Godīgi sakot, man ar lietuviešu autoriem līdz šim ir nācies saskarties visai maz. Varētu pat teikt, ka nemaz, jo leišu pasakas jau diez kas daudz nav. Par šo grāmatu biju dzirdējis labus vārdus, tomēr izlasīšanai laiks man tā arī nesanāca. Bet tad nesen, lasot „Vanished Kingdoms” nodaļu par Lietuvas vēsturi, man uznāca kāre uzzināt ko vairāk. Pirmais, kas man ienāca prātā saistīts ar Lietuvas vēsturi, bija „Silva Rerum”, tad ar sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

Lietuvas Dižkunigaitijā septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē ir iestājies kārtējais miera periods. Karš nesen ir beidzies, un Viļņa sāk atgūt savu bijušo godību. Uz šī fona tad arī risinās grāmatas notikumi. Šo notikumu centrā ir kāda Žemaišu muižnieku Norvaišu ģimene. Ģimenei lielākās nelaimes ir gājušas garām, tomēr viņiem šķiet, ka ir pienācis laiks atgriezties pilsētas sabiedrībā. Meita Uršule vēlas kļūt par klostermāsu, un arī Kazimieram būtu pienācis laiks apskatīt pasauli. Tā nu viņi dodas uz Viļņu.

Grāmata pārsniedza visas manas ekspektācijas. Tik labu vēsturisko daiļliteratūru reti nākas lasīt. Vēsturiskā daļa ir vienkārši izcila, pat ja tur kaut kas ir piedomāts, tad to nevar pamanīt, un grāmatas varoņus pēc kāda laika sāc uztvert kā īstus vēsturiskus personāžus. Grāmatā ir daudz tādu sīku detaļu, kas piešķir tai autentiskuma sajūtu. Šīs pašas detaļas palīdz lasītājam iedzīvoties tā laika Lietuvā, kad kari, bads un vardarbība bija ikdienišķa parādība, bet cilvēki jau pēc būtības bija tādi paši kā mēs.

Nevaru teikt, ka grāmatas ideja būtu nodot lasītājam kādu ļoti dziļu domu, ja nu tikai to, ka laikiem ejot cilvēks pēc savas dabas ir palicis nemainīgs. Arī tēli, šķiet, ir izveidoti tā, lai pēc iespējas bagātīgāk varētu ilustrēt vēsturiskos notikumus. Uršule grib kļūt par mūķeni, tas ļauj autorei sīki aprakstīt tā laika reliģisko iestāžu struktūru un to finansējuma avotus. Kazimiers iekļūst studentu vidē, tad nu mēs varam uzzināt visu par studentu kariem, universitāti, mācībām un izpriecām. Tas viss kopā piedāvā lasītājam izklaidējošu lasāmo, kas diezgan nopietni tiek balstīts uz vēsturi. Te ir mīlestība, piedzīvojumi, nodevība un nāve.

Silva rerum, izrādās, ir lietu mežs, tāda grāmata, kurā Lietuvas muižnieki mēdza pierakstīt savas dzimtas svarīgākos notikumus, smukākos aforismus un noslēgtos līgumus. Domāju, ka mūsdienu vēsturniekiem šādas dienasgrāmatas ir īsta medusmaize, kas ļauj izprast tā laika dzīvi.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk palasīties kaut ko interesantu un balstītu uz reālu vēsturi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka lasīšu arī grāmatas turpinājumu „Silva Rerum II”.