Navigate / search

Strange Maps: An Atlas of Cartographic Curiosities by Frank Jacobs

Strange maps

Nolēmu nedaudz sava laika investēt grāmatās, kuras veltītas kartēm. Nesen izlasīju nedaudz par kartogrāfijas vēsturi, un lai nepārietu uz tīru ģeodēziju un citām lietām, kas saistītas tieši ar kartēšanu, nolēmu izlasīt arī šo grāmatu.

Strange Maps manā grāmatu plauktā stāv jau vairākus gadus. Pirmajā reizē es aprobežojos tikai ar interesantāko karšu aplūkošanu un aprakstiņu izlasīšanu. Tad nāca citas grāmatas, un šī tālāk par pašķirstīšanu nekad tālāk netika. Beidzot arī viņai pienāca kārta, un domāju, ka tas iepriecināja visas manā grāmatu plauktā atrodošās grāmatas, viešot viņās pamatotas cerības tikt izlasītām.

Grāmatas autors ikdienā raksta blogu, no kura tad arī nāk viss grāmatas saturs. Man par laimi es šo blogu nekad lasījis netiku, un tādēļ man viss bija interesanti. Grāmatas uzbūve ir pavisam vienkārša – karte un tai sekojošs vienas vai vairāku lapaspušu aprakstiņš par to, kas tad šajā kartē ir tik dīvains. Kartes ir visdažādākās, lielākoties tās atspoguļo reālo pasauli, bet bieži ir kāda mākslinieka iedomas auglis.

Kā jau tas nākas, pašas interesantākās lietas atrodas grāmatas pirmajās lapaspusēs. Sākumā mums parāda gan seno laiku kartes, gan aizpērnā gadsimta uzskatus par kalnu salīdzinošajiem augstumiem, parāda Kaliforniju kā salu. Vēlāk ir dažādas mākslinieciskas izpausmes, piemēram, visas pasaules pilsētas ar metro apkopotas kartē kā virtuāla vispasaules metro līnijas ar pilsētām kā stacijām. Daudz karšu ir par ASV kartogrāfijas kurioziem, robežu nenoteiktībai, dažādiem štatu anklāviem un mēģinājumu izveidot no ASV kartes varenu ērgli, kas realitātē izskatās pēc baloža.

Kopumā aizraujoša skatām un lasāmviela. Jālasa gan dozēti, lēnā garā citādi iestāsies piesātinājums, un viss apniks. Bet ja nekur neskrien, tad var labi palasīties par visādiem anklāviem anklāvos. Nemaz nezināju, ka pat Beļģijai un Nīderlandei ir anklāvi vienai otrā. Nemaz nav jārunā par Indijas un Bangladešas robežu. Interesanta ir arī Karpatijas Ukrainas valsts karte, ja par to neko nezini, neuztraucies, šī valsts nepastāvēja pat diennakti.

Lasīšanai gan viņa pēc dimensijām nav diez cik parocīga, kā jau atlasam pieklājas. Aizņem daudz vietas, arī daļa no karšu reprodukcijām varētu būt labākas kvalitātes, dažas izskatījās vienkārši pastieptas lielākas ar visiem pikseļiem. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, tiešām neparastu karšu atlass, tādu, kuras neviens normālā atlasā iekšā neliks, bet kurām ir ko pavēstīt par mūsu pasauli vai tās vēsturi.

On the Map: A Mind-Expanding Exploration of the Way the World Looks by Simon Garfield

On the map

Tā nu sanāk, ka grāmatas, kurās apskata karšu, atlasu un ceļvežu vēsturi, mani interesē. Šo grāmatu nopirku tikai ieraugot vāku vien. Nevarētu teikt, ka manas dienas paiet pētot kartes, tomēr šad tad šai nodarbei laiku atrodu vismaz tik daudz, lai neaizmirstu, kā sauc Zimbabves vai Gambijas galvaspilsētu.

Grāmatas autors ir atvēzējies uz nopietnu pasākumu – izstāstīt lasītājam visu kartogrāfijas vēsturi no pašiem pirmsākumiem. Sākot ar kartēm, kas saglabājušās no seno grieķu laikiem līdz Skyrim virtuālajai kartei. Jāatzīmē, ka tas viņam ir izdevies visai labi, vismaz pirmajā grāmatas pusē.

Lasītājs var uzzināt, ka kādreiz karte nebija tikai karte, kas parādīja ceļu no punkta A uz punktu B. Kādreiz kartes galvenais uzdevums bija parādīt cilvēkam viņa vietu uz zemes. Rietumu tradīcijās kartes centrā tika likta Jeruzaleme un tad pārējais tika atstāts autoru pašu ziņā. Tika atzīmētas gan eksistējošas, gan izdomātas pilsētas. Ja bija kāda tukša vieta, tur tika iezīmēts kāds radījums vai uzrakstīts informatīvs teksts. Lai gan uzraksts “Šeit dzīvo pūķi” gan nemaz nebija tik populārs, kā varētu šķist. Drosmīgākie atzīmēja kartē pat paradīzi.

Laiki mainījās, un kartogrāfija kļuva daudz nopietnāka, vairs nepietika ar vienkāršu manuāli, kas norādīja, kur kam kartē jāatrodas (izrādās, tāds reiz bijis). Tagad zemes īpašnieki vēlējās zināt precīzi, cik lielas ir viņu zemes un cik jāmaksā nodokļi. Tas radīja papildus problēmu, kā projekciju no lodes uzlikt uz papīra. Ja kāds domā, ka Merkators ar savu projekciju uzvarēja uzreiz, tad viņš maldās, ideju bija desmitiem, no jēdzīgām līdz totāli absurdām.

Interesanta ir arī nodaļa par izdomātajiem atklājumiem. Savulaik dažādi īpaši necimperlīgi kapteiņi labprāt atklājuši simtiem neeksistējošu alu, līču un upju. Vēl deviņpadsmitajā gadsimtā īstenam pasaules pazinējam bija skaidrs, ka Āfriku pa sauszemi nav iespējams šķērsot, jo Āfrikas vidienē atrodas nepārvarama Konga kalnu grēda.

Kādreizējie tūrisma ceļveži arī nebūt nebija tādi, kādus mēs tos pazīstam šodien. Iesākumā tās atzīmēja tikai ceļu ar aptuveno attālumu starp apdzīvotām vietām. Lai rosinātu iztēli un aizpildītu tukšumus, ceļa malā tika uzzīmēti apskates objekti. Tomēr jau diezgan ātri tie ieguva mūsdienās pazīstamo formātu.

Arī pilsētu karšu vēsture ir interesanta. Reiz dominēja gravīras, kas atainoja pilsētu no putna lidojuma perspektīvas. Precizitāte bija uz katra mākslinieka sirdsapziņas. Tomēr ar laiku sāka parādīties pirmās pilsētu kartes. Šajā grāmatā centrā ir Londona, jo, redz, esot bijis laiks, kad nevienam nav bijis ne jausmas, kur kas atrodoties, un tad uzņēmīgi cilvēki sākuši Londonu kartēt. Kas interesanti, lai izvairītos no karšu kopēšanas bez atļaujas, mūsdienu karšu izdevēji joprojām iekļauj pāris izdomātas ielas, kas ļauj atklāt viltojumu.

Izcila grāmata, uz beigām gan krīt sarakstītā kvalitāte, un stāstījums vairs nav tik azartisks kā pirmajās nodaļās. Bet cilvēkiem, kurus interesē kartogrāfijas vēsture gan nopietna, gan nenopietna, iesaku izlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: