Nedaudz iemidzis, naktī pamostos no trokšņa, kāds lēkā pa mūsu kajītes griestiem, tāda sajūta, ka augšā notiek diskotēka. Atsaucis atmiņā kuģa plānojumu, saprotu, ka diskotēka tiešām notiek, jo tieši virs mūsu galvām atrodas iestādījums Ladonte Disco. Labi, ka publika nav diez ko izturīgi dejotāji, pēc divdesmit minūtēm viss norimst un ir miers. Nākošā pamošanās notiek jau kuģim forsējot Stromboli šaurumu, braucot garām Sicīlijai, debesīs notiek gaismas šovs, zibeņo kā traks.
No rīta ceļamies augšā salīdzinoši vēlu un dodamies uz brokastīm, nu jau zinu, kas ir ņemams un kas nav, tā ka šoreiz šķīvī daudz nekas pāri nepaliek. Pēc paēšanas nolemju aiziet pasauļoties. Laiks gan ir tāds nekāds – brīžam mākoņains, ka sauli neredz, brīžiem cepina pamatīgi. Apkārtējā publika atgādina peldkostīmos iespīlētus vaļu mazuļus. Lai sauļošanās process būtu produktīvāks, lasu grāmatu par Austrālijas kolonizāciju.
Pasauļojies dodos uz kajīti atpūsties. Te nu ir jāpastāsta par vienu cilvēku sugu uz kuģa, tie ir cilvēki ar binokļiem. Binoklis uz kuģa ir reāla vērtība, ar to tu vienmēr vari stāvēt un pētīt apvārsni. Ja jūrā parādās kāds kuģis (un viņi parādās vismaz divi stundā), tad tu vari mierīgi, varētu pat teikt, demonstratīvi atvērt futlāri, izņemt ķīķīzeri, visu kārtīgi nopētīt, paskatīties ar nožēlu uz cilvēkiem, kuriem nav binokļa un iepakot atpakaļ. Bija uz kuģa tāds vīriņš, kas staigāja ar binokli, kurš noteikti ļāva skaitīt rūsas pleķus uz 2 km attālumā esoša kuģa reliņiem.
Pusdienu laikā bez ierastās pusdienošanas visu noskaloju ar 0,5 litriem sangrijas, nevarētu teikt, ka dzeramais atstātu kādu iespaidu, laikam puikas bārā to šķaida ar ūdeni. Tad vienu laika sprīdi blandījos pa kuģi, skatījos ar ko īsti nodarbojas kuģa apkalpe. Apkalpes top nodarbošanās lietas ir mazgāšana un krāsošana, šīs lietas viņi var darīt stundām ilgi, daži arī nodarbojās ar tauvu cilāšanu un pārtīšanu, kopumā pat skatīties garlaicīgi.
Šodien visu dienu balss no griestiem ziņoja, ka notiek lekcija „Senās Ēģiptes piramīdu noslēpumi” lasa Carlo Scopelliti (domāju kāds zinātnieks izrādās cultural lecturer), visās valodās jau bijis, tikai angļu vēl ne! Beidzot pienāk arī mūsu kārta, es tur iet nevēlos, bet Maija mani pierunā. Tematika standarta, piramīdas orientētas pēc Oriona zvaigznāja, šahtas pēc vēl citiem zvaigznājiem, standarta dievību uzskaitījums un viss, nekā jauna nekā oriģināla tā arī noslēpumus neredzēju. Visu laiku atsaucās uz otro lekciju, kas veltīta piramīdu būves noslēpumiem, tomēr angliski šī lekcija tā arī nenotika. Kopumā beigās jutos pakāsis veselu stundu.
Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad uz kuģa ir iespējams dabūt picu. Esmu sacerējies ne pa knapi, aizejot uz norādīto ēstūzi aplauziens ir nepajokam, jo pica ir tikai vienīgā paveidā tomātu mērce ar sieru! Biju ļoti vīlies, jo biju domājis, ka būs problēmas izvēlēties.
Vakarā uz kuģa megapasākums balle ar kapteini, visiem jāierodas vakartērpos un uzvalkos, tā ka man šādas apģērba kārtas nav, tad pasākumu noskipojam. Vakarā uzzinājām, ka vienīgais bonuss ir bijis šampanietis un foto kopā ar kapteini. Vakariņas noris standarta formā, vienīgais ko es nesapratu, kādēļ, ja vīna pudeles aizkorķēšanai izmantots plastmasas korķis, oficiants tev to pasniedz apskatei, neesmu dzirdējis, ka plastmasa pelētu. Uz vakara šovu neejam – slinkums.
Pilnais nosaukums “Tobacco: A Cultural History of How an Exotic Plant Seduced Civilization by Iain Gately”
Šī grāmata ir ieskats tabakas vēsturē. Cilvēce ar tabaku draudzējas jau aptuveni 18 000 gadus. Stāstījums ir ļoti labi strukturēts un notikumi risinās to vēsturiskajā secībā. Šo grāmatu varētu nosaukt par apoloģiju tabakai.
Pirmie tabakas lietotāji bija Amerikas indiāņi. Būtībā viņi jau bija izmēģinājuši visus tabakas lietošanas veidus pirms eiropiešiem. Pīpes, cigāri, šņaukšana zelēšana, novārījuma dzeršana (ar muti un degunu) un protams rektāla lietošana klizmas veidā.
Arī Austrālijas aborigēniem bija pieejami daži tabakas paveidi un tur tabaka nozīmēja statusu. Mazāk paveicās Afrikāņiem viņi pīpēja tikai kaņepi. Eiropā tabaku ievazāja Kolumbs, atgriežoties no ekspedīcijas, viņa apkalpē jau atradās divi smēķētāji. Vienu gan inkvizīcija pāris gadus paturēja cietumā, par sadarbību ar Sātanu. Taču process jau bija aizgājis, pirmie nelāgajam ieradumam padevās spāņu katoļu mācītāji, kuri mīlēja šņaukt tabaku pat mesas laikā.
Sākumā tabaka tika uzskatīta par universālu medicīnas līdzekli, no blaugznām līdz audzējiem. Vēlāk jau visi bija pieraduši un smēķēšanas pamatošana vairs nebija būtiska. Britu salās iesākumā dominēja pīpes, tad visi pārgāja uz šņaucamo tabaku. Tas bija stilīgi Francijā, Napaleons esot izšņaucis mārciņu dienā. Vēlāk aristokrāti pārgāja uz cigāriem, pa ceļam izgudrojot Smokingu, jeb apģērbu kuru uzvilkt ejot uzpīpēt.
ASV ilgu laiku dominēja tabakas zelēšana, kas šokēja tā laika tūristus. No Dikensa apraksta var spriest, ka tajos laikos Amerikā bija nospļaudītas visas malas ar zelētu tabaku.
Un tad parādījās cigaretes, masu produkcija un lēts smēķis bez īpašām rūpēm ikvienam. Interesanta ir nodaļa par agrīno cigarešu paciņu reklāmas un mārketinga pasākumiem. Plikas sievietes uz kārbiņām, ieliktas bildītes, kolekcionējamu bildīšu cikli. Piemēram, Camel attēlā iesākumā daudzi smēķētāji mēģināja atrast, kur noslēpta kailā sieviete.
Šis un vēl daudzi citi interesanti fakti par tabaku un smēķēšanas kultūru, ietekmi uz cilvēces attīstību, padara manu novērtējumu par 10 no 10 ballēm.
Pilnais nosaukums “The Explorers: Stories of Discovery and Adventure from the Australian Frontier by Tim Flannery”
Grāmata tika pasūtīta pirms Austrālijas ceļojuma. Tagad, kad pats esmu bijis daudzās no vietām, kuras apmeklējusi Stjuarta ekspedīcija, domāju, ka lasīšana būs divtik interesanta.
Gribi zināt:
Ko cilvēki domā trīs, divas un vienu dienu pirms bada nāves?
Cik liels ir bads, kad esi ar mieru apēst dzīvu valabiju?
Kā tas ir, kad kamielis iešauj tev kājā, tuksneša vidū?
Kas notiek gadījumā, ja ekspedīcijas dalībnieki ir totāli dulburi?
Kas notiek tad, kad vietējie aborigēnu draugi nolemj tikt pie tavas tabakas nošaujot tavu kompanjonu un aizlaižas atstājot tevi vienu nekurienes vidū?
Tad tev šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Read more
Vidaks tapis pateicoties ceļabiedra Atvara uzņēmībai, kurš tajā laikā, kad visi fotogrāfēja statiskas bildes un blandījās acis ieplētuši, cītīgi filmēja mūsu darbus un nedarbus un pēc tam visu vēl samontējis skatāmā pasākumā.
Šo dienu varēs droši saukt par garāko manā mūžā. Vispirms plānā ir nolidot 13 000 kilometrus un diennakts garums sanāks 28 stundas. Tad nu pusnakti sanāk sagaidīt Singapoure Airlines lidmašīnā, kas septiņās stundās mūs aizvedīs uz Dubaju, bet Dubajā nolaidīsimies ap trijiem. Lidmašīna ir laba, ēdināšana nav tik laba kā Emirates, daži salāti vispār ir neēdami. Mūsu grupa ir izmētāta pa visu lidmašīnu un īsti neviena ar ko komunicēt nav. Izdzeru 3 glāzes vīna un nolūztu, lai atmostos tikai uz brokastu izsniegšanas laiku. Lidmašīna jau tuvojas Dubajai.
Ielidošana Dubajā notiek bez jebkādiem ekscesiem, esam atlidojuši trīs stundas ātrā nekā, ja lidotu mūsu paredzētajā reisā. Tas mūs diez ko nepriecē, jo Dubajas lidostā tā īsti nav ko darīt. Iesākumā domājam saņemt jaunās biļetes līdz Londonai. Un tad sākas – izrādās, ka Singapūrā mūsu biļetes reisā Dubaja – Londona ir anulētas un pārceltas uz reisu trijos dienā. Super, dodamies uz biļešu kasi, tur mūs sūta uz Back Office. Tikuši līdz ofisam izstāvam rindu un stāstām problēmu. Iesākumā mūs brutāli mēģina atšūt, sak lidojāt ar Singapore Airlines, tad paši ar tiekat galā. Par laimi, no Singapūras šiem atsūtīts meils par mūsu likteni. Tad attieksme mainās un pēc pusstundas mēs esam atlikti atpakaļ mūsu reisā. Lai gan nācās pierādīt, ka mums ir reiss uz Rīgu, uz kuru mēs viņu neizdarības rezultātā nepaspētu. Tad dodamies uz drošības pārbaudi. Drošībnieki mūs palaiž pat nepaskatoties, kas un kā.
Tagad mūsu rīcībā laiks līdz septiņiem, lai nu kā, bet 3 stundas Dubajas lidostā ir garš laiks. Izstaigājam jau zināmās bodes, paēdam brokastis. Tagad izlidošanas geits nav jāuzmin, jo tablo darbojas un rāda reisu laikus un attiecīgos vārtus. Tad nu kādu stundu vienkārši sēžam un atpūšamies.
Beidzot sākas iekāpšanas reģistrācija. Tā kā apnicies gaidīt, stājamies rindā un gaidām. Rindas priekšā divi nēģeru puikas nav iečekojušies un rāda savu elektronisko biļeti, viņus dzen uz iečekošanos, šamie neklausa un nostājas rindas galā pa jaunam. Tikuši iekšā uzgaidāmajā telpā ieņemam sēdvietas un gaidām iekāpšanu. Atkal pirmie bērni un invalīdi, pēc tam pārējie.
Lidojums uz Londonu aizņem septiņas ar pusi stundas, garlaicīgs līdz ārprātam; gribas jau tikt mājās ātrāk. Noskatos pāris filmas, klausos Moby albumu, palasu grāmatu. Ēdināšana kā vienmēr ir līmenī. Lidmašīnā lido vesels bariņš ar jaunajām māmiņām, kuras ar savu sīko pārtīšanu veido pie tualetēm milzīgu rindu. Bet visādi citādi nekā īpaša.
Gatwikā ierodamies ap divpadsmitiem. Atkal dodamies uz starpterminālu autobusu. Šoreiz nokāpju lejā palūrēt vai autobuss ir. Tur tādas automātiskās durvis uz pieturu, kuras nez kāpēc neveras vaļā, atveru ar spēku izmantojot rokas palūru riņķī, redzu nāk autobuss. Fiksi ielienu atpakaļ un aiztaisu durvis. No autobusa izkāpj šoferis, kas pie durvīm ievada kodu, durvis atveras. Mums jāuzrāda aviobiļetes un tikai tad tiekam ielaisti autobusā. Tikuši līdz North terminal, dodamies pēc biļetēm, lai tiktu līdz Rīgai. Drošības kontrole salīdzinot ar Darvinu liekas smieklīga, tikai jānovelk kurpes un somas izlaiž caur rentgena aparātu. Man mugursomā rāda melnu pleķi un neko citu, paskaidroju, ka tās ir grāmatas.
Tikuši līdz iečekošanās kasei, atkal sastopamies ar angļu darbinieku dīvaino sejas izteiksmi, kas liecina, ka viņiem nav ne jausmas par to ko viņi dara. Lai vai kā biļetes dabūjam un ejam uz tax free zonu. Mums Gatwikā jādzīvojas līdz sešiem, jeb veselas piecas stundas. Darīt tur nav ko. Pablandāmies pa veikaliem un tad dodamies uz vietu, kur var novērot lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Tur tad arī lielāko daļu laiku sēžu un lasu grāmatas.
Reisa atiešanas laiks tuvojas, bet uz tablo nekas nerādās. Kad līdz izlidošanai atlikusi stunda, uzraksts Riga parādās. Bet par vietu no kurienes nekādu ziņu nav. Eju pie uzziņu biroja interesēties. Šie zina tikai to ka reiss aizkavējies un neviens vēl nezinot no kurienes tas izlidos. Beidzot parādās arī tablo gate no kuriem lidmašīna izlidos. Dodamies uz turieni un pirmo reizi trīs nedēļu laikā, visapkārt mums dzirdama latviešu valoda. Reiss nedaudz kavējas, viens krievu večuks iet pie lidostas darbiniekiem kačāt pravas. Kas tā par lietu, jau jālido, bet lidmašīnas nav un viņam vecam cilvēkam te jāgaida! Protams viss tiek teikts krieviski cilvēkam, kurš izskatās, ka saprot tikai angļu valodu. Kad sākas iekāpšana, letiņi tradicionāli izveido megarindu, it kā lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem, vai arī varētu pietrūkt sēdvietas.
Iekāpjam lidmašīnā, tur visiem liek piesprādzēties. Protams atrodas viens meitietis, kas nepiesprādzējas un vēl plātās par to pa visu salonu. Nodomāju, ka man jau nav nekas pretī, ja viņa savas dumjās smadzenes izšķaida pa salonu, bet žēl to cilvēku, kurus šamā ar savu iespaidīgo masu lidodama pa salonu apspiestu. Pēc pacelšanās aizmiegu un pamodos tikai, kad lidmašīna sāk nolaisties Rīgas lidostā.
Rīgas lidostā izejam pasu kontroli un dodamies gaidīt bagāžu. Kā par brīnumu visa bagāža no pašas Singapūras ir atnākusi un varam doties mājās. To arī darām un ap pusdivpasmitiem jau esmu mājās. Ja godīgi gulēt ejot vēl īsti neticējās, ka šodien esmu bijis Singapūrā, Dubajā, Londonā un Rīgā.
Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit trešā diena.
Nosēdējuši Darvinas lidostā līdz pusnaktij, pienāk kārta arī mūsu reisa iečekošanās procedūrai. Aizejam ieņemam rindu un kādu pusstundu stāvam tajā. Uzmanību piesaista onkulītis ar plecu somu, kurš ir reālā ķirsī. Stāv ar grūtībām, tāds apmierināts un visu laiku dumji smaida, var redzēt, ka puikam ir labi.
Bagāžas iečekošana atklāj, ka esam pārsnieguši atļauto svaru un nākas nedaudz piemaksāt. Tā jau nu tas ir lēto aviolīniju reisiem, bagāžas svars ir strikti ierobežots. Dabūjuši boarding pass dodamies uz kontroli. Protams jāatstāj visādi aizdomīgi šķidrumi un citas lietas. Kontrolpunktu šķērsojam bez problēmām, tikai Atvars, kārtējo reizi pievērsis drošībnieku uzmanību tiek pārbaudīts, vai neved sprāgstvielas. Citādi viss ir okei.
Tikuši gaidīšanas zonā atklājas, ka tur nekā nav. Ir viena suvenīru bode un viens ēstūzis, ar to arī izklaides beidzas. Toties krēslu, kuros dirnēt, ir cik uziet. Apsēžamies un gaidām. Arī onkulītis šmigā redzams. Vecpuika nedaudz pirms ceļa uztankojas, ar pāris alēniem. Smaids ir kļuvis vēl platāks un acis miglainākas.
Galvenais Austrālijas apmeklēšanas mērķis ir izpildīts, jau Alice Springs tika noskaidrots, ka dienvidu puslodē ūdens izlietnē griežas uz pretējo pusi kā Latvijā. Tā ka mājās varam doties ar izpildīta pienākuma apziņu.
Kad sākas iekāpšana mūsu lidmašīnā, dodamies uz norādīto geitu. Bet pārsteigums, ir jāiziet vēl viena drošības kontrole. Te nu viss notiek pa īstam. Mugursomas tiek izkravātas pēc pilnas programmas, tepat jāatstāj arī tikko iegādātais ūdens. Gribās lamāties to arī darām latviski neviens jau nesaprot. Drošībnieks parāda spravku, ka viņam ir tiesības rakties pa mantām, vienam ceļabiedram, gan esot rādīts otrādi, burti ar kājām gaisā, un ķeras pie darba. Iekšā pakot gan vari pats. Jāatzīmē, ka strādā izcili, atrada, pat manas mugursomas sānu kabatā iepakotās palietotās zeķes.
Tālāk seko vēl viens Tax Free veikals, kurā dzeramo cenas salīdzināmas ar RIMI un elektronika tikpat dārga kā Latvijā. Dodamies uz lidmašīnu, tur atraduši savus sēdekļus, gatavojamies pārlidojumam. Lieta jau pierasta, palasu grāmateli, noskatos pacelšanos un liekos uz auss. Austrālijas epopeja beigusies.
Lidmašīnai tuvojoties Singapūrai, aizpildām iebraukšanas dokumentus, un dodamies uz budžeta termināla pasu kontroli. Aiztures nekādas. Esam ielidojuši sešos no rīta pie tam dienu agrāk un mums nav viesnīcas. Iesākumā aizbraucam uz mums jau pazīstamo otro terminālu. Došanās notiek izmantojot jau zināmo autobusu, kas kursē starp termināliem. Iereibušais onkulītis arī slaistās turpat gar pieturu un pēkšņi izskatās, ak izdomā iet pats un ar kājām. Vairāk viņu neredzējām.
Pārpakojam bagāžu, un sadalāmies. Vieni rezervēs viesnīcu otra grupa nodos bagāžu glabāšanā. Nodevuši bagāžu atgriežamies pie viesnīcu rezervētājiem. Tur priekšā stāvējis ķīniešu biznesmenis, kas nu nekādi nespēj izvēlēties, kur dzīvot. Tūlīt jau maksās un nē pārdomā, meklē pa jaunam. Pašiem rezervācijas process aizņēmis labi ja piecas minūtes. Un pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka labāk ir neķēpāties pasūtot viesnīcu internetā, vieglāk to izdarīt lidostā atlidojot, vismaz Singapūrā.
Nolemjam pabrokastot, ko arī izdarām vietējā kafejnīcā. Mūsu plāns ir doties uz Singapūras botānisko dārzu un tad ap 14:00 uz viesnīcu. Lai nokļūtu Botāniskajā dārzā braucam ar metro līdz Orchard stacijai un tad ap kilometru tālāk ejam kājām. Karstums ir briesmīgs. Visi apkrāvušies ar mugursomām un nosvīduši ierodamies Botāniskajā dārzā.
Tik skaistu Botānisko dārzu savu mūžu nebiju redzējis, viss sakopts, pie katra koka šiltīte, pie auga tāpat. Pie ieejas neliels ūdenskritumiņš ar karpu dīķi. Dodoties tālāk nonākam līdz Gulbju ezeram. Par nožēlu jāatzīst, ka Gulbju ezerā bija tikai divi dzīvi gulbji, toties no koka daudz vairāk.
Pastaigājam gar ezeru, kas patiesībā ir tāds palielāks dīķis, ieejam tādā kā tropu augu takā. Viss zaļo un zied, vietām gan redzams kā darbinieki, kaut ko rok un stāda. Man liekas, ka strādāšana ir nereāla šajā karstumā. Nedaudz ievērtējuši parka daļu nonākam līdz Orhideju parkam.
Orhideju parkā ir jāpērk ieejas biļete, bet tas ir tā vērts. Viss parks ir piestādīts ar orhidejām, no kurām lielākā daļa zied. Var aplūkot dažādas orhideju šķirnes un hibrīdus. Šķirnes šamie slauc slavenību vārdā, kas atbrauc uz parku. Protams vārdi ir sieviešu, tā piemēram kaut kāda zorte, kas pirms tam bijusi burtu un ciparu kombināciju Buša apmeklēšanas laikā dabūjusi Lora Bush vārdu. Bet vispār ļoti smuki, aprakstīt nemāku, pietrūkst mākslinieciskās rakstīšanas pieredzes. Bet iesaku, ja rodas iepēja tur aiziet un pastaigāt.
Izblandījušies pa Orhideju dārzu dodamies uz izejas pusi. Tiek piesēsts un iedzerti atspirdzinošie dzērieni. Tad vēl nedaudz ievērtēta Bonsai kociņu kolekcija, smuki un atstāti bez uzraudzības, Latvijā šamie sen jau būtu aplauzti, un dodamies atpakaļ uz metro staciju. Netālu no metro stacijas tiek atrasts lielveikals Wheelock Place pa kuru tad arī plānojam pastaigāties. Tīri nejauši esam uzkūlušies lielam Borders grāmatu veikalam, kurā tad arī ietusējam kādu stundu. Tad dodamies turpat kafejnīcā paēst un dodamies uz viesnīcu.
Viesnīca saucas Quality Hotel atrodas netālu no Newton station, protams, ka uz turieni dodoties nokļūdāmies un aizejam pa garāko ceļu. Hotelis ir augstceltne un mums numuriņi ierādīti 17 stāvā. Manā istabā viena siena ir logs pa kuru vērot Singapūru – smuki. Viesnīca ir nopietna, viss strādā uz magnētiskajām kartēm arī lifts. Iečekojam arī jumta peldbaseinu, tas gan tāds pamazs. Tad pāris stundas atpūšamies.
Pēc elpas atvilkšanas visi dodamies uz Suntech City, mēs ar Maiju paliekam lielveikalā kolēģi dodas uz Night Sagfari. Pablandāmies pa bodēm. Pie viena no suvenīru stendiem, pārdevējs ķīnietis, man prasa vai neesmu no Nīderlandes, saku ka no Latvijas. Šis nemaz nezina, kur tas ir. Kad apstāstu, džeks saka: „Tur tak ir drausmīgi auksti”. Pasmejos un dodos tālāk. Ieeju rotaļlietu veikalā un nopērku sev radio vadāmu helikopteru. Tad izlemjam aiziet uz vietējo ķinīti, noskatīties jaunāko Harija Pottera filmu. Domāts darīts, ieejas biļete lētāka nekā Rīgā, kvalitāte tāda pati. Tikai titri ķīniski.
Noskatījušies filmu dodamies atpakaļ uz viesnīcu pa ceļam iepērkot paiku un nedaudz patestējis helikopteru liekos gulēt.
Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitpirmā diena.
Rīts sākas ar brokastīm un vispārēju revīziju. Tā kā pēc aprēķiniem sanāk, ka parīt jālido prom, nolemjam pārbaudīt, pasu un biļešu esamību. Pārbaudes rezultātā atklājas fakts, ka patiesībā mūsu lidmašīna uz Singapūru izlido šonakt ap trijiem. Tas visus nedaudz pārsteidz un sanāk, ka šī ir pēdējā diena Austrālijā.
Tad sākas mantu revīzija esam pamatīgi apauguši ar tām. Viss liekais tiek nolemts palikšanai Austrālijā. Gāzes plīts, Guļammaisi, piepūšamie matrači, sausās zupas (no tām varētu veselu spaini ar nūdelēm izvārīt) un citas lietas. Kaudze ir iespaidīga. Administratorei pasakām, ka mantas ir jaunas, lietotas pāris reizes un ja vajag var savākt, ja nē lai met ārā. Ir jau cerība, ka lietas savu dzīvi nav beigušas izgāztuvē. Atsvieduši lieko un paturējuši vajadzīgo, ar pustukšu mašīnu dodamies uz Darvinu.
Pirmā pieturvieta ir atkārtots Crocodile Park, kur iepērkam krokodilādas izstrādājumus. Ja gribi tikt tikai suvenīru bodē ieejas maksa nav jāmaksā. Katram izstrādājumam dod līdzi izcelsmes sertifikātu, lai varēt dabūt to pāri robežai.
Nākošais pieturas punkts lidmašīnu muzejs. Tas atrodas Darvinas lidostas teritorijā. Muzejs piebāzts pilns ar dažādiem lidaparātiem, no pašskrūvēta žiroplāna līdz lielajam B-52. B-52 ir muzeja lepnums un kvalitātes zīme. Agregātam uztaisīts speciāls angārs un pati lidmašīna šad tad vēl lido vietējos aviācijas svētkos vairs nelido, jo citādi muzejs tai pat brīdī paliktu bez sava galvenā eksponāta. Ir arī dažādi iznīcinātāji, japāņu Zero detaļas, tas notriekts pie Darvinas. Izrādās japāņi II pasaules karā Darvinu vairākkārt bombardējuši un šiem ir bijis grūti, jo savu gaisa spēku lāga nav bijis, kā arī flote nekāda. Bet ar amīšu un angļu atspaidu izkūlušies sveikā cauri.
Muzejam veltam, kādas divas stundas, gaiss vēss un patīkami tur uzturēties. Ja vēlas var skatīties filmas par Darvinas bombardēšanu un protams par B-52. Suvenīru bode veltīta lidmašīnām. Grāmatas ir seckond hand par lidmašīnām Austrālijā. Pāris Discovery diski ar uzskrūvētām cenām.
Braucam uz Darvinas centru bīdīt lietas par mašīnas atdošanu. Mums īre ir līdz nākošās dienas 10:00, ejam prasīt vai varam šonakt, mašīnu atstāt Darvinas lidostas Eurocar punktā nevis Darvinas centrā. Menedžeri pretimnākoši un atļauj. Nākamais plāna punkts ir Darvinas pazemes naftas tuneļi.
Pie naftas tuneļiem tantuks kasieris apjautājas no kurienes esam, uzzinājis, ka no Latvijas, saka, ka no tādas valsts ekskursantus viņa nav manījusi, bet vismaz zina kur tā atrodas. Paši naftas tuneļi būvēti otrā pasaules kara laikā. Kad sākusies bumbošana, visiem pielecis, ka virszemes rezervuāri ir viegls mērķis un jāmeklē alternatīvas. Tad nu celtnieki sākuši grandiozu būvi, kas tolaik izmaksājusi valdībai dažus miljonus, kas tajos laikos bijusi reāla nauda. Galu galā, kad tuneļi uzbūvēti, karš beidzies un degviela tajos nekad tā arī nav glabāta, bet nauda iztērēta. Tagad vietējie vēsturnieki atvēruši tuneļus publikai.
Pats tunelis pa kuru ļauj pastaigāties ir ap simts metriem garš. Parasts betona un metāla veidojums. Nedaudz mitrs no kondensāta, gar tuneļa malām izliktas bildes, kas stāsta par Darvinu un tās apkārtni II pasaules kara laikā. Interesanti, bet biju gaidījis daudz ko vairāk.
Izpētījuši vietējo naftas industrijas palieku, dodamies uz pludmali. Nolemjam izmēģināt laimi peldēties pludmalē Fannie Bay rajonā pretī Alexander lake. Aizbraukuši atklājam, ka sācies bēgums un peldēties vienkārši nav kur. Nolemjam pastaigāties tāpat a jūras dibenu. Pludmale pilna ar sīkiem krabīšiem un putniem, ka viņus ēd. Lielākie krabīši ierakušies interesantās alā, ja alu aizber, viņš ieeju tūlīt attīra. Pacietības krabītim ir vairāk nekā cilvēkam, man pēc piecu minūšu ņemšanās bija apnicis bērt ciet alu, bet viņam attīrīt ne. Tā nu staigājām un vienā vietā iekūlāmies, plūstošas smilts rajonā. Kamēr apjēdzām, kas notiek kājas jau smiltīs grima iekšā jau līdz puscelim. Bet nekas ārā tikām veiksmīgi. Palasījām gliemežvākus un krāsainus akmentiņus nolemjam doties pusdienās.
Pa ceļam aizbraucam uz East point military museum, bet tur tikai nobraucam garām, iekšā neejam. Parasts krasta aizsardzības baterijas forts. Paēst nolemjam jau zināmajā lielveikalā. Taču izrādās, ka tas svētdienās strādā tikai līdz trijiem, mums vēl ir pusstunda laika. Ēdam McDonalds restorānā. Paika tāda pati kā Latvijā. Pēc tam dodamies atpakaļ uz pludmali.
Pludmalē ir sācies paisums un ejam peldēt. Peldamies īpaši nestresojot kādu pusstundu, kamēr mums klāt nepienāk vietējais un nebrīdina, ka tik dziļi labāk nelīst. Vajag peldēties vietā, kur ir līdz vidum, tur tevi neapdraudēs indīgas medūzas un arī krokodilam būs grūtāk nepamanītam tikt klāt. Šādi padomi sabojā visu peldēšanās prieku un lienam ārā krastā.
Netālu no mums pludmalē iekārtojas vēl ļautiņi un neticu savām ausīm, samie runā tīrā latviešu valodā. Tā jau ir, ja pludmalē būs normāls pleķis, tad tur tūlīt salasīsies latvieši. Šie ceļotāji esot no Kuldīgas. Viņu ceļošanas stratēģija ir lidot starp Austrālijas pilsētām ar iekšzemes reisiem tā cenšoties aptvert visu kontinentu.
Mēs ar Maiju nolemjam aiziet uz pludmales tirdziņu kas esot netālu pēc mūsu priekšstatiem. Atstājam ceļabiedrus un paši ejam. Gar ceļa malu redzamas villas, varbūt vienkārši smukas mājas ar skatu uz Fannie bay. Līdz tirdziņam sanāk pāris kilometri iešanas. Pats tirdziņš vairāk spiež uz pārtiku un suvenīriem. No ātrās paikas dominē ķīniešu, vjetnamiešu un citu “šu” virtuves, kas pēc piedāvājuma klāsta neatšķiras. Pārdod arī sulu un kokteiļus. Arī mēs nedaudz pastaigājuši nopērkam ēdienu un ejam jūras krastā pasēdēt un paēst. Saulīte riet, ēdamais ar garšīgs smuki. Pasēžam un dodamies atpakaļ pie kolēģiem.
Pa ceļam netālu no Jahtkluba pavērojam saulrietu, izskatās jau smuks, kā nekā Austrālijā ir ļoti tīrs gaiss. Atgriezušies pie kolēģiem visi vienkārši sēžam pludmalē, pētām jūru un zvaigznes un dalāmies ceļojuma iespaidos. Tad nolemjam, ka ir laiks doties uz lidostu. Pa ceļam vēlreiz iebraucam pludmales tirdziņā, pablandāmies. Ievērtēju vietējo aborigēnu priekšnesumu. Izskatās ka puikas ir slinki, klapē divas koka nūjiņas, priekšā ziedojumu trauks un paši runā savā starpā. Izskatās, ka izpeļņa atbilst kvalitātei. Turpat arī, koncertē vietējās nozīmes rokgrupa nu tā gaudulīgi un garlaicīgi. Toties ilgi, kad es biju pirmo reizi tirdziņā viņi jau dziedāja un dzied arī tagad. Kad kolēģi iepazinušies ar tirdziņu dodamies uz benzīna tanku pieliet pilnu bāku un braucam uz lidostu nodot mašīnu.
Pie lidostas, sekojot ceļazīmēm, neatrodam stāvlaukumu īrētām mašīnām, pareizāk sakot pabraucam garām. Ar otro piegājienu viss izdodas, atrodam Eurocar stāvvietu, savācam bagāžu un dodamies uz lidostas pusi. Atslēgas nododam lidostā viņu birojā, nekādas problēmas.
Lidmašīna izlidos trijos iečekošanās varētu sākties ap divpadsmitiem mums veselas divas stundas brīvā laika. Darvinas lidostā uzgaidāmajā zālē ir reāli mīnusi. Nav kur sēdēt, cilvēku daudz, nav ko īsti darīt, jo strādā tikai viens kafūzis, kurā visi galdiņi aizņemti un cilvēki cītīgi tēlo, ka dzer kafiju, jo citur nav kur sēdēt.
Mēs iekārtojamies uz grīdas un izklaidējamies kā mākam, lasām grāmatas, štukojam ko darīt papildus dienā Singapūrā. Tad mums parādās jauna izklaide divi tantuki ap 70 gadiem, kas uzskata, ka viņiem netiek nodrošināts pienācīgs serviss. Piesienas visam apkalpojošajam personālam. Lamā iečekotājus, ka viņām neļauj iečekoties savā reisā pie citas aviokompānijas iečekošanās punkta. Tad tantuki bija panākuši, ka viņām izsniedz ratiņkrēslus, kuros gan nesēdēja, bet skraidīja riņķī kačājot pravas. Mums pa to laiku izdodas ieņemt vietu un tikt pie krēsliem. Sēžam un gaidām sava reisa iečekošanās sākumu.
Pamodos ap diviem naktī no klusiem solīšiem, kas tipināja pa istabas grīdu. Sajūtas nebija no patīkamākajām, kamēr neatcerējos, ka tā taču žurka. Izskatījās, ka šī pār seju nevienam netaisījās skriet, mēģināju aizmigt. Ar aizmigšanu nekas lāgā nesanāca, mežs turpat desmit metrus aiz moskītu tīkla sienas. Valabiji ņemās kā velni, čabina lapas. Palec un pačabinās lec tālāk. Tad dzirdēju arī kaut kādas cūkas, kas urkšķēdamas paskrēja mājai garām. Lai vai kā ap trijiem aizmigu un mierīgi nogulēju līdz sešiem.
No rīta ceļabiedrs pastāstīja, kā šamais redzējis valabiju ielecam ugunskura oglēs. Šamais ķilkstēdams lēkājis ap izdzisušo ugunskuru, līdz ziņkārības dzīts ielecis arī pašās padzisušajās oglēs. Esot smilkstēdams aizlaidies krūmos. Pabrokastojam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies uz Darvinas pusi.
Pa ceļam uz Darvinu piestājam ceļa malā, lai aplūkotu mango koku audzes. Izskatās ka nav mango laiks, jo koki ir tikai ar zaļām lapām bez augļiem. Izbraucam cauri Darvinas priekšpilsētām un dodamies uz Darvinas krokodilu fermu. Šajā vietā dzīvo aptuveni 36 000 krokodilu, no mājeles ārpuses nekas par to neliecina.
Nopērkam ieejas biļeti un varam doties skatīties krokodilus. Ferma krokodilus audzē somiņām, jostiņām un citiem niekiem. Tad nu arī klejojam, gar lieliem dīķiem, kur laiku pa laikam no dziļuma uznirst pa krokodilam. Dīķi apjozti ar drāšu žogu. Žogs pietam izskatās vairākkārtīgi lāpīts. Vispār jau nerodas priekšstats, ka šis žogs spētu aizturēt, badīgu jeb agresīvu krokiju. Tādēļ arī stāv rakstīts: „Nebakstiet krokodilus”, „ja esi tik dumjš, ka met mūsu krokodiliem ar akmeni, mēs tevi pašu izsviedīsim ārā”. Protams pašu krokodilu tur netrūkst. Lielākie sildās saulītē un demonstrē savas rētas. Mazākie meklē kādu vistu, ko uzēst.
Nedaudz traucē sapuvušas gaļas smaka, jo tāpat kā Latvijas Čabulītis savulaik mīlēja cālīšus, tā te krokodili mīl vistiņas. Diemžēl visas apēst neizdodas un nākas daļu atstāt uz zemes ievilkties. Dažas pat tiek uz gājēju taciņas. Pēc krokodilu dīķiem seko, individuālie apartamenti ciltstēviem vai lieliem negantniekiem. Te ir reāli monstri ap pieciem un vairāk metriem gari, iežogoti betona mūros. Spēlē kā vienmēr baļķos, guļ un nekustās. Nedarbniekiem klāt pielikta šiltīte ar nedarbu aprakstu. Viens nogalinājis divas savas sievas un nu lemts vientulībai, cits uzbrucis makšķerniekiem un noķerts.
Pēc tam seko baseini ar maziem krokodilēniem tie tādi pārdesmit centimetru gari, pārtiek no zivju iekšām. Izskatās simpātiski. Arī šie mīl gulēt čupās pa simt un sildīties.
Kādu stundu veltījuši krokodilu izpētei dodamies uz Litchfield National Park (LNP) pusi. Pa ceļam papusdienojam ceļmalas benzīntankā, diez kas jau nav, bet kuņģis pilns. Tālāk tuvojoties LNP sākam meklēt arī naktsmājas. Protams cielējām uz viesnīcām, Tauriņu fermas viesnīca mūs uzmet nav brīvu vietu. Nekas toties Batchelor Resort Litchfield dabūjam viesnīcas numuru. Noskaidrojam laikus un paši dodamies uz LNP.
Parkā galvenie apskates objekti iedalāmi divās kategorijās: tiem kuriem var piekļūt pa asfaltu, un tie kuri uz kuriem jābrauc desmitiem kilometru pa granteni. Tā kā vāģītis mums nav piemērots grantenēm, apskatei paliek pirmā kategorija.
Pirmais apskates objekts ir magnētisko termītu pūžņi (nezinu kā tos sauc latviski). Pļava ar viņu darbiem izskatās pēc kapsētas. Visi pūžņi ir strikti orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā un izskatās pēc kapu plāksnēm. Arī krāsa ir piemērota pelēka. Palasāmies arī informāciju par termītiem, kā viņi dzīvo, strādā un ēd. Izrādās, ka mazie kukainīši spēj uzbliezt pat sešmetrīgas būves. Viena tāda ir turpat arī apskatāma izskatās iespaidīgi. Karstums gan tāds, ka spiež pie zemes un sviedru dziedzeri darbojas uz pilnu klapi.
Tālāk dzenamies uz LNP tālāko daļu un ievērtējam Wangi Falls. Tas ir ūdenskritums, kurā var peldēties. Tā kā ir sestdiena daudzi vietējie no Darvinas sabraukuši ar to arī nodarbojas. Mēs nodarbojamies ar ūdenskrituma aplūkošanu, var nopētīt arī baseinā peldošās zivis, kā jau parasti puscūča lielumā. Tad nedaudz pablandāmies pa tuvējo džungļu taku, kura mēģina mūs uzvest augšā klintīs. Mēs neļaujamies un dodamies atpakaļ uz auto stāvlaukumu.
Nākošais pieturas punkts Tolmer Falls. Apstājamies tur divi ceļi viens pa taisno uz ūdenskritumu, otrs divi kilometri pa apkārtni un tad uz ūdenskritumu. Mēs ar Maiju nolemjam iet apkārtceļu, neskatoties uz dienas vidu un karstumu. Iešana sanāk pa pus izdegušiem krūmājiem, tad parādās arī pats strauts, kas vēlāk taps par ūdenskritumu. Pēc kāda laika pa taku iet kļūs garlaicīgi un nolemju papētīt takas malas.
Pie celiņa gan stāv rakstīts nost no ceļa nelīst, bet to ignorēju. Tā nu kā kāpelēju pa klintīm, līdz pēkšķi divus metrus no sevis ieraugu aizu ~100 metru augstumā. Ahā laikam ūdenskritums. Pats gan ūdenskritumu neredzu toties redzu ūdenskrituma vērotāju platformu puskilometra attālumā. Nofočēju ceļabiedrus, šie nofočē mani. No bildēm nekas prātīgs nesanāk, jo man trīc roķeles. Un dodamies uz ūdenskrituma vērošanas platformu. Ūdenskritums pat sausajā laikā ir smuks, ar varavīksni. Pamielojuši acis braucam tālāk.
Palicies tikai dienas pēdējais apskates punkts Florence falls. Sākumā apstājamies augšējā ūdenskrituma baseinā. Pamērcējam kājas lai atvēsinātos, jo atrast tukšu ūdens bedri, kur sēdēt ir problēmas. Austrāļi visas jau ieņēmuši. Kolēģi brauc ar mašīnu četrus kilometrus tālāk uz pašu ūdenskritumu. Mēs ar Maiju pa dabas taku dodamies tur ar kājām. Apkārtne visai īpatnēja, skrajš eikaliptu mežs, taka laiku pa laikam tuvojas strautam, bet klusi un smuki.
Nonākuši līdz auto stāvlaukumam, paejam vēl pāris simt metrus un sākas nokāpšana pie Florence falls ūdenskrituma. Kāpiens ir tā neko un saule beidz nost. Tā ka aizgājis pie ūdenskrituma uzticu mantas ceļabiedriem un pats dodos peldēt. Tā kā man ar redzi paknapi tad bez brillēm akmeņus baseinā bija grūti pamanīt un pamatīgi apdauzīju kāju. Pēc tam gan ticis dziļumā piepeldēju pie abiem ūdenskritumiem. Ūdens krītot lejā rada krusas efektu un palīšana zem tā ir visai sāpīga sejas ādai. Atvēsināšanās sanāca pamatīga, pērtam kāpjot augšā pat nenosvīdu.
Autostāvlaukumā ievērtējam vietējo tjūninga brīnumu smuki veidots ford automobilis. Un dodamies prom no LNP uz viesnīcu.
Viesnīcā iekārtojamies savā istabiņā, ceļabiedri dodas uz baseinu, kas turpat ārā 10 metrus no istabiņas. Apgalvo, ka ūdens bijis vēss un tūlīt iesaistās sarunā ar Jaunzēlandes pārstāvjiem Temats standarta – no kurienes esam, ko darbam. Es uzzinājis, ka pieejama internet kafejnīca. Paņemu naudiņu un eju meklēt. Kafejnīca tiešām eksistē. Tajā ir pat viens dators, kurā iemet kapeiku un strādā pusstundu. Dators jau ir aizņemts tikko. Pirms manis rindā stāv trīs cilvēki. Nospriežu, ka datoru un internetu man nemaz nevajag un eju atpakaļ.
Vakariņot nolemjam viesnīcas restorānā. Šeit izrādās iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, bet pārtika ar tāda manuprāt viduvēja, mikroviļņu sildīta. Paēduši dodamies uz numuriņu, paskatāmies Tour de France un liekamies gulēt.
Un tapa vakars un tapa rīts – deviņpadsmitā diena.
No rīta cēlāmies līdz ar saules gaismu, lai ar kājām dotos rīta pastaigā uz Yellow waters bilabongu. Bilabongs no rīta ir skaists, pilns ar dažādiem putniem, šamie žāvē spārnus un gatavojas jaunajai dienai. Ir manāmi arī pāris kakadu. Pastaiga izdodas godam, rīta gaiss vēl nav iesilis un ir patīkami vēss. Atgriežamies atpakaļ pie telts, kur sākas telts novākšanas darbi un brokastošana. Brokastu laikā atklājas, ka Jabiru ceptā maize ir absolūti neēdama, viņas dīvaino garšu nespēj nosist pat biezā kārtā uzsmērēts džems. Vācot nost telti tiek pieņemts stratēģisks lēmums to nežāvēt bet pakot vien iekšā kā ir. Pie reizes tiek apsisti arī uz telts starpslāņiem satupušie odi, tāpat aiz riebīguma.
Sakravājuši mantiņas dodamies uz Jabiru pusi. Pa ceļam iebraucam Bowali visitors centrā. Nezinu, ko biju gaidījis, bet vīlos. Nekā interesanta, dažādas ekspozīcijas, par vietējiem biotopiem, kurus mēs aplūkojām jau kādu piekto reizi, suvenīru bode ar standarta suvenīriem, redzējām arī krievu tautības pārstāvjus, šie runāja un acīmredzot domāja, ka neviens viņus nesaprot. Palika bail no domas, ja nu kāds arī mūs no malas saprot. Vienīgie ievērības cienīgie objekti manuprāt bija, kalendārs Austrālijas aborigēnu gaumē un urāna rūdas gabals ar uz tā uzliktu Geigera skaitītāju.
Mūsu nākošā pietura bija nedaudz aiz Jabiru, Ranger mineral mine, kurā rok urānu. Urānu pēc tam izmanto atomreaktoros kodoldegvielai. Lai tiktu uz ekskursiju jāaizbrauc uz Jabiru lidostu, kurai blakus atrodas neliels veikaliņš, kurā pārdod tūres biļetes. Mums ierodoties, līdz tūrei ir palikušas vēl 45 minūtes. Pērkot biļetes mums palūdz uzvilkt kājās slēgtus apavus. To izdarījuši, izčekojam suvenīru bodi, paskatāmies reklāmas rullīti par KNP, par Urāna raktuvēm un par to cik Austrālijā viss ir super, kādas 3 reizes.
Beidzot pienāk brīdis, kad iepriekšējā ekskursantu brigāde tiek atvesta atpakaļ un mēs sapulcināti kopā. Gidam uz šiltes rakstīts Yuri, nosmejamies, ka laikam tikai bijušie PSRS pilsoņi strādā šitādās raktuvēs, kāpjam iekšā autobusā. Tur mums izdala ķiveres, oranžas vestes un reklāmas prospektus. Autobusiņš ved mūs kādus 10 kilometrus uz urāna raktuvēm. Atbraukuši un pie izkāpšanas gids mums angliski prasa vai no kuras valsts mēs esam. Sakam no Latvijas, džeks sāk smieties un saka: „Es esmu latvietis, bet es nerunāju latviski”, latviešu valodā. Biju nedaudz šokēts izrādās, ka šamam arī uz šiltes rakstīts Yuri Mucenieks. Tātad vēl viens emigrantu pēctecis. Izrādās, ka viņa vecāki aizceļojuši uz Melnburnu, pats viņš sākot iet skolā nemaz neko citu kā latviešu valodu nav pratis. Tagad gan pēc 50 gadiem, tikai vairs saprotot un ar ne visu. Viņa tēvs, kurš dzīvojot Cairns, gan ar viņu joprojām runājot tikai latviski. No viņa arī uzzinām, ka esam pirmie latvieši, kurus viņš sastopot vedot ekskursiju uz urāna raktuvēm.
Pašas urāna raktuves ir atklāts karjers. Bedre izskatās iespaidīgi, dziļumā pāris simtu metru un nedaudz applūdusi. Uzzinām, ka šogadējais lielais lietus atnesis par 3 000 000 litru vairāk ūdeni nekā parasti. Tā kā raktuves ūdens drīkst tikai iztvaikot, to nevar iepumpēt blakus upītē, tad šis pārpalikums rada problēmas urāna ieguvē. Lai paātrinātu iztvaikošanas procesu visā urāna raktuvju apkārtnē darbojas sprinkleri, kas izsmidzina ūdeni. Pa putekļaino ceļu brauc liela ūdens mašīna, kas samitrina ceļa klājumu, neļaujot sacelties putekļiem. Urāna rūda, kad iegūta tiek iekrauta lielās, laikam Comatsu, mašīnās, kas brauc nosvērties un izber attiecīgā kaudzē, kuras arī sniedzas 50 metru augstumā.
Daži tantuki tūdaļ uztraucas par radiācijas līmeni, tas gan ir tikai 2-3 milizīverti. Ja nemaldos tāds pats fons ir arī Kurzemes mālos. Tā kā īpaši neuztraucos. Karjeram gan klāt iet neļauj, bet stāvot aiz žoga var lūrēt cik uziet. Tālāk visus saliek autobusā un ved uz pašu ražotni. Biju domājis, ka rūpnīcā mūs pielaidīs agregātiem tuvāk, bet nekā, viss jāvēro caur stiklu.
Neko jaunu Urāna oksīda ieguves procesā neuzzināju. Rūdu samaļ, atšķaida sērskābē. Urānu atdala lietojot petroleju un amīnu, tad attīra ar amonija sulfātu un gāzveida amonjaku. Palielinot pH līmeni izgulsnējas Amonija diuranāts, kuru pēc tam krāsnī pārvērš par U3O8. Tad nu tiek rādīti no attāluma visi procesā iesaistītie agregāti un beigās arī tukšās mucas kurās tiks pildīts urāns. Tiekam aizvesti atpakaļ uz Jabiru, papļāpājam ar gidu un braucam ievērtēt pašu ciematu.
Jabiru, tipiska mazpilsēta, atrodam lielveikalu, atjaunojam pārtikas krājumus un dodamies uz Mataruka Wetlands.
Protams, tas bija vēl viens bilabongs. Taču tur bija jauka vieta kur pasēdēt un pavērot pašu bilabongu. Ceļabiedri atteicās nākt līdzi man un Maijai pa gājēju taciņu 4 kilometru garumā, aptuveni 30 grādu karstumā. Pirms ceļa iekožam; redzam arī vietējo barības piramīdas virsotni – lielu kraukli.
Tad dodamies uz bilabongu, smuks dīķītis un tad kātojam 4 kilometrus. Pašā takas sākumā mētājas čūskas āda, kas diez ko nemotivē. Visur rakstīts no takas nost nelīst ja nē 50 AUD sods garantēts. Neredz tikai, kas to būtu spējīgs piemērot. Vispār pastaiga sanāk netālu no bilabonga malas, ja jāsaka godīgi nekā diži smuka tur nav. Vairāk laika tiek veltīts iespējamo nākošo ceļojumu plānošanai.
Atgriezušies auto stāvlaukumā redzam, ceļabiedrus, kas iekārtojušies paēnā, vēro kraukli. Atzīstamies, ka prātīgi vien darījuši nenākdami. Dodamies meklēt mājvietu.
Mājvieta ieplānota Annaburroo apkārtnē. Redzam lielu norādi uz Annaburroo lodge. Braucam vien iekšā. Iebraukuši redzam vienu visai nolaistu kempingu, no kura jau grasāmies tīties projām. Taču tur viltnieki izlikuši zīmi „Ja esat iebraukuši, tad vismaz apsveicinieties”. Redzam skraidot pāris valabijus pa kempinga teritoriju, dodamies uz recepciju. Apsveicināmies un uzzinām ka kempinga mājiņu mums nedabūt, bet varam dabūt Heathers hut. Prasām, kas tas par zvēru. Mums saka aizbrauciet, ievērtējiet. Aizbraucam uz būdu pašā meža malā, kas izrādās ir ar moskītu tīklu pārvilkts koka rāmis, bleķa jumts, pats rāmis celts uz pāļiem. Izskatās pietiekami eksotiski, lai mēs nolemtu tur apmesties. Iekšā ir arī gultas tikai ar matračiem bez gultas veļas. Tas mūs īpaši nesatrauc, jo ir taču guļammaisi.
Pavakariņojam, ar nūdeļu zupu, nomazgājamies (dušas gan bija normālas un labā stāvoklī). Dodamies uz Annaburroo bilabongu apskatīties, kas un kā. Kempings pustukšs, taču redzam profesionālu kemperu kempinga autobusu, kas ir māja uz riteņiem ar visu satelītšķīvi un nešaubos, ka arī ar peldbaseinu.
Pasēžam bilabonga krastā un pavērojam saulrietu. Iekuram pie savas mājas ugunskuru no eikaliptu zariem sākumā, beigās jau dedzinājām veselus stumbrus. Deg smuki un arī smarža laba, tā nu kādas 2 stundas vienkārši sēžam uz lieveņa un runājamies. Pēkšņi izdzirdam mūsu mājelēm troksni it kā kāds grabinātu katlus. Domājam, ka izlikās un tusējam vien tālāk.
Kad apnicies un uguns sāk izdzist dodamies gulēt. Izslēdzot gaismas var dzirdēt kā naktstauriņi sitās gar tīklu radot iespaidu, ka kāda čūska mēģina ielīst mājelēm, pasmejamies par to. Virtuvē atkal nograb vāki, viens no ceļabiedriem aiziet novērtēt situāciju virtuves nodalījumā un izdara secinājumu, ka mūsu būdā ir žurka. Apzelējam ideju, kā tas ir pamosties no pāri tavai sejai skrejošas žurkas ķepiņu pieskārieniem vai atverot acis redzēt sev priekšā žurkas purniņu. Nedaudz pabaidāmies un liekamies gulēt. Iemigt nedaudz traucē valabiji, kas turpat kādus 10 metrus nostāk čabina lapas un ķilkst.
Un tapa vakars un tapa rīts – astoņpadsmitā diena.
No rīta cēlāmies agri, jo mūsu galamērķis bija Kakadu nacionālais parks (KNP). Mūsu agro rosīšanos motivēja divas lietas – pirmā iespēja dabūt Cooinda resort istabu, otrais dabūt biļetes uz Yellow waters kruīzu. Tad nu fiksi iekoduši devāmies uz 150 kilometrus attālo Cooindu. Tā kā rīts bija agrs un braucēju uz šosejas nebija daudz braukšana padevās labi. Tā kā KNP ieeja ir bezmaksas, tad par iebraukšanu tā teritorijā liecināja tikai ceļmalas zīme.
Nonākuši Cooinda resort, dodamies uz recepciju iepirkt kruīza biļetes un sagādāt sev naktsmītni. Diemžēl istabu vai atsevišķu mājiņu mums sadabūt neizdodas un ir jāpietiek ar telts vietu. Bet uz Yellow waters kruīzu gan biļetes dabūjam bez problēmām – 45 Austrālijas dolāri no sejas. Tā kā kruīzs sākas 11:00 iesākumā nolemjam uzcelt telti. Telts vieta tiek ierādīta līdz šim nepierastā veidā. Iebrauc kempingā, parādi, ka esi samaksājis un tev cilvēks ierāda vietu kur likt augšā savu telti. Ir redzams, ka kempinga lielāko daļu jau ir aizņēmušas tūrisma firmu patstāvīgās teltis, kas veido veselas telšu pilsētiņas. Atrodam vietiņu arī priekš savas telts mums ierādītajā pļaviņā un slienam to augšā, lai izžūst Matarankas rasa.
Tālāk nospriežam doties uz pašiem Yellow Waters, kas turpat netālu. Mēs ar Maiju dosimies kājām, ceļabiedri brauks ar mašīnu. Ar kājām esam nolēmuši doties pa tūristu taciņu, diemžēl to nekādi neizdodas atrast. Ejam uz recepciju prasīt, kur šamā ir. Recepcijā uzzinām, ka Kakadu parkā šogad ir bijuši 50 gadu laikā lielākie plūdi un takas joprojām ir applūdušas. Nu neko, dodamies uz Yellow Waters pa šosejas malu, nav jau tālu, kādi divi kilometri.
Līdz laivu atiešanai nedaudz jāuzgaida. Nolemjam nedaudz pastaigāties, gar Yellow Waters bilabonga malu. Tur speciāls režģots gājēju celiņš, lai krokodili nevarētu ieraut iekšā ūdenī. Skats ir smuks – ūdens klajums, kurā stāv applūduši koki. Daudz dažādi putni, krokodilus gan neredz.
Beidzot pienāk kruīza laiks, braukšana notiek ar laivām, kurās var sasēdināt ap 50 cilvēkiem. Gids un pie reizes laivas vadītājs apgalvo, ka laivas esot nenogremdējamas. Tūlīt gan piebilst, ja laivas apgāzīšoties diez vai glābējiem būs ko glābt, jo Yellow waters ir pilns ar krokodiliem. Gids veic nelielu instruktāžu, galvenais punkts ir, nekādā gadījumā nelīst aiz laivas iežogotās malas.
Sākam braucienu, gids mūs izklaidē ar stāstu, kā iepriekšējā nedēļā Darvinas galvenā naktskluba baseinā atrasts krokodils. Pabraukuši kādus 300 metrus no piestātnes arī mēs ieraugām pirmo krokodilu, kas sauļojas purva un upes robežas sērē. Netālu ap viņu rosās dažāda izmēra putneļi, pīles, kurām nepatīk ūdens, igriti, lielie, mazie un vidējie, zosis, kuras esot dikti garšīgas un dzīvo kolonijās. Kopā līdz pat 100 000 putni. Uzzinām ka slavenais Jabiru patiesībā ir stārķis ar melnu kaklu.
Jāatzīst, ka šī bija viena no iespaidīgākajām ekskursijām Austrālijā, tik daudz krokodilus brīvā dabā, tik tuvu nekad nebiju redzējis. Kā likums neviens no krokodiliem nebija mazāks par 3 metriem. Gids mums stāstīja, ka izaugot lieli, salty kļūst ļoti teritoriāli un mazākos var vienkārši noēst. To, ka viņi savā starpā plūcas var redzēt pēc rētām uz viņu ādas.
Lielākais salty ko redzam ir ap 4 metriem, laiva piebrauc viņam tieši blakus un priekšējiem līdz viņam ir labi ja divi metri. Šad tad kārtējam apsekotajam krastmalas krokodilam piegriežas tūristu interese un šamais ienirst ūdenī. Viens eksemplārs pat nodemonstrēja slaveno krokodila galopu. Skats iespaidīgs, kad šis dzīvnieciņš svarā ap 300 kg skrien pa purvu uz 20 kilometriem stundā. Liekas, ka kāds dīvainā veidā rok grāvi. Viens ir skaidrs – purvā no šiem mīluļiem neaizmukt. Arī gids pastāsta, ka viņu mācībās, kas notikušas nesen, izdarīts eksperiments. Iesviesta ūdenī glābšanas veste (nosacītais cilvēks) un mēģināts apgriezt laivu, lai vesti izvilktu ārā. 15 sekundēs, kamēr laiva apgriezta pie vestes jau bijuši divi krokodili. Tā kā visi laipni aicināti palikt laivā.
Brauciens aizņem kādu pusotru stundu, gids ir trāpījies superīgs, jauns džeks, pazīt visus putneļus un zina daudz stāstus par krokodiliem. Nedaudz pastāsta arī par šogadējiem plūdiem, kas laivu peldošo laivu piestātni aiznesuši divus kilometrus uz jūras pusi.
Izbraukājušies ar kuģīti dodamies uz Nourlangie rock skatīties aborigēnu zīmējumus. Slavenā klints atrodas 46 kilometrus uz Jabiru pusi, Austrālijas mērogiem tas ir tuvu. Pa ceļam apstājamies pie Miriah Lookout, tikai paskatīties. Atklājās arī ka viens ceļabiedrs ir sastiepis muguru un staigāšana nesagādā nekādu prieku. Nospriežam, ka varētu līdzēt pakarāšanās pie koka zara. Dodamies meklēt zaru, bet eikaliptiem zaru struktūra ir citāda nekā ozoliem un beigās piemērota koka meklēšana beidzas ar divu kilometru kāpienu uz lookout. Skats no tā paveras superīgs – liela daļa KNP atrodas kā uz delnas. Pakavējušies kādu pusstundu dodamies atpakaļ, lai turpinātu ceļu uz aborigēnu zīmējumiem.
Aizbraukuši līdz Nourlangie rock, dodamies ievērtēt aborigēnu darbus. Nezinu kā citiem, bet man ir skaidrs – zīmēt viņi nemāk, tur tāds zīmējums mednieks ar valabijus, ja nebūtu plāksnīte blakus domātu, ka attēloti divi valabiji. Vienīgais, kas respektējams ir zīmējumu vecums. Klints ir slavena vietējā folklorā ar uz tās notikušajiem dievību kautiņiem un incestiem starp tiem. Taciņa iekārtota izcila ar trepēm un bruģētiem celiņiem. Protams, ir mušas redzu vienam profesionālam gidam pat zirgu astru slotiņu ar ko mušas gaiņāt. Pablandījušies dodamies uz Annaburu bilabongu.
Annaburu bilabongs atrodas netālu, kaut kur esam lasījuši, ka šis bilabongs esot visforšākais visā Austrālijā. Aizbraukuši neredzam neko vairāk kā pārdesmit hektārus aizaugušu dīķi. Nospriežam, ka noteikti pie augstāka ūdenslīmeņa viņš izskatās smukāks. Pastaigājam nedaudz gar bilabonga krastu, apkārt gan neejam, lai gan bijām plānojuši, neizskatījās tā vērts. Arī krokodilus nemana. Nolemjam doties atpakaļ uz kempingu.
Tā kā man sanāk vārda diena, izštukojam vakarā aiziet uz restorānu, paēst vietējās delikateses. Lai tiktu restorānā pie galdiņa, iepriekš jāpiesakās. Mēs to uzzinājuši recepcijā piesakāmies, līdz restorāna atvēršanai palikušas vēl 20 minūtes. Tās noslaistāmies turpat pie makdonald viedīga ēstūža galdiņiem. Tikuši iekšā restorānā nesaprotam, kādēļ bija jāpiesakās, jo no 20 galdiņiem ir aizņemti tikai divi. Ēst gan tur taisa labi, uzkodās nogaršojām, ķengura gaļu (laba), krokodila gaļu (izcila), emu gaļu un austeres (tām pakaļ pār grāvi nelektu). Otrajā ēdām, ko nu kurš, kopumā viss bija okei. Paēduši devāmies uz telti gulēt, pa ceļam iečekojot suvenīru veikalu un iepērkot maizi brokastīm.
Pie telts mūs sagaida nepatīkams pārsteigums odi. Šī ir vienīgā vieta, kur Austrālijā redzu odus, šie sēž uz telts un gaida donorus. Beidzot varam izmantot pirms nedēļas pirktos repelentus. Nopūšam paši sevi, telti, te gan es nedaudz pārcenšos un teltī jūtama riebīga ķimikāliju smaka, bet lai nu kā neviens ods teltī iekšā netika.
Un tapa vakars un tapa rīts – septiņpadsmitā diena.
