Navigate / search

Neliela blandīšanās pa Franciju VII

Rīts sākas ar viesnīcas atstāšanu, bija jau nedaudz pierasts pie pagraba istabas. Savācam mantas un dodamies uz izčekošanās procedūru. Visu pasākumu atkal runā Maija, es tradicionāli nesaprotu ne vārda. Norēķināmies pa viesnīcu un dodamies prom no Tūras uz Parīzes pusi.

Iesākumā, kamēr vēl rīts, nolemjam apmeklēt Blois pilsētiņu. Aizbraucam aptuveni līdz centram un novietojam mašīnu maksas stāvvietā. Nedaudz saputroju naudiņas un rezultātā mašīnu varam turēt kaut līdz vakaram. Par pirmo mērķi izvēlamies Blois pili. Kamēr ejam uz turieni, paspējam nedaudz izlīt. Nevienam lietussarga nav. Loģiski, jo Maiju es vēl Latvijā pārliecināju, ka lietussargu līdz nav vērts vilkt un, ka tas ir tikai priekš cilvēkiem no cukura. Tagad gan bišķi domas ir mainījušās.

Aizgājuši uz Blois pils iespējamo atrašanās vietu, sākas nākamā problēma. Nespējam uzreiz atrast ieeju pilī. Un kļūdas dēļ iemaldāmies maģijas muzejā. Tālāk par priekštelpu gan neejam, jo kaut kā negribas skatīties fokusus un par to vēl maksāt naudu. Ar otro reizi pils ieeja atrodas, vispār tur pat ir virsū rakstīts – ieeja muzejā. Tad nu dodamies pilī iekšā.

Blois pils arī ir slavena ar to, ka tur reiz mituši karaļi. Tur pat ir troņa zāle visa vienās lilijās un smukās vitrāžās. Un, protams, arī šeit savulaik ir bijusi Žanna d’Arka, lai saņemtu svētību no paša Reimsas arhibīskapa. Paši gan pilī visvairāk lielās ar savām kāpnēm, kas būvētas vairākus gadus un ir smuki izrotātas.

Pati pils kā jau pils, kabineti, koridori un slepenais Katrīnas Mediči inžu skapītis. Pilī pavadām kādas divas stundas laika. Man ir aizdoma, ka apskatījām visu ko vien var apskatīt. Apskatāmais ļauj saprast, kā agrākos laikos dzīvojies sabiedrības krējums. Labas mēbeles, visi deķi izšūti un logu stiklu vietās vitrīnas. No vitrīnām visvairāk man iepatikās Mediči simbols – dzeloņcūka un tāds kā sesks ar kroni galvā.

Vēl viena no pils raritātēm ir glezna ar meiteni vārdā Tognina Gonsalvus, viņas tēv s Pēteris savulaik atvests no Tenerifas un uzdāvināts karalim kā ūnikums. Puisis slimojis ar hipertrihozi smagā formā un tā viss ķermenis bijis klāts ar matiem. Šī slimība iedzimusi arī meitai un tā kādu laiku dzīvojusi Blois pilī.

Pa to laiku kamēr blandāmies pa pili arī laika apstākļi ir uzlabojušies, un dodamies atpakaļ uz automašīnu. Pa ceļam mēģinu no bankomāta dabūt ārā naudu, taču neveicas, tad sajaucu karti, tad pinkodus, metu mieru un dodos prom.

Nākamā vieta, kur esam nolēmuši apstāties ir pilsētiņa Vendome, bet tā kā piebraucot pie pilsētas atkal sāk līt lietus, mēs nolemjam Vendome baznīcu neskatīties, bet iegriezt netālajā maķītī papusdienot. Maķīši tagad ieviesuši lietu, ka uz katra ēdiena virsū uzrakstīts kaloriju daudzums, izskatās iespaidīgi, bet tik un tā no Lidiņa kartupeļu salmiņiem eļļā atpaliek.

Tālāk mūs ceļi aizved uz Chartres pilsētiņu, kurā atrodas viena no krutākajām katedrālēm visā Eiropā. Katedrāles torņi sniedzas augstumā pāri par 100 metriem. Pašu katedrāli var redzēt jau a gabalu pāris kilometru attālumā no pilsētas. Ļaudis mēļo, ka to varot redzēt arī no Eifeļa torņa Parīzē, kas atrodas 80 kilometru attālumā. Iesākumā gan nodarbojamies ar tīri sadzīviskām lietām, noparkojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies uz katedrāli.

Katedrāle tuvumā izskatās iespaidīgi, bet visas gotiskā stila būves tā izskatās. Ejot iekšā baznīcā, gandrīz norauju uz muti, aizķeroties aiz sliekšņa. Tas man atsauc atmiņā vietu no Bībeles, kur runāts par to, kā tie, kas nekaunas savas acis pret debesīm pacelt, galu galā pamatīgi par to norausies, tāpēc nolemju šad lūrēt arī, kur eju. Pati katedrāle ir ievērojama ar savām vitrāžām, jāatzīst, ka samelots nav tiešām, ir ko paskatīties. Labs bija Pastarās tiesas attēlojums rietumu rozē. Gandrīz visas ir viduslaiku oriģināli. Tad vēl slavenais labirints un protams iespēja uzrāpties tornī. Par nelielu, bet taisnīgu samaksu tev ir dota iespēja uzkāpt ziemeļrietumu tornī. Pakāpieni ir daudz pāri pa 300. Kāpiens ir nopietns, bet tas ir tā vērts. Uzrāpjoties tornī, domājams, aptuveni 80 metru augstumā, var pamatīgi izpētīt Chartes pilsētu no augšas.

Tornī pavadām kādas 15 minūtes un, kad viss skatāmais apskatīts, kāpjam lejā. Nolemjam apstaigāt iekštelpas vēlreiz. Konstrukciju, ka atdala galveno altāri no pārējās baznīcas, nosaucam par VIP zāli. VIP zālei riņķī izvietotas skulptūriņas, kas ataino Jēziņa piedzīvojumiem bagātās dzīves ainiņas. Ir ganiņi, gudrie, krusti un debesbraukšana.

Dodamies atpakaļ uz Chartes pilsētiņu uz mašīnu, te man nenoveicas un pētot māju fasādes iekāpju suņa sūdā. Lieki teikt, ka uzreiz tieku informēts, ka mašīnā mani nelaidīs, kamēr nenomazgāšot sandales. Vispār jau to izdarītu arī bez atgādināšanas. Sandales notīrīšana paņem laiku, neliela pastaiga pa grantētu laukumu un tad ieiešana pāris veikalos. Vienā no veikaliem nopērku Maijai dzimšanas dienas dāvanu, viņa galu galā šodien jubilāre.

Tad dodamies Parīzes virzienā, pareizāk sakot, uz piepilsētu Buc netālu no Versaļas pils. Pa ceļam iebraucam veikalā – nopērkam salātus, šampanieti un eklērus. Atvars gan skata, ka eklērus nevajadzēja ņemt, to Latvijā uz Vanšinieka nākšoties atstrādāt. Aizbraucam uz viesnīcu, tā atrodas blakus kaut kādam mazajam lidlaukam, visu laiku lidmašīnas paceļas un nolaižas.

Salāti atklājas neēdami, ja Maksima salātus mazgā, tad franči viņus marinē etiķī un tādam droši var likt termiņu trīs mēneši, nekas, iztiekam ar pienu, zaptsmaizi, šampi un eklēriem. Rīt jādodas uz Versaļas pili, liekos gulēt.

Austrālijas video I

Vidaks tapis pateicoties ceļabiedra Atvara uzņēmībai, kurš tajā laikā, kad visi fotogrāfēja statiskas bildes un blandījās acis ieplētuši, cītīgi filmēja mūsu darbus un nedarbus un pēc tam visu vēl samontējis skatāmā pasākumā.

%d bloggers like this: