Navigate / search

Every Living Thing: Man’s Obsessive Quest to Catalog Life, from Nanobacteria to New Monkeys by Rob Dunn

Every Living Thing by Rob Dunn

Nu ko te lai vēl pasaka, grāmatas nosaukums izteic praktiski visu. Par to tad te arī ir sarakstīts, par cilvēku centieniem atkārtot veco labo Ādama triku un katram radījumam iedot savu vārdu. Tikai mūsdienās zinātnieki atšķirībā no Lineja ir aptvēruši, ka šis pasākums nav īsti reāls, un labi būtu, ja izdotos dot vārdu vismaz zināmajiem daudzšūnu organismiem.

Agrākos laikos gan cilvēki ar tādu samierināšanos nebija slaveni. Linejs pats bija nolēmis dot vārdus visām sugām uz pasaules, izmantojot savu sistēmu. Tad tika atklāta mikropasaule, kur vienā ūdens pilienā sastopamo mikroorganismu sugu skaits varēja pārsniegt standarta, Zviedrijas pļavā atrodamo puķu sugu skaitu un cilvēki sāka aptvert, ka šis pasākums, maigi izsakoties, nav īsti reāls.

Taksonomisti nemaz nav tik daudz uz šīs pasaules, un ja tevi interesē teiksim ērcītes, kas dzīvo uz skudrām, esi drošs: darbs tur pietiks visam tavam mūžam klasificējot un nosaucot tās vārdā.

Autors daļu grāmatas velta tam, lai parādītu kā laiku pa laikam tiek atklātas jaunas vietas, kur dzīvo jauni organismi. Agrāk tika uzskatīts, ka jūrā pēc pārsimts metriem nekāda dzīvība nav atrodama, tikai pliki akmeņi. Tagad ir skaidrs, ka jūra ir ne tikai pilna ar dzīviem organismiem, bet arī tas, ka tie dzīvo arī zemūdens vulkānu tuvumā. Vietās, kuras agrāk tika uzskatītas par dzīvībai nepiemērotām. Vēl trakāk, mikrobi, izskatās, dzīvo arī Zemes garozā vismaz tik dziļi, cik dziļi mums tajā ir izdevies ieurbties un iegūt paraugus.

Tiek nedaudz paspekulēts arī par iespējamo dzīvību uz citām planētām, kāda tā varētu būt un uz cik daudzām no tām. Vesela nodaļa veltīta slavenajam Marsa meteorītam. Smalki tiek aprakstīta diskusija par to, cik mazam ir jābūt organismam, lai to vēl uzskatītu par dzīvu. Cik kompakta tā var būt, lai pati vēl spētu replicēties, bez citu palīdzības.

Ja vēlies nelielu apdeitu par to, cik tālu zinātne ir tikusi ar sugu uzskaitīšanu un kādas jaunas dzīvības formas tagad ir aktuālas bioloģijā, tad šī grāmata ir lasāma. Lieku 9 no 10 ballēm. Nav jau tāda, ka vari lasīt acis neatrāvis un pa nakti, bet papildus zināšanas par bioloģijas zinātnes attīstības vēsturi un iespējamiem nākotnes virzieniem ieguvu gan.

The Species Seekers: Heroes, Fools, and the Mad Pursuit of Life on Earth by Richard Conniff

default.jpegThe Species Seekers

Tā nu bija sanācis, ka klausoties jau kuro reizi Bila Braisona audio grāmatu “Short history of nearly everything” man radās vēlme uzzināt kaut ko vairāk par sugu atklājējiem. ņēmu savu Kindl lasīklis, novilku augstāk pieminēto grāmatu un sāku lasīt.

Parastam cilvēkam sugu atklāšana varētu šķist visai neinteresanta nodarbe. Skaidra lieta, Tev ir visas iespējas saķert malāriju, inficēties ar dažādiem interesantiem parazītiem vai vienkārši atdot galus no dzeltenā drudža. Pretī Tu saņem, iespējams, tavā vārdā nosauktu sūnu sugu vai circeņa paveidu. Pat mūsdienās tas nav nekas aizraujošs, izņemot iespēju daudz ceļot pa Jaungvineju vai Kongo džungļiem. Bet teiksim 1700-tajos gados šāda nodarbe bija vēl riskantāka, Tevi varēja noķert un pārdot verdzībā, ielikt cietumā personības noskaidrošanai uz pārdesmit gadiem, apēst saviesīgās cilts vakariņās, vai nosaukt par balto spoku un dzīt vairākas nedēļas līdz piekrastei. Pa ceļam Tu, protams, pazaudē visu savākto un savu žurnālu. Bija arī neveiksminieki, kas cītīgi vākuši augus, kukaiņus, ķirzakas un citus zvērus vairāk par desmit gadiem un tad nolēmuši doties mājās. Lieki piebilst, ka kuģis aizdegas, visi tavi materiāli sadega un desmit gadu darbs vējā. Tomēr nekas no šeit minētajiem nav bijis šķērslis īsta sugu atklājēju biogrāfijās.

Bez standarta ceļotājiem kā Humbolds un Darvins, te tiek piesaukta vesela plejāde savulaik slavenu sugu atklājēju. Šie cilvēki lielākoties nebija tie, kas deva vārdus jaunajām sugām, viņiem tam nebija laika. Viņi bija tie, kas šāva putnus, taisīja herbārijus, apstrādāja tos un nosūtīja muzejiem, institūtiem, kas tad arī nodarbojās ar kataloģizēšanu un vārdu došanu. Lieki piebilst, ka lielākajā daļā gadījumu, labākais, kas viņiem no tā atleca bija īslaicīga slava, neliela samaksa vai labs laika kavēklis. Tais laikos nebūt nepietika nošaut putnu un aprakstīt to. Putns bija arī pareizi jāiekonservē, lai to nenoēstu gaļas tārpi vai kodes. Tam bija paredzētas speciālas metodes, kas lielākoties reducējās uz pamatīgu arsēna devu izmantošanu. Tas nenoliedzami pāris jau tā ekstravagantiem pētniekiem ļāva kļūt vēl ekstravagantākiem. Mans personīgi favorīts bija kāds britu pavalstnieks, kas ikdienā strādāja par kurpnieku, bet vakaros ķerstīja dzīvniekus. Viņa moto bija netērēt patronas nekam, ko var nosist ar rokām, jo cilvēka rocība jau tā bija maza, lai vēl šautu ar dzīvu naudu pa lūšiem. Papildus interesantiem medīšanas paņēmieniem vīrs visu atrasto glabāja savā cepurē un nakšņoja laukā. Nezinu, ko par to domāja viņa sieva un bērni.

Kopumā aizraujošs un interesants stāsts, varētu šķist, ka te ir apkopotas tikai lietas, kas varētu sasmīdināt lasītāju, patiesībā tā nav. Interesantie aspekti tikai izdaiļo lasīšanu. Grāmatā ir nopietni aprakstīta, sugu klasifikācijas vēsture, apskatīta Darvina evolūcijas teorija, pastāstīts, kur un kā radās eigēnika un apskatīti daudzi citi aspekti, kas galu galā lika pamatus mūsdienu bioloģijai. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Wavewatcher’s Companion by Gavin Pretor-Pinney

the-wavewatchers-companion

Šo grāmatu iepirku visai triviāla iemesla dēļ, tā bija atrodama kādā listē, kur bija uzskaitītas visas šogad iznākušās populārzinātniskās grāmatas. Lieki piebilst, ka puse no listes jau atradās manā grāmatu plauktā, un liela daļa no atlikušajām tika pasūtītas.

Tātad grāmata, kas varētu palīdzēt iesācējam – viļņu vērotājam. Cilvēks, kas ir vismaz pabeidzis pamatskolu, ir informēts, ka viļņi ir atrodami ne tikai jūrā vai uz nemierīgāka dīķa, bet, ka tie ir visur. Tos visuresošos viļņus sauc par elektromagnētiskajiem viļņiem, bet ir jau arī skaņas viļņi un, protams, visu var aprakstīt kā viļņfunkciju. Tad nu autors pakāpeniski iepazīstina lasītāju ar dažādiem viļņu paveidiem, sākot ar parastiem un ne tik parastiem jūras viļņiem un beidzot ar mēģinājumiem izskaidrot sērfošanas pamatus.

Kā lasāmviela grāmata ir ļoti laba. Mani no laika gala bija interesējuši gigantiskie jūras stāvviļņi, tādi, kas pēkšņi parādās no nekurienes un sadragā lielu kuģi. Autors šajā jomā bija pacenties, un tagad es vismaz zinu šajā jautājumā tikpat daudz cik viņš. Viss sākas ar straumi un vētru, tas kopā spēj sasummēties stāvvilnī, kuram ir pa spēkam sadragāt pat supertankeri. Interesanti bija palasīt par to, kā upēs, kurās paisuma iespaidā rodas vilnis, kas virzās uz augšteci, tieši šādās upēs tiek uzstādīti sērfošanas ilguma un attāluma rekordi. Agrāk viena no šādām krutajām upēm bija arī Sēna, tomēr cilvēkiem ar laiku apnikās, ka mājas jābūvē labu gabalu no upes. Ķīna šāda paisuma viļņu ziņā ir rekordiste, tur laiku pa laikam šos viļņu vērotājus noskalo no krasta.

Interesanti bija arī uzzināt, kā parasti jūras vēzīši izmanto skaņas barjeras pārsniegšanas fizikālās īpašības savās medībās. Interesanti ir arī putnu veidotie viļņi un viņu bara dinamika, tas pats sakāma arī par siseņiem un citiem kukaiņiem, kuriem patīk ceļot kopā. Var uzzināt arī, kāpēc pūces pēc skaņas orientējas labāk par cilvēkiem, un kā to visu var izmantot tautsaimniecībā.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas lasāma jebkurā vecumā un ar jebkādu zināšanu bagāžu, katrs varēs atrast sev interesantu informāciju, uzzināt daudz ko jaunu un labi izklaidēties. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

Oxygen: The Molecule that Made the World by Nick Lane

oxygen

Neatceros pat iemeslu, kādēļ šī grāmata tika iegādāta. Domāju, ka galvenais dzinulis būs bijis viens no jautājumiem, uz kuriem es nekad nebiju spējis atrast sakarīgu atbildi. Vai ir tiesa, ka Akmeņogļu laikmetā, kad gaisā skābekļa daudzums bija 35% ugunsgrēkus nebija iespējams apdzēst? Šo štelli es laiku pa laikam sastopu kādā grāmatā, bet konkrētu argumentu kas un kā atrast nebija izdevies.

Grāmata, jau kā var noprast, ir par skābekli un dzīvību. Vai skābeklis ir inde, enerģijas avots un to kā mūsu šūnas tam ir pielāgojušās un reizē arī nolemtas nāvei. Diezgan smalki tiek apskatīta paša skābekļa akumulēšanās zemes atmosfērā. Dominantais uzskats, kuru var sastapt daļā grāmatu ir sekojošs, skābekli saražoja primitīvi mikroorganismi un beigās tas bija pieražots tik daudz, ka tie gandrīz vai paši ņēma galu, jo skābeklis viņiem bija tīrā inde, un tā sākusies viena no pirmajām lielajām izmiršanām. Te gan autors diezgan nopietni oponē šim pieņēmumam, jo daudzas pazīmes liecina, ka šāda izmiršana nemaz nav bijusi un ka pat mikroorganismiem, kuriem skābeklis ir inde, ir bijuši pielāgojumi, kas ļāvuši tiem izdzīvot skābekļa piesātinātā vidē. Viens no rezultātiem ir daudzšūnu organismi.

Arī par neapstādināmiem ugunsgrēkiem lieta nav nemaz tik vienkārša, jo visi šie apgalvojumi cēlušies no viena cilvēka pētījuma, kas savā pamatā pētīja pavisam citu lietu – papīra degšanu dažādos atmosfēras maisījumos. Te jāņem vērā, ka auga stumbrs un papīrs pēc sava sastāva ir tomēr diezgan dažādas lietas. Papīrā dominē celuloze, augos atrodams lignīns, kas pie reizes ir arī degšanas slāpētājs. Lai vai kā, akmeņogļu periodā ugunsgrēki tomēr ir bijuši nopietna lieta, jo augiem, kas atnākuši no tiem laikiem līdz mums ir paaugstināta ugunsizturība.

Otra grāmatas daļa ir veltīta skābeklim, antioksidantiem, DNS kļūdām, vitamīniem, šūnu aizsardzības mehānismiem pret skābekli, un kā tas viss iet kopā ar nāvi. Šī sadaļa varētu būt aizraujoša kādam bioķīmiķim vai advancētam biologam, vietām man bija grūti izprast, par ko iet runa, un kādu iespaidu tas atstāj uz dzīvo dabu kopumā. Lasīšanas ātrums samazinājās dramatiski, lai saprastu, kā starp šūnām tiek sadalīta skābekļa slodze un kāpēc, ja mūsu mitohondriji daloties ātri vien pazaudē savu sākotnējo DNS integritāti, mēs tik un tā esam piedzimuši jauni.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas solīts nosaukumā, tiek pilnībā pavēstīts. Lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkam, kas lieto antioksidantus, nāktos tomēr zināt, ka šūnās radušais brīvais radikālis izreaģē ar tuvāko molekulu jau sekundes miljardaļā, nevis ceļo uz kuņģi, kur sagaida trīsreiz dienā norīto antioksidantu. Mums par laimi šūnās ir diezgan labi aizsardzības mehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Ja gribas ilgi dzīvot un būt jaunam, tad vadoties pēc eksperimentiem ar žurkām, mums būtu mazāk jāēd un jādzīvo nelielā bada stāvoklī, tas norūdīs šūnas pret skābekļa radīto stresu un izvedīs mūs spriganus (lai ar nedaudz izbadējušos) līdz laimīgam vecumam.

Spider Silk: Evolution and 400 Million Years of Spinning, Waiting, Snagging, and Mating by Leslie Brunetta and Catherine L. Craig

spider silk

Grāmatas nopirkšanas faktu varu pamatot tikai ar to, ka mani zirnekļi vienmēr ir interesējuši. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā viņi tin savus tīklus un vērpj pavedienus. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, sapratu, ka jāņem ciet. Visur tā arī tika slavināta kā labākā grāmata, kas jebkad veltīta zirnekļu zīda pasaulei, kas nespeciālistam pieejama.

Jāsaka, ka grāmata tiešām nepieviļ, tad dod sīku un smalku ieskatu gan zirnekļu klasifikācijā, gan tīklu un zīda evolūcijā, gan medīšanas paradumos, gan cilvēku aizspriedumos. Ja pirmie zirnekļi medīja sēžot savā ar zīdu izvilktā alā noslēpušies aiz nelielām durtiņām un gaidīja, kad ēdamais paies garām, tad mūsdienu zirnekļi jau nodarbojas ar 3D tīkla radīšanu un papildus maskēšanu, ņemot vērā kukaiņu uzvedības un redzes īpatnības. Ir pat zirnekļi, kas specializējas tieši uz citu zirnekļu medīšanu. Viņi ir gatavi stundām ilgi karāties virs citiem zirnekļiem, lai nogaidītu brīdi, kad varēs iecirst heliceras savā sugas brālī. Citi tīklos tēlo medījumu, citi ar mušām savā tīklā pievilina citus zirnekļus. Kopumā tā zirnekļu dzīve nemaz tik neinteresanta nav.

Zirnekļi arī diezgan uzskatāmi parāda evolūcijas darbību. To, kā specializējušies zīda izstrādes dziedzeri. Sugām, kas noturējušās uz zemes virsas ilgāku laiku (dzīvajām fosilijām), lielākoties ir tikai viena veida zīds, kas der midzeņa izoderēšanai un nelielu lamatu izgatavošanai. Mūsdienīgākam zirneklim, lai uzbūvētu tīklu ir nepieciešami līdz pat septiņiem veidiem ar dažāda tipa pavedieniem. Lieki piebilst, ka mūsdienu zinātne joprojām nav spējusi izstrādāt normāla zirnekļu zīda izgatavošanas tehnoloģiju. Tas gan ir viens no iemesliem, kura dēļ mēs tik daudz zinām par zirnekļu tīkliem un zirnekļiem. Bizness redz, ka te ir iespējams nopelnīt diezgan lielu naudiņu un radīt jaunu industriju, kuras produkti būtu gan izturīgi, gan videi nekaitīgi.

Kopumā visai interesanta grāmata, manuprāt, lieka bija nodaļa, kas stāstīja evolūcijas teorijas atklāšanas vēsturi, to jau nu varēja atstāt grāmatām par evolūciju. diezgan grūti man gremojās nodaļa veltīta gēniem, kas kodē zirnekļu zīdu. Vēl neliels mīnuss, ka tiek piesaukti daudzi zirnekļu pavediena veidi, bet tā labi apskatīti tikai kādi četri, varēja jau par citiem ar nedaudz vairāk kā nosaukumu pastāstīt. kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. domāju, ka par aizraujošu lasāmo to uzskatīs tikai īsts zirnekļmīlis.

Your Inner Fish: A Journey into the 3.5-Billion-Year History of the Human Body by Neil Shubin

Your Inner Fish

Jāsaka uzreiz – cilvēki, kas domā, ka pasaule ir radīta sešās dienās tālāk var nelasīt, lai lieki neapgrēcinātos ar dažādām ģeķībām. Pārējiem, jā, kārtējā grāmata par evolūciju. Grāmatu ir sarakstījis cilvēks, kurš Arktikā atradis ne vairāk, ne mazāk kā fosilu zivi, kura, iespējams, atšķirībā no pārējām zivīm ir spējusi nedaudz staigāt. Vispārīgāk sakot, atradis vienu no daudzajiem trūkstošajiem posmiem evolūcijas ķēdē. Šai zivij dots nosaukums Tiktaalik, kas patiesībā nozīmē – liela zivs.

Grāmatiņa ir vairāk veltīta salīdzinošai anatomijai nekā pašam protostaigātājam. Autors lasītājam sniedz diezgan plašu faktu klāstu par to, kādēļ mati, krūtis un spalvas patiesībā ir tikai zobu paveidi, kādēļ visi daudzšūnu organismi tiek būvēti pēc viena plāna, redzes evolūcija (te gan vairāk laika veltīts dažādiem eksperimentiem, kas audzē drozofilām acis dažnedažādās vietās (nedaudz atgādināja to profesoru no Southpark multenes, kura dzīves mērķis bija izaudzēt pērtiķus ar pēc iespējas vairāk dibeniem), ir arī neliels ieskats kā pārsimts miljonu gadu laikā var no reptiļa žokļa nonākt līdz cilvēka ausu kaulam. Diezgan smalki ir aprakstīti dažnedažādi eksperimenti ar raju un haizivs embrijiem (izrādās, cāļi vairs nav topā) .

Bet pats galvenais, ko uzzināju grāmatā, ir tas, kādēļ, esot šmigā, pasaule ap Tevi griežas. Izrādās tam nav nekāda sakara ar neironu atrofēšanos vai iepriekšēju ēšanu – neēšanu. Mūsu līdzsvara orgāna želejā jau no sākta gala atrodas nedaudz etanola, nedaudz ieraujot šis etanola daudzums palielinās un izmaina želejas blīvumu. Tas savukārt rada nepareizus centrbēdzes un paātrinājuma mērījumus, kas nojauc visu no bērnu dienām kalibrēto līdzsvara sistēmu, rezultātā organisms neadekvāti reaģē uz stāvokļa izmaiņām.

Ir arī izskaidrots, ka par žagām mēs varam pateikties abiniekiem, un kādēļ lielai daļai no zīdītājiem pauti karājas ārpusē. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Un vēl par ihtiostegām gan bija rakstīts minimāli – žēl.

Complexity: A Guided Tour by Melanie Mitchell

complexity

Tā nu ir sagadījies, ka visas mūsdienu zinātnes izpratne par lietām mums apkārt ir iedalāma divās grupās. Pirmās grupas piekritēji uzskata, ka visas pasaules lietu pamatā ir vienkāršība. Domājams, ka šeit visspilgtākais piemērs varētu būt fiziķi ar savu GUT teoriju, kurā viņi cenšas apvienot visus fizikai zināmos spēkus vienā supervienādojumā, kas tad arī būtu visu pamatu pamats. Cita lieta ir, ka, manuprāt, 99% no zinātniekiem no šī vienādojuma nekādas jēgas nebūtu.

Otra grupa uzskata, ka ne visas lietas ir reducējamas līdz vienkāršībai, dažām ir lemts palikt sarežģītām un uz vienkāršu vienādojumu nereducējamām. Vai arī no vienkārša vienādojuma radies modelis nav prognozējams jau pēc pāris iterācijām. Šī grāmata ir veltīta tieši sarežģītībai, gan teorijai, gan tam kur mēs to varam sastapt ikdienā.

Grāmata pēc savas būtības ir balstīta uz tāda kā konspektīva lekciju materiāla pamata, kurā ieskicētās problēmas pamatdomas, pieņēmumi un problēmas, kas visi ilustrēti ar piemēriem. Problēmas sākas jau pašā grāmatas sākumā, izrādās, ka zinātnieki, kas savā ikdienā pēta Complexity (laikam jau tulkot to kā sarežģītība latviski nebūtu īsti tas), paši vēl nav vienojušies ne definīcijā, ne tajā kā noteikt, kura sistēma ir sarežģītāka un kā vispār to sarežģītību izmērīt. Tad nu tiek apspēlēta gan sistēmu entropija, informācijas daudzums, evolūcija un iespējamās kvantificēšanas metodes.

Kā piemēri sarežģītām sistēmām tiek piesauktas un analizētas sekojošas sistēmas – smadzeņu neironu tīkli, skudru kolonijas, Internets, imūnsistēma un valstu ekonomikas. Daļa no grāmatas tiek veltīta arī datorprogrammām, kas spēj pašas reproducēties, ģenētiskajiem algoritmiem un iespējamiem mākslīgā intelekta aizmetņiem, kas spēj veikt nelielu cilvēka prāta procesu simulāciju (tas bija pašas autores darbs), jāatzīst diezgan interesants. Laba nodaļa bija arī par informācijas apstrādi dzīvajās sistēmās, nekad vēl nebiju aizdomājies par bioloģisko metabolismu, kā par tīklu ar Six degrees of separation iezīmēm. Ir vērts izlasīt arī nodaļas veltītas Celluar Automaton un netradicionālajām skaitļošanas metodēm. Izrādās, ka teorētiski ir iespējams izveidot datoru, kas darbotos, piemēram, uz spēles Life, tikai diezgan nereāli būtu ievadīt sistēmas sākuma stāvokli, kas ļautu atrisināt problēmu.

Un tagad pats galvenais, kādēļ es izlasīju šo grāmatu? Iemesls ir triviāls – mani šīs lietas ir interesējušas jau no bērna kājas (vismaz populārzinātniskā līmenī), kopš izlasīju S.Lema grāmatu „Summa Technologiae”, tas laikam man atstājis paliekošu traumu un laiku pa laikam palasu par pasaules stimulācijām, pašregulējošām sistēmām, ķīmiskajiem datoriem un kibernētiku. No šīs grāmatas uzzinātais jaunums, kas liek aizdomāties, iespējams, ka sarežģītās sistēmas varbūt ir savstarpēji tik dažādas, ka nemaz nav iespējams izveidot vienotu teoriju, kas būtu piemērojama visām.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labs pamats turpmākiem pētījumiem. Grāmata man kārtējo reizi atgādināja par sen nopirkto un vēl joprojām neizlasīto Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter.

Krakatoa: The Day the World Exploded: August 27, 1883 by Simon Winchester

krakatoa

1883. gadā pāris dienas Malakas šauruma krastmalas apdzīvotājiem bija notikumiem bagātas. Viņu acu priekšā norisinājās viena no lielākajiem vulkāna izvirdumiem cilvēces vēsturē. 27. augustā vulkāna sprādziena rezultātā radītais blīkšķis bija tik skaļš, ka to joprojām var uzskatīt par visu laiku skaļāko nepastiprināto skaņu, kuru cilvēki reģistrējuši. Sprādzienu varēja dzirdēt gan Pērtā, gan Bangkokā un pat tālajās Rodrigeza salās. Skaņas vilnis zemeslodei apkārt „apskrēja” veselas septiņas reizes.

Protams, neiztika arī bez cunami, dažu labu neizglāba pat tas, ka māja atradās simt metrus virs jūras līmeņa. Pie reizes gaisā izkūpēja 6 kubik jūdzes iežu, kas nodrošināja krāšņus saulrietus vairāk kā pusgadu visai pasaulei. Pie reizes tika samazināta arī vidējā zemes atmosfēras temperatūra. Tad nu visiem šim un vēl daudziem citiem notikumiem ir veltīta šī grāmata.

Man ir līdz šim ir nācies sastapties ar trīs veida grāmatām, veltītām vulkāniem. Pirmā kategorija vairāk ir kā ekspedīciju apraksti, ir diezgan interesanti, bet lielākoties raksta par sadzīviskajiem aspektiem. Otrā kategorija ir specializētas vulkanoloģijas grāmatas, kas izpēta kādu konkrēta vulkāna visu izvirdumu vēsturi. Uzskaita visas lava plūsmas un to virzienus un ķīmisko sastāvu. Šī pieder pie trešās grupas, vulkāna izvirdums tiek apskatīts gan ģeoloģiskā, gan vēsturiskā, gan sociālā, gan ekonomiskā kontekstā.

Lasītājam tiek pastāstīts process, kurš ierosina šādu eksplozīvu vulkānu rašanos. Tiek apskatītas aculiecinieku liecības, gan kuģu žurnāli, gan telegrammas, gan personīgās dienasgrāmatas. Interesanta ir arī nodaļa, kas veltīta bioloģijai – precīzāk, procesiem ar kuru palīdzību vulkāna atliekas atkal kļūst par apdzīvotu vietu.

Autors tiešām ir iedziļinājies tēmā un neskopojas savos atklājumos dalīties arī ar lasītāju. Grāmata ir pilna ar dažādiem faktiem, kuri lielākoties ieskaitāmi kategorijā interesanti. Piemēram, kā gāzes rezervuāra rādītāja manometra rādījumi var tikt izmantoti vulkāna eksplozijas brīža noteikšanā un kā dabas procesa izpētē var palīdzēt Londonā esošs barogrāfs. Interesanti ir lasīt arī kuģu kapteiņu piedzīvojumus, vulkānam eksplozijas brīdī vistuvāk esošais kuģis atradās tikai 10 jūdžu attālumā, kāds cits kuģis brauca garām ar parafīna kravu, citiem nepaveicās un tos cunami ienesa dziļi iekšzemē.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu 10 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt par piekto jaudīgāko vulkāna izvirdumu cilvēces vēsturē. Ja nu kādu interesē, tad liste ir sekojoša – 1. Toba, 74’000 gadus atpakaļ; 2. Tambora, 1815. gadā; 3. Taupo, 180. gadā, 4. Novarupta, 1912. gadā (šo pat neviens lāgā nepamanīja, jo vulkāns atrodas Aļaskā) un tikai tad Krakatoa.

Dark Banquet: Blood and the Curious Lives of Blood-Feeding Creatures by Bill Schutt

Dark banquet

Grāmatas nosaukums šoreiz pasaka visu priekšā. Tā mums vēsta par dažādiem dzīvniekiem, kuriem galvenais pārtikas avots ir asinis. Tradicionāli tiek apskatīti sikspārņi, dēles, gultas blaktis, ērces un candiru (Vandellia cirrhosa). Odi, blusas un utis tika pieminēti tikai garāmejot. Tā kā autors savulaik specializējies tieši sikspārņu jomā, tad jāsamierinās ar faktu, ka trešdaļa grāmatas tiek veltīta tieši sikspārņiem vampīriem.

Uz pasaules atrodamas tikai trīs sikspārņu sugas, kas pārtiek no asinīm, un autors nevienu no viņām neatstāj nepieminētu. Izrādās, ka vampīriem ir visai grūta dzīve, viņiem jāēd regulāri vismaz reizi diennaktī, ja pāris ēdienreizes tiek izlaistas, tad šis var nomirt no bada. Arī asinis nav nekāda pateicīga ēdamviela, tajā ir daudz ūdens un sāls, kas nabaga sikspārņa nieres noslogo pa visiem simts procentiem.

Dēles arī ir visai interesants dzīvnieks, un savulaik, ja cilvēks vēlējās sākt dēļu ķērāja karjeru, viņam nekā daudz nevajadzēja – ūdenstilpne ar dēlēm un atrotītas bikšu staras. Dēles skaitījās labs palīgs universālajai medicīnas procedūrai – asins nolaišanai. Asins nolaišana palīdzēja pret visu, drudzi, galvassāpēm un pat slikta garastāvokļa kliedēšanai. Vēlāk gan dēles krita nežēlastībā, un to praktiskais pielietojums kļuva minimāls. Tagad gan viņas nedaudz savas pozīcijas ir atguvušas kā palīdzes rekonstruktīvajā ķirurģijā. Ja cilvēkam piešuj atpakaļ pirkstu, tad ir problēmas savienot visus sīkos asinsvadus. Tas savukārt palielina iespēju, ka asinis no piešūtās ķermeņa daļas neatplūdīs un asinsrite tiks traucēta. Tad nu dēles šo atplūdi regulē.

Ar gultas blaktīm man par laimi nav nācis saskarties. Izrādās, ka tās ASV sāk atgūt savas zaudētās pozīcijas, pateicoties lietotu gultas matraču tirgum. Tās arī ikdienā cilvēkam acīs nelien, bet atnāk ciemos pa nakti, trīs reizes paēd un noslēpjas. Par ērcēm interesantākais man šķita tieši iekošanas mehānisma apraksts, kas diezgan labi izskaidro faktu, kādēļ ērces ir tik grūti izraut.

Kā papildus bonuss grāmatā atrodama arī īsa medicīnas vēsture, kas saistīta ar asinsrites izpēti, asins pārliešanu un agrīnajām ķirurģijas metodēm. Ja ko tādu lasi pirmo reizi, tad šķitīs diezgan interesanta lieta. Sevišķi patikās sadaļa, kur vienu vīru mēģināja izārstēt no sievas sišanas un kaimiņu māju dedzināšanas, laižot asinsritē pienu. Cilvēks pavēma, pačurāja asinis un nomierinājās. Diemžēl pēc vairākkārtīgas procedūras atkārtošanas viņš neizdzīvoja.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, sikspārņi nav slikta lieta, bet blusas jau nu ar vajadzēja pieminēt.

The Greatest Show on Earth: The Evidence for Evolution by Richard Dawkins

The Greatest Show on Earth

Cilvēkiem, kuriem Dawkins nav svešs, uzreiz sapratīs, ka grāmata neizbēgami būs par vienu no tematiem: evolūcija vai ateisms. Šoreiz šī grāmata ir veltīta evolūcijai, lielākoties uzmanība ir vērsta uz to, lai parastam cilvēkam izskaidrotu tās norisi, un kas patiesībā slēpjas zem vārdu salikuma „evolūcijas teorija”. Protams, netiek aizmirsta pamatota kritika viltus zinātnei, kas slēpjas zem vārdu salikuma „Intelligent Design” un kreacionismam.

Grāmata sākas ar nodaļu, kas lasītājam parāda to, ko zinātnē saprot ar teorijas definīciju. Tā nebūt nav tāda pati kā ikdienā lietojama. Tad viena nodaļa tiek veltīta dzīvnieku pieradināšanai un tā sauktajam ciltsdarbam – kā piemēri izmantoti suņi, govis un kāposti. Diezgan uzskatāmi un pārliecinoši parādīts, kā cilvēks salīdzinoši īsā laika posmā spēj izveidot vizuāli savādākus īpatņus vienas sugas ietvaros.

Tad viena nodaļa tiek veltīta citam pielāgošanās veidam jeb simbiozei. Šeit apskatīts, kā puķes lēnām pielāgojušās insektiem un otrādi. Nedaudz par dzīvniekiem, kuri, lai veiksmīgi atrastu savu partneri ir spējīgi izaudzēt garāku seksti utml. Un tikai tad autors ķeras klāt dabiskajai atlasei.

Grāmatā tiek arī apgāzts populārais uzskats, ka evolūciju mūsdienās nevar novērot, ka to nevar eksperimentāli pierādīt. Patiesībā ir notikuši daudzi eksperimenti, kas pierāda evolūciju, sākot ar baktērijām un beidzot ar zivīm. Pierādījumi ir, tikai viņus neviens nezin kāpēc nevēlas ieraudzīt.

Tad daļa grāmatas tiek veltīta „trūkstošajiem” evolūcijas starpposmiem un cilvēka evolūcijai. Nav izlaista arī embrioloģija un kontinentālo plātņu kustības ietekme uz sugu daudzveidību. Ir aprakstīta arī klasiskā geparda – antilopes ieroču evolūcija. Šķiet, ka autors apskatot evolūcijas teoriju nav aizmirsis nevienu svarīgu aspektu.

Manuprāt labākā nodaļa ir veltīta evolūcijas pēdām mūsos. Piemēram, kādēļ mūsu acs ir tik švaki uzkonstruēta, ka tai papildus vajag smadzeņu simulāciju, lai mēs cilvēki vispār spētu saprast to, ko mēs redzam. Nepietiek, ka mēs vienlaikus skaidri redzam tikai niecīgu redzeslauka daļu, tam visam pa virsu, lai gaisma nonāktu līdz gaismjutīgajām šūnām, tām jātiek garām veselam nervu slānim. Tas būtu tāpat kā, ja digitālās fotokameras matrica būtu iemontēta aparātā otrādi ar čipu prom no gaismas. Un protams, slavenais Recurrent laryngeal nerve (nezinu nemaz kā to sauc latviski).

Kopumā izcila grāmata, kas veltīta evolūcijai. Grāmatā starp citu ir pieminēta arī Latvija, tradicionāli pieminēšanas iemesls nav diez ko slavinošs. Latvijā tikai 49% iedzīvotāju uzskata, ka cilvēks ir radies evolūcijas rezultātā, kas ir ceturtais sliktākais rezultāts Eiropā, mūs pārsit tikai Lietuva, Kipra un Turcija. Savukārt 27% mūsu valstī uzskata, ka cilvēki uz Zemes ir dzīvojuši vienlaicīgi ar dinozauriem (laikam mūsu skolā ar bioloģijas mācīšanu ir pavisam švaki). Tātad grāmatai 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, gan tiem, kas domā, ka saprot evolūcijas teoriju, daži fakti te ir diezgan interesanti un arī tiem, kas vēlas uzzināt kāpēc evolūcijas teorija nav tikai teorija, bet pierādīts fakts.

%d bloggers like this: