Navigate / search

Jaunzēlande deviņpadsmitā un divdesmitā diena

17-18. marts

Mājupceļš

No rīta esam agri augšā, iekožam brokastis, atvadāmies no Marijas un Māršala, kāpjam iekšā auto un dodamies uz Oklendu. Brīvdienas ir beigušās, sākas mājupceļš. Braukšana gar Coastlands ir visnotaļ interesanta, taču laika trūkuma dēļ mums nav nekas ieplānots. Galvenais laicīgi tikt līdz lidostai. Vienīgais pieturas punkts ir mazs miestiņš, kur apēdam līdzi dotās sviestmaizes un kūkas. Visinteresantākā lieta, ko redzēju, bija ganībās nosprāgusi govs, kas pēc uzpūšanās pakāpes liecināja, ka viņa tur jau ir vismaz vienu dienu.

Oklendā atrodam Apex mašīnu nodošanas punktu, tikai nevaram tā uzreiz atrast benzīntanku, braucot uz dullo iekuļamies kaut kādā industriālā zonā, kur benzīntanka, protams, nav. Beigās padodamies, atrodam tuvāko ar Ivara palīdzību. Nobraucam gar savu pirmo viesnīcu Jaunzēlandē, maķīti, kurā ēdām brokastis, un, skat, arī benzīntanks. Aplis noslēdzies, var braukt mājās.

Aizvedam auto, tur to apskata vietējais darbinieks, viss kārtībā, nākas pagaidīt transfēra autobusu un varam doties uz lidostu. Lidostā neriskējam paši iečekot bagāžu un stāvam rindā, lai to izdarītu profesionāļi. Bagāžu iečeko līdz Rīgai, tas nozīmē, ka mums viņa nekur nebūs jāmeklē, ja vien viņa atnāks līdz galam. Es daudz domāju, vai Jaunzēlandes vēstures grāmatu likt rokas bagāžā vai tomēr likt nododamajā. Beigās sapratu, ka nekāds lasītājs es tomēr nebūšu un nav ko sevi mānīt.

Viduszeme

Izejam pasu kontroli, te arī ātrā kontrole ir tikai dažām Eiropas Savienības valstīm, nākas stāvēt rindā. Esam ieradušies diezgan ātri un tādēļ mums ir laiks klīst pa veikaliņiem, iepērkot pēdējos suvenīrus, iečekot milzu rūķa statuju, ko aizlienējuši Gredzenu Pavēlnieka filmētāji.

Auklendas lidosta

Lidojums uz Singapūru īpaši atmiņā neiespiežas, mums diena būs par 11 stundām garāka nekā parasti un tādēļ mūs sagaida mūžīgais septiņpadsmitais marts. Lidmašīnā mēģinu gulēt un man tas arī izdodas. Lidojums ir 10 stundas, tas tāpat kā šurpceļā ved mūs pāri visam Austrālijas kontinentam. Singapūrā mēs esam jau vēlā vakarā, te jānodirn veselas 3 stundas.

Puķu dobe

Maija nolemj, ka vajag ekskursiju, ejam apmeklēt visus lidostas apskates objektus. Atkal tauriņu dārzs ar pāris tauriņiem, Orhideju dobi, Kaktusu dārzu. Vizināmies ar vietējo monoreilu pa visiem termināliem un sev par pārsteigumu atklāju, ka uz visiem termināliem var aiziet ar kājām. Es te esmu bijis pāri pa desmit reizēm, un es vēl to nebiju pamanījis, vienmēr biju braukājis ar vilcienu. Neilgi pirms izlidošanas nenoturos un nopērku grāmatu lasīšanai. Izvēle bija grūta starp grāmatu par pienu un par Mākslīgo intelektu. Intelekts uzvarēja.

Frankfurtes lidosta

Ar lidošanu nemaz tik raiti negāja, jo sākumā mēs ilgi sēdējām uz lidlauka un tikai tad tikām gaisā, es paspēju izlasīt veselas septiņdesmit lapaspuses. Kad tikām gaisā, tas sākās parastā tāllidošanas dzīve, ēšana un gulēšana. Frankfurtē mēs ielidosim agri no rīta un reiss uz Rīgu būs ilgi jāgaida.

Frankfurtes lidosta

Frankfurtes lidostā nobumbulējam trīs stundas, par dārgu naudu paēdu negaršīgu ēdienu un vispār esmu laimīgs, kad tieku lidmašīnā uz Rīgu. Divos nolaižamies Rīgas lidostā un vēl pēc stundas jau esmu mājās.

Jaunzēlande otrā diena

28. februāris

Singapūrā mēs nonākam ap sešiem rīta pēc vietējā laika. Līdz nākošajam reisam mums vēl pāris stundas un var vēl nedaudz pastaigāties pa terminālu. Diemžēl Singapūra vēl nav atvērusi savu jauno lidostas ēku Jewel un tādēļ atliek vien blandīties pa jau redzētām vietām (vismaz man). Mūsu terminālā no apskates objektiem ir tikai tauriņu dārzs. Izskatās, ka tauriņi šodien streiko, jo nevienu nevar ieraudzīt. Vai nu man no pārlidojuma acis aizpampušas, vai arī pie vainas ir tumsa un tauriņi naktīs nestrādā. Vienīgais, ko var apskatīt kārtīgi ir viņu kūniņu inkubators. Kad nu neesam redzējuši nevienu tauriņu, bet apskatījuši viņu dzīvokli, dodamies ārā. Paklīstam pa terminālu, mēs ar Maiju sastādām sarakstu, ko mums nopirkt atpakaļceļā, pēc Atvara ierosinājuma nopērkam kolu. Loģiski, ka apmeklēju arī tualeti, teiksim tā, tik plašu tualeti es esmu redzējis tikai Šanhajas dzelzceļa stacijā, toties te no smakas acīs neriesās asaras.

Pirms lidojuma uz Jaunzēlandi mums jāiziet rokas bagāžas kontrole, acīmredzot lidostā var nopirkt kaut ko tādu, kas ļauj uzmontēt ko dzīvībai bīstamu (vispār jau es zinu, kādēļ – Singapūrā nevienu neinteresē tavas somas saturs, kamēr vien tu nelien lidmašīnā. Te drošības kontrole ir ieriktēta geitā, nevis tūlīt aiz pasu kontroles). Es domāju, ka naži tie nav, jo labu metāla nazi pasniedz kopā ar Singapore Airlines ēdienreizi. Pirms iekāpšanas visiem tiek izdalītas lapiņas, kuras jāaizpilda uzrādīšanai Jaunzēlandes imigrācijas dienestam. Jāatzīmē, ka viņi ir ļoti uztraukušies par gaļu un taviem apaviem. Vispār apavu jautājums man sagādāja vislielākās grūtības. Es tos pirms ceļojuma biju nomazgājis tā, ka pašam par brīnumu uzzināju to īsto krāsu. Tādēļ man īsti negribējās atbildēt apstiprinoši uz jautājumu, vai esat ar saviem apaviem bijis mežā. Ieliku nē, un tad palūrējis Maijas lapiņā, redzēju, ka tā ieķeksējusi, ka jā. Radās neliels satraukums, kuru nomierināju pētot tos apavus, kas bija uzvilkti kājās.

Iekāpšana notika pēc šķiru piederības, sākumā biznesnieki, tad dažādi lojālie locekļi un pēc tam mēs – parastie pasažieri. No šī pārlidojuma es neko daudz neatceros, jo biju ne cepts ne vārīts un mani bija nosēdinājuši atsevišķi no ceļabiedriem, kas nozīmēja brīvu sēdekli blakus. Kaut kur virs Austrālijas viens pasažieris iemanījās uz augšējā bagāžas plaukta vāka pārsist galvu. Tas radīja zināmu rosību, no sākuma viņu gādīgi nosēdināja beņķī pie tualetes (laikam, lai visi gribētāji varētu viņu nopētīt), tad pa visu lidmašīnu meklēja ārstu. Atlika vien cerēt, ka nav nekas nopietns un mums nenāksies veikt piespiedu nolaišanos Austrālijā. Izrādījās, ka nekas traks nav un pēc laika puika ar nosaitētu galvu jau sēdēja savā krēslā un skatījās jaunāko mūziklu. Apsaite gan nebija uzlikta pārāk profesionāli un līda uz augšu, beigās tā izskatījās pēc marles vainadziņa, par kuru man aizmugurē sēdošie kivi nekautrīgi ierēca.

Skaidra lieta, ka pirms izkāpšanas notika cietušā evakuācija. Atnāca divi mediķi, paturēja rociņu, labi, ka paturēja, citādi pasažieris vēlreiz būtu atdauzījis galvu, meklējot savu somu. Un tad ārā varēja kāpt visi pārējie. Pateicoties laika zonu burvībai Oklendā bija ap pusnakti un mēs devāmies uz pasu kontroli.

Jaunzēlandē nez kādēļ dažas Eiropas valstu pases ir izredzētas – vācieši, briti, īri un vēl kaut kādas. Paskatījos uz other passports rindu – tā bija dikti gara, un gāju pie izredzētajām pasēm. Skaidra lieta, ka nenostrādāja, bet uzraksts teica, problēmu gadījumā vērsties pie blakus lodziņa. A tur rindas nekādas! Man neuzdeva nekādus jautājumus, iespieda pasē zīmogu un varēju iet. Pagaidīju pārējos (jā, es esmu no tiem, kas visur mēģina aizlīst pirmie) un devāmies pēc bagāžas. Tad sekoja bagāžas pārbaude, tikām izprašņāti par bagāžas saturu, čekotāji bija dikti kompetenti, viņi pat spēja atpazīt šokolādes končas ekrānā. Maijai noprasīja pa zābakiem, bet atrādīt nelika un viss, varējām doties uz savu hoteli.

Hotelis bija salīdzinoši netālu, kāds kilometrs ar kājām. Tas, velkot bagāžu aiz sevis, ir diezgan nopietns gabals, sevišķi vietās, kur ceļa nezināšanas dēļ nākas iet pa zālienu. Pirmais iespaids par Jaunzēlandi – milzīga autostāvvieta, taču ar laiku tiekam no tās ārā, redzam maķīša arkas (mums plānā tajā ir paredzētas brokastis) un tad tālumā Maija ierauga mūsu Ibis moteli. Vienīgā interesantā lieta, ko pa ceļam redzu, ir Tūrisma skola. Man galvā šaudās minējumi, kas tur pie velna tiek mācīts? Iekšā var redzēt lielu lidmašīnas maketu, laikam tur jaunzēlandieši apmācās pirms doties uz ārzemēm.

Kas man patīk Jaunzēlandes viesnīcās, ir tas, ka neviens tev neprasa nekādus personas identifikācijas dokumentus, pasaki savu vārdu, to, ka rezervēts, paņem atslēgu un dodies uz istabu. Nekādas pasu kopēšanas un anketu aizpildīšanas. Vienīgais, kas viņus vēl uztrauc, ir tavas automašīnas numurs, laikam, lai nejauši neizsauktu evakuatoru. Tā kā mums mašīnas vēl nav, tad tas mums iet secen. Liftā satiekam vienu vietējo, ja godīgi jāsaka, viņš it kā runāja angliski, bet saprast varēja tikai ar pamatīgu piepūli. Mūsu istabiņa uz četriem ir ļoti kompakta, bet neko daudz jau arī nevajag, izgulēsimies un dosimies tālāk.

%d bloggers like this: