Navigate / search

Francija Trešā diena

22. jūnijs

Šorīt beidzot varam sākt ar īstām brokastīm. Tas nozīmē, ka man jācep omletes visiem tiem, kuri vēlas un kas var ēst. Vispār jau man tā štelle tīri labi patīk. Pirms brokastīm arī tiek veikta ekspedīcija uz vietējo bagešu veikalu, mums vajag kārtīgi sagatavoties piknikam.

Mūsu šīsdienas apskates objekts ir Cirque Du Fer A Cheval. Tas atrodas aptuveni piecdesmit kilometru attālumā no mūsu bāzes. Man gan nav ne jausmas, kas slēpjas zem šī nosaukuma, man pietiek ar to, ka zinu, ka tur ir taka. Šodien ir sestdiena un sagaidāms, ka uz ceļiem būs lielāka rosībā nekā iepriekšējās dienās.

Līdz cirkam nokļūstam bez problēmām. Ivars, protams, ka veda mūs pa nomaļiem lauku ceļiem, kas noteikti kopā deva nedaudz īsāku ceļa gabalu, bet tādēļ Cluses pilsētai cauri braucām gar garāžu kooperatīviem nevis cauri centram. Vēl vienā vietā Ivars bija atradis šorkatu, kas piedāvāja parasto stāvo serpentīnu nomainīt pret šaurāku un vēl stāvāku, mēs uz to neparakstāmies un nobraucam to lieko puskilometru. Ceļa galā pēc ieejas maksas nomaksāšanas mūsu skatam paveras autostāvvieta un šķūņa tipa tualete.

Sākumā ejam cauri mežam, Armands brauc ar ričuku, te beidzot ir, kur braukt. Taču viņa entuziasms diezgan ātri pāriet, jo braukšana pret kalnu ar skrejriteni nav diez ko aizraujoša. Tādēļ nākas nest gan viņu, gan skrejriteni. Kad esam tikuši pļavā, paveras iespaidīgs skats – es nudien nebiju iedomājies, ka Eiropas Alpos vēl kaut kas tik iespaidīgs palicis un es to vēl neesmu redzējis! Vakardienas lietusgāzes ir nākušas par labu ūdenskritumiem. Apkārt ielejai kalni un ūdenskritumi veido tādu kā apli un izskatās pa pirmo. Pastāvam, paskatāmies un dodamies tālāk, mūsu pārgājiena galapunkts atrodams ielejas galā.

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Gribētos jau teikt, ka visi priecīgi devāmies pa taku uz priekšu, bet tā tas nebija. Armands atteicās no sava ričuka un nācās to nest. Protams, ka nest abus var tikai mamma, es savukārt gāju pa priekšu vaktējot, lai lielākie bērni neieveļas kādās krācēs vai nepazūd mežā. Mūsu deviņu cilvēku rinda izstiepās uz puskilometru. Elzai ar’ bija niķis un arī viņu varēja nest tikai viņas mamma. Episki!

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Taka gan bija forša, diezgan labi uzturēta, smuki nograntēta, upītēm pāri tiltiņi un vietām pa smukai pļaviņai, kur bonusā klāt soliņi, lai var piesēst un paskatīties. Vienā tādā vietā mēs visi beidzot atkal esam kopā, pietiekoši motivēti, lai dotos tālāk. Tā nu ir ar tiem bērniem, nekad nevar zināt, kad viņiem kaut kas sāks nepatikt vai patikt.

Cirque Du Fer A Cheval

Pēc nelielās piesēdēšanas visiem atkal viss ir labi, jo atkal ejam cauri mežam un laiku pa laikam jālec pāri kādam strautiņam. No sākuma tās ir nelielas tērcītes, bet ar laiku ir pat jāpiestāj un jāpadomā, kā visi tiksim pāri. Tas ir diezgan jautri, tad atkal esam no meža ārā un var redzēt, kā kūst pērnais ledus, vietām upe ir izgrauzusi lielas alas, pie kurām var pieiet un palūrēt. Un te atkal viss saiet grīstē.

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Aizas īpašnieki ir praktiski ļaudis un bez tūristiem te ganās arī aitas, un tās jau podiņa skolā nav gājušas, tāpēc taka, lai ar smuka, ar katru nākamo soli kļūst arvien nodirstāka. Ja vēl tās būtu standarta spiras tad vēl tā, bet te zāles treknāka un mitrāka, tad uz spirām nav ko cerēt. Man jau kā lauku puikam no bērnu dienām ir attīstījusies spēja neiekāpt, bet maniem bērniem, kas auguši pilsētā, ar to ir grūtāk. Ar laiku viņi saprot situācijas traģiskumu un atsakās iet tālāk. Ernests ir jānes, Armands gan vēl dragā ar ričuku. Matīss ir totāli neapmierināts, bet vēl iet uz priekšu. Kad noieti četri ar pus kilometri, mums priekšā ir nepārvarams šķērslis. Riktīga upīte, kurai stiept bērnus pāri ir iespējams, bet nekāds prieks no tā nebūtu. Pārējie tūristi iet tai pāri pa sniegu, kas vēl ir virs upītes. Taču es neesmu ar saviem sīkajiem gatavs riskēt un pēc nelielas viedokļu apmaiņas reidžkvitojam un dodamies atpakaļ.

Cirque Du Fer A Cheval

Kad esam puslīdz tikuši ārā no sūdu posma, mēs ar Armandu nomazgājam apavus, lieku viņu plecos un ejam tālāk. Šādos pārgājienos uz 10 km vienmēr nāks rēķināties ar to, ka kāds būs jānes, nevarēs paiet, nodauzīs kājas vai vienkārši niķosies. Kad esam tikuši atpakaļ sākumā, visi ir nopelnījuši saldējumu.

Kā nu sagadījies, kā ne, bet vietējais ēdināšanas iestādījums šādu opciju piedāvā. Cenas gan nenosauksi par draudzīgām, bet tā jau kalnos vienmēr ir bijis, toties īsts mājas saldējums! Toties tualetes iekārtotas pagrabā, blakus zirgu stallim. Zirgi pagrabā vien jau ir kas nebijis.

Passy ezers

Dodamies mājās cerībā, ka visi būs noguruši un arī lielie varēs atpūsties. Taču pēc pāris stundām bērni jau gāž riņķī māju un tiek nolemts vest tos uz vietējo izklaides vietu Lac de Passy. Tur esot izklaides bērniem un vispār vietējo vidū tā esot top atpūtas vieta.

Ezers kā jau ezers, bet ņemot vērā, ka ap to grozās puse pilsētiņas, tad es pieņemu, ka te stafilokoku daudzums uz kubikmetru varētu būt ļoti tuvs normai. Par to liecina arī vietumis peldošie pamperi un higēniskās paketes.

Monblāns

Kamēr bērni izklaidējas rotaļlaukumā, es apeju apkārt ezeram – divi ar pus kilometri. Tā kā ir jau vakars, tad minigolfs jau ir ciet un piepūšamās atrakcijas jau bez gaisa, labi, ka betona un tērauda konstrukcijas vēl vietā. Kamēr mazie izklaidējas, es sēžu uz soliņa un vēroju Monblānu saulrietā.

%d bloggers like this: