Navigate / search

Atmiņas par bibliotēkām

Grāmatplaukts

Grāmatu blogos ir parādījies jauns stafešrakstu pasākums, iesāka šo lietu MsMarii, kurā blogu autori dalās savās atmiņās par bibliotēkām. Mani piedalīties uzaicināja Sibilla. Paldies viņai par to!

Par bibliotēkām es biju dzirdējis pirms vēl sāku iet skolā. Šķiet, ka to biju kaut kur izlasījis, jo lasīt es iemācījos samērā agri. Iespējams, ka informāciju zināju tāpat, jo skolā, pirmajās klasēs ejot, es sevi uzskatīju par “gudru no dzimšanas”, tādam faktam noteikti būtu jāietilpst iedzimtajās gudrībās.

Mana pirmā bibliotēka tad arī bija skolas bibliotēka. Parasti skolas bibliotēka asociējas ar to, ka tajā iegriežas divas reizes mācību gadā, saņemot mācību grāmatas un nododot tās. Pirms nodošanas parasti iepriekšējās dienas tiek pavadītas līmējot saplēstos vākus ar izolācijas lentām, meklējot trūkstošās lapaspuses un dzēšot ārā ar zīmuli sarakstītos komentārus. Citādi grāmatas varēja nepieņemt un atdot atpakaļ. Ja bija ierakstīts ar pildspalvu, tad bija jāatsaucas – tādu es jau viņu saņēmu. Bet nu nedaudz novirzījos no temata. Pirmais apmeklējums bija saņemot mācību grāmatas, bet pēc tam bibliotēku apmeklēju, lai ņemtu grāmatas palasīties. Tā nu bija sanācis, ka man pirmās klases pirmo pusgadu nācās apmeklēt pagarināto dienas grupu. Mājas darbu jau nebija tik daudz, lai pirms došanos uz strādnieku autobusu nevarētu izlasīt pāris grāmatas.

Man ir aizdomas, ka skolas bibliotekāres es mazliet kaitināju. Man bija mode paņemt kādas četras grāmatas un pēc pāris stundām atnest tās atpakaļ un meklēt sev jaunas. Mani turēja aizdomās, ka es nemaz tās grāmatas nelasu, bet tikai aiz nekā darīt kaitinu godīgas darbaļaudes. Taču pēc tam, kad varonīgi atbildēju uz jautājumiem par grāmatu saturu, viņas nomierinājās un varēju ņemt, cik grāmatas vien vēlos, bet ne vairāk par piecām uzreiz.

Piecas grāmatas bibliotēkās vispār ir mistisks skaitlis, parasti tas ir maksimālais pieļautais grāmatu apjoms. Ja tu ņem, teiksim, septiņas, tevi sāk brīdināt, ka grāmatas ir jānes arī atpakaļ un vēlams izlasītas. Ir jau iespēja kādu arī neatnest atpakaļ un pagarināt lasīšanas laiku, bet tas neiederas lasītāja smalkajā stilā. Piecas grāmatas ir arī tas apjoms, ko lasītājs normāli var aiznest mājās. Divas, trīs ir tā pašķidri, septiņas, tad jūties kā kamielis. Es savas grāmatas no bibliotēkas daudzus gadus nesu audekla maisiņā ar uzrakstu Sportloto.

Klasēm ritot, es skolas bibliotēku apmeklēju aizvien mazāk. Galvenais iemesls – grāmatas tajā nemaz nebija tik daudz, un tādas pārlasāmās – labi ja divdesmit. Vislabākā bija tāda maza grāmatiņa par kosmosu. Tur daudz ko uzzināju par neitronu zvaigznēm. Izrādās, ka viena tējkarote ar tās vielu sver tikpat daudz cik dzelzceļa vagons! No šīs bibliotēkas grāmatu klāsta man atmiņā iespiedušies arī Ļeņina kopotie raksti ap piecdesmit sējumiem, plauktā izskatījās iespaidīgi. No šīs bibliotēkas fondiem es pirmajās klasītēs pakāsu vienu grāmatu, sīkais brālis viņu saplēsa, nācās nest vietā citu. Par to bibliotekāres nudien nebija priecīgas, jo saplēstā grāmata bija izdota VDR, bet vietā atnestā tepat uz vietas. Taču cenas štimmēja un izkūlos sveikā.

Paralēli skolas bibliotēkai es apmeklēju arī ciema bibliotēku, pirmo reizi mani uz turieni aizveda tēva māsa, un tajā lasāmvielas man pietika līdz pat vidusskolas beigām. Pirmo bibliotēkas apmeklēšanas gadu es izsviedu vējā, ņemot bērnu grāmatas, jo bibliotēka bija sadalīta divās daļās. Viena saucās Bērnu nodaļa un otra Pieaugušo nodaļa. Sešgadniekam šāds sadalījums liekas nopietna lieta, un pagāja vesels gads ar pasaku grāmatām (starp citu pasaku krājums “Par tiesām un tiesnešiem”ir reāli labs) un Zentas Ērgles partizānu stāstiem, līdz saņēmos un paprasīju atļauju apmeklēt pieaugušo nodaļu. Man par brīnumu, man to atļāva.

Lieki piebilst, ka es līdz sirds dziļumiem ienīstu tos cilvēkus, kuri bibliotēkā paņem grāmatas un nenes tās atpakaļ gadiem! Saprotu mēnesi, divus, kam negadās, bet gadiem! Es ļoti gribēju izlasīt Herberta Velsa “Laika mašīnu”. Tāda grāmata bibliotēkā esot, bet diemžēl kāds to ir paņēmis. Viņa beidzot parādījās pēc pieciem gadiem, jo bija atnesta atpakaļ. Es jau biju zaudējis cerības, kad vienudien nejauši viņu ieraudzīju plauktā. Šo bibliotēku apmeklēju regulāri, vismaz reizi nedēļā paņemot tās atļautās piecas grāmatas, reizēm septiņas. Man visa bērnība bija pakārtota lasīšanai, no rīta uz skolu braucu ar strādnieku autobusu, un tas man ļāva no rītiem palasīt pusstundiņu, vēlāk pēc skolas gāju pie tēva uz mehāniskajām darbnīcām, un tur gaidot strādnieku autobusu varēju lasīt pāris stundas, ja vien neložņāju gar sērskābes tvertnēm un nemēģināju saprast akumulatoru darbības pamatprincipus. Nu un tad vēl atlika laiks vakarā, kad palasīt. Kad biju bibliotēku gandrīz izlasījis, tad pievērsos periodikai un kopotajiem rakstiem. Pēc neatkarības atgūšanas bibliotēkā bija vienīgā vieta, kur dabūt jaunākās grāmatas, jo pašam tādām ekstrām naudas nebija.

Vistrakāk ar bibliotēku bija vasarās. Dienās, kad man bija tik daudz brīvā laika, lai lasītu caurām dienām, bibliotēka bija slēgta veselu mēnesi! Tā bija kosmiska mēroga netaisnība. Un pat tajās dienās, kad viņa bija atvērta, bibliotekāre ne vienmēr atradās savā darba vietā, kādam jau mazdārziņš ar’ jāravē! Tad reizēm nācās sēdēt pāris stundas uz palodzes un gaidīt. Bet visādi citādi jau bija forši, izņemot reizes, kad bibliotēka kārtējo reizi mainīja savu atrašanās vietu. No sākuma tā atradās ciema padomes ēkā, tad pārvācās uz bērnudārzu un tad vienu dienu uz tā saucamo Skolotāju māju, aizņemot tur veselu dzīvokli.

Pēc pamatskolas pabeigšanas nolēmu paplašināt savus apvāršņus un skolās vairs neiet. Tas gan nenozīmēja, ka atteicos no lasīšanas. Es sāku apmeklēt Talsu centrālo vai rajona bibliotēku (neatceros). Sākumā, kā jau vienmēr jaunā bibliotēkā, izlasīju visas grāmatas, kuras sen sapņoju izlasīt, bet grāmatu trūkuma dēļ to nevarēju darīt. Tas man paņēma kādu pusgadu. Un tad ķēros klāt pie jaunas valodas apguves, sākumā izlasīju visu fantastiku krievu valodā. Pirmās grāmatas gāja lēni, bet ar laiku lieta aizgāja. Sāku pat lasīt 25 sējumu zinātniskās fantastikas antoloģiju, taču, kad tiku līdz desmitajai grāmatai, bibliotēka grāmatas norakstīja.

Grāmatu norakstīšana ir lieta, kura mani vienmēr ir šokējusi. Stāv plauktā normāla fantastikas grāmata, kuru visi lasa un kuras kartiņa ir pilna gada laikā, bet tad viņu ņem un noraksta. Savukārt blakus plauktā atrodama grāmata par zinātnisko ateismu, un tā ir paņemta reizi sešdesmitajos un reizi deviņdesmitajos (es) un varu derēt, ka tā tur stāv arī šobaltdien. Ceru, ka pēdējo desmit gadu laikā tas viss ir mainījies uz labo pusi. Lai gan, ja pērc no ārzemēm labas grāmatas pa lēto, tad tās lielākoties ir no bibliotēku fondiem norakstītas grāmatas.

Pēc fantastikas, izlasīju fantāziju, krimiķus un bojevikus. Tad nācās mācīties angļu valodu, jo bibliotēka no kaut kurienes bija dabūjusi ap tūkstoti grāmatu angļu valodā. Šos krājumus es lasīju vēl augstskolas laikos. Taču bibliotēkas apmeklēšanas biežums man kļuva aizvien retāks, jo par manu galveno bibliotēku bija kļuvusi Ventspils pilsētas bibliotēka.

Šo iestādi sāku apmeklēt, jo sākās manas studijas Ventspils augstskolā. Atkārtojās tas pats scenārijs – izlasīju līdz šim neizlasīto (tur bija trakoti plaša fantāzijas un fantastikas sekcija krievu valodā). Te atklāju tādu fenomenu, ka uz ejošajām grāmatām ir jāpierakstās rindā! Cik šāda lieta ir populāra tagad, nezinu, bet joka pēc pierakstījos uz Hariju Poteru. Nosacījumi saņemot grāmatu bija skarbi, izlasīt pēc iespējas ātrāk un tūlīt nest atpakaļ, jo citi arī gaida. Starp citu arī šī bibliotēka uz brīdi pārvācās uz citām telpām.

Pēc Ventspils atstāšanas es uz bibliotēkām vairs neeju. Man nekur nepalika parādi un soda naudas ar nav nācies maksāt, taču kaut kā ir zudusi vēlme iet uz bibliotēku. Būs jau pagājuši vairāk kā desmit gadi kopš es bibliotēkā esmu ņēmis grāmatu, un pašam par brīnumu man šī procesa nemaz nepietrūkst. Kas ir vēl trakāk, es nekad neesmu bijis Latvijas Nacionālās Bibliotēkas ēkā, katru dienu braucu garām un reizēm domāju, ka vajadzētu, bet nekad nesanāk. Pie vainas šim intereses apsīkumam ir paša grāmatas. Man grāmatu plauktos atrodamas vismaz divsimt nelasītu grāmatu, man ir daudz vienkāršāk nopirkt iepatikušos grāmatu nekā doties pēc tām uz bibliotēku. Es šaubos, vai šī brīža jaunākās fantāzijas un fantastikas žanra grāmatas ir ieejams bibliotēkā to iznākšanas dienā, vai ar pāris nedēļu nobīdi. Tāpat man nav ne jausmas, kā Latvijas bibliotēkās ir ar jaunākajām populārzinātniskajām grāmatām angļu valodā. Varētu jau aiziet un noskaidrot, bet vieglāk ir atvērt Kindli vai aiziet līdz savai privātajai bibliotēkai un sākt lasīt grāmatu uzreiz. Taču es esmu pateicīgs visām manis apmeklētajām bibliotēkām par to, ka viņas no manis izveidoja aizrautīgu lasītāju.

Lai stafešrakste nenomirtu, tad kociņu tālāk nododu Andrim un Spīganai. Gan jau ka viņi ar reiz ir bijuši bibliotēkā!

Books on Fire by Lucien X. Polastron

Books on fire

Skaidra lieta, ka grāmatai ar šādu nosaukumu es vienkārši nevarēju paiet garām. Tur jau nu man būtu trakam jāpaliek, lai nenopirktu grāmatu par grāmatu dedzināšanu. Gan grāmatas saturs, gan anotācija solīja man izcilu lasāmvielu.

Jebkurai bibliotēkai reiz pienāk gals. Tā tas ir bijis jau daudzus gadu tūkstošus. Bibliotēkas tiek nodibinātas, tajās tiek savākti tūkstošiem grāmatu un manuskriptu. Bet viņām visām ir viens liktenis, lai kad un kur tās nebūtu. Viņas visas beigās nodeg. Tā var būt ļaunprātīga, nejauša vai politiski motivēta. Neviena pasaules uzskatu maiņa nenotiek bez grāmatu dedzināšanas, tādi nu mēs, cilvēki, esam, iznīcinot grāmatas mēs domājam, ka iznīcinām zināšanas vai arī savus ienaidniekus. Sadedzinot grāmatas mēs, domājams, atbrīvojam kultūru no sārņiem un varam iedomāti sašķirot pareizo un nepareizo. Šis fenomens  ir mūsu civilizācijas vēstures tumšā puse, un grāmatas autors piedāvā mums tajā ielūkoties.

Ko cilvēki parasti atceras, kad viņiem pajautā par senajām bibliotēkām (man gan neviens nekad par tām nav jautājis) – standartā mēs zinām, ka Aleksandrijā reiz nosvilināta pamatīga bibliotēka, varbūt var atminēties, ka pēc moru padzīšanas no Spānijas notika pamatīga bibliotēku revidēšana. Kāds varbūt atminēsies inku un acteku iznīcināto literatūru. Nu un varbūt vēl 1988. gadā nodegušo zinātniskās akadēmijas bibliotēku. Bet tā ir tikai maza mikroskopiska daļa no tā, kas ir noticis patiesībā. Bibliotēku galvenie ienaidnieki ir uguns, ūdens, zagļi un nāve. Tā kā šīs lietas mums netrūkst, tad viņas ir vienkārši nolemtas iznīcībai.

Grāmatas autors nenoliedzami zina daudz par nodegušām bibliotēkām, bet diemžēl viņa stāstījuma maniere varētu būt pievilcīga tikai rūdītam vēsturniekam. Milzīga faktu gūzma, kas sakārtota pēc ģeogrāfiskās lokācijas. Nedaudz tiek ievērota arī notikumi laikā, bet bieži vien notiek pamatīga lēkāšana pa periodiem. Tomēr viss šis faktoloģiskais materiāls ir pasniegts tik sausi, ka ir neiespējami šo grāmatu lasīt bez nopietna riska žāvājoties izmežģīt žokli. Negribas jau tā teikt, bet šī grāmata man šonedēļ trīs vakarus palīdzēja ātri iemigt. Viss ir perfekti, visam pieminētajam ir klāt oriģinālie avoti, un no anekdotiskajiem gadījumiem, kas ir reāla falsifikācija, minams vien kādam franču karalim piedēvēta dedzināšanas.

Lasot grāmatu brīžiem gribas bļaut – muļķi nevāciet vienkopus simts tūkstoš grāmatas, jums tūdaļ visa biblene nosvils, un pasaules kultūrvēsturiskais mantojums paliks nabadzīgāks. Nebiju aizdomājies, bet mūsdienās bibliotēku grāmatas arī tiek ravētas, šķirotas vērtīgās no nevērtīgākajām. Es labi zinu šo procesu, jo ar savu personīgo bibliotēku esmu tā izdarījies pāris reizes. Galvenie iemesli ir digitalizācija un vietas trūkums. Lielajām bibliotēkām ir tāda pati kaite, tomēr viņām sekas ir lielākas. Pasaulē bieži gadās, kad kāda biblene noskanējusi visus savus krājumus pa kluso izmet ārā savus septiņpadsmitā gadsimta grāmatu krājumus. Labākā stratēģija ir nodot makulatūrā, jo ja sāc izpārdot, to kādi grāmatmīļi uzož un nosūdz. Tad sanāk slikta publicitāte. Tad cilvēki, kuri bibliotēkai uzdāvinājuši savas personīgās bibliotēkas apvainojas, ja antikvariātā uziet savas grāmatas.

Lasot par jauno mūsdienu Aleksandrijas bibliotēku, uzzināju, ka tā izmaksājusi nieka 200’000’000 EUR, nez cik ir mūsu Gaismas pils reālās izmaksas un vai arī tā nebūs tikai čaula, kuras pamatfonds glabāsies noliktavas telpās?

Grāmata interesanta paliek tikai uz beigām, kur parādās autora attieksme, un lasīšana pēdējā trešdaļa ir patiesi aizraujoša. Lieku 7 no 10 ballēm. Iespējams, ka pārlieku sausajam izklāstam pie vainas ir neveiksmīgs tulkojums no franču uz angļu valodu, iespējams tādēļ, ka man nepatīk lasīt sarakstus, kas uzdoti par tekstu. Ja esi liels bibliotēku mīļotājs, un patīk grāmatas, tad var izlasīt. Un galvenais – atcerieties – viņas visas agrāk vai vēlāk nodeg.

The Book on the Bookshelf by Henry Petroski

The book on the bookshelf

Domāju, ka pastāv varbūtība, ka šī nu ir grāmata, kuru Latvijā diez vai kāds bez manis ir lasījis. Nez vai mums ir daudz tādu cilvēku, kurus interesē grāmatu plauktu dizaina attīstības vēsture. Protams, es nevaru izslēgt iespēju, ka slepenajās bibliotekāru brālībās (pareizāk gan, manuprāt, būtu teikt māsībās) šī grāmata ir obligātās literatūras sarakstā, bet mums parastajiem mirstīgajiem, domājams, nekad nebūs lemts izzināt patiesību šajā jautājumā. Zinātāji to droši vien neafišē, lai nākamajā bibliotēkas apmeklējuma reizē viņus nenogalētu kāds nelaikā apkritis grāmatu plaukts.

Līdz šim vienīgā grāmata, kura kaut nedaudz man saistījās ar grāmatu skapju vēsturi, man bija „Rozes vārds”, kaut gan arī tā vairāk pievērsās grāmatu kataloģizācijas un bibliotēkas izkārtojuma problēmām. Šo grāmatu nopirku aiz pārskatīšanās, biju sapratis, ka grāmata man vēstīs par grāmatām, to „shelf” vāka maliņā biju palaidis garām. Saņēmis/savācis pastnieces laipni pār žogu pārsviesto grāmatu (tas tiešām ir forši, jo aiztaupa laiku, kas jātērē velkoties izņemt sūtījumu uz pasta nodaļu. Pasta nodaļā var uzzināt Slokas tantuku jaunākās klačas un novērtēt pasta darbinieču spējas rēķinu apmaksas reģistrācijā, vidēji rindā jāpavada vismaz desmit minūtes) es vārdu „shelf” ieraudzīju, izšķirstīju bildītes un sapratu, ka arī mani viņa diez ko vis neinteresēs, un noliku uz grāmatu plaukta. Tā nu viņa tur nostāvēja veselu mēnesi līdz lasīšanai.

Ir tāda cilvēku grupa, kas, aizejot ciemos, daļu no viesībās pavadītā laika nodirn pie sveša grāmatu skapja. Arī es esmu viens no šiem cilvēkiem, mani interesē, ko lasa citi cilvēki, ko es vēl neesmu lasījis. Nenoliegšu, novērtēju arī grāmatu vispārējo stāvokli, kas liecina par to vai grāmatas vispār ir lasītas. Tomēr nekad nebiju aizdomājies, ka būtu jāpēta arī grāmatu skapji. Autors gan par to ir aizdomājies, un patiesībā lika man paraudzīties pašam uz savu grāmatu skapi/- jiem no pavisam cita skatupunkta. Sapratu, ka neesmu vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir problēmas ar iegādāto grāmatu izvietošanu plauktos (ar to cīnās pat ASV Kongresa bibliotēka). Par grāmatu optimālu izvietošanu skapī ir sarakstīti daudzi zinātniski traktāti, skapju konstruēšanai tiek izmantota vesela kaudze ar inženiertehniskiem likumiem, un pats galvenais, grāmatas kādreiz glabāja pavisam citādi nekā tagad.

Iedomājies, tu aizej ciemos pieej pie grāmata plaukta un ieraugi, ka tajā visas grāmatas ir nevis ar muguriņām uz āru, bet gan ar priekšām! Skaidra lieta, ka tu apjautāsies par namatēva/-mātes veselību, līdzjūtīgi pamāsi ar galvu un nezināsi ko pasākt. Tomēr viduslaikos, šāda grāmatu glabāšanas prakse bija vispārpieņemta prakse, jo grāmatas nebija tik daudz, lai tās varētu neatpazīt no jebkura rakursa. Tam saknes auga no pieķēdēšanas prakses. Agrāk, kad mikročipi vēl nebija izdomāti, tad bibliotēkas pret zādzībām cīnījās elementāri pieķēdējot grāmatas pie skapja, lai neaizmūk. Pieķēdēšanai pamatā izmantoja vāku sprādzes, un tās atradās grāmatas priekšpusē. Arī skapis tika būvēts tā, lai atķēdēšana būtu grūta, toties pats skapis sevī inkorporēja paliktnīti uz kura grāmatu varēja lasīt. Biezākie arhibīskapi savas grāmatas vazāja sev līdzi grāmatu kastēs, kas tad arī, iespējams, ir mūsu grāmatu skapju priekšteči.

Tie, kas ir bijuši muzejos noteikti būs ievērojuši, ka ļoti senas grāmatas ir arī bagātīgi inkrustētas, un tās nemaz nav iespējams nolikt uz malas grāmatu plauktā ar muguru uz āru, tad nu viņas tā arī senāk glabāja kā izstāžu elementus uz slīpiem plauktiņiem, lai visi var redzēt vāka rotājumus.

Renesansē cilvēkiem bija cita mode, grāmatas glabāja skapjos ar stikla durvīm, un visu grāmatu iesiešana vienādos vākos bija obligāta. Mūsdienās jau arī ir sastopami cilvēki, kas lielāku uzmanību velta grāmatas saskaņai ar tapetēm nevis saturam.

Veselas nodaļas ir veltītas bibliotēku inženiertehniskajiem risinājumiem no lietošanas un glabāšanas skatupunkta, agrīnā automatizācija, slavenākie negadījumi (kā likums ugunsgrēki) un mūžsenā problēma, kā limitētā grāmatu plauktā glabāt maksimāli daudz grāmatas.

Kopumā interesants, bet nedaudz garlaicīgs darbs. Tēzes atbalstīšanai autors piesauc daudzus piemērus, kas to apliecina. Piemēram, tiek izanalizēta vesela kaudze ar Dīrera gleznām, kas mums parāda, ka grāmatas 16. gadsimtā tika glabātas samestas uz plaukta krustām šķērsām, bet nekad ar mugurām uz āru. Tas nu bija acīm redzams, tālab vairāk laika veltīju pētot, kā Dīreram ar katru gleznu lauva uzzīmējas arvien labāka (ir jau tāds lāča un suņa krustojums, bet kur gan šis būtu redzējis dzīvu lauvu?). Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Lasīt tikai īsteniem bibliofiliem. Ak jā, beigās ir tīri labi padomi kā organizēt savas grāmatas plauktā. Man vislabāk patika pēc krāsas. Un pēc kāda principa grāmatas grāmatu plauktā glabā tu?

%d bloggers like this: