Navigate / search

October: The Story of the Russian Revolution by China Miéville

October

Šo grāmatu nopirku Kopenhāgenas lidostā. Atkāpjoties no tēmas, varu pateikt, ka tur praktiski nekā cita nebija ko pirkt, ja nu vienīgi vēl nav lasīts Harijs Poters. Var teikt, ka man paveicās, jo grāmatu ir sarakstījis viens no maniem mīļākajiem sociālās fantāzijas autoriem. Viņam nav svešs arī marksisms, un bija sagaidāms, ka viņš zinās tēmu.

Nenoliedzami, šī tēma vēstures grāmatās ir nodeldēta līdz pēdējam. Ja cilvēks vēlas, viņš var izlasīt vēsturnieku monogrāfijas vai vieglas spekulācijas. Ja tas šķiet garlaicīgi, tad vienmēr var atrast kādu konspirācijas teoriju, kuras sākas jau no revolūcijas pirmajām dienām. Kauns atzīties, bet es, izbijis oktobrēns, par šo tēmu nebiju pārlieku informēts. Kaut ko konkrēti zināju tikai par Ziemas pils ieņemšanu, buržujiem, menševikiem un visļauno Kerenski. Šķiet, skolā būšu slinkojis, bet par februāra revolūciju nezināju praktiski nekā un nemaz par laika posmu no februāra līdz oktobrim.

Grāmata iesākas ar nelielu ievadu, lai lasītājs spētu apjēgt, kādēļ Krievijas impērijā vispār revolūcija iesākas. Nedaudz tiek ieskicēts zemnieku un strādnieku vispārējais stāvoklis, piektā gada revolūcijas atbalsis un cara nekompetence. Tālāk seko notikumu apraksts, kas autoram raksturīgā manierē apraksta laiku līdz Oktobra revolūcijai. Reizēm nav jāraksta pat fantāzija, lai stāstījums būtu aizraujošs. Revolūcijā bija daudz vairāk cilvēku par Ļeņinu, Trovki, Korņilovu un Kerenski. Arī Ziemas pils ieņemšana bija vairāk nejaušība nekā labi izplānots pasākums. Tās ieņemšanas laiku pārcēla tik daudz reizes, ka tas jau sāka izskatīties pēc farsa. Jāņem vērā arī fakts, ka lielai daļai tās aizstāvjiem iestieptais fināls apnika, un viņi aizgāja mājās. Impērijas sabrukums notika visur, valsts uz daudziem mēnešiem bija zaudējusi jebkādu vadību, jo visu varu padomēm bija revolucionāru galvenais mērķis. Tikai tās padomes bieži vien to varu negribēja un nezināja, ko ar to iesākt.

Mani bērnu dienās vienmēr bija izbrīnījis, kādēļ pirms boļševiku revolūcijas bija kaut kāda vēl buržuāziskā revolūcija. Būtu piedzims agrāk, droši vien augstskolā man pastāstītu, ka strādniekiem nelon varu pārņemt tā uzreiz no cara uz proletariātu. Pēc teorijas pa vidum jābūt arī buržujiem, kas ar savu kapitālu un apsviedību nodrošina daudz maz stabili nodrošina pārejas posmu. Vispār jau pārejas posmam ir jābūt garākam par pāris mēnešiem, bet, ja tauta izlemj, tad tur neko nevar darīt. Tādēļ boļševiku vadoņiem vairāk nācās reaģēt uz notikumiem, nekā to pašiem vadīt. Stihiskais raksturs revolūcijās ir raksturīga iezīme, jo citādi process būtu vienkāršs apvērsums.

Ļeņinam šajā grāmatā ir atvēlēta tikpat liela loma kā Kerenskim. Nemaz jau nav tā, ka Ļeņinam dzīve bija bez stresa. Protams, tikt izsūtītam uz Šveici mūsdienās būtu diezgan patīkams pasākums un atlika daudz brīvā laika rakstīšanai. Taču revolūcija viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņu vienmēr notikumi un cilvēki pārsteidza nesagatavotu. Boļševiki sava vadoņa idejas lielākoties ignorēja. Laikā, kad Ļeņins pēc vasaras boļševiku vajāšanas slēpās pa mežiem un Helsinkos, viņa vēstules neviens no partijas biedriem neuzskatīja par publicēšanas vērtām. Pat pēc Oktobra revolūcijas Ļeņinam bija zudušas visas ilūzijas, un šis it kā esot atļāvies izteikties, ka viss noticis par ātru.

Negaidīti aizraujoša lasāmviela, kur autors nevairās pastāstīt interesantāko un dīvainākos notikumus, nedaudz paspekulēt par revolūcijas vadoņu personībām un psiholoģiskajām īpatnībām. Lieku 9 no 10 ballēm. Galvenā atziņa – revolūcijā nav svarīgi, kurš un kādēļ to uzsāk, galvenais ir beigās uzpeldēt augšā un pateikt, kā šis process “pareizi” interpretējams un savākt pietiekamu represīvo aparātu, lai noturētu savas pozīcijas.

The City & the City by China Miéville

The City & the City by China Miéville

Čainas Mjevila grāmatas man lielākoties patīk. Nevaru pat atcerēties kādu, kas nu nepavisam nepatiktu. Autors pārsteidz ar savu fantāzijas lidojumu un spēju atsevišķas problēmas apskatīt no tik dīvaina skatupunkta, ka grūti iedomāties, no kurienes viņš vispār ņem šādas idejas. Šo grāmatu es nopirku kādā Singapūras vai Dubajas grāmatu veikalā, īsti vairs neatminos. Grāmata plauktā stāvēja kādu laiku un gaidīja savu kārtu.

Beszel pilsētā inspektors Tiadors Borlu izmeklē kādu slepkavību. Pilsētā tiek atrasts ārzemju studentes līķis. Slepkavība sākumā šķiet pavisam ikdienišķa, problēmas sākas ar mirušās identitātes noskaidrošanu un turpmākā notikumu gaita atklāj aizvien dīvainākas lietas. Inspektoram Borlu nākas meklēt blakus pilsētas Ul Qoma detektīvu palīdzību, jo noziegums, šķiet, ir pastrādāts tieši tur.

Vispār ir grūti pateikt ko jēdzīgu par šo grāmatu, neatstāstot visu notikumu gaitu vai neizplūstot globālos pārspriedumos. Vienu var pateikt droši – izcils detektīvs, kas noris sašķeltā sabiedrībā. Beszel un Ul Qoma ir atsevišķas pilsētas tikai uz paīra. Patiesībā viņas atrodas viena otrā. Viena un tā pati iela var piederēt abām pilsētām. Arī ēkas pilsētās atrodas viena otrai blakus, un tādu īstu vienas pilsētas anklāvu nemaz ēkas un iedzīvotājus. Abu pilsētu rezidenti var iet viens otram blakus un apzināti neredzēt viens otru. Tas tiek iedresēts no bērnības, jo Pārkāpums (Breach) tiek bargi sodīts. Tu nedrīksti speciāli lūkoties uz kaimiņpilsētu, tas ir sodāms Pārkāpums, tādēļ neredzēšana ir būtiska dzīves daļa. Kas sevī ietver arī nedzirdēšanu un nesaošanu? Sabīsties no kaimiņpilsētas mašīnas trokšņa – tas ir Pārkāpums! Par Pārkāpumu soda, kas notiek ar sodītājiem, neviens nezina, bet par to labāk skaļi nerunāt.

Šī ir visdīvainākā pilsēta, kādu man ir gadījies iepazīt. Var jau redzēt, ka Berlīne un Jeruzaleme ir ņemta par pamatu, taču visas nianses ir uzpūstas līdz absurdumam. Par to, ka, šķērsojot robežu, tu ieej un izej pa vienām un tām pašām durvīm, taču ieej Tu no Beszel, bet iznāc Ul Qoma. Un attiecīgi neredzi vairs savu dzimto pilsētu, bet redzi ko jaunu un svešu. Tas šķiet dīvaini tikai pirmajā acu uzmetienā, jo grāmata jau rosina padomāt par paša dzīvi. Cik daudz ir tādu lietu, kuras mēs labprāt neredzam, pat neizliekamies, ka neredzam, bet apzināti ignorējam? Tie var būt attiecīgi sabiedrības slāņi vai kādas rases pārstāvji, tie var būt veseli pilsētas rajoni. Un neredzam mēs to visu pat ne tāpēc, ka tas būtu ar likumu noteikts Pārkāpums, mēs to izvēlamies paši. Jo reizēm ieraudzīto ir neiespējami atredzēt, un tad tu esi pazudis cilvēks.

Visa stāsta daļa par divām pilsētām vienā, dažādiem ekstrēmiem tās elementiem un iespējamo kontroles mehānismu ir ļoti pamācoša un interesanta. Nekas tā nenodrošina pastāvošās kārtības nodrošināšanu kā apzinīgi, tradīcijām uzticīgi pilsoņi. Tādi kas baidās no slepenā spēka, kas nodrošina Pārkāpēju sodīšanu. Kas saviem bērniem māca neredzēt blakus esošos, ja vien tie izskatās citādi un pieder citiem. Ir arī nedaudz par to, kā tas ir pēkšņi redzēt pilnīgu, visu neko neatredzot, un kā tas izmaina pasaules skatījumu.

Arī detektīvs pats par sevi ir kvalitatīvi sarakstīts – gan Brolu, gan viņa blakus pilsētas kolēģis Qussim Dhatt ir tipiski skarbie varoņi. VIņi rīkojas likuma ietvaros, taču neievēro to burtiski. Viņus vairāk uztrauc kopējais labums un problēmas saknes atrašana, nevis ķert ciet pirmo aizdomās turamo. Detektīvs ir visa stāsta pamats, uz kura bāzes lasītājs tiek lēnām iepazīstināts ar šo pilsētu pilsētā. Jeb, kā domā galīgi aptrakuši konspirāciju teoriju piekritēji, ka vienā telpā eksistē veselas trīs pilsētas. Atvērtā pasaulē nav jēgas censties atminēt vainīgo, var to darīt kā prāta vingrinājumu, bet uz lielām sekmēm neceriet. Taču atrisinājums būs loģisks un skaidri saprotams.

Vienu vārdu sakot – lasiet, nenožēlosiet! 10 no 10 ballēm. Sen nebija nekas tik oriģināls lasīts par visnotaļ nozīmīgu tēmu- daļēju savas apkārtnes un līdzcilvēku izcenzēšanu, svešā ignorēšanu un nespēju paskatīties uz lietām kopumā.

This Census-Taker by China Miéville

This Census-Taker by China Miéville

Grāmatu nopirku tikai tādēļ vien, ka man lielākoties patika autora iepriekšējie darbi. Viņš ir īsts pasauļu būvētājs. Reizēm tas liek ciest grāmatu varoņiem, jo viņiem neatliek pārāk daudz vietas pēc pasaules aprakstiem. Taču man pret to nav pretenziju. Pirms uzsākt lasīt grāmatu es neko daudz par to nezināju.

Pakalna galā, nomaļā vietā, patālu no pilsētas dzīvo kāds puika. Puika kā jau puika dzīvo kopā ar mammu un tēti. Tētis gan viņam ir tāds dīvains, viņam patīk nogalināt. Laiku pa laikam viņš apgriež kaklu kādi dzīvai radībai un aizstiepj to uz tuvējo bezdibeni. Tādos brīžos mamma un puika cenšas turēties no viņa pa gabalu. Taču kādu dienu puikam nākas piedzīvot īpaši traumatisku notikumu, un viņš paliek mājā viens ar savu pusjukušo tēvu. Pilsētniekiem gan viss ir kārtībā, jo puikas tēvs ir atslēgu taisītājs, viņš izgatavos jebkādu atslēgu  gan ātrai ceļošanai, gan lai akā ūdens nebeigtos. Šķiet, ka puikam nav nekādas cerības tikt prom no mājas.

Ir reizes, kad man patīk sapiņķerētas grāmatas, kurās aiz uzrakstītā slēpjas neskaitām teksta slāņi, mājieni uz milzīgu pasauli, uz to, kā tā patiesībā atspoguļo mūsu pasauli. Taču šoreiz grāmata kaut kā neaizgāja. Pusi grāmatu es izlasīju un nespēju pat uztvert sižeta līniju. Puika kā stāstītājs ir diezgan aizdomīgs un neuzticams pats par sevi. Viņam daudz kas šķiet, un daļu viņš, iespējams, piedomā. Stāstījuma maniere ir tāda, kas rada vairāk jautājumus nekā sniedz atbildes. Iespējams, ka lasot citos apstākļos man grāmata patiktu labāk, bet tagad pilnīgi nepavilka.

Pasaule ir tik ļoti ieskicēta, ka viņu droši var attiecināt uz jebkuru pēckara teritoriju jebkādā pasaules nostūrī. Cilvēki lielākoties dzīvo nabadzībā, un viņus vairāk uztrauc ko ēst rītā, nevis tas, kas notiek ar apkārtējiem. Puikas saucienu pēc palīdzības lielākoties cenšas neievērot. Neviens tak neies tērēt laiku sīka puišeļa apgalvojumu sīkai pārbaudei. Autors tā kā cenšas parādīt, ka citiem bērniem varbūt tas nemaz nav vienalga, bet tas diez ko labi nesanāk. Tad nu uz skatuves uznāk Tautas skaitītājs. Pēc kara bez Tautas skaitītājiem nemaz nevar, valdībai taču ir jāzina, cik un kas valstī vēl ir atlicis, kāda ir iespējamā nodokļu bāze. Tas viss ir jāsaskaita, jāsaraksta grāmatās un jāatdod birokrātijas mašinērijai. Tikai šāds cilvēks no malas, kuram ir jāzina viss, var izglābt puišeli no paša tēva.

Reti gadās tā teikt, bet šoreiz biju patiesi priecīgs par grāmatas salīdzinoši mazo lapaspušu apjomu, knapi pāri simtam, tiku galā pāris stundās. Tai pat laikā baidīja tas, ka es viņā, iespējams, kaut ko neesmu sapratis.

Un tagad rakstot šo apskatu man pēkšņi nokrita zvīņas no acīm (iepriekš sarakstīto es atstāju nemainītu, lai citi un pats redzu, kā vēl var (ne)saprast šo grāmatu). Pārdomājot izlasīto un meklējot iespējamās dziļās autora domas, kuras es esmu palaidis garām. Mana prāta pietika, lai saprastu, ka visa grāmatas atslēga ir pateikta sestajā nodaļā:

“This is my second book.

The manager of my line told me, You never put anything down except to be read. Every word ever written is written to be read and if some go unread that’s only chance, failure, they’re like grubs that die without changing. He said, You’ll keep three books.

So my first is a book of numbers. It’s lists and calculations and, for efficiency, I write it using ciphers. … This first book’s for everyone, though almost no one wants it or would know how to read it.

The third of my three books is for me. You’ll keep one, …., for you alone to read, in which you should write secrets. But you’ll never be sure that no one else will read them: that’s the risk and that’s how the third book works.

If I got back someone’s second book, well, I’d give you that, of course: the second book’s for readers, he said. But you can’t know when they’ll come, if they do. It’s the book for telling: no code for that one. But — … — you can still use it to tell secrets and send messages. … You could say them right out, but you can hide them in the words too, in their letters, in the ordering on lines, the arrangements and rhythms. …, The second book’s performance.”

Šī grāmata ir autora otrā grāmata, kurā viņš caur kodiem sūta ziņu savam lasītājam. Vistiešāk šis kods atklājas grāmatas pēdējā lapaspusē. Tad lasītājs saprot, ka patiesībā viņš visu grāmatu ir lasījis ne tā. Vismaz man tā gadījās. Ja nudien iedziļinās, tad var atrast daudz šifrētu atsauču uz grāmatas pasauli. Augstāk es sūrojos,s ka tā var būt jebkur. Bet nekā, tekstā ir pilns ar drupatiņām, kas liecina, ka pasaule ir no New Croubuzon cikla. Vēl jo vairāk, tā ir Iron Council revolūcijas sagrautās pasaules. Te ir daudz atsauču uz Bas-Lag mitoloģiju, vienviet pat pieminēti kaktusiem līdzīgie radījumi. Un ja cītīgi palasa to, ko puika zīmē uz savas istabas sienām, tad viss ir skaidrs. Labi ķirzaka pudelē, iespējams, ir tikai ķirzaka pudelē, lai ar filozofiskie bērnu spriedumi par to dikti velk uz Krakena paralēlēm. Vilcienu piesaukšanu var pielāgot Railsea pasaule, bet tas būtu par traku. Domāju, ka ja salīdzinoši nesen esi lasījis autora darbus un viss vēl palicis atmiņā, tad atklājumi būs vēl niansētāki un smalkāki. Es spēju atrast tikai mājienus ar mietu. Ja reiz uznāks vēlme pārlasīt New Croubuzon ciklu, tad šī grāmata būs kā ceturtā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, lasījās ar gariem zobiem, bet, kad beigās man pieleca izlasītā jēga un stāsta nolūks, tad autoram spēju visu piedot. Lai ar jūtos nedaudz apbižojies uz sevi par savu grūto galvu. Sapratu tikai vienu – lai pilnībā iebrauktu visā, ko autors ir vēlējies pateikt, lasītājam vajadzētu izlasīt vismaz New Croubuzon ciklu.

Looking For Jake and Other Stories by China Miéville

Looking For Jake and Other Stories

Nolēmu izlasīt vēl kādu no šī autora a grāmatām. Nelasītās vairs nemaz daudz nav palikušas un veido tādu kā zelta fondu, kuru taupu grūtiem laikiem. Tādēļ šoreiz izvēlējos kādu stāstu krājumiņu. Daži stāsti jau bija lasīti, bet tas nekas. Grāmatā ir četrpadsmit stāsti.

Kā jau visos stāstu krājumos, te ir pāris ļoti labi stāsti, pāris labi un daļa pašvaku stāstu. Te gan jāpiebilst, ka pašvako stāstu proporcija nebija liela, un kopējais iespaids par krājumu palika labs. Tagad kā jau ieradis, padalīšos ar stāstiem, kas man patika.

„Foundation” – par kādu celtniecības ekspertu, kas spēj noteikt vai siena sabruks vai ne, cik ilgi turas māja. Viss ir pavisam vienkārši, viņš redz pamatu, uz kā uzbūvēta pilsēta. Lai gan viņš labprātāk to nemaz neredzētu un gribētu, lai viņu liktu mierā.

„Familiar” – katram īstam magam/burvim ir nepieciešamas savs maģiskais pavadonis. Radīt tādu nav viegli, bet reizēm radītais var arī pašam nepatikt. Stāstā uzzinām, kādēļ nav prāta darbs maģisko pavadoni mēģināt noslīcināt upē.

„Details” – ja ilgi skaties saplaisājušā sienā, tad vari ieraudzīt visu. Galvenais ir uzmanīties, lai kāds tev nepaskatās pretī. Šim kādam tava lūrēšana var nepatikt. Labs stāsts ar intrigu un labu ideju.

„Different Skies” – reizēm ir labi nopirkt kādu vecu mantu un iekļaut to savā interjerā. Stāsta varonis tā izdara ar kādu vecu vitrāžu. Dīvaini ir tikai tas, ka caur vitrāžu ir redzama pavisam cita Londona, kurā pat priekš veca sirmgalvja var atrasties ienaidnieki.

„The Tain” – vai kādreiz skatoties spogulī esat domājuši, kas ir tas spoguļattēls. Šajā stāstā spogulis ir durvis uz citu realitāti un mēs ar savu gozēšanos spoguļa priekšā esam noveduši spogļpasaules iemītniekus līdz izmisumam. Viņiem ir jāpielāgojas mūsu izskatam videi. Un spoguļu kļūst arvien vairāk, tas vairs nav panesams un sākas karš.

„Jack” – stāstiņš par Bas-Lag pasauli, kas iedod mums papildus ieskatu Jack Half-A-Prayer dzīvē, sodā un nāvē. Citi par šo stāstu ir sajūsmā, es viņu vērtētu tikai kā viduvēju.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 balles, nauda zemē nav nomesta. Bija interesanti palasīties stāstus, kas nedaudz aizskāra autora marksista dabu. Gan par Ziemassvētku patentēšanu, gan par bada apkarošanu.

Railsea by China Miéville

Railsea by China Miéville

Šis nu ir viens no autoriem, kuru atklāju salīdzinoši nesen, pāris gadus atpakaļ tieši lasot blogus, kas veltīti grāmatām. Tagad viņa darbus izlasu gandrīz jau iznākšanas dienā arī ar šo grāmatu nebija savādāk nopirku līdz tā bija pieejama elektroniskā versijā. Grāmata ir veltīta jauniešu auditorijai, bet es nenobijos un ķēros tik klāt.

Kaut kad sen senos laikos uz pasaules kaut kas nogāja greizi. Debesis ir tik piesārņotas, ka kāpšanai kalnos virs mākoņu līnijas nepieciešami skafandri ar gaisa padevi, jūru nav vispār, toties ir sliežu jūra. Neviens vairs neatminas kādēļ, bet visu zināmo pasauli klāj vilciena sliedes. Pa tām, protams, brauc vilcieni. Tie ir gan kurmju mednieku ar harpūnām un gaļas pārstrādes vagoniem, gan armijas ar artilēriju, gan pirāti, gan tirgotāji. Arī Sliežjūra nav nekāda drošā vieta. Ja vilciens avarēs, tad tevi apēdīs kāds no pazemes iedzīvotājiem. Tas varbūt būs parasts kurmjžurku bariņš, iespējams pats milzu kurmis atnāks apskatīties, kāds kustonis rībina zemi neatrazdamies uz sliedēm. Šajā pasaulē ir daudz dažādu reliģiju, bet spēcīgākā ir tā ar Konduktoru.

Šeit tad arī dzīvo grāmatas galvenais varonis Sham Yes ap Soorap, vilciena “Medes” ārsta palīgs. Vilciens ir standarta kurmjķērāju vilciens. Vilciena kapteinei, kā jau tas pienākas, ir sava filozofija. Balts ziloņkaula krāsas kurmis. Te par filozofijām sauc kapteiņu apsēstības. Gandrīz katram kapteinim ir kāds lopiņš nodarījis pāri, nokodis roku, sakropļojis seju, un to noķert ir katra kapteiņa dzīves mērķis, un tas nozīmēs arī filozofijas realizāciju. Bet nē, šis nav kārtējais “Mobija Dika”  variants ar apsēstu kapteini un viņa problēmām. Šis ir stāsts par Šamu, puiku, kurš nemaz negrib būt ārsta palīgs, kur nu vēl ārsts. Viņš patiesībā nemaz īsti nezin, kas viņš grib kļūt. Bet viss izmainās, kad Šams avarējušā vilcienā atrod fotoaparāta atmiņas karti, uz kura redzams tikai viens sliežu ceļš. Tagad viņam ir noslēpums, kuru grib uzzināt visi, pirāti, flote un dārgumu meklētāji.

Nenoliedzami šī nav vienīgā unikālā pasaule, kas radusies autora iztēlē, tomēr tās ir tik dažādas, ka rodas jautājums, kad viņam tās izbeigsies? Pagaidām izskatās, ka nekad. Stāstu var lasīt kā labu piedzīvojumu. Var lasīt kā pasaules aprakstu, kurā absurdais tiek pieņemts par patiesību. Var lasīt kā pamācību, kur var novest lielo korporāciju alkatība. Var lasīt kā vienkārši labu grāmatu. Ja kāds pavelkas uz varoņu rakstura un dzīves rūdījuma attīstību, tad šeit šāda lieta ir maz sastopama. Personāži nav neko dziļi vai detalizēti, visu sižetu darbina esošā situācija un emocijas. Toties pasaule ir uzbūvēta izcili, absurdi bet izcili.

Šī viennozīmīgi ir viena no labākajām grāmatām, kur man šogad nācies lasīt un lieku 10 no 10 ballēm. Cerams, ka reiz tā tiks izdota arī latviešu valodā.

New Cthulhu: The Recent Weird by Michael Marshall Smith, Cherie Priest, Charles Stross and Neil Gaiman

New Cthulhu

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt pa kādai stāstu antoloģijai. Vēlams, lai stāsteļus vienotu kāds kopīgs temats, un to izvēlētā pasaule nebūtu pārāk plaša. Lovkrafta  pasaule ir pietiekami plaša un daudzveidīga, lai katrs stāsts sanāktu interesants un tai pat laikā pārāk neizplūstu.

Teikšu, kā ir, grāmatas pirmais stāsts ir tik neizsakāmi garlaicīgs, ka gandrīz mani aizbiedēja no grāmatas vispār. Tik gaudenu un juceklīgu notikumu savārstījumu sen nebiju redzējis. Tā dēļ man grāmatas lasīšana atlikās vairākas nedēļas, līdz virsroku ņēma latvieša skopums un sāku lasīt pa īstam. Katrā no stāstiem var atrast kādu pazīstamu Lovkrafta sižetu. Tās var būt pamestas drupas Antarktīdā, varbūt kāds Šogots, varbūt kāds Dagona piekritējs, varbūt vienkārši kaut kāda šausmu atblāzma.

Grāmata kopumā ir labs lasāmais vairākiem vakariem vai rītiem, ja kāds stāstelis šķiet par garlaicīgu, var droši šķirt pāri, gabals no tā nenokritīs. Daži stāstiņi, kas man iepatikās:

„Fair Exchange” by Michael Marshall Smith – kāds dzīvokļu zaglis apzog dīvainu māju, atrod tur pāris sudraba priekšmetus un savādu akmeni. Skaidrs, ka mājā dzīvo īsti Dagona piekritēji, bet visu jau var sarunāt.

„Bad Sushi” by Cherie Priest – vecs japāņu imperatora armijas karavīrs strādā ASV suši bārā. Viss ir labi, līdz tajā sāk parādīties dīvaina gaļa, kas liek tam atcerēties jaunībā piedzīvotu saķeršanos ar kādu jūras briesmoni. Skaidra lieta, ka vecais pavārs dodas izmeklēt lietu līdz saknei.

„The Oram County Whoosit” by Steve Duffy – kādās ogļu raktuvēs tiek izrakts nezināms akmeņogļu perioda radījums, tāds dīvains, bet varbūt, izliekot apskatei, varētu nopelnīt naudu. Ierodas žurnālists un fotogrāfs. Fotogrāfs no žurnālista uzzina, ka šāds lopiņš ir atrakts ne pirmo reizi, un briesmas tikai tagad sāksies.

„The Esseyist in the Wilderness” by William Browning Spenser – kas notiek, kad pilsētnieks, kas nolēmis pētīt dabu satiek īstenus Chulthu radījumus pie strauta un sajauc tos ar vēžiem. Interesantu vēžu apraksts un dārzs ar acīm.

„Lesser Demons”  by Norman Partridge – ja pēkšņi cilvēki pārvēršas par neradījumu kontrolētiem zombijiem, ko darīt šaut viņus nost vai mēģināt zinātniski izpētīt. Skaidrs, ka jāšauj nost, tā vismaz domā kādas mazas pilsētiņas palīgs, neies tak prātuļot par dzīvām atslēgām un dīrāt ādas ar noslēpumainiem simboliem.

„Details” by China Mieville – neteiktu, ka šis stāsts pēc satura te īsti iederētos, bet noskaņa gan te ir pašā laikā. Visu lietu atrisinājums ir detaļās, tomēr, ja tu ķieģeļu sienā sāc redzēt dažādas atbildes, ir jābūt uzmanīgam, lai tev kāds neskatītos pretī no otras puses.

„Moongoose” by Elizabeth Bear, Sarah Monette – ne jau visur Chulthu pasaules iemītnieki ir kas neredzēts, ceļojot laiktelpā, nākas nedaudz to sabojāt, un tad pa visām dimensijām ārā lien mazi šogoti un citi mošķi. Tāpēc laiku pa laikam kosmosa stacijas ir jāattīra, lai nepieļautu to nekontrolētu savairošanos.

„A Colder War” by Charles Stross – atomieroči ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ko savos ieroču arsenālos glabā Krievija un ASV. Te ir gan vārti uz paralēlajām pasaulēm, gan vecie senie pusdievi, kurus mērdēt pie absolūtās nulles, lai X stundā palaistu vaļā, un neba jau Irānai grib uzbrukt kodolprogrammas dēļ, viņi vienkārši arī ir atklājuši vārtus un ir gatavi riskēt.

Kopumā ļoti laba grāmata, iesaku izlasīt visiem Lovkrafta cienītājiem. Lieku 9 no 10 ballēm, jo ne visi stāsti bija interesanti un aizraujoši. Domāju, ka katram neaprakstāmo šausmu cienītājam te kas atradīsies.

Embassytown by China Mieville

embassytown

Taisni vai pašam neticas, ka tik labs autors man tik ilgi bija palicis nepamanīts. Izskatās, ka tas patlaban tiek nopietni kompensēts, šī jau ir piektā šī autora grāmata, kas izlasīta pēdējā pusgadā. Grāmatu biju pasūtinājis jau pirms tās iznākšanas, centos nemaz nelasīt par to, kas tur būs, lai būtu interesantāk. Diemžēl nesanāca, un nejauši izlasījās šī atsauksme lasītājas piezīmēs.

Šoreiz autors mūs ieved pavisam jaunā pasaulē, kas nemaz nav līdzīga ar iepriekšējos darbos sastapto (vismaz tajos darbos, ko es esmu lasījis). Šajā pasaulē visu notikumu atslēga ir valoda. Valoda, kurā nav iespējams melot, kuru nav iespējams sintezēt, bet bez kuras iztikt ir visai grūti. Pasaule Arieka ir viena no daudzajām Brēmenes zvaigžņu impērijas robežposteņiem.  Te cilvēki dzīvo salīdzinošā izolācijā pašā Immer nomalē. (Immer ir tāda kā telplaika papildus dimensija, kurā notiek starpzvaigžņu ceļojumi.)

Tā nu kolonisti tur dzīvo,  nodarbojas ar tirdzniecību, lai iztirgotu pa kādai biotehnoloģijai no Ariekas pamatiedzīvotājiem (Saimniekiem) un selekcionē Vēstniekus. Vēstnieki ir šīs grāmatas centrālais koncepts, tie ir neatsverami komunikācijai ar vietējiem. Viss noris visai labi līdz atlido jauns vēstnieks no pašas Brēmenes un ar savu runu izmaina pastāvošo lietu kārtību. Tagad cilvēkiem ir jācenšas ievārītā putra izstrēbt un izdzīvot.

Visi notikumi tiek vēstīti no Avice Benner Cho skatupunkta, viņa, mūsu valodā runājot, ir pieredzējusi astronaute/kosmonaute, kas ir viena no retajiem, kuriem izdevies pamest Embassytown un atgriezties atpakaļ. Ar viņas viedokli rēķinās, un bez tam viņa ir arī Saimnieku valodas sastāvdaļa, kas paver viņiem durvis uz meliem.

Grāmata iesākumā ir tāda nedaudz garlaicīga, it kā jau sižets risinās, bet īsti nevar saprast uz kuru pusi un kas notiek. Pēc jaunā Vēstnieka runas notikumi sāk attīstīties straujāk, un dzīve Emabssytown sāk ritēt raitāk. Sākumā biju nedaudz neizpratnē par Saimnieku īsto nozīmi, šķita, ka tā ir tāda kā supercivilizācija, kas ļāvusi zemes iedzīvotājiem nodibināt nelielu pilsētu pārstāvniecību savā pilsētā, un tie nu pārtiek no Saimnieku pamesto zināšanu kripatām, ja autors bija gribējis radīt šādu priekšstatu vismaz sākumā, tad viņam tas izdevās. Jebšu arī es pārāk daudz esmu saspēlējies Starcraft un manī svešas rases izraisa ksenofobiju.

Cilvēki šo žanru ir nodēvējuši par semiotisko zinātnisko fantastiku, lai nu tā būtu, kur nu neesmu stiprs, tas ir zīmēs un to nozīmēs, bet tas netraucēja lasīt grāmatu un priecāties par visai negaidītiem notikumu pavērsieniem, kurus tiešām ir grūti uzminēt iepriekš. Problēmas risinājums man likās pārāk vienkāršs un neticams, bet ko lai saka, nevienu Saimnieku dzīvē redzējis neesmu. Grāmatai liekamas 10 no 10 ballēm un ieteiktu izlasīt visiem zinātniskās fantastikas faniem.

The Scar by China Miéville

the scar

Šis autors man ir reāli iepaticies, un tikai tādēļ viņa izlasīto darbu īpatsvars ir tik liels manā šāgada izlasīto grāmatu sarakstā. Patīk man viņa uzburtās pasaules, tēli un varoņu motivācija. Lai arī šis grāmatas darbība noris Ben Las pasaulē, tās saistība ar Perdito Street station ir visai minimāla. Pāris reizes tiek pieminēti tās notikumi un viss.

Grāmatas galvenā varonei Bellis nākas slēpties no New Crobzon pilsētas valdniekiem, un viņa dodas uz kādu no šīs pilsētas aizjūras kolonijām. Viņai ir talants uz retām valodām, un strādāšana par tulku viņai palīdz nokļūt uz kuģa, kas ir pilns ar kolonistiem gan labprātīgiem, gan ne tik labprātīgiem. Viss norit jauki līdz grāmatas galvenā varone Bellis nenonāk pirātu gūstā ar visu kolonistu kuģi. Šie pirāti nav nekādi no ostas uz ostu braucējiem, viņiem ir pašiem sava pilsēta The Armada, kas pēc savas būtības sastāv no kopā sastiprinātiem nolaupītajiem kuģiem. Te viņiem ir pašiem sava valdība un noteikumi. Patiesībā pilsēta kā pilsēta, tikai tā atrodas vienmēr kustībā, un visi tās iedzīvotāji ir relatīvi brīvi.

Pilsētai ir tikai viens liels mīnuss, tā ir ļoti lēna un, saduroties ar kādu nopietnu jūras spēku, būtu diezgan grūti izglābties no iznīcināšanas. Tādēļ Armada rūpīgi glabā savas eksistences noslēpumu, vismaz līdz šim tas ir izdevies. Tomēr izskatās, ka kaut kas ir licis izmainīt Armadas ārpolitiku, tā ir nolaupījusi New Crobzon peldošo naftas platformu, tā nolaupa pazīstamus zinātniekus un viss tikai ar vienu mērķi pacelt no jūras dzelmes mītisku radījumu Avanc.

Arī paša Armada nolaupītajiem nav nemaz tik negadīta lieta, ja Bellis tas nozīmē saiknes saraušanu ar pārējo pasauli, tad pārveidotajam Tanneram tā ir jaunas dzīves uzsākšanas iespēja. Viņš kļūst pirātu pilsētai pilnīgi lojāls. Citiem kā, piemēram, New Crobzon spiegam Saliasam tā ir toāla katastrofa, tiek sagrauti visi viņa plāni. Arī paša Avanc pamodināšana nemaz nav tik triviāls pasākums, tomēr eksistē viena saprātīga būtne, kas, iespējams, to jau ir izdarījusi.

Grāmata ir pilna ar interesantiem piedzīvojumiem, dažādām rasēm un pat negaidītiem notikumu pavērsieniem. Šī nu bija grāmata, kuru paņēmis rokās es izlasīju no viena vāka līdz otram gandrīz vienā piegājienā. Beigas tās gan mani nedaudz pievīla, jo tā ar īsti nesapratu sasniedz Armada Rētu laiktelpā jeb nesasniedza. Un, ja sasniedza, ko viņi no tā ieguva vai zaudēja. Vispār jau kādā alternatīvajā realitātē tas notika, jo tam atradās aculiecinieks, kas pavēstīja par Armadas bojāeju pašiem Armadas iedzīvotājiem.

Labs stāsts par draudzību, nodevību, izmantošanu, pasaules uzskatu dažādību un lietām, kuras ar prātu grūti aptvert. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Grāmatas tēli ir ļoti labi izstrādāti, tādi paši ar savu raksturu un motīviem, lasītājam varbūt tie ne vienmēr ir uzreiz saprotami, bet tas lasīšanu padara tikai interesantāku. Mani visvairāk nodarbināja Uther Doul, galvenā plāna iniciatora mērķi un motīvi. Kādēļ viņam tas bija vajadzīgs, ko viņš no tā ieguva personīgi? Visa viņa dzīve ir pakārtota šim notikumam, vismaz tā varēja saprast no norādēm.

PS. Šīs grāmatas iedvesmots pieķēros arī „Iron Council”, bet diemžēl tā lasījās ar tādām mokām, ka nācās atlikt uz nenoteiktu laiku. Toties tagad esmu pasūtījis viņa jauno grāmatu „Embassytown”. Ceru, ka tā mani nepievils.

Perdido Street Station by China Miéville

Perdido street station

Izskatās, ka šis autors būs mans pēdējo laiku labākais atklājums. Nu jau izskatās, ka esmu gatavs izlasīt visas viņa grāmatas, jo man patīk tas, ko es izlasu. Paldies Lasītājai, kas ieteica man turpināt šī autora darbu iepazīšanu tieši ar šo grāmatu.

Šī ir Bas-Lag pasaules ciklam veltīta grāmata. Pavisam šajā ciklā ir trīs grāmatas, kuras es noteikti izlasīšu tuvāko mēnešu laikā. Grāmatas galvenais varonis ir zinātnieks vārdā Isaac Dan der Grimnebulin. Viņš dzīvo un strādā New Croubzon pilsētā. Viņa galvenā nodarbe ir gadījuma pasūtījumi, nekad jau nevar zināt ko kādam bagātam klientam vajadzēs uzkonstruēt. Viņam ir arī vājība – Vienotā teorija un viens no tās aspektiem Krīzes teorija. Brīvajā laikā viņš salaiž ar Khepri sievieti, tāds kā cilvēks tikai ar kukaiņa galvu. Varētu likties, kas gan cilvēkam ir vairāk vajadzīgs. Un tad pēkšņi viņam parādās īsts darbs, īsts izaicinājums, palīdzēt atgūt lidošanas prasmi kādam garudam Yagharek, kas pēc būtības izskatās kā cilvēkveidīgs putns. Savulaik viņš savā ciltī ir izdarījis pārkāpumu kā dēļ viņam atņemti spārni. Tā kā klientam ir daudz naudas, tad Isaac var ķerties pie darba un ziedot visu savu laiku lidošanas izpētei.

New Croubzon ir tipiska distopijas pilsēta, kas atrodas kādā nenoteiktā pasaulē. To pārvalda korumpēts mērs Mayor Bentham Rudgutter, ir aktīva kriminālā pasaule ar savu bosu Mr. Motley priekšgalā un daudzas jo daudzas rases. Te varētu sākt spriedelēt kā Tolkina rases savulaik katra kalpoja kāda noteikta ideāla atspoguļošanai un kā Miéville dažādās rases izmanto kā cilvēka dažādu rakstura nianšu un uzskatu daudzšķautņainuma atainošanai, to visu nedaudz hipertrofējot. Un par to, kā tas viss var palīdzēt cilvēkiem saprast pašiem sevi gan apgarotībā, gan zemiskumā, bet nu tas būtu par daudz no manis prasīts. Rasu ir tik daudz, ka es pilnīgi nespēju iedomāties biosfēru, kurā evolūcijas rezultātā varētu rasties tik daudz saprātīgu būtņu sugu, te ir cilvēki, kaktusu, khepri, putncilvēki, ūdensvīri, mehāniski konstrukti un pārtaisītie. Tāpat nav īsti skaidrs kā viņiem tur ir izdevies izvairīties no pāris ksenocīdiem.

Te pasaulē ir arī pāris vietas no kuriem brīžam izlien tādi nezvēri, ka ir jāpieliek visas pūles, lai tos savaldītu un, iespējams, iegūtu pat nedaudz peļņas. Šajā pilsētā nav nekādas problēmas aizdoties uz pašas Elles pārstāvniecību vai sastapt globālā tīmekļa uzturētāju Weaver, kas izskatās pēc daudzdimensionāla zirnekļa un kuram ir divas vājības, šķēres un ausis. Vispār jau ir grūti ko vairāk pastāstīt, lai viss šis apraksts nebūtu viens liels spoileris.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti ir vērts izlasīt tiem steampunk cienītājiem, kas to vēl nav izdarījuši. Sižets ir saistošs, piesēžoties būs grūti to atlikt malā. Un beigas ir visai interesantas, nebūt ne tādas kādas tās es biju iedomājies. Patīk autora praktiskums – neviens varonis nav tik vērts, lai viņam nevarētu ļaut nomirt. Vietām gan brīnumainās sakritības un izglābšanās nedaudz dūrās acīs, bet pārāk sižetu tas nemaitāja. Domāju, ka tuvākajā desmitgadē šī grāmata tiks izlasīta vēlreiz.

Un Lun Dun by China Mieville

Un-Lun-Dun

Šad tad pārmaiņas pēc ir veselīgi izlasīt kādu bērnu grāmatu. Tajās šausmas ir limetētas, un pasaules notikumi atspoguļoti vienkāršāk. Šo grāmatu izvēlējos vienkārša iemesla pēc, gribējās uzzināt kā autors, kurš, rakstot pieaugušo grāmatas, katrā teikumā vismaz vienu reizi lieto vārdu fuck, spēs izteikties bērnu grāmatā.

Grāmatas galvenā darbība notiek vietā, kas saucas unLondon. Šķiet, ka rakstnieki paralēlās Londonas ir īpaši iemīļojuši. Autors gan atzīstas, ka tieši uz šo neLondonu viņu esot iespaidojis stāsts Neverwhere. Lai tur kā nebūtu, par neLondonas eksistenci parastie cilvēki pat nenojauš. Toties diezgan labi ir informēti dzīvnieki, izņemot kaķus. Kaķi ir pārāk egocentriski, lai ko tādu pamanītu. Grāmatas galvenās varones Zanna un Deeba arī neapzinās, ka viņas ir neLondonas vienīgā cerība cīņai pret Ienaidnieku. Ienaidnieks ir Smogs, tas pats, kas padzīts no īstās Londonas jau piecdesmitajos gados.

Pati neLondona ir diezgan dīvaina pilsēta, tā sadalīta vairākos kvartālos, kurā katrs ir pa sevi. Te ir gan spoku kvartāls, gan dakstiņstaigātāju kvartāls. Tajā visi iedzīvotāji dzīvo uz jumtiem, ir pat tādi, kas kāju uz zemes nav spēruši trīs paaudzēs. Ir milzīga bibliotēka, kas atsauc atmiņā Diskzemes L-space, ir tradicionālā autobusu satiksme netradicionālā izpratnē. Un kad vakarā satumst, tad nomaļās ielās sāk sirot žirafes, šīs pilsētas briesmīgākais plēsējs. Viņu garie kakli nav domāti zaru aizsniegšanai, bet gan kā masti savu upuru asiņaino ādu uzvilkšanai. Ir arī Westminsteres abatija, kuru apdzīvo Melnie Logi, kas katrs ved uz kādu istabu.

Izskatās, ka centralizētas vadības viņiem nemaz nav. Nelielu autoritāti ir izpelnījušies pareģojumu grāmatas glabātāji. Kā jau kārtīgā piedzīvojumu grāmatā paredzēts te ir gan pareģojums, gan izredzētā the Shwazzy (laikam kāds franču vārda atvasinājums), gan kvesti, kas Izredzētajai jāizpilda, lai uzvarētu Smogu.

Notikumi ar īpašu sarežģītību neizceļas, priecē tikai autora netradicionālie risinājumi. Tā vietā, lai viss piepildītos pēc Pareģojuma vārds vārdā, varoņi šo lietu interpretē diezgan brīvi. Dara visas lietas efektīvāk un nemaz neskatās uz Pareģojumu grāmatas iebildumiem. Vismaz šajā ziņā grāmata noteikti pieveic Harija Pottera grāmatas.

Grāmata tiešām ir domāta pusaudžiem, bet arī pieaugušajam tur būs par ko palasīties, un garlaicīgi nebūs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Vienu balli noņēmu nost, jo šķiet, ka tagad tas ir modīgi rakstīt par paralēlo Londonu. Un par to, ka galvenais ļaundaris ir no tās šlakas, kas grib iznīcināt visu pasauli.

Ak jā, Un Lun Dun ir tradicionāls neLondoniešu kaujas sauciens.

%d bloggers like this: