Navigate / search

Warbreaker (Warbreaker #1) by Brandon Sanderson

warbreaker-warbreaker-1-by-brandon-sanderson

Sandersons ir viens no maniem favorītautoriem, un tas neskatoties uz to, ka, manuprāt, viņš ir sarakstījis tikai divas patiešām izcilas grāmatas. Visas pārējās ir ierindojamas no labas līdz ļoti labas. Šīs grāmatas lasīšana ietilpa grāmatu kluba lasāmo grāmatu listē, un nācās vien lasīt.

Vivenna un Siri ir Idris karalistes princeses. Vivenna jau no bērnības ir gatavota precībām ar Hallandrenas Karali Dievu. Tas nepieciešams, lai saglabātu mieru ar savu kaimiņvalsti. Reiz Idris aristokrātija tika padzīta no Hallandrenas, un viss, kas viņiem ir palicis, ir Idris. Hallandrena to uzskata par dumpinieku teritoriju, kuras iekarošana ir laika jautājums. Lightsong ir drošsirdības dievs, viens no Dievu galma panteona dieviem, viņš reiz ir miris un nu atkal atgriezies dzīvo vidū, lai piepildītu to vienu lietu, kas palikusi neizdarīta. Vašers ir nemirstīgais, viņš mēģina vērst par labu savas kļūdas, kuras pieļāvis pirms vairākiem gadsimtiem.

Lasot Sandersona grāmatas, ir garantētas divas lietas – perfekti uzbūvēta pasaule un īpaši grāmatai izveidota maģijas sistēma. Maģija šajā pasaule tiek balstīta uz Elpu jeb uz Dvēseles konceptu. Katram cilvēkam ir viena elpa, kura piedod tā dzīvei krāsu. Taču savu elpu var atdot arī citam. Atdošanai ir jābūt labprātīgai. Jo tev ir vairāk Elpas, jo nopietnākas burvestības tev ir pa spēkam. Tā kā elpu daudzums ir ierobežots, tad visam ir savas robežas. Karalim Dievam to esot ap 50’000, un viņš tiek uzskatīts par visstiprāko magu pasaulē.

Pasaule tradicionāli ir smalki izstrādāta, un tās vēsture ir cieši saistīta ar Elpu maģiju, no kurienes tā nākusi, neviens īsti nezina, bet līdz ar tās parādīšanos sākās daudzi kari, no kuriem pāri palikuši daudzi artefakti un noslēpumi. Viens no tiem ir Nightblood saprātīgs zobens, kurš vienmēr pavada Vašeru. Laiku pa laikam kāds no varoņiem garāmejot saskaras ar savas pasaules vēstures fragmentu, un to dēļ vien grāmata jau ir ierindojama labas grāmatas kārtā.

Ar sižetu ir pašvakāk, tas ir standarta pasaku stāsts, kuram ir pāris modifikācijas. Pirmais ir visnotaļ klišejiskā Skaistules un Briesmoņa tēma, kurā, kā pienākas, izrādās, ka Briesmonis nav briesmonis, bet cilvēks ar lielu Noslēpumu. Princešu glābšana ir pašu princešu rokās, un ar to nodarbojas viena no izprecinātās princeses māsām. Princešu sižeta līnijas ir visnotaļ garlaicīga lasāmviela, kaut kā viņu likteņi mani nespēja aizķert. Viena ir atradusi savu mūža mīlestību, savukārt otra kā profesionāls izlūks rīko kontrrevolūciju. Varēju tikai pukoties par jaunkundžu tuvredzību un nespēju saprast lietu patieso dabu. Vienīgie, kas glāba šīs līnijas bija algotņi Denth un Tonk Fha, izcils pārītis, ja vēl pieskaita viņu bezelpas biedreni un viņas golemu.

Jaunizceptais Drosmes dievs nodarbojas ar galma intrigām un mēģina novērst karu starp Idris un Hallanderu. Nedaudz interesantāk, bet dikti jau nu nekonkrēti. Vienīgais, kas piesaistīja, bija Lightsong cenšanās atcerēties sevi pirms nāves. Jo dievi piedzimstot no jauna aizmirst savu pagātni, un neviens viņiem to neatklāj. Galu galā dievam ir jādomā par nākotni.

Vasher stāsts patiesībā ir vienīgais, kura dēļ ir vērts lasīt šo grāmatu. Tajā ir dziļāks pasaules apskats, motivācija nav acīmredzama un viņa saprātīgais zobens ir īsts sarunu meistars. Viņš ir notikumu veidotājs, nevis tikai reaģē uz tiem. Viņa pagātnes grēki ir smagi un tos izlabot nemaz nav tik viegli.

Cilvēki runā, ka šī grāmata esot viņam bijis tikai tāds kā treniņu romāns, un es sliecos viņiem piekrist, viens no švakākajiem autora darbiem, kuru izglābs tikai pasaule, maģija un tas, ka viens no varoņiem ir patiešām interesants. Bet jāņem vērā, ka šis autors raksta augstākajā līgā un tādēļ 8 no 10 ballēm.

The Rithmatist (Rithmatist #1) by Brandon Sanderson

Rithmatist

Ar Sandersonu nav tik traki kā ar Mārtinu, viņš gadā vienu grāmatu uzraksta, un tā garantēti ir laba. Ir man viena sērija, kuras nākamās grāmatas iznākšanu es gaidu, bet autors niekojas ar veco sēriju reanimēšanu, jaunu iesākšanu, bet manis interesējošo neraksta. Šī grāmata man mājās nostāvēja ilgu laiku, un teikšu kā ir, es viņu taupīju piemērotam brīdim.

Ikviens, kas kaut reizi ir skatījies multeni par izmeklētāju Capu un ērmiem, jau pašā sākumā visu sapratīs. Te maģija ir ļoti savdabīga. Magi Ritmatisti visas savas burvestības dara ar krīta palīdzību. Ne katra rokās krītiņš pārvērtīsies par instrumentu, ar kura palīdzību atdzīvināt uzzīmētos radījumus (krītiņus) un sūtīt tos cīņā. Ne katra uzvilkts krīta aplis spēs aizsargāt no mežonīgajiem krītiņiem. Tikai retajam ir dots kļūt par ritamtistu. Džoelam – apkopējas dēlam, šis talants ir gājis secen, taču zinātkāre ir pārāk liela, lai viņš atteiktos no sava sapņa. Viņam izdodas pierunāt profesoru Fiču mācīt viņam ritmatisku gudrības, neskatoties uz to, ka viņam nav talanta. Armedius Akadēmijā sāk pazust studenti, Džoelam un profesoram nākas iesaistīties izmeklēšanā.

Sāksim ar pasauli, tā kā jau no autora bija sagaidāms, ir ļoti labi nostrādāta. Neko daudz jau viņa neatšķiras no mūsu pašu, bet ir dažas nianses. Darbība norit ASV, taču atšķirībā no mūsdienu Ziemeļamerikas kontinenta, te atrodams vesels salu arhipelāgs. Izkatās, ka senos laikos tas cietis kādā kataklizmā. Visas šīs salas ir kolonizētas, taču kolonizatoriem ir lielas problēmas, mežonīgie krītiņi laiku pa laikam uzbrūk cilvēkiem. No kurienes viņi rodas un kas viņi ir, neviens nezina. Taču katram ritmatistam ir daudzus gadus jākalpo valdības karadienestā, jāpiedalās nebeidzamā karā Melnā torņa tuvumā. Taču tekstā šis karš nonāk tikai kā atbalss, neviens, izņemot ritmatistus, neko daudz nezina, kas tur patiesībā notiek, un parastam iedzīvotājam mežonīgie krītiņi šķiet leģenda. Kā jau katrā Sandersona pasaulē arī šajā ir daudz nopietnāka uzbūve nekā varētu šķist pirmajā acumirklī.

Krītiņu maģija ir ģeometrijas, precizitātes un interpretācijas apvienojums. Labam ritmatistam ir jābūt precīzam un labam zīmētajam. Jo lielāka krītiņa detalizācija, jo gudrāks tas ir un paklausīgāks. Ikdienā ritmatisti savā starpā cīnās tikai ritmatistu dueļos, taču karā viņi cīnās pret mežonīgajiem krītiņiem, un tur jau tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Autoram ir ķēriens izveidot interesantas maģijas sistēmas (man ir aizdomas, ka viņš ir ietekmējies no Dilli Dallī un Capa multenēm). Katras nodaļas sākumā ir pa krītiņu maģijas shēmai, tā rada lasītājam papildus realitātes sajūtu, maģijas noteikumi ir vienkārši un saprotami, tas, ko var izdarīt prasmīgs ritmatists, labi atspoguļots ilustrācijās. Autoram piemīt arī spēja pieturēties pie saviem likumiem un tādēļ nevajag gaidīt, ka pēkšņi uzradīsies kāds superritamtists.

Grāmatas galvenais varonis ir tipiskais puisēns, kurš gribēja, bet nevarēja. Zinot Sandersona iepriekšējos darbus nekad nevar zināt,  vai puika pie kārotajām ritmatista spējām tiks vai paliks ar garu degunu. Džoela teorētiskās zināšanas ir apbrīnojamas, ja vēl ņem vērā, ka viņam kā neritmatistam nemaz nav tik viegli pie informācijas tikt. Taču nabadzība un spēju trūkums viņam nekādu gaišo nākotni nesola. Taču Džoels ir cīnītājs, kurš neļaus tādiem niekiem kā spēju trūkums atturēt no sava sapņa sasniegšanas. Viņam ir talants, un to viņš vēlas izmantot, par laimi pasaulē ir tāds profesors Fičs un ne pārāk izdevusies ritamtiste Melodija. Viņam piemīt tieksme pārstāstīt slavenu ritmatistu dueļus, un tie ir ļoti aizraujoši.

Galvenais ļaunais ir nezināms lielums. Viņš strādā aizkulisēs, ikdienas ļaunie darbi ir ritmatistu mīklainas pazušanas, dīvainu pēdu atstāšana. Ir zināms, ka viņš izmanto nestandarta ritmatistu maģiju, viņa krītiņi ir primitīvi, bet efektīvi. Iespējams, viņš pat lieto līdz šim nezināmas ritmatiskās līnijas. Šādos apstākļos visprātīgākais ir staigāt riņķī ar skābes spaini, lai efektīvi varētu izdzēst uzbrūkošos krītiņus. Patiesībā grāmatas lielāko daļu lasītājs kopā ar Džoelu pavada prātojot par to, kurš ir ļaunais un kādi ir tā motīvi.

Pats stāsts rit raiti un lasītājs knapi spēj tikt līdzi ar lapaspušu pāršķiršanu. Ar šo grāmatu es nosēdēju augšā līdz pulksten diviem naktī, lai tikai pabeigtu, lai uzzinātu, kā tas viss beigsies. Te nav atrodamas garlaicīgas un neinteresantas vietas. Reizēm gan manas un autora domas par sižeta turpmāko attīstību kardināli atšķīrās, taču uz to es centos neapvainoties, jo galu gala tas ir viņa stāsts.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt interesantu un aizraujošu stāstu, kas noris perfekti noslīpētā pasaulē, iepazīt krītiņu maģiju, tad uz priekšu – nenožēlosiet! Nožēla iestāsies tikai brīdī, kad uzzināsi, ka līdz nākošās grāmatas iznākšanai ir jāgaida vēl labs laiciņš. Taču Sandersons lasītājus nepieviļ, viņš vienmēr uzraksta laikā un kvalitatīvi.

Mistborn: The Final Empire (Mistborn #1) by Brandon Sanderson

Mistborn 1

Šis ir viens no tiem autoriem, kura darbus es vēlētos izlasīt visus. Diemžēl man šādi autori ir ap simtu, un ir ļoti grūti atrast laiku viņiem visiem un neļaut novirzīt savu uzmanību uz kaut ko jaunu. Nesen iesāku lasīt Sandersona “The Stormlight Archive” ciklu, bet tas diemžēl beidzās pie otrās grāmatas, pārējais vēl nav sarakstīts. Nācās meklēt viņa agrākos darbus, un nonācu pie Mistborn Triloģijas, kas ir daļa no lielāka cikla, kurā plānotas veselas trīs triloģijas plus vēl pāris grāmatas. Tātad vēl viena nebeidzami iestiepta sērija atrasta.

No debesīm krīt pelni, naktīs zemi pārklāj migla, kurā labāk cilvēkiem neaizkavēties. Pasaulē jau tūkstoš gadus valda Lord Ruler, un šī ir viņa Beigu Impērija (Final Empire). Runā, ka pirms Impērijas pasaule ir bijusi citādāka, bet to nevar droši pateikt, jo zināšanas ir pazudušas. Galvenais darbaspēks Skaa pēc savas būtības ir vergi, kurus Lord Ruler aizdevis augstmaņiem. Šāda kārtība ir bijusi jau tūkstots gadu, un šķiet, ka nekas to nespēs mainīt. Bet vienmēr jau atrodas kāds, kuram šķiet, ka viņš var izmainīt pasauli.

Man nu būtu vietā sūkstīties, ka tik ilgi esmu pametis novārtā tik labu rakstnieku.

Grāmatas plusi – kā jau visās autora grāmatās, ir prasmīgi izstrādātā maģijas sistēma. Tā piedod galvenajiem varoņiem dinamiku, tai pat laikā saglabājot skaidrus spēles noteikumus. Maģija šeit ir tikai ierocis, un tā funkcijas ir pietiekoši skaidras, lai autors, sevi iedzinis sprukās, nespētu uzburt vieglu risinājumu.

Pārdomāta ekonomikas sistēma fantāzijas pasaulē. Reti nākas lasīt grāmatu, kur cīņai pret tirānu tiek ņemta vērā ekonomiskās reālijas. Var jau teikt, kas tad feodālismam ar vergturu elementiem tur par sarežģītu ekonomisko sistēmu? Tā nu gluži nav bagātība, kas ļauj Lord Ruler noturēt savu varu pār augstmaņiem un tiem pār skaa.

Autors pret saviem varoņiem izturas visai nesaudzīgi, bet necenšas arī galēt tos nost uzreiz, šeit viņiem tomēr ir kāda loma stāstā, un tikai izpildot to viņi var tikt izsvītroti no dzīvo saraksta. Varoņu ciešanas un dzīves šausmas šeit nav pašmērķis. Galvenie varoņi te ir veseli trīs.

Kelsier – skaa leģenda, cilvēks, kurš ne tikai izdzīvojis Hatsinā (Hathsin), tāds kā vietējā gulaga analogs, bet arī pārņemts ar ideju atbrīvot visus skā no augstmaņu tirānijas. Viņš ir spējīgs Allomancers (vietējās maģijas paveids, kur mags pēc dažādu metālu skausējumu pārstrādāšanas savā organismā spēj veikt brīnumu lietas). Viņam ir personīgs naids pret Lord Ruler. Viņu nemaz nebaida tas, ka Lord Ruler varētu būt dieva daļiņa. Centrālais personāžs, tai pat laikā visa viņa izaugsme ir notikusi agrākos laikos, un to var nojaust tikai tad, kad autors stāsta par viņa pagātni.

Vin – zagle, kas savas maga spējas apzināti nemaz nebija apjautusi. Cēlusies kā skaa un augstmaņa bastards, kuru aizmirsuši nogalēt. Tā reizēm gadās, neviens tak nevēlas, lai augstmaņiem piemītošās magu īpašibas pārmantotu beztiesiska radība. Viņai autors velta vislielāko laiku, viņa patiešām izaug no iebaidītas zagles līdz cīnītājai, kas ir gatava stāties pretī jebkuram.

Pārējie ir vairāk kā statisti, kuri noteikti izpaudīsies nākošajās grāmatās. Bet te ir gan skaa zagļi, slēptie magi, inkvizitori un dažādi konstrukti, kas radīti ar maģijas palīdzību. Tas rada plašu pasauli un sniedz autoram plašas iespējas manipulēt ar saviem varoņiem un to pasauli.

Pie mīnusiem – autora varoņu jūtas un iekšējos dialogus nevarētu saukt par izciliem. Vismaz vēlākajās grāmatās viņš ir jūtami progresējis šajā jomā.

Galvenā varoņa viltīgais plāns ir pārāk sarežģīts, lai dziļas konspirācijas apstākļos spētu realizēties normal un pat maģiskā pasaulē.

Kopumā laba grāmata, kurai droši var likt visas 10 no 10 ballēm. Tā kā grāmata ir pirmā triloģijā, tad, šķiet, katra nākamā kļūs arvien globālāka un galvenajai varonei Vin pretinieki būs arvien stiprāki.

Words of Radiance (The Stormlight Archive #2) by Brandon Sanderson

Words of Radiance

Šī ir cikla The Stormlight Archive otrā grāmata. Pavisam autors ir plānojis sarakstīt desmit grāmatas. Tā kā patlaban viņas iznāk ar regularitāti viena divos gados, tad man ir visas cerības šo sēriju izlasīt divdesmit gadu laikā. Bet ko nu sūkstīšos par to, kas vēl nāks. Patlaban man ir paveicies , jo abas grāmatas izlasīju vienu pēc otras.

Rošar (Roshar) pasaule ir savdabīga, tajā ap planētu virzās milzīga vētra, kas nekad nenorimst. Cilvēki un daba šai parādībai ir pielāgojušies. Viņi dzīvo bunkuriem līdzīgās mājās, augi māk ievilkt zarus, fauna ir aprīkota ar biezām bruņām un vajadzības gadījumā spēj iekapsulēties akmenī. Bez cilvēkiem šeit ir vēl būtnes –  Paršendi (Parshendi), kuras cilvēki izmanto kā vergus. Taču nesen cilvēki ir atklājuši kādu īpatnu Paršendi pasugu, ar kuru jau pāris gadus tiek aktīvi karots. Kaladins turpina savu ceļu, lai kļūtu par īstu the Knights Radiant (nemaz neriskēšu to tulkot latviski), spējas viņam attīstās, un ikdiena arī ir kļuvusi vieglāka, toties lēmumi gan jāpieņem arvien smagāki. Shallan – no topošās zinātnieces ir kļuvusi par veiksmīgu blēdi, kura īsti nevar saprast savu vietu pasaulē. Jaunās spējas mainīt izskatu viņai patīk, taču ko ar tām īsti pasākt, viņa nezina. Dalinars Kholins cenšas apvienot visus prinčeļus vienā valstī, tomēr tas lāga neizdodas. Saedas ir viltīgs pretinieks. Tā nu viņi visi virzās savās dzīvēs un uz mērķiem, taču līdz Everstorm ir palicis ļoti īss laika sprīdis, un pēc tās pasaule izmainīsies.

Episka fantāzija visā tās labākajā nozīmē. Daudz detalizēti izstrādāti varoņi, katram sava biogrāfija un laba savstarpējā mijiedarbība. Viņi neizskatās pēc dekorācijām, kas izmantotas, lai autors varētu izbīdīt cauri savas idejas, viņiem ir pašiem sava dzīve, kuru mēs novērojam it kā caur viņu acīm. Patlaban priecē, ka viņu superspējas vēl tos no cilvēkiem nav pārvērtuši par pārcilvēkiem, tas gan tikai tādēļ, ka viņi vēl neapzinās savu potenciālu. Vairāk par galvenajiem varoņiem var palasīties “The Way of Kings” aprakstā. šeit lielāku lomu sāk spēlēt Adolins – Dalinara dēls, viņam beidzot ir kur pielietot savas duelista spējas. Eshonai Paršendi tautas pārstāve, kura mums palīdz saprast paršendi motīvus un sniedz ieskatu paršendi sarežģītajā sabiedrības organizācijā un indivīda bioloģijā. Paršendi izrādās vētras laikā spēj mainīt savu formu (tādi kā skudras spēj specializēties noteiktam uzdevumam). Patlaban gan viņiem vēl nav daudz formu, jo lielākā daļa ir zudušas aizmirstībā, bet laiki mainās.

Pie grāmatas mīnusiem es pieskaitītu autora nespēju atbrīvoties no laba varoņa. Ja grāmatā pēc kāda laika kāds varonis tiek augšāmcelts, tas nedaudz čakarē visu lasīšanas procesu. Tas nozīmē, ka jebkurš, kas atdevis galus pāris nodaļas atpakaļ var tikt izvilkts gaismā un turpināt savus darbus. Šāda lieta man var lasot sakaitināt, ciest nevaru, kad miroņi sāk atkal staigāt. Autors šajā grāmatā pamanās izdarīt to veselas divas reizes. Tādēļ pārējo daudz maz galveno spēlētāju novākšanu es nespēju uztvert nopietni. Otra lieta, kuru es gribēju, lai autors pielikumā izvērš, ir Rošāras reliģijas un maģijas skaidrojums. Tas viss tiek veikts pārāk konspektīvi, lai varētu apmierināt manu ziņkāri.

Cienīgs pirmās grāmatas turpinājums. Everstorm un Desolation ir sākušies, pasaule ir gatava jaunam ciklam, tikai šoreiz viss ir pavisam citādi, ne tā kā iepriekš. Kaladin ir viena no labākajām pasaulēm, kuru esmu sastapis fantāzijas žanrā. Ir vērts lasīt 10 no 10 ballēm. Ceru, ka kāda izdevniecība saņemsies un izdos šo superīgo darbu arī latviešu valodā.

The Way of Kings (The Stormlight Archive #1) by Brandon Sanderson

The way of kings

Šī grāmata man stāv iedāvināto grāmatu plauktā, bet pēc pusstundas meklēšanas tā arī nespēju atrast, kurš viņu man ir iedāvinājis. Iespējams, ka meklēju slikti un tikai tādēļ neatradu. Kopumā grāmata man stāvēja amazonē iepirkta jau no janvāra. Nedaudz biedēja tās biezums, lai gan, kas tad mūsdienās ir tūkstoš lapaspuses?

Rošāra ir sena pasaule, un visam dzīvajam uz tās ir jāpielāgojas skarbiem apstākļiem. Šeit regulāri notiek stipras vētras, kas aiznes prom un iznīcina visu, kas gadās ceļā. Tādēļ lokālā fauna ir pielāgojusies, te nekas nav pastāvīgs, koki spēj ievilkt stumbrā savus zarus un lapas. Lielākā daļa no dzīvniekiem ir iekalti bruņās. Pilsētas lielākoties tiek būvētas vietās, kur tām par aizvēju gādā kalni. Un vēl te ir maģija, tāda, kas ļauj pārvērst akmeņus maizē, jebkuras emocijas vai ķermeņa stāvokļa izmaiņas rada izmaiņas arī maģijas laukā, un tās var izpausties kā sīkas, acumirklīgas būtnes. Un, šķiet, ka varenajām vētrām ir tiešs sakars ar maģiju. Šeit pasaule ir palikusi uz feodālisma sliekšņa. Pār valstīm valda prinči un karaļi, viņu galvenā atšķirība ir spožas acis Shardblades un Shardplates. Tās ir atliekas no sen aizmirstiem laikiem, kas ļauj to valkātājam kļūt praktiski neuzvaramiem. Taču tuvojas Mūžīgā vētra, tāda, kas iznīcinās pasauli pilnībā.

No sākuma domāju, ka grāmata būs tipiskais “varoņa ceļš”, vispār jau nekļūdījos, tipisks gan viņš ir, bet ļoti reti gadās to lasīt tik labā izpildījumā. Jā, grāmata ir bieza, bet te nav nekā lieka, viss te pieminētais ir vietā un rada pilnīgāku priekšstatu par Rošāras pasauli un iedod papildus detalizāciju. Te praktiski nav ceļojumu aprakstu, kur kaujas notiek uz katra ceļa pagrieziena. Varoņa komandas veidošana gan notiek, un pat vairākas reizes, bet uz standarta elfiem un rūķiem te var necerēt, te lietas notiek daudz skarbāk. Arī klavieres no krūmiem netiek stumtas ārā, te autors saprot, ko raksta. Viņš varoņus neiedzen situācijā, no kuras izpestīt var tikai brīnums.

Kaladins ir parasts tumšacainis (acu krāsa te ir kā rases piederība, ja tumšas, tad zemnieks, ja gaišas, tad kungs), reiz domājis par ķirurga karjeru, taču tagad kļuvis par vergu. Tādu vergu, kura dzīvība var aptrūkties jebkurā brīdī. Pēc būtības viņam vairs nav ko zaudēt. Šis tēls, manuprāt, ir grāmatas visgalvenākais varonis. Man viņš iepatikās uzreiz – saprātīgs cilvēks, mērķtiecīgs, nespēj nerūpēties par citiem un reizēm depresīvs. Viņa galvenā problēma ir nespēja saprast, kā tas var būt, ka agri vai vēlu visi viņa likteņbiedri mirst, taču viņš vienmēr izsprūk cauri sveikā. Varētu padomāt, ka pie vainas ir karš, un tur jau kāds kuram liktenis, tomēr tā gluži nav – Kaladinam ir kāda pavisam neparasta spēja, kuru viņš pats nemaz īsti neapzinās. Ļoti labi izveidots tēls, lasītājs uzzina viņa dzīvi un domas. Var teikt, ka viņš uzreiz spēj iekarot uzmanību, un viņa liktenis lasot sāk rūpēt arvien vairāk. Pat man rūdītam grāmatu tārpam, dikti negribējās lasīt tās nodaļas, kas stāstīja par Kaladina iepriekšējo dzīvi. Grūti lasīt par to, kā cilvēku sapņi un plāni tiek iznīcināti.

Dalinar Kholin ir pavisam cita kaluma cilvēks, viņš ir dzimis, lai valdītu. Viņa uzdevums ir apvienot desmit karalistes vienā, lai spētu stāties pretī Mūžīgajai vētrai. Viņa brālis šī iemesla dēļ tika nogalināts, bet tas viņu neatturēs no plāna realizācijas. Tikai viņam ar prātu pēdējā laikā notiek dīvainas lietas. Vētras laikā viņš redz vīzijas un dīvaini uzvedas, tas grauj viņa reputāciju un iedveš bailes. Vīzijas ir laba lieta, bet ja tu, cilvēks, nesaproti, ko tev rāda. Arī tas, ka viņš lasa un dzīvo pēc traktāta “The way of kings” arī viņa akcijas neceļ. Kurš princis gan ies ievērot kaut kādu stulbu kodeksu, kas pielīdzina tumšacainos gaišacainajiem? Tēls ar sarežģītu biogrāfiju, nolēmis pats sevi pāraudzināt, nebūt vairs nežēlīgs pašlabuma meklētājs, bet censties apvienot visus cilvēkus vienotā vadībā.

Shallan Davar, sīka aristokrāte, ar problēmām ģimenē. Laba māksliniece, spēj pēc atmiņas uzzīmēt pilnīgi visu ko redzējusi. Meklē iespēju kļūt par mācekli pie Dalināra māsas. Te gan galvenais nav zinību iegūšana, bet kāda maģiska artefakta nozagšana. Pirmajā grāmatā viņa piedalās salīdzinoši maz, tomēr redzams, ka triloģijas turpinājumā viņai būs liela loma.

Autoram ir talants izveidot savus varoņus interesantus. Te neviens nebūs tikai labs un ļauns, neviens necīnīsies tikai viena iemesla dēļ. Visi ir kā dzīvi, pat tie, kas pieminēti tikai ar diviem teikumiem. Galvenie varoņi ir daudzšķautņainas personības, viņu rīcībai ir motivācija un iemesli. Nekas viņiem nenāk viegli. Salīdzinoši ļaunie tēli, sauksim tos par pretiniekiem ir tikpat interesanti kā labie. Viņu ambīcijas un rīcība ir loģiskas, viņi nav abstrakts ļaunums, viņi ir parasti cilvēki un tu lasot pat vari saprast, kāda velna pēc viņi tā dara. Dažus pretiniekus nemaz nav tik viegli atšifrēt, lai nespoilerotu pateikšu tikai, te neviens no tēliem nav tikai tāpat vien ielikts, lai aizpildītu lapaspuses.

Pasaule ir izcili detalizēta, ar visu karti, protams. Ekoloģija pārdomāta, tāpat kā maģijas sistēma. Vēsture un leģendas, gandrīz kā īstā pasaulē (nav jau autora vaina, ka lasītājs ir tikpat neinformēts, kā galvenie varoņi). Galvenā darbība notiek Sasistajos laukos (Shattered plains) te Alethkar karalistes cīnās pret Parshendi, cilvēkiem līdzīgiem radījumiem, kas iespējams nogalināja iepriekšējo karali.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, liktu arī visas piecpadsmit. Sen nav nācies lasīt, kaut ko tik monumentāli labi izstrādātu. Ja būtu jāizvēlas starp Troņus spēlēm, es labprātāk pārlasītu šo grāmatu, jo te nav tik liels uzsvars likts uz intrigām, bet uz pasauli un tās likteni.

%d bloggers like this: