Navigate / search

We Have Fed Our Sea by Poul Anderson

Sēdēju un domāju, ko lai vēl izlasa. Populārzinātnisko grāmatu frontē vērojams panīkums, nav neviena tāda palikusi, kuru vajadzētu obligāti izlasīt. Mocu te tagad vienu par Zemes magnētisma izpētes vēsturi. Ir jau interesanti, bet viss jau kaut kur lasīts, citur redzamas pretrunas zinātnieku biogrāfijās. īsumā, sagribējās atgriezties pie bērnības dienās lasīto autoru darbiem.

Tātad cilvēce pēc pārsimts gadiem. Kaut kad sen atpakaļ cilvēki ir palaiduši kosmosā kuģus, kuri virzās uz tālām zvaigznēm. Mērķis ir kolonizēt tuvākās zvaigžņu sistēmas. Par laimi viņi ir izgudrojuši teleportu un kuģa komandai vairs nav jānīkst gadu simtiem pašā kuģī. Tā vietā ir dežūras, komandas mainās ik pa pāris mēnešiem un virza kuģi uz mērķi. Kuģa mērķis ir nokļūt līdz kādai planētai, asteroīdam un samontēt tur teleporta iekārtu jaunam atspēriena punktam. Tas viss notiek, neskatoties uz zemes pašreizējo situāciju, var būt karš, bads vai radioaktīvā ziema vienmēr uz katra kuģa būs kāds dežurants.

Laiks iet zvaigžņu sistēmas pamazām tiek kolonizētas, dažas pat vēlas atdalīties. Kādam vadošā ešelona zinātniekam ienāk galvā doma izpētīt kādu vienam no kuģiem ceļā pagadījušos izdzisušu zvaigzni. Tiek nokomplektēta komanda, un darbība var sākties. Komandas locekļi ir dažādi, ir Zemes aristokrāts, vienkāršs zemes tehniķis, Japāņu kolonizētās planētas pilots un Krievu planētas inženieris. Kuģa komandai nejauši sanāk salauzt savu teleportu. Tā nu viņi paliek pamesti uz sava kuģa līdz veiksmīgam remonta vai bada nāvei.

Skaidra lieta, ka to visu autors izmanto, lai ilustrētu to nākotnes zemi. Kas pēc būtības ir kaut kas līdzīgs Britu impērijai, tikai kosmosā. Kolonijas tiek ierobežotas, galvenos mērķus nosprauž sīka aristokrātu grupiņa. Uz kolonijām braukt var jebkurš, bet atpakaļ gan ne. Skaidra lieta, ka tas rada nemierus, un uz daudzām planētām cilvēki sapņo iznīcināt tos pāris teleportus, lai vismaz uz pārdesmit gadiem viņi būtu brīvi. Autoram gan ir padomā cits risinājums, lai iespējamo stagnāciju novērstu.

Vienu var teikt noteikti, tagad vairs tādus stāstus neraksta. Mūsdienu stāstiem lielākoties trūkst tāda kā bērnišķīga vēlme izzināt un padarīt pasauli labāku dzinuļa. Šāda tipa stāsti gadās visai reti, galvenais ir konflikts. Šeit autors mēģina atrast atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kas cilvēkiem liek doties šādos piedzīvojumos, ekspedīcijās, neskatoties uz iespēju iet bojā. Atbilde gan ir visai savdabīga, bet domāju, ka tiem laikiem tā bija vairāk kā izsmeļoša. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, ja nu vēl nav paspēts.

The Explorers by Tim Flannery

Pilnais nosaukums “The Explorers: Stories of Discovery and Adventure from the Australian Frontier by Tim Flannery”

Grāmata tika pasūtīta pirms Austrālijas ceļojuma. Tagad, kad pats esmu bijis daudzās no vietām, kuras apmeklējusi Stjuarta ekspedīcija, domāju, ka lasīšana būs divtik interesanta.

Gribi zināt:
Ko cilvēki domā trīs, divas un vienu dienu pirms bada nāves?
Cik liels ir bads, kad esi ar mieru apēst dzīvu valabiju?
Kā tas ir, kad kamielis iešauj tev kājā, tuksneša vidū?
Kas notiek gadījumā, ja ekspedīcijas dalībnieki ir totāli dulburi?
Kas notiek tad, kad vietējie aborigēnu draugi nolemj tikt pie tavas tabakas nošaujot tavu kompanjonu un aizlaižas atstājot tevi vienu nekurienes vidū?

Tad tev šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Read more

%d bloggers like this: