Navigate / search

Microcosm: E. coli and the New Science of Life by Carl Zimmer

Microcosm

Vēl viena grāmata, kura manā izlasāmo sarakstā dzīvojās jau labu laiku. Nu kādi pāris gadi jau būs noteikti. Patiesībā populārzinātnisko grāmatu lasītāju aprindās šī grāmata kotējas visai augstu, tīri vai brīnums, kā man to izdevās tik ilgi nomarinēt nelasītu. Tomēr, kā jau katrai grāmatai manā grāmatu plauktā, arī šai pienāca laiks tapt izlasītai.

E. coli, jeb tautas valodā runājot zarnu nūjiņa ir kaut kas vairāk kā tikai roku mazgāšanas iemesls pēc tualetes apmeklējuma. Pateicoties šai baktērijai mēs tagad daudz ko zinām par gēniem, ģenētiku, proteīnu sintēzi, vīrusiem, antibiotikām, DNS, RNS un par dzīvības uzbūvi vispār. Parasti, kad runa ir par mutācijām, autori kā traki ņemas piesaukt drozofilas, viņu sarkanās acis un savādākos spārnus. Zarnu nūjiņa bieži netiek pieminēta vispār, lai gan darbs ar to ir daudz vieglāks un interesantāks. Grāmatas autors ir nolēmis šo netaisnību likvidēt un pastāstīt cilvēkiem par patiesajiem varoņiem.

Stāsts sākas vēl pērnajā gadsimtā, kad no kāda dizentērijas slimnieka parauga tika atlasītas zarnu nūjiņas. Tūkstošiem paaudžu vēlāk no šīm pirmajām baktērijām radās štamms saukts K-12, kuru tagad izmanto daudzās laboratorijās dažādos testos un eksperimentos. Varētu domāt, ka baktēriju dzīve nav nekas interesants: rij cukuru un laikus sadalies divās daļās. Ja rodas brīvais laiks, iedarbini savus protonu motorus un ar vicām dodies labākas dzīves meklējumos. Izrādās, ka tā viss nav. Lai izdzīvotu baktēriju pasaulē, ir jābūt nopietnam stratēģim, bet reizēm nevajag vairīties no riska. Izvēles ir dažādas. Parādās apkārtējā vidē laktoze, ko darīt? Sintezēt tā šķelšanai nepieciešamos enzīmus, vai tomēr pagaidīt līdz laktozes klātbūtnes signāls būs pārliecinošāks. Arī vicas būvēšana ir darbs, kas pielīdzināms mājas celtniecībai, tādēļ jāskatās vai to maz vajag, varbūt labāk samesties kopā ar vēl pāris miljoniem baktērijām un izveidot bioplēvi? Un vēl baktēriju sekss, dažām sugām ir pat veseli septiņi dzimumi, kas šo lietu padara par diezgan sarežģītu pasākumu. Un šie visi lēmumi jāpieņem būtnei, kurai nav smadzeņu, bet ir tikai uz dažādiem proteīniem balstīta atgriezeniskā saite! Būtnei, kurai katrs nepareizi pieņemts lēmums, var būt dzīvības un nāves jautājums. Autors pamatīgi pacenšas, lai visas šīs nianses izskaidrotu lasītājam.

Nedaudz tiek aizskarta arī ģenētiski modificēto organismu tēma. Galu galā zarnu nūjiņas bija pirmās, kas cieta no šī procesa. Tagad biologiem nav nekādas problēmas uzražot spīdošu tabaku, vai pieaudzēt pelei pie muguras cilvēku ausi. Kā tas viss beigsies? Vai dzīvosim ar himerām pilnā pasaulē, kur tīras sugas vairs vispār nebūs iespējams atrast? Domājams, ka tik traki viss nebūs, evolūcijas procesā ir redzēti ne tādi vien brīnumi. Atliek vien paskatīties pašiem savos genomos, kā mūs ir nomodificējuši vīrusi. Un, iespējams, ka dažu labu DNS bāzi esam aizguvuši no Neandertāliešiem.

Bonusā ir neliels stāstiņš par to, kā ar zarnu nūjiņas palīdzību ASV tika pierādīt, ka kreacionisms patiešām nav zinātne.

Pozitīvais: interesants izklāsts; rodas priekšstats par baktērijas uzbūvi un bioloģisko procesu algoritmiem, kas nodrošina tās izdzīvošanu.

Negatīvais: grāmata ir nedaudz par īsu apskatāmajam tematam; daudzas lietas ir tikai virspusēji ieskicētas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmatu iesaku izlasīt visiem zootehniķiem un ciltslietu speciālistiem, kā arī pārējiem interesentiem, kurus nebaida vārdi proteīns, aminoskābe un vica.

A Planet of Viruses by Carl Zimmer

A Planet of viruses

Nu ja kādus divus gadus neko nebiju lasījis par vīrusiem, tādēļ uz šo grāmatu tika liktas lielas cerības. Pirmā nopietnā virusoloģijai veltītā grāmata, kuru tiku lasījis saucās „Mikrobu mednieki” un to tiku izlasījis jau agrā bērnībā. Šīs grāmatas autors man jau ir diezgan labi pazīstams, personīgi uzskatu, ka neviens cits labāk par viņu nespēs aprakstīt cērmes dzīves ciklu vai gliemeža parazītus.

Saņemot grāmatu, man uzreiz bija aplauziens, tajā izrādījās tikai nedaudz pāri astoņdesmit lasāmām lapaspusēm. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka pērkot grāmatas internetā nepietiek tikai ar vāka apskati, vajag apskatīties arī lapaspušu skaitu. Šī tad nu uzskatāma vairāk par  brošūru, kurā apkopotas pāris īsas esejas par vīrusiem, ar nelielu vēsturisku ieskatu un pārdomām par vīrusu nozīmi biosfērā.

Apskatīti tiek Tabakas Mozaīkas vīruss, Rinovīrusi, Gripas vīrusi, Papilomavīruss, Endogēnie  Retrovīrus, Jūras fāgi, Bakteriofāgi, HIV, Rietumnīlas vīrusi, SARS, Ebola, Mimivīrusi un Bakas. Lai arī katram vīrusu paveidam tiek veltītas pāris lapaspuses, tās ir ļoti saistošas un labi pasniegtas. Mīnuss ir tas, ka Wikipēdijā būs atrodams daudz lielāks informācijas apjoms par katru no šiem vīrusiem, te tie tiek apskatīti virspusēji un dod tikai nelielu ieskatu vīrusu pētniecībā.  To gan atsver koncentrētā veidā pasniegti interesanti fakti. Piemēram, kā divdesmit bāreņi nodrošināja pretbaku vakcīna transportu pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku, par to kā HIV vīrus ir bijis sastopams cilvēku vidū jau no divdesmitā gadsimta sākuma, gan par to kā okeānā dzīvojošie bakteriofāgi un baktērijas mūs nodrošina ar skābekli un kāpēc cilvēks nemaz nevarētu dzīvot, ja neizīrētu savu organismu vīrusiem.

Kopumā grāmata mani pamudināja uz ideju tuvākajā laikā atrast un izlasīt vēl kādu grāmatu, kas veltīta tikai vīrusiem vai virusoloģijai, īsti gan vēl nezinu, kas tā būs, bet, cerams, ka nedaudz biezāk un nopietnāka. Protams, nav jau tā, ka es būtu ļoti aizrautīgs bioķīmijas entuziasts, kas cītīgi lasīs kā vīrusa proteīni mijiedarbojas ar šūnapvalku un kāda izskatās rinovīrusu pamata DNS sekvence, bet šo to populārzinātniskāku gribētos vairāk uzzināt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm par mazo apjomu, izlasījās stundas laikā, bet gribējās vēl.

Parasite Rex by Carl Zimmer

Parasite rex

Vārds parazīts cēlies no grieķu valodas. Sākumā tā nozīme bija pavisam necila, tā sauca cilvēkus, kas templī dzīru laikā pienesa ēdienus. Tikai vēlāk par parazītiem sāka saukt dažādus liekēžus un izmantot kā lamu vārdu. Tā arī dzīvajā dabā atrodamie parazīti ilgu laiku tapa nomelnoti. Bioloģijā pat līdz divdesmitā gadsimta sākumam valdīja uzskats, ka parazīti ir organismi, kas ieslēguši evolūciju atpakaļgaitā. Jeb parastu cilvēku valodā runājot – deģenerāti. Šis uzskats ilgu laiku bija populārs un, ja godīgi, neviens jau tos parazītus nemaz tā nepētīja.

Šo grāmatu autors acīmredzot sarakstījis ar nolūku, lai paceltu parazītu tēmu saulītē. Standarta discovery raidījumos parazīti vienmēr tiek attēloti no to sliktās puses. Skat, kā Gvinejas tārps izraisa elefantiāzi, liekot kāju pārvērsties bluķī. Var arī nodemonstrēt kādu atgadījumu, kur lentenis savā dzīves cikla sākumā nonāk nevis sunī, bet cilvēkā un izmisumā izveido cistu cilvēka smadzenēs. Var arī apstāstīt par Toxoplasma, mazu parazītiņu, kas dzīvo gandrīz mūsu katra smadzenēs, un ko tur slēpt, iespējams, atstāj ietekmi uz mūsu raksturu. Patiesība, protams, sevī ietver arī šo nepatīkamo daļu, nāvi no malārijas, vai bērna uztveres problēmas, kas saistītas ar cērmju invāziju, bet ir arī pāris citi aspekti, kas ir apskatīšanas vērti.

Piemēram, parazīta un saimnieka savstarpējās attiecības. Parazīta nozīme ekoloģijā. Parazīta nozīme mūsu imūnsistēmas kalibrēšanā. Parazīta dzīves un vairošanās cikls, adaptācija jaunām sugām. Kopumā visai interesanta grāmata par un pa parazītiem. Minēšu dažus faktus, kurus uzzināju pirmoreiz.

Izrādās, ka mūsdienās cilvēkiem šad tad piemetas retas kaites, kuru vienīgais izskaidrojums ir parazītu trūkums organismā. Ja tev labu laiku nav bijušas cērmes, tad tava organisma imūnsistēma var uzbrukt tavām zarnu sieniņām un iznīcināt to. Mūsdienās ir divas ārstēšanas metodes. Zarnas rezekcija vai parazītu ieviešana. Ja cērmēm un lenteņiem jāsadzīvo vienā zarnu traktā, lentenis ir zaudētājs un tiek nobīdīts tuvāk izejai.

Parazīts Toxoplasma visu laiku regulē savu klātbūtnes apjomu saimnieka organismā. Laiku pa laikam tas izraisa imūnsistēmas reakciju, kas ļauj izdzīvot tikai pāris sugas pārstāvjiem.

Vissarežģītākie parazīti ir lapseņu kāpuri. Dažu sugu lapseņu kāpuri pat pilnīgi pārņem kāpuru savā kontrolē. To nabagu apstrādā ar hormoniem, un viņš pirms savas nāves vēl nodarbojas ar lapseņu kāpuru kokonu apsargāšanu.

Dažs labs parazīts savus saimniekus apgādā ar opiātiem, lai šamie ar savu neadekvāto uzvedību izprovocētu apēšanu. Citi savukārt liek skudrai katru vakaru uzrāpties zāles stiebra galā ar domu, ka to tur nejauši apēdīs kāds zālēdājs. Cits liek mušai pirms nāves atrast vislabāko vietu savu sporu izsēšanai. Muša pat pirms nāves ieņem pareizu leņķi, lai izkliede būtu perfekta.

Parazīts ir arī labs ekoloģijas barometrs. Ja tu noķer gliemezi un ierasto 9 parazītu sugu vietā redzi tikai astoņas, ir pamats uztraukties, ka kaut kur barības ķēdē ir reālas problēmas.  Šad tad cilvēki apkaro kaitēkļus ar to parazītiem, tomēr ne vienmēr tas beidzas ar labiem rezultātiem.

Kopumā interesants skats uz parazītiem. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ja gribi uzzināt malārijas vai lenteņa dzīves cikla nianses, tad šī grāmata būs laba lasāmviela.

%d bloggers like this: