Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXIV

2007. gada 16. jūlijs (Darvina -> Singapūra)

Nosēdējuši Darvinas lidostā līdz pusnaktij, pienāk kārta arī mūsu reisa iečekošanās procedūrai. Aizejam ieņemam rindu un kādu pusstundu stāvam tajā. Uzmanību piesaista onkulītis ar plecu somu, kurš ir reālā ķirsī. Stāv ar grūtībām, tāds apmierināts un visu laiku dumji smaida, var redzēt, ka puikam ir labi.

Bagāžas iečekošana atklāj, ka esam pārsnieguši atļauto svaru un nākas nedaudz piemaksāt. Tā jau nu tas ir lēto aviolīniju reisiem, bagāžas svars ir strikti ierobežots. Dabūjuši boarding pass dodamies uz kontroli. Protams jāatstāj visādi aizdomīgi šķidrumi un citas lietas. Kontrolpunktu šķērsojam bez problēmām, tikai Atvars, kārtējo reizi pievērsis drošībnieku uzmanību tiek pārbaudīts, vai neved sprāgstvielas. Citādi viss ir okei.

Tikuši gaidīšanas zonā atklājas, ka tur nekā nav. Ir viena suvenīru bode un viens ēstūzis, ar to arī izklaides beidzas. Toties krēslu, kuros dirnēt, ir cik uziet. Apsēžamies un gaidām. Arī onkulītis šmigā redzams. Vecpuika nedaudz pirms ceļa uztankojas, ar pāris alēniem. Smaids ir kļuvis vēl platāks un acis miglainākas.

Galvenais Austrālijas apmeklēšanas mērķis ir izpildīts, jau Alice Springs tika noskaidrots, ka dienvidu puslodē ūdens izlietnē griežas uz pretējo pusi kā Latvijā. Tā ka mājās varam doties ar izpildīta pienākuma apziņu.

Kad sākas iekāpšana mūsu lidmašīnā, dodamies uz norādīto geitu. Bet pārsteigums, ir jāiziet vēl viena drošības kontrole. Te nu viss notiek pa īstam. Mugursomas tiek izkravātas pēc pilnas programmas, tepat jāatstāj arī tikko iegādātais ūdens. Gribās lamāties to arī darām latviski neviens jau nesaprot. Drošībnieks parāda spravku, ka viņam ir tiesības rakties pa mantām, vienam ceļabiedram, gan esot rādīts otrādi, burti ar kājām gaisā, un ķeras pie darba. Iekšā pakot gan vari pats. Jāatzīmē, ka strādā izcili, atrada, pat manas mugursomas sānu kabatā iepakotās palietotās zeķes.

Tālāk seko vēl viens Tax Free veikals, kurā dzeramo cenas salīdzināmas ar RIMI un elektronika tikpat dārga kā Latvijā. Dodamies uz lidmašīnu, tur atraduši savus sēdekļus, gatavojamies pārlidojumam. Lieta jau pierasta, palasu grāmateli, noskatos pacelšanos un liekos uz auss. Austrālijas epopeja beigusies.

Lidmašīnai tuvojoties Singapūrai, aizpildām iebraukšanas dokumentus, un dodamies uz budžeta termināla pasu kontroli. Aiztures nekādas. Esam ielidojuši sešos no rīta pie tam dienu agrāk un mums nav viesnīcas. Iesākumā aizbraucam uz mums jau pazīstamo otro terminālu. Došanās notiek izmantojot jau zināmo autobusu, kas kursē starp termināliem. Iereibušais onkulītis arī slaistās turpat gar pieturu un pēkšņi izskatās, ak izdomā iet pats un ar kājām. Vairāk viņu neredzējām.

Pārpakojam bagāžu, un sadalāmies. Vieni rezervēs viesnīcu otra grupa nodos bagāžu glabāšanā. Nodevuši bagāžu atgriežamies pie viesnīcu rezervētājiem. Tur priekšā stāvējis ķīniešu biznesmenis, kas nu nekādi nespēj izvēlēties, kur dzīvot. Tūlīt jau maksās un nē pārdomā, meklē pa jaunam. Pašiem rezervācijas process aizņēmis labi ja piecas minūtes. Un pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka labāk ir neķēpāties pasūtot viesnīcu internetā, vieglāk to izdarīt lidostā atlidojot, vismaz Singapūrā.

Nolemjam pabrokastot, ko arī izdarām vietējā kafejnīcā. Mūsu plāns ir doties uz Singapūras botānisko dārzu un tad ap 14:00 uz viesnīcu. Lai nokļūtu Botāniskajā dārzā braucam ar metro līdz Orchard stacijai un tad ap kilometru tālāk ejam kājām. Karstums ir briesmīgs. Visi apkrāvušies ar mugursomām un nosvīduši ierodamies Botāniskajā dārzā.

Tik skaistu Botānisko dārzu savu mūžu nebiju redzējis, viss sakopts, pie katra koka šiltīte, pie auga tāpat. Pie ieejas neliels ūdenskritumiņš ar karpu dīķi. Dodoties tālāk nonākam līdz Gulbju ezeram. Par nožēlu jāatzīst, ka Gulbju ezerā bija tikai divi dzīvi gulbji, toties no koka daudz vairāk.

Pastaigājam gar ezeru, kas patiesībā ir tāds palielāks dīķis, ieejam tādā kā tropu augu takā. Viss zaļo un zied, vietām gan redzams kā darbinieki, kaut ko rok un stāda. Man liekas, ka strādāšana ir nereāla šajā karstumā. Nedaudz ievērtējuši parka daļu nonākam līdz Orhideju parkam.

Orhideju parkā ir jāpērk ieejas biļete, bet tas ir tā vērts. Viss parks ir piestādīts ar orhidejām, no kurām lielākā daļa zied. Var aplūkot dažādas orhideju šķirnes un hibrīdus. Šķirnes šamie slauc slavenību vārdā, kas atbrauc uz parku. Protams vārdi ir sieviešu, tā piemēram kaut kāda zorte, kas pirms tam bijusi burtu un ciparu kombināciju Buša apmeklēšanas laikā dabūjusi Lora Bush vārdu. Bet vispār ļoti smuki, aprakstīt nemāku, pietrūkst mākslinieciskās rakstīšanas pieredzes. Bet iesaku, ja rodas iepēja tur aiziet un pastaigāt.

Izblandījušies pa Orhideju dārzu dodamies uz izejas pusi. Tiek piesēsts un iedzerti atspirdzinošie dzērieni. Tad vēl nedaudz ievērtēta Bonsai kociņu kolekcija, smuki un atstāti bez uzraudzības, Latvijā šamie sen jau būtu aplauzti, un dodamies atpakaļ uz metro staciju. Netālu no metro stacijas tiek atrasts lielveikals Wheelock Place pa kuru tad arī plānojam pastaigāties. Tīri nejauši esam uzkūlušies lielam Borders grāmatu veikalam, kurā tad arī ietusējam kādu stundu. Tad dodamies turpat kafejnīcā paēst un dodamies uz viesnīcu.

Viesnīca saucas Quality Hotel atrodas netālu no Newton station, protams, ka uz turieni dodoties nokļūdāmies un aizejam pa garāko ceļu. Hotelis ir augstceltne un mums numuriņi ierādīti 17 stāvā. Manā istabā viena siena ir logs pa kuru vērot Singapūru – smuki. Viesnīca ir nopietna, viss strādā uz magnētiskajām kartēm arī lifts. Iečekojam arī jumta peldbaseinu, tas gan tāds pamazs. Tad pāris stundas atpūšamies.

Pēc elpas atvilkšanas visi dodamies uz Suntech City, mēs ar Maiju paliekam lielveikalā kolēģi dodas uz Night Sagfari. Pablandāmies pa bodēm. Pie viena no suvenīru stendiem, pārdevējs ķīnietis, man prasa vai neesmu no Nīderlandes, saku ka no Latvijas. Šis nemaz nezina, kur tas ir. Kad apstāstu, džeks saka: „Tur tak ir drausmīgi auksti”. Pasmejos un dodos tālāk. Ieeju rotaļlietu veikalā un nopērku sev radio vadāmu helikopteru. Tad izlemjam aiziet uz vietējo ķinīti, noskatīties jaunāko Harija Pottera filmu. Domāts darīts, ieejas biļete lētāka nekā Rīgā, kvalitāte tāda pati. Tikai titri ķīniski.

Noskatījušies filmu dodamies atpakaļ uz viesnīcu pa ceļam iepērkot paiku un nedaudz patestējis helikopteru liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitpirmā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XI

2007. gada 3. jūlijs (Katherine -> Tennant Creek)

Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.

Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.

Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.

Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.

Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.

Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.

Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.

Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.

Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.

Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.

Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – astotā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VII

2007. gada 29. jūnijs (Singapūra)

Kā jau ierasts 7:30 devāmies brokastot, ēdienu izvēle nebija mainījusies, tā ka izvēlējos jau zināmās garšīgās lietas (omleti un cīsiņus). Pēc brokastīm, sabīdījām viesnīcā vietu, kur atstāt savas mugursomas, lai nebūtu jānēsā līdzi, un devāmies uz metro staciju.

Metro vilcieniņš atnāca atvēra durvis salaida iekšā cilvēciņus un izdodot Pacman raksturīgo (tuk-tuk-tuk) skaņu durvis aizvēra. Mūsu šodienas galamērķis bija Jurongas putnu dārzs.

Singapūrā ar metro drīkst tikai braukt, nedrīkst tajā ēst, smēķēt un vest durianu. Metro ir arī uzsaukumi, kas aicina apvienot spēkus cīņai ar malāriju.

Nokļuvuši līdz Boon Lay stacijai devāmies uz autobusu transfēru, kas mūs aizvestu līdz putnu dārzam. Norādes bija skaidris saprotamas un pieturu atradām ātri. Jāatzīst, ka Rīgas autobusus stacijām līdz Singapūras līmenim vēl ir ko augt. Viss notiek pēc grafika kā lielā pulkstenī, autobusi pienāk un attiet nevienam netraucējot un taipat laikā pamanās uz gājēju pārejas nevienu nenobraukt un jā reāli palaižot pāri cilvēkus. Bija dzirdēta arī lieta, ka autobusu šoferis ja iedod neprecīzu naudiņu atlikumu neatdod, taču šis nebija tas gadījums. Pēc 15 minūtēm sagaidījuši savu autobusu un pērkot biļeti, visi dabūjām atlikumu atpakaļ. Autobuss līdz putnu dārzam veda mūs 15 minūtes, bet tā kā bija kondicionieris bija ok.

Jarongas putnu dārzs atgādina parku, kurā brīvi vazājā dažāda kalibra un krāsu putni. Un visam riņķī var apbraukt ar monorail. Iesākumā mums paveicās un paspējām uuz Birds of Prey šovu. Tas bija reāls šovs visādi ērgļi, grifi un vanagi rādīja savas spējas noķert gaisā pamestu gaļas gabalu, pikēt virs skatītājiem cēli sēdēt, bija iepaidīgi un pamācoši, par katru tika nedaudz pastāstīts un pēctam notika demonstrācija.

Noskatījušies šovu devāmies uz flamingo dīķi, smuks dīķelis pilns ar sārtajiem flamingo prikolīgi. Nākošais apskates punkts bija tropu māja. Izlikās jau dīvaini, kur tad Singapūrā vēl tropu māja, bet iegājuši iekšā nosvīdām vēl vairāk, un varēja reāli izstaigāt tropiskā meža maketu no reāliem kokiem pilnu ar reāliem putniem.

Waterfall aviary varēja ievērtēt āzijā augstāko mākslīgo ūdenskritumu, gar kuru laidinājās visādi tropiem raksturīgi putneļi, pamatā krāsaini bišēdāji. Varēja uzkāpt līdz paša ūdenskrituma iztekai un apskatīties aviāriju no augšas. Cilvēki nopietni piestrādājuši pie ekspozīcijas. Tad devāmies uz monorail vilcieniņu un izbraucām cauri visam parkam, lai ievērtētu, ko vēl vērts apskatīt. Nez kāpēc, bet indieši pie baltajiem vienā vagonā nemaz nesēžas.

Izvozinājušies un atpūtinājuši kājas devāmies uz Parrot Paradise, tur gan visi putneļi bija salikti pa būriem, bet toties šamo bija daudz, ļoti daudz, lai gan runāt neviens nerunāja. Izpētījuši papagaiņu apmetnes vietu devāmies uz Lorry loft, kurā arī mita papagailīši taču šamiem bija uzbūvēts kādus 20 metrus augsts un hektāru plašs būrītis, kur tusēt. Tā kā cilvēki varēja iet iekšā un piedzīvot close encounter ar papagaiļiem. Turpat blakus bija būdiņas ar paradīzes putniem, šamos ieraugot kļuva skaidrs kādēļ šos tā sauc ritīgi uzcirtušies.

Pēdējā apmeklētā atrakcija bija pingvīni, tāču šamie kaut kā uz sava mākslīgā ledus gabala izskatījās bēdīgi un nošņurkuši.

Pēc Bird park apmeklējuma devāmies uz metro stacija no kurienes uz Zinātnes un tehnikas sasniegumu muzeju. Lai tiktu uz muzeju nākas kādu kilometru iet ar kājām pa parciņiem un supermārketiem. Redzējām arī aktīvo reklāmu, kā latvijā, kad tev rokās bāž visādas lapeles, kuras tu pēctam nezini, kur nomest. Taču Singapūrā atklājām veidu kā šamos atšūt. Izeja sekojoša, tev ķīnietis mēģina ieskopēt lapeli, tu viņam latviski jautā: „Kas tas ir?”, ‘100% gadījumos šamais atšujas momentāni.

Tehnikas muzejs laikam bija domāts vairāk tāds izglītojošs, bet interaktīvi elektronisks, ne kā Vīnes Mehāniski interaktīvs. Bija jau visādi modelīši utt., bet tā kā bijām jau reāli nostaigājušies tad apmeklējām muzeja daļu saistītu ar elektroniku un ar nanotehnoloģijām, citur nemaz īsti nevazājāmies. Pavadījuši kādas trīs stundas muzejā un beigās noskatījušies Teslas mašīnas šovu,nolēmām doties uz viesnīcu pēc mantām un braukt uz lidostu. Pa ceļam gan vēl uztankojāmies vietējā McDonaldā.

Viesnīcā atguvām savas mantas, nedaudz pasērfojām internetā uzzinājām, ka Latvijā līst reāls lietus, palūdzām viesnīcas personālām, lai šamie izsauc taksi. Mums tika pateikts taksometra numurs ar kuru mums jābrauc, taču mēs iekāpām jau pirmajā piebraukušajā un devāmies uz lidostu. Lidostas 2. Terminālā savācām savu bagāžu un devāmies uz busu, kurš mūs aizveda uz budžeta terminālu. Budžeta termināls gandrīz pilnībā veltīts Tiger Airways.

Jāatzīst, ka viņā nebija īsti ko darīt un nācās kādas 2 stundas līdz check in laikam nobumbulēt sēžot un pārspriežot pieredzēto. Sākoties chek in veiksmīgi pielīdām gandrīz paši pirmie, taču mums priekšā stāvošajiem ķīniešiem bija kaut kādas problēmas ar bagāžas svaru vai ar braucējiem. Beigās varēja saprast, ka no četriem aizlidoja tikai 3. Mums gan problēmu nebija un varēja doties uz drošības kontroli.

Drošības kontrolē sanāca neliela nesaprašanās ar drošībniekiem, šmie pras man „Your bag”, es saprotu „Step back” un atkāpjos, šamais atkal prasa, es atkal atkāpjos, beigās sapratu un abi ar drošībnieku ierēcām par miscomunication,. Pārbaude bija formāla un drīzvien jau biju Tax free zonā. Tur iesākumā pavakariņoju ar sendvičiem, un tad nopircis grāmatiņu par mormoņiem lasīju līdz lidmašīnas pienākšanai.

Iekāpšana lidmašīnā noritēja mierīgi, kā jau lētajās aviolīnijās uz lidmašīnu pa lidlauku visi devās ar kājām, izlidošana notika pēc grafika. Tā kā lidmašīna bija pustukša man vienam bija veseli 3 sēdekļi kur izvērsties. Priekšā esošais austrālijas pilsonis man apjautājās vai drīkst nolaist atzveltni, es visžēlīgi atļāvis turpināju lasīt mormoņu piedzīvojumus.

Lidojums virs Singapūras naktī bija brīnišķīgs, nekad nebija nācies redzēt lielpilsētu naktī no gaisa, arī osta izskatījās kā Jaungada eglīte.

Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu V

2007. gada 27. jūnijs (Dubaja -Singapūra)

Pats ar paēdis nosnaudos un pamodos, kad lidmašīna jau lidoja gar Irākas robežu. Kaut kādu iemeslu dēļ Irākas teritorijā lidmašīna neielidoja. Jāatzīst, ka gulēšana lidmašīnā ir diezgan nepateicīgs pasākums. Salonā bija lidoja pāris zīdaiņi, kas koncertēja īpaši nevadoties pēc pulksteņa laika. Tad netālu no manis sēdēja viens pavecāks nēģeru onkulītis ar spieķi, kurš nakts vidū, nometis zemē avīzi, aizrautīgi ar spieķi to mēģināja sabakstīt apakšā zem citu sēdekļiem, procesu pavadot ar dzīvespriecīgu čabināšanu.

Pirms nolaišanās mums pasniedz brokastis, kas jāatzīst ir visnotaļ garšīgas, lai neteiktu izcilas. Emirates tiešām rūpējas par ēdināšanu un ir ok! Lidojot virs Dubajas neko daudz ieraudzīt neizdodas – viss tīts dūmakā. Nu tā pilsētas biznesa centru jau redzēt varēja.

Nolaišanās Dubajā notiek bez starpgadījumiem. Lidmašīnas pamešana atgādina izkāpšanu pirtī – ārā ir tikai 6:30, bet gaisa temperatūra jau bija pāri 30 grādiem. Es nosvīdu momentāli. No izkāpšanas vietas uz lidostu tikām transportēti ar autobusu, kurš par laimi bija ar gaisa kondicionētāju.

Lidostā nācās pavadīt aptuveni 2 stundas. Pati galvenā problēma bija noskaidrot Dubaja – Singapūra lidmašīnas izlidošanas geitu. Tablo kā par nelaimi bija salūzuši un neko mums palīdzēt nevarēja. Taču, mums vērojot tablo, klāt pienāca vietējais vīrelis ar papīra lapeli rokā un vienam no mūsu ceļojuma biedriem pārliecinši apgalvoja, ka mūsu reisa gate esot 39. Nopriedām ka tad jau tā arī būs un gājām ievērtēt Tax free veikalus. Bija dzirdēts, ka Dubajas Tax free esot izcili labs. Diemžēl jāatzīst, ka nebija ne labs, ne daudzveidīgs, ja nu vienīgi cilvēkiem, kas nolēmuši iegādāties Rolex par lētāku naudiņu. Pati lidosta bija ienkārši pārblīvēta ar ļautiņiem, no kuriem puse izskatījās pēc Pakistānas viesstrādniekiem, kas dodas mājās.Šamie ļoi mīlēja savas nomešanās vietas iekārtot tieši pie tualetēm. protams, bija arī daudzi tradicionālajos paltrakos ģērbti arābi, kuri gan (paltraki) variēja no tikko ar Ariel mazgātiem, līdz reāli nošmulētiem.

Lidmašīna uz Singapūru izlidoja ar stundas nokavēšanos, kaut kāda daļa pasažieru bija aizkavējušies. Lidojums ilga aptuveni 7 stundas, bija jau pierastās ēdienreizes un klusās stundas evivalents, kad visi guļ. Virs Indijas okeāna ~ 1500 km no Singapūras sakās reālas gaisa bedres, kas rezultējās apnicīgā kratīšanā. Taču lai vai kā līdz Singapūrai tikām. Pirms piezemēšanos aizpildīju lapeli, kas jāiesniedz Singapūras imigrācijas dienestam. Nolaidāmes 1 Terminālā un vācām mantiņas izkāpšanai. Arī te neiztika bez ekcesiem, priekšējā slonā vienam nēģeru puikam uznāca epilepsijas lēkme, kas aizkavēja izkāpšanu uz kādam 10 minūtēm.

Izkāpuši no lidmašāinas devāmies meklēt savas mantas, kurām vajadzēju mums sekot no pašas Rīgas. Nevienam nebija īpašs pārsteigums, ka visas somas nepienāca. Viens no ceļabiedriem bija palicis bez somas. Fakts bija visnotaļ bēdīgs, kuru gājām risināt uz nozaudētās bagāžas punktu. Tur tik aizpildīts pieteikums, norādīta Singapūras adrese un viss pasākums viesa cerību, ka soma atradīsies.

Tālāk devāmies uz 2. Terminālu, kur bagāžas glabātuvē nodevām visas mantas, kas mums Singapūrā bija liekas. Tālāk devāmies meklēt taksi ar kuru nokļūt līdz mūsu apartamentiem hotelī Summerwiev. Takša atrašanu regulēja speciāls cilvēks, kurš ļautiņus laida pa vienam ārā pa durvīm un sēdināja taksī. Sagaiadījuši savu kārtu arī mēs tikām pie taksometra, kurš kā jau paredzams brauca par nepareizo ielas pusi. Taksometra šoferis nezināja, kur atrodas latvija, toties viņš zināja, kur atrodas Eiropa un Francija. No viņa sapratām, ka ceļojums uz Eiropu ir dārgs prieks, labāk ir doties uz Ķīnu. Uzzinājām,ka ar Eiropas mašīnām Singapūrā braukā tikai biezie. Šoferis tika arī iztaujāts ar apskates objektiem, viņa tops bija Sentosas sala un Night safari. Viss brauciens no Lidostas līdz pilsētas centram izmaksāja mūsu naudā 5 Ls.

Ap 23:00 jau bijām nonākuši viesnīcā, uzrādījām rezervāciju un tikām pie numuriem. Viesnīcas numurs atgādinaja ventspils viesnīcu “Dzintarjūra”, viss nedaudz nolaists ar vannas istabu skapī. Vanna jāatzīst bija domāta vidusmēra ķīnietim. Bet kopumā bija ok. Ar ceļojuma biedriem nolēmām satikties brokastīs 8:00 un gājām gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – otrā diena.

Turpinājums sekos …

Mājās

Beidzot esmu ticis mājās no sava Ausrālijas ceļojuma. Jāatzīst, ka atpakaļceļš ~13 000 km vienā diennaktī ir visai nogurdinošs pasākums. Sevišķi, ja katrā lidostā tevi sagaida dažādi pārsteigumi. Singapūrā atcelts reiss un tu tiec pārtransferēts no Emirates uz Snigapore Airlines. Dubajā tu uzzini, ka tava biļete bez tavas piekrišanas ir anulēta un izlidošana notiks 15:00, kas nozīmē, ka no Lononas uz Rīgu varēsi iet kājām, un tu pavadi 2 stundas diskusijās par tēmu: “A kā tu šeit nokļuvi?”. Neskatoties uz visu to, nekas netika nokavēts un mājās ierados kā plānots.

Uz priekšu …

Tad nu tā šodie ir tā lielā diena, kad sākšu savu ceļojumu uz Austrāliju! Drīz vien kāpšu lidmašīnā, kas aizvedīs mani uz Alvas salām (Lielbritāniju). Tur iesēdīšos citā lidmašīnā un došos uz Dubaju, no Dubajas mani vedīs uz Singapūru un tur es ielidošu rītvakar 21:00 pēc Singapūras laika, jeb 13:30 pēc Latvijas laika. Izskatās, ka Aptuveni diennakti dzīvošos pa lidostām, lidmašīnām un laika josām. Tad sekos 2 dienu ilga Singapūras aplūkošana, pēc kuras tiks lidots uz Dārvinu Austrālijā. Austrālijā ir plānots pavadīt 16 dienas pētot aborigēnus, ģeogrāfiskos veidojumus un protams ķengurus 🙂

Biju arī nodomājis piedzīvoto atspoguļot savā blogā real time režīmā, taču apskatoties, ka Austrālījā GPRS režīmā par 1MB jāmaksā bezmaz vai 8 Ls domu atmetu, bet iespējams ne pavisam.

Taču domājams, ka savus piedzīvojumus te aprakstīšu.

%d bloggers like this: