Navigate / search

Mile 81 by Stephen King

Mile 81 by Stephen King

Šis izrādījās viens no Stīvena Kinga īsajiem stāstiem nevis vesela grāmata. Stāstelis satur sevī labi ja simts lapaspuses un izlasās ātrāk nekā to varētu vēlēties. Lai vai kā, man viņš palīdzēja īsināt laiku kādā no Milānas lidostām, kur miglas dēļ tika atcelti pāris reisi, tajā skaitā arī manējais.

Kas tad īsti notiek tai 81. jūdzē? Tur atrodas pamests izklaides parks, kuru dodas izpētīt viens no galvenajiem stāsta varoņiem. Viņa vecāki mīl iedzert, viņa brālim ir citi rotaļu biedri un, lai paceltos savu vienaudžu acīs, zēns dodas izpētīt pamesto vietu. Katram, kurš ir lasījis S.Kinga darbus, jau ir skaidrs, ka pamestas vietas nemaz īsti pamestas nemēdz būt, tur mīt vampīri, ļauni spoki vai vismaz atrodas vārti uz paralēlo realitāti. Puika gan neko tādu neatrod, tik vien kā iespēju noprovēt šņabi un izgulēties uz pieputējuša matrača. Vismaz sākumā.

Kopumā grāmata reducējas uz scenāriju, kurā lieta, kas līdzīga automašīnai, ēd cilvēkus. Tas Stīvena Kinga daiļradē nav nekas jauns kaut vai „ From a Buick 8”, tur arī mašīna bija vārti uz citu pasauli vai pat kas vairāk, „Christine” stāsts, kas patiktu katram automīlim, par mašīnu, kas pati salabojas, bet ir greizsirdīga. Pāris varoņu iekšējās pārdomas bija jau dzirdētas iepriekšējos stāstos. Piemēram, puikas iekšējais dialogs ar sevi bija gandrīz tas pats kā „Salems Lot” stāstā. Tā, ka ja esi izlasījis gandrīz visus viņa darbus, tad ķeksīša pēc neiztikt arī bez šī.

Neteiktu, ka stāsts būtu dikti izdevies – lieku 7 no 10 ballēm. Nav slikts, bet priekš Kinga nedaudz pa švaku uzrakstīts. No otras puses stāsts nebūt nav zemē metams, ir jau tas Kings pēdējos laikos meties uz misticismu, bet katrs stāsta dalībnieks tiek iezīmēts ļoti labi un neskatoties uz to, ka pazīsti viņu labi ja pāris lapaspuses, tu jau sāc just viņam līdzi.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem I

20. maijs

Šoreiz mēs nolēmām doties nelielā izbraucienā uz Vāciju. Ceļojuma plānošanu kā vienmēr bija uzņēmusies Maija, un es tradicionāli nemaz neiespringu par jautājumiem, kur brauksim, kur dzīvosim un ko skatīsimies. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem braucieniem, mums līdzi būs galvenais līdzbraucējs Matīss. Tā kā dēlam vēl nemaz nav gads, tad viss pasākums tiek pakārtots tieši viņam. Vecaistēvs viņam sarūpējis speciālu sēdeklīti, ar kuru viņu var ērti nest uz muguras. Neviens no plānotajiem maršrutiem pēc ilguma nepārsniedz pāris stundas, lai Matīsam nepaspētu apnikt. Nevienā maršrutā nav būtiskas augstuma izmaiņas, tas gan, lai nesēji viņu nesot nepārstieptos. Un visi maršruti ir apļveida ar atgriešanos sākuma punktā.

Galvenais satraukums bija, kā Matīss pārcietīs lidojumu. Mums katram ir nācies lidot lidmašīnā, kurā visu lidojuma laiku kāds mazulis brēc nelabā balsī. Tā nu paņēmām līdzi krūzīti ar ūdeni, lai puika dzerot atdabūtu vaļā aizkritušās ausis, mīļāko spēļmantiņu – datorpeli un devāmies uz lidostu. Lidostā mums noveicas, jo Airbaltic bērnus un to pavadošo delegāciju apkalpo VIP biznesa klases check-in. Arī bagāžās kontrolē nav nekādu problēmu. Mūsu plāns ir aizlidot uz Cīrihi, tad paņemt Zigfrīda jau rezervēto automašīnu autonomā un doties uz mūsu plānoto apmešanās vietu Kühberg ciematiņu Vācijā.

Matīss

Uz lidmašīnu mūs aizved autobuss, pirms aizvešanas gan nācās kādas desmit minūtes stāvēt viņā un gaidīt atiešanā. Matīss visiem apkārtējiem notestēja jaku materiālus, bez uzmanības netika atstāti arī mobilie telefoni. Pie iekāpšanas lidmašīnā nododam bērnu rateļus (vēlāk izrādīsies, ka tā ir visnevajadzīgākā manta visā ceļojumā) un ieņemam sēdvietas. Kā par brīnumu Matīss lidmašīnā nemaz neniķojas un īpašu kreņķi pacelšanās un nolaišanās brīdī neķer. Nekādas emocijas – tusē vien tālāk. Labi, bērnu drošības josta tā gan viņam lāga nepatika, un sēdēt mammai klēpī ar nemaz negribējās. Bija arī nedaudz niķošanās, bet kopumā lidojumu aizvadīja daudz labāk nekā mēs bijām cerējuši.

Ford focus

Cīrihē sagaidām bagāžu un dodamies pēc automašīnas. Kamēr Zigfrīds kārto formalitātes, mēs ar

Maiju dodamies iepirkt kaut ko ēdamu. Ēdamais aprobežojas ar kolu un pāris bagešveidīgām sviestmaizēm, nekā labāka tuvējā lidostas kioskā vienkārši nav. Tikuši pie mašīnas pirmais uzstādām Ivaru, lai šis palīdz mūs aizvest līdz Kühberg. Izrādās, ka veicamais ceļa gabals ir ~180 kilometrus garš un paņems divas ar pusi stundas.

Bodensee

Ceļš ar neko īpašu neizceļas, ir nomākusies un lietaina diena, tā kā nekādi bergbliki vai alpenbliki mums nespīd. Matīsam ar braukšana nekādu prieku nesagādā un puika niķojas uz pilnu klapi. Riedbergpass ir vienīgais ievērības cienīgais objekts, tas gan ir vairāk serpentīniem bagāts kalnu ceļa gabals. Protams, arī Bodensee nav peļama lieta, tomēr lietus un zemie mākoņi nekādus izcilos skatus nepiedāvā.

Pirms braukšanas uz viesu māju iegriežamies vietējā veiklā Lidl, kur iepērkam pārtiku. Jāatzīst, ka pie kases mani pārdevēja nošokēja, sakot ka Visa kartes viņi nepieņemot, totāls sviests. Labi, ka Zigfrīdam bija šīs veikalu ķēde iemīļotā Mastercard karte. Ja godīgi, tad Vācijā bija pirmā reize, kad manu Visa karti neņēma pretī, kaut ko tādu es nekur vēl nebiju redzējis. Pērkot ēdamo mani gan māca šaubas vai mūsu izvēlētajos apartamentos maz būs ledusskapis, nemaz nerunājot par plīti, kur cept olas ar speķi. Maija gan apgalvoja, ka tur viss ir.

Maijai, izrādās, ir taisnība; mūsu apartamentos ir gan pilnībā aprīkota virtuve, gan vannasistaba, televizors ar mobilā telefona lieluma ekrānu, trīs istabas un liels balkons ar skatu uz kalniem. Bērniem tiek piedāvāta iespēja apskatīt teliņus, kaziņas un izbraukt ar poniju. Tam visam gan ir viena būtiska blakusparādība, kas raksturīga daudzām Vācijas lauksaimnieku sētām – mēslu čupa sētmalē, kas vienmēr garantē svaigas vircas smaku atverot logu vai izejot uz balkona. Izskatās, ka šī štelle ir „industry standard” vismaz tur. No sākuma nedaudz kaitina, bet ar laiku jau cilvēks pierod pie visa kā. Pozitīva lieta ir, ka Vācijā odu nav vispār. Nezinu vai nu viņi tos tur nav izgudrojuši, varbūt odi nemaz nezina par tādas vietas eksistenci, varbūt agrāk tur dusts lietots cītīgāk nekā PSRS, bet fakts ir fakts – odu nav.

Interesantas ir arī vācu gotiņas, visas ar zvaniņiem. Zvaniņu nozīmi tautsaimniecībā īsti neizpratu, laikam jau, lai kalnos noklīdušo lopeli vieglāk atrastu. Varbūt, lai šie jau no savas teliņu bērnības sajuktu prātā un ne par ko citu kā ēšanu nedomātu. Lai vai kā esam noguruši un liekamies gulēt.

Intelektuāls jautājums LXXXVII jeb kā tad tur īsti bija?

IMG_3447

Tātad, reiz dzīvoja divi studenti Jānis un Pēteris. Abi bija ļoti spējīgi matemātikā un visu semestri pelnīja tikai desmitniekus. Bet tā nu sagadījās, ka eksāmena dienā viņi bija nedaudz aizdzērušies pavisam citā pilsētā, kas atradās patālu no augstskolas. Tā viņi eksāmens nokavēja. Tomēr abi studenti nemeta plinti krūmos, un devās pie matemātikas profesora. Sak, braucām uz eksāmenu, bet, še tev, mašīnai pāršauj riepa un nekādi netikām. Varbūt ir iespējams eksāmenu nokārtot tagad? Profesors padomā un saka: „Kāpēc gan ne!”.

Studenti tiek nosēdināti katrs savā auditorijā un saņem eksāmena uzdevumus. Lapas viena puse satur uzdevumu piecu punktu vērtībā, bet uz lapas otras puses uzrakstīts jautājums deviņdesmit piecu punktu vērtībā – Kura automašīnas riepa pārsprāga? Kāda ir varbūtība, ka abi studenti atbildēs vienu un to pašu?

Neliela blandīšanās pa Franciju III

Šorīt pamostoties atklāju, ka kuģošanas plāniņš atkrīt, jo ārā laiks ir reti riebīgs. Viss nomācies un izskatās, ka līs. Patiesībā mani jau nemaz nevelk visu dienu blandīties pa jūru ar kuģi. Tālab, iekoduši brokastis, dodamies uz La Rochelle atrodamo akvāriju. Pa ceļam uznāca neliels lietutiņš un mēs muzejā nonācām nedaudz izmirkuši, lietussargi jau ir priekš vārguļiem.

Akvārijs, jāatzīmē, ir diezgan iespaidīgs priekš tādas mazas pilsētiņas. Iesākumā tevi iebāž lifta paveidā, kas simulē nolaišanos okeāna dzīlēs. Simulācija tā ne visai, bet mazākiem bērneļiem varētu patikt. Protams, ka paši pirmie akvāriji tiek apskatīti ar īpašu rūpību, lai gan nevarētu teikt, ka ekspozīcijas ir izcilas. Labākā šķita Atlantijas okeāna simulācija ar austerēm, zivīm.

Katram akvārijam klāt ir tā tilpums litros, tas dod diezgan reālu priekšstatu kāds spiediens ir jātur akvārija stiklam. Zivis ir klasiskās, nu tādas, kuras redz visos nopietnos akvārijos. Jaukas ir zāles, kur vesela siena ir 800 000 litru akvārijas, pa kuru ņemas dažāda puccūķa lieluma zivteles, ieskaitot haizivis.

Ar laiku man sajūtas notrulinājās un kādu brīdi akvāriji vairs interesanti nešķita. Interese atgriezās vērojot Pakavkrabja pūliņus apmesties atpakaļ uz kājām. Pakavkrabis, tā saucamā dzīvā fosilija, dzīvo ASV piekrastē un ir saglabājies nemainīgs no Paleozoja. Patiesībā viņš ir lielāks radinieks zirneklim nevis krabim.

Tālāk pavēroju mazos Nemo un tad dodos uz akvārija megahitu 1 250 000 litrīgo akvāriju. Tur tiek dota iespēja vērot haizivis, tā arī kādas desmit minūtes nosēžu skatoties, kā peldas dažādas zivtiņas, cerot, ka kādai no haizivīm aizkritīs širmis un tā sadomās iekost ar kādu no zivtelēm. Diemžēl manas cerības nepiepildās, haizivis un zivtiņas peld šurpu turpu un neviens nevienu neēd.

Pie izejas apmeklējam suvenīru veikaliņu, kurā pārstāvētos suvenīrus, tikpat mierīgi var nopirkt arī Rīgā, ja izdomā kā ar flomi zem zivtiņas magnētiņa pierakstīt La Rochelle. Jā, grāmatas par zivīm gan bija vesels lērums, tikai diemžēl franču valodā. Ārpusē mūs savukārt gaida lietutiņš, virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tiktu pie mašīnas.

Redzot, ka La Rochelle dzīves nav, nolemjam doties uz pārdesmit kilometrus attālo Rochefort. Tā kādreiz bijusi franču flotes militārā osta. Iepriekšējā dienā vienā bukletiņā esam redzējuši pusbūvētu franču fregates Hermione repliku, tā kā šitādas lietas mūs interesē, vismaz mani ar Atvaru, nolemjam doties uz to muzeju.

Ivarā esmu ielicis aptuvenu adresīti, tādēļ mašīnu atstājam pie jahtu ostas. Nekādi nesaprotu, kā tie jahtu īpašnieki, ja viņiem rodas vēlme izbraukt, dabū jahtu ārā no stāvvietas. Vienai otra no jahtām stāv iespiesta starp vēl piecām. Tad nu pēc nelielas pastaigas pa jahtu ostu atrodam arī jūraslietu muzeju.

Nopērkam biļetes gan uz pašu muzeju, gan uz Hermiones apmeklējumu. Pats muzejs tā viduvējs, pirmā izstāžu zāle parāda mums virvju vīšanas mākslu, mezglu siešanu. Noskatījos filmiņu kā mehanizēta virvju vīšana un dodos uz nākamo trīšu zāli. Tur parādīts trīša spēks, katrs kurš vēlas var cilāt 50 kilogramus – fizika strādā arī Francijā.

Tad izstāde veltīta franču Panamas kanāla rakšanai, dažas dokumentālās filmas, noskatos lielāko daļu, interesanti. Tik interesanti, ka esmu pasūtījis no Amazon.com grāmatiņu par kanāla vēsturi. Tā kā puse naudas par biļeti jau atpakaļ dabūta (viss cītīgi apskatīts un, kas mācēts, izlasīts), dodamies uz pašu Hermioni.

Hermione atrodas lielā angārā, kas savukārt uzsliets uz virs sausā doka. Pats 1166 tonnīgais kuģelis savulaik, 44 metru garumā un 11 metru platumā, kuģojis pa jūrām no 1779. gada līdz 1792. gadam. Braucis uz Ameriku un kur tik ne, beigās nogrimis pie Korsikas krastiem. 1997. gadā laikam vietējais kuģu modelētāju pulciņš (visur gan saukts par entuziastiem) nolēma 1:1 kuģi atjaunot. Nodibināja sabiedrību ielika ķīli un sāka būvēt. Plāns bija jau pērngad visu pabeigt un braukt jūriņā, tomēr zināt jau, kā tas ir -siens jāvāc, lopi jākopj un kuģis puspabeigts stāv dokā joprojām. Un labi vien ir – vismaz es dabūju to apskatīt.

Apskates process ir vienkāršs, ganies pa angāra malā esošajām galerijām, gar kuģa sastatnēm un skaties ko vēlies. Patiesībā izskatās pēc šķūņa, kura spāru svētki vēl tikai gaidāmi. Lai papildus izklaidētu tūristus, gar malām izlikti informatīvi materiāli franču valodā, bet šo to man saprast izdodas. Jau ejot ārā no muzeja nolemju izprovēt agregātu, kas par vienu eiro un pieciem eirocentiem piedāvā iespēju dabūt bļembuku ar Hermion bildi pēc savas izvēles. Tā kā ar šī veida agregātu biju redzējis jau senāk, tad tā izmēģināšana bija sens sapnis. Salieku iekšā naudiņu izvēlos bildīti un dabūju savu transformēto bļembuku. Līdz ar dabūšanu mans ģīmis izstiepjas bļembuka ovāla formā. Es biju domājis, ka transformēta tiks eiro monēta nevis pieccentnieks.

Nākošais plāna punkts ir pusdienošana, atrodam pilsētas centru un sākam apskatīt piedāvājumu. Citur pusdienas vairs nedod, citur vispār slēgts, beigās atrodam picēriju ar nosaukumu Saules dārzs. Pasūtām ēdienu, porcijas reāli lielas, paēdam, padzeram un prasām rēķinu. Rēķinu mums atnes kaut kādu dīvainu, par trīs picām un vienu otro plus dzeramo mums jāmaksā tikai deviņi eiro. Kāpēc tik maz nemaz neskaidrojām, samaksājām un devāmies vien prom.

Sākās nākošais interesantais punkts automašīnas meklēšana, iesākumā tiek sajauktas debespuses un aiziets pretējā virzienā, tad dodamies atpakaļ līdz upei kā plānots no sākuma. Pa ceļam ievēroju interesantas konstrukcijas paceļamo tiltu un vietējo bomzīti, bomzis no biezajiem, pats ar savu ričuku, mobils tā sakot.

Tālāk dodamies Saintes pilsētiņas virzienā. Nu kā var neaizbraukt uz vietu, kas jau saucas svēta! Pa ceļam atklājas, ka Ivars neko nezina par jauno maksas štrāsi un nākas vadīties pašiem pēc ceļazīmēm. Te pirmo reizi izbaudām, ko nozīmē Francijas apdzīvotība. Ceļš vijas cauri daudzām mazām pilsētiņām, kuras citu no citas atdala pāris kilometri. Apbūve zema un arī pašas pilsētiņas visnotaļ labā paskatā.

Aizripinājuši līdz Saintes sadomājam pastaigāt ar kājām un atstājam mašīnu kādu kilometru no centra dodamies uz pilsētu. Zinām, ka pilsētā kaut kur ir romiešu laiku amfiteātris un un Svētā Eutrope baznīca. Meklējot amfiteātri nošaujam greizi un atrodam vēl Sv. Pierre (tas pats Pēteris) baziliku. Ja godīgi, tad šāda projekta baznīcu neesmu vēl nekad redzējis. Viņa nez kāpēc celta kalna palejā, pasākums sācies jau divpadsmitajā gadsimtā, nezinu kā izskatītos, ja projektu novestu līdz galam. Sākotnējais projekts paredzēja augstu un slaidu baznīcas torni, kas padarītu katedrāli vēl divas reizes augstāku, taču laikam finansējuma dēļ torņa vietā sanāca tikai neliels kupoliņš.Pastaigājuši pa iekšieni, ko tur slēpt, kā īsts Diablo spēlētājs pārbaudīju vai nav kādas durvis uz pagrabiem, durvis bija, bet pagrabi slēgti. Devāmies tālāk meklēt amfiteātri. Neteiksim jau, ka amfiteātris ir baigi noslēpts, visas norādes jau ir, ja vien skatās, atrodas kāda parciņa malā. Amfiteātri var aplūkot no diviem skata punktiem, pirmais par velti, stāvi pie žoga un skaties cik lien. Otrais par maksu, ne ar ko neatšķiras, tikai vari arī brīvi klejot pa pašu amfiteātri. Mirkļa vājuma rezultātā izvēlamies otro variantu.

Bez mums šo brīnumu apmeklē vēl divi tūristi, tā ka varam visu izpētīt. No paša amfiteātra nekā daudz pāri nav palicis. ~ 40 to gadu būvēts, tagad pāri ir palikušas tikai drupas. Man rodas “resna” aizdoma, ka no amfiteātra akmeņiem droši vien ir uzbūvēta pus vecpilsēta. Bet arī atlikušais ļauj saprast, ka kādreiz būve ir bijusi diezgan nopietna.

Pablandījušies pa amfiteātri dodamies uz St. Eutrope – pirmais evanģelizētājs, moceklis šajā apgabalā, un viņa vārdā nosaukto baznīcu 1096. gadā esot iesvētījis pats pāvests Urban II. Nav slikti priekš pilsētiņas ar 15 000 iedzīvotājiem. Tradicionāli ieejam baznīcā, paskatāmies iekšpusi , neviena tur nav.

Tad nolemjam nokāpt pagrabos, pagrabos diemžēl nestrādā elektrība. Mani un Atvaru tāds nieks neattur no svētā pīšļu apskates un dodamies tik tālāk. Bišķi jau gaisma kaut kāda ir. Apskatam iespējamo svētā atdusas vietu, askētiska priekš benediktīnieša. Redzam, ka pagrabs tiek izmantots arī veco grēksūdzes skapju glabāšanai.

Tālāk seko ceļš atpakaļ uz La Rochelle viesnīcu, Ivars atkal grib uzdzīt mūs uz bāņa un mēs viņu neklausām. Viesnīcā ēdam vakariņas un skatāmies futbolu spēlē Vācija pret Portugāli. Kanāls franču, komentētājs franču, iemācos izteicienu „Ollalā!”, to izmanto sevišķi asos brīžos, labi izklausās arī spalgi izkliegts „Švainštaigēr”. Noskatos pirmo puslaiku un dodos gulēt.

Neliela blandīšanās pa Franciju I

Tā kā nekad savā mūžā uz Franciju nebiju bijis, tad piekritu šovasar vienu no atvaļinājumiem pavadīt tieši tur. Ceļojuma galvenie mērķi bija apskatīt slavenas franču pilis, izbraukāties ar velosipēdu un, ja paliek laiks, apskatīt arī Parīzi.

Mazāki mērķi bija atrast varžu kāju ēšanas vietas, nedaudz iemācīties franču valodu, paskatīties kā cilvēki dzīvo revolūcijas šūpulī un pie izdevības apēst kādu gliemezi.

Gatavošanās ceļojumam jau notikās pērn, tika nopirktas aviobiļetes. Viesnīcas un mašīna gan tika rezervētas tikai mēnesi iepriekš. Kā jau katru reizi, īpaši ar bagāžas līdz ņemšanu neaizrāvos, cik varēja ielikt mugursomā tik arī paņēmu. No brāļa tika aizlienēts Ivars, kuram bija jābūt galvenajam ceļojuma plānošanas atspaidam. Karte gan nebija no jaunajām, bet kas tad tādā frančzemē mainās? Braucām nelielā grupiņā es, Atvars, Maija un Aija. Četri cilvēki vēl ir tas cilvēku daudzums, kuri spēj laicīgi noorganizēties un savākties noteiktā laikā.

Braucot uz Rīgas lidostu, lietutiņš bija sadomājis, ka nu Jāņiem tuvojoties ir nedaudz jāsarauj un lija tā neko. Tradicionāli pie iečekošanās kasēm rindās nestāvējām, jo šo lietu tak var izdarīt elektroniski no mājam, gājām vien uz drošības kontroli. Drošības kontrolē, kā jau vienmēr, Atvaram tika nedaudz patīrīts mugursomas saturs, atņēma viņam skuvekļus – laikam, lai nepārgriež lidmašīnā visiem rīkles. Es atkal kārtējo reizi pārliecinājos, ka manu jostas sprādzi nedektetē.

Charles de Gaulle

Līdz izlidošanai bija kādas četrdesmit minūtes, kuras pavadīju lasot kārtējo pasaku grāmatu. Pie iekāpšanas pasažieri kārtējo reizi bija nolēmuši, ka laikus neiestājoties rindā tev var nepietikt vietas lidmašīnā, neatkarīgi no tā, kas rakstīts uz biļetes. Tad nu visi draudzīgi šturmēja lidaparātu. Notika brīnums – vietas pietika visiem un pat palika pāri.

Lidmašīnu pilots gaisā dabūja ar pirmo piegājienu, visas tualetes durvis bija izdevies aizvērt, lidmašīnā bija arī viens aptuveni divgadīgs bērns, kas nozīmēja, ka lidojums nebūs garlaicīgs. Bērns sevi attaisnoja, lidojuma laikā kliedzot vismaz piecpadsmit minūtes no vietas, tīrais sīkums salīdzinot ar pāris zīdaiņiem, kas tika dzirdēti lidojumā uz Singapūru. Tad nu labi palasījis grāmatu sagaidīju nolaišanos Charles de Gaulle lidostā. Tur nācās nedaudz pagaidīt lidmašīnas piebraukšanu pie izkāpšanas geita, bet pa ceļam varējām apskatīt Concorde lidmašīnu, kas visu pamesta stāvēja lidostas teritorijā.

Pirmais plāniņš, nonākot Francijā, bez tualetes apmeklēšanas, bija automašīnas atslēgu dabūšana. Mēs jau Europcar bijām rezervējuši VW Golf IV TDI, bet, protams, ka nekas tāds mūs tur negaidīja. Biroja darbinieka izvilktās atslēgas liecināja, ka būs mums jāsamierinās ar Renault markas automašīnu. Kā par brīnumu Atvara dati viņu datubāzē atradās uzreiz, tomēr sākās daži sīkumi, Atvara kredītkartes termiņš bija beidzies un mums lika saprast, ka nekas nespīd, vajadzīga tieši šofera kredītkarte.

Tā kā situācija neizskatījās diez ko cerīga, nolēmu nedaudz pamanipulēt ar patiesību. Iedevu ofisa darbiniekam savu mācību braukšanas atļauju, pasi un kredītkarti, teicu, lai formē uz mani. Risks gan bija, jo šamais pāris minūtes atpakaļ bija redzējis, kā izskatās īstas Latvju tiesības, tomēr viss process tālāk risinājās bez aizķeršanās un es tiku pie nomātas mašīnas bez autovadītāja apliecības. Mācība – ES vecajās valstīs, lai iznomātu mašīnu un braukātu ar to, autovadītāja apliecība nav obligāta. Braukšana gan tika uzticēta Atvaram. Vienīgais, kas samaitāja prieku bija garantijas depozīta novilkšana no kartes 1000 EUR apjomā, parasti šamie ņem tikai nomas maksu.

Bānis

Iesākumā nedaudz pablandījāmies pa autostāvvietu līdz atradām savu mašīnīti, tā bija Renault Scenic 1.6 litru benzīnnieks, uz kuru paskatoties bija skaidrs – jauns mironis. Bet kā tautā saka – kā ir, tā jādzīvo,. Sēdāmies iekšā, Ivaram likām atrast La Rochelle un devāmies savā 500 kilometru pirmās dienas ceļojumā. Gandrīz divas stundas nosēdējām Parīzes apvedceļa sastrēgumos, kur arī Atvars apguva nepieciešamās iemaņas braukšanai Francijā, galvenā atšķirība no latvju zemes, motociklistiem tiek atstāta brīva vieta, šaura papildjosla, starp otro un trešo joslu. Izlīduši no Parīzes pa bāni diezgan brašā tempā devāmies uz La Rochelle pusi, pa ceļam nedaudz iekodām benzīntankā un ap pusdesmitiem vakarā bijām jau savā viesnīcā. Pareizāk sakot, uz trīs naktīm izīrētā dzīvoklī. Ēdot benzīntankā bija jāatzīst, ka cenas Latvijā un te nemaz neatšķiras un Eiropas cenu līmenis mums jau ir sasniegts.

La Rochelle

Iekārtojušies dodamies uz La Rochelle slavenajiem tornīšiem, kas iebūvēti ostas teritorijā. Kādreiz starp viņiem varējuši novilkt ķēdi un nelaist ostā nevienu iekšā. Jāatzīst, ka skats vakarā tiešām ir visnotaļ iespaidīgs un smuks. Uz vācu zemūdeņu dokiem gan jāatzīst, ka tā arī neaizgājām. Pastaigājām nedaudz pa promenādi, ievērtējām dažas ieliņas, nopirkām vakariņās kebabu un devāmies pie miera.

Jāatzīst, ka pirmajā dienā nevienu īstu francūzi, izņemot pārdevējus veikalā, nemaz neredzēju, un tā teikt dabiskos apstākļos izņemot šoseju viņu nenovēroju. Uz šosejas viņi uzvedas godīgi, ātrumu nepārsniedz, apļveida krustojumos nerāda pagriezienus, motociklisti uzskata, ka viņiem ir priekšroka, paldies saka paceļot labo roku (avareiku vietā).

Intelektuāls jautājums XXX jeb vizināšanās

Šis būs pavisam vienkāršs jautājums, kas, domājams, viegli risināsies pēcjāņu piektdienā.

Tātad uzdevums sekojošs. Teiksim, starp diviem punktiem A un B (Talsi – Rīga) ir 100 kilometru attālums. Brauciens starp šiem punktiem tiek veikts ar automašīnu. Tad nu automašīna brauc pirmo kilometru ar ātrumu viens kilometrs stundā, otro ar diviem kilometriem stundā, … simto ar simts kilometri stundā. Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai ar automašīnu veiktu visus simts kilometrus?

%d bloggers like this: