Navigate / search

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Pacific The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

Tālskatī Austrālija by Andris Tidriķis

Tālskatī Austrālija

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projekta grāmata. Šī jau ir trīsdesmitā no 147 grāmatām. Šī ir viena no tām, kuras es neesmu lasījis pat bērnībā. Ja godīgi, tad nemaz neatminos šādu grāmatu pat redzējis. Tā kā savulaik esmu diezgan nopietni paceļojis pa Ziemeļu teritoriju, tad nolēmu, ka neliela palasīšanās par Austrāliju man nāks tikai labumā.

Latviešu ģeogrāfs Andris Tidriķis pēc brauciena 1975. gadā pa Austrāliju, izstudējis plašu materiālu par tās atklā­šanu un apgūšanu, sniedz visai izsmeļošas ziņas un savus iespai­dus par tālo kontinentu. Grāmatā stāstīts par spāņiem – meklētājiem un holandiešiem atklājējiem, angļu Jūrasbraucējiem kopš Dampira un Kuka laikiem līdz pat pēdējiem zemesgājējiem XIX gs. beigas, par aborigēnu, balto katordznieku, zelta meklētāju un līdumnieku likte­ņiem, par Austrālijas dziļu bagātībām un unikālo dabu (ar autora fotouzņēmumiem).

Sāksim ar kritiku, pirmajās simtpiecdesmit lapaspuses autors atreferē Austrālijas vēsturi. Tā tiek pasniegta sausu faktu veidā un ar īpaši interesantām epizodēm neizceļas. Rodas sajūta, ka autors tekstus būtu no kaut kurienes izkonspektējis un tad tādu pašu konspektu iegrūdis lasītājam. Nezinu, varbūt grāmatas izdošanas laikā šāds pasniegšanas veids bija okei. Varbūt viņu ierobežoja grāmatas apjoms. Taču man ir nācies lasīt daudz interesantākas grāmatas par Austrālijas vēsturi, tās gan nākušas no “buržuāzistisko zinātnieku” apcirkņiem, piemēram „Fatal shore”. Savulaik tā noteikti bija ar uzziņām bagāta Austrālijas vēstures grāmata, jo nemaz neatceros vēl kaut vienu padomju grāmatu latviski, kura aizskartu šo tēmu. Un bada laikā jau velns mušas ēd. Taču mūsdienu lasītājam, kuram vairs nepietiek ar kapitālistiskās kolonizācijas politikas kritiku, viņa varētu būt nedaudz par šķidru. Kopumā lasīšanas iespaidus salīdzinātu ar negaršīgu sausiņu ēšanu. Tā vietā, lai piešķirtu nedaudz dzīvības vēsturiskajiem tēliem, autors aprobežojas ar sausu biogrāfisku faktu atražošanu. Es zinu, ka vēsturi ir iespējams pasniegt interesanti, bet šis diemžēl nav tas gadījums. Un vissliktākais ir tas, ka autors pat nav iekļāvis karti savā grāmatā.

Pēdējās piecdesmit lappuses varētu saukt par autora personīgajiem uzskatiem par Austrāliju. 1974-75. gadā viņš tur esot nobraucis 14’000 kilometrus. Teikšu kā ir – ceļojumu aprakstnieks viņš ir diezgan pašvaks, personīgo iespaidu – praktiski nekādu. Autors publicē pāris dienas no savas dienasgrāmatas., bet tās vairāk ir biju tur, braucu uz turieni, pa ceļam redzēju mežu upi un kalnu.

IMG_2540

Vispār jau grāmata būtu tīri tā neko, ja vien autors viņu būtu aizstiepis pie nopietna redaktora, nu tāda, kas izravētu anglicismu tiešos tulkojumus un saliktu normālus ģeogrāfiskos nosaukumus. Šie pašrocīgie tulkojumi, un angļu vārdu transliterācija pēc autora dzirdes, mani pamatīgi nokaitināja. Piemēram, Daly Waters (vieta kur mūsdienās) atrodas ļoti labs krogs, tiek saukti par Deili Ūdeņiem, piekrastes līči tiek pilnīgi latviskoti, ja paveicas, tad iekavās pierakstīts angliskais nosaukums latviešu transkripcijā. Un tad nu tu, cilvēks, lasi grāmatu, pēti atlantu un nevari saprast, par kuru vietu tagad ir runa.

Protams, savs šarms ir padomju Latvijas iedzīvotāja terminu definīcijās, tajās tiek skaidrots citiem padomju iedzīvotājiem, kas ir kas. “Pica (plāceņi ar dažādu garšvielu pārklājumu), amerikāniskie cāļi (cep pēc pulkveža Sandersa metodes (lai, kāda tā arī nebūtu)), stipro alkoholu lieto atšķaidītu ar ūdeni vai sulām (te laikam domāti kokteiļi). Grāmatbodēs dominē “solžeņicini” un grāmatas ar seksu un vardarbību.

Grāmatas plusi: savulaik tā bija bezmaz vai vienīgā grāmata par šo tēmu. Grāmatā ir Austrālija septiņdesmito gadu krāsainas fotogrāfijas, un skatoties tās var saprast kā laiks i gājis uz priekšu.

Lasīt var, bet autors nav īpaši centies rakstot grāmatu. Lieku 4 no 10 ballēm. Domāju, ka mūsdienās šo grāmatu lasīt nav īpašas jēgas. Ja vien neinteresē visnotaļ pasauss padomju tūrista atreferējums par Austrālijā redzēto, kas bagātīgi papildināts ar 70-to gadu faktiem.

Sikspārnis (Harry Hole #1) by Jū Nesbē

Sikspārnis

Uzzinot, ka izdota šīs detektīvsērijas pirmā grāmata, tūdaļ pat sarosījos uz tās lasīšanu. Gribējās ļoti zināt, kāds Harijs bija sākumā. Paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC, kas man sarūpēja grāmatas “Sikspārnis” eksemplāru izlasīšanai.

Harijs Hols ierodas Sidnejā, lai piedalītos kādas norvēģu meitenes slepkavības izmeklēšanā. Taču formālā klātesamība pārvēršas par nopietnu iesaistīšanos pašā izmeklēšanas procesā. Un laika gaitā Harijs iepazīstas ar vietējo vidi, sastop ielasmeitas, savedējus, bokserus, narkotiku tirgoņus, hipijus un klaunus. Harijam ir arī idejas, kā šo slepkavību atrisināt, un, iespējams, šī slepkavība nav vienīgā. Viņa Austrālijas kolēģis Endrū tam piekrīt un atliek tikai noskaidrot, kādēļ slepkava izvēlas blondīnes.

Kā jau sērijas pirmajai grāmatai un autora debijas romānam pienākas, tā darbība risinās nedaudz saraustīti. Šādi tādi notikumu pavērsieni notiek tik pēkšņi un sakritīgi, ka lasītājs var tikai nobrīnīties, kādēļ autors izmantojis tieši  šādu stāstījuma stilu. Autors, manuprāt,  pārāk aizraujas ar Austrālijas vēsturi un aborigēnu sabiedrības aprakstiem. Tas, protams,  parāda autora erudīciju, taču lasītājs tomēr sagaida detektīvu. Sena aborigēna leģenda tiek izstāstīta Harijam jau pašā sākumā, un uzmanīgam lasītājam tā liks saprast, kas ir kas. Man tā šķita nevajadzīga priekšā teikšana.

Šo iebildi diezgan labi atsver Harija tēls, te viņš vēl nav tāds kā sērijas turpmākajās daļās. Šeit viņš vēl ir salīdzinoši jauns puika. Te viņš ir nasks uz spontānu teoriju ģenerēšanu, acīmredzamā nekonstatēšanu, un gatavs iet uz jebkādu risku un iesaistīt tajā arī citus. Viens gan ir nemainīgi – Harijs iedzēris ir daudz efektīvāks izmeklētājs nekā skaidrā. Bet to es uzskatu par nodevu detektīva žanram. Harijs Hols ir labi nostrādāts tēls, var just, ka viņš ir autoram tuvs tēls, un viņa dzīve, dzinuļi un motivācija ir pārdomāta līdz pēdējam sīkumam. Ar otrā plāna tēlu noslīpēšana Autoram ir veicies sliktāk, tie ir sanākuši vājāki nekā vēlākajos romānos. Lielākoties viņi un viņu likteņi mani atstāja vienaldzīgu, kaut kā nerodas emocionālā piesaiste. Sak, nekas jau tur tāds viņos nebija.

Vispār jau šajā debijas romānā Nesbē vēl nekaunas izmantot visas žanra iespējas un tipiskos tēlus. Aiz Harija bezrūpīgās ārienes slēpjas diezgan emocionāls cilvēks. Viņam stāstā ienāks liktenīgā sieviete, kuru atrast un pazaudēt, viņa pagātnē ir nopietni grēki. Ja amerikāņu autoru romānos viņš to dēļ būtu kļuvis par privātdetektīvu, tad te ir ņemts vērā norvēģu korektums, un viņš joprojām ir izmeklētājs. Lasītāja aizvešana pa maldus takām vēl nav tik filigrāna kā vēlākajos darbos, bet var just, ka autoram ir talants uz to.

Tomēr arī šīs grāmatas vākam, neskatoties uz augstāk izteikto kritiku, pienāktos ar sarkaniem burtiem uzrakstīt: „Nesāciet lasīt vakarā, ja rīt jāiet uz darbu”. Es jau kuro reizi uzkāpu uz šī Nesbē grābekļa, sākot lasīt viņa grāmatu vakarā. Attapos divsimtajā lapaspusē un nācās savākt visu gribasspēku, lai atliktu pārējo līdz rītam.

Plusiņi – labs un aizraujošs detektīvromāns, spilgts centrālais tēls.

Mīnusiņi – autors vēl nav pieslīpējis savu stilu, pārāk paļaujas uz žanra standartu, otrā plāna tēli prasās pēc piestrādāšanas, reizēm nolec no detektīva un pievēršas novadpētniecībai.

Viennozīmīgi stabila sērijas pirmā grāmata, kas varbūt nav nekāds šedevrs, bet atstāj vietu autoram, kur izaugt. Man kā lasītājam, kurš ir lasījis sērijas vēlākos romānus, ar prieku jāsecina, ka Nesbē laika gaitā kļūst tikai labāks. Pagaidām vājākā šajā sērijā, ko esmu lasījis, salīdzinot ar „Sniegavīru”, „Glābēju” un „Leopardu”, tāpēc lieku 7 no 10 ballēm. Bet tik un tā spēcīgs detektīvromāns. Ja patīk detektīvi, drošs lasāmais.

Dzimis, lai izdzīvotu by Bērs Grills

Dzimis, lai izdzīvotu

Izdzīvošanas rokasgrāmatas, iespējams, ir viens no manis vismazāk lasītājiem žanriem. Tas nebūt nav tāpēc, ka es būtu izcils izdzīvošanas speciālists, bet vairāk tādēļ, ka man ātri apnīk lasīt gudrības par to, kā pareizi izveidot žagaru būdu. Tomēr ieraugot, ka iznākusi Bēra Grilla grāmata “Dzimis, lai izdzīvotu“, nolēmu nedaudz pievērsties šai tēmai. Vairāk tādēļ, lai saprastu, kādās situācijās man labāk nenokļūt. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un sāku lasīt.

Mūsdienu civilizācija cilvēkus ir izlaidusi līdz pēdējam. Cilvēkam nonākot sev nepierastā situācijā, viņš lielākoties iet bojā savas muļķības dēļ. Daži to pat pamanās to izdarīt pie ūdens un pārtikas pārpilnības. Ar nepierasto situāciju te jāsaprot nonākšanu viens pret viens ar dabu. Autors uzskata, ka, ja vien cilvēkam ir dzīvot griba, tad viņš var izdzīvot praktiski jebkur. Ja ne izdzīvot, tad vismaz paildzināt savu eksistenci līdz brīdim, kad ierodas glābēji. Grāmatā tiek apskatīts būtiskākais, kas jāzina par kalniem, džungļiem, tuksnešiem, jūru un ledājiem. Katrā no šīm nodaļām tiek apskatīta ūdens iegūšana, pārtikas atrašana, mājokļa iekārtošana, kā pareizi kurināt ugunskuru, indīgie dzīvnieki un augi un dažādi citi knifi, kas palīdzēs maksimāli paildzināt dzīvi. Katras nodaļas beigās ir galvenie secinājumi, kas autoraprāt lasītājam būtu jāspēj noskaitīt no galvas nakts vidū. Bonusā lasītājam ir pieejamas daudzas skaistas fotogrāfijas, kas labi ilustrē mežonīgus dabas apstākļus un daudz shematisku zīmējumu gan primitīva destilatora izgatavošanai, gan mezglu siešanas demonstrācijas.

Izlasot grāmatu, sapratu, ka visizdzīvotākspējīgākais es esmu bijis desmit līdz piecpadsmit gadu vecumā. Šajā laikā man vienmēr līdzi bija špičkas, sausais spirts, žilka ar āķiem un, protams, kabatas nazis. Ja gāju uz mežu, varēju paķert līdzi arī cirvi katram gadījumam. Ja tam visam klāt piemestu polietilēna maisiņu un izpletņa audumu, tad man būtu bijis viss nepieciešamais, lai ne tikai izdzīvotu jebkuros klimatiskos apstākļos, bet arī vēl nodrošinātu pieņemšanos svarā. Tagad man diemžēl nekā no tā vairs kabatās neatrast, un līdz ar to izdzīvošanai būtu jāpieliek ar turpat nokritušā lidmašīnā atrastajām mantām.

Otrs secinājums ir, ka man vislabāk būtu nedoties uz arktisko un antarktisko kliatisko joslu, tur izredzes izdzīvot man ir pavisam mazas. Paša sviedrus dziedzeri mani piebeigtu. Par Austrālijas tuksnešiem gan ir radies pavisam cits priekšstats, ir nedaudz karsts, bet, kamēr ir dzeramais, iztikt var. Toties viņu purvos gan negribētu nonākt, jo tie krokodili tur ir ka biezs, pats esmu redzējis.

Trešais secinājums, mūsu mērenā klimata joslā izdzīvot ir tik vienkārši, ka autors nav pat redzējis lielu jēgu apskatīt to atsevišķi, lai gan uguns iegūšanas un zaru būdas uzcelšanas prasmes mums lieti noderēs. Nemaz nezināju, ka vilkvāļu saknes ir ēdamas bez vārīšanas, tas nozīmē, ka Latvijā ēdamais ir praktiski uz katra soļa. Par pienenēm gan biju informēts. Katru pavasari Šveicē tās tiek pasniegtas kā salāti, pieneņu sakņu kafiju gan nav nācies dzert.

Un dažas interesantas lietas – no ziloņu mēsliem var iegūt dzeramo ūdeni, tuksnesī galvassegas mitrināšanai netērējiet ūdeni, bet izmantojiet urīnu, ja esat atsaldējuši kājas, tad labāk tās nemaz neatsildīt, bet doties līdz galam, jo pēc atsildīšanas viņas derēs tikai amputācijai. Sēnes labāk ir neēst vispār.

Patīkami, ka autors lasītājam silti iesaka neaprobežoties tikai ar teorētiskās zināšanām, bet trenēties gan iegūt uguni, gan celt žagaru būdas un tumsā siet mezglus. Ja pienāks brīdis, kad nāksies nodarboties ar izdzīvošanu, jums nebūs nekāda stresa no neziņas un nemācēšanas.

Jāpiezīmē, ka man ar izdzīvošanu nekad nav nācies nodarboties. Es visu laiku esmu atradies stingri kontrolētā vidē, un trakākais, kas ar mani ir noticis, ir iekrišana trīsdesmit grādu salā āliņģī netālu no mājām. Pat mežā nekad neesmu pavadījis vairāk kā desmit stundas no vietas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaisti ilustrēta, daudz patiešām vērtīgu padomu, un tiek izskaidrotas pat šķietami pašsaprotamas lietas. Tomēr ,ja nebūs vēlmes izdzīvot, tad nekādas zināšanas nespēs palīdzēt. Grāmatu droši var lasīt ikviens, kuram patīk pavadīt brīvo laiku mežos un kalnos.

Great Flying Doctor Stories by Bill Swampy Marsh

Šī grāmata tika iepirkta ļoti sen atpakaļ un, iespējams, ir vistālāko ceļu mērojusī uz manu grāmatu skapi. Grāmatu nopirku savā Austrālijas apceļošanas reizē, pilsētā, kuru sauc Alice Springs. Mēs tur apmeklējām muzeju, kas veltīts Austrālijas lidojošajiem ārstiem. Tā kā Austrālija nebūt nav mazāka par Eiropu, un cilvēki ir gatavi dzīvot visnomaļākajos nostūros, kur līdz tuvākajam veikaliņam var nākties mērot pat trīssimts kilometrus, tad bija jāizdomā veids kā šiem sniegt medicīnisko palīdzību. Tā nu tika ieviestas mobilās ātrās palīdzības uz lidmašīnu bāzes. Diezgan sakarīgs veids kā ātri nokļūt un evakuēt nelaimes gadījumos cietušos un smagi saslimušos. Tā kā valsts pat tur nespēj nodrošināt pietiekamu finansējumu, tad daļa no naudas tiek saziedota. Muzejā arī varēja iegādāties dažādu atribūtiku, zinot, ka tava iztērētā nauda nonāks kā ziedojums viņu kasē.

Grāmatā ir apkopoti daudz un dažādi stāsti par lidojošo dakteru interesantākajiem atgadījumiem. Stāstītāji ir gan ārsti, māsiņas, piloti vai vienkārši kāds ciema stāstnieks. Parasti aizņem trīs vai četras lapaspuses. Daži no stāstiem ir patiešām smieklīgi un/vai interesanti. Piemēram, par pilsētiņas morgu, kurš diemžēl patlaban nevar uzglabāt nomirušo, jo ir piekrauts pilns ar Ziemassvētku alu. Par vīru, kurš nejauši sašauj pats savu nieri un gaida ārstu vairāk kā desmit stundas. Jo viņa radio ir izlādēta baterija, un lādētājs ir uz velosipēda bāzes. Karstumā lādējot viņa sieva noģībst un džekam jāpārņem viss process savās rokās. Ir arī daudz idiotisku atgadījumu, kur totāls lunis cenšas pārbraukt no Adelaidas uz Kērnsu pa taisno, neņemot līdzi ne dzeramo ūdeni, ne paiku, ne degvielu un pat ne rezerves riteņus. Beidzas tas viss ar četrām dienām bez ūdens un antifrīza dzeršanu. No sākuma ārsti ir satraukušies, jo etilēnglikols var atstāt iespaidu uz smadzenēm (vispār uz aknām un nierēm arī), bet uzzinājuši kā cilvēks šajā situācijā nokļuvis, nosprieduši, ka viņam nav bijis smadzeņu no sākta gala.

Daži stāsti ir reāli anekdošu atstāsti, nesaprotu, kā autors vispār ir viņus iekļāvis grāmatā. Piemēram, stāsts par čūsku, kas iekož kādam vietējam lopkopim krānā. Bet kopumā ļoti laba grāmata, kas ļauj saprast kā rit dzīve Austrālijas nomaļākajos apgabalos un, ka cilvēka spējām padarīt sev galu patiešām nav robežu. Kaut vai pielejot ateju ar benzīnu, lai izkvēpinātu no tās čūsku, tad uz pāris minūtēm aiziet pēc sērkociņiem, kas piemirsušies. Un beigās uzspert visu pasākumu kopā ar sevi gaisā. Kas mani pārsteidza, bija pilnīgs krokodilu trūkums, vai nu cilvēkiem tur ir tā jāstrādā, ka neatliek laika bakstīt krokodilus, vai arī līdz visiem krokodilu upuriem var no Dārvinas ar ambulance izbraukāt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un skaidra lieta, ka bez radiosakariem vai satelīttelefonu Austrālijas retāk apdzīvotajos štatos nav ko darīt.

Autora mājas lapa apskatāma šeit.

The Age of Gold: The California Gold Rush and the New American Dream by H.W. Brands

The Age of Gold

Kaut kā pēdējā laikā mani ir pavilcis lasīt par jauno laiku vēsturi derīgo izrakteņu kontekstā. Arī šī grāmata ir nopirkta pāris gadus atpakaļ un mētājusies nelasīta. Kad pirku, ideja bija uzzināt kaut ko vairāk par Kalifornijas zelta drudzi. Iespējams, tas bija Tenant Creek zelta raktuvju apmeklējuma iespaidā.

Tātad, tālajā 1848. gadā vīriem bija ienācis galvā uzbūvēt gateri. Un ne jau nieka gateri, bet tādu, kuram ir pašam savs ūdensrats, kas darbinātu zāģus. Pa to pašu upi varētu pludināt baļķus un pa straumi lejā sūtītu jau kokmateriālus. Plāns tiešām nebija slikts, vienīgās nesaskaņas bija starp strādniekiem mormoņiem un viņiem pierīkoto pavāri. Tā tas bija līdz vienu dienu, būvējot ūdenskrātuves dambi, netika atrasts zelts. Viss jau vēl būtu labi, ja vīri būtu pa kluso ieguvuši zeltu un metuši mieru gaterim. Bet nekā, muti neviens neturēja, un jau pēc pāris dienām visas tuvākās apdzīvotas vietas jau zināja, ka ir atrasts zelts. Skaidrs, ka ar lopkopību vai zemkopību nevienam vairs nodarboties negribējās, visi gāja rakt zeltu. Lieki piebilst, kad ziņas nonāca līdz Vašingtonai, zelta atrašana jau bija apaugusi ar leģendām.

Autors tiešām ir veltījis laiku zelta drudža dalībnieku dienasgrāmatu izpētei un sniedz lasītājam iespēju palūkoties uz visiem šiem notikumiem no viņu perspektīvas. Pirmais un galvenais pārbaudījums visiem zeltračiem bija nokļūšana līdz Kalifornijai. Tai laikā no Austrālijas līdz turienei bija tikt drošāk un ātrāk, nekā, piemēram, no Vašingtonas.  Sauszemes ceļš bija ilgs un nogurdinošs, ceļotājiem nācās šķērsot tuksnešus un kalnu grēdas, tas arī ir laiks, kad Nāves ieleja ieguva savu nosaukumu.

Arī tikuši galā ceļotāji atklāja, ka zelts tur nemaz pa zemi nemētājas un tā iegūšanai bieži vien ir nepieciešamas diezgan nopietnas investīcijas. Pat ja tev izdevās atrast zeltu, tad ņemot vērā Kalifornijas norobežotību no pārējās pasaules, visas preces un ēdiens maksāja ļoti dārgi, un cilvēkiem sanāca knapi iztikšanai. Parastais bizness vienkārši nespēja funkcionēt, jo grūti bija pārspēt zelta vilinājumu, cilvēki vienkārši nevēlējās strādāt par kalpotājiem vai mežstrādniekiem. Kopumā daudzu un dažādu cilvēku interesanti dzīvesstāsti.

Trešdaļa grāmatas gan ir veltīta, manuprāt, visai garlaicīgam tematam, Kalifornijas štata dibināšanas nozīmei ASV vēsturē. Te nu tiek apskatīts gan pilsoņu karš, gan cīņa pret verdzību, gan konflikti ar Meksiku, gan dzelzceļa monopols, gan ietekmīgi politiķi, gan milzu spekulācijas. Lielākoties cik tas skar politiku, viss ir izkonspektēts no tā laika valdības sanāksmēm. Ja iesākumā tas viss ir vēl lasāms, tad pēc trīsdesmit lappusēm man kā ne ASV pilsonim tā padarīšana sāk garlaikot. Viens gan ir skaidrs – arī tad oligarhi valdīja pasaulē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, domāju, ka autoram bija visas iespējas atrast vēl pāris interesantu zelta drudža notikumus.

img src=”http://farm7.static.flickr.com/6188/6126385201_88beb744fd_m.jpg” width=”158″ height=”240″ alt=”The Age of Gold”/

In a Sunburned Country by Bill Bryson

sunburned

Šis manuprāt ir otrais labākais Austrālijas ceļojumu apraksts, kuru es jebkad esmu lasījis. Pirmais, protams, ir manis paša radītais ceļojuma apraksts. Bet lai vai kā, tieši šī grāmata mani iedvesmoja doties ceļojumā uz Austrāliju.

Šajā grāmatā autors ir apkopojis iespaidus par saviem Austrālijas ceļojumiem. Cilvēkiem, kas jau ir lasījuši Braisona grāmatas viņa rakstīšanas stils ir pazīstams. Tajā personiskie iespaidi mijas ar apmeklētās vietas vēsturi, šad tad tiek izdarīti interesanti apkārtējo cilvēku novērojumi. Ja labam stāstam vajaga piemeklēt piemērotus faktus, tad arī no tā autors nevairās.

Autors ir izbraukājis ar mašīnu un vilcienu, lielu daļu no Austrālijas lielajām apdzīvotajām vietām un viņs ne tikai brauc, bet arī pēta apmeklēto vietu vēsturi un visu interesanto pavēsta savam lasītājam. Citādi diez vai es uzzinātu par Kanberas tapšanas vēsturi un leģendu par zelta klinti Austrālijas tuksnesī.

Šeit tiek spiests uz to, cik Austrālija patiesībā ir bīstama zeme, gandrīz katra radība var tevi nogalēt kādā sāpīgā veidā. Te ir gan indīgas čūskas, gan zirnekļi, upēs mīt krokodili un okeānos medūzas. Austrālija ir arī vesels kontinents, gandrīz tikpat liela kā Eiropa, tai pieder bagātīgi dabas resurs, tomēr tā atrodas tik tālu, ka ziņās parādās dizgan reti. Nu labi, izņēmums bija Olimpiskās spēles un tās nedēļas, kad viņiem kaut kas notiek ar Quantas lidmašīnām. Visādi citādi mēs pat nezinām,kas ir pašreizējais Austrālijas premjerministrs.

Grāmatu izlasīju jau trešo reizi, vēlējos pārlasīt autora iespaidus par Ziemeļu teritoriju un salīdzināt tos ar savējiem. Ne visur es viņam piekrītu, bet galvenajā lietā gan mūsu domas saskan. Uluru uz bildēm, lai arī kruts, nemaz nav salīdzināms ar Uluru dabā, tas ir kaut kas pavisam cits. Nevaru arī saprast, kā viņš pie Stjuarta koka nav redzējis paša Stjuarta atstātos iniciāļus, tie tak ir pa pus koku. Nevar jau izslēgt, ka tos pēčāk iegriezis kāds vietējais, lai uzlababotu tuvējā bāra reputāciju. Tāpat arī zirnekļi un čūskas tur nebūt nav visur, vajag vienkārši skatīties, kur sper savu kāju.

Tātad bagātīgs interesantu dabas un vēstures faktu kopums, kas nedaudz atšķaida autora paša piedzīvoto ir pietiekoši, lai šī grāmata izpelnītos 10 no 10 ballēm. Cilvēki, kas lasa ceļojumu grāmatas, šo jau droši vien jau ir izlasījuši, bet tiem, kuru vēl nav paspējuši, silti iesaku.

Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner

Uranium

Kā jau katru vasaru, daļu no sava laika veltu informācijas uzņemšanai par kodolieročiem un kodoltehnoloģijām, pērn lasīju par plutoniju, nu pienākusi kārta urānam. Grāmatu iepirku tiklīdz tā iznāca, autors jau bija pazīstams un sagaidīju, ka saturs man vilties neliks.

Grāmata sarakstīta šim autoram tradicionālā stilā. Viņš ceļo pa pasauli, apmeklē vietas, kas saistītas ar urāna ieguvi, tehnoloģiju attīstību un vēsturi. Tātad lasot grāmatu iegūstam gan labus ceļotāja piedzīvotā aprakstus, gan bagātīgu faktoloģisko materiālu. Autors ģeogrāfiski mūs aizved uz Čehijas St. Joachimsthal, kur urāna rūda jeb pechblende bija pazīstama jau no viduslaikiem kā sudrabu pavadošais minerāls. Te, domājams, PSRS ieguva savai atombumbai nepieciešamo urānu. Nedaudz tiek pastāstīts arī par šo raktuvju strādnieku (ieslodzīto) dzīvi un likteņiem. Uz Kongo Demokrātikskās Republikas urāna raktuvēm vietu, kura saucas Shinkolobwe, starp citu, vai zinājāt, ka Kongo ir pašiem savs kodolreaktors, no tā gan ir nozagti daži urāna stieņi, un, lai arī pašas raktuves skaitās oficiāli slēgtas, nelegālā urāna rūdas ieguve turpinās.

Interesants fakts, kuru nezināju, ASV vienu brīdi bija īsts „urāna drudzis” sešdesmitajos gados, kaut kas līdzīgs „zelta drudzim”. Savulaik ASV analītiķi arī uzskatīja, ka pasaulē urāns reāli ir iegūstams tikai Kongo un ASV, citur tā neesot. Tiek apmeklēta arī Austrālijas Rangers Mine. Šī nodaļa man īpaši gāja pie sirds, jo savulaik esmu šo vietu apmeklējis pats, lielāko daļu no pieminētā biju redzējis pats un galvenais, ka autors tur bija bijis tikai neilgi pēc manis, pat viens otrs stāsts no gida jau bija dzirdēts.

Protams, netiek aizmirsta arī kodolieroču izstrādes vēsture gan ASV, gan PSRS, netiek aizmirsta arī Ķīna, Indija un Pakistāna. Nedaudz apcerēta apokalipse un daži interesanti fakti par Los Alamosas eksperimentiem – izrādās daudzas lietas darītas uz dullo, pāris reizes zinātniekiem nekontrolēta kodolreakcija gandrīz sākusies uz laboratorijas galda (piemēram, uz galda sakrauti klucīši ar bagātinātu urānu tuvu kritiskajai masai, kāds zinātnieks nedaudz pārliecies šai kaudzei pāri, viņa ķermeņa ūdens sācis atstarot neitronus un gandrīz izraisījis ķēdes reakciju, situācija glābta ar roku izārdot urāna kaudzi), sperot gaisā pirmo atombumbu visi ir satraukušies vai gadījumā netiks aizdedzināta visa zemes atmosfēra. Laba nodaļa ir arī veltīta urāna tirdzniecībai un biržai, tagad urāns atkal ir modē un cenā.

Tātad uzzināju šo to jaunu par pašu urānu, priecēja, ka daudz teksta netiek veltīts atombumbu izgatavošanas vēsturei, tikai interesantākās daļas (tas gan tīri personīgi, jo es jau pāris labas grāmatas par atombumbu vēsturi savulaik esmu izlasījis), daudz faktu un saistošs izklāsts, plus vēl vietu piesaukšana, kuras esmu apmeklējis es pats. Skaidra lieta, šai grāmatai pienākas 10 no 10 ballēm. Mīnuss ir tāds, ka viņa ir pieejama patlaban hardcover versijā, tas viņas cenu paaugstina uz ~20 USD, bet iztērētā naudiņa būs tā vērta.

Хребты Безумия by Говард Лавкрафт

Хребты Безумия

Šī grāmatiņa ir tipiskāko H.P.Lovecraft šausmu stāstiņu izlase. Šis rakstnieks ir slavens ar Cthulhu izdomāšanu, un kā par brīnumu ir atradušies daži ļautiņi, kas šim senajam briesmonim tic. Viņš ir saviem stāstiem ir izgudrojis grāmatu „Necronomicon”, kurā aprakstīti senie kulti un maģija. Lai arī autors atzinies, ka grāmata nekad dabā nav eksistējusi, tas nav liedzis uzņēmīgiem ļaudīm to sarakstīt un tirgot internetā.

Stāstiņi sarakstīti 1930-tajos gados un ir tipiski tā laika šausmu žanra pārstāvji. Stāstu varoņi lielākoties sastopas ar senu ļaunumu, ar kaut ko cilvēkam tik svešu, ka viņi vai nu beigās sajūk prātā (tad stāsts ir kā dienasgrāmatas atstāstījums) vai arī īsti netic tam, kas noticies (tad stāsts ir kā atmiņu pieraksts pēc daudziem gadiem). Kā likums stāstos ielikti daudz senu civilizāciju artefakti, pašu civilizāciju pārstāvji un dažādi sātaniski kulti. Ja nav augstāk minēto radījumu, tad ir atdzīvināti miroņi, dzimtas lāsts vai veca māja.

Izskatās, ka autors savulaik ir bijis diezgan nopietns eigēnikas piekritējs, ja cilvēkam ir kāda miesiska kroplība – skaidra lieta, ka nekāds labais tēls viņš nebūs. Daļa varoņu ir mentāli nestabili, laikam tas palīdz ieskatīties šausmās dziļāk. Gandrīz aizmirsu incestā radušos bērnus, tie parasti rada kaut kādu sātanisku kultu, noiet dzīvot pazemē, piekopj kanibālismu un upurē mazus bērnus.

Pozitīvi ir tas, ka stāstos darbība noris visai spraigi, un, lai arī mūsdienu cilvēku ar 30-to gadu šausmām īpaši nepārsteigsi, izvēlētie temati vismaz man likās visnotaļ saistoši. Nedaudz gan kaitināja stāstiņi, kuri satur vairāk par vienu nodaļu, tad katras nodaļas sākumā neliels notikumu atskats uz iepriekš notikušo, bet tā laikam tā laika literatūras īpatnība. Nedaudz uzjautrina arī biežā vārdu šausmīgs, pretīgs, nedabisks, traks, neprātīgs pielietojums. Ja ar tiem domāts radīt atmosfēru, tad autors ir nedaudz pārcenties.

Pašas šausmas kā likums notiek tā laika zinātnes jaunajās nozarēs – psiholoģija, arheoloģija. Neiztiek arī bez nopietna misticisma un dažādu kultu piesaukšanas. Kā notikumu vietas, lokālām šausmām parasti neliela pamesta māja, Jaunanglijā vai arī Britu salās. Globāliem atklājumiem, kas jāslēpj no cilvēces vieta atvēlēta Antarktīdā, Austrālijas tuksnešos vai vienkārši sapņos.

Interesanti, ka šis autors neizslēdz citu civilizāciju eksistenci kosmosā. Skaidra lieta, tās ir nedabiskas, pretīgas un cilvēkiem svešas, kas pēc savas būtības ir destruktīvas un šausmīgas, bet par laimi, ja tu nelien, kur nevajag, tev briesmas nedraud. Lovecraft civilizācijas parasti nav tehnogēnas, kosmosā lido ar spārniem, labi pārzina psiholoģiju un paļaujas uz saviem dieviem, kuri ir briesmīgāki par viņiem pašiem.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm, stāsti ir galvas tiesu labāki par tā laika gotiskajiem romāniem, kur visa darbība parasti risinās ap jautājumiem, kāpēc laukā pie tuvējā kroga spokojas? (pēc 300 lapaspusēm tu uzzini „šausmīgo atgadījumu”, kad strīda laikā kāds kādu nogalējis), kā vampīri ievilina savos tīklos cilvēku? (beigās kā likums viss vampīru klans tiek iznīcināts). Iesaku izlasīt visiem, kurus šausmu stāstiņi interesē un gribas redzēt kādi tad viņi bija agrāk.

The Fatal Shore: The Epic of Australia’s Founding by Robert Hughes

fatal shore

Šogad jau otrais šī rakstnieka darbs, ko esmu izlasījis. Iepriekšējais saucās „Barcelona”. Grāmata tika nopirkta jau divus gadus atpakaļ, kad plānoju doties uz Austrāliju, tomēr viņa tā arī stāvēja neizlasīta. Tā nu aizbraucu un atbraucu, bet ar lasīšanu nesteidzos.

Pati grāmata ir nopietns darbs par Austrālijas vēsturi, tā kā nekādu lielu izklaidi un daudzus smieklīgus atgadījumus neatradīsi. Grāmata sevī ietver laika periodu no 1787-1868. gadam, kas sevī ietver Austrālijas agrīno kolonizāciju, ieslodzīto pārvešanu no Anglijas, apmetņu dibināšanu, vietējo pamatiedzīvotāju iznīcināšanu un, protams, sociālo dzīvi agrīnajā Austrālijas sabiedrībā, kad par visniecīgāko pārkāpumu varēja dabūt vismaz 50-2000 pletnes sitienus pa muguru. Diezgan detalizēti tiek aprakstīti arī tā laika Gulaga prototipi, kuros nonāca ieslodzītie, kas izdarīja smagus un ne tik smagus likuma pārkāpumus jau atrodoties Austrālijā – Norfolk Island, Port Arthur, and Macquarrie Bay.

Pamatīga grāmatas daļa tiek veltīta ieslodzīto transporta organizācijai no Anglijas. Tiek apskatīti faktori, kas to izraisīja, pārpildīti cietumi, noziedzības līmenis un vēlme attīrīt sabiedrību no „nevēlamajiem elementiem”. Interesantākie lasāmie gabali un reizē arī šausminošākie ir ieslodzītie bēgšanas mēģinājumu apraksti. Tajā laikā cilvēku ģeogrāfijas zināšanas bija visnotaļ rudementārā līmenī. Ieslodzītie ticēja, ka no Sidnejas mierīgi var ar kājām aiziet uz Ķīnu, tikai nevienam tas neizdevās. Interesanti aprakstītas arī brīvo cilvēku un ieslodzīto attiecības, vietējās aristokrātijas veidošanās.

Grāmata sagrauj arī dažus mūsdienīgus mītus, kurus kultivējuši paši mūsdienu Austrālijas iedzīvotāji, ka Austrālijas pirmie nometinātie ieslodzītie, esot bijuši nepatiesi apsūdzēti un lielākā daļa no tiem politieslodzītie, pastāsta mums pilnībā Tasmānijas pamatiedzīvotāju traģēdiju.

Grāmata ir pārpildīta ar citātiem un atsaucēm no pamatavotiem, tā laika vēstulēm, dienasgrāmatām. Jāatzīst, ka šīs grāmatas izlasīšana man paņēma vairāk par mēnesi, tik nopietnu lietu ir grūti lasīt vairākas stundas no vietas. Tagad izlasījis varu pateikt: „Šo to par Austrālijas vēsturi zinu un ko nezinu, zinu kur atrast.”. Grāmatai viennozīmīgi piešķiru 10 no 10 ballēm. Lasīt gan ieteiktu tikai tiem, kurus vēsture interesē tik lielā mērā, ka spēj paciest laiku pa laikam kādas desmit lapaspuses ar sīkiem un garlaicīgiem skaidrojumiem, kas vēlāk palīdz saprast lietu būtību.

%d bloggers like this: