Navigate / search

Latvieši PSRS varas virsotnēs sastādītājs un redaktors Juris Goldmanis

Latvieši PSRS varas virsotnēs

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt grāmatu par tematu, par kuru man līdz šim nav bijusi praktiski nekādas informācijas. Tādēļ, ieraugot grāmatu „Latvieši PSRS varas virsotnēs”, man radās vēlme šo grāmatu izlasīt. Tam bija vairāki iemesli. Sākot ar mītu, ka tieši latvieši bezmaz vai noturējuši padomju režīmu tā iesākumā un tādējādi tieši pielikuši roku PSRS veidošanā. Un beidzot ar to, ka tieši latvietis ir ieviesis koncentrācijas nometnes padomju Savienībā. Grāmatu savā īpašumā ieguvu pateicoties Zvaigznei ABC.

Grāmata ir veltīta, manuprāt, diezgan interesantai tēmai  – latviešiem Padomju Savienībā 20.-30. Gados.  Zināms, ka latviešu tautības komunisti šajā laika posmā pirms lielās Staļina tīrīšanas ieņēma diezgan nozīmīgus amatus. Dažām nozīmīgākajām personām tiek veltīta vesela grāmatas nodaļa – Jānis Rudzutaks, Jukums Vācietis, Rihards Eihe, brāļi Mežlauki. Viņu dzīves tiek aprakstītas laikmeta notikumu kontekstā, lai lasītājs spētu izprast viņu izdarītās izvēles un pieņemtos lēmumus.

Jāatzīst, ka grāmatu izlasīju ar lielu interesi. Tā nebija sausi akadēmiska, kā es gaidīju. Autori ir nolēmuši padarīt savu darbu lasītājam vieglāk saprotamu, atstājot citātus un pirmavotu sarakstus ārpus grāmatas. Personu dzīves apraksti šajā grāmatā viennozīmīgi bija interesantākā daļa. Beidzot uzzināju, kā tad Jukums Vācietis kļuva par Sarkanās armijas pirmo virspavēlnieku un kādēļ viņš amatā ilgi nenoturējās. Rihards Eihe gan mani šokēja ar savu centību izpatikt valdošajai kliķei, ka tā arī nesapratu, kādi ir bijuši viņa patiesie motīvi nodarboties ar piespiedu kolektivizāciju un koncentrācijas nometņu ierīkošanu kulakiem. Šajā grāmatā ieguvu arī papildus informāciju arī tiem latviešiem, kuri uz Krieviju bija emigrējuši vēl  cara laikos un par to ievērojamāko pārstāvju likteņiem.

Var teikt, ka trīsdesmito gadu beigas Padomju Savienībā nebija tā labākā vieta, kur dzīvot. Valsts aparāts bija represīvs pret saviem pilsoņiem un visus procesiem bija jāpakļaujas Staļina idejām. Ja tevi uzskatīja par trockistu, japāņu spiegu, kontrevolucionāru, tad nekādi tavi iepriekšēji nopelni režīma priekšā nespēja glābt no nošaušanas. Arī izsistās liecības un falsificētie noziegumi ir tik neticamas, ka man būtībā nav saprotams, kādā bija jēga viņas vispār iegūt, pierakstīt un izvērtēt!

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka autori lasītājam neuzspiež savu viedokli. Lasītājam tiek piedāvāti fakti un interpretācija paliek viņa paša ziņā. Tā kā šeit kādas personas glorificēšanu vai nosodīšanu meklēt būtu lieki. Faktoloģiskais materiāls ir bagāts un, ja kāda informācija nav bijusi pieejama, tad autori to lasītājam arī pasaka. Diemžēl jāatzīst, ka tā grāmatas nodaļa, kurā pārsvarā tikai uzskaitīti tikai cilvēku vārdi un viņu ieņemamie amati, mani pārāk nesaistīja. Tik vien kā apskatīties vai nav kāds rada gabals tur iemaldījies.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt cilvēkiem, kurus interesē šis vēstures posms. Nekāda vieglā literatūra te nav, lasot ir diezgan jāiedziļinās, un ja apskatītais temats neinteresē, tad nav vērts pat sākt.

%d bloggers like this: