Navigate / search

Skotijas apceļošana V

1. jūnijs

Šodienas plāns ir pavisam plāns – jātiek atpakaļ līdz Aberdīnai. Tas nozīmē, ka gandrīz visu dienu sēdēsim mašīnā. Ceļamies agri, paēdam brokastis, tās pilnībā atbilst tam, ko esam izvēlējušies iepriekšējā vakarā. Sakravājam mantas un braucam prom.

No name Skotijas ezers

Atpakaļceļš ir cits, nevis tādēļ, ka būtu plānā ko apskatīt, bet gan vairāk, lai neredzētu jau redzēto. Laiku pa laikam piestājam pie kāda kalnu ezeriņa, papētām apkārtni un atkal braucam. Brauciena laikā izlemjam apmeklēt Dunrobin castle. Tik daudz mums laika atradīsies. Šī pils savulaik ir bijusi lielākā māja Skotijā. Tās īpašnieks aizrāvies ar aitkopību, no zemēm patriecis daudzus savus zemniekus. Tomēr sliktie darbi viņam atpakaļ nav nākuši, un viņu dzimta ir topā joprojām.

Dunrobin pils

Apskatot pili secinu, ka tā patiešām atbilst pils kategorijai. Tai nav nocietinājumu, jo tās būvēšanas laikā artilērija jau bija vispārzināma lieta. Toties ir ļoti daudz tornīšu un klasiskais pils dārzs, tāda miniatūra Versaļas dārza kopija bez kanāla. Sākam ar pils apmeklējumu, te apskatei atvērtas nedaudz pāri divdesmit istabām. Ja nu kādu interesē, tad šī bija pirmā vieta, kurā redzēju īstas autentiskas Čipendeila mēbeles. Uz aci gan neizskatās miljonus vērtas, smuks galds, nekas vairāk. Kā cītīgam grāmatu lasītājam, mani visvairāk tracināja grāmatu plaukti, kuriem netiek klāt. Visiem priekšā aizskrūvēts organiskais stikls. Jā, skaidra lieta, te liela daļa grāmatu ir antikvariāts, tomēr gribētos jau nedaudz pašķirstīt vismaz kādu. Nākas kompensēt to ar grāmatu nosaukumu lasīšanu. Nevar teikt, ka tie būtu dikti iedvesmojoši, sējumi par dzimtu vēsturi, vietējās floras un faunas apraksti, kāda grāfa medību teorijas un tamlīdzīgi nieki.

Blandāmies pa pili, kur starp citu nedrīkst fotografēt, jo privātīpašums. Maija saslavē vietējo uzraudzi par skaistajiem puķu pušķiem, un dabūjam noklausīties stāstu par to, kā tie ik pāris dienas tiek atjaunoti, un viss lielākoties ir no pašu dārziem. Citi atkal grābstās gar svečturiem un dabū rājienu no uzraugiem par sliktu uzvedību. Kā jau visos populāros tūrismu objektos, galvenā māksla te ir neuzdurties lielai pensionāru grupai, kā likums, vācu. Jo tad nevarēs neko paši apskatīt. Cik var dzirdēt no gidiem, tie nestāsta neko vairāk kā no lejā nopērkamās grāmatas. Tā kā to esmu izlasījis kāpdams augšā pa trepēm uz apmeklējamo telpu sākumu, neko jaunu neuzzinu.

Dunrobin dārzi

Pils dārzs ir smuks, nekas grandiozs, vienkārši smuks, vietām pat nepļauts, bet nevarētu teikt, ka tas ko maitātu. Dārzā ir arī bonuss plēsīgo putnu šovs. Pēdējo reizi tādu redzēju Singapūrā. Te lieta nav tik industrializēta, šova vadītājs vanagu, ērgļu un piekūnu audzinātājs un dresētājs savai lietai nododas ar sirdi un dvēseli. Skatītājiem tiek pastāstīts par katru putnu, kas šovā piedalās. Par to dzīvesveidu un spējām, par to, ka pie viņa šie dzīvo cepuri kuldami, un ka labs putns var mierīgi apgādāt ģimeni. Ja gadās uz to pusi aizkulties, iesaku, nekad uz vanagu vairs neskatīsieties kā uz parastu putneli. Man kļuva skaidrs, kādēļ plēsīgie putni ir kā traki uz cālēniem. Tie viņam ir kā Red Bull aizstājējs. Cālēns, tikko izšķīlies, ir pilns ar vitamīniem un minerālvielām savām pirmajām dzīves dienām. Šovu skatoties, laiks rit nemanot, beigās iespēja fotografēties ar putniem, bet nu rinda tāda, ka dodamies vien atpakaļ.

Kā jau katrs pieredzējis publisko pasākumu apmeklētājs ir novērojis, pēc pasākuma beigšanās cilvēki sadalās praktiskajos un nepraktiskajos. Praktiskie zina sava pūšļa ietilpību un spēj stratēģiski izplānot savu virzīšanos uz tualetes pusi tā, lai nav sakrustojušam kājas jāstāv rindā pārdesmit minūtes. Nepraktiskie par to attopas tikai ieraudzījuši mērķtiecīgu baru dodamies uz iestādījuma pusi. Tā kā te cilvēki ir lielākoties vecāka gadagājuma, tad man īpaši jāsatraucas nav. Vispār jau vīrieša cilvēkiem viss tualetes apmeklējuma process norit ātrāk, un rindu pie durvīm praktiski nav iespējams novērot.

Inverness

Nākošais pieturas punkts ir Inverness pilsēta, noliekam mašīnu vecpilsētā un sākam pilsētas apskati. Maijai ir ideja, ka jāredz slūžas un kanāls. Neko darīt, velkamies vien uz tām slūžām. Pa ceļam iečekojam vecpilsētas baznīcas torņus, tīri smuka pilsētiņa, bet ne ar ko īpaši neizceļas. Līdz slūžām ir labs gabals, bet beigās atrodam arī tās. Nav nekāda izcilā inženiertehniskā būve, pa gabalu nemaz nevar ieraudzīt. Pa ceļam gan ievērojama, ka visas B&B mājas ir forši sakoptas un ar uzrakstiem vietu nav.

Inverness kanāls

Ejot gar kanālmalu iečekojam ķiršu kokus, kurus iespējams drīz varētu apciemot, ja sanāktu aizkavēties, papētām jahtu piestātni, cita te nekā nav. Ja vien neskaita ierāvušu puspliku, pusmūža vīru, kas kaut ko bļaustās un dikti grib komunicēt. Tā, ka neviens viņam nepievērš uzmanību, arī mēs viņu ignorējam. Šāda attieksme gan vīru aizkaitina, bet ko padarīs, ja sēž ne tajā kanāla krastā. Atpakaļ ceļā aplūkojam skotu dzīvojamos rajonus. Vienstāvu tipiskās mājas ar izbūvētiem bēniņiem, visas praktiski vienādas. Dārzi tie gan ir dažādi – no perfekti kopta desmit kvadratmetrus zāliena līdz tik pat pašam miskastes laukam. Tas iešanu padara ne tik garlaicīgu. Tikuši atpakaļ centrā, sākam šopingu. Gribās jau iepirkt pa kādam suvenīram, kuru pēc tam mājās ielikt stūrī un ļaut krāt putekļus. Es beidzot tieku pie sava Dark Souls II spēles eksemplāra, kas izmaksāja divreiz lētāk nekā mūsu zemē.

Tālākā dienas daļa ir visai vienmuļa, braucam uz Aberdīnu, un tās nomalē nonākam tikai ap vakara pusi, iekožam vakariņas, sakārtojam somas un liekamies gulēt.

Skotijas apceļošana IV

31. maijs

No rīta iekožam brokastis, arī te ir standarta komplekts. Papildus piedāvā arī putru, bet es nolemju lieki neriskēt, iztieku ar tostermaizītēm un ceptām olām. Taču jāatzīst, ka paēdu visai labi. Paēduši, samaksājuši sapakojam mantas un dodamies tālāk. Šodien aizspersimies praktiski līdz pašam Skotijas ziemeļu galam.

Makleoda pils

Pa ceļam gan mums ir citi plāni. Pirmais ievērības cienīgais objekts ir Ardvreck castle. Nav jau tā, ka speciāli uz turieni braucām, vienkārši gadījās pa ceļam. Šī pils reiz esot piederējusi Makleodu klanam. Tagad gan tur ir tikai daudz aitu mēslu un pussagruvuša torņa mūri. Nekur neredz arī piemiņas plāksni Dunkanam Makleodam – Nemirstīgajam, par kuru reiz Latvijas televīzijā rādīja seriālu. Netālu no pils redzamas arī kāda daudzstāvu nama drupas. Tas esot astoņpadsmitā gadsimta bagātnieku nams, saukts par Calda house. Pie pils ieejas infografiks mums stāsta, ka kāds ļoti slavens pareģonis par namu esot izteicies, ka pienāks diena, kad uz nama jumta izaugs koks, kura augstums sasniegs skursteņu augstumu, tad tuvumā būs baisā klope. Vietējiem paveicās, kad nams tika pamests, un tam jumts iebruka ātrāk nekā izauga koks.

Tiltiņš

Braucam tālāk pa kārtējo smuko ceļu (A894, ja gribam būt precīzi) ievērtējam tālumā redzamo klints atsegumu, kuram iespējamais vecums ir 3.5 miljardi gadu. Tā kā klints atrodas tālu pāri ezeram, palieku bez paraudziņa. Piestājam pie kāda tilta, kas šķērso Loch a Chrain-Bhain, cik noprotams, te kādreiz esot bijusi prāmju satiksme, bet jaunais tilts tai pielicis punktu.

Beidzot esam atbraukuši līdz dienas galvenajai atrakcijai – Tarbert. No šejienes mēs ar kuģīti dosimies uz Handa Island. Ja cilvēks ir ornitologs, tad par šo salu viņš jau noteikti būs dzirdējis. Ja būs tāds kā es, tad viņš par šādu salu neko nebūs dzirdējis. Sākumā samaksājam 12 mārciņas par biļeti un gaidām savu laivu. Jāgaida kādas padsmit minūtes, ievērtējams bēgumu, kas ir tikko sācies, no ciema praktiski nekā daudz nav, pāris mājeļu un tualete par brīvu.

Henda pirmais krasts

Beidzot sākas izbrauciens, prātīgākie ieņem vietas laivas pakaļgalā, nepieredzējušākie sēžas priekšā. Visiem tiek uzvilktas glābšanas vestes, mēs ar šo uzdevumu tiekam galā veiksmīgi, pat palīdzam citiem. Sākas brauciens, priekšā sēdošie rij šļakatas, aizmugurē sēdošie smīkņā. Visi cītīgi fotografē. Beidzot ir klāt arī sala, tiekam izsēdināti pludmalē, kur smilšu vietā ir smalki saberztas gliemežvāku drupatiņas. Mūs sagaida rezidējošie ornitologi, ekskursantus izved pārsimts metru garā pastaigā līdz ofisam. Ofiss ir šķūnis ar betonētu grīdu un visai nemājīgs, vienīgās ērtības soliņi gar sienām. Tur mums nolasa lekciju par uzvedību salā. No takas nost nelīst un putnus netraucēt. Tā nu es uzzinu, ka šī ir putnu sala. Lielie putni var pat stulbu tūristu savainot. Gar klints malām neložņāt, neviens ārā neizvilks, nemēslot un uzvesties kulturāli. Fotografēt var cik lien, no žurku lamatām šokolādi neēst. Viņiem te esot atkal ieviesušās žurkas, un tās apdraud visu putnu populāciju. Deviņdesmitajos gados tās visas esot izdevies izķert, bet nu tās ir atpakaļ.

Handa putnu ligzdošana
Akmens uz kura maz cilvēku uzrāpušies
Henda Krasts

Noklausījušos lekciju, dodamies pārgājienā. Tā ieteicamais ilgums ir ap četrām stundām. Vienā vārdā sakot, fantastisks! Mums ir paveicies, jau kuro dienu spīd saule, redzam tālumā salas, debesis zilas, un ir pat cerības saskatīt delfīnus. Ja gadās nonākt tajā pusē, iesaku nepažēlot laiku un aizbraukt pastaigāt pa salu. Putni tur tiešām ir un daudz. Stāvkrastos viņi mitinās praktiski visās klinšu spraugās. Pēc smakas var noprast, ka arī guano tiek ražots milzīgos daudzumos. Skati ir viens par otru labāki, stāvkrasti viens par otru smukāki! Ir ko redzēt, cītīgākie ornitologi gan sēž ar saviem pusrokas garuma Canon objektīviem un mēģina nofotografēt sev vien zināmus putnus. Te ari pienāk brīdis, kad nožēloju, ka neesmu nopircis iepriekšējā dienā binokli. Nākamreiz bez tā uz Skotiju nemaz nedošos.

Handa Pludmale

Uz salas pavadām vismaz četras stundas, kad esam redzējuši gan putnus (kuriem diemžēl nezinu nosaukumus), gan trušus un neatraduši nevienu žurku šokolādi, dodamies uz pludmali sagaidīt kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ. Īsinot laiku runājamies ar rezidējošajiem ornitologiem. Tie te brīvprātīgi strādā trīs mēnešus. Sestdienā viņiem iekritusi dežūra. Vīriešu kārtas ornitologs nav diez ko runīgs, bet sieviešu gan. Izprašņājam, ko viņi plāno darīt ar žurkām – mēģinās izķert, bet sala pa tuvu krastam, pēc laika atpeldēs vēl. Ko darīs ar zaķu populāciju, kas degradē augsni – tikšot galā ar žurkām, tad skatīsies, cerot gan, ka plēsīgie putni tiksi galā paši. Vai šogad jau redzēti delfīni – nav, šogad vēl neesot manīti. Ko viņi īsti dara, kad nevārtās pa pludmali – gredzeno un uzskaita putnus, šogad esot jāveic vienas sugas pilnīga uzskaite, būšot ko norauties. Ko dara ar tūristiem, kuri vakarā noteiktajā laikā neatnāk uz pēdējo laivu – ja tiem esot vīns un šokolāde varot gulēt tualetē, ja nav, tad VIP ceņņiks un laiva viņiem atbraucot pakaļ. Vai ir vērts braukt uz Orikneju salām – ir gan, sevišķi ja esi ornitologs, tikai, tad ir jābūt gatavam uz lielu vemšanu lielo viļņu dēļ.

Smoo Cave

Mēs VIP servisu neizvēlamies un, sagaidījuši laivu, dodamies atpakaļ. Jūrā sācies bēgums, jeb kā es saku, mukums, laivu piestātne jau ir pamatīgi virs ūdens. Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz mūsu nakstmītni Durness. Durness ir totāli mazs miestiņš ar vienu veikalu, daudz B&B, diviem restorāniem un Smoo Cave. Sākumā apmeklējam veikalu, tur iepērkam našķus un dodamies uz alu. Mums par nelaimi alā ekskursiju laiks ir beidzies, un varam apskatīties tikai tās sākumu, ala ir iespaidīga. Protams, līdz Slovēnijai vēl tālu, bet kādas piecdesmit Gūtmaņalas tur mierīgi satilptu. Tai ir sena vēsture, lai ar tradicionāli, par pirmo tūristu tiek uzskatīts Sers Valters Skots. Tas nekas, ka kontrabandistiem tur senāk bijis midzenis. Savulaik tur pat slīcināti valdības ierēdņi. Tagad, cik noprotu, laiki ir mierīgāki, un nevienam vairs tur dzīvību neatņem. Maija par slēgto ekskursiju iespēju ir pamatīgi sapīkusi un šķendējas.

Fjords pie Smoo cave

Kompensējot neizlocītās kājas, paejam no alas gar upes malu līdz jūrai. Arī te skats ir interesants, un vēl jaukāka ir doma, ka, ja skatās uz ziemeļiem, tad līdz pašam Ziemeļpolam nav cietzemes. Pablandījušies dodamies uz savu naktsmītni Wild Orchard Guest House. Tās saimniece mēģina mums savu iestādījumu nopārdot, klienti esot visu gadu, un ar astoņām istabām profits esot pietiekošs. Viņa te jau dzīvojāt daudzus gadus, bet vēlētos mest mieru. Mums diemžēl nav līdzi tik daudz naudas, nākas atteikt. Painteresējos par šejienes laika apstākļiem ziemā. Izrādās, ka te sniegs ir liels retums, bet vējš gan esot visu laiku.

Pienāk vakars, laiks atrast ko ēdamu. Pirmais restorāns ir ciet, un tāds būs vēl veselu stundu. Nekas, dodamies uz vienu dikti rekomendētu hoteļa restorānu. Aizbraucam, ejam iekšā, bet tur šķiet tiek svinēta kāda trešās līgas futbola komandas svētki. Viss pilns ar cilvēkiem līdzjutēju krekliņos, un galvenais ēdiens – alus. Cik var noprast, vietējiem nav latviešu apinīša vai Bocmaņa rūdījuma, jo grūti izprast, kā no alus var tā pielieties. Braucam atpakaļ uz pirmo ēstūzi, pasēžam bārā un iedzeram līdz restorāna atvēršanai.

Kapsēta

Pēc paēšanas aizbraucam līdz vietējai pludmalei. Tur nodarbojamies ar gliemežvāku meklēšanu. Skaidra lieta, ka no smukākajiem atrodam tikai fragmentus. Tad apskatām vietējo kapsētu, kurā esot apglabāta pat Džona Lenona tante, un ar padarīta darba sajūtu dodamies mājās gulēt.

Skotijas apceļošana III

30. maijs

No rīta atkal esmu augšā ap pieciem, iesnas joprojām nav pārgājušas. Gaidot brokastis ap septiņiem, palasu grāmatu, sabrūvēju un iedzeru kafiju. Ap brokastlaiku ejam lejā uz ēšanu. Brokastis ir standarta angļu – tādas te būs praktiski vienmēr, tostermaizītes ar marmelādi, kafija, tēja, divas vēršacis, bekons, šaubīga paskata cīsiņi un black pudding pēc pieprasījuma. Pirmo reizi paprasu aiz ziņkārības. Izrādās, ka tā ir asinsdesa, super, žēl tikai, ka nav brūkleņu zaptes! Iztieku ar upeņu marmelādi. Arī tā nebija ne vainas. Paēduši un norēķinājušies par naktsmājām, sakraujam mantas mašīnā un braucam uz Ploktonu.

Skats no Ploktonas promenādes

Ploktonā galvenais apskates objekts ir ezerkrasta promenāde – smuks skats uz jūru, tā pilna ar klinšainām saliņām. Var redzēt pāris laivas, ja jūties veiksmīgs, vari noīrēt laivu un doties skatīties roņus. Cik var noprast, ja roņu nav, tad nauda tiek atgriezta. Vispār ir dzirdēts, ka tepat netālu var redzēt arī delfīnus un pat vaļus. Mūs jūras zīdītāju vērošana neaizrauj, mani noteikti ne. Tādēļ ejam pa galveno ielu līdz vietai, kuru sauc An Fhrith Aird. Tas ir tāds klinšains paugurs, kurā varam uzkāpt augšā, no tā paveras smuks skats uz apkārtni. Ja cilvēku interesē redzētā vietvārdi, tad var izpētīt augšā novietoto instalāciju, kur katra klints un kalns nosaukta savā vārdā. Nedaudz uzkavējušies, dodamies atpakaļ. Mašīnā es nejauši uzmetu acis savām biksēm, tās man baltas kā Ostapam Benderam, jo ceļoju tikai baltā uzvalkā. Un ko tu domājies, pa to rāpo ērce! Man nav ne jausmas, kā te ar encefalītu vai Laima slimību, bet neriskēju – ērci izmetu pa logu. Skatos, tā nav vienīgā, beigās sev atrodu ap desmit ērcēm, visi pārējie arī ir aplaimoti, Maijai trāpījusies tāda badīga, kas jau paspējusi piesūkties. Atērčojamies un tinamies projām.

Pieploktonas lohi

Tā kā te nekas vairāk nav redzams, sākam ceļu uz Melvaig, tur mums sagaidāms brangs pārgājiens pa nelielu zemesragu uz bāku. Lai līdz turienei tiktu, jābrauc garām vairākiem Lochiem (vietējie tā sauc savus ezerus) un fjordiem līdzīgus jūras līčus. Lielākā daļa no viņiem ir pelnījuši nonākt uz atklātnēm, bet daži ir īpaši smuki, pie tiem piestājam, pametam pīlītes. Normālu oli gan dabūt ir grūtības. Nesmādējam arī skatu vietas, tur cītīgi fotogrāfējamies un vienkārši skatāmies uz ainavu (smukāk jau būtu teikt – baudām ainavu). Brauciena sākumu gan aptumšo viena problēma. Izrādās, ka mašīnas bāka nav bezgalīga, un mums prognozē tikai četrdesmit jūdzes! Sākam meklēt benzīntanku. Pirmais, kuru atrodam, ir slēgts. Pavisam. Tad pāris ciemos nekā – tukšums. Nākas vien mest kaunu pie malas, demokrātiskā ceļā izvirzīt Maiju par savu emisāru nosūtīšanai uz tūrisma informācijas centru, lai iztaujātu tuvākā benzīntanka koordinātes. Tas izrādās ir nākamajā miestā – Kinlochewe (cik noprotu nosaukumā kaut kas par ezeru un avi). Tur uzpildāmies, cik vien var ieliet bākā. Benzīntankā ilgi štukoju, vai man varbūt saimniecībā noderētu nopietns binoklis. Nolēmu, ka nevajag, bet kļūdījos.

Pa ceļam uz pārgājienu

Gairloch miestā man ienāk prātā spoža ideja – uztankoties! Tas gan vairāk izpaužas kā čipsi un šokolādes. Iesim tak pārgājienā, un tas nav nekāds joks. Ja grib tikt uz bodi, tad vislabākā stāvvieta ir pie vietējās ciema padomes. Pirmā publiskā toča, kurā vīriešu nodaļā redzu bērna pārtinamo galdiņu.

Melvaig ir apdzīvota vieta ar pāris mājām un autosstāvvietu piecām mašīnām. Mums veicas, pāri palikusi vieta tieši mūsu mašīnai. Viss placis ir pamatīgi nospirots, var redzēt – aitas ir labi pastrādājušas. Sakravājam pārtikas mugursomu un dodamies ceļā.

Bāka

Sākums ir pa asfaltētu ceļu, kur sākumā rakstīts, ja gribi braukt ar savu mašīnu, tad tu pats arī riskē. Neteiksim, ka ceļš būtu sliktas kvalitātes, bet pāris tiltiņi gan ir tādi šaubīgi. Tas viss iet gar tādu stāvkrastu, kas pats par sevi ir apskates vērts. Mūsu primārais mērķis ir bāka. Bez mums uz takas vēl ir pāris pensionāru grupas. Sākums nemaz nav nogurdinošs, laiku pa laikam fotografējam kādus interesantus krasta kritumus. Putnus un sienāžus ar nemaz nemanām, ja nedzirdētu pensionāru čalošanu, būtu absolūts klusums. Bāka bija tīri tā neko, taču klāt nelīdām, jo cik no ceļveža sapratām, pašreizējie saimnieki ciemiņus diez ko nemīlot.

Ziemeļu pludmale

Turpat netālu uzrīkojam pikniku un pamatīgi noplicinām ēdamā krājumus, tas priecē, jo nebūs vairs tik daudz jāstiepj. Tālāk pēc plāna jāraušas augšā kalnā gar krastu. Asfalts beidzas, nākas iet pa taku. UN pēkšņi pilnīgi negaidīti paveras superīgs skats uz pludmali! Tā atrodas kādus simts metrus zemāk, ar baltām smiltīm, interesantām klintīm un dzidru ūdeni. Nemaz neticas, ka esam Skotijā, vairāk izskatās pēc tropiem! Tad nu kādu pusstundu skatāmies uz pludmali un jūru. Kristapam šķiet, ka viņš redz delfīnus. Ar manu švako redzi tur varētu peldēt vesela zilo vaļu kolonija, es tik un tā neko neredzētu. Kad beidzot ir apnicies, dodamies tālāk, nu mums ir jāsasniedz mobilo sakaru tornis, kas nobāzēts valdošajā augstienē. Taču taka ar laiku pazūd un sākam maldīties.

Augstkalnu purvs

Maldīšanās augstkalnu purvā ir diezgan aizraujošs pasākums. Visu laiku, lai izvairītos no apavu piesmelšanas, tu tiec motivēts parāpties augstāk. Taču uzlīdis augstāk, tu atklāj, ka arī tur ir purvs. Ar prātu jau saproti, bet ar sirdi grūti aptvert, ka tā vispār var būt, un tu lien vēl augstāk. Mani ceļabiedri nolemj neblandīties pa eksotisku slīkšņu un doties atpakaļ uz asfaltētu ceļu. Uz maniem izteikumiem, ka tā nevar, ja tornis, tad jāiet uz torni, ir tur taka vai nav, neviens nepavelkas. Nospļaujos un dodos izpildīt plānu viens pats.

Tornis

Šī noteikti bija mana mūža aizraujošākā stundas pastaiga pa augstkalnu purvu. Primārais mērķis – tornis, sekundārais mērķis – takas atrašana. Laikam ritot tas pārmainījās – primārais mērķis – aizkulties līdz tornim pēc iespējas ātrāk, sekundārais – nepiesmelt botas. Vēl pēc desmit minūtēm, tas nomainījās uz – nekur neiemaukt tā, ka ūdens ir līdz ceļiem. Bet tas viss ir sīkums, patiesībā ir diezgan interesanti lēkāt pa ciņiem un meklēt apvedceļus maziem dīķīšiem. Pirmā pusstunda ir diezgn aizraujoša, pat atradu spēkus uzlīst augstākajos pakalnos, lai paskatītos, vai tur gadījumā augšā nav atrodams dīķītis, pavērot tālumā esošās salas un izstrādāt izdzīvošanas stratēģijas, ja reiz gadītos tādā vietā bez ēdamā. Ūdens te nav problēma, bet ēdamo purva zāļu saknes gan vajadzētu iemācīties. Pēc kāda laika piezvana ceļabiedri, viņiem apnicies mani gaidīt un došoties tālāk, nolemju forsēt notikumus un paātrinu tempu. Tad arī attopos, ka nejauši esmu paķēris līdzi somu ar paiku un ūdeni. Tā lēkājot un domājot esmu nonācis gandrīz pie torņa, te sākas problēma, šķiet, ka tornis uzbūvēts uz salas starp miljons dīķīšiem. Mana ceļa optimizācija kādas pāris reizes cieš neveiksmi, bet tad pēc pāris grāvju pārlēkšanas un pāris botu piesmelšanām esmu uz asfalta. Principa pēc mēģinu atrast taku, kas uzvestu uz šī ceļa, un kuru es nebiju atradis. Var jau būt, ka man acis bija aptumšotas, bet neko tādu es tur neredzēju.

Tā kā kalns veda uz leju nolēmu kolēģus panākt. Kādi desmit no plānotajiem četrpadsmit kilometriem jau bija noieti, man vēl bija visas iespējas. Pieliku soli un netālu no autostāvvietas viņus noķēru. Panācis vispārējos vilcienos aprakstīju, kādu brīnumaini daiļu ceļa gabalu viņi ir sev lieguši, un devāmies uz mašīnas pusi.

Naktsmājas mums bija rezervētas pilsētā, kuru sauc Ullapool. Tā atradās nieka 53 jūdzes tālāk. Šajā ceļojuma fāzē domas par slapjajām zeķēm, kuras vajadzētu izžāvēt, mijas ar idejām nopirkt salčuku un piedabūt kājas iešanas režīmā. Tādēļ skatu punktos vairs tik aktīvi ārā nelecām un ceļvedī vairāk pētīja Ullapool ēdnīcu piedāvājumus. Lai nebūtu ko palaiduši garām, izlēmām doties uz pašu krutāko zivju restorānu, kas tai miestā atrodams.

Rijamais

Sākumā gan iekārtojāmies B&B. Tā arī tipiska skotu māja, tikai šoreiz mums visiem tiek istabas augštāvā. Sarunājam brokastlaiku un dodamies uz savu vakariņu vietu. Te sākas problēmas, lai arī pilsētā ir vien pāris ielas, to nolāpīto ēstuvi nekur nevaram atrast. Adreses nevienam nav, uzprasīt neviens principa pēc nevēlas. Beigās ieejam grāmatveikalā, atrodam grāmatā adresi un dodamies. Skaidra lieta, ka iestādījums ir pārpildīts un brīvu vietu nav. Samazinām savas ambīcijas un dodamies un nākamo vietu pēc ranga. Arī te nav vietu, bet to sadale ir organizētāka, sākumā pasēžam bārā un iedzeram, kad pienāk mūsu kārta, mums piešķir galdiņu. Pasūtīšana gan nav kā pie mums, pašam vien jāiet pie pasūtījuma pieņēmēja un jāsaka, kas izvēlēts. Izskatās, ka Skotijā visi ir lieli runātāji, troksnis tāds kā bezdelīgu ligzdā, visi cītīgi mēģina viens otru pārkliegt. Joka pēc paņemu noprovēt steiku, bija diezgan labs. Pēduši devāmies mājās un likāmies uz auss.

Skotijas apceļošana II

29. maijs

No rīta esam pamodušies jau piecos pēc vietējā laika, tas varētu nozīmēt, ka aklimatizācija nav pagājusi pārāk veiksmīgi. Jūtos visai draņķīgi, iesnas neliek mieru, esmu pamatīgi apaukstējies, iedzenu iekšā Koldreksa devu. Saprotu, ka paracetamols jau neko neārstē, bet no simptomiem, gan gribas tikt vaļā. Laiku līdz brokastīm kavēju nedaudz pastrādājot un lasot grāmatu. Pie reizes uzzinu arī šodienas plānu. Brokastis viesnīcā ir labas, kakao var dzert cik grib, un kruasāni ar’ nav uz skaita. Cīsiņi gan ir visai neēdami. Tas gan vairāk tādēļ, ka Skotijā vēl nav atklāts cīsiņu un sardeļu noslēpums – samalt visu tik smalki, ka vairs nevar pateikt no kā izstrādājums gatavots. Viss pārējais gan ir ēdams.

Paēduši un izrakstījušies no viesnīcas, sākam ceļu. Mūsu pirmais objekts dienas plānā ir Lohnesa ezers. Jā, tas pats, kur daži cilvēki senāk esot redzējuši īstu pleizozauru. Pēc šiem laimīgajiem novērotājiem gan nevienam nav vairs nācis šo briesmoni sastapt. Ļaunas mēles gan melš, ka nekāda Lohnesa ezera briesmoņa nemaz nav, ka tas esot no cirka izmucis zilonis, ūdru bars vai pat, ka cilvēki to visu ir izdomājuši.

Lohness bez Nesijas

Kad biju mazs puišelis, Lohnesa briesmonim atradās vieta manā pasaulē. Lasīju dažādas pseidozinātniskas grāmatas par kriptozooloģiju un domāju, nez kāds tas ezers izskatās, kur tāds monstrs dzīvo? Šodien man izdevās apmierināt savu ziņkārību un ezeru ieraudzīt. Nekas īpašs – ezers kā ezers, tikai tāds garāks un šaurs. Ņemot vērā faktu, ka tam gar malā dzīvo cilvēki un ūdens klajumu cilvēki pārlūko visai bieži, nākas secināt, ka pleizozaurs ir izdomājums. Tomēr vietējie savas leģendas tik viegli nepamet, un te ir iespēja apmeklēt Nesijlendu!

Gar ezera krastu dodamies uz savu otro dienas apskates objektu Urqhart Castle. Tā kā esam čakli bērni, tad pie pils ierodamies pusotru stundu pirms atvēršanas. Par mums čaklāki ir tikai pāris ķīnieši. Pils aprakstos piesaukta kā romantiskas drupas ezera krastā. Vēsture viņai sena un bagāta jau no divpadsmitā gadsimta. Tās gan iemītnieki piedalījušies Skotu neatkarības karos četrpadsmitajā karā, gan cietuši no nelietīgajiem Makdonaldu (klana nosaukums tāds) uzbrukumiem. Beidzās tas viss ar to, ka septiņpadsmitajā gadsimtā Jakobīti uzspēra pili gaisā.  Mēs gan pilī iekšā netikām, jo nevēlējamies gaidīt līdz tās atvēršanai. Nedaudz paslapstījušies gar žogu, pa spraugu palūrējām uz zemāk esošo pili un braucām tālāk. Pa gabalu jau drupas izskatījās smuki.

Tālāk dodamies Applecross virzienā, tur mums ir ieplānots pārgājiens ap lokālo sakaru torni. Pa ceļam gan piestājam pie kādas hidroelektrostacijas. Ir ideja pastaigāt pa šīs būves dambi, bet diemžēl, dambis šādām izklaidēm nav paredzēts un visur priekšā slēgti vārtiņi. Nedaudz pafočējam, tā jau pirmajās ceļojuma dienās ir, gribas nobildēt katru ceļmalas akmeni, tas ar laiku pāriet.

Glen Shiel apkārtnes tilts

Pēc mazo HES apmeklēšanas braucam pa gleznainu kalnu ceļu, ar laiku sapratīsim, ka te praktiski visus ceļus var saukt par tādiem. Un ieraugām smuku akmens tiltiņu. Tā kā ceļojums ir tikai sācies un fāze nopētīt katru koku vēl nav beigusies, piestājam pie tiltiņa. Vieta saucas Glen Shiel, arī te kādreiz ir notikusi Jakobīņu kauja pret britu karaspēku. Uz vietas gan par šo notikumu nekāda papildus informācija nav atrodama. Cik noprotu te savulaik pāris tūkstoši vīri izcīnījuši kauju, un, ja labi pameklējot, vēl var atrast nocietinājumus no tiem laikiem.

Eilean Donan Castle

Tā kā pirmās pils apmeklējums izgāzās, nolēmām to kompensēt ar Eilean Donan Castle apmeklējumu. Pils savulaik atradusies stratēģiski svarīgā punktā, no tās varēja kontrolēt veselu trīs Lochu tirdzniecības ceļus. Vieta bijusi apdzīvota jau no senseniem laikiem, ar laiku apmetne pārvērtās mūra nocietinājumā, un beigu beigās jakobīņi ņēma un uzspēra visu gaisā. Izskatās, ka viņiem bija vairāk pulvera nekā prāta. Tad pērnā gadsimta sākumā vietējie novadpētnieki nolēma pili atjaunot. Jāsaka tas viņiem izdevies visai labi, lai gan kura pils uz saliņas, kas savienota ar sauszemi tikai ar tiltu, varētu izskatīties slikti. Bonusā skatam pieejams arī normāls pārkings un vietējais ielu muzikants ar dūdām. Sākumā dūdu skaņas izklausās tīri tā neko, bet, kad esi klaiņojis pa apvidu stundu visu laiku klausoties dūdas, tas sāk pamatīgi piegriezties.

Pats pils muzejs ir iztērētās ieejas biļetes vērts. Pilī var piemērīt gan īstu divroku zobenu, nopētīt veclaiku tabakas dozes, izokšķerēt virtuvi un kambarus. Kā jau tā laika plānojumā pierasts, visas istabas ir caurstaigājamas, nezinu vai arī oriģinālā viņiem bija miniatūras trepītes uz katru lodziņu. Uz dīvāniem sēdēt gan neļauj, tie esot dikti veci un nolietoti. Vienīgā lieta, kas man nekļuva skaidra, kā viņi tās ēdiena mulāžas virtuvē izveidojuši. Mana teorija ir, ka tas ir reāls ēdiens ieparafinēts vai kā citādi nofiksēts. Vispār izskatījās diezgan šķebinoši. Pārdesmit gadus vecs vārīts kartupelis izskatās diezgan aizdomīgi arī ievaskots. Uz beigām pilī jau ir saradies diezgan iespaidīgs tūristu skaits, un saprotam, ka ir laiks tīt makšķeri. Iemetam aci suvenīru bodē, izpētām piedāvājumā esošos skotu dūdu ierakstus, pārdomāju, vai man nenopirkt ceļa spieķīti un dodamies prom.

Pa ceļam uz pirmo pārgājienu

Nākamā atrakacija mums ir ieplānota pastaiga dažu kilometru garumā Applecross pussalā. Cairns kalns gan nav diez ko augsts, bišķi nīgrāks par Gaiziņu, toties no īsta akmens. Lai nokļūtu līdz starta punktam, nākas nedaudz pabraukt pa serpentīniņiem, taču nekas nopietns. Laiks gan nav saulains, un viss ir tīts tādā vieglā migliņā. Noparkojamies un sākam braši soļot uz pirmo takas punktu – sakaru torni. No sākuma paņemu nedaudz pa ātru tempu un nedaudz aizelšos. Kamēr atvelku elpu, ieraugu vietējo putneli, kas no cilvēkiem nemaz nebaidās. Man tādi putneļi nepatīk, un nedaudz šo patrenkāju. Kā jau domāju, putnelis lidot arī māk, un lidojot viņš izdod mopēdam līdzīgu skaņu. Super! Klintis te ir ļoti interesantas, tomēr neizplūdīšu par tēmu – Skotijas kalnienes ģeoloģiskā izcelšanās un veidošanās process. Kalni ir veci un pamatīgi sadēdējuši, akmeņi jau ir sākuši jukt ārā pa plāksnēm. Vietām redzami mazi dīķīši, tajos šad tad iemetu pa kādam akmenim. Tā kā ūdens ir caurspīdīgs, tad varu redzēt, ka es neesmu vienīgais ar tādām tieksmēm, tas uzmundrina. Ienāk galvā arī ideja no akmeņiem salikt lielu uzrakstu Gambija, taču nolemju, ka tas jau nu būtu pārāk tūristiski. Lai visiem ieriebtu, kaut kur tālumā sāk kūkot dzeguze, mani tas nesatrauc, jo naudas maks ir manā kabatā.

Pirmais pārgājiens

Pašu taku iesaku iziet  – grūtības pakāpe faktiski nekāda, ja vien var uzrausties kalnā. Jā, vietām ir bišķi jāuzmanās un ar rokām jāpieturas pie klints, lai norāptos pāris metrus zemāk. Ja nenoveicas var nokrist kādus pārdesmit metrus zemāk, bet tur nu būtu jābūt pālī, lai tā nenoveiktos. Pa ceļam uzrīkojam ari nelielu pikniku – iedzeram tēju no termosa uzēdam siera pīrāgus un līdzpaņemto maizi.  Pie pēdējā kāpiena augšup Maija ar Aiju nospriež, ka viņām pietiek un līdz pašam Cairns viņi nemaz neies. Mēs ar Kristapu gan nolemjam iet, līdz galam cik tad tur palicies – puskilometrs. Aizejam, ievērtējam skatu uz Applecross, Isle of Skye un Ploktonas apkārtni, redzēt var diezgan tālu, un tie Skotijas ezeri no augšas nepavisam neizskatās slikti. Nedaudz atvilkuši elpu un pamatīgi visu nofotografējuši, dodamies atpakaļ. Es tā vietā, lai līstu atpakaļ kalnā, atrodu šortkatu, Kristaps varonīgi forsē kalna virsotni, jo mana taka viņam liekoties aizdomīga. Lēnā garā kuļamies atpakaļ. Tagad jau iešana ir vieglāka, jo lielāka daļa ir pa kalnu uz leju. Iztramdu vēl pāris mopēdputnus, un saprotu, ka pastaigas pa šo reģionu man ļoti patiks. Kur tu vēl vari iekulties purvā, esot kalna galā?

Skats uaz Applecross

Pēc nopietnās pastaigas nolemjam iekost. Pēc plāna ēšana mums ir paredzēta Applecross inn restorānā. Te viss tiek pagatavots no vietējām zivīm, vismaz viņi paši to tā apgalvo. Redzams, ka vieta ir populāra, jo āra galdiņi ir pilni ar ēdājiem. Nākas doties iekšā. Pasūtīšana pavisam vienkārša, pieej pie bāra un pasaki ko vēlies, paņem savas valsts karodziņu, sēdies pie galda un gaidi. Es izvēlos tradicionālos fish and chips, jeb latviski zivi ar kartupeļu frī, citi ņem skallopus vai vistu. Ēdiens ir garšīgs, ja sanāk aizkulties uz turieni, iesaku aiziet paēst.

Tā kā diena jau sāk vilkties uz vakara pusi, nolemjam doties uz Ploktonas pusi. Tur netālu, nelielā miestā Drumbuie, atrodas mūsu naktsmājas. Arī šis pārbrauciens ir ļoti smuks, mēs arī nebraucam pa taisnāko ceļu, bet izmetam līkumu pa pussalu. No dzīvniekiem, ja vien tas nav briežu dārzs, mēs redzam tikai aitas. Tās te ir pieejamas lielā skaitā. No mašīnām viņas vispār nebaidās un mierīgi guļ ceļmalā ar visiem jēriem, nekreņķējoties par savu mirstību. Visādi citādi smuks ceļš gar jūras malu, tālumā redzamas arī salas.

Ierodamies savās naktsmājās, šoreiz mums ir B&B. Tomēr pareizās iestādes atrašana sagādāja zināmas problēmas. Lai noskaidrotu, kur mums īsti jādodas, Maija veic kāda ciemata iedzīvotāju īsu aptauju. Izrādās, ka ciems ir pareizais, atzīšos, es domāju, ka tā vis nav, tikai jāpabrauc vēl pārdesmit metru uz priekšu. Beidzot tiekam iekšā Skotu arhitektūras šedevrā. Mums ar Maiju tiek jumta istabiņa, Aija un Kristaps tiek izmitināti pirmajā stāvā. Interneta te nav, bet ir tējas vārīšanas komplekts. Domājam par vakariņām un nolemjam tās sarīkot kā pikniku jūras krastā.

Drumbuie dzelzceļš

Lai tiktu līdz krastam, ir jāiet pa pamatīgi nomēslotu lauku ceļu, tad pa taciņu un klāt esam. Atrodam piemērotu akmeni un sākam ēst. Izrādās, ka ne mēs vienīgie te esam ēdāji! Uzrodas arī moškas, kas ir dikti uzmācīgas. Izvairīties no viņām ir viegli, jāstāv tur, kur pūš vējš. Kad esam paēduši, pārējie nolemj, ka jādodas vēl vienā mazā pārgājienā gar jūras krastu, redz, kur esot taka. Mani šī ideja diez ko neiepriecina, jo jūtos visai draņķīgi, bet nekas, velkos nopakaļ un šņaucu puņķus. Krasta taciņa tiešām ir jauka, var skatīties, kā lēnām sākas paisums un mazās saliņas lēnām pazūd zem ūdens. Pati taka gan ir kūdraina, un vietām iekuļamies pamatīgos dubļos. Viss ir veiksmīgi līdz atduramies pie aizslēgtiem vārtiņiem, netālu no Portneora, Maija atzīst, ka viņai vairs nav ne jausmas, kur tālāk jāiet, griežamies atpakaļ.

Drumbuie krastmala

Vakarā izvāru tēju, iedzeru zāles, noskatos britu talantu šovu, izlasu grāmatu un liekos gulēt.

Skotijas apceļošana I

28. maijs

Šodien ir pienākusi tā lielā diena, kad mēs beidzot dodamies uz Skotiju. Līdz šim man par šo britu salas nostūri bija visai ierobežotas zināšanas. Vispārējos vilcienos zinu viņu vēsturi, kā arī to, ka seriāla “Kalnietis” galvenais varonis Dunkans Makleods nāk no tā apgabala. Kā jau ierasts, ceļojuma plānošanu uzticēju cilvēkam, kas šo lietu pieprot vislabāk, tas ir, savai sievai. Man tā šķiet vislabākā stratēģija, jo tādā veidā man nav nekādu iepriekš pētītu bilžu, un visi iespaidi ir pirmie. Sākotnējais plāns mums bija nobāzēties Invernesā un tad apbraukāt tuvāko apkārtni ar vilcienu. Taču pieaugot ceļotāju skaitam plāni mainījās, un auto īre mums ļāva mums īsā laika sprīdī aptvert lielākas teritorijas.

Lidmašīna

Lidošana tagad ir izcila. AirBaltic aizvizina savus pasažierus līdz Aberdīnai un nav jātērē lieks, laiks lai aizspertos līdz Skotijai no Londonas, ja negrib lidot ar Ryanair. Lidošana gan notiek ar turbopropu, un tas noteikti nav mans mīļākais lidmašīnas tips. Nepatīk man propelleru dūkšana. Bonusā esmu saķēris baisās iesnas, un tas lidošanas procesu padara pavisam aizraujošu. Visu laiku pievēršu uzmanību savu deguna dobumu spiediena izlīdzināšanai ar lidmašīnas salona spiedienu. Ja neizdodas, sāk sāpēt bungādiņas un aizkrīt ausis. Paralēli lasu grāmatu (ko gan citu lai es darītu). Beigu beigās Aberdīnas lidostā ierodos ar aizkritušām ausīm un vienu izlasītu grāmatu.

Pašā lidostā nekādu ekstru nav. No lidmašīnas izkāpjam pa trapu, un lidostā mūs nemaz neviens iekšā nelaiž. Acīmredzot viņiem ieceļotāju pieņemšanas jaudas nav pietiekamas, lai pieņemtu uzreiz veselu divu lidmašīnu pasažierus. Tā nu aizdurvē pamazām gaidām līdz pienāks mūsu rinda. Pasu kontrole ar neko aizraujošu neizceļas, jau kuro reizi nodomāju, kā viņi pēc tās pases bildes mani vispār spēj atpazīt un nolemt, ka es patiešām esmu tā persona, kas pasē norādīta. Tikuši brīvībā dodamies uz mašīnu nomas kantori.

Mēs esam izvēlējušies Enterprise kompāniju, šie mums iešķieba Toyota Yaris ar 1’000 jūdžu nobraukumu. Ar mašīnu nomu ir gadījies visādi. Francijā esmu pat dabūjis mašīnu uz mācību tiesībām. Citur iznomātāji uzstāj, ka cilvēkam, kurš ir braucējs ir jāizmanto sava kredītkarte iznomājot mašīnu. Šeit viss ir vienkārši, viņiem ir vienalga, kurš ir braucējs un kurš maksātājs. Nauda ir – maksā un brauc. Arī pati procedūra aizņem neraksturīgi īsu laiku, neviens neprasīja atstāt ķīlā pirmdzimtos vai asins paraugu.

Aberdīnā mēs esam nolēmuši neapskatīt neko, kraujam mantas mašīnā un braucam uz Invernesu. Tā kā Skotijā ir tikai daži ceļi, mēs esam tik pārgalvīgi, ka esam mājās atstājuši Ivaru. Iztiekam ar senlaiku metodēm – Skotijas karti. Pilsētās ar tādu braukt ir tas pats, kā vadoties pēc Pamira paciņas lidot uz Maskavu, bet ja lasa ceļa rādītājus, tad skaidrībā tikt var.

Kristaps no sākuma nedaudz uztraucas, vai automātiski nesajauks ceļa puses un nesavārīs kādas ziepes. Bet nekā – maksimums, ko norāvāmies no citiem autobraucējiem, bija pīpināšana par nelielu iebremzēšanu turpat netālu no lidostas.

Pa ceļam

Pats pārbrauciens no Aberdīnas uz Invernesu ne ar ko īpašu neizcēlās. Vienā vietā gan bija cūku ferma, un tās apkārtne pāris kilometrus nodrošināja smaržas receptoriem vērā ņemamu slodzi. Apvidus vēl diez ko kalnains nav un vienīgā izklaide ir aitu, arhitektūras un akmens žogu vērošana.

Ar aitām viss ir skaidrs, ganās savā nodabā un apgādā savus saimniekus ar vilnu un haggis sastāvdaļām.

Arhitektūra ir apbrīnojami pelēcīga un vienveidīga. Ēkas lielākoties ir vienstāvu, pelēcīgā krāsā un divām jumta izbūvēm ar logiem. Tādas viņas tur ir – copy paste gar ielas malu. Ja īpaši paveicas var ieraudzīt namu ar trīs stāviem, kas arī ir tikai divstāvnieku palielināta kopija.

Ar žogiem lieta ir daudz nopietnāka. Standartā tie ir no akmens un dažādā sabrukšanas pakāpē. Cik var noprast līdz ar dzeloņdrāšu izgudrošanu šādi žogi ir kļuvuši nevajadzīgi.

Žogu izcelšanās iemesls kļūs skaidrs ikkatram, kas nedaudz paskatīsies uz lauka pusi. Pie mums akmeņu lasīšana no lauka ir normāls ik pavasara darbs. Akmeņi aug ne sliktāk par kartupeļiem, un ja tos laikā nenolasa, tad uz tiem var salauzt jebkādu lauksaimniecības tehniku. Skotijā šī liksta ir pacelta pāris līmeņus augstāk. Uz laukiem te ir tikai akmeņi, vismaz pašos ziemeļos. Te runa vairs nav par kartupeļu stādīšanu, te kaklu var nolauzt aita vai kāju zirgs. Cik esmu lasījis, ka savulaik pirms elektrības izgudrošanas pat kārtīgs lauksaimnieks nākot no mājas ir spējis nolauzt kaklu, paklūpot pret kādu akmeni. Lai uz lauka vispār augtu zāle, tad akmeņus nācās novākt. Tā kā stiept lielu gabalu prom no lauka nebija jēgas (jo cik tad bieži krausi no akmeņiem mājas un šķūņus?), tad tos izmantoja racionāli žoga veidā. Nenoslinkoju un sīkāk papētīju pāris žogus. Šķērsgriezumā tie ir veidoti kā trapeces, kur lielie akmeņi apakšā un mazākie augšā. Lai visa būve izskatītos šikāka, augšējā rinda salikta no plānākiem akmentiņiem, kas sastutēti vertikāli. Vecākiem žogiem viss ir izveidots bez nekādām saistvielām, jaunākajiem (lielākoties pilsētā) cilvēki nav kautrējušies virsējo slāni nocementēt.

Es gan vairāk sliecos domāt, ka visa tā žogu būvēšana no akmeņiem ir notikusi pirms-Lego laikmetā, kad cilvēkiem vienkārši nebija citu klucīšu, ar kuriem spēlēties.

Pa ceļam uz Invernesu piestājam tikai vienu reizi benzīntankā, lai iepirktu pārtiku vakariņām. Pēc pāris stundas ilgas braukšanas esam sasnieguši savu hoteli, kas nes nosaukumu “Holiday Inn”. Viesnīcai nav ne vainas, blusu un blakšu nav, ir pat televizors un wifi pa brīvu. Recepcijā mūs uzreiz pabrīdina, ka, ja no rīta vēlamies paēst bez grūstīšanās, tad vēlams ierasties pirms pusastoņiem, jo esot atbraucis pensionāru desants, kas nākšot brokastīs.

Apsildījuši degunus, aizbraucam uz tuvāko iepirkšanās centru Tesco un iepērkam provīziju visam ceļojumam. Apskatāmies lietas, kuras nopirksim atpakaļceļā, un liekamies gulēt.

Plutonija by Vladimirs Obručevs

6db8a0b4-8ecd-48ee-a2b5-67034ebef695

Šo grāmatu bērnībā dikti gribēju izlasīt. Bet no gribēšanas līdz lasīšanai pagāja ilgs laiks. Galvenais iemesls bija, ka viņa ciema bibliotēkā vienmēr bija izņemta. Kad beidzot šo grāmatu dabūju, tas bija kaut kad ziemā, tad tajā dienā mājās pazuda elektrība. Nedaudz palasīju sveču gaismā, un visai pikts gāju gulēt. Tajā laikā man bija dinozauru periods, un šī grāmata šķita daudzsološa.

Kā grāmatas autors raksta priekšvārdā, šī grāmata sarakstīta, lai pierādītu, ka fantastiku var sarakstīt balstoties uz zinātni nevis uz tīriem izdomājumiem, kā to izdarījis Žils Verns savā “Ceļojums uz Zemes centru”. Tad nu viņš apsolās pacensties un piedāvāt ne tikai piedzīvojumu, bet arī izzinošu materiālu.

Tātad pērnā gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara krievu zinātnieki rīko ekspedīciju uz Arktiku. Plāns ir aizkuģot pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem, un gadījumā, ja izdotos atrast kādu zemi, tad papētīt tās floru un faunu. Visi dalībnieki ir nopietni zinātnieki, ir pieredze polārpētniecībā, kuģis labi aprīkots un bads nevienam jācieš nebūs (nav jau nekādi briti). Ceļojums sākas veiksmīgi, jauna zeme tiek atrasta un ekspedīcijas sadalās divas grupās, viena paliks uz kuģa, bet otra dosies izpētīt jaunatklāto salu. Skaidra lieta, ka sala patiesībā kalpo par ieeju Plutonijā.

Tiem, kas kaut ko atminas no zinātnes vēstures, būs skaidrs, ka grāmata ir par dobo Zemi. Tas ir, polos atrodas caurums, kas ļauj iekļūt Zemes iekšienē, un iekšpuse arī ir tīri labi apdzīvojama. Šāda teorija kādu laiku šķita tīri pievilcīga, un kamēr nebija veikti satelītuzņēmumi, tikmēr tā bija dzīvotspējīga.

Bērnībā man šī grāmata ļoti patika, tagad lasot gan mana sajūsma vairs nav tik liela. Šis ceļojums ir tāds kā safari. Galvenie varoņi iesākumā šauj un tikai tad uzdod jautājumus (nu mamuti un dinozauri jau nav diez ko runīgi). Ja šauj, tad vēlams ar sprāgstošajām lodēm. Nošautu dzīvnieku ir vieglāk nofotografēt, var arī ar šāvieniem pabaidīt zvēreļus, jo skrienoši tie izskatās interesantāk. Nošauto pēc tam var izcept šašlikos un piedzert klāt ūdeni no skārda kannām. Tā sakot, ekskursija ar izēšanos.

Rakstnieks jau lasītāju nemāna, izzinoša grāmata tiešām ir, var uzzināt daudzu aizlaiku dzīvnieku nosaukumus un iespējamo izskatu aprakstus. Labi, ka nav pieminēts galvenais mūdienu dinozaurs Tiranozaurs, toties ir akmeņogļu perioda milzu skudras. Tās arī ir ceļinieku galvenās ienaidnieces un vienīgais vērā ņemamais pretspēks. Paši varoņi ir tādi plakani un tiek izmantoti kā zinātnisku faktu paušanas mediji, diskutējot par perodaktiliem vai ihtiozauriem. Lielākoties viņi ir pārņemti ar ēdienu un telts meklēšanu. Problēmas tiek risinātas tām rodoties, ceļojuma galvenais plāns ir braukt pa upi līdz tā izbeigsies.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir jau interesanti palasīties par tā laika zinātnes uzskatiem (autors gan pats šī uzskata piekritējs nebija). Teiksim par to, kā varētu zemes iekšienē degt spīdeklis. Tad jau vēl kodolsintēzes procesi nebija izpētīti. Tādēļ ideja par aizlaikos zemes garozu pārsitušu meteorītu, kas kļuvis par zemes centra spīdekli, bija interesanta. Ja gribas atgriezties bērnu dienās, tad grāmatu ir vērts izlasīt, jebšu ja interesē agrīnā zinātniskā fantastika. Citādi nekāds šedevrs vis nav.

ZIEDU LIETŪ. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē by Kevins Greindžs

ZIEDU LIETŪ. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē

Šo grāmatu ieraudzīju grāmatu veikala skatlogā. Domāju: Butāna, karogs ar pūķi, galvaspilsēta Timpu un kādi pusmiljons iedzīvotāju. Neko vairāk par šo valsti nezināju. Tas mani samotivēja uzzināt par šo valstiņu kaut ko vairāk. Jā, varētu jau izlasīt Vikipēdijas ierakstu un uzzināt lielākās pilsētas, nedaudz vēstures. Bet nospriedu, ka labāk būs Butānu iepazīt caur kāda ceļinieka acīm.

Grāmatas autoram, cik var noprast, ir piegriezusies dzīve ASV un, lai izrautos no rutīnas, viņš izvēlas iziet Sniega cilvēka taku Butānā. Prieks nav nekāds lētais, jo Butānā esot tūristu nodoklis. Ja gribi uzturēties tur kā tūrists, tad par katru pavadīto dienu jāmaksā divsimts ASV dolāri. Papildus tu nekur nevari ceļot bez pavadoņa. Acīmredzot tā valdība cenšas paglabāt savu dabu neskartu un nedaudz arī iedzīvoties uz tūrisma rēķinu. Sniega cilvēka taka skaitoties viens no grūtākajiem pārgājieniem pasaulē, lielākā tās daļa atrodas pāris kilometru augstumā, un ir vēlams neslimot ar augstuma slimību.

Neteikšu, ka autoram ceļošana būtu sagādājusi kādas grūtības, ja vien neskaita gulēšanu teltī. Visu iedzīvi viņiem ved pavadoņi uz jaku un zirgu mugurām, pārtika iekļauta cenā. Tāds kā staigājošs hotelis. Pats vari stiept līdzi mugursomu ar dienā nepieciešamākajām lietām un baudīt apkārtni. Galvenais ir nenoklīst no īstās takas un laikā ierasties nometnes vietā. Tā nu lasītājs var klundurēt līdzi autoram, lasīt viņa dabas skatu aprakstus, sarunas ar satiktajiem cilvēkiem un pārdomas par lamām budistiem un ziedu lietu. Liela daļa grāmatas aizpilda sarunas ar ceļabiedriem un to piedzīvoto.

Kopējais iespaids: nomazgāties uz šīs takas ir visai nereāli, gulēšana lielākoties uz akmeņiem, kas regulāri spiež mugurā un sānos. Vakarā nometnē esi atvilcies pārguris, visu laiku jābaidās nesalauzt kāju, jo tad uz jaka muguras tevi transportēs uz tuvāko apdzīvoto vietu. Lielākais bieds te ir jaka mugura, nevis lauztā kāja. Bet visādi citādi kalni smuki, ja nav miglas un lietus.

Visvairāk mani fascinēja autora pārliecība, ka Šambala noteikti atrodas Thanaza ielejā. Iespējams, ka tur vēl karājoties tā virve, kas reiz savienoja Zemi ar debesīm. Nē, es jau saprotu, ka dodoties divdesmit piecu dienu pārgājienā kaut kādu mērķi vajag, Citādi jau pusceļā būs apnicies. Arī visa tā Ziedu lietus iepīšana padarīja stāstu nedaudz vairāk kā dīvainu. Tā vien šķita, ka autoram bija vēlme uzrakstīt nevis vienkāršu ceļojuma aprakstu, bet pārgājienu ar kādas dziļākas jēga meklējumiem.

Lai vai kā, lasāmais ir diezgan interesants un grūti malā noliekams. Pat sāku domāt vai man ar nenoziedot 8370 USD, lai aizkultos uz Butānu pastaigāties. Bet nu loģiski domājot, kur tu ņemsi mēnesi brīva laika un garākais pārgājiens manā mūžā ar nav bijis vairāk kā piecas stundas. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, interesanti par valsti par kuras esamību mēs zinām visai maz.

Slovēnija II

4. Jūnijs

Lai gan vakar esam gājuši gulēt visai vēlu, no rīta visi ir augšā jau ap uz septiņiem. Matīss tūlīt pieprasa hokeju un dodas ar vecvecākiem uz minigolfa laukumu. Es vēl pasnaužu, man nekur nav jāskrien, brokastis jau tikai ap astoņiem. Brokastis te tādas pavisam vienkāršas – ēdamo jau atrast var, bet nekas īpaši pieminēšanas vērts nav.

minigolf

Pēc brokastīm atdodam apartamentu atslēgas, saņemam dāvanā divas vīnogu ievārījuma burciņas un dodamies uz pašu Mariboru. Nospriežam apmeklēt pašu Mariboras vecpilsētu un tikai tad doties tālāk. Mariboras ainavā reāli dominē kāda baznīca, kas uzcelta kādā tuvējā pakalnā. To nu tad var redzēt praktiski no jebkuras vietas. Bet tā kā viņa ir nedaudz nost no pilsētas, to nolemjam neapmeklēt.

Maribor

Mariborā atrodam stāvvietu kāda hoteļa apakšzemes garāžā un dodamies uz centru. Lieki piebilst, ka mums nevienam nav ne jausmas, kur te tas centrs atrodas. Nospriežam iet gar upes krastu līdz tiltam, un tur jau ar centrs būs. Sākam iet, bet pēc kādiem simts metriem uzduramies ceļa darbiem, viss tik cītīgi nožogots, ka nav reāli tikt garām, jāiet atpakaļ.

Maribor 2

Pati vecpilsēta neslikta, centrālais laukums ar baznīcu un municipālajām ēkām. Viss smuki ar dakstiņu jumtiem, tūristi bariem nevazājas, lielākoties vietējie. Kaut kādi skolēni dodas ekskursijās, citi vienkārši sēž uz soliņa un skatās baložus. Mēs ar mazliet pablandāmies apskatāmies smukākās mājas, ievērtējam pa kādai skulptūrai un pēc stundas nolemjam doties tālāk.

Mūsu nākamais mērķis ir iepirkties pie Ļubļanas. Braucam, skaitām tuneļus un laiku pa laikam mēģinām nomierināt Matīsu stāstot, ka atlicis tikai nedaudz. Pa ceļam gan piestājām uzpildīt pārtikas rezerves. Zigfrīds nopirka saldējumus, tas viss rezultējās pamatīgā mašīnas un drēbju noķēpāšanā ar šokolādi.

Iepirkties mēs nolemjam kādā no tirdzniecības centriem, kur visas bodes veido kā mazu pilsētiņu. Veikali it kā ir daudz, bet nekā jēdzīga tur tomēr nebija. Sastopos ar Slovēnijai raksturīgu paražu, visas publiskās tualetes ir aizslēgtas, atslēgas jāpalūdz kādam tuvējam darbiniekam, administratoram, vai vienkārši jāaptaujā visi cilvēki pēc kārtas.

Bled in rain

Nākamais mūsu galamērķis it Vintgar aiza. Vispār mēs šajā ceļojumā spiedīsim uz aizām. Lai tur nonāktu, mēs iesākumā aizbraucam uz Bledu. Neslēpšu, pirms šī brauciena man nebija nekādas nojausmas, kas tai Slovēnijā atrodams, bet bildi ar ezeru un klinti uz kuras uzbūvēta pils, gan biju redzējis. Sākumā izbraucām vienkārši pilsētai cauri, bet tā kā skati bija smuki, nolēmām piestāt. Tad kādas desmit minūtes meklējam vietu kur noparkoties, pat vietējiem policistiem pajautājām padomu. Kad bijām noparkojušies, Matīss izteica vēlmi mazliet iekost, vēlams, kartupeļu frī. Tā ka gājām vien iekšā pirmajā ēstūzī un pamatīgi iestiprinājāmies.

Bled castle

Tad izmetām mazu līkumiņu gar ezera krasta promenādi. Diemžēl bija jau sācies lietus, un šo ideju nācās atlikt. Devāmies tālāk uz aizu.

wingar 6

Arī pie aizas joprojām lija lietus. Man pat bija ideja nekur neiet un pasēdēt mašīnā, bet tā kā man tika izsniegts plēves lietusmētelis, tad nebija nekāda iemesla palikt. Nācās vien iet. Ieeja aizā ir par samaksu, bet vajag jau ar, visa taciņa pēc būtības ir tiltiņš, kas turas uz klints sienās iedzītiem stiprinājumiem. Viss cits – aiza kā aiza, apakšā dzidra upīte, kurā var redzēt foreles, pats klundurē pa apglumējušiem dēļiem un priecājies par margām. Es vēl tālredzīgi klundurēju čībās, jo nebiju iedomājies uzvilkt kājās neko jēdzīgāku. Cītīgi fotografēju un ceru, ka lietus beigsies.

wingar 5

Pārgājiens ir ap diviem kilometriem. Ticis līdz galam, izmantoju vietējās labierīcības, uz kurām iekārtots atsevišķs tiltiņš. Pārējie nolemj doties atpakaļ. Es gan nolemju paieties vēl uz priekšu, jo nespēju noticēt, ka no tiltiņa daļēji redzamais ūdenskritums ir redzams tikai no augšas. Man izrādās taisnība, un paejot vēl kādus pārsimts metrus, var nonākt uz skatu laukumiņa, no kura var redzēt ūdenskritumu no apakšas. Nofotografēju, lai ir ar ko palielīties citiem, un ar dodos atpakaļ.

wingar 3

Matīss atpakaļceļā ir galīgi sapīcis. Visu laiku skandina, ka palikšot tepat un nekur neiešot. Tā ir viņa izbesīšanās pēdējā pakāpe. Tad nu panesu viņu kādu gabaliņu, tad Zigfrīds. Beigās pretī sāk nākt itāļu motociklisti, Matīsam tiek samācīts kā jāsaka Bon džorno un šim niķis pāriet.

Wingar 1

Šo un vēl divas naktis mēs nakšņosim vietā, kas saucas Ribčev Laz. Šī pilsētiņa atrodas netālu no Bohiņas ezera. Pa ceļam piestājam supermārketā, sapērkam pārtiku vairākām dienām. Tā kā ēst taisu es, visiem būs jāēd mans mīļākais ēdiens – cepti kartupeļi ar olu.

Lietus ir sācis līt pa īstam, neko tālāk par pārsimts metriem neredzam, man pirmais iespaids par naktsmītnes vietu nekāds, māja un riņķī migla, aiz kuras iespējams slēpjas kalni. Nekas, te vismaz ir televizors un internets. Paēdam vakariņas, paskatāmies teļuku un liekamies gulēt. Matīss vēl uz iPad vēl parāda pāris savas mīļākās multenes jūtūbē un ar nolūzt.

Slovēnija I

3. jūnijs

Šogad mums ir plāns aizbraukt uz Slovēniju un apskatīties, kas tur atrodams. Man, pavisam godīgi, nav ne mazākās nojausmas, kas tur īsti atrodas, un vai maz tur ir vērts kulties prom. Maija gan apgalvoja, ka tur ir vērts aizbraukt, jo tur esot daudz smukas vietas, kalni, aizas, alas un ezeri. Tā nu ziemas laikā ceļojums tika izplānots, un varējām doties.

Pirmās dienas plāni ir visai pieticīgi – aizdoties uz Budapeštu un tad ar mašīnu aizbraukt jau uz Slovēnijas pilsētu Mariboru, kur mums ieplānotas pirmās naktsmājas. No rīta sakravājam mantas un dodamies uz lidostu. Mašīnu atstājam vienā no lidostas stāvvietām un sākam iečekošanās procedūru. Mums gan ir tikai jānodod bagāža, bet rindā pastāvēt nākas. Matīss ir jau nedaudz piebesījies, nolemjam vēl ceļakājai aiziet uz Lidiņu paēst. Matīsam ēšana nekad nav patikusi, viņš ciest nevar, ja citi ēd, un dara visu, lai šo procesu pārtrauktu. Tā nu kamēr citi ēd mēs ar Matīsu klaiņojam pa lidostu, paskatāmies lidmašīnas, bet ar laiku tas piegriežas, un nolemjam iet paēst arī paši.

Drošības kontroli izejam bez problēmām, iepērkam Matīsam siltu pienu katram gadījumam un dodamies uz lidmašīnu, kas mūs vedīs uz Budapeštu. Matīsam Budapešta jau sen ir bijusi apsēstība. Pēdējā laikā viņš par to vien runāja, kā brauks uz Budapeštu. Šodien viņam būs reāla iespēja to piepildīt. Lidošana notiks ar Bomabrdier lidmašīnu, Maija nez kādēļ par to ir sajūsmā. Es neesmu – man turbopropelleri nekad nav patikuši to skaļuma dēļ. Matīsam tiek vieta pie loga, tad nu viņš var novērot visu pacelšanās procedūru un pat riteņu ievilkšanu. Tad vēl pa ceļam iekuļamies turbulences zonā, lidmašīna laiku pa laikam nosimulē brīvo kritienu. Dažos pasažieros tas izraisa paniku, Matīs smejas un rāda lidmašīnai „nu, nu, nu”, lai nekutina viņam vēderu.

budapeštas lidosta

Budapeštā bagāžu sagaidām necerēti ātri. Kamēr aizvelkamies līdz bagāžas saņemšanas lentai, tur vairs palikusi tikai mūsu soma. Nu ir laiks savākt iznomāto mašīnu. Ar mašīnām bija grūti, tā kā mēs ielidojām Ungārijā, bet grasījāmies doties uz Slovēniju standarta globālie mašīnu nomas punkti neko jēdzīgu nespēja piedāvāt. Līdz ko mašīna atstāj Ungāriju, par katru pavadīto dienu ārzemēs jāpiemaksā neadekvāti augsta cena. Tādēļ esam izšķīrušies par labu kādam vietējam iznomātājam, kurš mašīnu ir gatavs iznomāt par sakarīgu cenu.

opelis

Aizgājām līdz mašīnai, Matīsam pirmais jautājums bija: “Kur mēs brauksim ar tādu Opeli?”. Jā, mums bija trāpījies padzīvojis Opelis Astra, baltā krāsā un visai palietots. Bet nekas, sēdāmies vien iekšā un sākām braukt.

ungārijas āres

Kā jau vienmēr mūsu ceļus plānoja Ivars, un šajā jomā nekādas problēmas rasties nevarēja. Iesākumā neapstājoties izbraucam cauri pašai Budapeštai. Gan jau, ka te ir vietas, kuras ir vērts apskatīt, bet nu nekas, citreiz. Tad izkuļamies uz autostrādes un sākas mūsu pārbrauciens uz Mariboru. Tas ar visām piestāšanām benzīntankos aizņem mums aptuveni četras stundas. Opelī lāga darīt nav ko, tik karsts, ka pat uz grāmatas lasīšanu nevelk. Ungārijas pusē laiku pa laikam var uzmest acis viņu lielākajam ezeram Balatonam. Te ir vieta pārdomām, vai ungāriem ir sava kara flote vai tomēr nav, jo tas Balatons tomēr ir nejēdzīgi garš. Matīss laiku izmanto lietderīgi un nosnaužas. Slovēnijas Ungārijas robežu, kā jau tas mūsdienu pasaulē pieņemts, nemaz lāga nepamanām. Uz kartes tā izskatās iespaidīgāk, kā plata sarkana līnija, dabā te ir tikai uzraksts.

Maribora

Tikuši līdz savam hotelim, kur mums pienākas apartamenti, mēs atduramies pret reālu problēmu – nevaram atrast recepciju. Viņa ir, bet durvis ciet. Tad nu ejam iekšā pa durvīm, kas vaļā, cauri virtuvei un vēl dažām telpām, un beigās nonākam recepcijā. Tur dabūjam atslēgu no mūsu apartamentiem, kas ir pāris jumtistabiņas. Nedaudz pārkravājam mantas, un Matīss ar vecvecākiem dodas uz bērnu laukumu, kas atrodas hoteļa teritorijā. Tur ir slīdkalniņš, visādi kāpjamie un pats galvenais hokejs, vismaz Matīsa izpratnē. Mēs gan to sauktu par mini golfu. Mini golfs kļuva par galveno vakara spēli. Tā kā bumba ir tikai viena, tad lielākoties spēlē tikai Matīss.

Zigfrīds no viesnīcas personāla noskaidrojis, ka tepat kilometra attālumā esot picērija, nolemjam tur aizdoties pēc vakariņām. Kāpjam Opelī un braucam meklēt. Ieraudzījuši maķīti, nospriežam vairāk neko nemeklēt, paņemam ēdamo turpat un dodamies atpakaļ. Pēc vakariņām arī es beidzot dabūju iespēju paspēlēt mini golfu. Visai neveiksmīgi. Iesitu vienīgo bumbu apstādījumos un kādas desmit minūtes to meklēju bez panākumiem. Beigu beigās dabūjām autsorsēt Maijas mammu, kas bumbu atrada uzreiz, bet, nu labi, viņa tomēr ir dārznieks.

baznīca

Visu laiku pa teritoriju staigāja arī padzīvojusi tantiņa. Matīss nez kādeļ šo visai laipno cilvēku nosauca par Slovēnijas raganu. Pirms gulēšanas palasīju grāmatu un likos uz auss. Viss būtu forši, ja tā jumta istabiņa pa dienu nebūtu tā piekarsusi, ka pat atvērts logs nelīdzēja. Slovēnijai gan ir bonuss, tur nav neviena oda.

Pavasarī pa Šveici I

17. Maijs

Šogad esam nolēmuši izbraukt vienu mazu līkumiņu pa Šveici. Nav jau tā, ka Šveicē nebūtu būts, bet tā kā valsts ir visai paliela, tad visi stūri vēl nav apskatīti. Kā jau ierasts, galvenais transports, kas tiks izmantots ceļā, ir vilciens. Tas sanāk lētāk kā mašīnas noma un redzēt ar var daudz vairāk. Tā kā tagad Swiss saver pass ir divi par vienu cenu, tad viss pasākums sanāks divreiz lētāks. Šveicē gan ir pāris ne tik iepriecinošas lietas – viesnīcas ir salīdzinoši dārgas un diezgan augstais Šveices franka kurss.

Mūsu pirmais uzdevums ir nokļūt no Rīgas līdz Cīrihei. Lidojums paiet diezgan vienmuļi, vienīgais prieks ir par to, ka sēžam pie avārijas izejas, un kājām vietas ir pietiekoši. Es palasu grāmatu, izlasu Air baltic žurnālu. Forša fīča ir tā, ka ēdamo vari iepriekš pasūtīt airbaltika mājas lapā, tur izvēle lielāka un atnes ar uzreiz, kā sākas apkalpošana. Neteikšu jau, ka kaut kas baigi garšīgs un izcils bet ieēst varēja. Interesanta bija arī nolaišanās Cīrihē, neteikšu, ka ekstrēmākā manā mūžā, ne tuvu tam. Tomēr bija interesanti pavērot, kā lidmašīnu sānvējā nēsā, un piezemēšanās ar vairāk atgādināja nokrišanu no krēsla. Patīkams pārsteigums, pasažieri pēc nosēšanās neaplaudē, lai gan piloti mūs atgādājuši uz lidostu veselas divdesmit minūtes ātrāk. Pirmo reizi izdzirdu paziņojumu, kas lūdz ieslēgt mobilos telefonus un par ierašanos informēt sagaidītājus.

Izkāpuši no lidmašīnas un tikuši līdz lidostai, sākam meklēt dzelzceļa staciju. Vispār jau atrast nemaz nav grūti, vadies pēc zīmēm un klāt būsi. Ieejam arī vietējā kioskā un pa nesamērīgi dārgu cenu nopērkam pudeli kolas un ābolu sulu. Stacijā nopērkam Swiss pass uz četrām dienam, kas mums ļaus neierobežoti pārvietoties ar Šveices virszemes transportu par nieka 220 frankiem diviem cilvēkiem.

Andorra

Šodienas plānā mums ir apmeklēt Lihtenšteinu. Tā ir mana ideja, un es to daru tikai ķeksīša pēc. Manā kontā no Eiropas pundurvalstīm ir tikai Andora un Monako. Lai tur nokļūtu, mēs no Cīrihes dodamies uz Sargans pilsētiņu, tur meklējam 12. autobusu, kas mūs nepilnas pusstundas laikā līdz tai Lihtenšteinai aizvedīs. Izskatā, ka bez Vaducas te ir vēl pāris ciemi, kuriem visiem autobuss mūs izved cauri. Iespējams, ka šī arī ir vienīgā valsts, kurā esmu apmeklējis visus ciematus. Vaducā izkāpjam pie pasta un domājam, ko nu darīt. Nolemjam doties uz centru un tur kādā suvenīru bodē atrast magnētiņu ar Lihtenšteinas simboliku, tas jāaizved mātei, jo viņa tādus krāj.

Lihtenšteina

Bodīti atrodam visai naski, galvenais bizness te gan ir pastmarku tirgošana, un pāris cilvēki tās arī pērk. Pati Vaduca ir tipisks tūrismam veltīts miests ar pāris ēstuvēm un smuku rātslaukumu. Uz pilsētiņu no kalna kores nolūkojas pils, kurā noteikti dzīvo Lihtenšteinas patiesais īpašnieks. Rātslaukums ir izlikts ar dzelteniem ķieģeļiem kā ar bruģakmeņiem. Pie mums tādus ķieģeļus izmanto skursteņu celšanai, bet Lihtenšteinā liek uz zemes. Varbūt lai parādītu, ka ar viņu ienākumiem uz vienu cilvēku viņi varētu visu savu valstiņu ar ķieģeļiem izlikt.

Tūristi te tiek atvesti ar autobusiem un palaisti savā vaļā. Redzam, ka neviens īsti nezina, ko te darīt. Pastmarku muzeju neviens nešturmē, pieiet apskatās, kas tas ir un dodas prom, tāpat ar vietējo novadpētniecības muzeju, neviens iekšā neiet. Šķiet, ka visi te atbraukuši ar tādu pašu mērķi kā es – pēc ķeksīša. Pie galvenā laukuma apskatāmas pāris skulptūras, no metāla veidoti suņi, abstrakti dzelzs locījumi un cita augstā māksla. Cilvēki tos pieklājības pēc pafotografē, padrūzmējas un tad dodas prom. Ir vēl iespēja paēst ceļmalas krodziņos, bet mums tam nav laika, dodamies vien atpakaļ uz autobusu pieturu. Pārmaiņas pēc šoreiz braucam uz Buchs staciju un tad dodamies uz Bad Ragaz.

Bad ragatz 2

Bad Ragaz izsenis ir slavena ar saviem termālo ūdeņu avotiem. Mums plāniņš ir apmeklēt Tamina Therme peldētavu. Bet no sākuma mums ir jāatrod hotelis, kurā veikta rezervācija. Te nu lieti noder mobilajā telefonā iebūvētā navigācijas sistēma. Lai gan patiesībā tai pilsētā ir tikai pāris ielas un būtu jābūt diezgan stulbam, lai neatrastu viesnīcu tāpat. Uzreiz ir redzams, ka pilsētas vēsture ir saistīta ar ūdeņiem. Uz ielām ir izstādītas santehnikai veltītas instalācijas. Tās sevī ietver dažādas sildīšanas sekciju elementus, vannas uz koka platformām, ūdenskrānus un instalācijas no koka bluķiem. Koka skulptūru paveids te nav tik detalizēts kā Tērvetes dabas parkā. Te dominē ar pāris cirvja cirtieniem bluķim piešķirta cilvēka forma un spilgts krāsojums.

Bad ragatz 4

Mūsu viesnīca ir Essos hotel quelle, tāda maza viesnīciņa ar laipnu apkalpošanu un brīvu Wifi internetu, kas diemžēl strādā tikai pusstundu un tad nobeidzas, lai vairs nepaceltos. Varētu jau iet trobelēt saimnieci, bet galu galā esmu tak atvaļinājumā. Pārģērbjamies un dodamies uz vietējo baseinu ar akvaparka elementiem. Tā nav mana ideja, jo man liekas dīvaini doties uz akvaparku Šveicē, ja nevīžoju aizvilkties uz to pašu Līvu akvaparku, kas ir salīdzinoši netālu no mājām. Neskatoties uz mazo pilsēteli, akvaparku mums atrast uzreiz neizdodas. Iesākumā mūsu uzmanību novirza kāds milzīgs hoteļa dārzs. Te arī dominē metāla skulptūras.  Man jau vislabāk patīk pulēti metāla bruņrupuči, jo bruņrupuči tak satur zemi kopā. Pēc desmit minūšu patstāvīgas meklēšanas beidzot sākam skatīties uz zīmēm un līdz ūdens procedūrām tiekam.

Bad ragatz 3

Dabūjam savas rokassprādzītes, tiekam noinstruēti un dodamies iekšā. Nekā diža te nav -Jūrmals Hotel Spa viennozīmīgi ir labāks. Pāris burbuļvannas, baseiniņš iekšā un baseiniņš ārā, pāris pirtis. Pēc pirmās stundas man jau tas pasākums ir apnicis. Bet nekas – varonīgi noturos vēl pusstundu un tad dodos ārā. Pablandāmies vēl pa pilsēteli un ejam ēst. Kā ēstūzis mums ir izvēlēta vietējā kebabnīca. Izskatās, ka tas ir kāda austrumnieku pāra ģimenes uzņēmums. Neteiktu, ka ļoti tīrīgs, bet ēdiena porcijas lielas un pats ēdamais garšīgs. Pieēdos pamatīgi un un dodos uz viesnīcu.

Bad ragatz 1

Pa ceļam vēl aplūkoju vietējo apmetēju mākslas darbus. Te ir populāri māju ne tikai apmest un nokrāsot, bet vēl apmetumā ieskrāpēt kādu bildi. Bildē pārsvarā dominē dažādi ornamenti. Daži uzņēmīgākie cenšas uz stūriem iegrebt arī pa plikam sievišķim. Šķiet, ka galvenais uzsvars tiek likts uz krūtīm, tās ir viegli identificējamas, galva parasti ir kaut kāds ovāls un kājas ja ir tad vairāk atgādina nāru ar divām astēm.

Viesnīcā noskatos, kā Zviedri dabū pa asti, nedaudz pastrādāju un dodos gulēt.

%d bloggers like this: