Navigate / search

NurtureShock: New Thinking About Children by Po Bronson, Ashley Merryman

nurtureshock

Laiku pa laikam audzinot savu dēlēnu palasos kādu grāmatu, kas veltīta bērnu audzināšanai. Lielākā daļa no viņām ir vairāk veltītas vecākiem domāt pozitīvi, un piebāztas ar dažādām nepierādītām patiesībām, no kurām galvenā ir: vecākiem jāļaujas saviem instinktiem un tad jau nu bērna audzināšanā nekļūdīsies. Personīgi uzskatu, ka vecāku instinkti tālāk par rūpēties, pabarot un aizsargāt diez vai tālāk sniedzas. Tas bērna audzināšanai, protams, pa sliktu nenāk, tomēr diez vai instinkti palīdzēs, lai bērnam iemācītu lasīt vai runāt. Tā nu ieraudzījis grāmatu, kas aptuveni atbilst maniem uzskatiem, tūdaļ arī nopirku.

Grāmatas autori apskata plašu ar bērna audzināšanu saistītu jautājumu loku. Te gan jāpiebilst, ka grāmata ir domātu amerikāņu vecāku auditorijai. Galvenās tēmas ir:

Vai labi slavēt bērnu un kā būtu jāslavē pareizi? Izrādās, ka bērniem, kurus vecāki sauc par cītīgiem, labāk spēj tikt galā ar problēmām nekā tie, kas tiek slavēti kā gudri. Gudrie vienkārši baidās zaudēt savu statusu.

Miega problēmas. Izrādās, ka vismaz ASV bērni guļ par vienu stundu mazāk nekā pirms 30 gadiem. Tas bērna smadzenēm par labu nenāk, jo miedziņā augošs organisms nostiprina dienā uzzināto, noņem stresu utt.

Kādēļ vecāki mājās nerunā par rasēm? Latvietim šī problēma varētu būt visai attāla. Interesanti, ka šajā nodaļā bija pieminēts Biedriņš.

Kādēļ bērni melo? Šī ir interesanta nodaļa, izrādās, ka lielākā daļa audzināšanas metožu bērnus iedvesmo melot. Vispār jau lielākā daļa bērnu melo gan vecākiem, gan skolotājiem. Tā ir gan bagātas fantāzijas izpausme, gan spēja modelēt savu rīcību, gan iespēja izmukt no soda. Interesanti, ka Āfrikas valstīs, kur skolotājs var skolnieku iekaustīt ar koku, bērns melošanas prasmē un stratēģijā ieliek kloķi savam amerikāņu līdziniekam par veseliem diviem gadiem.

Vai bērnam agrīnā vecumā var noteikt intelektualitātes koeficientu? Skaidrs jau, ka nevar, jo smadzenes vēl attīstās. Neskatoties uz to, ASV daudzu bērnu liktenis tiek izšķirts jau piecu gadu vecumā, kad ar testiem atsijā apdāvinātos no neapdāvinātajiem.

Brāļi un māsas, kāpēc bērni savā starpā plēšas? Vai labāk ir augt vienam vai daudzbērnu ģimenē. Statistika īpašas atšķirības šajos gadījumos neredz.

Manuprāt, interesantākā nodaļa, kā bērniem mācīt runāt. Izrādās, ka ar bērnu visu laiku nemaz nav jātarkšķ, ir vienkārši jāzina, kad runāt. Vispār izskatās, ka grāmatā piesauktā metode strādā. Pastāstīts arī, kādēļ bērniem, kuri sēdināti pie speciāliem bērnu DVD ir mazāks vārdu krājums nekā tiem, kas televizoru vispār neskatās.

Ir jau vēl arī par paškontroli, pusaudžu krīzi un spēju rotaļāties ar citiem bērniem. Kopumā grāmatu vērtēju kā interesantu, bija vērts izlasīt, visiem secinājumiem klāt pielikti pētījumu apraksti, kas ļauj saprast kāpēc tad bērns uzvedās tieši tā un kādi motīvi viņu vada. Dodu 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: