Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIX

2007. gada 11. jūlijs (Mataranka ->Pine Creek)<

No rīta agri slienamies augšā un dodamies uz Bitter Springs peldēties. Viens ceļabiedrs gan paliek teltī guļam, viņa preferenču līknē miegs dominē. Ārā ir ap desmit grādiem, jāiet ir kāds kilometrs, tā ka sanāk nedaudz pavēss pasākums. Pa ceļam manījām pāris ziņkārīgus valabijus. Taču to pilnībā kompensē siltais ūdens un, kas ir vēl svarīgāk svešu cilvēku klāt neesamība, bet ko gan citu 7:00 varētu sagaidīt.

tundu, izpeldējušies un izlīduši dzestrajā gaisā, dodamies ievērtēt apkārtni. Vienīgais, kas traucē peldēšanos ir zirnekļu tīkli virs galvas, kuros sēž visnotaļ lieli zirnekļi. Apkārtne ar neko īpašu neizceļas – parasta eikaliptu birzs, kurā aptuvenu 2 metru augstumā var redzēt pērnās lietus sezonas nesto zāļu atliekas. Izskatās, ka lietus sezonas laikā līdz Bitter Springs ir vēl kādi pāris metri jānirst no laivas. Sapratuši, ka esam peldējušies vissiltākajā vietā dodamies, atpakaļ uz kempingu.

Kempingā novācam telti, sakārtojam mašīnu un gatavojam brokastis. Portatīvā gāzes plīts pa nakti laikam ir sadzijusi, jo strādā bez problēmām. Mūsu cerības, ka telts izžūs brokastu laikā nepiepildās un nākas iepakot telti slapju. No worries, gan jau izžāvēsim citu reizi.

Ceļš mūs ved uz 105 kilometrus attālo Katherine, kurā mums ir plāns nomainīt riepas. Tikuši līdz Katherine bez ekscesiem, iesākumā tomēr nolemjam atjaunot proviantu, jo daļa ir aizmirsta Tennant Creek Motelī, daļa apēsta. Šturmējam supermārketu, sapērkam visu nepieciešamo, galvenais jau ūdeni un ievārījumu, neaizmirstam arī maizi. Austrāliešu iepirkšanās maniere liek domāt, ka rīt būs kodolkarš un ratiņiem pie kases pilniem ir jābūt obligāti, ja paliek vieta, uzmet vēl maizi. Kas zina, varbūt viņi uz bodi brauc no 200 kilometru attāluma. Turpat arī no vietējiem noskaidrojam riepu servisu, tas esot pirms tilta un garām tam pabraukt nevarot.

Skaidrs, ka var visu, ja vien grib. Pabraucam garām un pat neieraugām. Atceramies, ka esam redzējuši netālu no Katherine thermal pools Bridgestone riepu centru, dodamies uz turieni. Centra mehāniķis nopētījis mašīnu saka, ka mums vienu riteni nav vērts mainīt, jo mums redz Dunlop – viņiem Brigestone, ja priekšā būs riepas ar dažādiem rakstiem, neviens apdrošinātājs mums neko nemaksāšot. Viņš iesaka mums mainīt riepu servisā, kas atrodas pie tilta un kuram garām pabraukt nevar.

Nedaudz meklējot, serviss tiešām atrodas. Ieejam viņu ofisā izskaidrojam problēmu. Mums vajag pārmontēt riepu no rezerves riteņa uz disku, nomontēt bojāto, uzmontēt jauno un nodilušo riepu uzmontēt uz rezerves riteņa disku. Džeks problēmu saprot, liek izkrāmēt mantas no mašīnas un saka, lai piekāpjot pēc stundas. Atstājuši mašīnu un mantas mehāniskajās darbnīcās dodamies paēst. Par ēstuvi tiek izvēlēts vietējais McDonald ekvivalents Red Rooster. Piedāvājums tas pats tikai iepakojums citās krāsās. Pasēdējuši un paēduši dodamies uz mehāniskajām darbnīcām. Tur mūs sagaida mašīna, kurā visas mantas jau sakrāmētas un riepas samontētas.

Tālāk dodamies uz 91 kilometru attālo Pine Creek, kurā mēs ceram dabūt naktsmājas. Pirmais hotelis mūs apbēdina pasakot, ka visas vietas aizņemtas, taču pāri ceļam kempingā mums izdodas noīrēt kempinga mājiņu četriem cilvēkiem. Ievērtējam istabeli, tā neko un dodamies uz Umbrawarra Gorge.

Lai tiktu uz Umbrawarra Gorge 20 kilometri ir jābrauc pa granteni. Grantene tur bija pabaisa – viss

sanāk šķērsot strautu bez tilta, tā kā esam redzējuši pretimbraucošas vieglās mašīnas domājam, ka no worries un peram tik cauri. Tā arī bija ūdens īsti līdz sliekšņiem pat netiek, kad jau esam ārā. Beigu beigās nonākam pie pašas aizas.

tu apmeklē reti kurš, lai gan vieta ir vienkārši iespaidīga, klintis un strautiņš, kas vijas starp tām. Klintis izskatās kā saliktas no lieliem spēļu klucīšiem, no kuriem daži vēl mētājas riņķī. Tur vienā baseinā nolemju nedaudz atvēsināties, tas ir, nopeldēties. Ūdens ir ap kādiem 18 grādiem, taču pēc diena karstuma liekas superīgi. Papeldējies un neviena krokodila nenokosts rāpjos ārā un dodamies tālāk. Ceļabiedri jau gan mani baida ar krokodiliem.

enkārši kādu pusstundu vērojam dabasskatu, smuki un neviena paša tūrista. Safotografējamies, pamētājam akmeņus pret pretējām klintīm un dodamies atpakaļ uz Pine Creek.

trautiņu, pakratījāmies bedrēs un esam klāt.

emjam pirms saulrieta vienkārši tāpat pastaigāt pa Pine Creek. Visa pilsēta izskatās dzīvo savu norietu, stāv vecie vēja ģeneratori, kas izskatās nefunkcionē labu laiku, taču labi iederas pilsētas gaisotnē.

lokomotīvju detaļas, aizstaigājam arī līdz vecajam vilcieniņam, kas reiz braucis uz Darvinu, bet tagad stāv aiz garāžā. Vispār pilsēta izskatās nedaudz nolaista. Tur gan ir izveidota interesanta taciņa no pilsētas dārza uz veco depo, kur tiek parādīta pilsētas vēsture attēlota uz flīzītēm – interesanti.

Atgriezušies kempingā pavakariņojam, paskatāmies televizoru un dodamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – sešpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVIII

2007. gada 10. jūlijs (Tennant Creek -> Mataranka)

No rīta mostamies visai vēlu ap kādiem astoņiem. Iekožam brokastis, sakravājam mantiņas un dodamies uz Battery Mining Center, kas atrodas aptuveni 10 km no Tennant Creek. Atrast ir viegli – visur ir ceļa rādītāji. Kā jau visur arī šeit ir kase un suvenīru bodīte, mums gan ir jāuzgaida kādas 20 minūtes, jo tūre sākas 9:15 pēc Austrālijas laika. Jāatzīst, ka suvenīru bodītes piedāvājums bija visai paknapš un nekā jēdzīga tur nebija. Lai gan zelta tīrradnīšus tur iegādāties varējām.

Beidzot sagaidām ekskursijas sākumu, grupiņā ir ap 15 cilvēkiem, mums tiek izdalītas kaskas un trokšņu slāpētāji un varam sākt. Sākumā ir neliels aplauziens izrādās, ka šahta nav īsta, bet gan tāda demo versija. Īstā drošības apsvērumu dēļ nevienu nelaistu iekšā, ne jau tādēļ, ka visi sazagtos zeltu, bet gan, lai nesamaltu mašīnas. Pati demo šahta ir kādus 300 metrus garš tunelis, kuram gar malām izvietoti dažādi kalnrūpniecības agregāti.

Pie ieejas stāv vietējā zeltu saturošā minerāla paveids, tas saucas magnetīts un ir smagāks par dzelzi. Tā kā šim minerālam ir arī magnētiskas īpašības es, lai nenoformatētu savu portatīvo HDD ar visām ceļojuma bildēm, turos pa gabalu. Tad visi dodamies iekšā tunelī, viens tantuks ar klaustrofobiju gan tūlīt izbēg ārā. Bez Latviešiem un austrāliešiem grupā ir arī beļģi. Ievadam visiem tiek nodemonstrēts reāls šahtas modelis 1:100 izmērā, tiek pastāstīts, ka šahtas nekad neizpauž divas lietas, iegūtā zelta apjomu un negadījumu skaitu. Papētām modelīti un dodamies tālāk.

Tālāk tiek stāstīts par grūto zeltraču ikdienu, plānu kas jāizpilda, tuneļi, kas jāizurbj. Tiek veikta urbšanas darbu paraug demonstrācija, līdz spridzināšanai gan netikām. Protams, ka šahtās visi agregāti strādā uz saspiestu gaisu pat ledusskapji un ventilatori. Kā teica gids, kurš gan gribēs ķēpāties ar elektrību stāvot līdz ceļiem ūdenī. Tad tiek nodemonstrēta rūdas izgāšanas vieta un šķirotājs.

Tiek arī pastāstīts par cilvēku, kurš rūdas izgāšanus kontrolē. Iegūtā rūda tiek iegāzta vertikālā šahtā un tad pacelta virszemē, šim cilvēkam tiek piesieta virve un šķirošanas vietā drīkst atrasties tikai viņš, a šķirotāju ilgi nav redzējuši tad aiz virves velk ārā, kas palicis pāri. Šitā darba vieta neesot īpaši iecienīta, jo vajagot fīlingu, lai zinātu, kad šahtā tiek iegāzta nākošā rūdas krava un paspētu notīties.

Tā nu pēc stundu un piecpadsmit minūtēm atkal esam virszemē un dodamies ievērtēt pārējās atrakcijas. Pārējās atrakcijas ir minerālu muzejs, kurā nav neviena cilvēka, kas skatītos uz nagiem. Vari mierīgi blandīties apkārt, cilāt iežu paraugus, skatīties pret gaismu un izskatās, ka tur nekas nav pazudis. Kristāla gabali, gan stāv ieslēgti stikla skapī.

Vēl ir memoriālais atmiņu muzejs pirmajiem zeltračiem. Kopējais iespaids radās sekojošs. Nabaga zeltrači raktuvju īpašnieki piekāsti atkūlušies nekurienes vidū, vietā, kur nav pat māju, strādā no rīta līdz vakaram. Galvenā problēma, cik sapratu, bija karstums, putekļi un smirdošas tualetes. Tualetes tiek pieminētas visos atmiņu stāstos un, protams, mušas. Nedaudz aplūkojam zelta rūdas šķirošanas iekārtas vecās cianīda vannas, pie kurām rekomendē klāt neskarties un dodamies projām. Prom braucot arī šeit pamanām trīs aborigēnus, kas tusē savā nodabā un māj mums ar rokām pamājam šiem pretī un sākam pārbraucienu 508 kilometru garumā.

Brauciena laikā gadās arī reāls ekscess, braucot ar ātrumu 120 kmh mums pārsprāgst labais priekšējais ritenis, kā par nelaimi braucot pret kalnu. Pats tajā brīdī lasīju grāmatu, kad bija puff un mašīnu parāva sānis. Taču mašīnas šoferis vēsā mierā sabremzējās bez nekādām straujām kustībām, pretējā joslā gan iebraucām , bet neviens road train par laimi pretī nebrauca. Nobraucām ceļa malā un tā kā regulāri skatāmies F1 sacensības, arī riteņa nomaiņa mums problēmas nesagādāja. Tad arī noskaidrojās, ka otrs priekšējais ritenis nav labāks un arī var uzsprāgt jebkurā brīvi izvēlētā brīdī. Turpinot diagnostiku noskaidrojām, ka iepriekšējais izīrētājs ir nedaudz saliecis priekšējo piekari, tā, ka riteņiem ēd nost malas. Mēs savukārt braukalējam ar nepietiekamu spiedienu riepās, kas rezultējas riepas uzsprāgšanā. Nolemjam nākamajā dienā riteņus nomainīt, bet šodien pienācīgi uzpumpēt. To arī izdarām pirmajā benzīntankā Renner Springs.

Pusdienot nolemjam Elliott pasūtam Burgerus, klāt piedzeram kolu. Nopērkam hitu izlasi, jo arī Moby jau sācis piegriezties. Kāpjot iekšā mašīnā mums piesienas viens aborigēns un mēģina pārdot mums didgeroo, mēs atsakāmies un dodamies tālāk. Degvielas uztankošana mums paredzēta Larrimah, liels bija mūsu aplauziens, kad atklājās, ka abi Larrimah degvielas tanki ir slēgti, un tuvākā benzīna uzpilde mums spīd tikai pēc 80 kilometriem, bākā gan vēl kādi 8 litri pēc mūsu aplēsēm bija palikuši un izvēlējušies visekonomiskāko ātrumu 90 kmh dodamies Matarankas virzienā. Beigās jau tik traki nemaz nebija un benzīna uzpildes stacijā ierodamies ar pāris litriem bākā. Uzpildījušies braucam meklēt naktsmājas. Naktsmājas atrodam Mataranka Caravan Park.

Sākumā mēģinām dabūt kempinga mājiņu, taču tā kā ir jau vēls ir palikušas tikai divas telts vietas varot izvēlēties paši. Tad nu izvēlamies pļavā, kurā mierīgi varētu uzsliet 20 teltis. Saimnieks pa to laiku uzlicis zīmi – vietu nav un slēdz bodi ciet.

Mēs uzslejam telti un dodamies uz aptuveni kilometru attālo Bitter Springs, kuros no zemes ārā plūst 32 grādu karst pazemes ūdeņi. Pa ceļam redzam savvaļas valabijus, kas joņo pa palmu birzi. Arī zīmes rāda, ka krokodilu te nav. Tikuši līdz Bitter Springs metamies iekšā un kādu pusstundu peldamies vai vienkārši sēžam siltā ūdenī. Nu riktīgi forši!

Atgriezušies pie telts atklājam, ka salūzusi gāzes plītiņa, taču to izdodas atremontēt un vakariņas tiek uzsildītas. Paēduši sazvanamies ar Latvijā palikušajiem un dodamies gulēt. Tā kā ir agrs ap 20:00 kādas 2 stundas tiek pavadītas diskusijā vai mākslīgais intelekts ir algoritmizējams un ja ir tad ar ko tas atšķirtos no ekspertu sistēmas. Pie vienota kopsaucēja nenonākam, bet toties esam labi izdiskutējušies.

Un tapa vakars un tapa rīts – piecpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVII

2007. gada 9. jūlijs (Alice Springs -> Tennant Creek)

No rīta guļam maksimāli ilgi, dienas programmā nav pārslogota un arī jau reiz brauktais ceļš 439 kilometru garumā pēc Austrālijas mērogiem nekāds gaisa gabals nelikās. Tā nu paēduši un nobumbulējuši līdz pat 10:00 viesnīcā, devāmies uz School of the Air.

School of the Air ir interesants veidojums. Kaut kur pēc Otrā pasaules kara austrālieši saskārās ar problēmu, ka attālo fermu bērni nevar pilnvērtīgi iegūt izglītību, jo līdz tuvākajai skolai viņiem jāmēro pat pustūkstotis kilometri pa granteni. Tā nu viņi izdomāja tālmācības kursus pa radio. Šo brīnumu tad arī devāmies aplūkot.

Foajē nopērkam biļetes un esam spiesti nedaudz uzgaidīt līdz sāksies ekskursijas laiks. Turpat ir suvenīru bodīte un fermas bērnu daiļdarbu izstāde, nu katrs izklaidējas kā māk, cits sataisījis kompja modeli no kartona kastēm, cits salodējis vēja ģeneratorus. Protams, tiek spiests bišķīt uz ziedojumiem. Piemēram, stāsts par kādu lauku puiku, kurš atbraucot uz Alice Springs kedā glabājis 5 Austrālijas dolārus, un bija apņēmies to cienīgi iztērēt, beigu beigās ziedojis School of Air, lai citiem nabadzīgākiem bērniem varētu iegādāt grāmatas. Jāatzīst, ka kedā glabātais piecdolārnieks izskatījās smagi palietots, bet tas nekas, galvenais jau, ka no sirds.

Foajē pa lielu stikla logu var redzēt arī mācību pārraides norises telpu. Tad nu visu izpētījuši dodamies uz ekskursiju. Ekskursija izpaužas sekojoši visi sasēžas zālē un viena no pedagoģēm īsumā iepazīstina ar sevi, paprasa no kurienes esam mēs, ir ļaudis no Austrālijas, Latvijas un Grenlandes (šitas mani šokēja). Tad nopriecājusies, ka nav kā vakar, kad visi bijuši no Sidnejas un Melburnas, uzliek mums 10 minūšu garu filmu par skolu un tās bērniem. Bērniem izrādās, lai mācītos, mūsdienās nepieciešams interneta pieslēgums izmantojot satelītu, to piegādās skola uz līzinga un, protams, mājskolotājs vai vecāks, kas ar viņiem papildus ņemsies. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ tikai 20 procenti no aborigēnu bērniem šajā skolā iesaistās. Pēc filmiņas seko daži jautājumi, visi nedaudz vēl pasnaikstās pa skoliņu dodas prom.

Arī mēs sākam savu ceļu uz Tennant Creek. Tā kā laiks jau ir ap pusdienas laiku, nolemjam ne ar kādu ēšanu neaizrauties un uzdzīvot Tennant Creek restorānā, jo Lonely Planet piedāvā izvēli starp trijiem. Pa ceļam pafotografējamies pie ceļa zīmēm, kurās redzami lieli cipari.

Te man izdodas izcīnīt tiesības pabraukt ar mašīnu arī pašam, paspēju nobraukt kādus 150 kilometrus, līdz manu ceļabiedru pacietības mērs bija pilns un viņi piedāvāja apstāties Ti Tree. To arī darīju, visu laiku mēs auto bijām klausījušies U2 best of the best, tas bija nedaudz piegriezies un iegādājāmies Moby Hotel albumu. Tad nu klausoties to devāmies tālāk.

Protams, vēlreiz apstājāmies pie Devils Marbles, tāpat atvadu pastaigai, kas zina, kad vēl tur atgriezīsimies.

Tur tad arī redzam savvaļas krūmu suni dingo. Šamais laikam pārtiek no vietējo tūristu laipnībām, jo īpaši bailīgs nav, tikai slapstās apkārt nenolaižot ne acu. Tā kā nevar zināt, kas un kā drošības pēc dingo tiek pabaidīts ar akmeni, pēc šuneļa reakcijas var redzēt, ka šāda štelle viņam neatgadās pirmo reizi.

Dodamies tālāk un ieraugām ceļa malā īstu krūmāju ugunsgrēku. Cilvēkam, kam pavasaris asociējas ar dūmu smaku, sērkokiem un sausu zāle, šāds skats silda sirdi. Man ir aizdomas, ka Austrālijā visi ir nedaudz piromāni, arī šo ugunsgrēku neviens nedzēš, vietējie vienaldzīgi kapā garām, mēs gan kādas desmit minūtes pastāvam un pavērojam.

Tennant Creek apmetamies jau zināmajā motelī „Desert Sands”, kur jau prombraucot bijām rezervējuši istabiņu. Ātri noliekam mantiņas un dodamies uzdzīvot. Pilsēta pārsteidz, visur logiem priekšā restes, gan humpalu bodēm, gan baznīcai. Aborigēnu vīrieši virs 20 gadiem visi izskatās, ka jau ir pālī, pie tam pamatīgā. Viņu otrās pusītes nodarbojas ar veču lamāšanu un dzīšanu uz mājām. Izskatās pēc savdabīga sporta veida. Redzam arī vienu kolorītu personu, kas kursē ap benzīntanku, Šamais mīl skaļi bļaut uz saviem ciltsbrāļiem un izskatās, ka otrās puses, kas viņu dzītu mājās, nav. Pati pilsēta ir pēc būtības gara iela ar mājām ceļmalā.

Iespaidīgākā būve – aborigēnu kultūras centrs, kas arī pilsētas ietvaros laikam ir galvenais tūristu objekts, izņemot zelta raktuves, taču uz tām mēs dosimies rīt. Vēl ievērtējam ceļazīmju stabu, kas rādu attālumu līdz pasaules pilsētām, tāpat kā Rīgas Zoodārzā, tikai šim vairāk norādes un visas jūdzēs.

Visi nolūkotie restorāni, izskatās ir slēgti jau pāris gadus, vismaz pēc durvīm un aiznaglotiem logiem spriežot. Viens grill bārs atrodas atvērts, taču tajā valdošā atmosfēra liek izlemt par labu citām vēl neredzētām un iespējams neesošām vietām. Solis pa solim un pilsēta beidzas, ēstūža nav – var iet atpakaļ. Nolemjam iepirkties supermārketā un paēst viesnīcas numurā, kurā ir arī virtuve. Tā arī darām. Vienīgi škrobe bija, nākot atpakaļ ieraudzīt pāri ceļam pretī savai viesnīcai uzrakstu Restaurant, kas izskatījās atvērts un pieklājīgs.

Nedaudz paskatījušies televizoru devāmies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – četrpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVI

2007. gada 8. jūlijs (Alice Springs)

Tā kā visa diena bija ieplānota pavadīt bez steigas, tad piecēlāmies samērā vēlu, kaut kur ap 8:00, aizgājām paēst un nolēmām doties uz Alice Springs veikalu ielu iepirkt suvenīrus. Lai arī ir svētdiena, tirdziņš uz gājēju ielas darbojas, darbojas arī suvenīru veikaliņi. Tiek nolemts šeit iepirkt mājup vedamos suvenīrus. Iesākumā veikaliņi tiek ievērtēti, lai saprastu kopējo cenu līmeni. Piemēram, ķengurādas cepures cena var svārstīties no 40 – 70 AUD pēc izskata neatšķiroties. Suvenīru klāsts ir standarta, krūzītes, magnētiņi, atklātnītes, bumerangi un didgeroo (mūzikas instruments).

Ieejam arī grāmatu veikalos; tur var dabūt smukas bilžu grāmatas ar Austrālijas bildēm. Vienā no grāmatu veikaliem runājot savā dzimtajā valodiņā, pārdevējs mums pajautā, vai mēs gadījumā neesam no Polijas. Apskaidrojam, ka esam no Latvijas, to vietu viņš zināja, jo jaunībā esot pāris gadus dzīvojis Austrumeiropā, taču valodas atšķirt tā arī nav iemācījies.

Ielu tirgotāju suvenīru klāsts visbiežāk sevī ietver, made in China ražojumus, kurus var nopirkt arī Rīgas dzelzceļa stacijas kioskos, plastmasas naudas koki, vardes, zilonīši utt. Mans mērķis ir atrast magnētiņu no bleķa ar Austrālijas kontūrām, diemžēl nekas tāds Alice Springs nav. Nopirku Austrāliešu garā apzīmētu krūzīti, taču, kad viesnīcā izķidāju no iepakojumu izrādījās, ka tikai dizains bildītei ir veidots Austrālijā, krūzīte pati taisīta Ķīnā, biju nedaudz škrobīgs, bet lai nu kā 80% iepirkto mantu bija made in Australia.

Alice Springs redzēju arī vismodernāko publisko tualeti. Tā atrodas netālu no tirgus ielas, izskatās, kā bleķa kaste, pieejot automātiski atveras durvis un balss saka: „Welcome”, tad durvis aiz muguras, kā liftā aizveras un sāk skanēt klasiskā mūzika. Tiek ar paziņots, ka tualete ir tavā rīcībā 10 minūtes, pēc kurām izdzisīs gaisma un mūzika izslēgsies. Vēlāk uzzināju, ka tualete, atvērta tikai 2. jūlijā. Bija iespaidīgi: 10 no 10 ballēm.

Pēc suvenīru iepirkšanas devāmies uz muzejiem. Pirmais mūsu apmeklējuma objekts bija Reptile Centre, turpat netālu no mūsu All Seasons viesnīcas. Reptiļu centrs izskatās pēc parastas ģimenes mājas. Ieejot iekšā ir kase, kur nopērkam biļetes. Pārdevējs un laikam arī īpašnieks mums paziņo, ka pēc kādām 10 minūtēm viņam būs brīvāks brīdis un tad viņš priekš mums pabakstīs krokodilu. Krokodils ir salty un vārdā Teddy. Tedijs ir bijis slikts puika, uzbrucis laivu motoriem un tādēļ notverts ievietots stikloplasta baseinā.

Iesākumā apskatām fosiliju izstādi, lai saprastu, kā radušies krokodili, palasām faktiņus par krokodiliem. Izrādās Otrā pasaules kara laikā, vienu nakti Bangladešā 2000 purvā aplenktiem japāņiem uzbrukuši krokodili, rītu piedzīvojuši tikai 25. Tālāk nonācām čūsku un ķirzaku valstībā. Lielākoties tie bija vietējo tuksnešu iemītnieki. Visi kā viens indīgi, bet bez somām.

Mani favorīti viennozīmīgi bija Thorny Devil mazs skudru ēdājs ķirzaks, kas dienā apēd 1000 skudras, bet izskatās pabriesmīgs. Viņam ir arī fīča, kas ļauj dzert ar peļķē iemērktu kāju.

Tad dodos apraudzīt Tediju, pa ceļam aplūkoju Scingus un varānus, taču krokijs mani interesē vairāk. Kā reiz arī bakstītājs ir klāt un kacina Tediju mērcot ūdenī zivju ķeramo tīkliņu. Tā kā baseinam ir stikla siena varu novērot Tediju rīcībā, peldas rāda zobus un, protams, smaida. Dodos atpakaļ izlasu stāstu par Filipīnās Bangladešā anakondu noēstu vācu tūristu un viss – eju ārā. Šamo vietu ir vērts apmeklēt.

Nākošais plāna punkts ir pāri parciņam un saucas Royal Flying Doctor Service (RFDS) muzejs, taču vaļā tas veras tikai 14:00 un mums pusstundu jāslaistās pa parku. Parkā bez mums ir iepirkumu ratiņi, kuri Austrālijā izskatās dzīvo savu dzīvi. Pat visnomaļākajā pilsētas nostūrī vai klajumā gandrīz vienmēr ir atrodams kāds no viņiem. Tad parkā bez kokiem ir arī aborigēni. Viņi tur vienkārši sēž zālītē un relaksējas. Tā nu pastaigājamies, apskatām dižajam Stjuartam veltītu memoriālu, fotografējam vietējos, paši it kā pozējam, bet fotoaparāta objektīvu griežam blakus uz aborigēniem.

Ap RFDS muzeja ēku pamanām rosību – laiks ir pagājis un muzejs taisās vaļā. Mums ekskursija ir kopā ar Austrāliešu pensionāru grupiņu. Iesākumā mūs saved zālē, kurā visi noskatāmies filmu par RFDS. Galvenā doma ir sekojoša, Austrālija ir plašs kontinents, kur daudziem cilvēkiem līdz tuvākajam dakterim ir simtiem kilometru, bet arī viņi salauž pa kājai, saindējas ar pārtiku, baksta čūskas un krokodilus, viņiem dzimst bērni un piemeklē slimības, tad lai viņiem palīdzētu, dakteri lido ar lidmašīnām. Lidmašīnas var nosaukt par modernām lidojošām reanimācijas palātām, kuras var nosēsties praktiski visur kur ir zemes skrejceļš. Izsaukšana notiek pa radio vai satelītelefonu un viss serviss ir bezmaksas. Tāpēc daļēji RFDS tiek subsidēts no valsts, daļēji no ziedojumiem.

Serviss sevī ietver arī dakterēšanu pa radio, tas ir populāri aborigēnu apmetnēs un nomaļās fermās. Katrā apmetnē ir karte, kur cilvēka ķermenis sadalīts daudzos segmentos. Tad nu tu zvani un saki man iekšā sāp, dakteris prasa kurā segmentā tu saki B. Un tā noskaidro, kas par kaiti. Tad vēl ir zāļu kaste, tur nestāv zāles iepakojumā Cironoms, Paracetamols, Aktīvā ogle; nē, tur visas zāles ir ‘no name’ tikai B10 vai C18 un kas tās par zālēm zina tikai dakteris. Tas tā tādēļ, lai nenodarbotos ar pašārstēšanos. Zāļu kastes atslēgas parasti uztic kopienas vecākajam. Noklausījušies ievadlekciju, dodamies pētīt muzeju, tur redzami lidmašīnu modelīši, veco laiku slimnieku gultas un kādi 50 dažādu modifikāciju radioraidītāji un uztvērēji. Pēc muzeja suvenīru veikals un kafejnīca. Kafejnīca nestrādā, jo vakar esot bijusi Alice Springs svētki un brīvprātīgie noguruši guļot mājās. Iepērkam dažus suvenīrus, no kuru cenas daļa naudiņas aiziet RFDS ziedojumos.

Turpinām muzeju apmeklējumus un dodamies ar mašīnu uz lidostas pusi, kur atrodas dzelzceļa muzejs. Dzelzceļa muzejs veltīts Austrālijas megaprojektam dzelzceļam, kas savieno Adelaidu ar Dārvinu. Muzejā aplūkojam autentisko vilcienu, kas šad tad pa svētdienām vēl pakursē. Vislielāko iespaidu atstāj trešās klases vagons, kur tev 1000 km var nākties sēdēt uz parasta koka beņķa bez jumta. Vēl vilcienā ir pirmās klases vagons, restorānvagons. Pārsteidz arī, ka tualetes nodalījumā ir gulta.

Turpat ir arī dzelzceļa līnijai veltīts muzejs, kurā var apskatīt visādas lietiņas, saistītas ar dzelzceļa būvi. Palasām aprakstus, pacilājam instrumentus un dodamies atpakaļ uz Alice Springs.

Dienas pēdējā izklaide ir Desert Park. Šis parks ir sadalīts sektoros, kur katrā sektorā ir nodalīti kādai no Austrālijas klimata zonai raksturīgā flora un fauna. Mēs paņemam sev audio guide un dodamies iekšā. Atkal esam paspējuši laikā uz Birds of Prey (plēsējputnu) šovu. Taču salīdzinot ar Singapūrā redzēto, šis ir tāds pašvaks, lai gan putneļi ir vareni, vietējais vanadziņš var noķert gaļas gabalu lidojumā, pikēt un veikt akrobātiskus trikus. Tad dodamies uz ķenguru nožogojumu, kur ar pablandīties pa krūmiem meklējot, kur guļ ķenguri.

Tālāk seko reptiļu mājas apmeklējums, atkal redzu Thorny devils, protams, ir daudz un dažādi putni, bet tā kā neesmu putnu vērotājs tad īpaši neiespringu. Laba vieta ir nakts māja, tur apkopoti visādi tuksneša zvēreļi, kuriem patīk šiverēt pa nakti. No sākuma jāpagaida, lai acis adaptējas un tad jau var sākt pētīt dažādas somainās peles un žurkas. Grauzējiem līdz ar kaķu ieviešanu pienākuši grūti laiki, apslaktētas ir gandrīz visas sugas. Beigās, ja godīgi, nogurums dara savu un parka apskate piegriežas, kārtējais niedru kāpelētājķauķis tiek vienkārši ignorēts un kājas pašas nes uz izeju. Pie izejas uzkavējamies suvenīru bodē, piedāvājums ir standarta.

Atgriezušies viesnīcā dažas stundas atvelkam elpu un tad ar mašīnu dodamies vakariņās. Vakariņas notiek jau šurp ceļā pārbaudītā itāļu restorānā. Pasūtītais ēdiens ir garšīgs un paēduši dodamies uz stāvvietu, kur atstājām mašīnu. Mēģinot izbraukt ārā izrādās, ka stāvvieta ir maksas. Vietējie pusaudži, kas tusē turpat apkārt, mums rāda ceļu kā tikt līdz kasei, taču tad ārā brauc mašīna, kas jau samaksājusi, puikas pietur barjeru un mēs tiekam ārā tāpat. Atgriezušies viesnīcā paskatos televizoru un liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – trīspadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XV

2007. gada 7. jūlijs (Kings Creek Station -> Alice Springs)

No rīta 6:45 pēc visai aukstas nakts, ārā temperatūra ap nulli, jāceļas augšā, lai pavadītu savu draudzeni uz kamieļu izjādes vietu. Pats esmu nolēmis šiem radījumiem bez vajadzības klāt nelīst. Viņi slikti ož un man kā cilvēkam, kas uzaudzis laukos, tāda jādelēšana nekādu prieku nesagādā.

Pārliecinājies, ka kamieļi sadalīti (Maija dabūja kamieli vārdā Pitchie jeb pilnā vārdā Pitchard), dodos gulēt tālāk. Nedaudz palasu grāmatu un, kad pamodušies arī pārējie ceļabiedri, parunājamies par dienas plāniņu un, sagaidījuši kamieļu izbraucēju, dodamies brokastīs.

Brokastīm mums ir speciāli taloniņi, kurus uzrādot tiekam pie olām saceptām ar bekonu, kafijas un zaptsmaizes, iestiprināmies pamatīgi, jo ceļš līdz Alice Springs būs garš. Iekoduši izvācamies no savām telts mājiņām, nododam atslēgas un dodamies uz galveno rīta atrakciju – helikoptera lidojumu.

Lidojums paredzēts ar četrvietīgu Robinson helikopteru. Esam izvēlējušies Extended flight, kas mūs aizvedīs dziļi tuksnesī un ilgs ap 40 minūtēm. Pirms izlidošanas pilots pieraksta, katra svaru, laikam degvielas patēriņa aprēķinam. Tā kā mēs esam četri, bet helikopters bez pilota uzņem 3 pasažierus, lidojums notiek divās tūrēs.

Pirmie aizlido divi mūsu ceļabiedri, mani un Maiju atstājot uz zemes. Tā kā jāgaida 40 minūtes pavadījuši ar skatienu helikoptera pacelšanos, dodamies nopētīt ķenguru rīta rituālus. Šamie jau piecēlušies un gaida, kad kāds tūrists izsniegs viņiem papildus ēdamo granulās. Tiek novērots arī bariņš dūšīgu amerikāņu, kuri acīmredzot nemāk lasīt un baro ķengurus ar burkāniem vai turpat saplūktu zāli. Tad aizejam iepirkt express brokastīm Snikerus un dodamies atpakaļ pie helipad gaidīt kolēģus. Kolēģi atgriežas un ar smaidīgām sejām saka, ka ir bijis vērts izlidot. Ilgām pārrunām nav laika, jo mūs tūdaļ aizved un iesēdina helikopterā.

No sākuma notiek instruktāža kā attaisīt un aiztaisīt helikoptera durvis, tad jāuzliek austiņas un jānotestē mikrofoni. Kad viss apdarīts sākas lidojums, pacelšanos praktiski nejūt un arī pašu lidošanu mana tikai pēc neliela pavēja, kas liek staigāt astei. Pilots ir īsts meistars un izrāda mums visus apkārtnes, klejojošos kamieļus un zirgus, izžuvušās upes. No helikoptera ir redzams pat Uluru un Olgas. Pati Kings Canyon apkārtne no augšas izskatās iespaidīgi. Visur klintis, smiltis, izžuvušas upes un krūmāji. Iesākumam aizlidojam pie viena izžuvuša bilabonga tur ganās kamieļi, tad dodamies uz Kings Canyon gar kalnu grēdas malu, pārlidojam aborigēnu nometni, tiem pat valdība pievilkusi klāt asfaltētu ceļu.

Virs Kings Canyon apmetam dažus lokus, esmu nedaudz vīlies, no augšas Kings Canyon izskatās tāds maziņš un sāku pat domāt vai vērts tur vilkties. Taču tik un tā smuks, no augšas apskatāmies Garden of Eden, kas atrodas Kanjonā un dodamies atpakaļ uz Kings Creek Station. Arī šī vieta izskatās miniatūra un mākslīgajā ezerā ūdens palicies tikai kādi 10%, pilots gan teica, ka artēziskie ūdeņi pie dzīvības noturēs, no worries. Nolaidušies zemā visi padalāmies ar iespaidiem un nolemjam braukt uz Kings Canyon pastaigā.

Kings Canyon stāvvietā atstājam auto un paši nolemjam veikt Rim walk, pasākums aptuveni 7 km garumā. Sākas taka ar uzkāpšanu klintī, lai tiktu pie kanjona malas. Kāpšana notiek pa stāvām akmenī izveidotām trepēm un paceļ mūs aptuveni 150 metru augstumā, tālāk atliek tikai iet apkārt kanjonam. Protams, ir karsts ap kādiem 30 grādiem un ūdens rezerves sarūk ātri, taču, „no worries”, grūtākais paveikts, varam baudīt skatu (patiesībā gan atpūtināt savas netrenētās sirdis).

Tālāk sākas taciņa, kas ved gar pašu kanjona malu, un skats tuvumā ir vismaz 10 reizes iespaidīgāks nekā no putna lidojuma. Pirmām kārtām ir skaidri saredzams augstums, no kura ir visas iespējas novelties, otrkārt ir redzamas sīkās detaļas.

Tā nu mēs īpaši nesteidzoties čāpojam, kamēr atrodam vietu no kurienes paveras skats uz kanjona otru sienu, kura izskatās kā taisni nošķelta siena. Atrodam arī smuku karnīzi uz kuras fotografēties.

Nekā sarežģīta – uzlien nedaudz klintī, tad ~150 metru augstumā pa 50 cm platu karnīzi pārlien uz 4 kvadrātmetrus lielu laukumiņu, sēdi, kamēr tevi nofočē, velcies atpakaļ un fotografē pats. Garām ejošie austrālieši gan izteicās: „Labi, ka to neredz Jūsu mātes”. Bet „No worries” nav jau nemaz tik traki.

Pagājuši vēl kādas desmit minūtes sasniedzam tiltiņu, kas ved pāri kanjonam, te nu ir izvēle nokāpt lejā un doties uz Garden of Eden vai kāpt augšā un turpināt ceļu. Mēs nolemjam Garden of Eden noskipot un lienam vien pa trepēm augšā uz otru kanjona malu. Tikuši augšā paņemam pāris minūtes atpūtas pauzi. Kaut kur tuvumā izskatās ir bilabongs, kur peldēties, jo daļa cilvēku skraida apkārt peldkostīmos. Atpūtušies dodamies tālāk, atrodam vietu kur smuki atbalsojas aš trīs reizes, izbļaustāmies un izsvilpjamies. Austrālieši vispār bļauj dīvaini, kā kaut kādas ķīvītes „ūūūīīī”, bet priekš atbalss tādi ķērcieni nekam neder, arī svilpt neviens tur lāga nemācēja. Vispār traki tev ir tāds rezonators un tu pat nobļauties nemāki, žēl to austrāliešu.

Rim walk beidzas ar kāpšanu lejā uz auto stāvvietu, te gan ir jāuzmanās, jo kājeles pēc divu ar pus stundu vazāšanos ir nogurušas un paklūpot var nākties ripot vai krist kādus 50 metrus. Bet lejā tiekam bez starpgadījumiem. Uzpildām ūdens pudeles, iekožam pa Snikeram, taču nolemjam iekost vēl burgerus Kings Creek un tad dodamies uz Alice Springs, līdz kuriem vēl jāveic 508 km. Pa ceļam bija iespēja ieekonomēt 120 km nobraucot 100 km pa granteni, taču no tās domas atteicāmies, jo nezinājām, kādas ir grantenes Austrālijā. Galu galā arī mašīnas īres līgums atļāva braukt tikai pa asfaltu.

Lai ceļš būtu tuvāks izklaidējāmies ar sarunām, galvenie temati bija: patēriņa kredīti Latvijā, profesionālie ubagi Rīgā un bezdarbnieki lūzeri. Tā nu diskutējot nonācām Alice Springs 18:30.

Iekārtojāmies viesnīcā tajā pašā kur pirmo reizi un nedaudz atpūtušies devāmies iekost. Šoreiz izvēlējāmies nopietnu restorānu. To, ka restorāns ir nopietns, atklājām, ieejot iekšā, mēs tur vienīgie bijām šortos un T-kreklos. Taču nekāda diskriminācija nenotika, apsēdināja pie galdiņa četrām personām, pieņēma pasūtījumus. Jāatzīst, ka vismaz maniem izvēlētajiem ēdieniem ar kvalitāti bija viduvēji, taču kopumā bija OK.

Paēduši un padzēruši dodamies ar kājām mājup. Pa ceļam vietējie aborigēnu sīkie, bariņš kādi 10 nāk pretī un taisa prikolu, katrs saka Good night, rēcīgi.

Un tapa vakars un tapa rīts – divpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIV

2007. gada 6. jūlijs (Uluru –> Kings Creek Station)

Naktī pamodos, nedaudz sala kājas. Tā jau ir pustuksnensī – pa dienu var dabūt saulesdūrienu, pa nakti apsaldēt nieres. Likās, ka ārā ir ap 0 grādiem. Noskaidrojis, ka ir ap 3 naktī, likos vien gulēt tālāk.

Cēlāmies 6:00, lai dotos uz Uluru ievērtēt saullēktu. Tad uz fikso apģērbušies, lecām iekšā mašīnā, jo saule tur lec 6:30. Maiju atstājām sargāt telti, viņa bija biku apslimusi un teica, ka nākot miegs.

Aizbraukuši līdz Uluru sākām meklēt saullēkta skata vietu, to atraduši, pamanījām, ka mums priekšā jau uz saullēktu ir nolasījusies vesela kaudze ar tūristu autobusiem. Tūristi standarta -vācieši un ķīnieši. Ķīnieši lielākoties brokastoja vai dzēra kafiju, vācieši ieņēma labākās vietas. Arī mēs pavadījām kādas 10 minūtes labas vietas meklēšanai, kur uzlikt trijkāji. Tā kā ārā bija +2 grādi, tad fotografēšana bez trijkāja deva izplūdušu rezultātu, pie vainas roku trīcēšana. Protams, labākās vietas jau bija aizņemtas. Tika izstrādāta stratēģija, papriekš labajā vietā iespraucas viens, tam seko otrs un trešais jau var nākt ar trijkāji.

Saullēktam sākoties bijām labi iekārtojušies un varējām visu safočēt un apskatīt. Skats tāds pats kā saulrietā, tikai krāsas mainās uz otru pusi. Vispār jau iespaidīgi, stāvēt un vērot kā akmens maina krāsu.

Pasaluši un paskatījušies dodamies atpakaļ uz kempingu, pabrokastojam, savācam telti un dodamies prom uz Olgām (Kata Tjuta). No kempinga, lai izčekotos, jāiemet viņiem kastē speciāla veidlapa, kas Uluru apmeklējuma laikā ļauj tev arī iegādāties alkoholu, vietējiem tur nepārdod. NT ir ieviests sausais likums.

Pabraukuši kādus 50 km esam tikuši pie Olgām. Nolemjam iziet Vēju ielejas dabas taku. Šamā ir kādas 10 kilometrus gara, bet izskatās daudzsološa.

Tā arī ir – Olgas tuvumā izskatās daudz interesantāk, nekā Uluru, akmens kupoli, lai ar mazāki, toties augstāki. Novietojam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. No sākuma ir nedaudz jāuzlien kalnā, kura galā vari ievērtēt skatu, kas paveras uz ieleju un Olgām. Tad lēnām taka sāk vīties starp atsevišķiem akmentiņiem, kas paceļas pat kādus 300 metrus virs galvām. Augšā kāpt nedrīkst, jo arī šamie akmeņi ir aborigēnu svētvieta. Nevienu aborigēnu tur nemanījām, laikam viņi tāpat kā latvieši savās svētvietās ierodas svētdienās.

Aptuveni pusceļā nonākot spraugā starp diviem lieliem akmeņiem, paveras superīgs skats uz leju, taču pēc tam viss tas gabals arī lejā ir jālien. Sajūta ir, ka tu blandies pa kalniem, lai gan visi tie ir vienkārši lieli akmeņi. Pēc aptuveni divu stundu ilga gājiena, satiekam latviešus – pirmos visa ceļojuma laikā. Tā kā mūsu grupa iet un skaļi runājas latviski, jo neviens tāpat nesaprot, esam visnotaļ izbrīnīti, kad izdzirdam tipiskā ārzemju akcentā izteiktus: „Sveiki tautieši!”. Izrādās šamie atbraukuši ar ģimeni atpūsties no Melnburnas. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un dodamies tālāk.

Nonākuši auto stāvlaukumā iekožam pa Snikeram un sākam braucienu uz Kings Canyon. Līdz tam vēl palikuši nieka 314 kilometri. Tad nu garāmbraucot uzmetam atvadu skatienus Olgām un Uluru.

Nākamā pietura mums ir mazā miestiņā Curtin Springs, pāris mājeles un benzotanks, kurš starp citu pat pārdodas. Tā kā pulkstenis ir 14:05 un kafūzis taisās ciet 14:00 izdarām secinājumus, ka ir ciet. Tā arī izrādās. Tad nu dabonam benzīntankā uztankoties ar sviestmaizēm un kolu. Dodamies tālāk.

Pēcpusdienā pa visnotaļ līkumainu un kalnainu ceļu esam nonākuši Kings Creek Station. Šeit mums jau ir rezervēta naktsmītne, kamieļu izjāde un lidojums ar helikopteru. Tā kā vakars jau nāk, nolemjam uz Kings Cayon nedoties, bet nobumbulēt vakaru stacijā. Iesākumam ievērtējam mums ierādītos mājokļus. Mājokļi izrādās parastas divvietīgas stacionāras teltis. Ierādītāja mums gari un plaši apstāsta, kā lietot eļļas radiatorus un priekš kam tie domāti. Mēs sakām, ka esam no Eiropas un viņu pielietojumu zinām. Pēc tam dodamies uz vietējo kafejnīcu ievērtēt vakariņu iespējas, izvēlamies burgerus un kafiju. Kings Canyon ir devīze ir „Everyone can make coffee, but we make the best” un nemaz neliekuļo, tā arī ir.

Apstaigājam piedāvātās atrakcijas, kvadricikli – baisā cena minimums laika, neņemam, brauciens ar Harley Davidson – sviests, neņemam, kamieļu izjāde, daži nolemj braukt no rīta. Helikopters visi lidojam rīt, atliek tikai ķenguru barošana.

Ķenguru barošana ir visai interesanta lieta. Nopērc turziņu ar zāles granulām, ieber saujā un pasniedz ķenguram. Ķenguri ēd no rokas, lielie ir nagliji un atbalstās pret tavu roku ar ķepām. Mazie savukārt raustās, var redzēt gribās šamiem, bet bail. Pabarojuši ķengurus pastaigājam pa apkārtni (fotografēšanās uz šosejas, helikoptera nopētīšana). Noskatāmies saulrietu un paskatījušies zvaigznes dodamies gulēt. Tā kā telts sieniņas ir plānas var dzirdēt visu, kas apkārtnē notiek, bet nekas, aizmigu ātri.

Un tapa vakars un tapa rīts – vienpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIII

2007. gada 5. jūlijs (Alice Springs –> Uluru)

No rīta ceļamies augšā jau 6:00, lai ietu brokastīs. Mums šodien ceļamērķis ir Uluru akmens un attālums līdz tam ir 461 kilometrs. Iekožam, savācam mantiņas un ap 7:00 jau esam ceļā. Braucienā ceļa apkārtne sāk kļūt arvien tuksnešaināka un sarkanāka. Tā kā Yularā ir tikai viens kempings, mūsu uzdevums ir nokļūt tur pēc iespējas ātrāk, lai paspētu dabūt normālu telts vietu. Par kempinga mājiņām nav ko sapņot, tās tur rezervētas jau gadu uz priekšu. Arī viesnīcas numura cena ir nežēlīgi dārga.

Neskatoties uz steigu, daba tomēr prasa savu un nākas ceļa malā piestāt. Tad aptuveni 100 metrus no ceļa malas atradām sadauzītu automašīnas vraku, dzelkšņainus krūmus un asu zāli. Tuksnesī vispār visi augi ir tikai dzelkšņaini un asi. Nesaprotu, kā pirmie pētnieki uz kamieļiem tur varējuši pārvietoties. Ir jau arī savi plusi – tur nav krokodilu.

Turpinot braucienu, mana draudzene (tagad jau sieva), apgalvo, ka ir redzējusi kaut ko Uluruveidīgu. Tas visus nedaudz izbrīna, jo atlikuši kādi 200 km brauciena. Tā arī izrādās, ka tas ir neīsts Uluru. Aptuveni 150 kilometrus pirms Uluru atrodas Mount Conner. Šis kalns ir Uluru sarkanajā krāsā, taču patiesībā ir klints ar plakanu augšu, nevis akmens kā Uluru. Bet, neskatoties uz to, piestājam ceļa malā un papētām šo ģeoloģisko veidojumu, kas tautā vēl tiek saukts par „muļķu Uluru”.

Tuvojoties Yulara pirmo reizi pamanām arī pašu Uluru. Visi jau to ir redzējuši uz bildēm un nav jau arī nekāds augstais 300 metri ar kapeikām, taču krāsa dabā un monumentālisms ir iespaidīgs. Cilvēks kaut kam tādam nevar iepriekš sagatavoties, Gaiziņš nobāl. Tālumā ir redzamas arī Olgas, kas pēc struktūras ir līdzīgas Uluru, un ir 500 metru augstas taču nav monolīts. Tās sastāv no 15 akmeņiem. Ierodoties kempingā, stundenieks jau rāda 11:30, taču telts vietu vēl var dabūt par sakarīgu samaksu. Tiek nolemts uzcelt telti uzreiz, lai tā vēl izžūst un dodamies uz Uluru.

Uluru atrodas Uluru – Kata Tjuta nacionālajā parkā, kurš pieder aborigēniem. Mēs arī domājām, ka pie iebrauktuves parkā sēdēs aborigēns un iekasēs piķi, bet nekā, naudiņu iekasēja baltais cilvēks. Biļete maksā 25 AUD uz vienu personu un ir derīga trīs dienas.

Pabraukuši garām kultūras centram apstājamies pie Uluru galvenajā stāvlaukumā. Tepat sākas taka, pa kuru var uzkāpt Uluru virsotnē. Vietējie aborigēni, gan iesaka to nedarīt jo tas ir viņu svētais akmens, taču balto cilvēku tas nevar atturēt. Taka ir aptuveni 45 grādu leņķī, vietām stāvāk, vietām lēzenāk, un, lai atvieglotu uzkāpšanu, novilkta ķēde, pie kuras pieturēties. Uzkāpšana parasti aizņemot stundu. Mēs nolemjam ignorēt vietējos ķenguru pielūdzējus un arī gatavojamies rausties augšā. Mana draudzene nolemj labāk apskatīt kultūras centru.

Kāpienu uzsākam naskā tempā un pēc 10 minūtēm jau esam pusceļā, tikai diemžēl spēki jau arī ir izsīkuši.

Pasēžam pusceļā un iečekojam apkārtni, viss ir viens vienīgs līdzenums, tomēr 50 kilometru attālumā redzamas Olgas un vēl tālāk, kaut kādi citi kalni. Apspriežamies un nolemjam kāpt lejā. Lejā kāpšana ir vēl grūtāks pasākums kā uzkāpšana, sanāk vai nu iekārties ķēdē un kāpties atmuguriski, vai neturoties tipināt, cerot, ka botu protektori nenotrūks. Viena lieta gan pozitīva, kāpēju apavi ir atstājuši gumijas taciņu un akmens neslīd. Bet, ja kāds sadomā velties zemē, tad nobremzēt ir reāli tikai pakājē.

Nokāpuši uz zemes, atvelkam elpu un izlemjam noiet Base Walk, 10 kilometrus ap visu Uluru. No mašīnas tiek paņemtas ūdens pudeles, kolas bundžas un dodamies ceļā. Gar ceļa malu salikta zīmes aborigēnu svētvieta fotografēt aizliegts. Tas nozīmē, ka pirms fotografēšanas jāpamet acis riņķī, vai nav kāds parka darbinieks un tikai tad fočēt. Arī pie pakājes akmens ir iespaidīgs. Protams, ka kartupeļus šeit stādīt nevar un nedod Dievs, ja kādam zemniekam šitāds akmens gadās uz lauka. Redzam arī kādu vietējo hipiju, kas cītīgi vāc ceļmalā nomestos papīrus, iepakojumus, tas laikam ir viens no tiem, kuriem apmeklējot Uluru no kosmosa atnāk atklāsme, palikt te līdz mūža beigām. Šamais uzrāpies uz Uluru kaut ko meklē, viņu pamana parka darbinieks un bļauj: „Ko tu tur dari?”, abi nedaudz palamājas, bet ar ko tas beidzās nezinu.

Tad man izdodas sazvanīt draudzeni un viņa arī nolemj iziet Base Walk, tā nu man jādodas, kāds kilometrs atpakaļ uz sākumu, lai sāktu iešanu no jauna. Ceļabiedri nolemj, lēnu garu iet riņķī, gan jau mēs šos panākšot.

No sākuma sanāk iet pa saules pusi un karstums ir pāri četrdesmit grādiem. Tāpat ir skaidrs, ka katra iedobe akmenī ir aborigēnu svētvieta, kuru fotografēt nedrīkst. Protams, ir arī eskorts, mazas tuksnešu mušiņas, viņas nekož, bet izmanto tavu kreklu par lidlauku, mēģina ielīst mutē, acīs vai degunā. Viņas arī pamanās tikt nofočētas, nejauši ielidojot kadrā. Nekaitīgas, bet kaitinošas gan. Ievērojām, ka gidiem bija speciāls vēdeklītis ar ko viņas gaiņāt. Ik pa gabalam ~2 kilometriem ir vietas, kur paņemt ūdeni, lai nenoslāptu.

Nogājuši kādus 5 kilometrus nonākam akmens ēnā, kur valda patīkams 20 grādu vēsums un arī mušas mūs pamet, ēnā atrodam arī aborigēnu mākslas galerija un piktogrammas. Arī ar rakstīšanu šiem bijis kā māku tā rakstu. Vairums zīmju ir nullītes līmeņa uztīts kamolītis kas nozīmē ūdeni, dzeršanas reizes, naktis un vēl visu ko citu, tas atkarīgs no paša zīmētāja. Tad nu nesapratu kā var atšķirt uzrakstu „vieta ar 3 avotiem” no „3 dienu pārgājiena laikā”.

Ceļā pavadot pāris stundas esam atgriezušies sākuma punktā. Uz Uluru ir arī piemiņas plāksne tiem, kas rāpjoties augšā ņēmuši galu. Vai nu pakrītot un noripojot lejā, vai nokrītot ar sirdi. Pēc tam Alice Springs Royal Flying Doctors centrā mums teiks, Uluru ir ārsts un viņam katra diena ir saspringta darba diena.

Tā kā pulkstenis tuvojas pieciem, nospriežam aiziet uz kultūras centru paēst, taču nokļūstot tur ēdamvietas, jau ir slēgtas, un vienīgais var paklaiņot pa suvenīru bodēm un papētīt Didgeroo (vietējais mūzikas instruments, doba boze, ar kuru var gan uzspēlēt, gan pa galvu iegāzt) jaunos modeļus. Kādu stundu tur paslaistījušies braucam uz vietu, kur vēro Uluru saulrietā.

Saulrieta vērotāji ir daudz pāris simti. Profesionālākie uzrīko pikniku. Mēs iekožam čipsus, siermaizes, uzdzeram kolu un noliekam fotoaparāta statīvu, kamēr vēl ir vieta. Pats saulriets tiešām ir brīnišķīgs Uluru krāsa mainās no gaiši brūnas uz koši sarkanu un beigās kļūst melns. Šitā ir lieta, ko es vēlreiz labprāt noskatītos.

Tālāk dodamies uz kempingu, kļūst vēss ap 15 grādiem, kempingā iedzeram kafiju nomazgājamies un vērojam zvaigznes. Tuksneša dzidrajā gaisā tās ir tūkstošiem un Piena ceļš ir iespaidīgs.

Un tapa vakars un tapa rīts – desmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XII

2007. gada 4. jūlijs (Tennant Creek -> Alice Springs)

Pieceļamies ap 7:30, iekožam brokastis un jau 8:30 dodamies prom no Tennant Creek. Pirms tam uztankojamies ar kolu. Kola gan ir diētiskā un dienas laikā noskaidrojam, ka diētiskā kola ir tas pats, kas zeķe bez cauruma. Švaks dzeramais. Tomēr Austrālija ir iespēju zeme, jo kolas bundžiņas ir lielākas nekā latviešu.

Mūsu pirmais apskates punkts ir Devils Marbles, 114 kilometrus no Tennant Creek. Mēs jau no bērnu dienām Latvijā zinam, ka Ventas rumba ir velna darbs, un velniem patīk staipīt pa nakti akmeņus, lai veidotu ģeoloģiskus brīnumus. Tad arī Devils Marbles ar tiek uzskatīts par velnu roku darbu.

Devils Marbles aizņem aptuveni kādus pārdesmit hektārus ar dīvainiem akmens krāvumiem, no kuriem daži ir pat kādu 30 metru augsti. Sen senos laikos, tur esot bijusi monolīta klints, taču vēja un ūdens ietekmē akmens izdēdējis un noslīpējis smukas lodes, bluķus un citas ģeometriskas figūras, ka tas tiešām izskatās kā cilvēka ienaidnieka roku darbs.

Mēs atstājām mašīnu pirmajā stāvvietā un dodamies izpētīt šos akmeņus. Akmeņi ir visnotaļ drupani un izskatās kā vaļīgi sapresēti granīta gabaliņi. Nopietnāk iesperot ar kāju akmens var mierīgi sadrupt. Vienu tādu nodrupušu gabaliņu atvedu uz Latviju. Protams, apmeklējam akmeņus, kuri redzami uz visām Devils Marbles bildēm. Neviens tur neko nesargā un mierīgi var lodāt, kur vien vēlies un skatoties no vēlmes riskēt ar lauztu kaklu. Arī čūskas vietējā kamolzāles ekvivalentā nemanījām, tomēr zāle tur tāda asa, ejot ar plikiem stilbiem, tad dursta kā ar adatām.

Pastaigājušies kādu stundu pa akmeņiem, ap tiem un uz tiem, izlasījuši informācijas stendu, kur visi velna darbi piesieti vējam un ūdenim, nolemjam, ka jādodas tālāk.

Nedaudz pabraukuši kartē ievērojam UFO landing site, sapriecājamies, jo domājam, ka tur būs kaut kas līdzīgs Baikonuras kosmodromam. Izrādās, ka tas viss ir vispliekanākais tūristu pievilināšanas mēģinājums, kāds līdz šim Austrālijā redzēts. Salikti zaļi plastmasas vīreļi ceļa malā, bārs apzīmēts ar lidojošiem šķīvīšiem utt. Skaidrs, ka neviens Zorgu civilizācijas pārstāvis tādā vietā nemaz nenolaistos. Mēs arī tik zemi nenolaižamies un dodamies tālāk nepiestājuši.

Ap pusdienas laiku cilvēki sāk izrādīt vēlmi ēst, ar jautājumiem, nez kur nolikti cepumi, žēl, ka kolai cukura līmenis nulle utt. Tiek nolemts Barrow Creek piestāt un paēst. Barow Creek izrādās vieta, kur ir aptuveni četras mājas vienā rindā un kur visi ir aborigēni. Palūrot ēstūzī saprotam, ka tik ļoti jau ēst mums nemaz negribas. Un, ja jau vietējos intervē sociālās palīdzības dienesti, tad ko tad nu mums te vēl darīt. Kāpjam iekšā mašīnā un uzmanīgi, lai nenobrauktu kādu no vietējiem suņiem, dodamies uz Ti Tree pusi, kas ir tikai pēc 90 km.

Ti Tree arī ir miestiņš ar pāris mājelēm, taču ēdināšanas iestāde ir labā līmenī. Ēdamais ir garšīgs, tikai ar majonēzi priekš kartupeļu free gan ir paknapi. Visi paēdam, izcilājam vietējo darinātus bumerangus, šķēpus un sitamās nūjiņas, izmantojot iespēju pašausmināmies par mākslas darbu cenām.

Māksla viņiem ir tāda pašvaka un nemaz nav tik grūti uzzīmēt pašam. Ja, piemēram, tavs mērķis ir attainot ķenguru, tad paņem irbulīti nedaudz okeru un uzvelc, kaut ko, kas tev liekas ir ķengurs, tad sazīmē ar krāsu norobežotajā laukumā, visu, kas pēc tavām domām atrodas ķengurā iekšā, un gatavs. Otra iespēja ir likt vienkārši dažādu krāsu punktiņus uz neliela audekla gabala, veidojot smukus ornamentus. Nosauc iznākumu, Jauna vīrieša ceļš uz ezeru iekš Dreamtime un viss sit gaisā par 400 – 2500 AUD.

Paēduši sākam mērot vēl atlikušos 192 kilometrus līdz Alice Springs pilsētai. Ceļš vietām kļūst nedaudz kalnaināks un arī eikalipti kļūst zemāki un retāki. Taču vidējais nobraukto ķenguru daudzums ceļmalās gan nemainās. Un tagad tie jau tiešām ir ķenguri nevis valabiji. Nolemjam apstāties un iemūžināt šos nelaimē nonākušos dzīvniekus nākamajām paaudzēm. Apstājušies saprotam, ka tā nav laba ideja, jo nobraukts ķengurs ir ne tikai uzpūtīgs maitasputnu draugs, bet arī trūdošas gaļas smakas avots.

Netālu no Alice Springs apstājamies kalna galā un kādas padsmit minūtes vienkārši skatāmies apkārtni ir smuki sarkanas smiltis, daži krūmeļi, kas zied. Mans priekšstats par tuksnesi bija pavisam citāds.

Mūsu pirmā pietura Alice Springs ir telegrāfa stacija. Īstenībā liekas reāli dīvaini, bet fakts, jau 19. gadsimta beigās no Londonas uz Sidneju bija nepārtraukta telegrāfa līnija. Alice Springs stacija bija viens no šīs garās ķēdes posmiem. Telegrāfa stacijas tuvumā tad arī bija tie slavenie Alises avoti, kas par tādiem tika uzskatīti kļūdas dēļ. Jo slapjajā sezonā smiltis tā piesūcas ar ūdeni, ka apakšzemes upe sāk izplūst virszemē un liekas, ka tur ir lieli avoti, lai gan sausajā sezonā tur ir tikai sausa upes gultne, kā Austrālijā pienākas.

Pa telegrāfa staciju mūs vadāja gids ietērpies tā laika tērpā un stāstījums bija visnotaļ vienmuļš. Labākā lieta ko izdevās dzirdēt bija problēmas ar telegrāfa līniju. Iesākumā visi stabi bija no eikalipta, taču tos ātri vien apēda termīti. Tad, uzstādot normālus stabus, problēmas radījuši vietējie, kas priekš saviem šķēpiem zaguši porcelāna izolatoru, to šķembas ir asākas par krama šķembām.

Pavadījuši šajā 19. gadsimta modemā kādu stundu, dodamies uz pilsētu. Hoteli, kas tika rezervēts jau iepriekš mums izdodas atrast uzreiz, nokārtojam formalitātes un nonākuši istabiņās nedaudz atpūšamies pirms vakariņām.

Pirms vakariņām nolemjam aiziet uz Anzac Hill, kas paceļas pāri visai Alice Springs pilsētai un ir laba vieta, lai vērotu saulrietu kalnu ieskautajā Alice Springs. Anzac Hill ir memoriāls, kas celts par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem Austrālijas un Jaunzēlandes karavīriem, angļi viņus izmantoja, lai dzītu uz ložmetējligzdām, taupot savus karavīrus.

Saulriets, kā jau visur Austrālijā, ir superīgs. Ilgst aptuveni 30 minūtes. Ir jūtams, ka esam tuksnesī norietot saulei, kļūst nedaudz vēss pēc vietējiem mērogiem, kur jau 10 grādi ir visu laiku aukstākais laiks. Un 1950jos gados kalnos pat esot bijis sniegs. Tālāk dodamies meklēt kādu pienācīgu restorānu, kurā vakariņot. Mūsu izvēle krīt uz itāļu restorānu. Ļoti jauka vietiņa, it kā spiež uz itāļu ēdieniem, taču bija pieejams ķengura steiks. Mēs visi otrajā izvēlējāmies ķengura steiku. Tā kā ķengura gaļā ir maz tauku, tad steiks jāņem vidējas kondīcijas, citādi gaļa paliek sausa. No sākuma ķengura gaļa likās dīvaina, taču ar laiku iegaršojās, bija ok.

Paēduši devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos, jo rītdiena mums solīja galveno ceļamērķi Uluru!

Un tapa vakars un tapa rīts – devītā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XI

2007. gada 3. jūlijs (Katherine -> Tennant Creek)

Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.

Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.

Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.

Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.

Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.

Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.

Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.

Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.

Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.

Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.

Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – astotā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu X

2007. gada 2. jūlijs (Edith Falls -> Katherine)

No rīta pamodos 6:30, tikai no putnu čivināšanas. Tie kakadu laikam nekad neguļ vai arī miegs viņiem nemaz vēl nav izdomāts. Iekožam brokastis, kafiju ar desmaizi un sākam novākt telti. Telts novākšana mums tagad jau iet daudz ātrāk un arī sapakot visu izdodas kompaktāk. Lai nebūtu lieki jāņemas nolemjam telti pakot čemodānā līdz ar guļammaisiem. Kad viss sapakots atstājam kempingu un novietojam mašīnu stāvvietā.

Sākas rīta plāna daļas īstenošana, tas ir Edith fall loop iziešana. Sākas taka ar kāpienu tai pašā vakardienas kalnā līdz augšējam baseinam. Tā kā ceļš ir zināms, tad nekādas problēmas nesagādā. Tad notiek iešana uz augšējo ūdenskrituma baseinu, kas paver visnotaļ iespaidīgu skatu uz zemāk esošo līdzenumu.

Beidzot esam nonākuši pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma gultne uzskatāmi parāda, kā Edith river izskatās slapjās sezonas laikā. Izskatās, ka no kādas iepriekšējās tūristu skatu platformas ir palikuši tikai daži saliekti metāla gabaliņi. Bet arī sausajā sezonā ūdenskritums izskatās tā neko.

Nedaudz pasēdējuši ēnā un atpūtušies, kāpām augstāk kalnā, uzkāpuši augšā atradām soliņu uz kura pasēdējām un ievērtējām apkārtni. Tālāk jau viss bija vienkārši lejup kāpšana plats ceļš uz kura jau parādījās pirmie vācu tūristi un arī daži austrālieši. Visi nez kāpēc uzdeva jautājumu: “How are you today mate?”. Uz ko atbildēju: „Fine”. Tikuši mašīnā, devāmies uz Katherine pilsētu kas atradās 61 km attālumā.

Katherine, kā jau lielākā daļa NT pilsētu, ir viena liela šoseja, kuru krusto kādas trīs lielākas ielas un viss. Tā kā bijām veikuši no rīta lielus pārgājienus, tika pieņemts lēmums iet uzēst. Uzēdām vietējā karstmaižu centrā saucās laikam Subway. Maizītes bija garšīgas un arī kola nebija smādējama. Atguvuši spēkus devāmies meklēt kempingu. Kempingu atradām un tas atradās tikai ~1 km no slavenajiem Katherine termal pools. Pie tam kempingā mums vēl izdevās dabūt kempinga mājiņu četrām personām ar dušas telpu un tualeti. Uzreiz iekšā gan netikām, jo mājeli vēl tīrīja.

Tad nu devāmies uz Katherine gorge, lai izbrauktu ar kruīzu kuģīti. Katherine gorge atrodas 29 km no Katherine pilsētas. Ceļš ir neierasti daudzveidīgs ar daudz līkumiem un kalniem. Ieradušies Katherine gorge tūrisma centrā uzzinājām, ka kuģīti iespējams dabūt vairs tikai uz vakara kruīzu, kas arī bija labi. Gluži nemanot mani līdzbraucēji bija noklīduši. Tad nu kopā ar savu meiteni devāmies tos meklēt. Atradām šamos sēžam eikaliptu ēnā un spriedelējot par krokodilu blīvumu Katherine upē. Izskaidrojām situāciju, un tad nolēmām uzkāpt Katherine aizas vienā sienā, tur bija tūrisma taka 1.6 km. Bija arī tūrisma taka, kuras veikšana aizņemtu 12 dienas to mēs neizvēlējāmies praktisku apsvērumu dēļ. Kāpiens bija zašibis, kādi 70 metri uz augšu pa trepēm, kas izcirstas klintī. Bet skats no augšas ir tā vērts – redzam gan vareno aizu, protams, tikai pirmo, pavisam tādas ir 13 gabalas, no kurām smukākās esot otrā un piektā. Safočējuši dabas skatus un arī paši apskatījušies nolemjam doties atpakaļ.

Atpakaļ domājam būs citas trepes un varonīgi soļojam pa taku uz priekšu. Atrodam vietējo degvielas krātuvi un ūdenstorni, kraujas malu un taku. Dodamies vien tālāk pa taciņu, bet rodās resna aizdoma, ka blandāmies pa to pašu plato, no kura vēlamies tikt lejā. Un tiešām nepaiet ne divi kilometri, kā ceļš jau sāk iet uz leju un esam nokāpuši, tad vēl kāds kilometrs līdz mašīnai pa 45 grādiem saulē un gatavs.

Tā kā vakara reiss atiet tikai ap 17:00 nolemjam doties atpakaļ uz Katherine pilsētu. Pilsētelē aborigēni ir redzami daudz lielākos apmēros kā Dārvinā. Šamo stāvokļi ir trīs; mērķtiecīga došanās kaut kur pa ielu, tusēšana grupās zālē (iereibušā un neiereibušā stāvoklī, visbiežāk gan pirmajā), sēdēšana pie bodes. Tā kā vietējie mīl iemest pa graķītim, tad bodēs ir uzraksti vienam cilvēkam vienā dienā ne vairāk kā sešas pudeles vīna. Tai pat vakarā pa televizoru redzēju, kā vietējos taisās apbižot pavisam un ieviest sauso likumu. Bet visādi citādi aborigēni par mums nelikās ne zinis. Iepirkuši pārtikas produktus, kolu un maizi, dodamies uz kempingu, kur mājiņā saliekam visas savas mantas un nedaudz atpūšamies.

Atpūtušies ejam meklēt termālos avotus, atrodam kempinga žogā vārtiņus, kuri strādā no 6:00 līdz 20:00 atrodam arī ceļu uz avotiem. Pa ceļam mums piesienās viens sīkais, kas apjautājas vai avotos nemīt krokodili, un, ja mīt, tad kādi. Mēs turpat uz zīmes izlasām, ka mīt gan, bet tie ir freshies un nav ko raustīties. Arī sīkais nomierinās un saka saviem vecākiem: “No worries only freshies”. Bet aizejot līdz avotiem redzam, ka no krokodiliem ne vēsts, bet toties pilns ar vācu tūristiem pensijas vecumā, kas tur silda savus kaulus. Mēs novērtējam situāciju un nolemjam sildīt savus kaulus nākošajā rīta, agri, lai neviena cita nav.

Pienāk laiks lēnām doties uz kuģīša kruīza pusi, pa ceļam nolemjam apmeklēt vietējo vēstures muzeju, taču iebraucot muzejā un redzot tos krāmus, ko uzdod par eksponātiem nolemjam, labāk braukt uz Katherine gorge pa taisno. Tad nu līdz reisam nākas nobumbulēt vēl aptuveni stundu, kuru tad arī pavadām sēžot pie betona galdiņa netālu no piestātnes.

Pienāk atiešanas laiks, bet nekas neatiet, lai uzturētu ažiotāžu, daži cilvēk sāk veidot rindu citi uzķeras un rinda aug. Mums paziņo, ka mūsu kuģis aizkavējies un brauksim ar rezerves. Visi tiek uzlaisti uz kuģīša un pie stūres stājas tantuks, kas paziņo, kur var dabūt ūdeni un kur atrodas tualete. Ceļojums var sākties. Kuģītis pieder pie tā saucamajiem nenogremdējamiem un spēku tam dod divi Suzuki piekaramie motori. Saulīte ar jau pietiekami zemu un klintis sāk iekrāsoties sarkanā krāsā.

Skats ir brīnišķīgs – kuģītis brauc pa upi starp klintīm kas slejas 70 metru augstumā. Gar malu smilšu sērēs var redzēt zīmes – neizkāpt krokodilu dēšanas vietas. Tas vairāk domāts kanoe braucējiem. Pēc kāda laika uz vienas smilšu sēres tiek pamanīts krokodils, kurš izrādās esam freshie. Protams, tūristi šo fotogrāfē līdz nemaņai. Pēc brīža uz citas sēres tiek pamanīti divi bēgoši valabiji. Pēc tam pie krokodiliem pieradusi tauta nomierinās un drīz pienāk arī pirmās aizas beigas.

Lai tiktu uz otro aizu kuģītis tiek pietauvouts piestātnē un jākāto kādi 400 m ar kājām pa pažuvušo upi, jo ir taču sausā sezona. Nokļuvuši līdz otrajai aizai, nedaudz pagaidām grupas vadītāju un iesēdināti jau citā kuģītī dodamies tālāk.

Atkal tiek pamanīti daži saldūdens krokodili, taču pēc tam tiekam vesti pa vissmukāko aizas vietu līdz pašam galam. Vieta tiešām ir smuka divas paralēlas klintis un pa vidu ūdens, kuru visu vēl papildina saulriets. Atpakaļ piebraucot pārejā uz pirmo aizu, nav tantuks nespēj pareizi nolikt laivu, jo traucē zemūdens akmeņi, pret kuriem tiek dauzītas dzenskrūves. Pēc kādiem 5 mēģinājumiem, kuģelis ir piestājis un visi var doties tālāk. Tālāk gan ir kļuvis tumšs un nekas nav redzams. Atgriezušies krastā un atraduši stāvvietā mašīnu, pa ceļam nomaldoties parkā, kur mūs aplaistīja ūdens izsmidzinātāji.

Atpakaļ braucam īpaši piesardzīgi. Visi ir dzirdējuši par suicidālajiem valabijiem un ķenguriem, kas to vien gaida, lai izlektu priekšā neuzmanīgam ceļa braucējam, iznīcinot sev un mašīnu. Tā nu arī mēs čunčiņam uz 90 kmh, līdz mūs apdzen Toyota Landcruiser, kuram iesēžamies astē un nenieka nebaidāmies. Pa ceļam novērojam arī iespaidīgu uguns šovu, deg netālā eikaliptu birzs.

Atgriezušies kempingā iekožam vakariņas, uz pilnu klapi izmantojot tosteri, nomazgājamies un liekamies gulēt. Protams, skatāmies arī televizoru. Ap pulksten 0:00 Latvijas darba kolēģi sāk zvanīt, lai apjautātos, kas un kā. Telefoni tiek izslēgti.

Un tapa vakars un tapa rīts – septītā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: