Navigate / search

Neliela blandīšanās pa Franciju VIII

No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.

Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.

Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.

Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.

Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.

Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.

Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.

Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.

Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.

Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.

Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.

Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.

Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.

Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.

Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.

Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.

Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.

Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.

Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.

Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.

Neliela blandīšanās pa Franciju VII

Rīts sākas ar viesnīcas atstāšanu, bija jau nedaudz pierasts pie pagraba istabas. Savācam mantas un dodamies uz izčekošanās procedūru. Visu pasākumu atkal runā Maija, es tradicionāli nesaprotu ne vārda. Norēķināmies pa viesnīcu un dodamies prom no Tūras uz Parīzes pusi.

Iesākumā, kamēr vēl rīts, nolemjam apmeklēt Blois pilsētiņu. Aizbraucam aptuveni līdz centram un novietojam mašīnu maksas stāvvietā. Nedaudz saputroju naudiņas un rezultātā mašīnu varam turēt kaut līdz vakaram. Par pirmo mērķi izvēlamies Blois pili. Kamēr ejam uz turieni, paspējam nedaudz izlīt. Nevienam lietussarga nav. Loģiski, jo Maiju es vēl Latvijā pārliecināju, ka lietussargu līdz nav vērts vilkt un, ka tas ir tikai priekš cilvēkiem no cukura. Tagad gan bišķi domas ir mainījušās.

Aizgājuši uz Blois pils iespējamo atrašanās vietu, sākas nākamā problēma. Nespējam uzreiz atrast ieeju pilī. Un kļūdas dēļ iemaldāmies maģijas muzejā. Tālāk par priekštelpu gan neejam, jo kaut kā negribas skatīties fokusus un par to vēl maksāt naudu. Ar otro reizi pils ieeja atrodas, vispār tur pat ir virsū rakstīts – ieeja muzejā. Tad nu dodamies pilī iekšā.

Blois pils arī ir slavena ar to, ka tur reiz mituši karaļi. Tur pat ir troņa zāle visa vienās lilijās un smukās vitrāžās. Un, protams, arī šeit savulaik ir bijusi Žanna d’Arka, lai saņemtu svētību no paša Reimsas arhibīskapa. Paši gan pilī visvairāk lielās ar savām kāpnēm, kas būvētas vairākus gadus un ir smuki izrotātas.

Pati pils kā jau pils, kabineti, koridori un slepenais Katrīnas Mediči inžu skapītis. Pilī pavadām kādas divas stundas laika. Man ir aizdoma, ka apskatījām visu ko vien var apskatīt. Apskatāmais ļauj saprast, kā agrākos laikos dzīvojies sabiedrības krējums. Labas mēbeles, visi deķi izšūti un logu stiklu vietās vitrīnas. No vitrīnām visvairāk man iepatikās Mediči simbols – dzeloņcūka un tāds kā sesks ar kroni galvā.

Vēl viena no pils raritātēm ir glezna ar meiteni vārdā Tognina Gonsalvus, viņas tēv s Pēteris savulaik atvests no Tenerifas un uzdāvināts karalim kā ūnikums. Puisis slimojis ar hipertrihozi smagā formā un tā viss ķermenis bijis klāts ar matiem. Šī slimība iedzimusi arī meitai un tā kādu laiku dzīvojusi Blois pilī.

Pa to laiku kamēr blandāmies pa pili arī laika apstākļi ir uzlabojušies, un dodamies atpakaļ uz automašīnu. Pa ceļam mēģinu no bankomāta dabūt ārā naudu, taču neveicas, tad sajaucu karti, tad pinkodus, metu mieru un dodos prom.

Nākamā vieta, kur esam nolēmuši apstāties ir pilsētiņa Vendome, bet tā kā piebraucot pie pilsētas atkal sāk līt lietus, mēs nolemjam Vendome baznīcu neskatīties, bet iegriezt netālajā maķītī papusdienot. Maķīši tagad ieviesuši lietu, ka uz katra ēdiena virsū uzrakstīts kaloriju daudzums, izskatās iespaidīgi, bet tik un tā no Lidiņa kartupeļu salmiņiem eļļā atpaliek.

Tālāk mūs ceļi aizved uz Chartres pilsētiņu, kurā atrodas viena no krutākajām katedrālēm visā Eiropā. Katedrāles torņi sniedzas augstumā pāri par 100 metriem. Pašu katedrāli var redzēt jau a gabalu pāris kilometru attālumā no pilsētas. Ļaudis mēļo, ka to varot redzēt arī no Eifeļa torņa Parīzē, kas atrodas 80 kilometru attālumā. Iesākumā gan nodarbojamies ar tīri sadzīviskām lietām, noparkojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies uz katedrāli.

Katedrāle tuvumā izskatās iespaidīgi, bet visas gotiskā stila būves tā izskatās. Ejot iekšā baznīcā, gandrīz norauju uz muti, aizķeroties aiz sliekšņa. Tas man atsauc atmiņā vietu no Bībeles, kur runāts par to, kā tie, kas nekaunas savas acis pret debesīm pacelt, galu galā pamatīgi par to norausies, tāpēc nolemju šad lūrēt arī, kur eju. Pati katedrāle ir ievērojama ar savām vitrāžām, jāatzīst, ka samelots nav tiešām, ir ko paskatīties. Labs bija Pastarās tiesas attēlojums rietumu rozē. Gandrīz visas ir viduslaiku oriģināli. Tad vēl slavenais labirints un protams iespēja uzrāpties tornī. Par nelielu, bet taisnīgu samaksu tev ir dota iespēja uzkāpt ziemeļrietumu tornī. Pakāpieni ir daudz pāri pa 300. Kāpiens ir nopietns, bet tas ir tā vērts. Uzrāpjoties tornī, domājams, aptuveni 80 metru augstumā, var pamatīgi izpētīt Chartes pilsētu no augšas.

Tornī pavadām kādas 15 minūtes un, kad viss skatāmais apskatīts, kāpjam lejā. Nolemjam apstaigāt iekštelpas vēlreiz. Konstrukciju, ka atdala galveno altāri no pārējās baznīcas, nosaucam par VIP zāli. VIP zālei riņķī izvietotas skulptūriņas, kas ataino Jēziņa piedzīvojumiem bagātās dzīves ainiņas. Ir ganiņi, gudrie, krusti un debesbraukšana.

Dodamies atpakaļ uz Chartes pilsētiņu uz mašīnu, te man nenoveicas un pētot māju fasādes iekāpju suņa sūdā. Lieki teikt, ka uzreiz tieku informēts, ka mašīnā mani nelaidīs, kamēr nenomazgāšot sandales. Vispār jau to izdarītu arī bez atgādināšanas. Sandales notīrīšana paņem laiku, neliela pastaiga pa grantētu laukumu un tad ieiešana pāris veikalos. Vienā no veikaliem nopērku Maijai dzimšanas dienas dāvanu, viņa galu galā šodien jubilāre.

Tad dodamies Parīzes virzienā, pareizāk sakot, uz piepilsētu Buc netālu no Versaļas pils. Pa ceļam iebraucam veikalā – nopērkam salātus, šampanieti un eklērus. Atvars gan skata, ka eklērus nevajadzēja ņemt, to Latvijā uz Vanšinieka nākšoties atstrādāt. Aizbraucam uz viesnīcu, tā atrodas blakus kaut kādam mazajam lidlaukam, visu laiku lidmašīnas paceļas un nolaižas.

Salāti atklājas neēdami, ja Maksima salātus mazgā, tad franči viņus marinē etiķī un tādam droši var likt termiņu trīs mēneši, nekas, iztiekam ar pienu, zaptsmaizi, šampi un eklēriem. Rīt jādodas uz Versaļas pili, liekos gulēt.

Neliela blandīšanās pa Franciju V

Rīts sākas agrāk nekā biju plānojis. Tā kā dzīvojam pagrabstāvā, tad vienīgā ventilācijas iespēja ir loga atvēršana, ir jau, protams, arī kondicionētājs, bet tas jau gaisā skābekļa apjomu nepalielina. Pirms gāju gulēt, biju atstājis logu atvērtu. Naktī sākas pērkona negaiss un pamostos no trokšņa, kuru rada logu šturmējošs kaķis. Šim laikam pažobele bija pieriebusies un nolēmis nākt ciemos. Maija pieņem kardinālu lēmumu un logu aiztaisa.

No rīta dodamies brokastīs, brokastis tādas vidējas – paēst var, bet josta jāatlaiž nav. Tālākie mūsu ceļi ved uz Tours. Noparkojamies netālu no pilsētas centra un dodamies pastaigā. Aija un Maija dodas pastaigā pa veikaliem, mēs ar Atvaru iečekot tiltus un upi.

Tā jau Tūra smuka pilsētiņa, upe, smuki tilti, bet ko tur īsti apskatīt, tā arī nesapratu. Tad nu pavadījām laiku izejot nelielu līkumiņu gar upi un, protams, nodarbojāmies ar ūdens straumes pētīšanu. Tad nu kādu stundu pablandījušies atgriežamies atpakaļ pie starta punkta. Pa ceļam ievēroju, ka frančiem patīk nokārtoties vietās, kas dod iespēju uzčurāt uz sienu, neviena nemanītam. Kā es to zinu? Sanāca iet garām bibliotēkai pa trepēm, kas ved gar upes malu un tur šamie bija pacentušies.

Mūsu nākošais galapunkts ir Chenonceau pils. Pa ceļam Ivars sāk rādīt dažādus trikus, liek uzbraukt uz neliela lauku ceļa, kas iet paralēli šosejai un braukt tur, tikai tad attopos, ka Ivars joprojām uzskata, ka esam kājāmgājēju režīmā, kam žogi nav šķērslis. Pati Chenonceau pils (izrunā Šenansō), savulaik sākusi savu eksistenci kā muiža, kuru nosvilinājuši 1411. gadā, tad pārbūvēta kā nocietinātas dzirnavas un vēlāk jau uzbūvēta arī pati pils. Pils laiku pa laikam mainījusi saimniekus, līdz nonākusi karaļa īpašumā.

Pirmais, ko apskatām ir sakņu dārzs, vienmēr ir labi zināt kā citās zemēs aug burkāni un kāposti. Tālāk jau soli pa solim tuvojamies arī pašai pilij. Ar ko pils ir tik ievērojama, manuprāt, ar to, ka ir uzbūvēta kā tilts pāri Luāras upei. Izskatās jau diezgan smuki un gaumīgi. Bez mums tā acīmredzot domā vēl kāds pustūkstotis cilvēku. Nocietinātās dzirnavas nemaz pēc dzirnavām neizskatās, bet pati pils izskatās kā pils, tikai tāda maziņa. Toties dārzi apkārt visai lieli un labi kopti.

Pašas pils izpēte daudz laika neaizņem, nekādus audiogaidus neņemam, izložņājam visus stūrus un dodamies pētīt dārzus. Pils, kā jau vienai no top destination pienākas, ir pilna ar ķīniešu paskata tūristiem, kas fotografē kā traki. Arī otrā Luāras krastā caur pili nenokļūt – durvis slēgtas. Dārzā dodos uz labirintu, nekad mūžā tādu dzīvžoga veidojumu vēl neesmu redzējis. Diemžēl labirints ir zems un var redzēt kur jāiet, arī platība nav nekāda lielā.

Labi izstaigājušies nopērkam tur pat pie ieejas pils dārzos sviestmaizes un iekožam, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz pilsētiņu Loches (Loš). Loches pilsētiņas centrs atrodas kalna galā un pēc visiem viduslaiku būvnoteikumiem ir nocietināts. Arī klasisko donžonu, par kuru māca 5. klases vēsturē redzu pirmo reizi. Atrodam mašīnai stāvvietu un kāpjam augšup uz vecpilsētu. Vecpilsēta ir nopietna baznīca, pils un cietoksnis.

Iesākumā apmeklējam baznīcu, iekšpuse tāda askētiska un tornī uzkāpt nevar. Tad nolemju apskatīt pilsētu no augšas, tur gan kaut kāds restorāns bija nolēmis šo pasākumu monopolizēt, paši izbūvējuši terasi ar skatu uz pilsētu un alternatīvajai vietai – pļaviņa aiz baznīcas priekšā pielikuši beņķi. Es tak nebūtu bērnību pārdzīvojis, ja mani spētu visādi beņķi apstādināt, kāpju pāri, apskatu pilsētiņu un eju atpakaļ.

Nākamā ideja man ir apmeklēt blakus esošo pili, nopērku biļeti, saņemu bukletu un dodos iekšā. Pils tādā pusnolaistā stāvoklī, labi, ka vispār jumts virsū. Protams, arī šī kādreiz ir bijusi karaļa rezidence un arī te savulaik ir iegriezusies Žanna d’Arka. Bukletā salasos, ka zem visas pilsētas ir nopietna pazemes eju sistēma, kuru var apmeklēt. Lieki pieminēt, ka pazemes ejas tagad ir tā vieta, kur vēlos nokļūt. Drošības pēc izstaigāju visu pili, nekādas pazemju pazīmes. Tad es atklāju, ka mani ceļabiedri ir pazuduši, dodos viņus meklēt.

Izrādās, ka viņi aizgājuši uz cietoksni, kur arī šos atrodu pētām cietokšņa maketu. Pievienojos pētīšanai, izrādās, ka modelis ir izjaucams, var noņemt sienas un apskatīties kā tur iekšā izskatās. Tālāk seko cietokšņa izpēte vismaz pusotras stundas garumā. Vienā no torņiem atrodas pagrabs, kurā pēc leģendas esot sēdējis pats Milānas hercogs Lodovico Sforza. Iespējamā ieslodzījuma vieta gan satur paziņojumu, ka patiesībā te ir bijušas dzirnavas un, iespējams, hercogs nemaz te nav bijis ieslodzīts. Tad uzkāpjam visaugstākajā tornī, tos sauc par donžoniem un skats uz pilsētiņu ir jau labāks.

Nu ir pienācis laiks pazemes galerijām, tāpēc arī aplauziens sanāk pamatīgs, tā vietā lai ielīstu Diablo cienīgos pagrabos, mūs sagaida uzraksts remonts ieeja slēgta, man parāva dusmu un tādēļ suvenīru bodē nenopirku nevienu bruņinieku figūriņu.

Ejot uz stāvvietu, iepazīstamies arī ar Loches pilsētnieku tirgošanas tradīcijām. Tirdzniecības ieliņa izskatās pēc tādas šauras „latgalītes”. Izskatās, ka ļaudis paņēmuši šo to no mājas, kas lieks, un pārdod. Atrodams viss no grāmatām līdz salauztām rotaļlietām, ja būtu vēlme, noteikti varētu atrast arī kādu Žannas d’Arkas piena zobu.

Nākamā pieturvieta saucas Amboise (Ambuāz), kurā arī ir pils, būvniecības sākums vienpadsmitajā gadsimtā. Slavena ar to, ka šeit pēdējos savus dzīvs gadus vadījis pats Leonardo da Vinči. Kā rī protams te reiz ir dzīvojuši karaļi un arī šeit savulaik bijusi sastopama Žanna d’Arka. Tā kā trīs pilis vienā dienā būtu nedaudz par daudz, iekšā nemaz neejam apskatām tikai no ārienes.

Interesantas ir arī pie pils esošās suvenīru bodes, visam alkoholam bez franču nosaukuma klāt pierakstīts arī dzēriena nosaukums krieviski. Karstums ir tāds, ka spiež pie zemes, nopērkam saldējumu. Tad nedaudz pablandāmies pa pašu pilsētiņu, apskatām pili no upes otras puses un braucam atpakaļ uz Tūru.

Pa ceļam nodarbojamies arī ar iepirkšanos vietējā tirdzniecības centrā. Datortehnikas cenas Francijā ir tieši tādas pašas kā Latvijā, toties drēbes un kurpes gan ir daudz lētākas un tas vēl bija pirms atlaižu sezonas sākuma. Atbraukuši viesnīcā dodamies uz baseinu un plunčājamies tajā gandrīz stundu, līdz futbolam.

Neliela blandīšanās pa Franciju III

Šorīt pamostoties atklāju, ka kuģošanas plāniņš atkrīt, jo ārā laiks ir reti riebīgs. Viss nomācies un izskatās, ka līs. Patiesībā mani jau nemaz nevelk visu dienu blandīties pa jūru ar kuģi. Tālab, iekoduši brokastis, dodamies uz La Rochelle atrodamo akvāriju. Pa ceļam uznāca neliels lietutiņš un mēs muzejā nonācām nedaudz izmirkuši, lietussargi jau ir priekš vārguļiem.

Akvārijs, jāatzīmē, ir diezgan iespaidīgs priekš tādas mazas pilsētiņas. Iesākumā tevi iebāž lifta paveidā, kas simulē nolaišanos okeāna dzīlēs. Simulācija tā ne visai, bet mazākiem bērneļiem varētu patikt. Protams, ka paši pirmie akvāriji tiek apskatīti ar īpašu rūpību, lai gan nevarētu teikt, ka ekspozīcijas ir izcilas. Labākā šķita Atlantijas okeāna simulācija ar austerēm, zivīm.

Katram akvārijam klāt ir tā tilpums litros, tas dod diezgan reālu priekšstatu kāds spiediens ir jātur akvārija stiklam. Zivis ir klasiskās, nu tādas, kuras redz visos nopietnos akvārijos. Jaukas ir zāles, kur vesela siena ir 800 000 litru akvārijas, pa kuru ņemas dažāda puccūķa lieluma zivteles, ieskaitot haizivis.

Ar laiku man sajūtas notrulinājās un kādu brīdi akvāriji vairs interesanti nešķita. Interese atgriezās vērojot Pakavkrabja pūliņus apmesties atpakaļ uz kājām. Pakavkrabis, tā saucamā dzīvā fosilija, dzīvo ASV piekrastē un ir saglabājies nemainīgs no Paleozoja. Patiesībā viņš ir lielāks radinieks zirneklim nevis krabim.

Tālāk pavēroju mazos Nemo un tad dodos uz akvārija megahitu 1 250 000 litrīgo akvāriju. Tur tiek dota iespēja vērot haizivis, tā arī kādas desmit minūtes nosēžu skatoties, kā peldas dažādas zivtiņas, cerot, ka kādai no haizivīm aizkritīs širmis un tā sadomās iekost ar kādu no zivtelēm. Diemžēl manas cerības nepiepildās, haizivis un zivtiņas peld šurpu turpu un neviens nevienu neēd.

Pie izejas apmeklējam suvenīru veikaliņu, kurā pārstāvētos suvenīrus, tikpat mierīgi var nopirkt arī Rīgā, ja izdomā kā ar flomi zem zivtiņas magnētiņa pierakstīt La Rochelle. Jā, grāmatas par zivīm gan bija vesels lērums, tikai diemžēl franču valodā. Ārpusē mūs savukārt gaida lietutiņš, virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tiktu pie mašīnas.

Redzot, ka La Rochelle dzīves nav, nolemjam doties uz pārdesmit kilometrus attālo Rochefort. Tā kādreiz bijusi franču flotes militārā osta. Iepriekšējā dienā vienā bukletiņā esam redzējuši pusbūvētu franču fregates Hermione repliku, tā kā šitādas lietas mūs interesē, vismaz mani ar Atvaru, nolemjam doties uz to muzeju.

Ivarā esmu ielicis aptuvenu adresīti, tādēļ mašīnu atstājam pie jahtu ostas. Nekādi nesaprotu, kā tie jahtu īpašnieki, ja viņiem rodas vēlme izbraukt, dabū jahtu ārā no stāvvietas. Vienai otra no jahtām stāv iespiesta starp vēl piecām. Tad nu pēc nelielas pastaigas pa jahtu ostu atrodam arī jūraslietu muzeju.

Nopērkam biļetes gan uz pašu muzeju, gan uz Hermiones apmeklējumu. Pats muzejs tā viduvējs, pirmā izstāžu zāle parāda mums virvju vīšanas mākslu, mezglu siešanu. Noskatījos filmiņu kā mehanizēta virvju vīšana un dodos uz nākamo trīšu zāli. Tur parādīts trīša spēks, katrs kurš vēlas var cilāt 50 kilogramus – fizika strādā arī Francijā.

Tad izstāde veltīta franču Panamas kanāla rakšanai, dažas dokumentālās filmas, noskatos lielāko daļu, interesanti. Tik interesanti, ka esmu pasūtījis no Amazon.com grāmatiņu par kanāla vēsturi. Tā kā puse naudas par biļeti jau atpakaļ dabūta (viss cītīgi apskatīts un, kas mācēts, izlasīts), dodamies uz pašu Hermioni.

Hermione atrodas lielā angārā, kas savukārt uzsliets uz virs sausā doka. Pats 1166 tonnīgais kuģelis savulaik, 44 metru garumā un 11 metru platumā, kuģojis pa jūrām no 1779. gada līdz 1792. gadam. Braucis uz Ameriku un kur tik ne, beigās nogrimis pie Korsikas krastiem. 1997. gadā laikam vietējais kuģu modelētāju pulciņš (visur gan saukts par entuziastiem) nolēma 1:1 kuģi atjaunot. Nodibināja sabiedrību ielika ķīli un sāka būvēt. Plāns bija jau pērngad visu pabeigt un braukt jūriņā, tomēr zināt jau, kā tas ir -siens jāvāc, lopi jākopj un kuģis puspabeigts stāv dokā joprojām. Un labi vien ir – vismaz es dabūju to apskatīt.

Apskates process ir vienkāršs, ganies pa angāra malā esošajām galerijām, gar kuģa sastatnēm un skaties ko vēlies. Patiesībā izskatās pēc šķūņa, kura spāru svētki vēl tikai gaidāmi. Lai papildus izklaidētu tūristus, gar malām izlikti informatīvi materiāli franču valodā, bet šo to man saprast izdodas. Jau ejot ārā no muzeja nolemju izprovēt agregātu, kas par vienu eiro un pieciem eirocentiem piedāvā iespēju dabūt bļembuku ar Hermion bildi pēc savas izvēles. Tā kā ar šī veida agregātu biju redzējis jau senāk, tad tā izmēģināšana bija sens sapnis. Salieku iekšā naudiņu izvēlos bildīti un dabūju savu transformēto bļembuku. Līdz ar dabūšanu mans ģīmis izstiepjas bļembuka ovāla formā. Es biju domājis, ka transformēta tiks eiro monēta nevis pieccentnieks.

Nākošais plāna punkts ir pusdienošana, atrodam pilsētas centru un sākam apskatīt piedāvājumu. Citur pusdienas vairs nedod, citur vispār slēgts, beigās atrodam picēriju ar nosaukumu Saules dārzs. Pasūtām ēdienu, porcijas reāli lielas, paēdam, padzeram un prasām rēķinu. Rēķinu mums atnes kaut kādu dīvainu, par trīs picām un vienu otro plus dzeramo mums jāmaksā tikai deviņi eiro. Kāpēc tik maz nemaz neskaidrojām, samaksājām un devāmies vien prom.

Sākās nākošais interesantais punkts automašīnas meklēšana, iesākumā tiek sajauktas debespuses un aiziets pretējā virzienā, tad dodamies atpakaļ līdz upei kā plānots no sākuma. Pa ceļam ievēroju interesantas konstrukcijas paceļamo tiltu un vietējo bomzīti, bomzis no biezajiem, pats ar savu ričuku, mobils tā sakot.

Tālāk dodamies Saintes pilsētiņas virzienā. Nu kā var neaizbraukt uz vietu, kas jau saucas svēta! Pa ceļam atklājas, ka Ivars neko nezina par jauno maksas štrāsi un nākas vadīties pašiem pēc ceļazīmēm. Te pirmo reizi izbaudām, ko nozīmē Francijas apdzīvotība. Ceļš vijas cauri daudzām mazām pilsētiņām, kuras citu no citas atdala pāris kilometri. Apbūve zema un arī pašas pilsētiņas visnotaļ labā paskatā.

Aizripinājuši līdz Saintes sadomājam pastaigāt ar kājām un atstājam mašīnu kādu kilometru no centra dodamies uz pilsētu. Zinām, ka pilsētā kaut kur ir romiešu laiku amfiteātris un un Svētā Eutrope baznīca. Meklējot amfiteātri nošaujam greizi un atrodam vēl Sv. Pierre (tas pats Pēteris) baziliku. Ja godīgi, tad šāda projekta baznīcu neesmu vēl nekad redzējis. Viņa nez kāpēc celta kalna palejā, pasākums sācies jau divpadsmitajā gadsimtā, nezinu kā izskatītos, ja projektu novestu līdz galam. Sākotnējais projekts paredzēja augstu un slaidu baznīcas torni, kas padarītu katedrāli vēl divas reizes augstāku, taču laikam finansējuma dēļ torņa vietā sanāca tikai neliels kupoliņš.Pastaigājuši pa iekšieni, ko tur slēpt, kā īsts Diablo spēlētājs pārbaudīju vai nav kādas durvis uz pagrabiem, durvis bija, bet pagrabi slēgti. Devāmies tālāk meklēt amfiteātri. Neteiksim jau, ka amfiteātris ir baigi noslēpts, visas norādes jau ir, ja vien skatās, atrodas kāda parciņa malā. Amfiteātri var aplūkot no diviem skata punktiem, pirmais par velti, stāvi pie žoga un skaties cik lien. Otrais par maksu, ne ar ko neatšķiras, tikai vari arī brīvi klejot pa pašu amfiteātri. Mirkļa vājuma rezultātā izvēlamies otro variantu.

Bez mums šo brīnumu apmeklē vēl divi tūristi, tā ka varam visu izpētīt. No paša amfiteātra nekā daudz pāri nav palicis. ~ 40 to gadu būvēts, tagad pāri ir palikušas tikai drupas. Man rodas “resna” aizdoma, ka no amfiteātra akmeņiem droši vien ir uzbūvēta pus vecpilsēta. Bet arī atlikušais ļauj saprast, ka kādreiz būve ir bijusi diezgan nopietna.

Pablandījušies pa amfiteātri dodamies uz St. Eutrope – pirmais evanģelizētājs, moceklis šajā apgabalā, un viņa vārdā nosaukto baznīcu 1096. gadā esot iesvētījis pats pāvests Urban II. Nav slikti priekš pilsētiņas ar 15 000 iedzīvotājiem. Tradicionāli ieejam baznīcā, paskatāmies iekšpusi , neviena tur nav.

Tad nolemjam nokāpt pagrabos, pagrabos diemžēl nestrādā elektrība. Mani un Atvaru tāds nieks neattur no svētā pīšļu apskates un dodamies tik tālāk. Bišķi jau gaisma kaut kāda ir. Apskatam iespējamo svētā atdusas vietu, askētiska priekš benediktīnieša. Redzam, ka pagrabs tiek izmantots arī veco grēksūdzes skapju glabāšanai.

Tālāk seko ceļš atpakaļ uz La Rochelle viesnīcu, Ivars atkal grib uzdzīt mūs uz bāņa un mēs viņu neklausām. Viesnīcā ēdam vakariņas un skatāmies futbolu spēlē Vācija pret Portugāli. Kanāls franču, komentētājs franču, iemācos izteicienu „Ollalā!”, to izmanto sevišķi asos brīžos, labi izklausās arī spalgi izkliegts „Švainštaigēr”. Noskatos pirmo puslaiku un dodos gulēt.

Barcelona by Robert Hughes

Pirmā izlasītā grāmata no izlasāmo saraksta.

Februārī esmu nolēmis aizšaut uz Barselonu un protams būtu vēlams, šo to par pilsētas vēsturi zināt. Šī grāmata ir jāizlasa pēc iespējas ātrāk, jo atlicis tikai mēnesis.

Tad nu arī saņēmos un izlasīju ar. Grāmata tiešām stāsta par Barselonas vēsturi, kura starp citu nemaz nav tik sena. Sākās ka mazs ciematiņš ceļa malā, līdz beidzot izveidojās par to kādu mēs to pazīstam tagad. Godīgi sakot, par Spānijas vēstures peripētijām zināju tikai lielos vilcienos, šī grāmata man palīdzēja iepazīt arī mazos vagoniņus, lai gan tikai par Kataloniju.

Kopumā tagad man ir radies priekšstats arī par Barselonas vēsturiskā centra apbūvi, kas kad taisīts, kurš projektējis, cik ilgi cēlis un, kas izrādās Barselonā nav mazsvarīgi, cik reizes dedzināts. Dedzināšana nemieru laikos ir gājusi uz urrā. 100% katoļu populācija pat nav kautrējusies nosvilināt katoļu baznīcas, dažas pat pāris reizes. Zinu arī, kādas kultūrvēsturiskas vērtības nošķūrējuši pilsētas plānotāji, žēl, ka Citadeli noplēsa. Grāmatā ir bagāts faktoloģisks materiāls un protams, ka visu atcerēties nebūs iespējams, tomēr labāk kaut kas, nekā nekas.

Pati grāmata ir sarakstīta 1993. gadā vēsturi tas nemaina, bet skaidrs, ka jaunākās atrakcijas tur apskatītas nebūs. Autors savācis bagātīgu materiālu ar faktiem un arī stāstījums ir visai saistošs, tomēr vietas, kurās tiek rakstīts par dzeju izlaidu.

Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt, ja braucot uz Barselonu gatavojies staigāt pa muzejiem, bet ja tāpat ietusēt tad nav jēgas.

Strojbats

Šodien netālu no darba vietas redzēju kā celtnieki, ar tīklu pārvilka kartējo krustu, lai tas nenokristu cilvēkiem uz galvas. Iesaistītie cilvēki bija trīs, divi grozā, viens apakšā pie kloķiem. Džeks pie kloķiem stāv bez ķiveres, džeki augšā ar āmuriem kaļ apmetumu, pēkšņi no augšas krīt apmetuma gabals uz kādiem 5 kg un sašķīst pret automašīnas kuzavu kādus 10 cm no vīra ar manipulātoriem. Ko šamais ņēmās mukt skriešus pāri ielai, smieklīgi, bet pamācoši, kaska ir noderīga lieta.

%d bloggers like this: