Navigate / search

Ceļojums pa Austriju XII

9. jūlijs (Vīne – Bratislava – Varšava – Wigri)

No rīta ceļamies agrāk, lai paspētu paēst brokastis un tikt līdz lidostai. Brokastīs diemžēl esam aiz ķīniešu autobusa, tie jau visu rijamo ir notīrījuši pa tīro. Ar to viņiem nav pieticis, un daži pat ēd savus līdzpaņemtos roltonus. Nākas gaidīt līdz personāls uzpilda siles, un tikai tad tiekam pie ēdamā.

Lidostu nu jau mēs zinām, un tādēļ Maija, Aija, Ernests, Matīss un Kristians, tiek izsēdināti ārā tieši tur, kur viņiem pienākas. Viņi jau pēc pāris stundām būs mājās. Mums pārējiem ir plānots nakšņot netālu no Polijas – Lietuvas robežas. Par šoferi piesakās Kristaps, aizvedīšot līdz pašam galam, lai tikai ļaujot braukt. Ceļš ir tāls tūkstotis ar kapeikām.

Bratislava

Ivara plāns ierosina, ka vistuvāk būs pērties caur Bratislavu. Nolemjam klausīt, galu galā Slovākijā es neesmu vēl bijis. Būs vismaz kāda jauna valsts. Vispār tā bija laba ideja, jo visu laiku bija bānis un domājam, ka tos pāris desmit eiro, ko iztērējām pa vinjeti, ieekonomējām laika ziņā.

Visādi citādi braukšana kā jau braukšana. Kilometri skaitās lēni. Čehijā ceļa darbu rezultātā nākas pat pasēdēt pāris kilometrus garā korķī. Pēc tam redzam arī apgāztu fūri ar dzīvām cūkām. Vismaz daļa no tām ir izdzīvojušas un ganās pa vietējo biešu lauku. Es jau it kā visu to safilmēju, bet diemžēl izrādījās, ka draņķa aifonā steigā biju ieslēdzis priekšējo kameru un tādēļ cūku vietā sanāca filmēt sevi. Žēl.

Varšavā nosēdējām obligātajā korķī. Pēc tās Reinis atminējās ceļmalas krogu ko bija apmeklējis pirms padsmit gadiem un man par brīnumu arī atrada. Tur uzēdu šniceli, iedzēru alu. Alu gan nevajadzēja, tas bija reti draņķīgs pēc garšas. Un devāmies tālāk. Pēdējie divi simti stiepās kā gumija. Visādi ātruma ierobežojumi, draņķīgi ceļi, uz kuriem nevar apdzīt. Tikai ap desmitiem tikām hotelī.

Hotelis pārspēja visas gaidas. Milzīga māja meža vidū pie ezera, forši numuriņi ar internetu un televizoru.

10. jūlijs (Polija – Lietuva – Latvija)

Šī diena gan ne ar ko neizceļas. No rīta paēdam brokastis. Jāatzīmē, ka no hoteļu brokastīm ceļojuma laikā vislabākās, kuras līdz šim nācies ēst. Paēduši braucam mājās.
Korķis gadās arī šodien, bet tas pie Jelgavas, vispār ir pilnīgs trakums sēdēt korķī tik tuvu pie mājām. Lai ar kā tur nebūtu, mājās esam trijos. Izkraujam busiņu un aizvedam atpakaļ uz nomu, lai arī citi cilvēki var tikt ceļojumā.

Ceļojums pa Austriju III

30. jūnijs (Prāga – Gosau – Vīne – Gosau)

Šorīt ceļamies agri, jo priekšā garš ceļš mērojams. Tā kā lidostā būs jāsavāc pārējie ceļojuma dalībnieki, tad plāns ir sekojošs: braucam uz Gosau pa taisno, pa ceļam iepērkam pārtiku, Āriju atstājam gatavojot vakariņas, un pārējie braucam uz lidostu sagaidīt. Ja viss izdosies, tad uz vienpadsmitiem vakarā vajadzēt būt mājās jau pilnā komplektā. Tādēļ šodien nekādi apskates objekti nav ieplānoti.

Paēdam brokastis, nododam viesnīcas atslēgas un ejam uz busiņu. Tavu brīnumu – priekšējais ritenis tāds pamīksts, tagad beidzot saprotam, ko tas zilais indikators mums vēstīja. Mierina doma, ka gaiss tik ātri ārā neplūst un mierīgi var braukt. Tuvākajā benzīntankā piepumpējam riepu un dodamies Austrijas virzienā. Pirmā dienas pauze paiet uz šosejas, visu laiku braucam un braucam. Pa ceļam piestājam Lincas iepirkšanās centrā un iegādājamies sākotnējos pārtikas krājumus, kuriem vajadzētu pietikt kādām pāris dienām. Kristaps jautā par tuneļiem Austrijā, mēs ar Reini nez kādēļ esam pilnīgi droši, ka nekādi tuneļu mūsu ceļā negadīsies. Kad tas paziņots, parādās pirmais tunelis.

Gossau

Līdz Gosau esam tikuši pēcpusdienā. Mājas saimniekiem ir siena laiks, bet par mūsu ierašanos priecīgi. Izkraujam mantas, saņemam dzīvokļa atslēgas, tam nav ne vainas – četras istabas, virtuve, vannas istaba. Un pats galvenais – skats uz kalniem. Mājas saimnieks gan ir skeptisks par mūsu laika plānošanu un apgalvo, ka no Vīnes tik ātri atpakaļ netiksim, bet nu lai jau mēģinot. Papildus viņš pastāsta, kur var nopirkt maizi, kad notiek vietējie tirdziņi, kur dabūt pienu un olas. Mēs iestiprināmies un dodamies uz Vīni.

Sākumā vienā no pārvadiem nedaudz sajaucam virzienu un kādas desmit minūtes tērējam, lai nonāktu kur paredzēts. Lieki piebilst, ka man uz Ivaru ir nopietnas dusmas. Kad esam tikuši Lincas apkaimē, busiņa panelis atkal izmet samazināta spiediena brīdinājumu. Benzīntankā mums izdodas atrast arī vaininieku, riepā ir maza nagliņa. Apspriežamies un nolemjam, ka ar tādu riepu braukt nav prāta darbs, un tādēļ nolemjam riepu saremontēt. Benzīntanka darbinieks izstāsta mums, kur atrodas riepu remonts, un dodamies uz turieni. Tas nozīmē, ka lidostā noteikti nebūsim laikā.

Vakars uz šosejas

Tagad sākas neliela epopeja ar caurās riepas lāpīšanu. Izslavētais riepu serviss darbu beidz 17:00, tā ka ierodamies 17:05, tad paši vainīgi – bode ciet. Noķertais darbinieks, kas nav pamanījies laikus notīties, pārsūta mūs uz blakus servisu. Servisā dzīvā rinda uz pāris stundām, ja gribot, lai gaidot, ja gribot ātrāk, lai ejot pie priekšnieka. Priekšnieks viņiem strādā kasē, laikam jau bija pa dienu apnicis tur dirnēt, un šis bija pilns ar vēlmi palīdzēt. Sākumā noteica skādi, pēc viņa principiem riepa, kurai nagla ir pirksta tiesu no malas nav atjaunojama. Tā sakot par klientiem ar’ jānes atbildība. Tādēļ tika piedāvāts izmantot rezerves riteni.

Procesā uzzināju daudz kā jauna, Ford Tranzit visi štrumenti noslēpti zem priekšā sēdētāja beņķa. Vispār jau visa nomaiņa turpat stāvlaukumā ilgu laiku neprasīja un pēc kādām divdesmit minētām bijām atpakaļ uz ceļa. Vienīgi tagad rezerves riteņa vietā mums bija caura riepa.

Ceļu līdz Vīnes lidostai Ivars aptuveni zināja, taču uz beigām atkal esam spiesti vadīties pēc zīmēm, lidostā atklājās vēl viena problēma, standarta parkingā busu nemaz nav iespējams novietot – pa augstu. Beigu beigās nedaudz kļūdījāmies un noparkojāmies īres mašīnu stāvvietā.

Nakts

Lidostā mūs sagaida Maija ar Ernestu, Aija, Matīss un Kristians. Kad visi savākti, dodamies uz stāvvietu un štukojam, kā tikt laukā no tās, mums jau neviens karti izbraukšanai nedos. Kamēr visi sasēžas, Reinis pie vietējā sarunā, ka par 4 eiro viņi mums barjeru pacels. Tādi nu tie Europecar darbinieki ir pa velti neko nedarīs. Tiekam ārā, un sākas garais pārbrauciens uz Gosau. Bērni uzvedas labi, nekaujas un neraud. Mājās esam ap divpadsmitiem. Ir pilnmēness, un kalni izskatās visnotaļ smuki.

Ceļojums pa Austriju II

29. jūnijs (Legnica –Prāga)

No rīta ceļos agri, mums taču vēl jāpaspēj apskatīt Prāga! Tā kā esmu pamodies ātrāk pirms norunātā brokastlaika, tad nolemju paskatīties, kas labs atrodas uz man numuriņa balkona. Izrādās, ka balkons ir viens visiem numuriņiem. Pa to var apiet apkārt gandrīz visai viesnīcas ēkai, nedaudz pafotogrāfēju vietējo baznīcu, ar prieku no saviem augstumiem konstatēju, ka busiņš stāv turpat, kur noparkots.

Sprīdītis

Brokastis viesnīcā ir labas, te izskatās tūristu grupas, kuras pārvietojas lielajos autobusos, neapmetas, tādēļ par vietu pie cīsiņu bļodas nemaz nav jācīnās. Pabrokastojuši sakravājam mantas, izčekojamies un dodamies pastaigā pa pilsētu. Laika jau ļoti daudz nav, tādēļ aizstaigājam tikai līdz tuvākajai baznīcai. Kā jau mazpilsētās pienākas, blakus baznīcai atrodas arī centrālais laukums. Nekā ievērības cienīga – tikai smuki sakopta pilsētiņa. Bez baznīcas ievērojams objekts ir arī kāds vietējais “Sprīdītis” – statuja puišelis ar mugursomu. Šķiet, ka viss apskatīts, un dodamies uz busiņu. Katafalks jau aizbraucis darbos, būs kādas agrākas bēres gadījušās? Mašīnai visi logi veseli, nevienam nav bijusi interese par busā atstāto mantību, soda kvīti par neatļautu parkošanos ar’ neatrodam. Super, varam braukt uz Prāgu.

Ivars tiek degradēts uz nevajadzīgu vismaz līdz Prāgas viesnīcai. Navigācijai tagad izmantojam veselo saprātu un vakar pirkto karti. Visa štelle šķiet pašsaprotama, uz Prāgu var aizbraukt tikai pa vienu ceļu, un problēmām nevajadzētu būt. Vienīgais ievērības cienīgais atgadījums līdz Čehijas robežai ir kaut kādas lampiņas mirgošana kontrolpanelī. Tiek veikts zvans brālim, kurš saka, ja tā nav sarkana, tad brauciet vien tālāk. Vēlāk gan izrādījās, ka lampa pārbauda riepās spiedienu, un vispār mums ir neliela problēma. Drošības pēc iebraucām benzīntankā, lai pārbaudītu riepās spiedienu. Busiņa izīrētāji nez kādēļ bija pārpumpējuši viņas par veselu pus atmosfēru un vienai nedapumpējuši pusīti. Nekas, izlīdzinām spiedienus atbilstoši normai un ar padarīta darba sajūtu dodamies tālāk.

Vispār jau braukājot šādā veidā galvenais ir laikus nopirkt vinjeti, tādu uzlīmīti, ko ielīmē logā, lai parādītu, ka esi ieguvis tiesības izmantot vietējās ātrgaitas šosejas. Parasti viņas pārdod pierobežas benzīntankos. Tā kā cenas ziņā nav lielas atšķirības, tad pērkam tādas, kas būs vēl derīgas braucot atpakaļ uz Latviju.

Prāgas panorāma

Viesnīcu Prāgā atrodam pārsteidzoši ātri, pat neticu mūsu veiksmei. Tā gan atrodas pilnīgā nomalē, bet tikai “pusstundas” attālumā no centra. Esam atkūlušies pa ātru, un tādēļ iečekoties vēl nevaram. Saņemam no viesnīcas administratores karti un norādi, kā ar sabiedrisko tikt līdz centram un šaujam prom. Pirmā norāde ir augšā pa kalnu līdz autobusam. Dodamies augšā pa kalnu, bet pamanāmies atrast nepareizo autobusu pieturu, labi ļaudis pieturā mums parāda pareizo ceļu. Kad autobusa pietura atrasta, nākamais uzdevums ir dabūt biļeti. To varot dabūt tuvākajā veikalā. Tuvākie veikali ir kādi trīs. Šnabja bodē neko tādu nepārdod. Varbūt arī pārdod, bet ķīniete – pārdevēja vienkārši nesaprot, ko no viņas grib. Dodamies uz pārtikas bodi, tur pārdevēja arī ķīniete, un viņa saprot, ko mēs vēlamies. Taču biļetes viņai ir tikai trīs. Nekas, vienam nāksies braukt pa zaķi, taču pēkšņi negaidīts notikumu pavērsiens – atrodas arī ceturtā biļete. Vēlāk ar “atpakaļprātu” secinām, ka tādās bodēs biļetes pirkt nav visai liels prāta darbs, jo mums iesmērēja pusotrstundīgās biļetes, lai ar’ mūsu plāniem pietiktu ar pusstundas. Trešais posms ir iekāpt autobusā un aizbraukt līdz metro stacijai. Metro stacijas ideja man dikti patīk, jo es kolekcionēja metropolitēnus, ar kuriem man ir nācies braukt, to gan vēl nav daudz (Maskava, Londona, Milāna, Turīna, Hongkonga, Singapūra, Parīze, Vīne, Berlīne, Barselona). Stacija saucas Flora un brauksim līdz pašiem Hračaniem, kāpēc uz turieni, man nav ne jausmas, bet ja jau Reinis saka, ka tā būs vislabāk, tad tā jau arī būs.

Vita katedrāle

Izkāpuši Hračanu metro stacijā, dodamies uz Svētā Vita katedrāli. Svētā Vita dzīvesstāsts ir elpu aizgrābjošs, un kā jau īsteni svētam cilvēkam pienākas, viņš miris savas ticības dēļ. Taču starp spīdzināšanām viņš ir paspējis izdzīt ļaunos garus no Diokletāna dēla, izvizināties ar eņģeli. Un pēc nāves spējis parādīties kādai kundzei un parādīt savu nāves vietu (vietu, kur eņģelis bija viņu atstājis guļam uz zemes). Par to viņam Prāgā uzcelta brīnumskaista katedrāle. Vispār viņa ir patiešām iespaidīga un dominē pāri visai vecpilsētai. Skaidra lieta, ka te nu ir pilns ar ķīniešiem, kuri tagad ir pamanījušies iekļauties jaunajā selfiju stiku modē. Tāpēc skats uz laukumu baznīcas priekšā ir pavisam jancīgs. Lieki piebilst, ka, lai ar baznīcas priekštelpā var iekļūt par brīvu, tad, lai tiktu tuvāk altārim, ir jāpērk biļete. Nezinu, ko par to teiktu pats Jēzus, bet varbūt, uzrādot kristāmzīmi, iekšā varētu tikt pa velti. Kristāmzīmes man nav, tādēļ pat nemēģinu.

Kārļa tilts

Nedaudz izejam loku pa vecpilsētu, viņi te ir pamanījušies pat veselu ielu padarīt par maksas pasākumu. Nu tik dikti mani viņa neinteresē, lai es par to vēlētos maksāt naudu. Tā vietā pagrūstījies starp ķīniešiem, izbrīvēju vietu uz skatu laukuma, no kura paveras skats uz Prāgu. Pieklājības pēc nodirnu te pāris minūtes, mēģinot dabūt taisnu horizontu savās bildēs un kāpju lejā. Nākamā pietura Kārļa tilts. Tā kā tilti vislabāk izskatās no malas, tad sākumā aplūru slaveno Kārļa tiltu no cita tilta. Izskatās tiešām tīri tā neko, tikai tāds pamelns, diez vai tā bija arī pašā sākumā. Tikai pēc apskates no malas dodos uz pašu tiltu.

Šekspīra veikals

Maniem ceļabiedriem par nožēlu es nejauši atrodu grāmatveikalu, kurā pārdod lietotas un jaunas grāmatas angļu valodā divos stāvos, daudz plauktu utt. Īsumā es iegāju iekšā dodot pārējiem ceļa biedriem brīvo laiku. Biju kārtīgs un ilgāk par desmit minūtēm grāmatbodē nepavadīju. Nav jau arī tā, ka man ko īpaši vajadzētu, es vairāk iepazinos ar piedāvājumu. Zinātniskās fantastikas un fantāzijas piedāvājums bija tikai viens plaukts, tādēļ daudz laika nepagāja. Vienīgais, ko nožēloju, ka komiksu piedāvājumā noskopojos un nenopirku Maus.

Suns

Pēc grāmatterapijas biju gatavs doties uz tiltu. Godīgi sakot man patika, īpaši statujas nepētīju, bet vietām pa ausu galam paklausījos ekskursiju vadītāju stāstīto citām grupām. Centrālais tēls uz tilta ir kāds suns un svētais. Apgrābstot Jāni no Nepomukas tiek garantēta atgriešanās Prāgā, suni savukārt apgrābsta tie, kas lāga neprot atšķirt Jāni no suņa, vai vienkārši apgrābsta visu, kas spīd. Pieskaršanās sunim nedod neko. Es nekam rokas klāt neduru, nevar jau zināt, kad apgrābstītāji pēdējo reiz ir mazgājuši rokas.

Megapulsktenis

Ar tālākie plāniem mums ir švakāk, nav īsti idejas uz kurieni iet nu, varētu jau uz Vaclava Havela laukumu, bet varētu arī apskatīties pārējo vecpilsētu. Tad Ārija atceras, ka te esot viens baigi labs pulkstenis, kas rādot apaļās stundās apustuļus. Diemžēl mūsu zināšanas Prāgā vēl nav tik labas, un atlikušajās piecās minūtēs uz šo elpu aizgrābjošo šovu nepaspējam. Kad atrodam pulksteni, ir  jau desmit pāri diviem. Verķis gan ir smuks, krāsains ar daudzām astroloģiskām zīmēm, vienu vārdu sakot to ieraudzījis, gribēju redzēt arī slavenos apustuļu automātus. Savulaik pirms elektrības izgudrošanas, tas esot bijis kaut kas neparakstāms.

Tā kā pusdienas laiks jau ir pagājis sākam domāt par ēšanu. Man ir ideja, ka varētu aiziet uz kādu krogu, kas uzurpējis Šveika vārdu un iedzert alu tur. Reinim gan ir citas idejas, viņš apgalvo, ka būtu grēka darbs, apmeklējot Prāgu, neiet uz krogu “Pie Fleka”. Krogu atrast bija visnotaļ viegli. Reinis, kurš, manuprāt, māk pamatlietas pajautāt praktiski jebkurā Eiropas valodā, lēnā garā, aptaujājot garāmgājējus, nosaka pareizo azimutu un pēc kāda laika, lai ar ne pa optimālāko ceļu, klāt esam, bez nekādas kartes izmantošanas un adreses nezināšanas. Par krogu varu teikt patiešām labs, gan knēdlihi, gan alus. Sevišķi jau alus. Nopirku pat piecus litrus līdzņemšanai. Rekomendēju. Nedaudz gan krita uz nerviem vietējais rezidējošais akordeona spēlētājs, kas kroga atmosfēras radīšanai, laiku pa laikam nospēlēja kādu Rozenštrauha kaverversiju vietējā apdarē. Kad tieku ārā no kroga esmu jau nedaudz “kunga prātā”, bet uz līdzsvaru vēl ietekme nav jūtama.

Prāga

Dodamies skatīties to pulksteni ar visiem apustuļiem. Nākas gan kādas padsmit minūtes pagaidīt, bet redzams, ka šajā laukumā tā ir galvenā izklaide. Piesēst ir praktiski neiespējami, jo bomži visas sēdvietas ir stratēģiski ieņēmuši un izguļ palaunadzi, un izplata aromātu. Kustīgās figūriņas apskatīt ir sanākuši pārsimts cilvēki, pūlis ir tā neko. Pulksteni kāds meistars ir uzbūvējis jau piecpadsmitajā gadsimtā, un varu derēt, ka tā ir bijusi skatītākā izklaide visā pilsētas vēsturē. No mūsdienu viedokļa jau var pavīpsnāt, kas gan tur ir – koka apustuļi pa kārtai palūr pa logiem, un nāve skandina zvanu. Bet savulaik šī noteikti bija top lieta, par kuru savā ciemā stāstīt un stāstīt. Pēc šova beigām dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Tur nokārtojam formalitātes un dabūjam istabiņas atslēgas.

Ir jau vēls vakars un taisos iet gulēt, pa televizoru rāda interviju ar grieķu premjeru, kas apgalvo, ka parādīs Eiropai pigu un naudu ar’ dabūs. Viesnīcas koridorā vācu jauniešiem un jaunietēm ir sācis riesta laiks, visu laiku kāds vai kāda spiedz un tiek skaļi aizvērtas durvis.

Cilvēka dvēseles inženiera stāsts by Josef Škvorecký

Cilvēka dvēseles inženiera stāsts

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti nebūtu lasījis, ja vien par to nebūtu izlasījis brīnišķīgu atsauci Sibillas blogā.  Nebija tā, ka es viņu grāmatbodē nebūtu redzējis, taču tās anotācija mani neuzrunāja, un vāks ar diez ko nepatika. Grāmatās gan lielākoties saturs tomēr ir pāri formai. Taču, izlasot Sibillas domas par grāmatu es uzreiz aizskrēju uz grāmatbodi un lasāmo iepirku.

Daniels Smiržičkis ir čehu emigrants Kanādā. Viņš ir literatūras profesors Toronto koledžā, viņš mēģina vietējai jaunatnei iedzīt galvā literatūras kritikas pamatus. Cenšas pastāstīt viņiem, kādēļ to dzīves uztvere īsti neatbilst realitātei, sevišķi, kad runa ir par sociālistiskā bloka valstīm. Vakarus viņš vada citu trimdinieku sabiedrībā, kur daļa cenšas saglabāt čehu kultūru, daļa sapņo par valdošās iekārtas gāšanu un citi vienkārši veido jaunu dzīvi. Visa grāmata paiet klejojot starp pagātni un tagadni, atklājot dažādus posmus Danija dzīvē. Piedzīvojumiem un raibām epizodēm bagāts, komisks un literāras erudīcijas piesātināts , “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” pilnībā attaisno tam autora piešķirto apakšvirsrakstu “Seno dienu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi”.

Sākot lasīt grāmatu pagāja zināms laiks līdz noorientējos visnotaļ plašajā Danija paziņu lokā un viņu dzīvesstāstos. Pēc tam jau viss nostājās savās vietās, un nekāda svaidīšanās starp bijušo un esošo vairs nespēja izsist no sliedēm. Būtībā jau grāmatā ir divas galvenās sižeta līnijas – par Danija darbu totālās mobilizācijas laikā Meseršmita rūpnīcā un viņa dzīvi emigrācijā. No atsauksmēm biju sapratis, ka tur ir daudzi savstarpēji ne pārāk sasaistīti stāsti. Man viss šķita pat ļoti strukturēts. Iespējams, ka haosu nedaudz ievieš Danija bijušie draugi, kas viņam raksta vēstules. Tās lai ar hronoloģiskas rada stāstījumā pārrāvumus, kas prasa nelielu pārslēgšanos no viena pasaules redzējuma uz citu. No Danija uz plaukstoša kolhoza vadītāju vai ebrejieti Izraēlā.

Grāmatai ir diezgan daudz līmeņu, un katrs lasītājs spēs atrast savam izpratnes līmeni atbilstošo. Grāmatu var lasīt kā labu piedzīvojumu stāstu, kurā notiek daudz smieklīgu notikumu. Tas nekas, ka humors ir ļoti melns un laika reālijām atbilstošs. Pie šīs kategorijas ieskaitāmi stāsti par pieckājaino cūku, par sociālistisko atejas apmeklējumu, par mucu ripināšanu rūpnīcā, par latviešu tualetes apmeklēšanas paražām masu pasākumos. Stāsts par aizrautīgo amerikāņu detektīvu plaģiatoru un kolekcionāru Novosadu mani apbūra. Sevišķi tas, ka viņš nozaga visus Agatas Kristi detektīvdarbu sējumus uzbeku valodā. Izcila bija arī saruna grāmatnīcā par to, kas var būt rakstīts grāmatā, un trimdas šķelšana literatūras ietvaros, man patika vislabāk.

Var lasīt kā mīlas romānu, par Danija topošā literāta mīlestības piedzīvojumiem. Par viņa mūža mīlestībām, un kā tas mainījis viņa pasaules redzējumu. Var lasīt kā vieglu ironiju par trimdu, kur katrs trimdinieks uzskata, ka tieši viņš ir pareizo uzskatu paudējs. Par to kā visa tā tradīciju un identitātes glabāšana patiesībā ir viens garlaicīgs process, kas turas uz pāris entuziastiem. Ir arī spiegu romāna elementi. Tas, ka esi aizmucis no valsts, vēl negarantē to, ka valsts zaudē interesi par tevi. Danijam regulāri par draugiem uzmetas drošības dienestu pārstāvji, kuri patiesībā pat nav pārāk konspiratīvi, pārvēršot visu vervēšanu par farsu.

Tas vēl ir pāris slāņi, kuri man pagāja garām nesaprasti. Neesmu tik stiprs čehu literātos un literatūras kritikā. Tādēļ man nesaprastas palika lielākā daļa no atsaucēm, kas ietvēra čehu autoru daiļdarbus. Gods kam gods, tulkotājs un redaktors ir lāga cilvēki, kas visas zemsvītras piezīmes, ir ielikuši lapaspuses apakšā, tas ļoti palīdzēja lasīšanā. Otrs slānis, kas man aizgāja daļēji nesaprasts, ir nodaļu nosaukumi. Katra nodaļa ir nosaukta kāda autora vārdā. Tā kā no piesaukto autoru daiļrades es orientējos tikai Po un Lovkrafta darbos, tad man ir aizdomas, ka citās nodaļās es ko esmu palaidis garām.

Lasot grāmatu es nācu pie secinājuma, ka latviešu gaušanās par savu lielo neveiksmi laikmeta griežos un mūsu unikālo vēsturi, kuru neviens nespēs saprast, ir maigi izsakoties stipri pārspīlēti. Čehu tautas problēmas pirms un pēckara gados nemaz īpaši neatšķīrās no mūsējām. Un patiesībā es no šīs grāmatas uzzināju diezgan daudz par viņu vēsturi juku laikos, starp visām okupācijām un tautas revolūcijām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti ieteiktu izlasīt visiem, kurus nebaida grāmatas biezums. Viņa ir ļoti, ļoti interesanta – nenožēlosiet.

%d bloggers like this: