Navigate / search

Amalfi piekraste ceturtā diena

12. maijs

Bomerano – Positano – Sorrento – Anacapri

Kā jau paredzēju, pa nakti tā īsti aizmigt nevarēju, viesnīcas foajē (blakusistabā) vienmēr kāds runāja vai staigāja. Ap vieniem cilvēki nomierinājās un stampātāji otrajā stāvā parādījās vien ap četriem no rīta. Šī nudien nebija mana mīļākā viesnīca šajā ceļojumā. No rīta ātri paēdām brokastis, kruasānu izvadātājs bija kaut kur aizķēries, tāpat kā aukstā galda piegādātāja. Beigās jau šis tas ēdams atradās. Mūsu šodienas pirmais mērķis Dievu taka.

IMG_5183 (2)

Par šo taku es jau biju salasījies labas lietas (iepriekšējā vakarā pirms gulēšanas). Arī to, ka vajag iziet pēc iespējas agrāk, citādi tūristi būšot pa pilnam un nevarēšot normāli iet. Pa ceļam bodē nopērku cukurūdeni un esam pie takas sākuma. Izskatās, ka attapībā esam pārspējuši paši sevi. Priekšā nudien ir tikai viena pensionāru grupa, to mēs apdzenam jau pie pirmajām kāpnēm, un nu visa taka ir mūsu. Taču ir tāds nieks kā migla. No krāšņā skata uz jūru ir redzams nekas. Pat klinti, ar kuras palīdzību Jaunava Marija un Sātans mērījušies spēkiem, ir miglā tīta. Acīmredzot mums ir kaut kāda takas demo versija. Varētu jau pasēdēt ceļmalā pagaidīt līdz migla izklīst un tad iet tālāk. Taka gan ir diezgan gara un, iespējams, migla izklīdīs pati un mēs pusi no tās iesim ar smukiem skatiem. Nolemjam iet vien tālāk. Protams, ka šādos apstākļos taka ir liekama kategorijā ‘nekas īpašs’, desmit metru redzamība. Vienīgais ko novēroju, ka vietējie, kas slēdz savu mazdārziņu vārtus, atslēgas glabā zem akmeņa un tomātu stādus uz attālāku dārzu ir jānes pašam rokās. Kad migla sāk izklīst, tad skati patiešām ir iespaidīgi.

IMG_5191 (2)

Vietām taka iet ļoti tuvu klinšu malai un daudz nevajag, lai noveltos lejā. Vispār Maija bija izlasījusi, ka taka ir oficiāli slēgta, vietējie gan pārliecināja, ka viss ir kārtībā, cilvēki taču iet. Mēs ar’ ejam. Nav jau tā ka uz takas esam pilnīgi vieni, ir vēl pāris tūristi un pāris vietējie. Vietējiem ir savas šeptes, zirgi jāved un alus jādzer. Redzam arī zirgu, kurš viens pats iet pa taku, laikam ar nolēmis iziet pastaigā. Mums priekšā ejošie tūristi nez kāpēc no zirģeļa baidās, lai gan ir skaidri redzams, ka viņa domās nudien nav nospert muļķa tūristus bezdibenī.

IMG_5210 (2)

Migla sāk pazust tikai, kad tuvojamies pirmajam skatam uz Positāno pilsēteli. Tie laikam ir piemaksājuši kaut kādas liras, lai viņus vienmēr apspīdētu saules gaisma. No kalna malas izskatās visnotaļ sirreāli. Taču Positāno tikai izskatās mānīgi tuvi, tur vēl ir liels gabals ejams. Mums no sākuma ir jātiek līdz miestam Nocelle. Nenoliegšu, ka atradām arī iemeslu, kādēļ taka oficiāli tika pasludināta par slēgtu, vienā vietā takas vidū ir bedre, caur kuru var novelties līdz pat jūrai. Tādēļ nākas nedaudz pakāpties uz augšu, lai to apietu. Taka sāk iet pa mežu, tur cilvēki upes gultnē sakrāvušu mazas akmeņu piramīdas. Arī Nocelle ir visnotaļ miglaini laika apstākļi. Vietējie vīri kaut ko apspriež, bet naudu neviens neubago.

Sākotnējais plāns esot bijis nokāpt Positano no Montepertuso, bet es kaut kur sajaucu trepes un kāpju ne pa īstajām uzreiz pa taisno. Neteikšu, ka dikti interesanta padarīšana, jo mēs jau trepes esam redzējuši diezgan daudz. Ja man kāds prasītu par Amalfi piekrastes raksturīgām iezīmēm es teiktu trepes, jo citroni te tomēr nav tik bieži. Maija sāk iet lēnāk, bet es braši soļoju uz Positano. Gribas jau redzēt to leģendāro miestu tuvumā. Tiltus viņi tur ir sabūvējuši pamatīgus, bail pat iedomāties cik tāds izmaksātu Rīgā.

Nemiglā arī karstums ir pavisam cits, klintsmales asfalts cenšas izspiest no tevis visu ūdeni. Par laimi ieraugām autobusu pieturu. Cik es saprotu no Maijas, tā esot galvenā stacija miestā. Izskatās iespaidīgi – kāpnes uz privātmāju un veseli trīsdesmit centimetri atvēlēti ietvei. Cilvēki gaidot autobusu jau laikus trenējas spiesties bariņā. Jo būtu diezgan ironiski, ja ļautu sevi nobraukt ar mazo Fiatu. Pienāk autobuss un mēs pat tiekam pie sēdvietām, nu brauksim uz Sorento. Es gan vietu tūdaļ atdodu sievietei ar bērnu. Izrādās, ka Positano ir vēl viena autobusu pietura, tur autobusa vadītājs, gandrīz izplūcas ar cietiem šoferiem, pasažieri šķiro bagāžu, un autobuss stāv veselas piecas minūtes.

Vispār man autobusā no karstuma un serpentīna paliek nedaudz sūdīgi, šķiet, ka būšu beidzot dabūjis saulesdūrienu. Knapi varu sagaidīt galastaciju, tādēļ skaistajiem skatiem uz piekrasti īsti nespēju pievērst uzmanību. Sorento izkāpjam centrā un nolemjam tūlīt nejozt uz ostu, bet nedaudz pastaigāt. Iečekojam tripadvaisorā, kur te ir pieklājīgākais ēstūzis un dodamies to meklēt.

IMG_5239

Vispār izskatās, ka šī vieta ir trakoti populāra. Iespējams cilvēki iedvesmojušies no Freimaņa “Sorento stāstiem” vai kā citādi, bet vietām ir grūti izspraukties. Sevišķi tajā suvenīru tirgošanas ielā, kur pārdod stiklenes ar citronu garšu, tur bezmaz ir jāstrādā ar elkoņiem. Pilsētiņa, vismaz vecā daļā ir dikti smuka, šauras ieliņas, veci mūri un salīdzinoša tīrība. Vienīgais skatu maitā viesubagi. Kad esam tikuši ostā, īsto ieskrietuvi vairs nemeklējam, bet sēžamies pie pirmā brīvā galdiņa. Tagad es domāju, ka vajadzēja tomēr meklēt īsto restorānu. Vietējās virtuves pavārs ir fritēšanas cienītājs. Lai ar ko tu cilvēks nepasūtītu, tev to atnesīs fritētu. Tā nu ēdu fritētas zivis un fritētus kalmārus. Ēdienu pagatavošana gan aizņēma ilgu laiku, kurā paspēju noskatīties, ka vietējie muzikanti pelna naudu, kāzu ceremoniju, kur līgavu veda karietē, blakus galdiņa meitenīte mēģināja no manis izdiedelēt kolu. Viņas vecāki to uzskatīja par pašsaprotamu lietu, es atkal uzskatu, ka kola ir kaitīga zobiem un maziem bērniem nav ko sevi indēt. Lai vai kā tur nebūtu olbaltumvielas uzņēmām un varējām doties prom.

IMG_5256 (2)

Pastaigājām pa citām ieliņām un devāmies uz ostu. Osta ir riktīgs kāpiens lejā, pa visai interesantu krastmalas apbūvi. Izskatās, ka vietējie te gatavojas cunami. Nopērkam biļeti uz Kapri un gaidām kuģīti. Gaidīšana ir ilga un ostas rajonā nav īsti kur pavazāties. Ja apsēdīsies netālu no pludmales, tad obligāti traucēsi kādam elektromobilim piegādāt kolu, ja iesi uz piestātni tevi cepinās saule. Beigās atrodam brīvu soliņu. Tur gaidot izlasu tviteri, nolemju iedzert no rīta pirkto spraitu. Liekas, ka noderētu nedaudz cukura, jo sēdēšana nav nekāds vieglais darbs. Iedzeru šķiet tāds padīvains, bet neesmu jau mājās. Uzcienāju Maiju, viņa pagaršo un saka, ka spraitā nav cukura. Morāle – mācieties valodas, citādi gadīsies kā man – svešā valstī nopirksiet spraitu bez cukura un kādā svarīgā dzīves posmā var pietrūkt kaloriju.

IMG_5266 (2)

Biļeti pērkot esam aizmirsuši pajautāt, kurā piestātnē īsti pietauvosies mūsu ātrgaitas kuģis. Tam ir iemesls, jo aiz mums kāda kundze mēģināja atsist naudu par kuģa biļeti, jo tas bija aizbraucis bez viņas. Un noklausīties šo sarunu noteikti bija daudz interesantāk nekā pajautāt, kur ir pareizā piestātne. Skaidra lieta, ka sākumā aizejam uz nepareizo, taču beigās smuks kuģis un uzraksts Kapri mums liek mainīt domas.

Šodien jūra mierīga, pasažieru maz, un cerības uz varenu vemstīšanos izpaliek. Toties varam vērot smukus krasta skatus, arī Kapri pa gabalu neizskatās peļama. Pienākuma mākts laiku pa laikam kaut ko nofotografēju. Lai gan jau sen esmu sapratis, ka ceļojot daudz labāk ir skatīties pašam bez ekrānu starpniecības un visas tās fotogrāfijas ir tukša laika tērēšana. Iebraucam Kapri un sākam kāpt nost no kuģa, tas nav nekāds joks, jo cilvēki, kas brauks no Kapri ir tā satraukušies, ka varētu šķist, ka viņi visi no kaut kā bēg. Uz mola valda nopietns juceklis, neba jau no Sorento vienīgais kuģis vien pienāk. Piestātne ir pilna ar cilvēkiem, kas pa visu makti grib tikt no turienes nost. Tam visam pa vidu iemaisām apzinīgus hoteļu darbiniekus, kuriem ar elektromobīļiem jāved prom čemodāni. Kautiņi neizraisās, bet ir tuvu tam.

IMG_5273 (2)

Pirmais mūsu darbs ir nopirkt atpakaļceļa biļeti, tās tur pārdod bez atgriešanas tiesībām, nu ir skaidrs, kāpēc daļa cilvēku bija tik satraukti. Tad uzmeklējam autobusu pieturu un uzreiz braucam uz Anakapri. Katrs kas reiz bijis Kapri salā noteikti, ka vispopulārākie transporta līdzekļi te nes Apes vārdu. Tīri vai brīnums, ka visādi citādi necilā Latvijas mazpilsēta te ir iemantojusi tik lielu slavu. Nevienam no auto nav pilns lukturu vai spoguļu komplekts, ieliņas šauras mašīnas lielas un mainās te uz milimetriem. Nav mainīti arī amortizatori un brauciens ar autobusu atsauc atmiņās bērnību, kas pa granteni braucu ar zirga ratiem. Tikuši Anakapri dodamies uz savām naktsmājām, tās saucas Antico Monastero.

Nosaukums izvēlēts piemēroti, jo šis nudien reiz ir bijis sieviešu klosteris. Saimnieks mūs iesākumā ieved tādā kā garāžā, tad pa trepēm uz augšu tiekam savā istabā, tā ir visai smuka ar sienas gleznojumiem un kupolveidīgiem griestiem. Saimniekam patīk pašam ar roku zīmēt kartes, tiekam pie viņa sastādīta ceļveža, kas parāda labākās takas. Viņš ir visnotaļ optimistisks par mūsu spējām un saka, ka mēs vēl mierīgi varētu paspēt noiet no Grotta Azzura līdz Faro. Mēs gan neesam tik droši un iesākumā nolemjam nopirkt vakariņas. Vietējā veikalā lasām sastāvdaļas Kapri salātiem, jo te jau citu neko nevar ēst. Kad ejam ārā no bodes mums pārdevējas mātes apstādina un izsniedz baziliku, sakot, ka bez tā nekas nesanāks. Taisnība jau ir. Pavakariņojam un nolemjam doties pastaigā uz Belvedere della Migliara.

IMG_5309 (2)

Nav nekā sarežģīta, bišķi pamaldāmies pa pilsētu, apejam ceļa remontus un ejam uz krastu. Pa ceļam jāizvairās no Apes braucējiem un velosipēdistiem, visādi citādi klusa ieliņa. Skats paveras visnotaļ fantastisks, nostāvam kādu pusstundu vērojot jūru klintis un putnus. Kad esam visu ko varējuši iemūžinājuši atmiņā, dodamies atpakaļ. Maija sagurusi un viņa manu ideju pastaigāt pa filosofofu taku neatbalsta, es varot iet, viņa iešot uz viesnīcu.

Filosofu parks ne ar ko īpaši neizceļas, parasts mežs, kur uz flīzītēm izlasāmas svarīgas filosofu atziņas. Viss ir okei, līdz pie “Forget Injuries, Never Forget Kindness” (Konfūcijs starp citu) gandrīz neiekāpju klucī. Tikai te es saprotu, ka filosofu parkā nemaz viss nav vienkārši. Parasts cilvēks no malas salasoties šādus apgarotus izteicienus var vienā mirklī attīrīties no miesiskā smaguma. “This compleate stillness/ Sinking into the rocks/ Voice of cicadas” (Matsuo Basho). Šādā parkā paša drēbju dēļ bikses visprātīgāk ir novilkt jau pie ieejas, jo nekad nevar zināt, kad tevi pārņems apgaismība un vai tu paspēsi noraut bikses. Nonācis pie šāda secinājuma, es steigšus devos prom.

IMG_5315

Pirms iet uz hoteli labu laiku pavazājamies pa Anakapri šaurajām ieliņām. Ak, šie laimīgie pilsētas iedzīvotāji, viņiem, lai nobildētos ielā, kur ar rokām var aizsniegties līdz abām ielas pusēm, nemaz nav jāsperas uz pasaules otru malu. Ak jā, vakarā rāda Eirovīziju, bet es to neskatos pat mājās esot, kur nu vēl tērēt laiku tādiem niekiem ceļojot.

Amalfi piekraste trešā diena

11. maijs

Ravello – Atrani – Amalfi – Bomerano

Ceļamies agri, lai paspētu uz brokastu sākumu, lai arī viesnīca ir mazāka nekā Salerno, brokastis ir daudz labākas. Iestrebjam kafiju, uzēdam kruasānus, izčekojamies. Viesnīcas īpašniecei pajautājam, kā tikt uz Amalfi, viņa mums piedāvā divus variantus – kāpt tepat pa trepēm lejā, vai izmest 10 km lielu līkumu līdz veca torņa drupām un tad kāpt pa trepēm lejā. Tā kā man ir ieplānots 12 km garš pārgājiens no Amalfi, dziļāk ielejā līdz ūdenskritumam, mēs nolemjam kāpt lejā pa taisno.

IMG_5095 (2)

Saule vēl nav lāga uzlēkusi, tādēļ pirmais pārgājiena posms ir visnotaļ viegls, klundurē tik pa trepēm uz leju. Sākumā iešana vedas ļoti labi, bet pie kāda piecsimtā pakāpiena sāk likties, ka vēl nedaudz un celis sāks locīties uz otru pusi. Šīs trepes par laimi nav domātas zirgiem, tādēļ visa slodze nesanāk uz vienu kāju. Šīs varētu būt vienas no garākajām trepēm, pa kurām es jelkad esmu kāpis. Veseli trīs kilometri un visu laiku uz leju.  Beigās vairs neiepriecina pat cilvēki, kas kāpj uz augšu stiepjot koferus. Pa ceļam gadās arī zāles pļāvēju brigāde, trepes acīmredzot nav tik populāras, lai apbradātu visu balandu, un vietām nākas izpļaut. Pozitīvi, ka vietās, kur var redzēt kaut ko citu bez trepēm, skati ir iespaidīgi. Arī paskatoties uz augšu var labi redzēt romiešu villas dārzus.

IMG_5117 (2)

Tikuši Atrani, piesēžam pie baznīcas un vērojam jūru. Vienreiz gan nākas rausties kājās, jo garām iet bēru ceremonija. No Maijas saprotu, ka viņa nekādā pārgājienā vairs neies, bet pasēdēs Amalfi, palasīs grāmatu, un es varu droši iet viens pats. Aizejam ap stūri cauri māju pagalmiem uz Amalfi, atrodam labu vietu dirnēšanai pie jūras ar skatu uz ostu un pludmali, es apsveru domu atstāt savu mugursomu, bet tad nolemju neapgrūtināt Maiju ar savām krodām, galu galā lieks smagums noderēs treniņam.

Lai neaizietu neceļos, paņemu līdzī grāmatu Walking on the Amalfi Coast, kur smalki apstāstīta manis izvēlētā taka. Sākums ir pavisam viegls, Amalfi domam ir grūti paiet garām. Tur trepes tūristi apsēduši kā zvirbuļi, rīts ir tikai sācies, bet suvenīru tirgotājiem jau pļaujas laiks. Atrodu arī grāmatā minēto gājēju ietvi – tuneli, un tad sākas trepes. Lai sevi uzmundrinātu, uzlieku podkāstu un cenšos klausīties, taču pēc diviem kilometriem man liekas, ka tepat vien jau arī nosprāgšu. Lai cik bieži neskatītos grāmatelē, ir skaidrs, ka līdz Pontone miestam man tik un tā nāksies kāpt ar kājām, jo funikulieri tuvumā neredz.

IMG_5134 (2)

Vienīgais mierinājums augšupceļā ir skats, kas paveras atskatoties uz Amalfi. Ticis līdz Pontonei, pirmais, ko izdaru, ir ieeju vietējā bārā un nopērku aukstu kolas bundžiņu. Aiz laimes sajaucu virzienus un pārsimts metrus uzraušos pa nepareizām trepēm. Pakonsultējos ar grāmatu un saprotu, ka esmu ignorējis ļoti svarīgu vietu, kur ir trīs iespējami ceļi – mazais aplis, lielais aplis un galīgi garām. Izdzeru kolu pie baznīcas durvīm, pastāvu pavēnī un dodos uz pareizo ceļu.

IMG_5137 (2)

Tagad var teikt, ka esmu izkļuvis ārā no pilsētas un nonācis mazdārziņu rajonā. Cūku pupas te jau ir ienākušās. Pretī nāk pensijas vecuma cilvēks, kas tās sašķinis veselu kasti. Te arī sāku uztraukties, jo taka sāk vest lejup no kalna. Palasu grāmatu, tam tā jābūt. Manas šaubas tiek atalgotas, un nu varu atkal rausties pret kalnu. Trepes ir nominālas, no akmeņiem saliktas. Skati ir burvīgi un telefonam pazūd arī zona. Augstums jau nemaz nav tik liels, kā varētu domāt kādi astoņsimts metri, bet nez kādēļ liekas pa traku. Izskatās arī, ka nevienam citam šī taka nešķiet tik interesanta, lai pa to blandītos, pat vietējos vairs neredz. Kad beidzot esmu ticis līdz takas augstākajam punktam skats, uz Amalfi ir vienkārši burvīgs. Vienīgais brīdis, kad šajā takā sapratu, ka bija tā vērts.

Tālāk ceļš ved uz ūdenskritumu ielejas dziļumā. Tas ir salīdzinoši līdzens, reizēm uz augšu reizēm uz leju. Grāmatā tiek pieminētas vietas, kuras tā arī nevaru ieraudzīt dabā. Atkal sāku domāt, ka, iespējams, esmu atkūlies ne tur. Satieku vienu kundzīti, viņa nedaudz apmaldījusies, esot gribējusi mazo apli, bet te ejot un ejot, neredz ne galu, ne malu. Kopā pētām karti un secinām, ka viņa ceļu krustojumā nogriezusies nepareizi. Viņa nolemj iet atpakaļ un rīt iet mazo apli.

IMG_5141 (2)

Man pa ceļam gadās visādi ūdenskritumi, parastas tērcītes, bet ceļš tik ved ielejas dziļumā nemaz nedomājot griezties uz Amalfi. Nemelošu, ja teikšu ka man pārgājiens pēc astoņiem kkilometriem jau ir nedaudz piegriezies. Nudien nebiju domājis, ka man nāksies rāpties pret kalnu turoties pie koku saknēm, brist pāri upītēm un censties nenolauzt kaklu, lēkājot pa klinšainām upju gultnēm. Sāku jau šaubīties, vai maz eju pa to pašu taku, kas aprakstīta grāmatā. Vienam ir arī diezgan garlaicīgi, cenšos būt uzmanīgs, jo te ja izmežģītu potīti vai salauztu kāju var nākties gulēt uz takas pusstundu, līdz sagaidītu kādu citu tūristu.

IMG_5152 (2)

Lai vai kā tur nebūtu nonāku, līdz Pogerolas ciemam un nu jau līdz Amalfi vien 800 pakāpieni uz leju. Kāds prātīgs cilvēks tos ir skaitījis un ik pēc simts smuki nomarķējis. Tas piešķir trepēm diskrētu (matemātiskā nozīmē) dinamiku, kur kāpienu vari sadalīt pa posmiem. Kā viņš ir skaitījis pakāpienus, to gan nezinu, jo to pakāpienība variē. Beigu beigās esmu Amalfi pludmalē.

IMG_5156

Maija sēž turpat, kur atstāju. Izdzeru litru sulas un apjaušu, ka derētu iekost. Izvēle nav diez ko liela – pārbāztas kafejnīcas vai nopietni restorāni. Beigās mūsu izvēle krīt uz piekrastes restorānu, tam pat esot mišelin zvaigzne vai kas tur. Cilvēki acīmredzot baidās, ka tas ir dārgs, tādēļ iekšā klusums un miers, galdiņš tieši ar skatu uz pludmali un jūru. Tik labu pastu ar jūras veltēm es vēl nekur nebiju ēdis. Arī apkalpošana bija līmenī. Izdomāju lifehaku – ej uz dārgu iestādi, samaksāsi pāris eiro vairāk, bet paēdīsi mierā un bez drūzmas.

IMG_5157 (2)

Šajā pilsētā autobusu biļetes pārdod, mūs gan no pārdotuves iztriec ārā, jo ēdam saldējumu. Tikuši pie tādas laimes kā biļešu pirkšanas iespējas, mēs nopērkam tās ne tikai uz Bomerano, bet arī uz Sorento, lai pēc tam nav atkal jāmeklē. Tagad sākas interesantākā daļa – atšifrēt autobusu braukšanas sistēmu. Ja mēs Latvijā esam pieraduši, ka katram autobusam ir savs stabs ar pieturas nosaukumu un brauciena maršrutu, tad Amalfi piekrastē nekādu likumsakarību nevar uzreiz pamanīt. Laiks ir vēl pusstunda, apstājamies netālu no autoostas un vērojam pūļa uzvedību. Cenšamies saskatīt likumsakarības un atkost sistēmu. Tā izrādās pavisam vienkārša, autobuss pirms izbraukšanas izvirzās stāvvietas rindas priekšā, ieslēdz tablo ar savu galamērķi un visi, kas vien ir ieinteresēti, jož turp.

Sagaidām savu busi, arī jožam un tiekam pat pie sēdvietām. Šoferiem šeit ir jābūt ar dzelzs nerviem, jo te vienkārši nav grāvju, bet uzreiz krauja līdz jūrai vai citronu dārzam. Domājams, ka viņi labāk izvēlētos jūru nekā klausīties savu kaimiņu mūžīgās žēlabas par nolauztajiem citronkokiem. Brauciens ir tīri interesants, ja apbruņojies ar ticību par šofera spējām. Šajā pusē es nekad neņemtu īres auto. Arī pieturas te kā tādas nav, vienkārši nav vietas stabam un tādēļ pieredzējušāki braucēji vienkārši autobusu nostopē. Ārā kāpšanu paziņo, nospiežot pogu.

Atrodu kartē savu viesnīcu, nospiežu pogu, autobuss apstājas un ejam. Mani Apple kartes izstrādājums ir pievīlis neskaitāmas reizes, arī šoreiz. Kad nonākam līdz apzīmētajai viesnīcai, tās vietā atrodam kaut kādu lauksaimnieku klubu. Nākas pētīt analogo karti , lai saprastu, kur esam aizšāvuši garām. Nāks vien vilkties atpakaļ uz šoseju, paņemt pavisam citu azimutu, nedaudz pablandīties riņķī un apkārt un tad daudzīvokļu mājā atrast viesnīcu. Uzņem mūs visai laipni, istabu gan ierāda blakus recepcijai. Man uzreiz ir skaidrs, ka dzirdēsim katra viesa ierašanos un čalošanu ar viesnīcas saimnieci, skaļas izolācijas nekādas.

Nedaudz atpūtušies ejam uz pilsētu iepirkties. Sapērkam tomātus, bifeļa mocarellu, kas te ir vietējā delikatese, un vīnu. Atrodam Dievu takas sākumu, ko rīt iesim, mājās iekožam pašgatavotus kapri salātus un liekamies gulēt.

%d bloggers like this: