats galvenais, visām ir racionāls pamats, un arī pašā cilindra uzbūvē nekādas pretrunas uzreiz atrast man neizdevās un vēlāk jau nemaz arī vairs nemeklēju. Grāmatai 10 no < strong>10 ballēm, īsts pierādījums, ka laba grāmata ir aktuāla un lasāma arī pēc pārdesmit gadiem. Novelei ir iznākuši arī turpinājumi „Rama II”, „The Garden of Rama” un „Rama Revealed”, tos gan ir sarakstījis cits autors Gentry Lee, A.Klarks te ir tikai redaktors un ideju pasviedējs.

%d bloggers like this: