The Emperor of All Maladies: A Biography of Cancer by Siddhartha Mukherjee

The Emperor of All Maladies

Pēc nopietnas fantasy un zinātniskās fantastikas lasīšanas fāzes nolēmu palasīt kaut ko pavisam nopietnu. Kas gan varētu būt vēl nopietnāks kā vēža biogrāfija? Tā ir slimība, kas pēc būtības katrā cilvēkā jau ir iešūta iekšā viņa gēnos un tur pēc būtības neko nevar mainīt. Iepriekšējā grāmata, kas veltīta šim tematam, man bija padomju laikā izdotā “Onkoloģija”, šķiet, kāds astoņdesmito gadu izdevums. Neteikšu, ka tā bija informatīva, par vēsturi neliels ievadiņš un tad iztirzāti dažādu audzēju populārākie viedi, diagnostika, ārstēšana un sagaidāmais dzīves ilgums pēc terapijas. No grāmatas sapratu, ka kaulu sarkoma ir ļoti slikta lieta.

Grāmatas autoram vēzis un vēža slimnieki ir ikdiena, jo tas ir viņa darbs. Un viņš nolēmis izglītot šajā jomā plašāku publiku. Grāmatas sākas ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Kur kādā ēģiptiešu papirusā Imhoteps apraksta kādu audzēju un konstatē, ka ārstēšana nav iespējama. Tad nu lasītājs tiek izvests cauri gadu simtiem, lai parādītu kā ir progresējusi vēža terapija. Kā no radikālas ķirurģijas pārgāja uz ķīmijterapiju, staru terapiju un tagad jau uz gēnu terapiju. Tiek apskatīti gan šo metožu atklājēji kā cilvēki, gan to pielietojums, plusi, mīnusi, pirmie izmēģinājumi, kļūdas – viss. Tam visam vēl klāt ir pieliktas cilvēku biogrāfijas, kuru ārstēšanā autors ir piedalījies, un varam uzzināt arī viņu personiskos stāstus, kas padara visu to lietu gan cilvēcīgāku, gan skumjāku.

Vienīgais mīnuss varētu būt grāmatas centrēšanās uz vēža pētniecību ASV. Rodas priekšstats, ka nekur citur nekādi atklājumi nav veikti un visas izstrādātās terapijas ir radušās ASV. Bet domāju, ka tas ir piedodami, jo autors pats nāk no ASV un varbūt labāk ir rakstīt par to, ko zini.

Vispār jau medicīnai attīstoties ir cerības vēzi iegrožot, iznīcināt kā slimību – to nav iespējams un diemžēl dažu vēžu gadījumos mēs neesam tikuši tālāk kā Imhotepa laikos, piemēram, virsnieru vēža gadījumā. Tomēr daļai ir atrastas metodes, kas var būtiski paildzināt slimnieka dzīvi, samazināt viņa ciešanas un ļaut dzīvot pilnvērtīgi. Atklājumi notiek katru dienu un nevaram pat iedomāties, kāda būs medicīna pēc piecdesmit gadiem. Grāmata ir labi sarakstīta, domāta nespeciālistam un interesanta. Iesaku izlasīt visiem 10 no 10 ballēm.

The 4 Percent Universe: Dark Matter, Dark Energy, and the Race to Discover the Rest of Reality by Richard Panek

4-percent-universe-dark-matter-dark-energy-and-the-race-to-discover-the-rest-of-reality

Šī nu ir tēma, kuras lasīšanai man laikam nāksies mest mieru. Grāmatu nopirku, jo patika tās nosaukums, bija arī klusa cerība, ka te būs sastopamas interesantas spekulācijas par tēmu, kas tad ir tumšā matērija un tumšā enerģija. Diemžēl nekas no tā nepiepildījās, grāmata ir standarta ieskats kosmoloģisko ideju attīstības vēsturē. Tā kā šāda tipa grāmatas esmu izlasījis vismaz desmit, man nācās nedaudz piespiesties, lai to izlasītu. Tas tāpat kā skatoties „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, zini jau to no galvas, bet kad sāc skatīties tad ir grūti nenoskatīties līdz beigām. Man tāpat ir ar kosmoloģijai veltītajām grāmatām.

Autors grāmatā sniedz vai detalizētu tumšās matērijas problēmas vēsturi. Mēs uzzinām kā mainījās zinātne, kad cilvēki beidzot saprata, ka mūsu galaktika nav vienīgā zvaigžņu sala Visumā, kad tika atklāts reliktais starojums, un kad mērot zvaigžņu rotāciju ap galaktikas centru tika atklāts, ka mēs redzam tikai 4% no visumā sastopamās vielas/enerģijas. Viss ir salikts daudzmaz  vēsturiskā secībā un nekādas lēkāšanas hronoloģijā nenotiek.

Atceros kā kādā grāmatā pirmo reizi izlasīju, ka visums izplešas paātrināti, man tas bija reāls šoks un likās visai neloģiski. Tad nu šeit var izlasīt vai loģisku pamatojumu, kādēļ tas tā notiek. Kā gudri vīri to visu atklājuši un kāda tam ir nozīme tautsaimniecībā. Man gan jāatzīst, ka kopš grāmatām, kas sarakstītas pāris gadus atpakaļ nekādi būtiski atklājumi nav sekojuši, un mēs joprojām nezinām, kas tad īsti ir tā tumšā matērija, kas vidēji galaktikā ir daudz vairāk par parasto vielu. Grāmata ir vairāk par vēsturi, nevis par teorijām un tehnoloģijām, diezgan liels mīnuss ir tas, ka te nav atrodama neviena diagramma, detektora ilustrācija vai infografiks, viss ir jāizloba no teksta pašam un jāzīmē iztēlē.

Kopumā, ja par šo tēmu lasi pirmo reizi, tad grāmatai var likt 8 no 10 ballēm, trūkst uzskates līdzekļu, bet visā visumā laba. Savukārt, ja par šo tēmu interesējies regulāri tad vari droši viņu nelasīt. Manuprāt, joprojām nepārspēta par tumšās matērijas un enerģijas tēmu ir grāmata „Dark Side of the Universe”.

The Age of Wonder: The Romantic Generation and the Discovery of the Beauty and Terror of Science by Richard Holmes

The Age of Wonder by Richard Holmes

Tā kā šoruden biju nolēmis aizbraukt uz Londonu un apmeklēt tur Zinātnes muzeju un Dabaszinātņu muzeju, tad šķita, ka vajag nedaudz iepriekš sagatavoties, lai būtu lietas kursā. Šī grāmata, kas vēsta mums par britu zinātnes attīstību laika periodā no astoņpadsmitā gadsimta vidus līdz deviņpadsmitā gadsimta vidum, bija iekļauta manā obligāti izlasāmo grāmatu sarakstā jau veselu gadu. Tad nu lidojot uz Londonu paņēmu viņu līdzi, lai pa ceļam izlasītu.

Grāmata galvenokārt mums vēsta par trīs cilvēku biogrāfijām Joseph Banks, William Herschel un Humphry Davy. Domājams, ka tas ko šie vīri ir devuši zinātnes attīstībai, nevienam nav noslēpums. Noslēpums parastam cilvēkam ir tas, kāda ir bijusi šo cilvēku dzīve.

Piemēram, J.Banks, savulaik kopā ar kapteini Kuku apmeklēja Taiti salu un diezgan detalizēti dokumentēja visu notiekošo. Viņa dienasgrāmatās var izlasīt reālu notikumu, kā britu jūrnieki „papisuši kuģi” vārda tiešā nozīmē. Arī pats Banks no šīm salām atgriezies ar tam laikam neraksturīgiem brīviem uzskatiem, kas šad tad šokēja viņa līdzpilsoņus. Savulaik, kad viņš nodarbojās ar Kew garden attīstīšanu, draugi pie viņa varēja dabūt labāko zāli visā Londonā.

William Herschel, kuru mēs visi pazīstam kā Urāna atklājēju, savulaik nodarbojās ar diviem hobijiem mūziku un astronomiju. Vīrs pašmācības ceļā kļuva par labāko teleskopu spoguļu izgatavotāju visā pasaulē.

Humphry Davy viens no Pneimatiskā Institūta dibinātājiem un smieklu gāzes atklājējs, drošas ogļraču lampas izgudrotājs, Faradeja skolotājs. Kopumā aizvadījis visai interesantu dzīvi, viņam pat rādījusies kāda sievietes vīzija desmit gadu regularitāti. Nav jau arī nekāds brīnums, jo vīrs bija pieradis laiku pa laikam lietot paša izgudroto smieklu gāzi. Žēl tikai, ka viņš neiedomājās to izmantot kā anestētiķi.

Kopumā grāmata aptver gandrīz visu augstāk minēto laika posma svarīgākās lietas – gaisa balonu ēras sākumu, pasaules izpētes ceļojumus Klusajā okeānā un Āfrikā, diskusija par dzīvību un dvēseli, tehnoloģiju, medicīnu, astronomiju un fiziku. Tas viss pasniegt dažu cilvēku biogrāfiju kontekstā un ir aizraujošs lasāmgabals no viena vāka līdz otram. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.