Navigate / search

What if Earth had two Moons? by Neil F. Comins

What if

Standarta populārzinātniskās grāmatas par astronomiju lielākoties ir vienādas. Tiek apskatīta planētu atklāšanas vēsture, izskaidrota Heršela-Rassela zvaigžņu evolūcijas diagramma, pastāstīts par melnajiem caurumiem, iespēju ceļot laikā utt. Parasti tas viss tiek apaudzēts vēl ar daudziem, nenoliedzami interesantiem un vajadzīgiem faktiem, bet ar laiku viņi paliek garlaicīgi. Tādēļ man bija patiess prieks atrodot šo grāmatu.

Šī grāmata apskata – kas ja scenārijus astronomijas kontekstā. Tas nedaudz nodala grāmatu no standarta izklāstiem. Un tā kā, iespējams, fizikas likumi visā Visumā strādā vienādi, tad kādēļ gan nepafilozofēt par dzīvi uz Zemes, kurai ir divi pavadoņi Mēness lielumā. Vai par to kā būtu, ja Zeme būtu Jupitera lieluma planētas pavadonis? Vai Mēness riņķotu uz otru pusi? Vai Zeme riņķotu ap divām zvaigznēm? Vai Zemei aiz Saules būtu neredzama planēta? Un ja Zeme atrastos galaktikas nomalē? Vai varbūt tuvu centram? Vai, piemēram, tās garoza neļautu plātņu kustību? Vai mūsu Saule nebūtu tik masīva? Kas notiktu, ja divas galaktikas saskrietos? Grāmatas autors cenšas sniegt atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

Katra nodaļa sākas ar nelielu ieskatu no planētas iedzīvotāju skatupunkta. Tad tiek izstrādāts reāls scenārijs, kā, piemēram, Zeme varētu iegūt divus pavadoņus. Jāatzīmē, ka šāda lieta nemaz nav tik vienkārša. Tad tiek apskatītas iespējamās astronomiskās parādības, Saules un Mēness aptumsumi, planētu un pavadoņu rotācijas īpatnības. Nedaudz tiek pafilozofēts par dzīvības iespējamo attīstību un nebūt ne mazā paisumu un bēgumu ietekme uz to.

Kopumā grāmata ir aizraujoša, katrs scenārijs izstrādāts pietiekami detalizēti, lai sniegtu vispārēju priekšstatu par doto situāciju. Protams, lielākiem skeptiķiem vai iespējamiem oponentiem tiek stingri nodefinēti apskatāmā modeļa parametri, tas laikam, lai izvairītos no liekas polemikas. Sak, ja planētai būtu 120% no Zemes masas, tad nemaz tā nebūtu un abi planētas pavadoņi sadurtos pēc 3,5 miljardiem gadu nevis pēc 4 miljardiem kā apgalvo autors.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tiešām labi nostrādāta un ļauj lasītājam nedaudz izrauties no standarta pierastās pasaules, likt aizdomāties, kā būtu dzīvot uz planētas, kur visu redzamo debess daļu aizņemtu planēta, ap kuru riņķo mūsu Zeme un saules gaisma parādītos un pazustu pāris reizes dienā. Pie reizes tiek izskaidrots, kā rodas paisums un bēgums, kāpēc, ja zemei būtu divi pavadoņi vienā plaknē tie neizbēgami sadurtos un kā izskatītos debesis pēc 15 miljardiem gadu.Iesaku izlasīt visiem, kurus vismaz kaut cik interesē astronomija.

The Eerie Silence: Renewing Our Search for Alien Intelligence by Paul Davies

eerie_silence

Viens no labākajiem populārzinātniskajiem autoriem Paul Davies cenšas atbildēt uz jautājumu, Kur visi ir palikuši? Kāpēc klusums? Ar visiem tiek domāti citplanētieši, kāpēc mēs neuztveram viņu raidītos signālus citām saprātīgām būtnē? Kur ir ielūgums zemes ļaudīm pieslēgties Galaktiskajam internetam? Vai mēs tiešām Visumā esam vienīgās saprātīgās būtnes?

Grāmatu nopirku jau pirms tās iznākšanas, dikti jau nu gribējās viņu izlasīt uzreiz. Izlasīšana gan atlikās uz kādām pāris nedēļām, bet nekas, grāmata bija tā vērta. Autors mēģina pēc iespējas racionālāk izvērtēt citplanētiešu klusēšanas iemeslus, kā arī atbildēt uz jautājumu ko zemes iedzīvotājiem darīt, ja viņi pēkšņi saņemtu zvanu nu citplanētiešiem. Lai sniegtu atbildes uz šiem jautājumiem, tiek apskatītas dažnedažādas ar citplanētiešu meklēšanu saistītas tēmas.

Varbūt SETI programma ir pārāk antropocentriska, varbūt mūsu uzskati par citplanētu dzīvi nesakrīt ar viņu pašu uzskatiem. Pēdējos gados gan radioteleskopi ir pietiekoši uzlaboti, lai spētu vienlaicīgi uztvert un analizēt miljoniem frekvenču, tomēr iespējams, ka citplanētiešu signālu uztveršanai ar parastu radioteleskopu ir par maz.

Jautājums vai Zemes saprātīgie iemītnieki ir unikāli jeb dzīvība Visumā rodas, kur vien tai ir iespēja. Uz šo jautājumu patlaban nav nekādas atbildes, svešu saprātīgu būtņu signālus neesam uztvēruši, un vienīgā pašreiz pieejamā statistika, liecina, ka dzīvība ir tikai uz mūsu planētas.

Iespējams, ka citplanētieši jau dzīvo mūsu vidū tā sauktajā ēnas biosfērā, iespējams, ka ja cītīgi pameklētu, mēs spētu atrast kādu extremofīlu baktēriju, kuras apdzīvotā vide un DNS informācija liecinātu, ka viņa nav izcēlusies uz Zemes. Varbūt dzīvība uz Zemes ir radusies ne reizi vien? Diemžēl patlaban nekas tāds vēl nav atrasts, bet nav jau arī speciāli meklēts.

Dreika vienādojums. Slavenais vienādojums, kas aprēķina iespējamo citplanētiešu daudzumu Galaktikā. Ideja nav slikta, tikai diemžēl lielākā daļa no mainīgajiem mums joprojām ir nezināmi. Kāda ir varbūtība uz atsevišķas zemei līdzīgas planētas rasties dzīvībai? Kāda ir varbūtība, ka šī dzīvība sasniegs kaut kādu saprāta slieksni?

Ko mums vēl meklēt ja jau radioviļņus mēs nesaņemam? Kur ir citplanētiešu kosmiskās bākas, varbūt zondes? Kur ir Galaktiskā Diaspora, kā mēs varētu atklāt superattīstītas civilizācijas? Kā izskatītos Daisona sfēras spektrs. Kā izskatītos citplanētiešu kosmosa iekarošanas vilnis? Un galu galā vai arī pie Viņiem Kristus ir sists krustā un miris par Viņu grēkiem?

Netiek piemirsts arī Matrix scenārijs, cilvēki rada mākslīgo intelektu un tādējādi pārstāj būt vienīgās saprātīgās būtnes zināmajā visumā. Rodas jautājums, kas tālāk vai mašīnas iznīcinās cilvēci, varbūt tā ir pienācis arī citplanētiešu gals?

Un galvenais jautājums ko mums darīt, ja signālu tomēr saņemam? Izlikties nedzirdam, vai tomēr iesaistīties korespondencē ar nezināmu nosūtītāju. Kā lai mēs zinām viņu mērķus un kādi ir mūsu mērķi? Kas runātu visas Zemes vārdā un ko darīt ar tiem, kas raida signālus kosmosā bez valdību piekrišanas?.

Kopumā ļoti interesanta grāmata, dodu 10 no 10 ballēm. Autors gan ir skeptisks un uzskata, ka mēs diez vai atradīsim citas saprātīgas būtnes. Jā, argumentu pret ir vairāk nekā par, bet nekas – dzīvosim, redzēsim.

The Fallen Sky: An Intimate History of Shooting Stars by Christopher Cokinos

fallen-sky-cover

Grāmatu sev pasūtīju septembra beigās, kad pats sev mēģināju atbildēt uz jautājumu – par kādu zinātnes vai sociālu fenomenu man vēl nav grāmatas grāmatu skapī? Pēc diezgan ilgām pārdomām nospriedu nedaudz palasīties par diezgan retu profesiju – „meteorītu medniekiem”. Šī grāmata tobrīd man šķita pareizā izvēle. Skaidrs, ka grāmatai atnākot pēc nedēļas, manas prioritātes jau bija mainījušās, un grāmatu nogūla plauktā. Tā nu lasīšanai laiks sanāca tikai pēc diviem mēnešiem.

Meteorīti cilvēkus ir fascinējuši jau no cilvēces pirmsākumiem. Tomēr to, kā no viņiem iegūt finansiālu labumu, izdomāja tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Protams, ka tas notika ASV. Tur tad arī vīrs vārdā Ellis Hughes nozaga 15 tonnīgu meteorītu no kaimiņa zemes gabala, lai izstādītu to apskatei. Vārds „nozagt” gan te jāliek pēdiņās, jo meteorīta zagšana noritēja ilgāk par gadu, lēni velkot ar trīšiem uz savu zemes gabalu. Sekoja tiesas darbi, un beigās meteorīts nonāca muzejā, kur to nesen vēlējās attiesāt indiāņi, kas spieda uz šī objekta reliģisko nozīmību.

Vērā ņemams bija arī polārpētnieka Peary Grenlandes meteorīti. Meteorīti, kas eskimosiem daudzus gadsimtus bija kalpojuši kā unikāls dzelzs ieguves avots, tika ielādēts kuģī un aizvests uz ASV. Stāstīts arī par mēģinājumiem lielajos meteorītu krāteros atrast niķeli un dzelzi. Netiek aizmirsts arī meteorītu popularizētājs Harvey Nininger un viņa interesantais dzīves stāsts. Cilvēks mūža beigās bija savācis meteorītu kolekciju, kas svēra vairākas tonnas. Tiek pieminēts arī slavenais Marsa meteorīts ar baktēriju fosilijām. Grāmatas pēdējās nodaļas autors velta mūsdienu „meteorītu dzīslai” antarktiskajiem ledājiem. Tās varētu uzskatīt kā diezgan labu Antarktīdai veltītu ceļojumu aprakstu.

Grāmata sarakstīta tādā dzejiski apgarotā stilā, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm jau nolēmu mest lasīšanu pie malas. Autora personīgie pārspriedumi mani kaut kā neaizrāva. Tāpat mani kaitināja visai biežās atsauces uz autora iepriekšējo dižpārdokli – grāmatu, kas veltīta putniem un putnu vērotājiem. Nākamais kaitinošais temats bija apcerējumi par tematu – „es šķiros no savas sievas, jo man ir cita beibe”. Manuprāt visai neveiksmīgs mēģinājums iepīt savus personīgos pārdzīvojumus meteorītu tematikā. Īsti jau nekādu iespaidu uz grāmatu šī dzīve pirms šķiršanās un pēc neatstāj.

Kopumā grāmata bija lasāma, sevišķi, kad izdodas norobežoties no autora mēģinājumiem iepīt stāstījumā savu personīgo dzīvi. Faktoloģiskais materiāls labi sagatavots, vismaz puse no faktiem man bija jauni, tas gan vairāk saistībā ar vēsturi. Kā galvenais mīnuss minams diezgan vājais mūsdienu „meteoru mednieku” un „meteoru patērētāju” subkultūras apskats. Jā, bija tāda nodaļa, interesanta un īsa. Grāmatai dodu stabilas 7 no 10 ballēm.

Dark Side of the Universe: Dark Matter, Dark Energy, and the Fate of the Cosmos by Iain Nicolson

dark_side_of_the_universe

Ja tu, cilvēks, ej pa ielu un jūties nedaudz piekāsts, tad zini – šīm sajūtām ir nopietns pamatojums. Mēs visi esam apmānīti. Mūs ir apmānījis pats Visums. Cilvēks ar savām metodēm var novērot labākajā gadījumā 4% no Visuma matērijas. Jeb, pareizāk sakot, tikai 4% no Visuma sastāv no atomiem tāpat kā mēs, krēsli un galdi utt. ~26% sastāda Dark matter un pārējie 70% ir Dark energy. Nav slikti vai ne?

Reiz vasarā biju nolēmis atrast normālu grāmatu par Dark matter, izrādās, ka šī lieta nemaz nav tik vienkārša, vismaz skatoties pēc amazon.com lasītāju reitingiem. Lielākā daļa no šai tematikai veltītām grāmatām ir totāls sviests, vai nu tik sarežģītas, ka parastam cilvēkam neizprast. Tad nu izsverot visus par un pret izvēle krita uz šo grāmatu.

Grāmatiņa ir smuki noformēta, iespiesta uz krītpapīra A4 formātā ar daudzām bildītēm un grafikiem. Tieši šīs bildes un grafiki grāmatas lasīšanas tempu diezgan piebremzē. Laiku pa laikam pieķer sevi pie tā, ka pēti kādu supernovas uzliesmojuma vai kādas tālas galaktikas fotoattēlu jau piecas minūtes. Lai arī grāmata nav bieza ~200 lpp., tās izlasīšana man aizņēma veselu nedēļu. Valodu par vieglu nenosauksi un vietām nākas visu nodaļu pārlasīt vēlreiz, lai vismaz kaut ko saprastu.

Nedaudz par to, kas ir pašā grāmatā. Grāmata sastāv no 12 nodaļām.

Pirmā nodaļa dod mums ātru un vispārīgu ieskatu par to, kas ir galaktikas, kā veidojas zvaigznes, kā līdz tām izmērīt attālumus. Cilvēkam, kas lasījis daudzas grāmatas par šādu tēmu, ieteiktu apskatīt tikai bildītes un doties uz nākamo nodaļu.

Otrā nodaļa cenšas mums īsumā pastāstīt par Visuma mikroviļņu fona starojumu, Habla konstanti, laiku un iespējamo visuma izcelsmes modeļiem. Kosmoloģija vienu vārdu sakot. Man jau sāka šķist, ka līdz Dark Matter tā arī nekad nenonāksim.

Trešā nodaļa beidzot sāk mums vēstīt, no kurienes radusies ideja, ka Visumā ir kaut kāda matērija, kas apslēpta mūsu acīm un instrumentiem. Par to liecina gan galaktiku rotācijas neatbilstība novērojamajam matērijas daudzumam.

Ceturtā nodaļa apskata vienu no Dark Matter kandidātu grupām – MACHO jeb Massive Compact Halo Objects. Tās ir izdzisušas zvaigznes, melnie caurumi, gāzu mākoņi, putekļi, bet diemžēl ar tiem nepietiek pat 20% no paredzētā Dark Matter daudzuma.

Piektā nodaļa piedāvā vēl vienu Dark Matter kandidātu – neitrīno, labs neitrīno detektēšanas metožu apskats. Izrādās, ka neitrīno ir veseli trīs paveidi (elektronu, mionu un tau), kurus šis varot brīvi mainīt. Tas sākumā radīja lielu apjukumu neitrīno mednieku aprindās. Tad nodaļā parādās VIMPS – Weakly Interacting Massive Particles un panesās string theory, Klauza-Kleina daļiņas, supersimetrijas, fotīno un vēl vesela čupa ar eksotiskām daļiņām, kuras neviens tā arī nekad nav redzējis.

Sestā nodaļa veltīta MOND – Modified Newtonian Dynamics iespējams nemaz Dark Matter nav nepieciešama lieta, vajag tikai pamodificēt gravitācijas īpatnības vai Nutona formuli, sīki un smalki dažādi par un pret.

Septītā nodaļa VIMPS atgriežas, tiek apskatītas dažādas alternatīvās detektēšanas metodes. Interesanti, bet, ja pareizi sapratu, nekādi īsti pierādījumi VIMPS eksistencei joprojām nav.

Astotā nodaļa veltīta Visuma mikroviļņu fona starojumam, valoda vairs nemaz nav viegla, daļu no idejām nācās papildus lasīt wikipedia. Īsumā Visuma inflācijas modelis paredz, ka lielākā daļa no visuma enerģijas – matērijas blīvuma nesastāv no barioniem. Tautas valodā mēs nezinām, kas ir atlikušie 70 %.

Devītā nodaļa pastāsta, kāpēc novērojot supernovas tipu Ia sanāk ka Visums izplešas paātrināti. Diezgan interesanti modelīši, protams, katra trūkumi un plusi.

Desmitā nodaļa lēnām aizved mūs līdz Dark energy idejai, attīstot dažādus Visuma izplešanās modeļus.

Vienpadsmitā nodaļa veltīta Dark energy, izlasot to kļūst skaidrs, ka nevienam nav ne jausmas, kas tā par lietu, ko viņa ēd un par tās nozīmi tautsaimniecībā. Tiek apskatīts vesels bars ar dažādām idejām – Vakuuma enerģija kā kosmoloģiskā konstante, fantomu lauki un man jau šķita mirusī kvintesences ideja. Tiek piesaukti arī abi antropie principi, multiversi, Bubble universes, Big Crunch un Big Rip.

Divpadsmitā nodaļa veltīta mūsdienu zinātnes pētījumiem, uzskaitītas visas nākamās desmitgades kosmosa misijas saistītas ar šo tematiku.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt jebkuram, kas interesējas par astronomiju, fiziku, astrofiziku un citām gaisīgām ikdienā nepielietojamām lietām – palīdzēs radīt gudra cilvēka iespaidu kaut vai ar frāzi: „Neitrino ir masa, jo bez masas viņš pārvietotos ar gaismas ātrumu, tādējādi viņa laika ritējums būtu nulle, tas nozīmētu, ka viņš nespētu pārmainīties no viena sava veida uz otru, pa ceļam no Saules līdz Zemei.” Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: