Navigate / search

Aostas ieleja IX

20. jūnijs (Rhemes-notre-dame – Milano)

Rīts paiet gaidot mājas saimnieci, kas atnāks pieņemt telpas. Cik zinām, neko salauzuši neesam un sienas arī nav apzīmētas. Mantas sapakotas, drošības pēc pārbaudām, vai vēl kaut kas nav aizmirsts, un vai neesam pievākuši ko lieku līdzi. Beidzot saimniece uzrodas, nedaudz pirms norunātā laika’, dabūjam atpakaļ drošības naudu. Tas gan notika tikai pēc atgādināšanas, un varam doties šī ceļojuma pēdējā pārgājienā.

Grand paradiso pārgājiens 2

Pārgājiens sākas netālu no ielejas pēdējā ciematiņa  Thumel. Tur atrodas liels autostāvlaukums un takas sākums. Vispār jau te ir liela izvēle, kur iet. Galvenā problēma ir laiks. Mēs šim pasākumam varam atļauties ziedot aptuveni trīs stundas, un nolemjam iet vienkārši pa  Rhemes ieleju.

Grand paradiso pārgājiens

Teikšu uzreiz, šis noteikti bija visskaistākais šī ceļojuma pārgājiens, diena perfekti saulaina un silta. Redzami visi kalni, strautiņi pārbrienami, kāpums normāls, bez ekstrēmiem. Cilvēks var mierīgi iet un priecāties. Vietējo kalnu nosaukumus tā arī vēl neesmu samācījies, tādēļ viņi man klasificējas, kā dikti smuks un tāds nekāds. Smukie tomēr dominē. Lai nebūtu garlaicīgi, Matīss visa pārgājiena garumā nodarbojas ar kvestošanu, meklē tokenus (smilgas, akmeņus). Ik pa laikam visu to mantību pieseivo (noliek takas malā). Ernestu nes vectēvs. Viņiem nopietns komandas darbs, viens rāda ceļu otrs nes.

ūdenskritumi

Lēnā garā izretojamies, un ejam katrs pats savā tempā. Laiku pa laikam visi sapulcējas pie kāda smuka ūdenskrituma. Gadās arī citi ceļotāji, bet pretī neviens vēl nenāk, visiem ir uz to pašu pusi kur mums. Pēc kādas pusotras stundas apstājamies neliela kalna piekājē. Zigfrīds domā, ka vajadzētu sperties augšā, mēs, pārējie, viņu atrunājam, nav jau tik daudz laika. Visi iekožam, Ernestu sanāk dikti pieskatīt, jo kraujas, kur novelties, te ir daudz.

Atpakaļcelā Ernests uzticēts man. Viņa prasības nav neko augstas  – sēž savā mugursomā un grauž bageti. Kalnos ir labi, ka ejot pa to pašu ceļu atpakaļ viss izskatās nedaudz savādāk un nešķiet, ka ej pa vienu un to pašu vietu. Katrs akmens no otras puses izskatās nedaudz citādāks. Tempu acīmredzot esmu uzņēmis ļoti ātru, un drīz vien pārējie no mums atpaliek.

Atpakaļ stāvlaukumā gan tiekam stundas laikā, pirms pārgājiena beigām gan nākas nedaudz piebremzēt. Ļauju, lai Matīss mani panāk un var finišēt pirmais pie busiņa. Bērniem tādas lietas ir svarīgas. Pats ar Ernestu dabūju dalītu otro un trešo vietu, tas nozīmē, ka netiksi pasludināti par sēni.

Sakāpjam busiņā un dodamies uz Milānu. Pa ceļam gan piestājam Rhemes-Saint-Georges, lai pārpakotu mantas, un nedaudz iekostu. Ceļš līdz Milānai ir garš. Bērni lēnā garā sāk kašķēties, paguļ un atkal kašķējas. Bet visādi citādi ceļš ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi kādā benzīntankā no manis mēģināja nokāst par benzīnu trīs reiz vairāk nekā biju iepildījis. Nekas, naudu veiksmīgi atguvu.

Aostas ieleja VIII

19. jūnijs (Valtournenche)

Ceļojuma iepriekšpēdējā diena, entuziasms skraidīt pa kalniem ir jūtami noplacis vismaz bērnu vidū. Iekožam brokastis un dodamies skatīties Materhornu. Mūsu plāns ir pavisam vienkāršs – aizbraukrt līdz vietai ar nosaukumu Valtournenche un no turienes ar funikulieri celties uz augšu kalnos. Ceļš uz Cervinia pusi ir jau pierasts, izbraucam visus jau zināmos līkumus līdz Aostai. Tad cauri pašai pilsētai, te jau atpazīstam ceļu pēc kafejnīcu fasādēm. Tālāk atkārtojam ceļu līdz Fenis Castle, šodien nevienam vairs par laimi nav vēlmes to apmeklēt. Un tad braucam pa diezgan platu ceļu kalnos augšā.

Valtournenche

Braucot cauri Valtournenche nolemjam atpakaļceļā nedaudz pablandīties pa pilsētiņu. Šoreiz ar funikuliera atrašanu nav nekādas problēmas, viss ir pavisam vienkārši, es pat teiktu – acīmredzami. Liels pārkinga placis un funikuliera stacija. Pakojamies ārā no busiņa un esam gatavi braucēji. Diemžēl sanāk aplauziens, esot ne-sezona un funikulieris nestrādā. Bet lai nesatraucoties, nākamnedēļ te viss sāksies, un tad viss strādās. Nākamnedēļ mums ir plāns būt darbā, tādēļ gaidīt nevaram.

Ceļš uz Materhornu

Nospriežam, ka neesam jau tik slinki, lai paši nevarētu kalnā pa taciņu uzkāpt augšā. Pirmais pārgājiena posms ir salīdzinoši viegls (pirmie divsimts metri), kamēr pārejam pāri tiltiņam un sākas pats kāpiens. Ernests ir nolēmis pats nekāpt un vectēvs viņu stiepj augšā mugursomā. Matīss gan pats ir kāpējs, viņam atkal ir kvesti, kas jāiziet, tad nu viņš lasa pa taciņu visādus žagariņus. Lai arī pastāva, taciņa ir ļoti interesanta un kāpšanai patīkama, met līkločus, ja piegurst var pastāvēt un paskatīties apkārtējos kalnus. Materhorns, maitas gabals tāds, gan ir tīts miglā, un savu smaili nevienam nerāda. Laiku pa laikam šķiet – tūlīt, tūlīt mākoņos būs sprauga un varēsim kalnu ieraudzīt pilnībā, bet nekā.

kalnu ezeriņš

Uzkāpjam līdz nelielai kalnu pļaviņai, kurā nolemjam ierīkot pikniku. No sākotnējā mērķa uzkāpt augšā līdz otrajai funikuliera stacijai lielākā daļa gājēju ir atteikušies. Papiknikojam, un es dodos augstāk, pārējie sāk kāpt atpakaļ lejā. Zinot savus pārvietošanās ātrumus es nemaz nešaubos, ka šos vēl panākšu lejā kāpjot. Manuprāt, tagad sākas takas interesantāka daļa, vietām vēl atrodams kūstošs sniegs, tek strautiņi un vietām redzami mazi ezeriņi.

Augstāki kalni

Pa ceļam līdz funikuliera stacijai izeju cauri vienam sagruvušam ciematiņam. Šķiet, ka te neviens nav dzīvojis vismaz piecdesmit gadus, vietām no mājām pāri ir palikuši tikai pagrabi. Augšā slēpošanas komplekss ir ieziemots, neredz nevienu cilvēku, piesēžu un gaidu, kad varēšu redzēt Materhornu pilnībā. Nodirnu kādas desmit minūtes, priekš labvēlīgu laika apstākļu sagaidīšanas tas ir daudz par maz, un man nepaveicas. Eju vien atpakaļ.

Valtournenche

Kā jau biju domājis, pārējos panāku gandrīz pie mašīnu stāvlaukuma. Viņi esot redzējuši īstu murkšķi. Ernests nedaudz saguris un pikts kā velns. Tomēr viņa garastāvokli nedaudz uzlabo tiltiņš, kurš tiek šķērsots turp atpakaļ pārdesmit reizes. Mēs ar Matīsu pa to laiku, kamēr Ernests forsē tiltiņu, dirnam pie busiņa un gaidām, kad kāds viņu atslēgs beidzot vaļā.

Nākamais pieturas punkts ir neliela pastaiga pa netālu ciematiņu. Zigfrīds apgalvo, ka tas esot bijis dikti smuks, man gan personīgi šķita, ka viss tas smukums ir standarta, uz tūrismu orientēts. Lai vai kā lecam iekšā busiņā un dodamies uz to ciematu. Pa ceļam piestājam un noskatāmies, kāda helikoptera aktivitātes, kas nodarbojas ar celtniecības materiālu transportēšanu, te neviens kalnos neko uz muguras nenes. Pats ciematiņš arī atrodas pavasara miegā. Praktiski visas vietas ir ciet, vietējie vēl nav gatavi uzņemt vasaras tūristus un atpūšas pēc ziemas. Blandāmies pa ciematiņu līdz sākas lietus. Lietus ir diezgan auksts un nepatīkams, dodamies atpakaļ uz mājām.

Vakars paiet pakojot mantas un mēģinot apēst visu, kas vēl ir apēdams. Diemžēl ar pēdējo uzdevumu netiekam galā, un nākas daļu paikas atstāt nākošajiem viesiem.

Aostas ieleja VII

18. jūnijs (Fenis Castle)

Vakardienas brauciens mani ir piebeidzis, no rīta pamostos nekāds – kakls sāp, galva kā spainis, temperatūra un mazākā fiziskā piepūle rada nogurumu. Lielāko rīta daļu pavadu spēlējot WoW, uzsitu kādus divus līmeņus. Ārā laiks pēc suņa un var just, ka visi ceļotāji ir pamatīgi paguruši no ceļošanas. Nevienam neko īsti negribas, visur sola lietu, bērni kašķīgi.

Rhemes valley

Beigās ap pusdienas laiku tik nolemts, ka jābrauc uz kaut kādu cietoksnīti – Fenis Castle, kas atrodas netālu no Bardas. Citādi sanāks tāda nīkuļošana pa mājām. Domāts, darīts, savācamies un braucam prom. Cietoksnis patiešām smuks, dominē kalna galā pār visu apkārtējo pilsētiņu. Ir tikai viena skāde, tā uzreiz nevaram atrast, kā tikt viņam klāt, ceļu daudz, lieku gabalu iet nevienam negribas. Beigās izrādās, ka tomēr visgrūtākais ceļš ar serpentīniņu ir tas pareizais.

Fenis Castle

Uzvelkamies augšā, es jau esmu totāli beigts, knapi velku kājas. Domājam, nu ko, spersimies iekšā tai cietoksnī un sāksim apskati. Bet nekā, te, lai blandītos pa pili, ir nepieciešams gids un grupa. Grupa it kā būtu, bet gids ir tikai itālu. Nu ar itāļu valodu mums tomēr ir problēmas. Ekskursijas ilgums ir ap stundu, bet mēs nevaram garantēt, ka mūsu jaunieši būs gatavi kaut ko tik ilgu paciest. Beigās, neskatoties uz maniem protestiem, pārējie nolemj, nevajag ar’, un dodamies atpakaļ uz mašīnu. Es nedaudz piktojos par tēmu, kādēļ slimu cilēku vilkt ārā no mājas, ja aizbraukuši galapunktā neviens nav ar mieru to apskatīt.

Lai nedaudz iespītētu citiem ierosinu, ka šodien mums beidzot vajadzētu atrast to lielo Carrefour veikalu, kas atrodas Aostā. Līdz šim šis hipermārkets no mums bija veiksmīgi izvairījies, un mēs iepirkāmies mazā ceļmalas bodītē. Skaidra lieta, ka Zigfrīdu un Matīsu savā pusē dabūju uzreiz un meklēšana var sākties. Bode atradās tīri ātri, atkal iepirkām dažādas vajadzīgas un ne tik vajadzīgas lietas un beidzot devāmies uz māju pusi.

Aostas ieleja

Iebraucot Rhemes ielejā mēs jau no pašas pirmās dienas bijām pamanījuši norādi uz Animal park. Maija nolemj, ka šodien ir īstā diena, kad šo parku apmeklēt. Ideja nav slikta, un domājam, ka Ernestam zvēruļi noteikti patiks. Tur lielos aplokos ganījās brieži, murkšķi, kalnu kazas, lapsas, āpši un citi Alpos atrodami radījumi. Es nolemju dzīvnieku parku neapmeklēt, man dzīvnieki nepatīk pat tad, kad esmu vesels. Pārējie aiziet, es pavadu laiku kopā ar Jāni Pāvilu Otro. Viņš te reiz iegriezies un par to viņam uz kalnu ceļa līkuma uzlikta bilde. Skatoties uz bildi paveras arī ļoti skaists skats uz Aostas ieleju, lai gan, manuprāt, skats ir jauks arī bez bijušā pāvesta ģīmja.

Mājās visu pēcpusdienu vienkārši nodirnēju, jo nebija nekādas vēlmes piedalīties nekādās aktivitātēs. Bērni gan aizgāja uz rotaļu laukumu, tur gan notika kaut kādi pagasta skriešanas svētki, bet, cik noprotu, tik un tā forši pavadīja laiku.

Aostas ieleja VI

17. jūnijs (Turīna)

Šorīt meteoprognozes nemaz nav iepriecinošas, visur sola lietu. Arī skats pa logu liecina, ka lietus jau ir sācis. Nedaudz apspriedušies izlemjam, ka nav ko mājās sēdēt, brauksim uz Turīnu. Pilsēta liela un smuka, gan jau būs, ko redzēt.

No mūsu miesta līdz Turīnai ir diezgan nopietns gabals, kādi simts četrdesmit kilometri. Ivars domā, ka divu stundu laikā tiksim galā. Vispār jau gabals ir diezgan pagarš, bērni var sākt niķoties no nekā nedarīšanas, bet nolemjam riskēt. Salādējam mantas busiņā un braucam. Braukšana ar neko īpašu neizceļas, maksas šoseja kā maksas šoseja. Var braukt ātri, ceļi taisni. Es lasu grāmatu.

Turīna1

Kad esam tikuši līdz Turīnai, rodas jautājumi, kur likt busiņu. Es izlemju, ka gan jau ka stāvvietas pie tās vecpilsētas būs atliku likām, brauksim vien uz centru un tad jau noparkosimies. Reizēm man ir idejas, par kurām vajag krāmēt pa galvu uzreiz. Man neviens pa galvu neiekrāva un piekrita braukt. Viss pasākams izvērtās stundas garā murgā, lai atrastu noparkošanās vietu. Ielas malā nereāli – viss pilns. Maksas stāvvietas vai nu pārpildītas, vai tādas, kurā mēs ar savu busiņu nemaz nevaram tikt iekšā. Ielas lielākoties ir šauras, un tām vēl abās puses noliktas mašīnas. Pāris reizes Zigfrīdam pat nācās pieliekt busiņa spoguļus, lai neaizķer stāvētājus. Galu galā nācās vien piekrist Maijas idejai nolikt mašīnu pilsētas nomalē un braukt uz centru ar metro.

Ārā no centra tikām visai veiksmīgi, un netālu no Turīnas motormuzeja atradām arī automašīnas stāvvietu -atklāto , kas bija pustukša. Blakus neliels tirgus un metro stacija ar pārsimts metru attālumā. Ir tikai viens mīnuss, kamēr mēs te kursējam pa Turīnu ar auto, ir sācies nopietns lietus. Visiem nākas dirnēt mašīnā, jo salīt nevienam negribas. Zigfrīds gan par tādiem niekiem kā lietus īpaši neuztraucas un aizdodas uz tirdziņu iepirkt augļus.

Turīna

Kad lietus nedaudz pierimis, dodamies uz tuvāko metro staciju. Pats esmu priecīgs par šo faktu, jo tagad būs manā konta vēl viens metro, ar kuru esmu braucis. Un, protams, tīri latviska škrobe, ka pērngad Brešā šādu iespēju neizmantoju. Metro ir superīgs, tīrs un izskatās, ka viss jauns. Droši vien būs būvējuši uz olimpiādi. Mūs interesē brauciens uz centru. Nopērkam biļetes un gaidām vilcienu. Šķiet, ka te viss ir pilnībā automatizēts, jo metro vadītāju vilcienā neredz.

Vīri pastaigā pa Turīnu

Runājot par pašu vecpilsētu prātā nāk tikai viens vārds – grandiozi. Lielākā daļa no celtnēm ir vienkārši ciklopiskas, laukumi milzīgi. Nekādos muzejos iekšā doties netaisāmies, gribam tikai pastaigāties pa pilsētu paskatīties, kas un kā. Pastaiga sanāk iespaidīga, pat Ernests nolemj daļu ceļa iet pats uz savām kājām nevis sēdēt par nesamo. Aizejam līdz Emanuēla pilij, ar nožēlu nākas secināt, ka pils dārzs ir slēgts. Labi, man kā nebotāniķim par to sirds pārāk nesāp. Nu jau esam pamatīgi noblandījušies, un cilvēki grib ēst.

Po

Atrodam picēriju, kurā visi iekož. Man gan nesanāk, jo pēkšņi ir nedaudz jāpastrādā. Jāatzīst, ka ar mobilo telefonu mūsdienās var izdarīt ļoti daudz. Iestiprinājušies visi dodamies apskatīties Po upi. Pārejam pa tiltiņu tai pāri un nospriežam, ka laiks doties atpakaļ. Atpakaļ – tas nozīmē Turīnas motormuzeja apmeklējumu.

Ar metro aizbraucam līdz vajadzīgajai stacijai. Pāris kvartāli jānoiet ar kājām. Man nez kāpēc iestājas ģeogrāfiskā idiota sindroms, man visu laiku šķiet, ka ejam ne uz to pusi. Bet tā kā šodien manas idejas jau ir bijušas „izcilas”, turu muti un eju līdzi. Tavu brīnumu, patiešām izrādās, ka motormuzejs atrodas citu izvēlētajā virzienā. Māja ir liela, Fiati arī riņķī, ka biezs, laikam būsim pareizi atnākuši.

Ernests brīnās

Nopērkam biļetītes, noliekam mantas ģērbtuvē, iepriekš ieķīlājot pasi par skapīša atslēgu, un dodamies iekšā. Te atrodama visa Itāļu autobūves vēsture, lielākoties automašīnu izskatā. Ernests ar Matīsu ir sajūsmā. Ir nedaudz jāuzmana, lai puikas kādu vāģi netīšām neapskādē. Es arī cītīgi pētu karietes, tvaika ratus un pirmos auto prototipus. Ja interesē automašīnu vēsture, tad šis muzejs ir obligāts apskates objekts. Jā, te nedaudz tiek spiests uz Fiatiem, bet ir arī daudz kas cits.

Turīnas motormuzejs

No ekspozīcijām man vislabāk patika F1 automašīnas evolūcijas stends. Te uz garas trases salikti aizgājušo laiku F1 automašīnas, var redzēt, kā formula ir ieguvusi mūsdienīgu formu. Pašā trases galā, protams, Šūmahera formula! Nav peļama arī ekspozīcija, kurā automašīna tiek izmantota kā mājokļa dizaina elements. Var redzēt mašīnā iebūvētu trauku mašīnu un ledusskapi. Mašīnas elementus dzīvojamā un guļamistabā. Var redzēt, ka te ir pacenties kāds dizaineris. Ferrari klāsts gan te ir daudz mazāks nekā biju sagaidījis, bet nu viss jau nevar būt perfekts. Puikām patika elektromobilis, kas izved ekskursijā pa tādu kā Fiat ražošanas rūpnīcu. Man personīgi diezgan interesanta šķita ekspozīcija, kur varēja skatīties aizgājušo laiku auto reklāmas. Sākot no divdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām.

Pēc divām stundām viss ir apskatīts, un laiks posties mājup. Nedaudz iepērkamies suvenīru veikalā, tur var dabūt rotaļu mašīnītes ar 50% uzcenojumu, un dodamies pēc busiņa. Stāvvietu, kā par brīnumu, izdodas atrast ļoti viegli – uz pirmo. Maksājot par stāvēšanu pie automāta gan piesienas vietējā ubagojošā jauniete. Izliekos, ka neko nesaprotu, apmaksāju stāvvietu un dodos uz mašīnu.

Lai atpakaļceļa nebūtu garlaicīgi, piestājam pie ceļamalas iepirkšanās centra. Tur papildinām pārtikas krājumus, nopērkam mājupvedamos sierus. Tā kā es visu dienu neko neesmu ēdis, tad iepērku kaut kādu picveidīgu maizi, kuru, braucot mājās, ēdu nost. Nekā īpaša, pat ja esi pusbadā, knapi var dabūt iekšā. Mājās esam vēlu vakarā. Uz ātro pagatavoju vakariņas, paēdam un liekamies gulēt.

Aostas ieleja V

16. jūnijs (Courmayer)

Šodienas plāns atkal tiek izlemts no paša rīta, jo ielejās laika prognozes ir diezgan nepastāvīga lieta. Nākas skatīties pēc apstākļiem. Mūsu ielejā sola lietu, tātad Paradiso parks atkrīt, netālu no Monblāna laiks gan tiek solīts tīri tā neko. Sasmērējam maizes un kāpjam mašīnā.

Lai kur Tu Aostas ielejā nebrauktu, ceļš vienmēr latvietim būs smuks. Mūsu ideja ir pavisam vienkārša. Aizbrauksim līdz funikulierim un tad brauksim augšā kalnos, pēc iespējas tuvāk Monblānam. Funikulieris esot ciematiņā, kas saucas Courmayer. Izbraucam ciematiņam cauri un nekādu funikulieri neredzam. Vispār ir viens tāds liels, bet to, izskatās, vēl tikai būvē. Braucam līdz nonākam uz pavisam maza celiņa. Tajā vietām mūsu busiņam jau kļūst nedaudz par šauru. Nospriežam, ka būsim pabraukuši garām. Tagad tikai ir problēma atrast vietu, kur mašīnu apgriezt. Perspektīvās vietas parasti atrodas kādā serpentīna nepārredzamā līkumā. Beigās atrodam vienu meža celiņu, kur padot iekšā un tad jau kāpinoties atpakaļ tikt sev vēlamajā joslā. Atpakaļ braucot mēs beidzot pamanām necilu ieliņu, kurā ir norāde uz funikulieri. Pamanām, protams, par vēlu un atkal nākas meklēt, kur apgriezties.

Galamērķis

Beigu beigās esam klāt. Iebraucam autostāvvietā, tā nedaudz patukša un sagatavojamies braucienam. Augšā būs jāsperas virs 3’000 metriem. Tā ka saģērbjamies biezāk. Maija, Ārija un Ernests nolemj, ka viņiem tādi augstumi nav vajadzīgi, un šie paliks pirmajā starpstacijā. Tur esot Alpu augu botāniskais dārzs un, iespējams, kādas taciņas. Mēs pārējie gan spersimies līdz augšai. Eju pie kases pirkt biļetes, pārdevēja man silti iesaka līdz augšai nebraukt, jo tur esot migla un ne velna nevarot redzēt. Nu nezinu, esmu optimists, pat ja neko neredzēšu, vismaz būšu uzbraucis pašā augšā. Tikuši pie biļetes atklājam, ka neesam samaksājuši par stāvvietu, izmantojām brīdi, kad barjera pacelta un iešmaucām iekšā. Nekas, nokārtojam saistības un ejam uz funikulieri.

Tā nu ir sanācis, ka ir nedaudz jāuzgaida – kādas piecpadsmit minūtes. Pa šo laiku pamatīgi izpētām autostāvietu, pametot skatu uz augšu Monblāna vietā patiešām ir redzams tikai mākonis, un izskatās, ka viss, ko mēs par kopīgi iztērētajiem deviņdesmit eiro redzēsim, būs tikai migla. Šodien funikulieris nav populārs, bez mums ir tikai vēl viens tūrists un vesela remontbrigāde.

Braukšana uz pirmo starpstaciju norit bez problēmām, var pētīt klintis apakšā un pilsētiņu lejā. Uz augšu nav vērts skatīties – mākonis. Starpstacijā pašķiramies, un mēs dodamies, lai brauktu augšā. Īsti jau tur darīt nav ko, ja vien neesi alpīnists, tur ir neliela taciņa, kas mūs uzvedīšot uz jauno staciju 150 m augstāk un viss. Lai tiktu līdz braukšanai kādas desmit minūtes jāpagaida, kamēr remontbrigāde sakrauj vagoniņā gultņus un citas saimniecībā noderīgas lietas. Pats brauciens ir totāli nekāds, migla un tikai migla. Sākumā gan pa nelielu spraugu var šo to pamanīt, piemēram, būvdarbus un botānisko dārzu.

Izskatās, ka vietējais pagasts ir dabūjis finansējumu jaunam funikulierim, tas, cik var redzēt no uzbūvētā, būs daudz glaunāks un šikāks par pašreizējo. Viss kalns ir piebāzts ar būvniecības tehniku, un neviļus rodas jautājums, kā divarpus kilometru augstumā var uzdabūt ekskavatoru, nebūs tak to veduši pa daļām. Gan jau, ka ir kāda kazu taka, bet to no augšas nevar sazīmēt.

Kāpnes

Augšā no tūristiem esam tikai mēs. Vagoniņa operators mums parāda trīs durvis, pa kurām varam uzkāpt augstāk, iziet ārā un apskatīt veco kontroles centru. Mēs nolemjam kāpt augstāk. Izrādās, ka mūsu ieplānotā taciņa uz jauno stroiku ir pārvērsta par tunelī ietērptām metāla kāpnēm. Aukstums ir diezgan pretīgs, neesmu saģērbies kā nākas. Trepes arī šķiet bezgalīgi garas. Bet nekas, visi tās veiksmīgi pievārējam. Matīsu pretimnācēji slavē par cītīgo kāpšanu, un var redzēt, ka puišelis jūtas lepns par sevi.

Trepju galapunktā atrodam visnotaļ palietotu kalnu namiņu ar bāriņu. Var redzēt, ka ziemas sezona ir beigusies, un vasaras vēl nav īsti sākusies. Iesākumā aizeju uz labierīcībām, pūslis, laikam nav nokalibrējies pret retināto gaisu, un pēkšņi šī lieta kļūst aktuāla. Te sanāk ziepes, jo pēc ūdens noraušanas tas nodarbojas ne tikai ar skalošanas funkciju, bet arī ar kāju apmērcēšanas. Rezultātā slapjas botas. Aukstā laikā tieši tas, kas vajadzīgs.

Kalni

Izejam ārā, un nākas vien bēdīgi konstatēt, ka te ir redzama migla Monblāna vietā, no kuras ārā redzams ceļamkrāns. Skats uz būvlaukumu, kur vīri šeptē gar jauno staciju. Nedaudz gan var redzēt uz otru pusi, bet ne tik labi, lai saskatītu Materhornu. Nedaudz pagozējamies saulē un dodamies atpakaļ lejā. Atkal trepes, tikuši lejā izejam ārā, joprojām nekas nav mainījies. Migla cītīgi nosedz visus labos dabas skatus. Iečekojam veco vadības centru, nekā diža jau tur nav – tīrā funkcionalitāte, bez vipendroniem. Nospriežam, ka pietiek saldēties un spersimies vien lejā.

Monblāns 1

Lejup braucot, ar nožēlu nākas secināt, ka laika apstākļi uzlabojas. Vienu brīdi pat starp miglas strēmelēm ieraugām Monblāna virsotni, tātad vismaz neesam par velti spērušies. Nobraukuši starpstacijā ejam meklēt savējos. Ernests ir priecīgs sastapt vectēvu. Pablandāmies pa vietējo veikaliņu, nekā ņemama te nav. Tad neveiksmīgi organizējoties nokavējam vagoniņu.

Botāniskais dārzs

Matīsam uzmetas niķis, un nākas to ārstēt ar Botāniskā dārza apmeklējumu. Botāniskais dārzs ir tāda gaumīgi izveidota pļaviņa, kurā sastādīti dažādi alpu augi. Ja cilvēks ir cītīgs botāniķis, tad viņš tur var lasīt latīņu nosaukumus, pētīt lapas un nodarboties ar citām botāniķu lietām. Ja cilvēks ir mazs bērnelis, tad viņam tur ir īsts taciņu un akmeņu labirints. Tur Matīss pilda kvestus lasot smilgas un visādi citādi pavadot laiku. Ernests pa to pašu laiku ir nolēmis iet pats, un forsē vienu nabaga celiņu augšā lejā. Beidzot nospriežam, ka nu jau ir laiks tīties prom pa īstam un braucam lejā.

Skats uz ieleju

Lejā ir patīkami silts, un tā kā visiem vēl spēks ir, nolemjam iziet nelielu pārgājienu tepat netālu. Pārģērbjamies, sakāpjam busiņā un braucam pa to pašu ceļu, uz kura nevarējām apgriezties tālāk līdz ciematelim ar nosaukumu Plampinciex. Tur noparkojamies un paši dodamies pastaigā gar vietējo upīti. Iešana gan sanāk gar ceļa malu, un saule arī mūs nežēlo. Ceļu protams vietējie lopiņi ir bagātīgi nomēslojuši, bet tas nekas – skats uz kalniem ir ļoti skaists. Pēc kāda laika pamanu, ka saule ir izgaiņājusi visus mākoņus (patiesībā jau visa tā mākoņu un saules iedarbība kalnos ir daudz dinamiskāka un sarežģītāka), un pēkšņi ir redzams Monblāns. Skaidra lieta, ka tagad braukt augšā būtu bijis pats īstais laiks. Bet ko lai dara – kā ir, tā jādzīvo. Pastaigas gaitā uzrīkojam pikniku sēžot uz impregmētiem baļķiem, kas, manuprāt, nav prāta darbs. Pagājām pa ceļu līdz apnika un tad griezāmies atpakaļ.

Matīss un Monblāns

Atpakaļceļam izvēlējāmies meža taku. Uz tās Matīss laiku pa laikam ierīkoja čekpointus, dīdīja visus kur katram jāiet. Iešana pirmajam ir ļoti svarīga lieta – vismaz bērnam. Tad uz liela akmeņa pēkšņi visi grib salīst augšā un fotografēties. Vēl dzirdējām kalnos pērkonu vai nogruvumu, dārdoņa bija pamatīga, lai gan, iespējams, kāds spridzināja jaunu tuneli. Tikuši līdz busiņam, dodamies atpakaļ uz Aostu.

Aostā man ir jādabū mobilā karte, lai beidzot tieku pie interneta par samērīgu cenu. Pusstundu nodirnam rindā, tad divdesmit minūtes kārtojam formalitātes, lai noformētu priekšapmaksas karti, tikai internetam. Paņemu 6 gigabaitus uz mēnesi, domāju, ka piecām dienām pietiks. Problēmas gan sagādā fakts, ka nezinu savu dzīvesvietas adresi un neko nesaprotu itāliski. Saprotu ko man prasa, bet atbildēt nemāku. Beigu beigās pie kartes tieku un velkos atpakaļ uz busiņu. Ernests jau ir izbesījies un niķojas. Matīss visiem stāsta, kā mums gājis un smejas, ka mēs nezinot savu adresi. Pats gan viņš zinot, vēlāk mājās nočekoju, tiešām mūsu miestā to ielu tā sauc.

Vakars – visiem pagatavoju jūras velšu zupu, pats gan neēdu, tikai pagaršoju vai sāls un garšvielas ir ok. Nezinu kādēļ man pašam šīs zupas negaršo, citi gan ēd kā traki. Bērni aizgāja uz spēļu laukumu, tagad arī tur bija parādījies WiFi, tā sakot vienkārši super. Vakarā izmantoju jauniegūtā interneta iespējas un uzsitu WoW pāris līmeņus.

Aostas ieleja IV

15. jūnijs (Bard – Aosta)

Piemājas ūdenskri

Šodien ir Matīsa dzimšanas diena, tā nu rīts sākas ar nelielu jubilāra apsveikšanu. Ārā līst lietus, un arī laika prognozes nav diez ko cerīgas, lietu sola visu dienu. Nolemjam, ka nu reiz ir pienākusi tā diena, kad mums vajadzētu aizdoties uz Bardas cietoksni. Domāts darīts – sapakojam mantas un dodamies ceļā.

Pa ceļam varam novērot, ka patiešām laika ziņas nav melojušas, visu laiku līst lietus. Ne tā, ka gāztu ar spaiņiem, bet pasmidzina, palīst ar lielākām lāsēm. Šādā laikā nebūtu nekāds prieks vazāties pa kalnu takām, jo ātri vienu kļūtu slapji un redzēt no skatiem ar neko lāga neredzētu. Tomēr, lai dienas sākums būtu interesantāks, izvēlamies turpceļu veikt, ne pa autostrādi. Ja Aostu gar galveno maģistrāli mēs jau puslīdz pārzinām, tad tai sekojošos mazos miestiņus gan redzam pirmo reizi. Lielākoties gan nākas vilkties gliemeža ātrumā, toties, ja ir interese, tad var izpētīt visu ieleju.

Nonākuši pie Bardas cietokšņa tuvumā sākam meklēt autostāvietu. Kā par brīnumu autostāvvieta atrodas zem paša cietokšņa. Pēc augstuma parametriem mūsu busiņam vajadzētu būt pietiekoši zemam. Braucam iekšā, pie iebrauktuves problēmu nav. Problēmas sākas tālāk, pie norādēm, tās zīmes ir iekārtas nedaudz zemāk, pirmo pieliecam ar busiņa jumtu. Tiekam cauri sveikā, tikai nedaudz apskrāpējam laku. Tomēr, visas komunikācijas te iekārtas metāla karkasā, un tajā vietām uz leju ir tādi kā pīķīši. Nolemjam nejokot un lēnā garā vācamies prom no autosstāvietas, jo mašīnas gabarīti tomēr ir par lieliem. Pabraucam kādu puskilometru atpakaļ un pieparkojamies atklātā stāvvietā.

Barda

Iešana uz cietoksni sanāk gar upes krastu, skats upe plus cietoksnis ir visai iespaidīgs. Vienīgais nedaudz traucē lietus. Tas gāž visai pamatīgi. Visiem gan mugurā ir fufaikas, taču nekāds prieks blandīties apkārt slapjam vis nav. Lai nokļūtu pašā cietoksnī, ir veselas divas opcijas. Viena pa pilsētiņu aizkulties līdz serpentīnam un tad metot līkumus gar fortifikācijām lēnā garā rausties augšā pret kalnu. Otra braukt līdz augšai ar liftu. Lifti gan te ir jānomaina veseli četri, bet mēs izvēlamies tos.

Bardas cietoksnis agrākos laikos ir bijis stratēģiski nozīmīga fortifikācija. Tas atrodas pašā Aostas ielejas sākumā un savulaik, ja Franči gribēja uzbrukt Turīnai, šis ceļš bija praktiski vienīgais. It kā pilis šajā vietā jau būvētas no piektā gadsimta, bet tādu nocietinājumu, kāds tur atrodams tagad, tika izbūvēts 1830. gadā. Būvējuši visu to pasākumu astoņus gadus.

Kā par brīnumu pie pirmā lifta pašā lejā infocentrā neviens mums neprasa pirkt biļeti. Tā esot jāpērk tikai pašā muzejā. Nu ja tā, tad tā, kāpjam iekšā un braucam augšā. Šie nav nekādi ātrgaitas lifti, pasažieru skaits ir ierobežots un laiku pa laikam jāpārkāpj citā. Beigās tiekam arī līdz augšai pašam muzejam.

Esmu entuziasma pilns – domāju, ka muzejs mums vēstīs par apgabala militāro vēsturi. Kas gan cits te varētu būt? Cenas ar ir diezgan iespaidīgas. Dabūjuši biļetes dodamies iekšā. Muzejā fotografēt nedrīkst, un pareizi vien dara. Ja to ļautu, tad diez vai kāds te vispār dotos iekšā, lai uzzinātu par apgabala vēsturi. Par pašu cietoksni te nav praktiski nekā, izņemot nelielu filmiņu pāris minūšu garumā un maketu. Nevar jau teikt, ka ekspozīcijas bija neinteresantas, dažas par kalniem bija pat ļoti interesantas. Bet, ja lietas jāskatās pēc cenas un piedāvātā koeficienta, tad te viņš ir vairāk par labu cenai. Matīsam muzejs nepatika uzreiz, tur tādās pustumšās istabās rādīja filmas par vietējā dzelzceļa būvniecību. Labi, ka atradās viena ekspozīcija, kurā rādīja bērniem multenes, tas nedaudz mainīja viņa domas par muzeju uz labo pusi.

Muzejā pavadījām kādu stundu. Mēs ar Matīsu pēdējās ekspozīciju sekcijas izgājām cauri diezgan ātrā solī, jo bērnam un arī man pašam bija apnicies pētīt alpīnistu rīku vēsturi. Tikuši ārā no muzeja mēs sākām gaidīt pārējos, gaidījām, gaidījām un nesagaidījām. Gājām meklēt, muzejam, starp citu, pie izejas nav nekāda biļešu kontrole, un var mierīgi iešmaukt bez biļetes. Muzejā arī savējos neatradām un nācās vien zvanīt, izrādījās, ka šie aizgājuši un citu cietokšņa iekšējo sētu un savukārt gaida mūs. Kad nu visi satikāmies, nolēmām iet nedaudz iekost. Vietējais cietokšņa kafūzis nav no lētajiem priekiem, bet piedāvātās kūkas te ir dikti garšīgas un zem nosaukuma „hot chocolate” te nemaz neslēpjas kakao, bet patiešām karsta šokolāde. Uzņemam kalorijas, izmantoju vietējo WiFi, lai noreplicētu visus meilus un dodamies lejā.

Skats no Bardas cietokšņa

Lejupceļam izvēlamies serpentīnu, no kalna lejā iet vienmēr ir bijis vieglāk nekā vilkties pret to. Laiku pa laikam paveras smuki skati uz Aostas ieleju. Ernestam arī šī štelle dikti patīk, viņš gan pāris reizes nokrīt, un tad kādu gabaliņu nākas nest to rokās. Reizēm viņam patīk labāk iet pret kalnu un tad nākas domāt, kā puiku pagriezt pareizā virzienā. Lietus pa šo laiku ir pārgājis, un diena ir vienkārši sutīga un nomākusies. Nolemjam vairāk pa pilsētiņu neblandīties, dodamies uz mašīnu un braucam uz Aostu.

Aostas centrs

Lai nebūtu jāvelkas cauri ciematiņiem, braucam pa bāni. Aostas senpilsēta piedāvā apskatīt aptuveni desmit dažādus arhitektūras pieminekļus, kas saglabājušies no dažādiem laikiem. Tur viņiem ir vesels maršruts. Maršruta laikā vari aplūkot dažādas drupas, palasīties informatīvus stendus. Mēs atrodam pirmo objektu pie centrālās stacijas, tas ir kaut kāds mūris. Es esmu tā apslimis un paguris, ka man patiesībā jau viss ir vienalga. Blakus ir parciņš, te Matīss skraida trenkādams baložus un pukojas, ka nav neviena normāla bosa, ar kuru cīnīties un arī neviena lādzīga kvesta, kuru pildīt. Tad aizejam uz centrālo laukumu. Tas ir plašs kā jau itāļu pilsētās pieņemts un smuks. Ernestam ar šī vieta patīk, te viņš izmet pāris apļus. Tad vienkārši blandāmies pa vecpilsētas sīkajām ieliņām, līdz nonākam līdz baznīcai.

Baznīcai pusdienas pārtraukums un durvis ciet. Nekas uzgaidām pāris minūtes un dodamies iekšā. Baznīca kā jau baznīca, smukas vitrāžas un bonusā gar sienām izlikti daži svēto pīšļi. Tos tad pustumsā cenšos izpētīt tā pamatīgāk. Neko lāga jau no tiem ģindeņiem nevaru saskatīt un kādas lietas tie darījuši savā dzīvē, lai nokļūtu svēto kārtā, arī nekur nevaram izlasīt. Baznīcai ir arī pagrabs, jeb kā mēs ar Matīsu to saucam – dandžens. Dandženā arī bosu nav, ir tikai vecās baznīcas atliekas ar „pirmo” altāri. Kad viss izpētīts, dodamies tālāk.

Aostas amfiteātris

Tālāk mums ceļā gadās romiešu amfiteātris. No tā nekā daudz pāri nav palicis, bet kādreizējo varenību ir visai viegli iztēloties. Kādreiz cilvēki ir mācējuši būvēt, jo neskatoties uz gadu tūkstošiem, daži mūri ir palikuši visai iespaidīgi. Ernests arī te nodarbojas ar kāpelēšanu un skraidīšanu. Es garlaikojos. Tad seko paklīšana pa vecpilsētu un braukšana mājās.

Mājupbrauot nolemjam uzpildīt busiņam degvielu. Man noveicas, es daudzas reizes mēģinu samaksāt par dīzeli ar karti. To aparāts vienkārši ignorē. Tad beigās mums ar Zigfrīdu izdodas izlasīt uz aparāta pielīmētu lapu, kura itāliski vēsta, ka šis automāts kartes pretī neņem. Izmantojam skaidru naudu, to aparāts saprot un pie degvielas tiekam.

Mājās slaistāmies līdz vakaram, jo tad mums jādodas uz restorānu, lai atzīmētu Matīsa dzimteni. Abi puikas pa dienu ir noguruši, un ir visai kašķīgi. Jubilārs nedaudz paskandalē, Ernests vispār negrib sēsties pie galda. Tad nu beigās mēs ar Zigfrīdu paliekam vieni paši dzerot vīnu un ēdot savus steikus, kas patiesībā ir parastas šniceles. Gulēt aizeju viegli iereibis.

Aostas ieleja III

14. jūnijs (Lillaz – Valnontey)

Rīts kalnos

Brokastīs izvāru cīsiņus un sacepu olas, tā vismaz stāv pierakstīts, pats no tā neko neatceros. Šodienas pirmais galamērķis ir Lillaz pilsētiņa un tās ūdenskritumi. Lieki piebilst, ka par tiem neko dzirdējis līdz šim nebiju. Ja ūdenskritumi, tad ūdenskritumi.

Brauciens ir ap kādiem četrdesmti kilometriem, vismaz tā domā Ivars. Izbraucam no savas ielejas, pabraucam pa galveno ieleju un atkal nogriežam vienā mazākā ielejā. Vietām serpentīni, bet ceļš visai labs, un ar busiņu izgrozīties varējām. Nonākuši Lillaz miestā ar prieku konstatējam, ka autosstāvietas maksas sezona vēl nav sākusies, noparkojamies un dodamies uz ūdenskritumiem. Ernestu iesēdinām viņa mugursomā, Zigfrīds uzņemas viņu nest, un ejam ar.

Lillaz ūdenskritums

Tā kā ūdenskritumi ir visai populāra atrakcija, tad taka ir civilizēta un pamatīgi iekopta. Es savā naivumā biju domājis, ka  tur būs kārtējais strautiņš, kas pa klinšu sienu velsies lejā.  Ūdenskritums vai, pareizāk sakot, ūdenskritumi mani patīkami pārsteidza. Viņi tur patiešām gaumīgi ierīkojušies ar visu varavīksni, ūdens migliņu un tā. Plus neliels troksnis,. Lai cilvēki jūt, ka lietas te ir pa īstam. Viņus var apskatīt no apakšas, tad var uzrāpties augšā un paskatīties visu kompleksu no augšas. Ja cilvēkam ūdenskritumi nav vienaldzīgi, bet līdz Niagārai vai Viktorijai negribas kulties, tad var apmeklēt arī šādus.

Lillaz ūdenskritums no augšas

Gar ūdenskritumiem noganāmies kādu stundu. Beigās esam nonākuši kompleksa augšā, kur atklājam nelielu ezeriņu un vēl vienu ūdenskritumu. Tagad sākas ceļš lejup. Varētu jau sperties pa to pašu taku atpakaļ, bet tas nebūtu interesanti. Pie ezeriņa sastaptie tūristi apgalvo, ka lejā var tikta arī pa lauku. No sākuma gan uzsperos augšā kādā tuvējā klintī un no augšas nopētu pilsētiņu. Tad dodamies pa kāda zemnieka lauku uz ceļu un pa to jau kāpjam atpakaļ lejā.

Lillaz ūdenskritums 2

Nonākam autostāvvietā, pa ceļam mums piesitas tantuks, kuru vajagot aizvest uz Konji (Cogne). Vieta mums ir, ņemam . Tantuks nāk no Ukrainas, un visu ceļu mums klāsta savu nepatiku pret Putinu. Viņu var saprast. Izlaižam Konjē pasažieri ārā un paši dodamies uz Valnontey.

Valnontey

Valnontey ir pavisam mazs ciematiņš, kā jau visi šejienes miestiņi, pārtiek no tūristu apkalpošanas. Blakus esošais stāvlaukums pēc lieluma ir samērojams ar ciematiņu. „šeit mūsu ceļi šķirsies. Maija ar savu mammu un bērniem dodies pastaigā pa vietējo botānisko dārzu, mēs ar Zigfrīdu dosimies pa kalu taku uz vienu no kalnu mājiņām Vitorio Sella, kur savulaik mīlējis pavadīt laiku pats Itālijas karalis. Sākumā arī Matīsam bija ideja doties mums līdzi, taču pirms ceļa sākuma viņš pārdomāja.

Tad nu sapakojam mugursomu, ja interesē, tajā ielikām kolas pudeli (labi zināms enerģijas dzēriens), pāris desmaizes un devāmies ceļā. No sākuma aizgājām garām botāniskajam dārzam, tas būs Maijas un bērnu apskates objekts. Nezinu kāpēc, bet botāniskos dārzus es īpaši nepanesu. Nu labi, var jau pastaigāt pa kādu eksotisku zemju dārzu, bet lai skatītos tās pašas puķītes, kuras var redzēt tepat uzraušoties kalnā, tas mani neuzrunā. Taka tehniskā ziņā ir diezgan viegla, savulaik te acīmredzot ir gājis ja ne zirgu, tad vismaz ēzelīšu transports. Smuki izbūvēts serpentīniņš, kas vijas gar kalna malu uz augšu. Vienīgais takas mīnuss ir fakts, ka tā visu laiku ir ar kāpumu. Mani tas diezgan nogurdina.

Valnontey ieleja

Jo augstāk kāpjam, jo smukāks skats uz ieleju paveras. Te netālu tek arī upīte, kas vietām veido ūdenskritumiņus, te ir izveidoti skatu laukumiņi, un arī ūdenskritumi izskatās ļoti smuki. Vispār jau takas garums pēc apraksta ir divas ar pus stundas uz vienu galu, Mūsu mērķis vairs nebūt nav sasniegt kalnu namiņu, jo, paskatoties kartē pirmo identificējamo vietu – tiltiņš pāri upītei, nākas konstatēt, ka gājiena tempu nebūt neapsteidzam. Skaidrs ir arī tas, ka lejā palikušajiem tajā miestā piecas stundas noteikti nebūs ko darīt.

Pārgājuši pāri tiltiņam konstatējam, ka kāpšana ir pavisam citā kvalitātē, taka kļūst pavisam stāva. Kādā pļaviņā piesēžam un ieturamies, Zigfrīds nolēmis, ka viņam vairs negribas augstāk rausties, paliek uz vietas skatoties kalnu ainavas. Es viņam atstāju mugursomu un nedaudz pielicis soli, nolemju kādus pāris kilometrus vēl noiet.

Cilvēki pa taku iet visai prātīgi un atšķirībā no manis nekur nesteidzas. Nākas apdzīt, pa ceļam atrodams arī pussabrucis ciematiņš, tur pusdienas ietur skolēnu grupa. Aiz ciematiņa kāpšanas kalnā turpinās, taču gradients ir kļuvis lēzenāks un kāpšana vieglāka. Laiku pa laikam piestāju un nopētu apkārtni. Pāri upītei ieraugu ļoti vilinošu taku, ja mana karte galvā ir pareiza, tai mani vajadzētu aizvest līdz pat ūdenskritumam ar tiltiņu tikai no otras puses. Nolemju atpakaļ doties pa šo taku.

Taču līdz turienei vēl jātiek. Te iemaldos kāda kalnu strautiņa iztekā. Nekā jau nav, kādu hektāru liels purviņš, taču nepareizas takas izvēles rezultātā nākas lēkāt pa ciņiem, lai tiktu sausumā. Vismaz kādas izmaiņas. Beidzot nonāku pie vēl viena tiltiņa, kas ir aptuveni pusceļā līdz kalnu namiņam. Te nedaudz atvelku elpu un dodos uz noskatīto taku.

Valnontey ieleja

Jāatzīmē, ka šī taka ir ļoti iecienīta, te praktiski nav iespējams nolīst takas malā, lai pačurātu, vienmēr tuvumā ir kāds cilvēk,s un man ir aizdomas, ka arī viņus, iespējams, nomāc šādas pašas idejas. Pie noskatītās takas nākas aplauzties, tur izlikta aizlieguma zīme, pa to iet esot bīstami. Un te man uzzvana Maija ar jautājumu, vai vēl ilgi mūs būs jāgaida. Pēc manām aplēsēm kāda stunda. Griežos apkārt un eju atpakaļ.

Atpakaļceļā kārtējo reizi pārliecinos, ka kāpšana no kalna lejā ir daudz vieglāka nekā kāpšana augšā. Ceļš rit raitāk. Vienīgais tagad pretī nācēji sāk man uzdot jautājumus, vai vēl tālu jāiet. Nākas viņus apbēdināt  – jāiet patiešām ir vēl ļoti tālu. Zigfrīds sēž turpat, kur viņu atstāju, savācam mantas un kāpjam lejā. Esmu nedaudz noguris un atpakaļceļā par dabu un skatiem vairs pārāk nejūsmoju.

Tikuši lejā ieraugam, ka atstātie mielojas ar saldējumu. Matīsam gan nenoveicies, skrienot mums pretī puika nožaujas uz grantēta ceļa un nobrāž ceļgalus. Sākas raudāšana un vectēvs stiep puišeli pie ūdenskrāna, lai apkoptu brūces. Nedaudz atelsušies nolemjam doties uz vietējo sierotavu, te visur saliktas zīmes par siera pārdošanu. Tā kā sieri man garšo, visus mudinu doties un iepazīties ar piedāvājumu.

Nonākam līdz mājai, kurā vajadzētu būt sieru tirdzniecības punktam. Atrodam norādes un sekojam tām. Tā arī nesapratu, kurš te ir idiots, zīmju izlicējs, kas klientus aizved nekurienē, vai mēs, kas sekojam zīmēm. Beigu beigās noganījušies gar tādu divstāvu māju, pāris minūtes nospriežam, ja jau nav, tad arī nevajag, un dodamies uz mašīnu. Puišeļiem arī jau ir uzmetušies niķi, lietus ar sāk pilināt, vienu vārdu sakot, laiks doties mājās.

Mājupceļā velkamies aizmugurē mazam pikapam, kas ved mēbeles. Varam ievērtēt itāļu standarta mēbeļu komplektu. Laiks ir visai nomācies, un visi arī nedaudz saguruši, tikuši mājās nolemjam nekādos pārgājienos šodien vairs neiet. Vienīgais izņēmums ir gājiens uz bērnu pilsētiņu, tas Matīsam un Ernestam ir obligāts pasākums. Tā kā rīt ir Matīsa dzimšanas diena tiek sarunāts galdiņš mazā ceļmalas restorāniņā.

Aostas ieleja II

13. jūnijs (Rhemes-Saint-Georges – Sanbernāras Pāreja – Rhemes-Saint-Georges – pārgājiens tuvējā mežā)

Skats no rīta pa logu

Atkal neesmu aklimatizējies, pieceļos nejēgā agri, pagatavoju brokastis. Bonusā ir pa logu redzamais ūdenskritums, kas rītausmā izskatās vienkārši izcili. Tik izcili, ka gribētu ko tādu pie savas patstāvīgās dzīves vietas. Rīts sākas ar diskusiju, uz kurieni braukt.Tā kā atrodamies kalnos, laika apstākļi šeit ir ļoti mainīgi, vienu brīdi var spīdēt saulīte, bet nākamajā jau līt lietus. Mēs ar Zigfrīdu esam atspērušies braukt uz Sanbernāras pāreju. Skatīties suņus un tā. Maijai ir citas idejas, bet galu galā mūsējā uzvar.

Mazais ceļotājs

Sapakojam līdzi maizīti un braucam. Vispār jau te orientēties ir visai vienkārši, tik vien kā jāzina, uz kuru pilsētas pusi doties. šodienas ceļš visnotaļ vienkāršs no sākuma braucam uz Aostu, tad griežamies nost uz Saint-Rhemy-En-Bosses. Kā jau jebkurš Alpu kalnu ceļš, tas ir fantastisks. Kalni, zilas debesis un ekstras smuku ciematiņu veidā.

Pa ceļam uz Sanbernāru

Netālu no Senbernāras pārejas, nolemjam nedaudz apstāties un pablandīties pa alpu pļavām. Izskatās, ka viņiem te ir gan ziedēšanas, gan pēdējā sniega kušanas laiks. Nedaudz pastāvu uz sniega, ir jau aizmirsies no ziemas, kā tas ir. Tad palēkāju pa akmeņiem, ievērtēju apkārtni. Smuki, ko tur teikt. Maijas mamma šķiet nolēmusi palielināt savu Alpu augu kolekciju ar vēl pārsimts fotogrāfijām un cītīgi bildē visu, kas vien ir pamanījies sadīgt. Kad nu visi ir svaigu gaisu saelpojušies un nedaudz pasaluši, dodamies atpakaļ uz mašīnu, lai brauktu līdz galam.

Ceļotāji

Līdz šim Sanbernāras pārejā nebija nācies būt, bet teikšu, kā ir, tas ir to vērts! Pie pašas pārejas atrodas neliels miestiņš, kurā atrodas slavenais suņkopju klosteris, šveices pulksteņu veikaliņš, viesnīca un suvenīru bode. Klosteris, šķiet, ir kaut kādā kosmētiskā remonta posmā, un vietas apskati sākam ar ezeru. Ezers izskatās ļoti labi, var izreiz pamanīt, ka vietējie minot ezeru vārdus ir domājuši ar prātu, kas un kā izskatīsies. Lai arī ir jūnijs, ezeru vēl klāj ledus, pieliekam klāt kalnus un sauli, kopējais skats izcils. Papētījuši ezeru, dodamies uz miesta otru malu, tur jau arī apskatāmi ir tikai kalni. Godīgi sakot, ja runājam par kalniem, tad man Šveices alpi patīk vislabāk, un mani spriedumi var būt diezgan subjektīvi. Lai tūristam nebūtu aiz garlaicības jānonīkst, aiz kafejnīcas atrodam kaut kādu piemiņas zīmi, nedaudz augstāk kalnā. Nedaudz gan jāpabrien pa puskusušo sniegu, bet to nopētīt aiziet visi.

Skats uz ielejas otru pusi

Matīss pēkšņi paziņo, ka grib ēst. Nekas, nākas vien doties uz viesnīcas kafejnīcu. Te gan nekā ēdama vēl neesot, tad nu nākas dzert kafijas un kakao, klāt piekožot līdzi paņemtās maizītes. Vispār jau te ir tā patīkami silti un mājīgi. Tai pārejā vējš zēģelē kā traks. Tā kā man nav pieticis prāta pienācīgi saģērbties, esmu visai salīgs. Iekožam un pienāk laiks klostera apmeklējumam. Ernest gan ieraugot, ka viņu nes tumšās telpās atsakās uzreiz un skaļi protestē. Atstājam Maiju ārā un paši speramies uz klostera muzeju.

Īstā krusta gabals

Muzejā izliktas klostera svarīgākās relikvijas. Piezīmēšu, ka līdz šim tik lielu Īstā krusta koncentrāciju uz vienu kvadrātmetru nebiju manījis. Lai svētīgumu stiprinātu, te varēja papildus aplūkot dažādus kaulus no svēto arsenāla. Un, protams, ar roku rakstītas Bībeles. Smuki. Arī klostera lūgšanu telpas pārsteidz ar saviem kokgriezumiem, var redzēt, ka cilvēki cītīgi piestrādājuši pie dekorācijām.

Eju ārā, paņemu Ernestu un dodos izpētīt atlikušās atrakcijas. Ir iespēja apmeklēt sanbernāru novietni. Šis pasākums ir par maksu, un suņi man nekad nav patikuši tik daudz, lai par viņu apskati es maksātu naudu. Pie tam viņus ved pastaigās, un suņus var redzēt tāpat par velti.

Sanbernāras takas sākums

Atliek tikai viena iespēja – tepat sākas viena kalnu taka. Nolemju nedaudz paieties pa to. Takas iziešana prasītu aptuveni četras ar pusi stundas. Ir diezgan auksts, un bērni ar’ neizrāda entuziasmu iet lielus gabalus. Tāpēc paejam uz vienu pusi kādus septiņsimts metrus un dodamies atpakaļ. Šo kalnu taku droši varu ierindot sadaļā „vissmukākais pārgājiens”, kuru apstākļu spiests neizgāju līdz galam. Nospriežam, ka nedēļas laikā atbrauksim vēlreiz un noiesim to apli. Diemžēl tas tā arī palika tikai idejas līmenī. Neko darīt, būs jābrauc vēlreiz.

Saint-Rhemy pārgājiens

Atpakaļceļā nolemjam uzrīkot pārgājienu daudz siltākā apvidū un ar ne tik stāvām klintīm. Pārgājienu sākam pie Saint-Rhemy. Mums nav plāns pabeigt kādu maršrutu, galvenā doma ir nedaudz pastaigāties un, kad apnīk doties atpakaļ. Sākums ir smuks pa meža celiņu, pat Ernests iet pats ar savām kājām un nemaz neprasa, lai viņu nes. Taciņa iet pret kalnu, bet stāvums nav tāds, kas prasītu piepūli. Vienīgais mīnuss ir saule, tā spīd kā traka. Toties, kā jau te visur, paveras smuks skats uz ieleju un ciematiņiem lejā. Nav arī tā, ka varētu kaut kur dikti novelties lejā, viss ir salīdzinoši normas robežās, pēc margām nemaz neprasās. Kādu pusstundu pagājuši uzrīkojam pikniku. Kamēr ēdam Ernests nolemj uzrīkot skandālu. Puikam acīmredzot nāk miegs, un nekas cits neatliek kā stiept viņu atpakaļ uz mašīnu.

Ceļojot ar bērniem vienmēr ir jāņem vērā, ka mazie diez ko ilgi netur. Viņi var kādas četras stundas patusēt, pastaigāt, bet pēc tam viss. Viņiem vienkārši gribas mājās, un nekādi kalni vai takas viņus neinteresē. Tā kā ar šādu lietu bijām rēķinājušies, tad stiepām vienu savu gaudojošo bērneli uz mašīnu, lai brauktu mājās.

Braucot mājās konstatējam, ka mūsu ielejā mūsu prombūtnes laikā ir lijis lietus. Laiks šķiet visai padrūms, un, iespējams, nāksies atlikušo dienas daļu sēdēt mājās. Es sevi izklaidēju pagatavojot pusdienas. Vēlāk arī vakariņas. Vispār tā kā man ir tendence (nelāga) kritizēt citu pagatavotus ēdienus, tad ceļojumos ar ēst taisīšanu ir jānodarbojas man. Patiesībā man pret to nav nekādu iebildumu.

Taka nr 5

Vakarpusē laiks noskaidrojas un mēs ar Maiju nolemjam iziet tepat netāli esošu tūrisma taku numur 5. Bērni ar vecvecākiem aiziet uz bērnu laukumu, mēs turpat netālu sākam līst pa kalnu augšā. Pēc lietus visas pļavas un meži ir pielijuši slapji. Nākas brist pa nelieliem dubļiem un pret kalnu. Kāpums visu laiku iet uz augšu, līdzenu posmu praktiski nav. Mūsu galamērķis ir neliels ciematiņš Verogne augstāk kalnā. Šis kāpiens nav no vieglajiem. Sevišķi tādam ofisa planktonam kā es. Man dikti patīk kāpt cik vien ātri es dotajā brīdī varu, un tas pēc pusstundas beidzas ar ievērojamu nogurumu. Arī pati taciņa nepiedāvā neko vairāk kā tikai kāpšanu, nekādi skati uz ieleju, visur tikai koki un koki. Arī pa gleznainību te nevar runāt, mežs kā mežs. Taciņa i tik neuzrunājoša, ka uzkāpjot pie kāda grantēta ceļa tiek izvilkta karte un nolemts atpakaļ doties pa grantēto ceļu, kas mūs aizvedīs bez maz vai līdz pašām mājām.

Kad gandrīz esam jau tikuši līdz miestiņam, Maija sāk dumpoties, ka augšā nekāpsim, iesim labāk, pa šo pašu taku atpakaļ līdz grantenei un tad mājās. Mani gan nebaida pārdemit metru brišana pa aizaugušu kalna nogāzi, lai tiktu līdz miestam, ja jau iet, tad līdz galam. Pārliecinu Maiju, ka manas idejas ir visizcilākās, un lienam vien augšā. Miests ir pamests, kaut kad cilvēki te ir šeptējušies, bet patstāvīgi apdzīvota šī vieta neizskatās.

Dodamies atpakaļ pa granteni, arī te nav nekādu dabasskatu – meža ceļš, kas nu iet no kalna lejā. Gar malām salikti baļķi. Katra baļķu grēda ir sanumurēta un izskatās ka numerācija ir pēc kārtas. Man rodas ideja šo kārtību nedaudz sajaukt. Bet cilvēku trūkuma dēļ idejas realizācija tika atlikta. Vienam baļķi pastiept tomēr ir visai grūti. Mājup ejot nospriežam, ka šī ir taka, kuru nav vērts iet. Aizgājuši mājās noliekam žāvēties botas, paskatāmies Krievijas televīzijas propagandas raidījumus un liekamies gulēt.

Aostas ieleja I

12. jūnijs (Rīga – Milāna – Aosta – Rhemes-Saint-Georges)

Rīts sākas visai agri, jāpaspēj uz lidmašīnu jau deviņos no rīta. Lai ar cik dīvaini tas nešķistu, visi esam sataisījušies un gatavi braukšanai pusastoņos kā norunāts. Pat Matīss ar Ernestu nemaz neniķojas. Matīss man gan laiku pa laikam pārprasa, vai esmu priecīgs, ka mani paņēmuši līdzi uz Itāliju, atbildu, ka esmu gan.

Lidostā viss noris bez aizķeršanās, tikai Ernesta ūdens pudeli pārbauda vai tiešām tajā atrodams ūdens. Lidmašīnas pacelšanās bērniem nekādas problēmas neizraisa. Matīsam gan ir mazliet iesnas, bet viņš nesūdzas, Ernestam augstuma maiņa izraisa tikai smieklus. Varētu teikt, ka lidošana noris bez starpgadījumiem, vienīgi Ernests var pielikt sev sasniegumos pamperu nomaiņu desmit kilometru augstumā. Protams, ir neliela paniķošanās, Ipad dalīšana ar brāli, beigās Ernests aizmieg.

Milānas lidostā mūsu galvenais uzdevums ir dabūt sev transporta līdzekli. Tā kā braucēji esam seši, tad ņemam uzreiz mikroautobusu, lai nav jāspiežas. Busiņš Fiat Ducato ir diezgan ietilpīgs, un loģiski -arī visai liels. Tas rada aizdomas, ka kaut kur pieparkoties varētu būt problēmas, bet kā ir, tā jādzīvo. Zigfrīds jau ar nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

pa ceļam

Kā jau vienmēr no sākuma ir grūti piedabūt Ivaru pie GPS atrašanas, viņš ieņēmis procesorā, ka joprojām atrodamies Jūrmalā un neparko neatzīst, ka patiesībā esam uz autobāņa Milānas apkaimē. Līdz Rhemes Saint George ir kādi divsimts kilometri. Ceļas ar neko īpašu neizceļas līdz Aostas ielejai, kad iebraucam smukos kalnos.

Aostas ieleja ir slavena ne tikai ar smukiem dabas skatiem, bet arī ar neskaitāmām pilīm. No dažām pāri palikuši vien mūri, savukārt citas ir tīri neko, pat apmestas. Kā jau riktīgai ielejai pienākas, arī Aostas ielejai galvenais elements ir upe. Ceļš to šķērso visai bieži, bet viens ir skaidrs – ūdens te vēl ir. Sākotnējais plāns sevī ietvēra apstāšanos Bardas cietoksnī, tā sakot, lai viss ceļa gabals nav jākapā vienā paņēmienā. Taču Ernests pa ceļam ir aizmidzis, un nospriežam, ka daudz labāk būs, ja šis izgulēsies; uz cietoksni paspēsim arī citureiz.

Aostā piebraucam pie veikala un iepērkam pārtiku, tā kā paredzēts te atrasties veselu nedēļu, tad iepirkums sanāk iespaidīgs. Sākumā gan esam piestājuši Lidlam nepareizā pusē un mašīnu nākas pārbraukt uz īsto stāvvietu, bet tas tāds sīkums. Kamēr daļa iepērkas, Ernests ir pamodies un meklē ko ēdamu. Nākas viņu barot ar līdzpaņemtajām austiņām.

Rhemes ieleja

Tagad atlicis tikai tāds nieks – dabūt dzīvokļa atslēgas. Tas mums noīrēts Rhemes ielejā. Lai lietas nebūtu tik vienkāršas, iesākumā mums nākas aizbraukt gandrīz līdz ielejas galam uz miesiņu Rhemes-Notre-Dame. Karstums ir vienkārši baiss, mašīnā it kā ir kondicionieris, taču tas ir tāds, kas man nodrošināja iesnas visa ceļojuma garumā. Izkāpjot ārā, šķiet, ka esi nonācis pirtī. Maija aiziet kārtot formalitātes. Tā kā mūsu māja atrodas ielejas sākumā Rhemes-Saint-Georges, tad viss gabals jāsperas atkal atpakaļ. Bet nesūdzos, jo ceļš patiešām ir ļoti interesants, no klintīm krīt ūdenskritumi, dažiem kalniem var redzēt sniegotas virsotnes un arī serpentīni nav peļami.

māja Rhemes-Saint-Georges
Piemājas ūdenskritums

Ierādītais dzīvoklis ir tīri tā neko, netālu no skolas un baznīcas, pašā kalna galā. Pa logu redzams ūdenskritums, divas guļamistabas, divi balkoni. Viss, kas vajadzīgs dzīvošani. Tā kā esam nonākuši makaronu zemē, tad vakariņās visiem tiek makaroni un ravioli. Vēlāk visi dodamies uz bērnu laukumu. Ja ģimenē aug bērni, tad ir jāsaprot, ka bērnu laukums apmešanās vietas tuvumā ir pat svarīgāks par WiFi pieejamību. Te lietas ir konsolidētas, un WiFi ir pieejams tikai bērnu laukumā, tas diemžēl nestrādā. Nedaudz škroba, ka lai to saprastu man pagāja pārdesmit minūtes. Bērniem savukārt iet visnotaļ jauki, šī viņiem ceļojuma laikā būs ļoti iemīļota vieta. Tas nekas, ka uz šjieni jāvelkas vesels kilometrs šurp no kalna uz leju un atpakaļ pret kalnu.

Bērnu rotaļlaukums

Normāli iztusējamies, sadalām guļvietas un liekamies gulēt.

Skotijas apceļošana VI

2. jūnijs

Es pats pie kalniem

Pēdējā ceļojuma diena. Nekas īpašs nenotiek, vienīgi braucot uz lidostu dabūjam pusstundu nostāvēt korķī. Tie arī visi piedzīvojumi. Nododot mašīnu nevar atrast vietu, kur noparkot, jo šeit visi ir nodevuši mašīnu. Beigās atrodam brīvu vietiņu blakus stāvvietām un mašīnu tur atstājam. Atslēgu vienkārši iemetam atslēgu kastēm. Cik paši zinām, neko sadauzījuši neesam un šķiet, ka viss vēl arī darbojas.

Lidostā parastais process – aiziet palūgt, lai izdrukā iekāpšanas kartes, pāris suvenīru nopirkšana. Iekāpšanas gaidīšana un lidošana mājās. Latvijā līst lietus. Tas pēc Skotijā pavadītajām saulainajām dienām šķiet nedaudz nevietā.

Gala secinājumi:

–       Maršruta konsolidētā versija: Aberdeen – Inverness – Plocton – Ullapool – Durness – Inverness – Aberdeen

–       Maijs un arī jūnija sākums Skotijas apceļošanai ir gandrīz ideāls laiks, viss zied un arī statistika rāda, ka laika apstākļi ir vislabākie;

–       Tas savukārt nozīmē to, ka ceļojums ir jāieplāno laikus, vēlams jau ziemā. Tā kā visā mūsu maršrutā vienīgā vieta, kur bija pieejamas viesnīcas ar ievērojamu numuriņu skaitu, bija tikai Invernesā, tad neiesaku paļauties uz veiksmi un naktsmājas sarunāt jau iepriekš. Mums likās, ka bed un breakfast bija visnotaļ laba un ekonomiski izdevīga izvēle, vienīgi tas nozīmē, ka rezervēšanā jāiegulda vairāk sava laika rakstot e-pastus un apjautājoties par pieejamību. Katrā ziņā visus tos B&B, kuros mēs pabijām, varētu ieteikt arī citiem ceļotājiem.

–       Lonely Planet nemelo: vidējais ātrums uz ceļa nebūs liels, un tas nav tādēļ, ka segumam būtu slikta kvalitāte, bet tādēļ, ka mute pavērta no apkārt esošā skaistuma. Tā pat nav viena konkrēta vieta, bet viss maršruts sākot no Lohnesa dienvidu gala līdz pat pašiem ziemeļiem Durness.

–       Visi mūsu pārgājieni ņemti šajā mājaslapā www.walkhighlands.co.uk pilnīgi par brīvu, turpat atrodamas arī daudzu B&B kontakti un saites uz mājaslapām.

%d bloggers like this: