Navigate / search

Blade of Tyshalle (The Acts of Caine #2) by Matthew Woodring Stover

Blade of Tyshalle

Pirms pusotra gada pēc grāmatas Heroes Die izlasīšanas es optimistiski prognozēju, ka arī turpmākie Kaina piedzīvojumi būs ne sliktāki par pirmo. No otrās grāmatas lasīšanas mani nedaudz atturēja informācija, ka šī esot vairāk tāda filozofiska. Ja grāmatu nosauc par filozofisku, tad ir tikai divas iespējas. Pirmā- tā tiešām ir filozofiska. Otrā – sižets ir tik samudžināts, ka lāga nevar saprast, kas ir kas un beigās attopies ar (nosacītu) kladi, kura pilna ar citātiem, bet ar minimālu sapratni par grāmatā notiekošo.

Zeme jau sen nav nekāds rožu dārzs, savulaik tai uzbruka nāvējošs vīruss, kas izpļāva lielu cilvēces daļu, un lai saglabātu tās ekonomiku, nācās ķerties pie drastiska risinājuma. Resursi bija ierobežoti, un tādēļ visi tika sadalīti kastās. Strādniekos, Biznesmeņos un Izklaidētājos. Pasaulē, kuru apdzīvo miljardiem cilvēku, nav nekas svarīgāks par kvalitatīvu izklaidi, un tā tiek nodrošināta. Katram Zemes iedzīvotājam ir iespējams kopā ar Aktieriem doties piedzīvojumos uz Overworld pasauli, kas atrodas citā matērijas svārstību frekvencē. Taču pārapdzīvotā pasaulē ir grūti samierināties ar izklaidi vien, ja tepat rokas stiepiena attālumā ir neskarta pasaule ar tīru gaisu, neizpostītiem mežiem un neapgūtiem izrakteņiem. Tas, ka tur jau dzīvo citi, nav liels šķērslis, jo Zemes varenajiem ir plāns, buldozeri un mēris. Ko gan spēs padarīt elfu magi un dīvainu dienu pielūdzēji pret tehnoloģijām un moderniem ieročiem?

Notikumi risinās septiņus gadus pēc pirmās grāmatas. Sākums ir daudzsološs un pavēsta to, kā Kains kļuva par Aktieri, ja pirmajā grāmatā nekas sīkumos netika izklāstīts, tad tagad pirmajās pārdesmit lapaspusēs lasītājs var uzzināt visu kas nepieciešamas, lai no zemākās sabiedrības slāņa paceltos līdz Aktierim. Arī Overworld pasaulē viss ir mainījies, Aktieri vairs nav noslēpums, par tiem klīst dīvainas baumas, ir izveidojies kainisma kults, kuru cītīgi mēģina apkarot vietējās reliģijas pārstāvji. Pats Kains vairs nedodas uz Overworld kā aktieris, viņš ir studijas direktors, dzīvo kopā ar savu sievu Šannu un viņas bērnu. Varētu šķist, ka viņš ir sasniedzis slavas virsotnes ne tikai paralēlajā pasaulē, bet arī uz Zemes. Bet tas tikai līdz brīdim.

Kollberg chewed on the finger, worrying it, cracking the bone like a dog sucking marrow; he turned his head to one side, wedged the finger back between his molars, bit down again, and yanked his head from side to side until the bone splintered at the knuckle and he could rip it free. Blood sprayed, and Kollberg fixed his lips to the wound, sucking greedily.

Kains gan kā cilvēks, gan kā Aktieris ir iemantojis daudzus ienaidniekus. Viņš ir nogalinājis daudzus, un un katram no šiem daudzajiem ir palicis kāds radinieks ar iemeslu ienīst Kainu. Kainam maigi izsakoties tas ir vienaldzīgi, viņa dzīves filozofija ir pavisam vienkārša – izdzīvot. Viņš neaizraujas ar augstākām matērijām un nenodarbojas ar morāliem spriedelējumiem. Tādēļ ir vēl jo interesantāk, kad Kains tiek nostādīts viens pret vienu ar jautājumiem. Vai ir vērts glābt pasauli, ja nespēj glābt savus tuviniekus? Vai ir vērts glābt savu pasauli uz citas pasaules rēķina? Un ko darīt, vienos svaru kausos ir miljards bērnu, bet otros tikai miljons?

Paralēli lielajiem jautājumiem dažādi dzīves gaitā iemantoti ienaidnieki mēģina Kainu novākt no ceļa. Lieki piebilst, ka Kainu īpaši tas neuztrauc, jo tādi ir bijuši vienmēr, un viņš ar tādiem niekiem sevi neapgrūtina. Tādēļ dažam labam Kaina arhiienaidniekam nāksies piedzīvot vilšanos, sastopoties ar Kaina vienaldzību pēc savu ģeniālo plānu realizēšanas. Bonusā lasītājs varēs novērot, kā Kains sapratīs, ka viņam mainīties nav vērts.

Visādi citādi asinis šajā grāmatā ir līdz ceļiem. Te ir gan milzu epidēmija, konspirācijas viena aiz otras. Daudz “draugu”, kas gatavi iedurt nazi mugurā. Daudz pēdējo izmisīgo cīņu, kurās izšķiras visas pasaules liktenis. Šādā pasaulē pat dieviem nav viegli, un tiem arī ir jāizvēlas puses, sevišķi brīžos, kad uzrodas kāds jauns dievs ar ambīcijām un milzīgu sekotāju daudzumu.

Vienīgais, kas lasot grāmatu mani kaitināja, bija problēmu eskalācija. Ja pirmajā grāmatā viss bija skaidrs. Kains glāba savu mīļoto, un viņam bija vienalga, kas viņam stāv pretī. Tad tagad, pirmā grāmatas puse sastāv no viņa Zemes piedzīvojumiem, kuros šis neko daudz neizpaužas, bet tikai peld pa straumi kā Adminsitrators. Tiekot gandrīz līdz grāmatas pusei, vienīgais secinājums bija, ka reizēm labāk ir būt mirušam. Ir vietas, kas ir ļoti, ļoti garlaicīgas, un ir jāsaņemas, lai lasītu tālāk. Taču ar laiku iešūpojies un sāc apjaust stāsta episkumu.

Destiny is bullshit. Your life only looks like fate when you see it in reverse.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsts jau ir dikti episks, un Kains nudien nav tradicionālais varonis. Viņa rīcība ne vienmēr būs loģiska un saprotama, tas ir grāmatas galvenais balsts. Visiem autora varoņiem piemīt laterālā domāšana, un konspirācijas ir tādas, ka lasītājs nevar īsti tikt gudrs, kas ir kas. Var lasīt daudzos līmeņos – gan kā daba pret tehnoloģijām, gan kā sabiedrības noslāņošanās modeli, gan kā asiņainu un episku piedzīvojumu, gan kā smalku atriebības stāstu. Ir no kā izvēlēties. Pirmās divas sērijas grāmatas noteikti iesaku kā izlasīšanas vērtas. Ar nosacījumu, ja nav bail no asinīm un nežēlības.

Heroes Die (The Acts of Caine #1) by Matthew Woodring Stover

Heroes Die

Šo grāmatu es saņēmu kā dāvanu grāmatblogeru Ziemassvētkos, paldies Andrim! Līdz izlasīšanai gan man pagājuši gandrīz desmit mēneši, bet – kas lēni nāk, tas labi nāk.

Ankhanas zemēs viņš ir pazīstams kā Kains. Kains ir nogalinājis daudzus valdniekus, bandītus un varoņus. Ar viņu ir jārēķinās katram pretiniekam, jo nogalināšana ir tā lieta, kas viņam padodas vislabāk. Uz Zemes visi viņu pazīst kā Hari Michaelson, izklaides industrijas zvaigzni, kura piedzīvojumus Ankhanā skatās miljardiem cilvēku. Taču reiz abas viņa dzīves savienojas vienā. Viņa sieva Pallas Rill noslēpumaini pazūd Ankhanas nomalē. Viņas izglābšanai Kainam ir jāveic šķietami neizpildāms uzdevums.

Brīdinu jau laikus, ka apraksts būs pilns ar maitekļiem, bet nekas tāds, kas pateiks priekšā, kā grāmata beigsies.

Ankhana ir mūsu pašu alternatīvā Zeme, tās iedzīvotājiem viņa ir tikpat reāla kā mums savējā, tā pat atrodas tepat. Tikai viņa vibrē citā frekvencē. Zinātnieki ir atklājuši metodi, kā, paaugstinot savas pasaules objektu svārstības frekvences laiktelpā, pārvietot tās uz alternatīvajām realitātēm. Lielākā daļa no tām ir neapdzīvotas, bet Ankhana ir viena no apdzīvojamām. Tajā mīt daudzas rases, un vēl nav zvanīts, ka cilvēki būs dominējošā. Un ko gan darīt atklājot šādu pasauli? Protams, pārvērst to par skatītāju izklaidi. Aktieris te ir ļoti nopietna profesija, te viņiem neiedod scenāriju un nepārfilmē visu, ja kas neizdodas. Te Aktieris trenējas gadiem ilgi, veido pats savu leģendu, un ja paveicas izsisties, viņam parādās skatītāji. Ja Aktieris mirst, viņš mirst pa īstam, un tieši tas piesaista skatītājus.

Kains ir varonis šā vārda visbarbariskākajā nozīmē. Kains kā Aktieris ir totāls monstrs, viņš nogalēs katru, kurš ne tā uz viņu paskatīsies, viņš arī iznīcinās visus, kas stāvēs priekšā viņa mērķim. Tas ir tas, ko viņā mīl skatītāji (protams, vēl viņi mīl dabiskos Kaina doma pavadošos iekšējos monologus, kas apraksta situāciju). Viņš ir piedalījies katrā nozīmīgākajā Ankhanas pasaules notikumā, kad kāds ievērojams monarhs mirst, Kains ir tas, kas stāvēja blakus pie gultas ar asiņainu nazi rokā. Un kāpēc gan, lai tā nebūtu, Kains taču ir Aktieris! Viņam Ankhanas pasaule ir tikai skatuve, kur veikt savus piedzīvojumus. Zemes iedzīvotājiem Ankhana ir tikai viens liels realitātes šovs, kurā mirst gan tās iedzīvotāji, gan Aktieri.

Ja man būtu Kains jāieliek grāmatu protagonistu tēlu topā pēc viņa vēlmes upurēt visus, lai izpildītu savu uzdevumu, tad līdz Kinga Rolandam no Tumšā torņa viņam vēl ir tāls ceļš ejams. Sava mērķa vārdā viņš tomēr vēl nav gatavs upurēt pilnīgi visu. Bet neskatoties uz Kaina nežēlību, autors tomēr spēj izraisīt lasītājā simpātijas pret viņu. Manī personīgi pievilka viņa mērķtiecība un princips nekad nepadoties. Skaidra lieta, ka šāds varonis paģērē, ka visa grāmata ir piesātināta ar diezgan tiešiem asiņainu notikumu aprakstiem. Vārdus Jūs, lūdzu un paldies šeit arī būs visai grūti atrast, toties, shit, fuck, cunt būs biezā slānī.

Grāmatas galvenā sižeta attīstība rodas tad, kad Ankhanas esošais valdnieks Ma’elKoth, kas ieguvis savās rokās praktiski neizsīkstošu maģisko spēku, uzzina par Aktieriem. Pat viņam, nežēlīgam autokrātam, kas iedomājas sevi par dievu esam, šis koncepts šķiet vājprātīga ideja. Tas, ka kāda cita pasaule varētu izmantot viņus savai izklaidei. Nogalināt valdniekus, izraisīt pilsoņu karus un tikai tādēļ, lai kaut kur pāris miljardiem cilvēku nebūtu garlaicīgi. Un to visu dara cilvēku, kuru tehnoloģijas ir daudz pārākas par Ankhanas pirmsindustriālo attīstības fāzi. Pret Aktieriem tiek uzsāktas medības. Tas lasītājam liek arī aizdomāties par mūsdienu televīzijas šoviem. Varu saderēt, ja kāda televīzija spētu ko tādu izveidot, nāvi uz ekrāniem skatītos vai visi planētas iedzīvotāji. Mums taču tik ļoti patīk skatīties karu onlainā jau no Pirmā Līča kara laikiem, ka grūti būtu atturēties. Kas gan ir zombiju surogātseriāls salīdzinot pret īstenību. Šajā jomā man par cilvēci nav nekādu ilūziju, jo pasākums būtu reālistiskāks un nežēlīgāks, jo vairāk skatītāju tam atrastos.

Cilvēki uz Zemes savukārt dzīvo kontrolētā kastu sistēmā. Sabiedrības noslāņošanās ir sasniegusi maksimumu. Strādnieki strādā necilvēcīgos apstākļos, Investori investē, Biznesmeņi nodarbojas ar ražošanu, un Izklaidētāji nodarbojas ar cilvēku izklaidi. Piedzīvojumi paralēlajā zemeslodē ir tas, kas ļauj valdošajai šķirai novērst plašus nemierus sabiedrībā, jo tehnoloģijas piedāvā pilnīgu klātbūtnes efektu. Kad tu skaties Kaina piedzīvojumus, tad tu arī esi Kains. Kaina tēlotājs Haris arī šeit pamanās salekties ar savu Studijas pārstāvi Arturo Kollberg, apsūdzot to Aktieru nogalināšanas mēģinājumā un iepinot savos iekšējos monologos dažādus uz sacelšanos mudinošus citātus.

Grāmatas centrālais un galvenais tēls ir Kains, un prieks, kas autors viņu nav atstājis kā cilvēku ar zobenu rokās. Kaunam/Hari ir arī dota iespēja izaugt no sava aukstasinīgā slepkavas tēla. Viņi tajā ir tā iejuties, ka ir pilnīgi aizmirsis, ka problēmas var risināt arī citādi. Taču apstākļiem mainoties, Kains spēj adaptēties un apspēlēt visus. Pallas Rill un Kaina kopdzīves problēmas mani lāgā nepārliecināja. Nu labi, sieva grib, lai vīrs izmainās, lai piedzīvojumos slepkavo mazāk un aizdomājas arī par citiem. Lai arī autors viņu pasniedz kā ideālisti, tas tomēr ir baltiem diegiem šūts. Arī Pallas nebaidās smērēt rokas un slaktēt cilvēkus pa labi un pa kreisi.

Grāmata kopumā ir tāds skarbais fantasy, daudz hit and slash elementu, nopietna maģija un koalīcijas. Neskatoties uz savu apjomu, izlasās vienā elpas vilcienā, autors prot uzturēt spriedzi visas grāmatas garumā. Šo grāmatu var lasīt gan kā nežēlīgu bojeviku, gan kā visnotaļ labus stāstu par sabiedrību un manipulāciju ar to. Lieku 10 no 10 ballēm. Man gan ir aizdomas, ka turpmākie Kaina piedzīvojumi varētu nebūt tik labi kā pirmie.

%d bloggers like this: