Navigate / search

Kruīzs II

12. septembris

Rīts sākas visai agri, ceļamies ap septiņiem, jo autobuss uz Savonu aties deviņos. Dodamies ievērtēt hoteļa piedāvātas brokastis. Jāsaka, ka nekāda dižā izvēle nav, kruasāni, daži kēksi, sula un siers. Kafiju gan var izvēlēties dažnedažādu, tomēr mēs to uzzinām, kad esam jau pasūtījuši parasto melno kafiju. Paēduši sakravājām mantiņas un devāmies meklēt mūsu transfēra autobusu.

Autobusa iespējamo atrašanās vietu mēs jau bijām uzmeklējuši jau vakar un nebijām kļūdījušies. Loģiskā izslēgšanas metode reāli strādā arī Itālijā. Autobuss bez nekādām pazīšanās zīmēm stāvēja kā briedis. Bet tā kā visiem somas bija aplīmētas ar kruīza kuģa lentītēm, tādām pašām kā mums, sapratām – ir atradies. Lapiņu ar uzrakstu „Costa Europa” firmas pārstāvis gan uzlika pirms pašas autobusa atiešanas. Nodevām bagāžu, parādījām savas biļetes un rausāmies iekšā autobusā.

Brauciens uz Savonu aizņēma veselas trīs stundas, pa ceļam bija gan kalni, gan pļavas un arī lieli kalnu tuneļi un tilti pāri ielejām, kuru izmaksas man Latvijas izcenojumos ir bail iedomāties; domājams, ka triljoni kā minimums. Lielāko brauciena daļu, vismaz man tā šķita, pavadījām forsējot Milānas priekšpilsētas. Ceļš notika bez starpgadījumiem, piestājām gan vienā benzīntankā. Kā smējās mūsu pavadonis, vienam tantukam esot caureja (tas tika paziņots tiešā tekstā), uzkavēsimies divas minūtes un pēc piecpadsmit minūtēm jau būsim Savonā. Ar piecpadsmit minūtēm puisis bija samelojies, jo kapājām vēl vairāk kā stundu. Vienīgais ievērojamais notikums benzīntankā bija cilvēks, kas nekautrējoties laida uz stacijas sienas.

Savona

Nonākuši ostā izsniedza numurus, dažiem „6” mums ar Maiju „7”. Tālāk visus ietransportēja pasažieru terminālī un kādu pusstundu nelikās ne zinis. Tad sākas uzkāpšana pa grupām, paziņo arī, ka var sākt pieteikties ekskursijām. Tā kā vienas grupas iekāpšanai nepieciešamas veselas 10 minūtes un ekskursijas mums sen izdomātas, stājamies rindā un piesakāmies. Itāļiem ir tāda tieksme mēģināt nedaudz pielīst rindai priekšā, izmantojot dažādus sānu atzarus (ķipa nesaprotu, kur te rindai gals un sākums), bet pietiek aizdomīgi uz viņiem paskatīties, lai šamie nokaunētos. Sagaidījuši savu kārtu, nododam mūsu izvēlēto ekskursiju sarakstu, puika ir šokēts, ka mēs jau zinām, ko darīsim katru dienu.

Tālāk kādu pusstundu sēžam un gaidām, kad uz tablo parādīsies numurs septiņi un garlaikojamies. Beidzot arī mūsu ielā ir svētki – numurs parādās. Stājamies rindā uz pasu kontroli. Šis ir viens no interesantākajiem pasākumiem, ko esmu redzējis. Iekšā laidējs no sākuma pārbauda vai dokuments tiešām ir pase un tev ir biļete. Latvijas pasi meitietis neatpazina un divas minūtes konsultējās ar kolēģi par tālākās rīcības plānu. Tālāk sekoja rinda uz pasu kopēšanu. Kam tas bija vajadzīgs, tajā brīdī nesapratu, bet kopija atdeva mums. Šajā laikā izdevās uzmest aci nevīžīgi novietotam sarakstam ar kruīza dalībnieku tautībām. Aptuveni 800 itāļu, 400 spāņu un 4 latvieši. Protams, radās jautājums, kuri ir vēl divi? Tālāk sekoja metāla detektors, tad fotografēšanās pie vecā laiduma kuģa stūres un tad sapratām, kāpēc kopēja pases. Pases mums konfiscē, atstājot kopijas, un viss – vari iet uz kuģi.

Costa europa front

Tikuši kuģī sapratām, ka mums nav ne jausmas uz kurieni doties, iečekojām norādes un jau devāmies uz savu septīto klāju, kad mums paziņoja, ka kajītes vēl nav sakoptas, bet esam laipni aicināti papusdienot. Tā kā man brokastu kruasāns, jau labu laiku atpakaļ bija izgulsnējies, tad šādam piedāvājumam nespēju atteikt. Devāmies uz devīto klāju un stājāmies bufetes rindā. Rinda bija pagara un uz priekšu gāja lēni. Toties, kad tikām pie izvēles, es uzvedos kā īsts negausis un visa kā paņemto ierobežoja tikai šķīvja izmēri. Atradu vietu kur piesēst un sāku pusdienot, lieki piebilst -apēdu labi ja pusi, priecēja, ka nebiju tāds vienīgais, tādi paši bija vēl puse pasažieru. No dzērieniem pieejam bija tikai kafija, tēja un ūdens ar ledu. Paēduši devāmies uz savu kajīti.

kajīte

Kajīte, vieta, kurā mums būs jāpavada veselas nepilnas divpadsmit diennaktis, man par pārsteigumu, neatrodas vis kuģa vidū, bet ir trešā no kuģa pakaļgala. Tas nozīmē, ka vētras gadījumā pamatīga šūpošanās garantēta. Tad tiek notestēts televizors, kurā ir veseli divdesmit kanāli, trīs veltīti Costa Cruises reklāmām dažādās valodās. Pieci, kuros visu ceļojuma laiku rādīs „Simpsons movie”, katrā kanālā savā valodā ik pa trīs stundām. Vienīgais prieks ir BBC kanāls un kanāls, kas ļauj sekot kuģa ātrumam, atrašanās vietai un lokācijai uz kartes. Un tad atskanēja balss no debesīm, kajītes griestos iebūvētā skaļruņa, iesākumā itāliski, tad spāniski, tad angliski, tad franciski un tad vāciski tika paziņots, ka uz kuģa pēc neilga laika notiks mācību trauksmes mēģinājums. Atskanēšot septiņi īsi signāli, tos izdzirdot visiem, jārauj vaļā savi skapji, jāuzvelk glābšanas vestes un skriešus jādodas uz devīto klāju. Kajītē atrodam arī divas plastikāta kartes, kas mums ar Maiju uz kuģa kalpos kā identifikācijas un kredītkartes. Ja ko pērc iedod karti un summu atvilks tev no kredītkartes. Durvis slēdzas ar parastu perfokarti.

Skaidra lieta, ka rosība kuģī apklust un visi gaida solītos signālus. Beidzot tie noskan, mēs ar Maiju uzvelkam vestes un dodamies uz norādīto klāju. Paskatos uz ļautiņiem un saprotu, ka nedod dies kuģim iet pa burbuli. Lielākā daļa vestes nemaz nemāk aizsiet, daļa ir aizsējuši tā, ka iekrītot ūdenī paliktu bez vestes, daļa nav aizsējuši vispār un vestes saites velkās aiz viņiem pa zemi. Uzkāpjam augšā un kuģa komanda ņemas visus nostādīt. Izrādās, ka sievietes stāv pirmajās rindās, vīri pēdējās. Tad seko instruktāža itāliski un pēc tam pārējās četrās kuģa pamatvalodās. Filmēt un fotografēt aizliegts, it kā lai netraucētu instruktāžu, es gan domāju, ka vairāk, lai radiem mājās rādot nofilmēto tie aiz smiekliem neņemtu galu. Tad visiem noskanē kartes un varam doties atpakaļ savās darīšanās.

Mūsu kuģis saucas „Costa Europa” Bruto reģistra tonnas 53’000, 243 metrus garš, 31 metru plats, spēj uzņemt 1744 viesus būvēts 1984. gadā pāris gadus atpakaļ nedaudz pārbūvēts (pārgriezts uz pusēm un vidū iemetināti papildus 40 metri kuģa). Tā ka iesākumā ir ko izpētīt. Pētīšana gan nav diez ko interesanta. A, B un trešais klājs ir praktiski nepieejami, visinteresantākais ir 8. klājs ar restorāniem un veikaliem.

Bārs

Uz kuģa ir arī sava avīze, kas iznāk reizi dienā. Avīze nes cēlo nosaukumu „Costa Today”, galvenā informācija tajā ir, cikos un kur jāpulcējas uz ekskursijām, kad sākas vakariņas, brokastis un pusdienas, aicinājumu nekāpt baseinā ar pamperiem, aicinājumu piesaistīt savu kredītkarti kuģa kartei un nez kāpēc norādītais galamērķis ir Barselona, lai gan es skaidri zinu, ka tā ir Neapole. Uzzinām, ka mums 18:00 jādodas ģenerālsapulci angliski runājošajiem, kur mums pasniegs īso kursu kā izdzīvot uz kuģa. Saku uzreiz – no sapulces neko daudz neatceros, tik cik pabļaustījāmies „Hello” un „Yes”.

Kuģim atstājot Savonas ostu uz klājiem izskrien domājam 95% pasažieru. Es sākumu nokavēju un tādēļ pie reliņiem vietu dabūt vairs nebija reāli, priekšgalā cilvēki vispār stāvēja četrās rindās ar deguniem kursa virzienā. Nu osta jau no jūras izskatījās tīri smuki, tikai nez kāpēc, vecajā cietoksnī plīvoja Austrijas karogs. Burzmā izdzirdu latviešu valodu un esmu veiksmīgi identificējis nezināmos divus latviešus. Kā jau īstenam kurzemniekam pieklājas, nemaz neskrienu iepazīties, bet turpinu savu ceļu, jo šis tas ir jāpafotografē.

Pienāk vakariņu laiks un dodamies uz restorānu, avīzē rakstīts ar šortiem neielaidīs. Mums 62. galdiņs un tavu brīnumu, pie šī paša galdiņa sēdošie arī ir latvieši. Tad šeit arī iepazīstamies Andra un Guntis arī ir pieredzējuši ceļotāji un vakariņu laikā mums jauka kompānija bija nodrošināta. Porcijas gan bija mazas, bet toties pieci ēdieni un ēdienkarte ar ~30 ēdienu izvēli, tā kā badā nomirt nevarēja. Arī mūsu oficiants Minguel bija ļoti dzīvespriecīgs kadrs no Indijas. Viņa asistents mums uzreiz nopārdeva vīnu komplektu pa 60 eirām. Vīna komplekts izpaudās četros vīna un septiņos ūdens talonos. Vienu vīna talonu atprečojām uzreiz.

Paēdis likos gulēt kā tāds pensionārs un uz nekādiem vakara šoviem nemaz nedevos. Kuģa šūpošanās gulēšanai netraucēja, bet nāca tikai pa labu. Reizēm gan bija sajūta it kā vannu vilktu pa veļas dēli, bet pie tā ar laiku pieradu.

Turpinājums sekos …

Kruīzs I

11. septembris

Uzreiz lasītājs nedaudz jāapbēdina, šī diena paies veicot daļu ceļa līdz kruīza starta vietai. Rīts bija Latvijai raksturīgs lietains. Tā kā ceļojuma čemodāns bija sakravāts jau iepriekšējā vakarā, tad no rīta varējām īpaši neiespringt. Pārbaudīju tikai vai paņemti visi lādētāji un biju gatavs braucējs uz lidostu.

Lidostā mums nācās stāvēt rindā uz iečekošanos, jo jauno iespēju iečekoties internetā un bagāžu nodot tam speciāli paredzētajā vietā, es nez kāpēc uzskatīju par nejēdzīgu – kāpēc neprasiet. Atliek tikai piezīmēt, ka pēc 10 minūšu stāvēšanas rindā savus uzskatus biju kardināli mainījis. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, iečekojāmies un devāmies uz drošības kontroli. Biju dzirdējis, ka Rīgas lidosta pēdējos gados ir uzņēmusi apgriezienus, bet šitādu rindu nebiju gaidījis.

Neskatoties uz visām rindās stāvēšanām, līdz iekāpšanai lidmašīnā dabūjām noslaistīties minūtes 40. Iekāpšanā cilvēki tradicionāli sarosījās laicīgi un izveidoja megarindu. Cilvēki nekam vairs netic, pat tas, ka viņiem ir biļete ar norādītām viņu vietām, nepārliecina viņus par to, ka vietas pietiks visiem.

Izlidošana tradicionāli aizkavējas, bet tas nekas – mums nekur nav jāsteidzas. Tikuši Milānas lidostā (saucas dīvainā vārdā Malpensa), sagaidām bagāžu un dodamies uz vilcienu, lai nokļūtu Milānā. Ceļš ar vilcienu aizņem veselas četrdesmit minūtes un biļete maksā veselus 11 eiro no sejas, par bagāžu nav jāpiemaksā. Biļeti var nopirkt biļešu automātā, mēs iesākumā tās mēģinājām nopirkt kasē ar uzrakstu „Autobusu un vilcienu biļetes”, žurķi melo – lidostas transferta biļetes viņi nepārdod!

Vilciens ir ar veseliem diviem stāviem. Te vajadzētu sekot aprakstam, kā es nemāku nospiest uz durvīm pogu, lai tiktu vilcienā iekšā, labi, ka Maija šo to saprot no pogām. Ticis iekšā vilcienā nepētīju garām slīdošos uzbērumus un tuneļus, atvēru grāmatu un palasīju.

milana station

Mūsu Milānas viesnīca atradās pie pašas Centrālās stacijas tā kā lidostas transferta galastacija ir Milano Codorna, tad nācās vēl nedaudz pavizināties ar metro. Tikuši līdz stacijai mēģinājām noteikt azimutu uz viesnīcas pusi, izmantojot 1990. gada Milānas centra karti. Izskatās, ka centrs nav pārlieku mainījies, jo pēc manis sākotnēji nepareizi noteiktā virziena, galu galā tikām līdz mūsu hotelim Albert.

mopēdi

Viesnīca nebija nekāds lukss, redzams, ka pārdzīvojusi labākus laikus, tagad tādā palietotā stāvoklī. Bet tā kā gultas veļa ir tīra un kondicionieris strādā, ka nav ko satraukties. Viesnīcā paņemam jaunāku karti un dodamies meklēt vietu, kurā rīt mūs sagaidīs transfēra autobuss uz Savonas ostu. Vieta atrodas 4. Novembra laukumā, Dievs vien zina, kas itāļiem ir par svētkiem šajā dienā. Pēc izslēgšanas metodes atrodam vietu, kurā ir iespējams apstādināt autobusu, nebloķējot visu Milānas tramvaja satiksmi un virzāmies meklēt slaveno Leonardo „Last Supper”.

la scala

Pirmais, kas iekrīt acīs vērojot Milānas satiksmi (pārnestā nozīmē) ir daudzie motorolleri. Šamie tur spieto kā traki, izskatās pēc galvenā transporta veida, brauc visi gan jauni, gan veci. Nenoturos pretī kārdinājumam un iegriežos grāmatu veikalā, tur grāmatas angļu mēlē un iznācis ārā esmu jau iepircies. Tiekam līdz vecpilsētai un gandrīz nejauši paejam garām slavenajai operai „La Scala”, māja no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, ja nu ar nelielu cilvēku pūlīti pie tās. Iekša jau runā esot smuka, bet mums nav biļešu, lai to novērtētu.

Milan doume

Tālāk nonākam Milānas Doma laukumā. Te var ievērtēt slaveno Milānas Domu, kādreiz to esot varējuši redzēt no jebkuras Milānas vietas, tagad tas ir iespējams tikai nonākot pašā Doma laukumā. Pilsētas apbūve ir darījusi savu. Uz laukuma, protams, ir atrodami (pareizāk sakot atrodas paši) pāris uzņēmīgi jauni cilvēki (afrikāniskas izcelsmes), kas domā, ka tu tiešām gribi nopirkt krāsainu banti, ko apsiet sev ap roku. Cita opcija r nopirkt sauju kukurūzu ar ko pabarot baložus, kas laukumā ir lielā daudzumā. Domāju, ka te ir viena no dārgākajām kukurūzām pasaulē. Ticis vaļā no uzbāzīgajiem tirgoņiem, kādu laiku nododos Doma apbrīnošanai, ticiet man – tur ir ko redzēt. Celta gotiskā stilā vairākus gadsimtus, tornītis pie tornīša, statuja pie statujas. Pats galvenais izskatās nesen notīrīta.

Ieejam arī iekšā, taisnība tiem, kas saka, ka cilvēks atvaļinājumā apmeklējot baznīcu vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā. Iekšpuse ir salīdzinoši askētiska, ir iespēja iet apskatīties baznīcas dārgumus, bet tā kā svēto pīšļi jau šovasar ir skatīti lielā skaitā, tad šo pasākumu ignorēju. Nedaudz pasēdu, papētu altāri, vitrāžas un dodos ārā.

Castle

Atkal man piedāvā nopirkt kukurūzu, tad saprotu, ka jāiet paēst. Kā ēdvietu izvēlamies kafejnīcu uz Dantes ielas, kas saucās Caffe dante. Netālu spēlē akardeonists un dzied dziesmas krievu valodā. Paēdam pamatīgi un turpinām ceļu uz „Last supper” atrašanās vietu. Pa ceļam izejam cauri Milānas pils sētai, pati pils tāda nekāda, smuki mūri un viss. Iekšā atrodami daudz un dažādi muzeji, bet tiem mums nav laika.

Last supper

Beidzot esam nokļuvuši līdz baznīcai, kurai pats Leonard oda Vinči uzmālējis tusiņu kādā Jeruzalemes mājas augšistabā. Bet ir aplauziens, bode aizvērta tieši 3 minūtes agrāk, tā ka atliek vien doties atpakaļ uz viesnīcu slaveno mākslas darbu neredzējuši. Pa ceļam ir ideja atrast kādu bodi, kur nopirkt šo to dzeramu, bet izskatās, ka pēc 19:00 neviens vietējas nozīme Rimi vairs nestrādā un pēdējais glābiņš atrodas stacijas ēkā. Atspirdzinošie dzērieni iegādāti un dodamies uz viesnīcu gulēt.

Pirmās dienas beigas.

Neliela balndīšanās pa Franciju X

Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.

Opera

Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.

Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.

Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.

Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.

Lidosta

Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.

Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.

Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.

Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.

Neliela blandīšanās pa Franciju IX

Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.

Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.

Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.

Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.

Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.

No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.

Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.

Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.

Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.

Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.

Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.

Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.

Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.

No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.

Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.

Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.

Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.

Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.

Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.

Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.

Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.

Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.

Neliela blandīšanās pa Franciju VIII

No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.

Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.

Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.

Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.

Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.

Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.

Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.

Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.

Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.

Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.

Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.

Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.

Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.

Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.

Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.

Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.

Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.

Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.

Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.

Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.

Neliela blandīšanās pa Franciju VII

Rīts sākas ar viesnīcas atstāšanu, bija jau nedaudz pierasts pie pagraba istabas. Savācam mantas un dodamies uz izčekošanās procedūru. Visu pasākumu atkal runā Maija, es tradicionāli nesaprotu ne vārda. Norēķināmies pa viesnīcu un dodamies prom no Tūras uz Parīzes pusi.

Iesākumā, kamēr vēl rīts, nolemjam apmeklēt Blois pilsētiņu. Aizbraucam aptuveni līdz centram un novietojam mašīnu maksas stāvvietā. Nedaudz saputroju naudiņas un rezultātā mašīnu varam turēt kaut līdz vakaram. Par pirmo mērķi izvēlamies Blois pili. Kamēr ejam uz turieni, paspējam nedaudz izlīt. Nevienam lietussarga nav. Loģiski, jo Maiju es vēl Latvijā pārliecināju, ka lietussargu līdz nav vērts vilkt un, ka tas ir tikai priekš cilvēkiem no cukura. Tagad gan bišķi domas ir mainījušās.

Aizgājuši uz Blois pils iespējamo atrašanās vietu, sākas nākamā problēma. Nespējam uzreiz atrast ieeju pilī. Un kļūdas dēļ iemaldāmies maģijas muzejā. Tālāk par priekštelpu gan neejam, jo kaut kā negribas skatīties fokusus un par to vēl maksāt naudu. Ar otro reizi pils ieeja atrodas, vispār tur pat ir virsū rakstīts – ieeja muzejā. Tad nu dodamies pilī iekšā.

Blois pils arī ir slavena ar to, ka tur reiz mituši karaļi. Tur pat ir troņa zāle visa vienās lilijās un smukās vitrāžās. Un, protams, arī šeit savulaik ir bijusi Žanna d’Arka, lai saņemtu svētību no paša Reimsas arhibīskapa. Paši gan pilī visvairāk lielās ar savām kāpnēm, kas būvētas vairākus gadus un ir smuki izrotātas.

Pati pils kā jau pils, kabineti, koridori un slepenais Katrīnas Mediči inžu skapītis. Pilī pavadām kādas divas stundas laika. Man ir aizdoma, ka apskatījām visu ko vien var apskatīt. Apskatāmais ļauj saprast, kā agrākos laikos dzīvojies sabiedrības krējums. Labas mēbeles, visi deķi izšūti un logu stiklu vietās vitrīnas. No vitrīnām visvairāk man iepatikās Mediči simbols – dzeloņcūka un tāds kā sesks ar kroni galvā.

Vēl viena no pils raritātēm ir glezna ar meiteni vārdā Tognina Gonsalvus, viņas tēv s Pēteris savulaik atvests no Tenerifas un uzdāvināts karalim kā ūnikums. Puisis slimojis ar hipertrihozi smagā formā un tā viss ķermenis bijis klāts ar matiem. Šī slimība iedzimusi arī meitai un tā kādu laiku dzīvojusi Blois pilī.

Pa to laiku kamēr blandāmies pa pili arī laika apstākļi ir uzlabojušies, un dodamies atpakaļ uz automašīnu. Pa ceļam mēģinu no bankomāta dabūt ārā naudu, taču neveicas, tad sajaucu karti, tad pinkodus, metu mieru un dodos prom.

Nākamā vieta, kur esam nolēmuši apstāties ir pilsētiņa Vendome, bet tā kā piebraucot pie pilsētas atkal sāk līt lietus, mēs nolemjam Vendome baznīcu neskatīties, bet iegriezt netālajā maķītī papusdienot. Maķīši tagad ieviesuši lietu, ka uz katra ēdiena virsū uzrakstīts kaloriju daudzums, izskatās iespaidīgi, bet tik un tā no Lidiņa kartupeļu salmiņiem eļļā atpaliek.

Tālāk mūs ceļi aizved uz Chartres pilsētiņu, kurā atrodas viena no krutākajām katedrālēm visā Eiropā. Katedrāles torņi sniedzas augstumā pāri par 100 metriem. Pašu katedrāli var redzēt jau a gabalu pāris kilometru attālumā no pilsētas. Ļaudis mēļo, ka to varot redzēt arī no Eifeļa torņa Parīzē, kas atrodas 80 kilometru attālumā. Iesākumā gan nodarbojamies ar tīri sadzīviskām lietām, noparkojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies uz katedrāli.

Katedrāle tuvumā izskatās iespaidīgi, bet visas gotiskā stila būves tā izskatās. Ejot iekšā baznīcā, gandrīz norauju uz muti, aizķeroties aiz sliekšņa. Tas man atsauc atmiņā vietu no Bībeles, kur runāts par to, kā tie, kas nekaunas savas acis pret debesīm pacelt, galu galā pamatīgi par to norausies, tāpēc nolemju šad lūrēt arī, kur eju. Pati katedrāle ir ievērojama ar savām vitrāžām, jāatzīst, ka samelots nav tiešām, ir ko paskatīties. Labs bija Pastarās tiesas attēlojums rietumu rozē. Gandrīz visas ir viduslaiku oriģināli. Tad vēl slavenais labirints un protams iespēja uzrāpties tornī. Par nelielu, bet taisnīgu samaksu tev ir dota iespēja uzkāpt ziemeļrietumu tornī. Pakāpieni ir daudz pāri pa 300. Kāpiens ir nopietns, bet tas ir tā vērts. Uzrāpjoties tornī, domājams, aptuveni 80 metru augstumā, var pamatīgi izpētīt Chartes pilsētu no augšas.

Tornī pavadām kādas 15 minūtes un, kad viss skatāmais apskatīts, kāpjam lejā. Nolemjam apstaigāt iekštelpas vēlreiz. Konstrukciju, ka atdala galveno altāri no pārējās baznīcas, nosaucam par VIP zāli. VIP zālei riņķī izvietotas skulptūriņas, kas ataino Jēziņa piedzīvojumiem bagātās dzīves ainiņas. Ir ganiņi, gudrie, krusti un debesbraukšana.

Dodamies atpakaļ uz Chartes pilsētiņu uz mašīnu, te man nenoveicas un pētot māju fasādes iekāpju suņa sūdā. Lieki teikt, ka uzreiz tieku informēts, ka mašīnā mani nelaidīs, kamēr nenomazgāšot sandales. Vispār jau to izdarītu arī bez atgādināšanas. Sandales notīrīšana paņem laiku, neliela pastaiga pa grantētu laukumu un tad ieiešana pāris veikalos. Vienā no veikaliem nopērku Maijai dzimšanas dienas dāvanu, viņa galu galā šodien jubilāre.

Tad dodamies Parīzes virzienā, pareizāk sakot, uz piepilsētu Buc netālu no Versaļas pils. Pa ceļam iebraucam veikalā – nopērkam salātus, šampanieti un eklērus. Atvars gan skata, ka eklērus nevajadzēja ņemt, to Latvijā uz Vanšinieka nākšoties atstrādāt. Aizbraucam uz viesnīcu, tā atrodas blakus kaut kādam mazajam lidlaukam, visu laiku lidmašīnas paceļas un nolaižas.

Salāti atklājas neēdami, ja Maksima salātus mazgā, tad franči viņus marinē etiķī un tādam droši var likt termiņu trīs mēneši, nekas, iztiekam ar pienu, zaptsmaizi, šampi un eklēriem. Rīt jādodas uz Versaļas pili, liekos gulēt.

Neliela blandīšanās pa Franciju VI

Šodien atkal esam izlēmuši izmest līkumu pa Luāras ieleju, tikai šoreiz brauksim nedaudz uz citu pusi. Pirmā mūsu pieturvieta ir Candes-Saint-Martin, neliela pilsētiņa Saumur virzienā, aptuveni 40 kilometrus no Tūras. Kāpēc uz turieni braucam? Tāpēc, ka uz bildēm tā izskatās visai smuka vieta.

Pa ceļam vienīgais ievērības cienīgais objekts, bez pašas Luāras upes ir atomelektrostacija. Tik tuvu AES vēl nebija nācies būt, divi lieli skursteņi, korpusi ar reaktoriem, bet, kas atrodas bumbveida mājā, nezinu, liktu uz vadības centru. Tvaiku AES saražo iespaidīgos apjomos.

Aizbraukuši uz Candes-Saint-Martin, ieraugām norādi, kas apsola uzvest mūs skatu punktā. Domājam, ka šis skatu punkts ļaus mums aplūkot pilsētu no augšas, tomēr tā vis nav. Celiņš mūs ved kalnā, cauri dažādām vietējo iedzīvotāju sētām. Sētas tādas nekoptas un izskatās, ka pilsētiņa no pārapdzīvotības necieš. Dažas labas (puspuvušas patiesībā) šķūņa durvis izskatās nav vērtas vaļā kopš piecdesmitajiem gadiem.

Uzkāpjot augšā mums paveras skats uz Luāras ieleju un vietu, kur Indra ietek Luārā un AES no vienas puses un uz kempinga laukumu no otras puses. Skats ir tā neko un kā jau agrā rītā galvenie tūristu bari vēl nav sabraukuši. Pasēdējuši pārdemit minūtes un atpūtinājuši kājas, sākam nokāpšanu. Kāpšana lejā ir daudz grūtāka, jo nesen lijušais lietus padarījis bruģi slidenu. Neviens nenokrīt un aizejam uz pilsētiņas otru malu. Pilsētiņa ir kaut kur kilometru gara, vietējie iedzīvotāji maizi pelna ar divām tūristu atrakcijām.

Vizināšana ar zirgiem pa upmalas šoseju, kas garantē autobraucējiem pārvietošanos ar 10 km/h un vizināšana ar baržām vai liellaivām, kas garantē atpūtu uz ūdens bez airēšanas. Izskatās, ka šīs izklaides labi pie sirds iet vācu tūristiem. Mēs nedaudz pastaigājam pa pilsētiņas ieliņām, atrodam baznīcu, bet iekšā neejam. Autostāvvieta ir pilna ar antīko automobiļu kluba agregātiem, laikam viņiem te notiek kāds pasākums, jo šīs mašīnītes mums sekos visas dienas garumā.

Uzreiz projām braukt negribas un nedaudz laiku pavadām stāvot uz tilta un skatoties uz pilsētiņu pa gabalu, tā izskatās smukāk. Iespļauju upē, lai noteiktu straumes ātrumu, diezgan strauja.

Nākošais pieturas punkts mums ir pilsētiņa Saumur. Saumur ir izdomāts apskatīt pili un pilsētiņas centru. Pa ceļam iemetu acis ceļvedī un izrādās, ka Saumur ir vēl viens pievilcīgs apskates punkts Musée des Blindés. Latviski sakot, tanku muzejs. Protams, ka mums ar Atvaru visādas pilis un vecpilsētas nobīdās otrajā plānā. Un par apskates punktu numur viens kļūst Tanku muzejs. Ivaram šis muzejs ir svešs, tā kā nākas vadīties pēc zīmēm. Iesākumā gan piebraucām pie auto muzeja kļūdas pēc.

Nedaudz par pašu muzeju, Saumur jau no laika gala ir bijusi franču kavalērijas bāze. Vēlāk, kad pakavus aizstāja kāpurķēdes, Saumur kļuva par tanku divīziju dislokācijas vietu. Muzeja sēta vien izskatījās daudzsološi, pilna ar tankiem, gan otrā pasaules kara veterāniem, gan jaunajiem – mūsdienu.

Protams, ka ilga domāšana šeit bija nevietā un devāmies uz pašu muzeju. Papriecējuši acis ar suvenīru bodes tanciņiem, nopērkam biļeti un fotografēšanas atļauju, dodamies uz izstāžu zālēm. Muzejs ir slavens ar to, ka viņiem bez agrīnajiem franču tanku modeļiem, kas paši par sevi ir unikāli, ir arī vienīgais Konigs Tiger, kurš joprojām darbojas. Tanki tur ir atrodami daži ne dažādi. Nelielam ieskatam Tiger, Tiger II, Schneider CA1, Leopardi, ARL 44, KV-1, T-34 utt.

Uzzināju arī daudz kā jauna, jo viens ir šķirstīt grāmatas ar tanku bildēm, bet pavisam cits ir apiet viņam riņķī, visu nopētīt un palūrēt iekšā pa lūku. Jā, tankos kāpt iekšā nedrīkstēju. Muzejā arī kļuva skaidrs, kāpēc ar vārdu ‘tanks’ prātā nāk vācieši. Vācu tanki tiešām atbilst vārdam Tanks.

Muzejā noblandījāmies vairāk kā divas stundas. Nezinu kā citiem, bet es biju sajūsmā. Bet visas lietas jau ar laiku beidzas un nācās vien doties tālāk. Izdomājam, ka jāpaēd un, cerībā atrast makdonaldu pa ceļam, dodamies uz Saumur pili.

Pils ir smuka, iekšā vairs pilīs neejam, laikam ir izveidojusies neliela alerģija. Makdonalds šajā virzienā arī neatradās. Toties no pils apkārtnes var labi pārredzēt pilsētas daļu, kas atrodas otrā Luāras krastā, iespējams, ka pie viņiem to sauc par Pārluāru. Ieskrietuves apkārtnē ir ļoti jau nu dārgas un dodamies atpakaļ uz mašīnu.

Man kaut kā galvā klikšķis, ka obligāti jāēd maķīti, laikam saule pa karstu un zīmols iecepis smadzenēs. Mēģinot uzzināt adresi, tiek zvanīts cilvēkiem ar interneta pieeju, lai google apskatās. Abi apzvanītie apgalvo, ka neko nevar atrast, lai gan nupat ierakstot Mcdonalds in Saumur, man atradās adrese uzreiz. Ņēmām talkā Ivaru un pēc nelielas meklēšanās maķis atradās. Tur iekodām īpaši neveselīgu un kalorijām bagātu pārtiku un devāmies prom.

Tagad sanāca nedaudz braukt pa to pašu ceļu atpakaļ, lai nonāktu Chinon, kas ir pilsētiņa ar pili cietokšņa veidā. Cietokšņi vēl alerģiju neizraisa. Cietoksnis tradicionāli atrodas kalna galā ar skatu uz upi. Upe gan šoreiz saucas Vienna. Jā, arī šajā pilī ir dzīvojuši karaļi un arī šajā pilī reiz viesojusies Žanna d’Arka. Žanna vispār izskatās savulaik ir mīlējusi pa pilīm tusēties. Pils protams gadsimtu gaitā nolaista un renovācija sākta tikai tagad. Tas nozīmē, ka skatu uz pilsētu var baudīt tikai gida pavadībā ar kasku galvā. Tā kā no franču gida jēgas nekādas nebūtu, kur varam blandāmies paši.

Interesanta nodarbe ir kāpaļāšana pa torņiem, tajos ir vēsi un ir interesanti redzēt, kur trepes aizved. Kādas pusstundas laikā visi torņi izložņāti, d’Arkai veltītais muzejs apskatīts, pat slavenais viduslaiku pulksteņmehānisms novērtēts, ja godīgi nekā īpaša, puspuvuši baļķi un sarūsējuši zobrati. No cietokšņa mūriem redzama arī Trebuchet replika, tas tāds agregāts ar kuriem nepieciešamības gadījumā var graut aplenktās pilsētas mūrus.

Šajā vietā mēs pazaudējam Atvaru, viņš ir nolēmis iepazīties ar pils vēsturi pilnībā un studē visus plakātus par pils vēsturi un uzbūvi, neizlaižot nevienu. Nekas nākas pagaidīt. Tad velkamies no kalna lejā un laižam uz nākamo pili.

Azay-le-Rideau tā saucas nākamā pils, būvēta uz salas Indras upē. Izklausās gandrīz kā Latvijā. Plāns bija vienkāršs aizbraukt un pa gabalu apskatīties, iekšā neejot. Ideja kā māja, izpildījums nesanāca. Aizbraucām uz pilsētiņu, nolikām mašīnu stojankā, bet vietu no kuras “uzmest aci”pilij neatradām. Iekšā iet un maksāt negribējās. Tā nu gar žogu pastaigājuši devāmies atpakaļ lai dotos uz Villandry.

Kas izglītotam cilvēkam jāzina par Villandry pili? Tas, ka tur ir ļoti gaumīgi dārzi, ja grib paspīdēt var vēl pieminēt, ka šeit reiz tikās Ričards Lauvassirds ar Filipu II, ka šo pili pēc revolūcijas Breton dzimtai konfiscēja, vēlāk Napaleons uzdāvināja to savam brālim. Bet tas viss ir nieks salīdzinot ar dārziem. Mani jau ar smuku koku izkārtojumu tik viegli neparaus, bet šeit gan viss bija pa pirmo zorti. Var tikai pabrīnīties, ko prasmīgs dārznieks spēj izveidot no krūmiem, kāpostiem un salātiem. Vislabāk dārzs, protams, izskatās no augšas.

Arī šeit bija labirints, jau labāks nekā Chenonceau, augstāks un sarežģītāks. Acīmredzot, lai bērni apmaldījušies nepazustu, žogā ierīkoti caurumi, šortkati, īstiem sliņķiem un šmaukļiem. Pa dārzu dzīvojāmies kādu stundu un tad diezgan noguruši devāmies atpakaļ uz Tūru.

Viesnīcā kā jau ierasts aizgājām uz baseinu, paēdām vakariņas, noskatījos futbolu un likos uz auss.

Neliela blandīšanās pa Franciju V

Rīts sākas agrāk nekā biju plānojis. Tā kā dzīvojam pagrabstāvā, tad vienīgā ventilācijas iespēja ir loga atvēršana, ir jau, protams, arī kondicionētājs, bet tas jau gaisā skābekļa apjomu nepalielina. Pirms gāju gulēt, biju atstājis logu atvērtu. Naktī sākas pērkona negaiss un pamostos no trokšņa, kuru rada logu šturmējošs kaķis. Šim laikam pažobele bija pieriebusies un nolēmis nākt ciemos. Maija pieņem kardinālu lēmumu un logu aiztaisa.

No rīta dodamies brokastīs, brokastis tādas vidējas – paēst var, bet josta jāatlaiž nav. Tālākie mūsu ceļi ved uz Tours. Noparkojamies netālu no pilsētas centra un dodamies pastaigā. Aija un Maija dodas pastaigā pa veikaliem, mēs ar Atvaru iečekot tiltus un upi.

Tā jau Tūra smuka pilsētiņa, upe, smuki tilti, bet ko tur īsti apskatīt, tā arī nesapratu. Tad nu pavadījām laiku izejot nelielu līkumiņu gar upi un, protams, nodarbojāmies ar ūdens straumes pētīšanu. Tad nu kādu stundu pablandījušies atgriežamies atpakaļ pie starta punkta. Pa ceļam ievēroju, ka frančiem patīk nokārtoties vietās, kas dod iespēju uzčurāt uz sienu, neviena nemanītam. Kā es to zinu? Sanāca iet garām bibliotēkai pa trepēm, kas ved gar upes malu un tur šamie bija pacentušies.

Mūsu nākošais galapunkts ir Chenonceau pils. Pa ceļam Ivars sāk rādīt dažādus trikus, liek uzbraukt uz neliela lauku ceļa, kas iet paralēli šosejai un braukt tur, tikai tad attopos, ka Ivars joprojām uzskata, ka esam kājāmgājēju režīmā, kam žogi nav šķērslis. Pati Chenonceau pils (izrunā Šenansō), savulaik sākusi savu eksistenci kā muiža, kuru nosvilinājuši 1411. gadā, tad pārbūvēta kā nocietinātas dzirnavas un vēlāk jau uzbūvēta arī pati pils. Pils laiku pa laikam mainījusi saimniekus, līdz nonākusi karaļa īpašumā.

Pirmais, ko apskatām ir sakņu dārzs, vienmēr ir labi zināt kā citās zemēs aug burkāni un kāposti. Tālāk jau soli pa solim tuvojamies arī pašai pilij. Ar ko pils ir tik ievērojama, manuprāt, ar to, ka ir uzbūvēta kā tilts pāri Luāras upei. Izskatās jau diezgan smuki un gaumīgi. Bez mums tā acīmredzot domā vēl kāds pustūkstotis cilvēku. Nocietinātās dzirnavas nemaz pēc dzirnavām neizskatās, bet pati pils izskatās kā pils, tikai tāda maziņa. Toties dārzi apkārt visai lieli un labi kopti.

Pašas pils izpēte daudz laika neaizņem, nekādus audiogaidus neņemam, izložņājam visus stūrus un dodamies pētīt dārzus. Pils, kā jau vienai no top destination pienākas, ir pilna ar ķīniešu paskata tūristiem, kas fotografē kā traki. Arī otrā Luāras krastā caur pili nenokļūt – durvis slēgtas. Dārzā dodos uz labirintu, nekad mūžā tādu dzīvžoga veidojumu vēl neesmu redzējis. Diemžēl labirints ir zems un var redzēt kur jāiet, arī platība nav nekāda lielā.

Labi izstaigājušies nopērkam tur pat pie ieejas pils dārzos sviestmaizes un iekožam, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz pilsētiņu Loches (Loš). Loches pilsētiņas centrs atrodas kalna galā un pēc visiem viduslaiku būvnoteikumiem ir nocietināts. Arī klasisko donžonu, par kuru māca 5. klases vēsturē redzu pirmo reizi. Atrodam mašīnai stāvvietu un kāpjam augšup uz vecpilsētu. Vecpilsēta ir nopietna baznīca, pils un cietoksnis.

Iesākumā apmeklējam baznīcu, iekšpuse tāda askētiska un tornī uzkāpt nevar. Tad nolemju apskatīt pilsētu no augšas, tur gan kaut kāds restorāns bija nolēmis šo pasākumu monopolizēt, paši izbūvējuši terasi ar skatu uz pilsētu un alternatīvajai vietai – pļaviņa aiz baznīcas priekšā pielikuši beņķi. Es tak nebūtu bērnību pārdzīvojis, ja mani spētu visādi beņķi apstādināt, kāpju pāri, apskatu pilsētiņu un eju atpakaļ.

Nākamā ideja man ir apmeklēt blakus esošo pili, nopērku biļeti, saņemu bukletu un dodos iekšā. Pils tādā pusnolaistā stāvoklī, labi, ka vispār jumts virsū. Protams, arī šī kādreiz ir bijusi karaļa rezidence un arī te savulaik ir iegriezusies Žanna d’Arka. Bukletā salasos, ka zem visas pilsētas ir nopietna pazemes eju sistēma, kuru var apmeklēt. Lieki pieminēt, ka pazemes ejas tagad ir tā vieta, kur vēlos nokļūt. Drošības pēc izstaigāju visu pili, nekādas pazemju pazīmes. Tad es atklāju, ka mani ceļabiedri ir pazuduši, dodos viņus meklēt.

Izrādās, ka viņi aizgājuši uz cietoksni, kur arī šos atrodu pētām cietokšņa maketu. Pievienojos pētīšanai, izrādās, ka modelis ir izjaucams, var noņemt sienas un apskatīties kā tur iekšā izskatās. Tālāk seko cietokšņa izpēte vismaz pusotras stundas garumā. Vienā no torņiem atrodas pagrabs, kurā pēc leģendas esot sēdējis pats Milānas hercogs Lodovico Sforza. Iespējamā ieslodzījuma vieta gan satur paziņojumu, ka patiesībā te ir bijušas dzirnavas un, iespējams, hercogs nemaz te nav bijis ieslodzīts. Tad uzkāpjam visaugstākajā tornī, tos sauc par donžoniem un skats uz pilsētiņu ir jau labāks.

Nu ir pienācis laiks pazemes galerijām, tāpēc arī aplauziens sanāk pamatīgs, tā vietā lai ielīstu Diablo cienīgos pagrabos, mūs sagaida uzraksts remonts ieeja slēgta, man parāva dusmu un tādēļ suvenīru bodē nenopirku nevienu bruņinieku figūriņu.

Ejot uz stāvvietu, iepazīstamies arī ar Loches pilsētnieku tirgošanas tradīcijām. Tirdzniecības ieliņa izskatās pēc tādas šauras „latgalītes”. Izskatās, ka ļaudis paņēmuši šo to no mājas, kas lieks, un pārdod. Atrodams viss no grāmatām līdz salauztām rotaļlietām, ja būtu vēlme, noteikti varētu atrast arī kādu Žannas d’Arkas piena zobu.

Nākamā pieturvieta saucas Amboise (Ambuāz), kurā arī ir pils, būvniecības sākums vienpadsmitajā gadsimtā. Slavena ar to, ka šeit pēdējos savus dzīvs gadus vadījis pats Leonardo da Vinči. Kā rī protams te reiz ir dzīvojuši karaļi un arī šeit savulaik bijusi sastopama Žanna d’Arka. Tā kā trīs pilis vienā dienā būtu nedaudz par daudz, iekšā nemaz neejam apskatām tikai no ārienes.

Interesantas ir arī pie pils esošās suvenīru bodes, visam alkoholam bez franču nosaukuma klāt pierakstīts arī dzēriena nosaukums krieviski. Karstums ir tāds, ka spiež pie zemes, nopērkam saldējumu. Tad nedaudz pablandāmies pa pašu pilsētiņu, apskatām pili no upes otras puses un braucam atpakaļ uz Tūru.

Pa ceļam nodarbojamies arī ar iepirkšanos vietējā tirdzniecības centrā. Datortehnikas cenas Francijā ir tieši tādas pašas kā Latvijā, toties drēbes un kurpes gan ir daudz lētākas un tas vēl bija pirms atlaižu sezonas sākuma. Atbraukuši viesnīcā dodamies uz baseinu un plunčājamies tajā gandrīz stundu, līdz futbolam.

Neliela blandīšanās pa Franciju IV

Šodien mums plānā ir atstāt La Rochelle un veikt pārbraucienu uz Tūru (Tours). No rīta brokastīs apēdam, kas vēl ēdams palicies, savācam mantas un dodamies čekoties ārā no viesnīcas. Tur Maija franču valodā veic pārrunas ar viesnīcas administratori. Es no visa dialoga nesapratu pat kopējo jēgu un palaidu garām to vietu, kurā man jādod sava kredītkarte, lai samaksātu. Tā kā man dabūja piebakstīt.

Iesēdušies mašīnā devāmies Poitiers pilsētas virzienā. Šajā pilsētiņā atrodas viens atrakciju parks, vārdā Futuroscope. Latviski – Nākotnes rādītājs. Futuroscope apkārtnē pārbūvēti ceļi un Ivars, tos nezinādams, mūs pieved pie kaut kāda žoga un iesaka griezties pa labi. Mēs atkal redzam, ka ar Ivaru pašu nav diez ko labi, braucam atpakaļ uz ceļa un vadāmies pēc zīmēm.

Kā īsti latvieši esam tur ieradušies jau diezgan paagri. Franču nav daudz, laikam vēl mājās ēd kruasānus ar sieru. Samaksājam apmeklējuma maksu 30 eiro un tagad esam tiesīgi šeit tusēties visu dienu. Parciņš uzbūvēts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un daļēji joprojām ataino tā laika futūrisma ideja.

Tā kā es šādos pasākumos nekad nebiju bijis, man likās pasākums tā neko. Pirmais, ko ievēro, ir dažāda paskata un ģeometrisku daudzskaldņu formā sabūvēta mājas. Likās – oho, nu tik būs. Nekā jau tāda tur patiesībā nebija. Katra māja sevī ietilpināja kaut kādu atrakciju. Lielākā daļa no atrakcijām ir IMAX kino skatīšanās uz liela ekrāna.

Pirmais pasākums, ko apmeklējam, sola mums atklāt jūras un putnu noslēpumus, patiesībā tā ir 20 minūšu gara IMAX filmiņa, nez kāpēc biju iedomājies, ka tā būs 3D un brīnos kādēļ mums neizsniedz attiecīgas brilles. Pavisam šādu atrakciju ir pāri trīsdesmit.

Nākamais pasākums, kurā iekūlāmies, bija planetārija simulācija, veda ceļojumā pa kosmosa ārēm. Ak jā, piemirsu pateikt viss notiek tīrā franču mēlē, tā kā no teiktā saprotu tikai vārdus saule, zvaigznes, galaktika, precesija un paralakse.

Tad manis ietekmēti visi dodas uz nākotnes dzīvnieku simulāciju. Biju jau par to bukletos vakar saskatījies un domāju, ka tas būs kaut kas mega kruts. Laikam lasot būšu bijis galīgi bērna prātā, protams, interaktīvais ceļojums tā neko, jaunās tehnoloģijas 3D zvēru projekcija, putneļi, kas sēž tev uz plaukstas, bet nav tas, ko gaidīju.

Tālāk sekoja vēl visādi pasākumi, kas saistās ar vārdiem 4D kino, kratās krēsli, pūš acīs ūdeni, mugurkaulam ir ko norauties. Atmiņā iespiedies kāda jauna cilvēka ceļojums uz savām kāzām, viņa galvenais palīgs, koka rūķis ar hroniskām iesnām, kas no ekrāna šķauda tev ģīmī. Nezinu, laikam nebiju noskanojumā, bet frančiem gan šis šķita ļoti labs joks, labi, ka ar tortēm nekur neviens nemētājās.

Ap šo laiku man jau bija nobriedis plāns, par visu varu gribēju aizvilkties uz pasākumu, kur rāda jūras dzelmi 3D. Pa ceļam vēl piedalījies dejās ar robotiem, izskatījas pēc pārbūvēta mehāniskā pacēlāja ar pāris kardāna krustiņiem, kas ļauj cilvēku griezt uz riņķi 360 grādus šad tad atstājot ar galvu uz leju un gandrīz salaužot sev žokli pie asākiem rāvieniem, beidzot esam klāt. Līdz šovam vēl padsmit minūtes.

Un ko tu iedomājies visiem ceļabiedriem pēkšņi sagribas ēst, vot tūlīt un tagad vajag iet paēst. Pat Maija, kura nupat manā acu priekšā noēdusi šokolādes batoniņu apgalvo, ka vēl stundu bez ēšanas viņa vienkārši neizturēšot. Ja godīgi, tad es nedaudz apvainojos, bet ko darīt – ejam ēst.

Protams, ēšana jau ar nebūs tāda, ka metīsies iekšā pirmajā ēstūzī – tie tur ir pāri pa desmit. Atvars izvirza ideju, ka vajag iet uz turieni, kur ēda tie sīkie. Visiem tā liekas laba doma un kādas 20 minūtes meklējam to vietu, tā atrodas parka otrā malā. Ēdnīca tāda paša kā pie mums Padomju Savienības laikos vai parastā korporatīvā tagad. Kaut kādu paiku salasu, paņemu kolu un par diezgan brangu naudu esmu ticis pie pieticīgām pusdienām. Salātus esmu izvēlējies dīvainus un atlieku uz beigām, kartupeļu frī ar zivi gan ir okei. Maija ēd kaut kāda nenosakāma putna kāju sinepju mērcē, zinot, kur putni mīl kasīties, man tie nekad nav garšojuši.

Tagad, kad esam paēduši, neviens nemaz negrasās iet atpakaļ uz 3D jūras šovu. Papriekš mēs paceļamies panorāmas tornī, līdzīga uzparikte baudīta jau Singapūrā, tikai te ir vēsāks, nedaudz zemāks un blakus sevi ar dziesmām neuzmundrina ekskursijā atbraucis strādnieku kolektīvs. Skats jauks uz pašu parku, pārējie 180 grādi no skata domāti tiem, kam patīk pļavas un lielveikali.

Tad Maija ar Aiju iedomājušās, ka jāiet uz atrakciju Vertigo, tā kā augstuma simulācija nu ejam ar. Mani noinstruē franču valodā kā jālieto acīm perpendikulāri novietotais spogulis utt., tad ieraugot manu ģīmi pajautā vai es vismaz saprotu angliski, nemeloju, saku, ka saprotu un esmu spiests noklausīties pamācību vēlreiz. Lai neteiktu neko vairāk, atrakcija reāli sūkā. Nekādas augstuma sajūtas manī tā neradīja. Tad vēl pa ceļam izglābām Atlantīdu un beidzot tikām pie 3D zivīm.

Niršanā jūras dzīlēs, bija tā neko, protams es ar dzīlēm biju sapratis dziļūdens radījums, nācās samierināties ar parastiem koraļļu rifu iedzīvotājiem. Bet nu gribēto biju dabūjis un pēc tam nekas mani aizraut vairs nespēja, pat dresētais sunītis Aibo ne. Vēl kādu laiku pasēdējuši un pablandījušies nolemjam doties uz Tūras pusi. Pa ceļam ieejam suvenīru bodē, godīgi sakot nav ko ķert. Vienīgā ievērības cienīgā lieta bija A3 lapas lieluma kalkulators.

Kāpjam mašīnā un atklājas, ka Ivars nemaz nezina mūsu viesnīcas adresi; ievadam aproksimāciju un dodamies ceļā. Pa ceļam vēl noskaidrojas, ka viesnīca nav pašā Tūrā, bet gan piepilsētā Joue-les-Tours. Tikuši līdz vietai, kur Ivaram vairs ticēt nevar, vadību uzņemos es un aizvedu visus galīgi pretējā virzienā. Tad pār mani nāk apskaidrība, šad tad gadās, atrodu pie IP mūsu viesnīcu un pēc 10 minūtēm esam klāt.

Viesnīcā mūs, bauru pēctečus, nometina pagrabstāvā, kuram tikai neliels lodziņš. Nekas, toties viesnīcā ir baseins. Šovakar gan nevienu tas neinteresē, jo notiek spēle Horvātija pret Turciju, esmu licis uz Horvātiem, pēc spēles varu iet mierīgi gulēt.

Neliela blandīšanās pa Franciju III

Šorīt pamostoties atklāju, ka kuģošanas plāniņš atkrīt, jo ārā laiks ir reti riebīgs. Viss nomācies un izskatās, ka līs. Patiesībā mani jau nemaz nevelk visu dienu blandīties pa jūru ar kuģi. Tālab, iekoduši brokastis, dodamies uz La Rochelle atrodamo akvāriju. Pa ceļam uznāca neliels lietutiņš un mēs muzejā nonācām nedaudz izmirkuši, lietussargi jau ir priekš vārguļiem.

Akvārijs, jāatzīmē, ir diezgan iespaidīgs priekš tādas mazas pilsētiņas. Iesākumā tevi iebāž lifta paveidā, kas simulē nolaišanos okeāna dzīlēs. Simulācija tā ne visai, bet mazākiem bērneļiem varētu patikt. Protams, ka paši pirmie akvāriji tiek apskatīti ar īpašu rūpību, lai gan nevarētu teikt, ka ekspozīcijas ir izcilas. Labākā šķita Atlantijas okeāna simulācija ar austerēm, zivīm.

Katram akvārijam klāt ir tā tilpums litros, tas dod diezgan reālu priekšstatu kāds spiediens ir jātur akvārija stiklam. Zivis ir klasiskās, nu tādas, kuras redz visos nopietnos akvārijos. Jaukas ir zāles, kur vesela siena ir 800 000 litru akvārijas, pa kuru ņemas dažāda puccūķa lieluma zivteles, ieskaitot haizivis.

Ar laiku man sajūtas notrulinājās un kādu brīdi akvāriji vairs interesanti nešķita. Interese atgriezās vērojot Pakavkrabja pūliņus apmesties atpakaļ uz kājām. Pakavkrabis, tā saucamā dzīvā fosilija, dzīvo ASV piekrastē un ir saglabājies nemainīgs no Paleozoja. Patiesībā viņš ir lielāks radinieks zirneklim nevis krabim.

Tālāk pavēroju mazos Nemo un tad dodos uz akvārija megahitu 1 250 000 litrīgo akvāriju. Tur tiek dota iespēja vērot haizivis, tā arī kādas desmit minūtes nosēžu skatoties, kā peldas dažādas zivtiņas, cerot, ka kādai no haizivīm aizkritīs širmis un tā sadomās iekost ar kādu no zivtelēm. Diemžēl manas cerības nepiepildās, haizivis un zivtiņas peld šurpu turpu un neviens nevienu neēd.

Pie izejas apmeklējam suvenīru veikaliņu, kurā pārstāvētos suvenīrus, tikpat mierīgi var nopirkt arī Rīgā, ja izdomā kā ar flomi zem zivtiņas magnētiņa pierakstīt La Rochelle. Jā, grāmatas par zivīm gan bija vesels lērums, tikai diemžēl franču valodā. Ārpusē mūs savukārt gaida lietutiņš, virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tiktu pie mašīnas.

Redzot, ka La Rochelle dzīves nav, nolemjam doties uz pārdesmit kilometrus attālo Rochefort. Tā kādreiz bijusi franču flotes militārā osta. Iepriekšējā dienā vienā bukletiņā esam redzējuši pusbūvētu franču fregates Hermione repliku, tā kā šitādas lietas mūs interesē, vismaz mani ar Atvaru, nolemjam doties uz to muzeju.

Ivarā esmu ielicis aptuvenu adresīti, tādēļ mašīnu atstājam pie jahtu ostas. Nekādi nesaprotu, kā tie jahtu īpašnieki, ja viņiem rodas vēlme izbraukt, dabū jahtu ārā no stāvvietas. Vienai otra no jahtām stāv iespiesta starp vēl piecām. Tad nu pēc nelielas pastaigas pa jahtu ostu atrodam arī jūraslietu muzeju.

Nopērkam biļetes gan uz pašu muzeju, gan uz Hermiones apmeklējumu. Pats muzejs tā viduvējs, pirmā izstāžu zāle parāda mums virvju vīšanas mākslu, mezglu siešanu. Noskatījos filmiņu kā mehanizēta virvju vīšana un dodos uz nākamo trīšu zāli. Tur parādīts trīša spēks, katrs kurš vēlas var cilāt 50 kilogramus – fizika strādā arī Francijā.

Tad izstāde veltīta franču Panamas kanāla rakšanai, dažas dokumentālās filmas, noskatos lielāko daļu, interesanti. Tik interesanti, ka esmu pasūtījis no Amazon.com grāmatiņu par kanāla vēsturi. Tā kā puse naudas par biļeti jau atpakaļ dabūta (viss cītīgi apskatīts un, kas mācēts, izlasīts), dodamies uz pašu Hermioni.

Hermione atrodas lielā angārā, kas savukārt uzsliets uz virs sausā doka. Pats 1166 tonnīgais kuģelis savulaik, 44 metru garumā un 11 metru platumā, kuģojis pa jūrām no 1779. gada līdz 1792. gadam. Braucis uz Ameriku un kur tik ne, beigās nogrimis pie Korsikas krastiem. 1997. gadā laikam vietējais kuģu modelētāju pulciņš (visur gan saukts par entuziastiem) nolēma 1:1 kuģi atjaunot. Nodibināja sabiedrību ielika ķīli un sāka būvēt. Plāns bija jau pērngad visu pabeigt un braukt jūriņā, tomēr zināt jau, kā tas ir -siens jāvāc, lopi jākopj un kuģis puspabeigts stāv dokā joprojām. Un labi vien ir – vismaz es dabūju to apskatīt.

Apskates process ir vienkāršs, ganies pa angāra malā esošajām galerijām, gar kuģa sastatnēm un skaties ko vēlies. Patiesībā izskatās pēc šķūņa, kura spāru svētki vēl tikai gaidāmi. Lai papildus izklaidētu tūristus, gar malām izlikti informatīvi materiāli franču valodā, bet šo to man saprast izdodas. Jau ejot ārā no muzeja nolemju izprovēt agregātu, kas par vienu eiro un pieciem eirocentiem piedāvā iespēju dabūt bļembuku ar Hermion bildi pēc savas izvēles. Tā kā ar šī veida agregātu biju redzējis jau senāk, tad tā izmēģināšana bija sens sapnis. Salieku iekšā naudiņu izvēlos bildīti un dabūju savu transformēto bļembuku. Līdz ar dabūšanu mans ģīmis izstiepjas bļembuka ovāla formā. Es biju domājis, ka transformēta tiks eiro monēta nevis pieccentnieks.

Nākošais plāna punkts ir pusdienošana, atrodam pilsētas centru un sākam apskatīt piedāvājumu. Citur pusdienas vairs nedod, citur vispār slēgts, beigās atrodam picēriju ar nosaukumu Saules dārzs. Pasūtām ēdienu, porcijas reāli lielas, paēdam, padzeram un prasām rēķinu. Rēķinu mums atnes kaut kādu dīvainu, par trīs picām un vienu otro plus dzeramo mums jāmaksā tikai deviņi eiro. Kāpēc tik maz nemaz neskaidrojām, samaksājām un devāmies vien prom.

Sākās nākošais interesantais punkts automašīnas meklēšana, iesākumā tiek sajauktas debespuses un aiziets pretējā virzienā, tad dodamies atpakaļ līdz upei kā plānots no sākuma. Pa ceļam ievēroju interesantas konstrukcijas paceļamo tiltu un vietējo bomzīti, bomzis no biezajiem, pats ar savu ričuku, mobils tā sakot.

Tālāk dodamies Saintes pilsētiņas virzienā. Nu kā var neaizbraukt uz vietu, kas jau saucas svēta! Pa ceļam atklājas, ka Ivars neko nezina par jauno maksas štrāsi un nākas vadīties pašiem pēc ceļazīmēm. Te pirmo reizi izbaudām, ko nozīmē Francijas apdzīvotība. Ceļš vijas cauri daudzām mazām pilsētiņām, kuras citu no citas atdala pāris kilometri. Apbūve zema un arī pašas pilsētiņas visnotaļ labā paskatā.

Aizripinājuši līdz Saintes sadomājam pastaigāt ar kājām un atstājam mašīnu kādu kilometru no centra dodamies uz pilsētu. Zinām, ka pilsētā kaut kur ir romiešu laiku amfiteātris un un Svētā Eutrope baznīca. Meklējot amfiteātri nošaujam greizi un atrodam vēl Sv. Pierre (tas pats Pēteris) baziliku. Ja godīgi, tad šāda projekta baznīcu neesmu vēl nekad redzējis. Viņa nez kāpēc celta kalna palejā, pasākums sācies jau divpadsmitajā gadsimtā, nezinu kā izskatītos, ja projektu novestu līdz galam. Sākotnējais projekts paredzēja augstu un slaidu baznīcas torni, kas padarītu katedrāli vēl divas reizes augstāku, taču laikam finansējuma dēļ torņa vietā sanāca tikai neliels kupoliņš.Pastaigājuši pa iekšieni, ko tur slēpt, kā īsts Diablo spēlētājs pārbaudīju vai nav kādas durvis uz pagrabiem, durvis bija, bet pagrabi slēgti. Devāmies tālāk meklēt amfiteātri. Neteiksim jau, ka amfiteātris ir baigi noslēpts, visas norādes jau ir, ja vien skatās, atrodas kāda parciņa malā. Amfiteātri var aplūkot no diviem skata punktiem, pirmais par velti, stāvi pie žoga un skaties cik lien. Otrais par maksu, ne ar ko neatšķiras, tikai vari arī brīvi klejot pa pašu amfiteātri. Mirkļa vājuma rezultātā izvēlamies otro variantu.

Bez mums šo brīnumu apmeklē vēl divi tūristi, tā ka varam visu izpētīt. No paša amfiteātra nekā daudz pāri nav palicis. ~ 40 to gadu būvēts, tagad pāri ir palikušas tikai drupas. Man rodas “resna” aizdoma, ka no amfiteātra akmeņiem droši vien ir uzbūvēta pus vecpilsēta. Bet arī atlikušais ļauj saprast, ka kādreiz būve ir bijusi diezgan nopietna.

Pablandījušies pa amfiteātri dodamies uz St. Eutrope – pirmais evanģelizētājs, moceklis šajā apgabalā, un viņa vārdā nosaukto baznīcu 1096. gadā esot iesvētījis pats pāvests Urban II. Nav slikti priekš pilsētiņas ar 15 000 iedzīvotājiem. Tradicionāli ieejam baznīcā, paskatāmies iekšpusi , neviena tur nav.

Tad nolemjam nokāpt pagrabos, pagrabos diemžēl nestrādā elektrība. Mani un Atvaru tāds nieks neattur no svētā pīšļu apskates un dodamies tik tālāk. Bišķi jau gaisma kaut kāda ir. Apskatam iespējamo svētā atdusas vietu, askētiska priekš benediktīnieša. Redzam, ka pagrabs tiek izmantots arī veco grēksūdzes skapju glabāšanai.

Tālāk seko ceļš atpakaļ uz La Rochelle viesnīcu, Ivars atkal grib uzdzīt mūs uz bāņa un mēs viņu neklausām. Viesnīcā ēdam vakariņas un skatāmies futbolu spēlē Vācija pret Portugāli. Kanāls franču, komentētājs franču, iemācos izteicienu „Ollalā!”, to izmanto sevišķi asos brīžos, labi izklausās arī spalgi izkliegts „Švainštaigēr”. Noskatos pirmo puslaiku un dodos gulēt.

%d bloggers like this: