Navigate / search

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

pedejais-mohikanis

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju  – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas  –  spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

Zvērkāvis by Džeimss Fenimors Kūpers

Zvērkāvis

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, tagad domāju uzsākt nelielu indiāņu grāmatu lasīšanas maratonu. Šī tēma man bērnībā bija ļoti iemīļota, un par pārsteigumu pats sev es atklāju, ka viņa man šķiet pievilcīga joprojām. Kūpers gan kā rakstnieks nav tas izcilākais, bet viņa darbi man bērnu dienās patika tik un tā.

Zvērkāvis vēlāk pazīstams arī kā Vanagacs ierodas pie kāda meža ezera, kas atrodas tagadējā Ņujorkas štatā. Plāns ir atlikt kādu delavēru virsaiti Čingačguku, puikām ir padomā neliela šepte. Viņa ceļabiedrs Harijs Mārčs ir ceļā sastapts robežnieks garš un skaists, nodarbojas ar medīšanu un iesaukts par Nerimšu, jo līdz ar pulvera smakas saošanu, viņš ņem pēdu neatskatīdamies. Meža ezeru par savu īpašumu ir pasludinājis kāds Toms Haters, cilvēks ar tumšu pagātni un divām meitām. Džūdita ir smuka un gudra, bet Hetija ir mazprātīga. Zvērkāvja apmeklējuma laikā Hateram uzbrūk nodevīgie mingi, un sākas cīņa par izdzīvošanu.

Ja es sauktu Kūperu par izcilu rakstnieku, tad es melotu. Viņam piemīt praktiski visas sliktās īpašības, kuras vien rakstniekam var piedēvēt un, ja vien es varētu atgriezties atpakaļ bērnu dienās, kad šāds literārais izstrādājums man šķita laba un aizraujoša lasāmviela!

Zvērkāvis ir delavēru uzaudzināts baltais cilvēks. Viņam piemīt augsta pašcieņa, morāli viņš iemieso paraugcilvēku un nekad nemelo. Smuks gan diez ko nav, bet ar savu nepiespiesto tiešumu viņš meičām patīk. Lasot no šīs dienas viedokļa, var uzslavēt autoru, ka šis nav kautrējies sarkanādainos nostādīt uz viena pakāpiena ar baltajiem cilvēkiem. Ir jau tādi pusmežoņi ar saviem tikumiem, tomēr prognozējami un cienījami ļaudis. Tas gan neattiecas uz mingiem-irokēziem-hūroniem, tie ir īsteni maitas gabali, neuzticamāki par vēju un kanādiešu pakalpiņi. Skuķi Zvērkāvi neinteresē, taču laba plinte un brieži gan nav smādējama lieta. Interesanti, ka oriģinālais grāmatas nosaukums Deerslayer, burtiski būtu jātulko kā Briežkāvis.

Harijs Mārčs ir tipisks mutes brūķētājs un uzmetējs. Viņam ir plāni uz Džūditu, un šis ir sasolījies nosist katru viņas nākamo vīru, ja vien tas nebūs viņš. Patīk viegla nauda un īpaši ar prātu neizceļas, toties ir varens rīcības cilvēks. Viņam ļoti līdzīgs cilvēks ir Toms, kas arī ir visnotaļ netālredzīgs cilvēks, kura vienīgie panākumi dzīvē ir divas meitas, cietoksnis uz ezera un cietoksnis liellaiva. Domāju, ka pie bērnudienas mīlestības pret šo grāmatu ir vainojami pēdējie divi faktori. Kurš puika gan negribētu burāt pa ezeru un dzīvot uz pāļiem uzceltā mājā.

Čingačguks, kurš nez kādēļ no bērnības ir iespiedies atmiņā kā megaindiānis grāmatā vispār praktiski neeksistē. Te ir tikai pāris dialogi, viņam veltītas slavas dziesmas un klusējošā piekrišana. Tāda slēptā klātbūtne, kas praktiski neko neietekmē.

Džūdita ir smuka un māk lasīt. Tiem laikiem priekš sievietes tas bija vairāk nekā vajadzīgs. Viņa ir arī nedaudz ar savu viedokli, kas garantē, ka nekāda labā sieva no tādas nesanāks. Hetija ir ne šāda, ne tāda. Galvenais viņas mīnuss ir mazprātība (cik noprotu, garīgi neattīstīta). Tas gan viņai nav traucējis iemācīties lasīt, citēt Bībeli vietā un nevietā un uzvesties tīri racionāli. Viņai gan ir pataloģiska nosliece uz patiesību, tas lieti noder dažiem sižeta pavērsieniem.

Grāmatai ar sižetu ir diezgan pašvaki. Tuvākā anotācija notiekošajam varētu būt pāris dienas Zvērkāvja dzīvē. Ir trīs puiši un trīs meitas. Tā kā Čingačguks ir indiānis, tad viņam ir padomā sava skvo, un patiesībā ir tikai divi pāri. Zvērkāvis uz attiecībām neraujas un, lai gan viņa dialogi lauž meičām sirdis, skaidra lieta, ka nekāda jēga no tā nebūs. Nerimša grib tikai vienu meiču, bet tā viņu pamatotu iemeslu dēļ negrib. Tā kā īsti nekāds mīlestības romāns te nesanāk. Notikumi, lai cik man viņi saistoši nešķistu bērnu dienās, patiesībā nav nekādi, tie ir visnotaļ komiski, kur galvenie varoņi vienā laidā krīt gūstā, un kad no tā atbrīvojas, krīt gūstā atkal. Skalpēšana tiek piesaukta riņķī apkārt un šajā jomā Nerimša ar Hateru uzvedas kā īsti atsaldeņi. Par laimi indiāņiem un lasītājiem viņu spējas ir pilnīgi neiemērotas šim pasākumam.

Dialogi ir kaut kas briesmīgs, visi runā tā it kā būtu sapulcējušies saviesīgos pasākumos. Ar gariem pārspriedumiem un augstiem vārdiem grēko visi personāži no indiāņu puišeļiem līdz ciniķim Tomam. Ticamības moments pazūd uzreiz, kā varoņi atver muti. Autora tieksme dzejiski aprakstīt dabu ir pielīdzināma “Straumēniem”, taču tikai daudzuma ziņā, šeit tie izklausās samāksloti un smieklīgi.

Paši galvenie varoņi grāmatai absolūti nav vajadzīgi. Notikumi viņus nekādi neizmaina, visi paliek tādi paši kādi bija grāmatas sākumā. Ja vien par personas izaugsmi neskaitām nāvi, tad tādas te vispār nav. Nav arī īsti skaidrs kāds ir autora vēstījums lasītājam izņemot labus vārdus par dažiem atsevišķiem indiāņiem.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, un arī tikai par bērnu dienas atmiņām. Ja te nebūtu cietokšņa uz ūdens, tad viņu nelasītu pat pusaudži. Ja esi lasījis bērnu dienās, tad noteikti nepārlasiet, nevajag sabeigsiet savas gaišās bērnības atmiņas. Ja tev jau ir pāri sešpadsmit gadiem, tad nopietni apsver to vai ir vērts lasīt.

%d bloggers like this: