Navigate / search

Ceļojums pa Austriju XII

9. jūlijs (Vīne – Bratislava – Varšava – Wigri)

No rīta ceļamies agrāk, lai paspētu paēst brokastis un tikt līdz lidostai. Brokastīs diemžēl esam aiz ķīniešu autobusa, tie jau visu rijamo ir notīrījuši pa tīro. Ar to viņiem nav pieticis, un daži pat ēd savus līdzpaņemtos roltonus. Nākas gaidīt līdz personāls uzpilda siles, un tikai tad tiekam pie ēdamā.

Lidostu nu jau mēs zinām, un tādēļ Maija, Aija, Ernests, Matīss un Kristians, tiek izsēdināti ārā tieši tur, kur viņiem pienākas. Viņi jau pēc pāris stundām būs mājās. Mums pārējiem ir plānots nakšņot netālu no Polijas – Lietuvas robežas. Par šoferi piesakās Kristaps, aizvedīšot līdz pašam galam, lai tikai ļaujot braukt. Ceļš ir tāls tūkstotis ar kapeikām.

Bratislava

Ivara plāns ierosina, ka vistuvāk būs pērties caur Bratislavu. Nolemjam klausīt, galu galā Slovākijā es neesmu vēl bijis. Būs vismaz kāda jauna valsts. Vispār tā bija laba ideja, jo visu laiku bija bānis un domājam, ka tos pāris desmit eiro, ko iztērējām pa vinjeti, ieekonomējām laika ziņā.

Visādi citādi braukšana kā jau braukšana. Kilometri skaitās lēni. Čehijā ceļa darbu rezultātā nākas pat pasēdēt pāris kilometrus garā korķī. Pēc tam redzam arī apgāztu fūri ar dzīvām cūkām. Vismaz daļa no tām ir izdzīvojušas un ganās pa vietējo biešu lauku. Es jau it kā visu to safilmēju, bet diemžēl izrādījās, ka draņķa aifonā steigā biju ieslēdzis priekšējo kameru un tādēļ cūku vietā sanāca filmēt sevi. Žēl.

Varšavā nosēdējām obligātajā korķī. Pēc tās Reinis atminējās ceļmalas krogu ko bija apmeklējis pirms padsmit gadiem un man par brīnumu arī atrada. Tur uzēdu šniceli, iedzēru alu. Alu gan nevajadzēja, tas bija reti draņķīgs pēc garšas. Un devāmies tālāk. Pēdējie divi simti stiepās kā gumija. Visādi ātruma ierobežojumi, draņķīgi ceļi, uz kuriem nevar apdzīt. Tikai ap desmitiem tikām hotelī.

Hotelis pārspēja visas gaidas. Milzīga māja meža vidū pie ezera, forši numuriņi ar internetu un televizoru.

10. jūlijs (Polija – Lietuva – Latvija)

Šī diena gan ne ar ko neizceļas. No rīta paēdam brokastis. Jāatzīmē, ka no hoteļu brokastīm ceļojuma laikā vislabākās, kuras līdz šim nācies ēst. Paēduši braucam mājās.
Korķis gadās arī šodien, bet tas pie Jelgavas, vispār ir pilnīgs trakums sēdēt korķī tik tuvu pie mājām. Lai ar kā tur nebūtu, mājās esam trijos. Izkraujam busiņu un aizvedam atpakaļ uz nomu, lai arī citi cilvēki var tikt ceļojumā.

Ceļojums pa Austriju XI

8. jūlijs (Traunkirchen – Stift Melk – Vīne)

No rīta pamostamies agrāk, iekožam brokastis, sakraujam mantas busiņā, atvadāmies no saimniekiem. Līst lietus, un nav vairs tā trakā karstuma. Kad viss ir trīs un vairākas reizes pārbaudīts, dodamies prom. Pirmā pietura nav tālu, vieta kas saucas Traunkirchen.

Pils uz ezera

Tā ir tāda pils ezerā uz saliņas, kas savienota ar tiltu. Ejam uz turieni tikai tādēļ, ka smuki izskatās. Nu labi, kad nomācies un līst lietus, tad nemaz tik smuki neizskatās. Pārejam pāri tiltiņam, apejam pilij pa saliņu apkārt. Atturam Ernestu no akmeņu mešanas ezerā. Par to tiek uzrīkots skandāls. Un dodamies atpakaļ uz stāvvietu. Kājas izlocītas, nu būs jāsēž līdz Lincai.

Lincā izveicam šopingu. Neko dižu jau nenopērku, tik vien kā noblandos stundu pa veikaliem. Vietējais Maķītis ir īsts apkaunojums, tur nav pat vietas, lai viss mūsu bars nieka astoņi cilvēki spētu paēst. Nākas ņemt rijamo līdzi un ieturēties autostrādes malā. Nekas izcils jau tas nav.

Melkas klostera sēta

Pēcpusdienā esam pie viena slavena klostera Stift Melk. No malas tas izskatās brangi un iespaidīgi. Arī parkplacis ir milzīgs. Visapkārt ir nomācies un izskatās, ka būs pamatīgs gāziens. Iesākumā pastaigājam pa dārzu, nopērkam biļetes. Ārija un Ernests nolemj neapmeklēt. Skaidra lieta – vienam nepatīk tumsa otrs jau tur reiz bijis.
Klosterī viss ir papilnam. Skaidra lieta, ka nabadzīgi viņi te nav dzīvojuši, viss zeltā un dārgakmeņos. Kā Matīss saka, pilns ar trežeriem. Gan relikviju kastītes, gan bīskapu spieķīši, baznīcu altāri un griestu gleznojumi. Iespaidīgi. Bet visiespaidīgākā vieta šeit ir bibliotēka. Vēl nevienā vietā nebiju redzējis tik daudz ar roku rakstītas grāmatas un inkunābulas. Žēl, ka te ir aizliegts fotografēt. Skatoties uz to, kā katra grāmata ir unikāla un kā mākslas darbs. Nodirnu, cik vien ilgi iespējams, lai neaizkaitinātu citus un ar nožēlu dodos ārā. Te neko pat nedod pašķirstīt. Viss ir aiz nožogojuma un/vai stikla. Teorētiski, ja esi no Vīnes universitātes un studē atbilstošu tēmu, tad grāmatu lasīšanai var dabūt.

Melkas klostera apkaime

Kad dodamies prom no klostera, iegriežos suvenīru bodē un kamēr domāju pirkt vai nepirkt vietējo baznīcvīnu, sākas īsta lietus gāze. Pufaikas man nav, lietussarga arī ne. Nākas uz busiņu doties skriešus. Visu ceļu līdz Vīnei sēžu salijis un nedaudz salīgs. Mūsu viesnīca ir netālu no Vīnes lidostas, jo dažiem no rīta ir plānots reiss, bet citi brauks pa zemi uz mājām. Viesnīca ir viena no ekonomiskākajām, kādu esmu redzējis. Istaba, kurā ierīkota pat izlietne, tualete un duša gan ir vienā stūrī atsevišķi nožogota. Neskatoties uz savu lētumu, logu rāmjos ir iemontēts spēka lauks, kas neļauj ieplūst istabā svaigam gaisam. Logu var droši atvērt līdz galam, gaiss iekšā nenāk. Taču lai vakars nebūtu galīgi tukšā, nolemjam doties uz Vīni.

Stephansdome

Sākotnējā ideja ir pastaigas pa Šonbrunnas pils dārziem. Taču, kamēr tiekam līdz centram. Te nu parādās Ivara īstās spējas, viņš ir informēts par visiem korķiem, zina kas un kā, aizbraukšana, lai ar ir nīkšana korķī, tomēr ir visnotaļ prognozējama. Kad esam pieparkojušies sākas tāds gāziens, ka pastaiga pa dārzu vairāk izskatītos pēc laivošanas pasākuma. Nolemjam ņemt metro un braukt uz centru. Stefana doms noteikti izskatīsies labāks arī lietū.

Red sky

Cerības, ka pa laiku, kamēr brauksim ar metro lietus pāries neattaisnojas. Ārā gāž joprojām. Neskatoties uz to, nolemjam turpināt ekskursiju. Tik dulnus cilvēkus kā mūs nemaz nevar tik daudz atrast. Vecpilsēta ir gandrīz tukša. Doms izskatās kā jau domam pienāks, liela baznīca, augsti torņi un izskatās, ka nesen nedaudz uzpucēts. Turpat netālu iegriežamies nelielā krodziņā, lai uzēstu vīnes štrūdeli un padzertu kafiju. Kad ejam ārā, lietus jau beidzies un debesis saulrietā ir ieguvušas brīnišķīgu sarkanu nokrāsu. Līdz ar to visa pilsēta izskatās nedaudz sirreāla. Atpakaļceļš jau ir pa pustukšu pilsētu.

Ceļojums pa Austriju X

7. jūlijs (Verfene – Eisriesenwelt – Bad Ischl)

Šodien ir mana lielā diena, izmantojot to, ka dažiem jau ceļošana ir apnikusies, es izdīcu ekskursiju uz Eisriesenwelt. Tās ir vēl vienas ledus alas, taču, iespējams, vienas no lielākajām Eiropā. Maija visu laiku centās mani no šī pasākuma atrunāt, piesaucot garas rindas pie funikuliera, tur jāvelkas pa serpentīnu ar kājām augšā, būs dikti karsts, bet alā auksts, un viņa jau tur ir bijusi. Tad nu nokomplektēju grupu no cilvēkiem, kas tur nav bijuši un speramies prom. Maija, Ernests un Reinis paliek mājās.

No pašas Verfenes mēs apskatījām tikai cietoksni, tas pa gabalu izskatās iespaidīgi un viltīgā vietā uzbūvēts. Bet tā kā esam nosolījušies tikai uz alām un tad fiksi atpakaļ, tad braucam augšā pie funikuliera stacijas. Šis ir viens varens mikroserpentīns, kurā knapi, knapi var izgrozīties tūristu autobusi. Mums nākas vilkties aiz diviem tādiem. Tas piešķir braucienam zināmu asumu, jo lielie autobusi vietām padod atpakaļ, lai izgrozītos.

Kad esam tikuši pie stāvlaukuma, mums ierāda parkošanās vietu. Vispār jau labi, tas samazina bardaku. Saģērbjamies siltāk, kam nu ir ko vilkt mugurā un dodamies pirkt biļeti. Lai tur kā nebūtu ar tām biļetēm, mēs atceramies, ka aiz mums palika pāris tūristu autobusi, un nebūtu prāta darbs iekulties aiz tiem. Tādēļ kustamies īpaši sparīgi. Lai tiktu līdz funikulierim ir divas iespējas, viena pa smuku ceļu, kur var vērot ieleju, kalnus un sauli. Otra, kur pusi ceļa nogriež ejot cauri mākslīgi izraktam tunelim. Tā kā ārā ir karsts kā ellē, mēs ejam pa tuneli. Maijai bija tiesa, pie funikuliera ir pamatīga rinda. Vagoniņš iet bez apstājas, bet līdz brīdim, kad pienāks mūsu kārta, ir jāpagaida kādi pieci vagoniņi.

Ceļš uz alu

Kad beidzot esam tikuši augšā, nolemjam nestiept gumiju un doties uz alu. Uzreiz. Nav jau tā, ka stacijā būtu ko darīt. Var jau iedzert kapiju vai apmeklēt tualeti. Ņemu Matīsu pie rokas un velkamies augšā pa serpentīnu, tam vietām ir jumts un tādēļ saule virsū visu laiku nespīd. Jāatzīst, ka iešana uz alas pusi mani pamatīgi piekausēja, taču ierakstījāmies grafikā. Ala man no attāluma atgādina putnu koloniju, pilns ar cilvēkiem, izskatās, ka mēs neesam vienīgie, kas vēlas to apmeklēt. Taču mums paveicas, līdz ekskursijai nenākas gaidīt ilgi.

Kā jau īsteniem latviešiem pienākas, esam rindā pirmie. Tā ka esmu pats pirmais, tad tieku pie karbīda lampas, ar kuru teorētiski man vajadzēs sev gaismot ceļu. Spiediena dēļ no alas nāk ārā vējs ar ātrumu uz simts kilometru stundā, vismaz tā apgalvo gids. Vispār tas ir efektīgs alas sākums, sīkākos nākas vilkt iekšā aiz rokas. Labi, ka caurvējš ar tādu vilkmi strādā tikai pie alas ieejas/izejas.

Gids mums pastāsta par to, kā ala tika atklāta tikai aizpērnā gadsimta beigās. Pajautāju ko tik vēlu? No lejas viņu esot nereāli ieraudzīt, un neviens jau baigi pa kalniem nelodāja. Bet arī viņš diez ko tālu nebija ticis – līdz pirmajai ledus sienai un tad beigušies spēki gājis atpakaļ. Gadu laikā ala izpētīta un pa to var klimst dienām, tā ir veselus 40 kilometrus gara, taču ekskursantus ved tikai pusotru stundu garā ekskursijā. Lai nebūtu jākaļ pakāpieni ledū, alā ir daudz kāpņu, kopumā mums sola 1400??? pakāpienus.

Izskatās, ka gidam šī ir kāda miljonā ekskursija šosezon, viņā nemaz nav entuziasma. Laiku pa laikam šis apstājas, lai nobļautu savu sakāmo, un virzās tālāk. Viņu vairāk aizrauj līdzpaņemtās Bikforda auklas analoga dedzināšana nevis ekskursanti. Viņu var saprast, aukla deg dikti spoži un metāla skaidiņas krīt uz trepēm. Tad viņam ienāk galvā ideja parunāties ar mani. Neko darīt, apstāstu viņam visas alas, kurās esmu bijis. Paslavēju šo, parunājam par ūdens filtrācijas iespējām vietējās klintīs. Beigās man radās aizdomas, ka viņš mani uzskata par speleologu. Labi, ka laiku pa laikam viņam nācās atrauties sakāmā teikšanai, izgaismot pa kādai ledus skulptūrai.

Verfene

Kad esam tikuši līdz tālākajam punktam un sākam iet atpakaļ, Matīss sāk čīkstēt, ka viņam salst, nav jau ar’ nekāds brīnums, te tak riņķī ir ledus. Atpakaļceļā vairs nekas daudz stāstīts netiek un nākas izklaidēties novērojot, ka kāda neuzmanīga tūrista salauzta karbīda lampas daļa slīd lejā pa ledu. Ātrums ir iespaidīgs. Cerība, ka gids, kurš mīl noiet no takas, lai paskraidītu pa ledu, kur citi nedrīkst, izdarīs tāpat, nepiepildās, puika ir dikti uzmanīgs.

Pēdējais šova elements mūs sagaida pie alas durvīm, tā kā tā palikusi atvērta, nākošā tūristu grupa nav vīžojusi aizvērt, vējš svelpj pamatīgi. Gids mēģina viņas aiztaisīt ciet. Bet kā tautā saka – dibens pa vieglu. Durvis viņu pāris reizes parauj atpakaļ, neļaujot aizvērt, visi sāk nedaudz smieties. Kad viss pateikts, tad visus izpūš pa durvīm ārā, atņem karbīda lampas un izdzen svelmē.

Verfenes cietoksnis

Vispār jau alu apmeklē nopietns tūrismu daudzums, kur beidzas viena ekskursantu grupa, sākas nākamā. Laiku pa laikam rodas nelieli sastrēgumi. Tā, ka jāapbruņojas ar pacietību. Atpakaļceļš jau ir no kalna uz leju un tādēļ vieglāks. Pie funikuliera nākas izstāvēt rindu, kad braucām augšā, tad atpakaļceļam rindas nebija. Laiki mainās. Tikuši zemāk pasēžam kafejnīcā, uzēdam salčuku un iedzeram vietējos zāļu limonādi. Vismaz tā tiek rakstīts uz bundžas, īsti jau ticēt nevar, bet garša ir tāda dīvaina.
Tad dodamies uz busiņu un braucam mājās. Mājās nevienam ceļošanas gars šajā pirmspērkona laikā nav atgriezies. Uzēdam makaronus un kaļam tālākus plānus. Reinim šķiet, ka laba ideja varētu būt Bad Ischl pilsētas un parka apmeklējums. Esot dikti smuka, šoreiz braucēju paliek pavisam maz – vien četri.

Upe

Jaunais Ivars par Bad Ischl zina visu, un tādēļ līdz centram tiekam braši. Atrodam pat, kur novietot busiņu. Grūtāk ir ar slavenā dārza atrašanu. Tajā savulaik mīlējuši atpūsties Austroungārijas varenie. Ķeizaram Vilhelmam te esot dikti paticis staigāt un vērot dabu. Reinim izdodas atrast divas vietējās tautiskās kopas pārstāves, kuras parādīšot ceļu. Ieejas maksa dārzā ir astronomiska, ja salīdzinām pret piedāvājumu. Taču mums paveicas, tā kā dārzu tūlīt slēgšot ciet, mums ieejas biļete maksā uz pusi mazāk.

Fotogrāfijas muzejs

Ja diena nebūtu bijusi tik karsta, tad varbūt dārzs man būtu paticis labāk. Grūti ir pētīt rozes, ja karstums spiež pie zemes. Nav viegli saņemties noturēt uzmanību fotomuzejā, ja tajā ir sajūta kā pirtī. Mani pilnīgi pārņem vēlme, kaut es te nemaz nebūtu braucis. Sēdējis mājās un dzēris aukstu alu. Varonīgi paciešu visu, aizeju pat uz spoguļpaviljonu, kur viss no spieģeļiem izlikts. Apmeklējam arī konceptuālo dārza paviljoniņu, kas izrādās no metāla sieta saklopēta būve. No sākuma pat negribas ticēt, ka tas nopietni skaitās mākslas objekts. Kad šķiet, ka nauda ir atsista, dodamies atpakaļ. Es nicīgi izsakos par ķeizaru un gandrīz noveļos no celiņa. Tālāko ceļa gabalu turu muti.

Bibliotēka

Pilsētiņa ir smuka, ir jau vakars un visas bodes jau ciet. Te ir tāda modīga grāmatu apmaiņas vieta, telefona būda (nu tāda kā pie britiem) ar grāmatām, kuras vari ņemt par velti. Taču ir viens liels mīnuss, lielākā daļa no viņām ir izdotas septiņdesmitajos. Un vienīgo ko varēja arī ņemt, man jau mājās bija. Tīrā neraža. Nedaudz vīlies pastaigāju vēl pa ieliņām un dodamies atpakaļ mājās. Vienīgā veiksme ir parkošanās automātā, kas man izdod veselas divas jubilejas eiro monētas kā atlikumu.
Vakarā mājās sākas somu pakošanas darbi. Rīt no rīta mums šī vieta jāatstāj, un būtu vēlams, ka viss jau ir salikts somās un nekas netiek aizmirsts.

Ceļojums pa Austriju IX

6. jūlijs (Filzmoos – Krimmlas ūdenskritums)

Šonakt bija pērkona negaiss, pamodos no pērkona grāvieniem. Forši, citādi viss jau bija uzsilis tā, ka vakarā no karstuma knapi varēja gulēt ieiet. Tas gan rada jautājumu par to, ko darīsim šodien. Ir jau grūti priecīgi kāpaļāt pa kalniem, ja līst lietus. No rīta puses pārbaudām meteoprognozi un secinām, ka aiz kalna Filzmoos ielejā saule staigā pa zemes virsu. Nolemjam doties uz turieni. Maija apgalvo., ka tur ir smuka dabas taka, kuru ir vērts apmeklēt.

Pārmaiņas pēc daļu no ceļa mēs braucam pa lietu, nav jau tā, ka saulīte man nepatiktu, bet lietus ar reizēm ir derīga lieta. Arī šeit ir maksas ceļš, tas piešķir vietai tādu kā izredzētības sajūtu, sak, gribi braukt – maksā ragā. Tuvojoties mērķim mēs nedaudz nošaujam greizi un braucam augšā pa grantētu serpentīnu pa kalnu augšā. Riņķī kalni un meži. Kad esam tikuši arī līdz pļavām, kļūst skaidrs, ka šajā vietā dzīve ir tikai ziemā, un vispār mēs esam ne tur atbraukuši. Ripinām lejā.

Bergbliks

Nezinu kādēļ, bet man tas pārgājiens nepatika jau no sākta gala. Piebraucam pie kaut kādas palielas viesu mājas, kur viss vēl ir slēgts un raušamies ārā no busiņa. Vēl labi neesam uzsākuši gājienu, kad Matīss noveļas uz ceļa un atkal viņu var pārsaitēt un pārplāksterot. Viss ir tā nedaudz nomācies , tā kā velk uz lietu. Skati, ja neskatāmies uz Ķemmi, nav nekas pārāk īpašs.

Pa ceļam atrodas mazs ezeriņš un upīte. Skaidra lieta, ka Ernestam nekur tālāk vairs nav jāiet, viņš lādē ūdenstilpnē iekšā akmeņus. Mani ar ne uz kādiem pārgājieniem īpaši nevelk, es dirnu uz soliņa. Pēc kādām desmit minūtēm Maijai izdodas daļu samotivēt, ka vajag vien iziet to taku. Nekas raušamies augšā un dodamies pa taku tālāk. Mežs bija ok, ēna un koki. Kad izejam no meža, ir divas izvēles – doties atpakaļ vai līst kalnā augstāk vēl stundu. Bērni izlemj, ka jāiet atpakaļ, un man nekas nav pretī. Atpakaļceļu Durhfallas šķirnes govis ir pamatīgi noķēzījušas, un vietām gribas, lai kājās būtu kārtīgas galošas. Aizvelkamies atpakaļ pie ezeriņa, savācam Ernestu un dodamies pie busiņa. Ja Matīss neievilktu pa busiņu ar akmeni, tad nekas prātīgs arī vairs nenotiktu.

Krimla 2

Pēc pārgājiena visi piekrīt, ka ir pienācis laiks doties uz Krimmlas ūdenskritumu. Gabals vismaz ir pamatīgs, bet man šķiet, ka tas būs tā vērts. Līdz šim es to biju redzējis tikai pa gabalu un gribējās apskatīt to tuvāk. Mani arī informēja, ka tur esot taka, kas ļaujot kāpt gar ūdenskritumu uz augšu. Neteiksim, ka ceļš uz ūdenskritumu bija viegls. Vietām bērni kļuva niķīgi, nācās viņus motivēt ar saldumiem un gudrām runām. Taču beigu beigās līdz Krimmlai nokļuvām, tur ir tīri laba maksas stāvvieta.
Te Ernests un Matīss nolēma, ka viņi ies uz tuvējo atrakciju parku Reiņa pavadībā, bet pārējie ies pie ūdenskrituma. Jāatzīst, ka iepriekšējo reizi, kad ūdenskritumam vienkārši pabraucām garām, un nospriedām, ka tur jau nemaz nekā daudz nav ko redzēt, mēs bijām nenovērtējuši ūdenskrituma takas piedāvātās iespējas. Lai arī visu laiku ir jārāpjas pret kalnu, tas ir tā vērts. Uz takas atrodamie skatu laukumiņi labi izrāda ūdenskritumu no dažādiem rakursiem. Ūdens pilieniņu varavīksnes var redzēt uz katra stūra. Viss pa smuko.

Krimla 3

Noteikti iesaku aiziet un izmirkt ūdenskrituma pakājē, pakāpaļāt pa akmeņiem, tas nekas, ka ūdens pilieniņi diezgan ātri padara drēbes un fotoaparātu slapju, ir tā vērts. Vispār jau izmirkšanas iespēja kāpjot augstāk tiek piedāvāta vēl pāris reizes. Uz dažiem skatu laukumiem praktiski visu laiku līst lietus. Vasarā, kad saule ir nedaudz nogurdinājusi, tādas vietas ir pašā laikā, lai atvēsinātos un atdzesētos.

Krimla 4

Līdz pašai augšai gan neuzvilkāmies. Sanāca tā, ka atrakciju parku lejā slēdza un bija jāiet atpakaļ pie puišeļiem, kurus lika ārā no telpām. Kristianu visi saslavēja, jo šis kā liels vīrs bija kāpis augšā kalnā bez čīkstēšanas un niķiem. Varēja manīt, ka puika ir pats lepns ar sevi. Lejā kāpšana jau rit raitāk, uz skatu laukumiņiem ar vairs neejam. Sāk gribēties ēst.

Skats uz ieleju

Matīsam ar Ernestu ir gājis visai jautri. Matīss pat ar kādiem vācu pensionāriem apmeklējis tur izstādi. Ernestam jau bail no puskrēslas, un tur viņu iekšā nevarēja dabūt. Tad ar laiku puikas iešūpojušies un šeptējušies uz nebēdu. Kad pienākam pie viņiem, abiem zobos ir kantvurste un izskatās tīri apmierināti ar dzīvi.
Tagad atlicis tāds nieks vien kā aizpērties atpakaļ uz mājām. Gabals ir labs, šurp ceļā es esmu izziņojis, ka braucot atpakaļ noteikti piebrauksim pie tās mājas, kur izkārtne sola tirgot vietējo speķi. Diemžēl atpakaļceļā aiztarkšķos un pilnīgi aizmirstu skatīties uz ceļmalas bodi. Attopos tikai, kad esam pamatīgu gabalu nobraukuši. Ekspresvakariņas ieturam Maķītī. Bērniem jau ir zināma atkarība no kartupeļu frī un kolas. Pēc tam neviens vairs busā nebļauj, ka grib ēst, un mājās tiekam veiksmīgi.

Ceļojums pa Austriju VIII

5. jūlijs (Altausee – Loser – Sāls raktuves)

Šodienas plānā ir nopietns pārbrauciens pa Alpu kalniem. Netālu no Altausee ir maksas šoseja, kura ved augšā uz Loser kalnu, jeb latviski Lūzera kalns :) Celiņš ir varens serpentīns, kur pat katram pagriezienam ir piešķirts savs numurs un tiek norādīts augstums virs jūras līmeņa. Kad esam tikuši augšā, atklājas, ka šo vietu ir iecienījuši arī paraplānisti un delatoplānists. Laikam viņiem te ir kāda augšupejošā gaisa strāva. Pāris jau plodzenās pa gaisu, un bariņš vēl gatavojas.

Starta vieta

Arī mēs sākam gatavoties, izlādējam mugursomas. Man īsumā izstāsta šodiena plānu, es jau kā vienmēr neesmu painteresējies, ko precīzi mēs esam ieplānojuši. Plāns izrādās pavisam vienkāršs, mēs ar Kristapu dodamies pārgājienā, bet pārējie tusēsies pie kalnu ezeriņa. Līdz ezeriņam ir neliels kāpiens, tā kā Ernestu nes Reinis, tad man kāpšana ir viegla. Vispār jau smuks skats, apakšā redzams Altausee, bet augstāk kalni. Vienīgais, kas nedaudz kaitina, ir karstums, šī atkal ir diena, kad saulē ir pāri trīsdesmit un, iespējams, pat visi četrdesmit. Tādēļ nolemju paņemt līdzi arī kaut ko dzeramu, ja nu gadījumā uznāk slāpe. Tomēr vasaras vidus, un ej nu sazin vai varēs kaut kur sniegu atrast. Abi ar Kristapu dodamies ceļā. Kad esam tikuši garām ezeriņam un sākuši rāpties augšā pa kalnu taku, Kristaps attopas, ka paķēris līdzi mikroautobusa atslēgas. Nekas, nākas vien viņam jozt atpakaļ, lai atstātu tās pārējiem. Nevar tak zināt, cik ilgi mums tas pārgājiens vilksies. Ja nu palikušie sadomā iet atjaunot ūdens krājumus.

Kalnu ezeriņš

Kad Kristaps ticis atpakaļ, varam sākt iet pa īstam. Takas sākums ir diezgan aizraujošs, diezgan daudz nākas rāpties augšup ap sienu. Nav jau grūti iežu noslāņojumi erozijas rezultātā ir izveidojuši tādas kā neregulāras kāpnes. Pa tām tad arī nākas kāpt. Lai viss nebūtu pavisam vienkārši, tad vienā rokā turu fotoaparātu un otrā ūdens pudeli. Jo aukstāk rāpjies, jo krāšņāki skati paveras.

Logs

Arī pati daba ir piestrādājusi, vienā vietā klints sienā izveidoti tāds kā logs uz ieleju lejā. Nevaru jau galvot, ka to nav izdarījuši uzņēmīgi cilvēki tūristu pievilināšanai, bet izskatās dikti smuki. Atvelkam elpu, ievērtējam skatu un dodamies tālāk. Kalna galā atrodam mazu reliģiskā kulta celtni. Tas nav nekāds brīnums, savulaik viņi tādas sabūvējuši bezmaz vai katrā kalnu galotnē. No šejienes redzams arī mūsu pārgājiena attālākais punkts. Kalns, kas dominē pār Atausee ezeru, tam galā uzbūvēts krusts.

Kalnu taka

Tagad sākas kāpšana lejup, lai tiktu uz nākamo kalnu. Lejā iešanu nedaudz sarežģī tas, ka taciņa reizēm kalpo arī par strauta gultni. Nākas iet pa dažāda kalibra akmeņiem, kas to vien gaida, kad kāds neuzmanīgāks gājējs sagribēs izmežģīt potīti. Lejā tiekam veiksmīgi, taču sākot kāpienu augšā iestrēgstam aiz priekšā gājējiem. Nākas labu gabalu lēnām vilkties nopakaļus, līdz atrodas vieta, kurā apdzīt.

Skats uz Altaussee

Galamērķī atrodas iebetonēts dzelzs krusts un smuks skats uz apkārtni. Izskatās ka te aktīvi strādā arī vietējo putnu piebarotāju biedrība. Te ap cilvēkiem labprāt grozās vietējie putneļi, kas cer un arī dabū tūristu maizes drupačiņas. Atpūšamies pavērojam apkārtni un dodamies atpakaļ.

Altaussee no augšas

Paejamies nedaudz atpakaļ un dodamies gar pirmā kalna otro pusi atpakaļ uz ezeriņu. Kamēr priekšā ir labi iemīta taka, tikmēr nav nekādas problēmas. Brien kā pa lielceļu, var skatīties taureņus, neizkusošo sniegu un citus tūristus. Laiku pa laikam var atrast kādu šortkatu, kas pa pāris metriem saīsina ceļu. Taču pienāk vieta, kad īsti vairs nevar saprast, uz kurieni jādodas. Lejā vai uz veco funikulieru staciju. Izlemjam par labu funikuliera stacijai. Ejam un tad pārdomājam, ka labāk kāpsim lejā, jo tur no funikuliera stacijas ved govju serpentīns. Govju serpentīns no parastā atšķiras ar to, ka viņš ir pamatīgi noķēzīts. Acīmredzot Austrijā populārākā govju šķirne ir nevis Limuzīna, bet Durhfalla. Lai vai kā lejā noklundurējam veiksmīgi. Un sev par nožēlu konstatējam, ka lēmums ir bijis nepareizs. Tagad nākas doties uz stāvlaukumu kāpjot augšā pa asfaltu.

Deltaplāns

Gabals ir uz kādu pusotru kilometru, it kā jau iešana pa asfaltu un līdzeni, bet no tā nāk augšā tāds atstarotais karstums, ka liekas, ka ej pa pannu.
Vienīgais, kas izklaidē, ir deltoplānistu sarunas gaisā, tie tur lidinās un sarunājas. Kad esam nonākuši pie mikroautobusa ar nožēlu konstatējam, ka pārējie nemaz vēl nav atnākuši. Atstāju Kristapu par galveno un pats dodos meklēt. Uzlienu atkal pie Lūzera ezera, un tur jau viņi ir. Visu laiku čilojuši pie ezera. Piknikojuši, bērni vārtījušies pa ezera dubļiem, Ernests mētājis tajā akmeņus. Vienu vārdu sakot, labi pavadījuši laiku. Saku, ka jādodas tālāk, paņemu Ernestu ielādēju viņu mugursomā un dodamies lejā. Tikuši busiņā, uzrīkojam eksprespikniku, iekožot no rīta piemājas maiznīcā nopirktās bulciņas.

Random kalns

Tagad ir pienācis laiks vēl vienai atrakcijai – sālsraktuvei. Tā kā Hallštates sālsraktuves mēs izbrāķējām, tad pie Altausee atrodamās, šķiet, būs labu labās. Protama lieta, ka līdz tām mēs aizbraucam tikai tad, kad nupat nupat ir aizgājusi ekskursija. Mums vēl nieka četrdesmit minūtes jāpagaida. Nopērkam biļetes un savīkšamies uz gaidīšanu. Apskatām vietējo suvenīru bodi. Nekur vēl neesmu redzējis tik dārgu sāli kā šeit. Acīmredzot viņi te tai klāt jauc platīna putekļus, citādi man ir grūti izskaidrot to, ka pārsimts grami ar nātrija hlorīdu maksā virs divdesmit eiro. Sāli nepērkam, Maija nolemj, ka viņai vajadzētu iedzert kafiju. To var dabūt hotelī turpat blakus. Kas dīvaini, kafiju pagatavoja viesnīcas administratore.

Pazemes baznīca

Pārējo laiku pavadām sēžot pie ieejas sālsraktuvēs un spēlējot Candy Crush Soda. Maija, Reinis un Ernests raktuves neapmeklēs. Iemesls triviāls – Ernestam nepatīk tumšas alas, un kādam viņš ir jāpieskata. Ekskursijas sākumā mums izsniedz speciālus tērpus, lai pašu drēbes nepievilktos ar sāls kristāliem, un tādējādi mēs dārgo sāli neiznestu no raktuvēm nesamaksājuši. Matīsam nevar atrast viņa izmēra drēbes, un tādēļ viņam visu laiku nācās cīnīties ar nošļukušām biksēm. Iesākumā mēs kādu kilometru dodamies iekšā kalnā. Gids stāsta gudrības, ka sālsraktuvēs visas ejas esot ar slīpumu uz izeju, lai vieglāk stumt vagoneti, tādēļ, ja nu apmaldās drošākais ir iet uz leju, tad skaidra lieta, ka tiksi arī ārā. Raktuvēs ir nedaudz virs nulles. Tāpēc, ja sanāk ilgāk uzkavēties klausoties par sāls kristāliem vai pētot apakšzemes baznīcu, tad sāk uznākt drebulis. Sāls racēji ir tikuši pat pie svētās, tā savulaik dikti esot pievērsusies kristietībai, bet tētis ne un ne. Iespundējis meitu uz trīs gadiem apakšzemē bez saules gaismas. Bet šī tik un tā neesot atteikusies no savas pārliecības, nācies galēt vien nost. Tad nu vietējie savos mundieros inkorporējuši pogas pēc viņas nodzīvoto gadu skaita un tur vaļā trīs pogas, kas simbolizējot tumsā pavadītos gadus.

Pazemes koncertzāle

Šīs raktuves ir slavenas arī ar vienu atgadījumu Otrajā pasaules karā. Hitleram esot bijusi ideja izveidot mega mākslas muzeju Berlīnē. No okupētajām teritorijām šis uz šejieni savedis salaupītos dārgumus, noglabājot kalna dziļumā, kamēr iekaros pasauli. Taču, kad sākusi svilt pakaļa, nolēmis raktuves ar visām gleznām uzspert gaisā, ievedis tajās kastes it kā ar marmoru. Taču vietējie strādnieki palūrējuši kastēs, a tajās stāv elles mašīnas! Puikas pa nakti kastes izveduši no raktuvēm ārā un sametuši aizā. Fīrers ta Fīrers, bet pēc kara kaut kur būs arī jāstrādā. Ej un atjauno raktuves. Mantu dala joprojām, un ne visiem mākslas priekšmetiem ir īpašnieki atradušies. Pēc šīs zāles nošļūcam pa kalnraču slidkalniņu uz koncertzāli, noskatāmies pasaules rašanās šovu un dodamies atkal pusotru kilometru pa tuneli ārā. Pa ceļam uz izeju Matīss man daudz un dikti stāsta par minecraft niansēm un pārspriež, ko varētu bez sāls izrakt šajās raktuvēs.

Tikuši ārā, salecam busiņā un dodamies mājās atpūsties.

Ceļojums pa Austriju VII

4. jūlijs (Zalcburga)

Šodienas plāns ir pavisam vienkāršs. Aizbraukt un apskatīties Zalcburgu. Daļa tajā jau ir bijuši, man tā ir tāda pilsēta, kuru es vienmēr esmu vēlējies apskatīt. Runā, ka tur esot smuka vecpilsēta un brangas baznīcas. Ar to man vajadzētu pietikt. Ir vēl viens plāns iepirkties, un te es esmu nodomājis nomainīt vecos Ivarus pret jaunu. Iepriekšējā vakarā esmu izpētījis visus TomTomu modeļus un esmu sapratis, kurš būs tas, kas vedīs atpakaļ uz Latviju.

Uz Zalcburgu tiekam bez nekādām problēmām, lasot ceļazīmes un meklējot pilsētas centru. Bišķi grūtāk nācās ar stāvvietas atrašanu. Augstuma ierobežojumi daļu no tām padarīja mums par nederīgām, bet neko derīgu mēs nespējām atrast. Konstatējot, ka esam tikuši no ceļa prom, braucām atpakaļ un otrajā piegājienā Mirabellas laukuma tuvumā tādu atradām gan. Izkāpjot ārā nākas konstatēt, ka karstums ir mežonīgs. Ēnā pie trīsdesmit, uz asfalta pie četrdesmit.

Zalcburgas dārzi

Nekas, ejam pastaigāt pa Mirabelles dārziem. Tiem nav ne vainas, izskatās, ka īsts tūrisma un kāzinieku magnēts. Ķīniešu te ir ka biezs, pašiņu kāti kā mežs. Te ir goda lieta uzņemt video ar telefonu par tēmu “Pastaiga pa Mirabellas dārziem”. Man jau sen ir pazuduši kompleksi pagaidīt līdz kāds nofotografēsies. Nepieklājīgi, bet negrasos te visu dienu dirnēt. No sākuma eju pa saules apspīdētajiem celiņiem, taču beigās skats velk uz ēnainajām alejām.

Tiltiņš

Pie izejas (vai ieejas) no dārza var atrast Mocarta dzīvesvietu. Ja ticam visām plāksnēm, tad Mocarts Austrijā ir uzvedies ne sliktāk kā Ļeņins, visur dzīvojis vai nakšņojis. Mocarta mājā iekšā neejam, nav mūsu stilā. Mēs dodamies pāri tiltiņam, kas ir nokrauts ar kāzinieku sastieptām piekaramajām atslēgām. Īsti nevar saprast, degradē viņas pilsētvidi vai nedegradē. Vispār jau izskatās smuki. Ernestam noteikti patīk un tādēļ Zalcas upes šķērsošana nedaudz ievelkas.

Tikuši pāri pie vecpilsētas stāvam un gaidām, kamēr visi savācamies atkal kopā. Kāds cits tūrists man entuziastiski pastāsta, cik liela Sisi fanāte ir viņa meita. Turpmāk zināšu, ka nevajag veikala skatlogos ar pirkstu rādīt uz Mocarta konfektēm un smieties. Pārējiem pie reizes izstāstu savu versiju par Mocarta konfekšu rašanās vēsturi. Tā ir aptuveni šāda.

Kādu vakaru Mocarts neēdis atminējās, ka viņam jāskrien spēlēt pijole uz vietējo konzertzāli. Lai paēstu, pa ceļam iebāzis kabatās pāris šokolādes kumpetes. Taču steidzies tā, ka par kumpetēm aizmirsies. Kad nākamajā dienā atminējies, tad atklājis, ka kabatā kumpetes savēlušās bumbā, kas aplipusi ar zeltainās kabatas oderes diegiem. Tā viņam ienācis prātā ražot savā vārdā nosauktās konfektes.

Patiesība ir daudz triviālāka un stāstu maitājošāka, Mocarta končas izgudrojis kāds konditors un ar to nodrošinājis sev iztikšanu visam mūžam.

Zalcburgas baznīcas

Vecpilsēta ir smuka, bet no ceļa līdz Residenzpalz atmiņā palicis vien Red Bull veikals. Laukums ļauj pavērst skatu uz Zalcburgas domu, baznīca izskatās nudien iespaidīgi. Taču vēl iespaidīgāk izskatās kalna augšā redzamais Hohenzalcburgas cietoksnis. Pie baznīcas savu vietu ir ieņēmuši tirgotāji. Jauno derību šamie nemaz nav lasījuši un nesaprot, ka pie tempļiem nav ko vairot savu mantu, pārdodot ledusskapju magnētiņus nabaga tūristiem, kas karstuma apdulluši nezina ne rīta, ne vakara. Ernests baznīcā iet iekšā nav ar mieru, viņam nepatīk tumšas alas. Matīss gan ir gājējs. Šeit kā pa brīnumu iekšā laiž pa velti, ja grib, var iemest ziedojumu.

treasure

Iekšā baznīca kā baznīca līdz atrodam ieeju pagrabā. Mēs ar Matīsu uzreiz dodamies pētīt dandženu. Kas zina, ko atradīsim. Plānojums ir pavisam vienkāršs, un teorētiski te saglabājusies baznīcas pirmā altārvieta, tur iekārtota lūgšanu zāle. Matīss pasludina tur esošo objektu par trežeru, kas atrasts, un varam doties tālāk.

Hochersalzburg cietoksnis

Tālāk plānā ir cietoksnis. Maija, Reinis un Ernests atsakās tur doties, mēs pārējie gan esam gatavi gājēji. Lai būtu interesantāk, karstumā velkamies pa kalnu uz augšu. Skati jau ir superīgi, taču saule beidz nost. Tikuši līdz ieejai es sev par pārsteigumu atklāju, ka cena par ieeju neatšķiras (galvot nevaru, bet rūgtums sirdī ir palicis) no cenas lejā. Teorētiski mēs te varējām neiesvīstot uzbraukt ar funikulieri. Nekas, pērkam biļetes un dodamies aplūkot cietoksni.

Rāceņu dzimta

Būve ir iespaidīga, un cik var noprast, apsaimniekota bezmaz vai no romiešu laikiem. Mūsdienās bez suvenīru bodēm te atrodama ekspozīcija veltīta cietokšņa vēsturei. Ieroču un spīdzināšanas rīku muzejiņš. No tā prātā iespiedies ģerbonis, uz kura attēloti rāceņi. Ar Aiju nospriežam, ka te reiz valdījusi lepna Rāceņu dzimta, kas tos vien ēduši un visādi citādi pārtikuši dzīvojuši. Muzejā ir forši vēss, un saule ar virsū nespīd.

Zalcburga

Vēl te atrodams marionešu muzejs. Var paskatīties uz Trūpšova ģimenīti un atvērt skapi, no kura ārā lien skelets. Darīt te ir ko uz pāris stundām. Ja vēl ir vēlme apmeklēt ekskursiju pa cietokšņa mūriem, tad vēl var stundu pielikt klāt. Mēs ekskursiju neņemam, jo uz to būtu jāgaida vismaz pusstunda. Ernestam lejā esot apnicis mūs gaidīt, dodamies uz funikulieri un braucam lejā. Laiks kātot atpakaļ uz mikroautobusu. Pa ceļam gan ieejam saldējuma kafejnīcā un uztankojamies ar piena produktiem.

Pēc tam dodamies iepirkties, tieku pie jaunā Ivara, grāmatu veikals iepirkšanās centrā gan ir angļu mēlē nabadzīgs, bet vāciski kaut ko pasākt lasīt nav īsti dūšas. Atpakaļceļā nolemjam paskatīties ko smuku un nobraucam gar Wolfgangsee. Noteikti reiz šis ezers ir nesis kādu Kūtspakaļas nosaukumu līdz Mozarts kļuva slavens un ar savu spozmi nodzēsa veco nosaukumu. Tā kā ir brīvdiena un karsts, tad visa ezermala ir noklāta ar atpūtniekiem. Te beidzot noder tie divi vārdi, kurus es vācu valodā protu – Schoene Unterwaeshe. Pa ceļam vēl iepērkam šausmīgi dārgus ķiršus, kuri tiešām esot vietējie, Reinis paņem ķiršu kauliņu degvīnu. Vakarā to smeķējot viņam vēl sanāks konflikts ar divgadīgo mazdēlu Ernestu, kurš līdz sirds dziļumiem apvainosies. Neskatoties uz neatlaidīgiem pieprasījumiem vectēvs viņam tā arī neko neielēja!

Ceļojums pa Austriju V

2. jūlijs (Liechtensteinklamm – Erlebnispark Urzeitwald – Gosausee)

Šodien rīta plānā mums ir došanās uz vietu, kas oriģināli saucas Liechtensteiner Klamm. Arī šo vietu es agrākos ceļojumos esmu redzējis un šo to pat atceros. Vispār visi ir tik labi informēti par šo vietu, ka pat Ivara palīdzība vairs nav vajadzīga. Kā jau visos publiskos objektos, arī šeit pirms paša objekta ir vairākas auto stāvvietas. Standarta pieeja ir necensties braukt uz pirmo vistuvāko, bet noparkoties otrajā. Pirmā parasti ir pārbāzta, bet otro visi ignorē. Nevar teikt, ka vietas vēl būtu daudz, bet busiņam pietiek. Izkāpjam ārā un dodamies uz aizu.

Liechtensteinklamm 1

Pa velti Austrijā var redzēt tikai kalnu pa gabalu, arī par ieeju aizā ir jāmaksā. Galu galā viņiem tak jāuztur visi tie gājēju celiņi, kas nodrošina aizkļūšanu no viena aizas gala līdz otram. Vispār var manīt, ka kopš iepriekšējās reizes (pirms daudziem gadiem) te ir veikti daži uzlabojumi, dēļi ielikti jauni, no akmeņiem sargājošie tīkli spīd kā tikko uzlikti. Pati pārvietošanās notiek pa pusotra līdz trīs metra platu celiņu, visur barjeras, lai kāds entuziasts fotografējot, objektīva pārsvērts, nenoveltos lejā upē. Sajūta gan tāda kā gadatirgū, cilvēki ir visur. Nākas iekļauties masā un soļot uz priekšu.

Liechtensteinklamm

Kopumā iespaids ir labs, tagad pārmaiņas pēc spīd saule, iepriekšējā reizē, kad es te biju, bija nomācies. Un saules gaismā jau viss izskatās smukāks. Matīss un Kristians ir braši soļotāji, laiku pa laikam gan jāpaskatās, lai neskrien pa trepēm un skatās, kur liek kājas. Ernests izmanto vectēva pakalpojumus, un tiek nests. Galā atrodama neliela vieta, kur piesēst un atpūsties. Nolemjam apsēsties arī mēs un nedaudz iestiprināties. Ernests, protams, ir galvenais ēdājs. Atpūta ir tīri tā neko, grauz maizi un skaties uz ūdenskritumu. Kad nu viss ir izpētīts un ievērtēts, var doties atpakaļ. Uz otru pusi mūs nekāds ūdenskritums vis negaida, bet gan suvenīru tirdziņš. Pa ceļam Kristians gan mani mēģina pievērst kristīgai ticībai, izskatās, ka viņiem skolā kāds pamatīgi skalo smadzenes jau pirmajā klasē. Nekas, nākas parunāt par ģeoloģiju un dinozauriem. Saldējuma pārdevējiem mēs, protams, vienaldzīgi garām neejam, šodien tak ir dikti karsts laiks.

Ūdenskritums

Nākamais ievērības cienīgs piedzīvojums ir izbraukšana no stāvvietas, pastaigas laikā tā jau ir piepildījusies un, lai ar busiņu tiktu ārā, nākas diezgan papūlēties. Tālākajos plānos mums ir nedaudz mājās atvilkt elpu un tad aizvest bērnus uz tuvējo atrakciju parku.

Ja skatāmies Erlebnispark Urzeitwald mājaslapā, tad šķiet, ka viss ir ļoti jauki, un bērniem būs ko darīt. Tas arī atrodas netālu no mājām, labi ja piecu minūšu brauciena attālumā. Ieejas maksa gan ir iespaidīga, taču kasiere mums izkalkulē vislētāko variantu. Ieejot atrakciju parkā ir skaidrs, ka parka labākie gadi ir jau vismaz piecu gadu attālā pagātnē. Krāsa nolupusi, daļa no atrakcijām lāga nestrādā. Un šķiet, ka viss pasākums būs totāla izgāšanās.

Untitled

Ernests atsakās doties tālāk par Kembrija periodu. Tur atrodas dīķītis ar putaplasta trilobītu. Uz tā muguras bērni var kuģot pa dīķīti. Ernestam tas trilobīts nemaz nav vajadzīgs, dīķa malā atrodas akmentiņi un tos viņš met iekšā dīķī. Ar šo lietu viņš nodarbojās vismaz pusotrus stundu, ja puiku nesa prom, viņš skaļi protestēja un joza atpakaļ pie dīķīša. Matīss ar Kristianu gan izmēģināja visas piedāvātās iespējas, izbrauca ar lapseni (kā ar lidojošo lapsu), nofotografējās ar mamutiem, plostoja pa lielāku dīķi un lidoja ar perodaktilu. Beigās viņi atklāja trubu ar strautiņu, pa kuru varēja šļūkt uz leju un palika tur līdz pašām beigām. Īsumā var teikt, ka bērniem patika, es gan biju nogarlaikojies līdz nāvei. Jāatzīst, ka Austrijas mežos ir viena liela priekšrocība, te nav odu. Ja Latvijā līdzīgā vietā es jau sen būtu pārvērties par odu ēdamgaldu, tad te nemanīju nevienu pašu. Arī ar dunduriem viņiem te ir paknapi, pāris gan nositu, bet nekādu uzmācīgo baru te nebija.

Kad pienāk atrakciju parka slēgšanas laiks, mums nākas doties projām. Bērni noguruši, un neviens īpaši neprotestē, pat Ernests uz beigām ir gatavs atstāt savu Kembrija dīķi un izlidot ar Akmeņogļu perioda lapseni.

Vakara plānā mums ir Gosausee apmeklējums. Varētu padomāt, ko tur atkal vilkties, jo vakar jau tur bijām. Taču Aijai ir ienākusi galvā spoža doma, ka vakarā ezers saulrietā izskatīsies vēl labāk nekā pusdienas laikā. No bērniem par līdzbraucēju piesakās tikai Ernests, pārējiem puišeļiem ir mainkrafta sesija, no kuras viņi nudien nevarot atrauties, atstājam viņus Reiņa uzraudzībā.

Dachstein saulrietā

Aijai izrādās taisnība, saule rietot smuki iekrāso atlikušos ledājus sarkanīgā krāsā. Esam tāda spara pilni, ka nolemjam apiet apkārt pirmajam ezeram vēlreiz. Cilvēku tagad praktiski nav, ir arī vēsāks. Austrijā šajās dienās valdot nenormāls karstums, vismaz tā apgalvo vietējie un nodarbojas ar siena vākšanu. Tāpēc vēss vakars ir pašā laikā. Jāatzīst, ka šī ir viena no foršākajām pastaigām visā ceļojuma laikā. Kalni vakarā izskatās vienkārši brīnišķīgi.

Gosausee saulriets

Kad ceļš apkārt ezeram pieveikts, saule jau ir norietējusi. Sākotnējā ideja apskatīt ezeru arī mēnessgaismā tiek atlikta, jo Mēness lēks vēl tikai pēc pāris stundām, un nav īsti skaidrs, kad šis izlīdīs no kalnu virsotnēm, lai apspīdētu ezeru.

Ceļojums pa Austriju IV

1. jūlijs (Gosausee – Hallstatt)

Šorīt sākas ceļojuma pirmā īstā diena. Un nolemjam, ka nav ko knapināties, iesim uzreiz vissmukākajā pārgājienā, kas šajā apkārtnē atrodams. Tā ir diezgan vienkārša taciņa, kas ļaus visiem iesildīties pārgājienam, aptuveni sešpadsmit kilometrus gara, bet pa salīdzinoši līdzenu reljefu. Pārgājienā ietilpst trīs ezeru apskate – Vorderer Gosausee, Gosaulacke un Hinterer Gosausee. Par to, ka taka ir laba, es zinu noteikti, jo pats tur kādiem deviņiem gadiem jau esmu staigājis. Lai izvairītos no burzmas, ceļamies un brokastojam salīdzinoši agri.

Gosausee klasika

Izrādās, ka mēs neesam vienīgie, kuriem ir ideja no bariem izvairīties ar agrumu. Gosausee stāvlaukums ir visnotaļ pilns, toties stāvvieta ir bez maksas. Sadalām mantas, Matīss ar Kristianu ir pietiekoši lieli, lai paši varētu ceļu noiet, Ernestu vismaz turpceļā uzņemos stiept es. Šis ir no tiem ezeriem, kas tiešām jāredz, ūdens tik dzidrs, ka tajā atspoguļojas visi kalni, no krasta var redzēt Dachstein masīvu ar visiem ledājiem. Saulainā laikā skats ir vienkārši izcils. Tādēļ pirms gājiena uzsākšanas kādu laiku pavadām vienkārši skatoties ainavu. Un ko tur slēpt, Reinis iedarbināja vietējo atrakciju, kura rāda, kā ar šo ezeru palīdzību tiek iegūta elektroenerģija. Forša lieta, visur tek ūdens un strādā sūkņi. Tā kā man visu laiku uz muguras savā somā sēž Ernests, es tomēr ierosinu doties ceļā.

Gosausee uz hoteli

Cilvēkus uz takas nākas sastapt laiku pa laikam, bet tā kā tā ir laba braucama ceļa lielumā, tad nekādas problēmas tas nesagādā. Kad esam tikuši garām Vorderer Gosausee, sākas kāpums pret kalnu un iešana kļūst grūtāka. Soli nedaudz palēnina Ernests, kas vietām vēlas iet pats, viņam nedaudz jūk puses, kā likums, viņš ir gatavs iet uz otru pusi. Tad viņš mēģina piespiest mammu, lai tā nes viņu rokās. Parasti tas beidzas atpakaļ somā. Matīss ar Kristiānu turas braši, nečinkst un iet. Matīss laiku pa laikam sevi un citus uzmundrina ar tekstu: “Kas tad mūsu ģimenei ir desmit kilometri, tāds nieks vien ir.”

Jāatzīst arī, ka es nekad neesmu sapratis, kura no peļķēm pēc pirmā ezera skaitās Gosaulacke. Šogad, izskatās, te ir bijis sausums, un īsti to ezeru nemaz nevar saskatīt. Taču paveroties atpakaļ redzams skaists skats ar Vorderer Gosausee. Gājiens no pirmā uz otro ezeru ir visgrūtākais ceļa posms aplī, jo jāiet pret kalnu, riņķī lielākoties ir tikai mežs, un ir tikai pāris vietas kur noķert seebliku un bergbliku. Kalni lielākoties ir tikai virsotnes aiz kokiem. Lai nebūtu absolūti garlaicīgi, vietām ir izvietoti strautiņi un nelieli ūdenskritumiņu. Gar takas malu vietām ir ūdens ņemamās vietas. Es gan, zinot, ka tepat augstāk kalnos ganās govslopi, atsakos to mēslu novilkumu dzert, jo nekur nav rakstīts par zarnu nūjiņu īpatsvaru tajā. No mūsu grupas daži gan pieturas pie, manuprāt, maldīga pieņēmumu, ka izkusušā ūdenī, kas notecējis pa kalnu uz leju, nekā slikta nevarēs būt. Uz to es atgādinu, ka izīrētajā apartamentā ir tikai viena tualete, un rinda pie tās manī līdzjūtību neizsauks.

Ir arī cilvēki, kas ir pavisam slinki, un tos par attiecīgu samaksu uz takas galu aizvedīs traktors ar piekabi. Kontingents pārsvarā ir pensionāri un mazgājēji. Vēlāk mēs viņus visus redzēsim, atgūstot iztērētās kalorijas ēstūzī. Skaidra lieta, ka viņi visas vietas ēnā jau būs aizņēmuši. Iespējams, ka ir kaut kāds prieks nobraukt to gabalu piekabē, bet man šķiet, ka ar kājām vai velosipēdu ir daudz foršāk.

Hinterer Gosausee kafūzis

Trešais ezers Hinterer Gosausee ir mazāks, taču arī visnotaļ smuks. Tālajā galā ir ierīkots kafūzis, un lai motivētu bērnus, apsolu viņiem uzsaukt saldējumu. Pa ceļam uz ēšanu ir tikai viens palielāks ūdenskritums. Kafūzī diemžēl vēl nav izgudrota saldējamā iekārta un saldējumu vienkārši nepārdod. Lai atjaunotu cukura līmeni asinīs, paņemam kolu un vīnes strūdeli. Šai vietā ir atrodama viena no krutākajām lauku tualetēm šajā pagastā. Te nav vienkārša būdiņa ar sirsniņu durvīs un caurumu dēlī. Te viss ir kā pie cilvēkiem, kur tikai vēl nav izgudrota skalojamā kaste.

Hinterer Gosausee

Ieturējušies dodamies atpakaļ. Matīsam viss ir nedaudz apnicis, tādēļ šis niķojas, nākas iesēdināt viņu Ernesta somā un nest, tāpat, lai uzlabotu garastāvokli. Pēc kāda laika viņu no somas izlaižam, taču te viņu iegāž vēlme visur būt pirmajam. Puika uz ceļa nogāžas un pamatīgi nobrāž ceļus. Nākas veikt sanitāro pieturu un bērnu salāpīt. Tas nozīmē plāksteru salīmēšanu, pārsaitēšanu. Nedaudz pasēžam pie Hinterer Gosausee ēniņā un atpūšamies.

Dahštaina

Lejā uz pirmo ezeru norikšojam visai raiti. Neviens vairs neniķojas, visi izklīduši paši pa sevi, Ernests ir nolēmis paņemt diendusu, Kristaps viņu nes atpakaļ. Ejot pa taku pretējā virzienā, redzamas citas ainavas, un tās nebūt nav iepriekšējo atkārtojums. Pirmajā ezerā gar vienu krastu ir klintīs izkalta ceļa vieta, tur savulaik vietējie jaunieši auto ņēmuši galu, par to izlikta piemiņas plāksne. Turpat atrodas arī alpīnistu treniņa ceļš, kur gribētāji var kāpelēt pa klintīm gar ezera krastu. Tā, izskatās, ir populāra izklaide.

Tikuši galā, pagaidām atpalicējus, iestiprināmies ar saldējumu. Cilvēku ir jūtami vairāk nekā no rīta, tirdziņš kļuvis aktīvāks, un arī gājēju ir daudz vairāk. Mēs dodamies uz busiņu un braucam uz mājām ēst launagu un atvilkt elpu. Mājas nav tālu, pat ne desmit minūtes, ko braukt.

Hallstatt

Kad elpa atvilkta nospriežam, ka nav ko gurķoties un jābrauc uz Hallštati. Šī pilsētiņa ir no tām, kurā es gribētu dzīvot, smuka un pie ezera. Var skatīties kalnus un ūdeni, cik vien lien. Pirmais aplauziens sanāk, kad nevaram atrast busiņam stāvvietu, visas ir paredzētās tikai vieglajām automašīnām ar augstuma ierobežojumu. Mums vienīgā iespēja ir atstāt autobusu stāvvietā par 20 eiro, kas tomēr ir nedaudz padārgi. Griežam riņķī un braucam mājās. Tomēr paveicas, vienā no tuneļiem atrodas stāvvieta, kurā varam noparkoties.

Ernestam braukšana ir tīri labi patikusi, tādēļ viņš pie ārā kāpšanas uztaisa nopietnu skandālu. Tad nu tādu brēcošu stiepjam viņu pa trepēm lejā uz pilsētas centra. Trepes ne ar ko īpaši neizceļas, vien divas jaunkundzes mēģina iepozēt uz pilsētas fona. Ja jau mugurā leopardādas kleita, tad jau noteikti iepazīšanās sludinājumam.

Hallstatt šahs

Hallštate patīk ne tikai mums. Vietējie zina stāstīt, ka Ķīnā uzņēmīgi ļaudis ir uzbūvējuši pilsētiņas repliku, un tagad no ķīniešu tūristiem ir grūti atkauties. Līdz ar to pat vakarā pilsēta atgādina ķīniešu kvartālu ar eiropeisku apbūvi. Nākas uzmanīties, lai ar pašiņu kociņu kāds tev neizbaksta acis. Ķīnieši fotografēšanos vispār uztver ļoti nopietni, kājas jāsaliek pareizi, jāsmaida, jāieņem īpaša poza. Redzam ķīniešu meitenes cītīgi fotografējam savu kāju nagus uz laukuma fona. Iespējams, tādas bildes tai galā kotējas.

Hallstatt panorāma

Mēs nedaudz pablandāmies pa centru, atrodam vietu, kur pirms daudziem gadiem iestiprinājāmies. Apmeklējam vietējo baznīcu, pēc Prāgas zeltītiem brīnumiem, šī liekas vienkārša. Pasēžam ezera krastmalā un izdarām secinājumus. Pirmais, ka kādreiz bez ķīniešiem bija kaut kā mājīgāk (laikam ksenofobija). Otrais, tā kā busiņu darbalaikā nav kur atstāt, tad sāls raktuves mums nāksies apmeklēt citur. Pastaigājam pa promenādi, aplūkojam vietējos suvenīru veikalos nopērkamos minerālus un dodamies atpakaļ uz mājām.

Ceļojums pa Austriju III

30. jūnijs (Prāga – Gosau – Vīne – Gosau)

Šorīt ceļamies agri, jo priekšā garš ceļš mērojams. Tā kā lidostā būs jāsavāc pārējie ceļojuma dalībnieki, tad plāns ir sekojošs: braucam uz Gosau pa taisno, pa ceļam iepērkam pārtiku, Āriju atstājam gatavojot vakariņas, un pārējie braucam uz lidostu sagaidīt. Ja viss izdosies, tad uz vienpadsmitiem vakarā vajadzēt būt mājās jau pilnā komplektā. Tādēļ šodien nekādi apskates objekti nav ieplānoti.

Paēdam brokastis, nododam viesnīcas atslēgas un ejam uz busiņu. Tavu brīnumu – priekšējais ritenis tāds pamīksts, tagad beidzot saprotam, ko tas zilais indikators mums vēstīja. Mierina doma, ka gaiss tik ātri ārā neplūst un mierīgi var braukt. Tuvākajā benzīntankā piepumpējam riepu un dodamies Austrijas virzienā. Pirmā dienas pauze paiet uz šosejas, visu laiku braucam un braucam. Pa ceļam piestājam Lincas iepirkšanās centrā un iegādājamies sākotnējos pārtikas krājumus, kuriem vajadzētu pietikt kādām pāris dienām. Kristaps jautā par tuneļiem Austrijā, mēs ar Reini nez kādēļ esam pilnīgi droši, ka nekādi tuneļu mūsu ceļā negadīsies. Kad tas paziņots, parādās pirmais tunelis.

Gossau

Līdz Gosau esam tikuši pēcpusdienā. Mājas saimniekiem ir siena laiks, bet par mūsu ierašanos priecīgi. Izkraujam mantas, saņemam dzīvokļa atslēgas, tam nav ne vainas – četras istabas, virtuve, vannas istaba. Un pats galvenais – skats uz kalniem. Mājas saimnieks gan ir skeptisks par mūsu laika plānošanu un apgalvo, ka no Vīnes tik ātri atpakaļ netiksim, bet nu lai jau mēģinot. Papildus viņš pastāsta, kur var nopirkt maizi, kad notiek vietējie tirdziņi, kur dabūt pienu un olas. Mēs iestiprināmies un dodamies uz Vīni.

Sākumā vienā no pārvadiem nedaudz sajaucam virzienu un kādas desmit minūtes tērējam, lai nonāktu kur paredzēts. Lieki piebilst, ka man uz Ivaru ir nopietnas dusmas. Kad esam tikuši Lincas apkaimē, busiņa panelis atkal izmet samazināta spiediena brīdinājumu. Benzīntankā mums izdodas atrast arī vaininieku, riepā ir maza nagliņa. Apspriežamies un nolemjam, ka ar tādu riepu braukt nav prāta darbs, un tādēļ nolemjam riepu saremontēt. Benzīntanka darbinieks izstāsta mums, kur atrodas riepu remonts, un dodamies uz turieni. Tas nozīmē, ka lidostā noteikti nebūsim laikā.

Vakars uz šosejas

Tagad sākas neliela epopeja ar caurās riepas lāpīšanu. Izslavētais riepu serviss darbu beidz 17:00, tā ka ierodamies 17:05, tad paši vainīgi – bode ciet. Noķertais darbinieks, kas nav pamanījies laikus notīties, pārsūta mūs uz blakus servisu. Servisā dzīvā rinda uz pāris stundām, ja gribot, lai gaidot, ja gribot ātrāk, lai ejot pie priekšnieka. Priekšnieks viņiem strādā kasē, laikam jau bija pa dienu apnicis tur dirnēt, un šis bija pilns ar vēlmi palīdzēt. Sākumā noteica skādi, pēc viņa principiem riepa, kurai nagla ir pirksta tiesu no malas nav atjaunojama. Tā sakot par klientiem ar’ jānes atbildība. Tādēļ tika piedāvāts izmantot rezerves riteni.

Procesā uzzināju daudz kā jauna, Ford Tranzit visi štrumenti noslēpti zem priekšā sēdētāja beņķa. Vispār jau visa nomaiņa turpat stāvlaukumā ilgu laiku neprasīja un pēc kādām divdesmit minētām bijām atpakaļ uz ceļa. Vienīgi tagad rezerves riteņa vietā mums bija caura riepa.

Ceļu līdz Vīnes lidostai Ivars aptuveni zināja, taču uz beigām atkal esam spiesti vadīties pēc zīmēm, lidostā atklājās vēl viena problēma, standarta parkingā busu nemaz nav iespējams novietot – pa augstu. Beigu beigās nedaudz kļūdījāmies un noparkojāmies īres mašīnu stāvvietā.

Nakts

Lidostā mūs sagaida Maija ar Ernestu, Aija, Matīss un Kristians. Kad visi savākti, dodamies uz stāvvietu un štukojam, kā tikt laukā no tās, mums jau neviens karti izbraukšanai nedos. Kamēr visi sasēžas, Reinis pie vietējā sarunā, ka par 4 eiro viņi mums barjeru pacels. Tādi nu tie Europecar darbinieki ir pa velti neko nedarīs. Tiekam ārā, un sākas garais pārbrauciens uz Gosau. Bērni uzvedas labi, nekaujas un neraud. Mājās esam ap divpadsmitiem. Ir pilnmēness, un kalni izskatās visnotaļ smuki.

Ceļojums pa Austriju II

29. jūnijs (Legnica –Prāga)

No rīta ceļos agri, mums taču vēl jāpaspēj apskatīt Prāga! Tā kā esmu pamodies ātrāk pirms norunātā brokastlaika, tad nolemju paskatīties, kas labs atrodas uz man numuriņa balkona. Izrādās, ka balkons ir viens visiem numuriņiem. Pa to var apiet apkārt gandrīz visai viesnīcas ēkai, nedaudz pafotogrāfēju vietējo baznīcu, ar prieku no saviem augstumiem konstatēju, ka busiņš stāv turpat, kur noparkots.

Sprīdītis

Brokastis viesnīcā ir labas, te izskatās tūristu grupas, kuras pārvietojas lielajos autobusos, neapmetas, tādēļ par vietu pie cīsiņu bļodas nemaz nav jācīnās. Pabrokastojuši sakravājam mantas, izčekojamies un dodamies pastaigā pa pilsētu. Laika jau ļoti daudz nav, tādēļ aizstaigājam tikai līdz tuvākajai baznīcai. Kā jau mazpilsētās pienākas, blakus baznīcai atrodas arī centrālais laukums. Nekā ievērības cienīga – tikai smuki sakopta pilsētiņa. Bez baznīcas ievērojams objekts ir arī kāds vietējais “Sprīdītis” – statuja puišelis ar mugursomu. Šķiet, ka viss apskatīts, un dodamies uz busiņu. Katafalks jau aizbraucis darbos, būs kādas agrākas bēres gadījušās? Mašīnai visi logi veseli, nevienam nav bijusi interese par busā atstāto mantību, soda kvīti par neatļautu parkošanos ar’ neatrodam. Super, varam braukt uz Prāgu.

Ivars tiek degradēts uz nevajadzīgu vismaz līdz Prāgas viesnīcai. Navigācijai tagad izmantojam veselo saprātu un vakar pirkto karti. Visa štelle šķiet pašsaprotama, uz Prāgu var aizbraukt tikai pa vienu ceļu, un problēmām nevajadzētu būt. Vienīgais ievērības cienīgais atgadījums līdz Čehijas robežai ir kaut kādas lampiņas mirgošana kontrolpanelī. Tiek veikts zvans brālim, kurš saka, ja tā nav sarkana, tad brauciet vien tālāk. Vēlāk gan izrādījās, ka lampa pārbauda riepās spiedienu, un vispār mums ir neliela problēma. Drošības pēc iebraucām benzīntankā, lai pārbaudītu riepās spiedienu. Busiņa izīrētāji nez kādēļ bija pārpumpējuši viņas par veselu pus atmosfēru un vienai nedapumpējuši pusīti. Nekas, izlīdzinām spiedienus atbilstoši normai un ar padarīta darba sajūtu dodamies tālāk.

Vispār jau braukājot šādā veidā galvenais ir laikus nopirkt vinjeti, tādu uzlīmīti, ko ielīmē logā, lai parādītu, ka esi ieguvis tiesības izmantot vietējās ātrgaitas šosejas. Parasti viņas pārdod pierobežas benzīntankos. Tā kā cenas ziņā nav lielas atšķirības, tad pērkam tādas, kas būs vēl derīgas braucot atpakaļ uz Latviju.

Prāgas panorāma

Viesnīcu Prāgā atrodam pārsteidzoši ātri, pat neticu mūsu veiksmei. Tā gan atrodas pilnīgā nomalē, bet tikai “pusstundas” attālumā no centra. Esam atkūlušies pa ātru, un tādēļ iečekoties vēl nevaram. Saņemam no viesnīcas administratores karti un norādi, kā ar sabiedrisko tikt līdz centram un šaujam prom. Pirmā norāde ir augšā pa kalnu līdz autobusam. Dodamies augšā pa kalnu, bet pamanāmies atrast nepareizo autobusu pieturu, labi ļaudis pieturā mums parāda pareizo ceļu. Kad autobusa pietura atrasta, nākamais uzdevums ir dabūt biļeti. To varot dabūt tuvākajā veikalā. Tuvākie veikali ir kādi trīs. Šnabja bodē neko tādu nepārdod. Varbūt arī pārdod, bet ķīniete – pārdevēja vienkārši nesaprot, ko no viņas grib. Dodamies uz pārtikas bodi, tur pārdevēja arī ķīniete, un viņa saprot, ko mēs vēlamies. Taču biļetes viņai ir tikai trīs. Nekas, vienam nāksies braukt pa zaķi, taču pēkšņi negaidīts notikumu pavērsiens – atrodas arī ceturtā biļete. Vēlāk ar “atpakaļprātu” secinām, ka tādās bodēs biļetes pirkt nav visai liels prāta darbs, jo mums iesmērēja pusotrstundīgās biļetes, lai ar’ mūsu plāniem pietiktu ar pusstundas. Trešais posms ir iekāpt autobusā un aizbraukt līdz metro stacijai. Metro stacijas ideja man dikti patīk, jo es kolekcionēja metropolitēnus, ar kuriem man ir nācies braukt, to gan vēl nav daudz (Maskava, Londona, Milāna, Turīna, Hongkonga, Singapūra, Parīze, Vīne, Berlīne, Barselona). Stacija saucas Flora un brauksim līdz pašiem Hračaniem, kāpēc uz turieni, man nav ne jausmas, bet ja jau Reinis saka, ka tā būs vislabāk, tad tā jau arī būs.

Vita katedrāle

Izkāpuši Hračanu metro stacijā, dodamies uz Svētā Vita katedrāli. Svētā Vita dzīvesstāsts ir elpu aizgrābjošs, un kā jau īsteni svētam cilvēkam pienākas, viņš miris savas ticības dēļ. Taču starp spīdzināšanām viņš ir paspējis izdzīt ļaunos garus no Diokletāna dēla, izvizināties ar eņģeli. Un pēc nāves spējis parādīties kādai kundzei un parādīt savu nāves vietu (vietu, kur eņģelis bija viņu atstājis guļam uz zemes). Par to viņam Prāgā uzcelta brīnumskaista katedrāle. Vispār viņa ir patiešām iespaidīga un dominē pāri visai vecpilsētai. Skaidra lieta, ka te nu ir pilns ar ķīniešiem, kuri tagad ir pamanījušies iekļauties jaunajā selfiju stiku modē. Tāpēc skats uz laukumu baznīcas priekšā ir pavisam jancīgs. Lieki piebilst, ka, lai ar baznīcas priekštelpā var iekļūt par brīvu, tad, lai tiktu tuvāk altārim, ir jāpērk biļete. Nezinu, ko par to teiktu pats Jēzus, bet varbūt, uzrādot kristāmzīmi, iekšā varētu tikt pa velti. Kristāmzīmes man nav, tādēļ pat nemēģinu.

Kārļa tilts

Nedaudz izejam loku pa vecpilsētu, viņi te ir pamanījušies pat veselu ielu padarīt par maksas pasākumu. Nu tik dikti mani viņa neinteresē, lai es par to vēlētos maksāt naudu. Tā vietā pagrūstījies starp ķīniešiem, izbrīvēju vietu uz skatu laukuma, no kura paveras skats uz Prāgu. Pieklājības pēc nodirnu te pāris minūtes, mēģinot dabūt taisnu horizontu savās bildēs un kāpju lejā. Nākamā pietura Kārļa tilts. Tā kā tilti vislabāk izskatās no malas, tad sākumā aplūru slaveno Kārļa tiltu no cita tilta. Izskatās tiešām tīri tā neko, tikai tāds pamelns, diez vai tā bija arī pašā sākumā. Tikai pēc apskates no malas dodos uz pašu tiltu.

Šekspīra veikals

Maniem ceļabiedriem par nožēlu es nejauši atrodu grāmatveikalu, kurā pārdod lietotas un jaunas grāmatas angļu valodā divos stāvos, daudz plauktu utt. Īsumā es iegāju iekšā dodot pārējiem ceļa biedriem brīvo laiku. Biju kārtīgs un ilgāk par desmit minūtēm grāmatbodē nepavadīju. Nav jau arī tā, ka man ko īpaši vajadzētu, es vairāk iepazinos ar piedāvājumu. Zinātniskās fantastikas un fantāzijas piedāvājums bija tikai viens plaukts, tādēļ daudz laika nepagāja. Vienīgais, ko nožēloju, ka komiksu piedāvājumā noskopojos un nenopirku Maus.

Suns

Pēc grāmatterapijas biju gatavs doties uz tiltu. Godīgi sakot man patika, īpaši statujas nepētīju, bet vietām pa ausu galam paklausījos ekskursiju vadītāju stāstīto citām grupām. Centrālais tēls uz tilta ir kāds suns un svētais. Apgrābstot Jāni no Nepomukas tiek garantēta atgriešanās Prāgā, suni savukārt apgrābsta tie, kas lāga neprot atšķirt Jāni no suņa, vai vienkārši apgrābsta visu, kas spīd. Pieskaršanās sunim nedod neko. Es nekam rokas klāt neduru, nevar jau zināt, kad apgrābstītāji pēdējo reiz ir mazgājuši rokas.

Megapulsktenis

Ar tālākie plāniem mums ir švakāk, nav īsti idejas uz kurieni iet nu, varētu jau uz Vaclava Havela laukumu, bet varētu arī apskatīties pārējo vecpilsētu. Tad Ārija atceras, ka te esot viens baigi labs pulkstenis, kas rādot apaļās stundās apustuļus. Diemžēl mūsu zināšanas Prāgā vēl nav tik labas, un atlikušajās piecās minūtēs uz šo elpu aizgrābjošo šovu nepaspējam. Kad atrodam pulksteni, ir  jau desmit pāri diviem. Verķis gan ir smuks, krāsains ar daudzām astroloģiskām zīmēm, vienu vārdu sakot to ieraudzījis, gribēju redzēt arī slavenos apustuļu automātus. Savulaik pirms elektrības izgudrošanas, tas esot bijis kaut kas neparakstāms.

Tā kā pusdienas laiks jau ir pagājis sākam domāt par ēšanu. Man ir ideja, ka varētu aiziet uz kādu krogu, kas uzurpējis Šveika vārdu un iedzert alu tur. Reinim gan ir citas idejas, viņš apgalvo, ka būtu grēka darbs, apmeklējot Prāgu, neiet uz krogu “Pie Fleka”. Krogu atrast bija visnotaļ viegli. Reinis, kurš, manuprāt, māk pamatlietas pajautāt praktiski jebkurā Eiropas valodā, lēnā garā, aptaujājot garāmgājējus, nosaka pareizo azimutu un pēc kāda laika, lai ar ne pa optimālāko ceļu, klāt esam, bez nekādas kartes izmantošanas un adreses nezināšanas. Par krogu varu teikt patiešām labs, gan knēdlihi, gan alus. Sevišķi jau alus. Nopirku pat piecus litrus līdzņemšanai. Rekomendēju. Nedaudz gan krita uz nerviem vietējais rezidējošais akordeona spēlētājs, kas kroga atmosfēras radīšanai, laiku pa laikam nospēlēja kādu Rozenštrauha kaverversiju vietējā apdarē. Kad tieku ārā no kroga esmu jau nedaudz “kunga prātā”, bet uz līdzsvaru vēl ietekme nav jūtama.

Prāga

Dodamies skatīties to pulksteni ar visiem apustuļiem. Nākas gan kādas padsmit minūtes pagaidīt, bet redzams, ka šajā laukumā tā ir galvenā izklaide. Piesēst ir praktiski neiespējami, jo bomži visas sēdvietas ir stratēģiski ieņēmuši un izguļ palaunadzi, un izplata aromātu. Kustīgās figūriņas apskatīt ir sanākuši pārsimts cilvēki, pūlis ir tā neko. Pulksteni kāds meistars ir uzbūvējis jau piecpadsmitajā gadsimtā, un varu derēt, ka tā ir bijusi skatītākā izklaide visā pilsētas vēsturē. No mūsdienu viedokļa jau var pavīpsnāt, kas gan tur ir – koka apustuļi pa kārtai palūr pa logiem, un nāve skandina zvanu. Bet savulaik šī noteikti bija top lieta, par kuru savā ciemā stāstīt un stāstīt. Pēc šova beigām dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Tur nokārtojam formalitātes un dabūjam istabiņas atslēgas.

Ir jau vēls vakars un taisos iet gulēt, pa televizoru rāda interviju ar grieķu premjeru, kas apgalvo, ka parādīs Eiropai pigu un naudu ar’ dabūs. Viesnīcas koridorā vācu jauniešiem un jaunietēm ir sācis riesta laiks, visu laiku kāds vai kāda spiedz un tiek skaļi aizvērtas durvis.

%d bloggers like this: