Navigate / search

Arrival (Stories of Your Life MTI) by Ted Chiang

Arrival (Stories of Your Life MTI) by Ted Chiang

Esmu pietiekami aprobežots, lai par šo autoru un viņa stāstiem pirms filmas iznākšanas neko nezinātu. Esmu arī diezgan slinks un filmu nenoskatījos. Redzēju, ka viņu vērtē no izcilas līdz galīgi nekādai, un tagad pēc stāsta izlasīšanas varu secināt, ka filma noteikti ir izcila, nav reāli sačakarēt tādu konceptu. Tā kā stāsts pats par sevi nav diez ko garš, tad ir izdots vesels stāstu krājums, kas lielākoties ir lingvistiskā fantāzija un fantastika.

“Tower of Babylon” – par visu laiku nopietnāko cilvēces projektu – torni uz debesīm. Šis pasākums prasīja daudz resursu un laiku, taču galu galā tornis ir uzbūvēts, lai nokļūtu līdz tā virsotnei nepieciešams gads, un laiks iesaistīties kalnračiem. Tie veiks pēdējo projekta stadiju – debess velmes caursišanu. Galvenais ir netrāpīt virsū ūdens rezervuāriem. Šī ir grāmata par pasaules uztveri, alternatīviem pasaules modeļiem, kooperāciju un neierobežotu fantāziju. Izcils stāsts koncepcijā un realizācijā. Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm.

“Understand” – pirmais no lingvistiskajiem stāstiem. Par kādu cilvēku, kuram pēc smadzeņu traumas dod speciālas zāles, lai novērstu smadzeņu bojājumus. Izrādās, ka tas palielina neironu skaitu, un Leons kļūst par pārcilvēku. Viņš pēkšņi saprot pasaules kopsakarības, viss sakrīt vietā; galvenā problēma ir nevis saprašanas spējas, bet valoda. Tieši mūsu valoda ar saviem primitīvajiem konceptiem ir domāšanas ierobežojošais faktors. Tagad viņam atliek izlemt kā izmantot savas spējas. Tāds dinamisks mikrotrilleris, kurš liek aizdomāties par cilvēka smadzeņu spēju robežām. 10 no 10 ballēm.

“Division by Zero” – šis par matemātiķu ikdienu un par to, ka ne visas aksiomas ir patiesas. Kā jau vēsta pats nosaukums, stāsta problemātika ir visnotaļ nopietna. Par to, ka sistēmas pamatpostulātus nevar definēt sistēmas ietvaros, un reizēm patiesība ir burtiski prātam neatverama. Kamēr lasi ir interesanti, bet ātri pagaist no atmiņas. 7 no 10 ballēm.

“Story of Your Life” – izcils stāsts, kuru tagad zina puspasaules. Mūsu temporālā uztvere ir tieši piesaistīta nevis entropijai, bet valodai. Autoram ir dažas interesantas idejas. Lai viss nepārvērstos par standarta Pirmā kontakta stāstu, viņš pievēršas daudz dziļākai problēmai – ja mēs zinātu visu savu dzīvi no sākuma līdz galam, kas mudinātu mums to izdzīvot līdz galam? Atbilde, manuprāt, bija pārāk optimistiska, bet tā jau ir mana problēma. 10 no 10 ballēm.

“Seventy two letters” – alternatīvā vēsture, Roberts ir golemu speciālists, viņam ir ķēriens uz jaunu vārdu izgudrošanu, un nav tālu līdz viņš spēs nodrošināt to pašreplikāciju. Kolēģi viņu ciena un augstu vērtē, taču golemu tēlu izgatavotājiem nepatīk viņa idejas par to, ka golemi paši izgatavos golemus. Savukārt cilvēcei draud briesmas, ir izpētīts, ka homunkulu skaits esošās paaudzes spermā ir ierobežots, un pēc pāris paaudzēm cilvēki nespēs reproducēties. 8 no 10 ballēm, valodā ir spēks.

“The evolution of human science” – par to, kā cilvēki ir pazaudējuši savu dominējošo lomu. Viņi dzīvo uz Zemes, bauda zinātnes sasniegumus, bet blakus viņiem dzīvo transcilvēku, no kura galda pabirām tie barojas. Cilvēku zinātniekiem nav cerības atklāt ko patiesi jaunu. Skumjš stāsts un diezgan ironisks. 7 no 10 ballēm.

“Hell is the absence of God” – kā būtu, ja eņģeļi un dēmoni būtu objektīva realitāte. Ja varētu redzēt gan paradīzi, gan elli. Ko darīt ja nebūtu iespējams saprast, pēc kādiem principiem tiek nolemta tava pēcnāves dzīves vieta? Ironisks un skarbs stāsts par mīlestību un ticības lietām. 9 no 10 ballēm.

“Liking what you see: A documentary” – par kādu eksperimentu, kura dalībniekiem tiek atņemtas spējas atšķirt smukos no nesmukajiem, radot sabiedrību, kur ārējais izskats nav tik nozīmīgs. Par to, kā pret šādas prakses ieviešanu cīnās reklāmas aģentūras un skaistumkopšanas industrija. Nudien sarakstīts kā dokumentālā filma ar intervijām, kas atspoguļo abu pušu viedokļus. Diezgan pagarš stāsts un ar laiku kļūst garlaicīgs. 8 no 10 ballēm.

Jāatzīst – labs stāstu krājums, ja vēlies palasīt no fantastikas ko tādu, kur centrālais elements būtu valoda un tās ietekme uz mūsu pasauli, silti iesaku. 9 no 10 ballēm.

Sleeping Giants (Themis Files #1) by Sylvain Neuvel

Sleeping Giants (Themis Files #1) by Sylvain Neuvel

Šī ir no tām grāmatām, kuras es nopērku vāka dēļ. Nav tā, ka viņa būtu pieskaņota tapetēm, bet noformējums ir ļoti skaists. Tieši vāks bija tas, kas pievērsa manu uzmanību, palasījis anotāciju sapratu, ka viņa ir arī lasīšanas vērta. Pēc nopirkšanas viņa labu laiku marinējās grāmatu plauktā, gaidot savu kārtu.

Pirms septiņpadsmit gadiem cilvēce atklāja pazemes kambari, kurā atradās nezināmā valodā aprakstītas plāksnes un milzīga metāla plauksta. Meitene, kas savulaik izdarīja šo atklājumu, tagad nodarbojas ar šīs noslēpumainās rokas izpēti un ir pārliecināta, ka kaut kur uz Zemes ir atrodamas arī pārējās milža daļas. Kas un kādēļ ir izveidojis šo milzi, ir noslēpums, kuru vēl jāatklāj, taču viens ir skaidrs – šis atklājums izmainīs cilvēci.

Neslēpšu, esmu nedaudz palasījis arī citu cilvēku atsauksmes un saprotu viņu problēmu – mūsdienu popkultūrā piedienētotos, ka šī grāmata ietvertu sevī transformeriem un Pacific Rim cienīgas milžu cīņas, kurās izšķirtos visa planētas nākotne. Šeit autors ir domājis savādāk, un visu notiekošo izstāsta protokolu veidā.

Man personīgi šis protokolu neitrālums ļoti patika. Katram no lielā projekta dalībniekiem ir dots vārds, viņi stāsta piedzīvoto, dalās savās emocijās, un viss tiek korekti piedokumentēts. Iespējams, ka kādam tādēļ šis stāsts varētu šķist pārāk sauss un neemocionāls, tas gan būtu gadījums, kad nevēlas iedziļināties un iztrūkstošo pats piedomāt klāt, bet sagaidīt visu pasniegtu uz paplātes.

Vislabākais tēls grāmatā ir kādas slepenas struktūras darbinieks. Mēs tā arī nekad neuzzināsim viņa vārdu, tāds kā vīrs melnā. Viņam ir praktiski neierobežotas pilnvaras un kontrole. Kas viņš sevi sauc par informācijas glabātāju, cilvēki vadošos amatos mainās, bet viņš paliek. Viņa tiešais darbs ir šādu lielu un slepenu projektu koordinēšana. Viņš ir tas, kas visu protokolē. Ja no sākama šis vīrs šķiet pilnīgi bezemocionāla un bezkaislīga būtne, tad ar laiku arī viņš pieķeras Projekta dalībniekiem. Tas gan nav šķērslis viņu izmantošanai lielāka mērķa vārdā.

Nākamais nozīmīgais tēls ir Kara, helikoptera pilote, kura redzes defekta dēļ vairs nav pietiekami kvalificēta, lai pildītu kaujas uzdevumus, taču viņai tiek piedāvāta iespēja saskarties ar citplanētiešu artefaktu, un kas zina, varbūt pat vadīt to. Viņa ir tā, kas grāmatai piedod emocionālo noskaņu, te ir gan greizsirdība, gan traki zinātnieki un profesionāli sava darba darītāji.

Ja skatās žanrā globāli, tad tāds ne pārāk bieži izmantots izklāsta paņēmiens. Autors ir pacenties, lai neaizietu pa notikumu eskalācijas taku, lai gan tas būtu bijis tik viegli. Viņš cenšas atbildēt uz jautājumu, ko zemes cilvēkiem nozīmētu fakts, ka citplanētieši patiešām reāli eksistē? Vēl vairāk uz Zemes ir atrasta viņu kaujas mašīna. Kā Zemes valdības to savā starpā spēs sadalīt, un ko tas nozīmēs starptautiskajās attiecībās? Tāds artefakts izmainītu spēku balansu un radītu iespēju jaunam vispasaules karam. Tādēļ jau ir domāti vīri melnā, kas spējīgi domāt globāli un ievadīt visu pareizā gultnē.

Lieku 8 no 10 ballēm un priecājos, ka šai grāmatai būs turpinājums. Cerams, ka tikpat interesants un standarta tendenci lauzošs, ar laiku jau tās antiutopijas nedaudz apnīk un gribas palasīt arī ko fantastisku, kur galvenie ir cilvēki nevis mašīnas un notikumi.

Visa dzīvība zaļo by Clifford D. Simak, Klifords Saimaks

visa-dziviba-zalok-saimaks

Turpinās mans Fantastikas pasaulē sērijas projekts. Šoreiz lasīšanai izvēlējos vienu sava favorītautora darbu, par kuru neko daudz neatcerējos. Varu derēt, ka esmu lasījis šo mazpilsētas stāstu pāris reizes, bet ļoti, ļoti sen.

Kādā mazā ASV pilsētiņā kādu dienu sāk notikt dīvainas lietas. Neredzams kupols, kas norobežo pilsētiņas iedzīvotājus no apkārtējās pasaules. Bankrotējušam apdrošināšanas aģentam Berdam ofisā uz galda pēkšņi parādās telefons bez vadiem un ciparnīcas. Paceļot klausuli Breds saņem iedāvājumu būt par pārstāvi. Kam un kādēļ ir nepieciešams pārstāvis, viņš tā arī nesaprot. Tam visam ir sakars ar puķēm, kuras reiz no meža uz savu dārzu atnesa Breda tēvs.

Ja cilvēks ir Bībeles zinātājs un atminēsies, ka grāmata angliski saucas “All Flesh is Grass”, tad viņš uzreiz atminēsies Jesajas grāmatas 40:6 “Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!”, un līdz ar to pats sev daļēji nomaitekļos visu grāmatas saturu. Taču tādu cilvēku diez vai būs daudz.

Stāsts ir tipisks Saimaka darbs, viņa darbos cilvēces vēstures pagrieziena punkti vienmēr noris mazā lauku miestiņā, kur lēmumus nākas pieņemt pavisam viduvējiem cilvēkiem. Šeit lēmums nav no vienkāršākajiem  – ārpuszemes civilizācija vēlas nodibināt kontaktus ar cilvēci. Ir veikts rūpīgs sagatavošanās darbs, bet ir lietas, kuras viņas nespēj izprast, un tādēļ ir nepieciešamas emisārs cilvēks. Lai arī Breds ir lauķis – parastais, bez īpašas izglītības, viņš tomēr spēj apjaust notiekošā nozīmīgumu. Viņš neko nezina par saviem darba devējiem, ir skaidrs tikai viens – viņi, ja labi gribētu, varētu iekarot zemi, taču nez kādēļ viņi izvēlas sadarbību. Varbūt aiz tā kaut kas slēpjas, mūsdienās teiktu “maigā vara”, infiltrācija un pakļaušana bez drastiskiem paņēmieniem? Breds nebūt neatmet ideju, kuru piedāvā militāristi. Noslaucīt ciematiņu ar visu citplanētiešu priekšposteni no zemes un aizmirst par visu ideju. Iespējams, pareizākā ideja ir agresija.

Tai pat laikā par galveno tēlu nevar sacīt, ka viņš ir labi noslīpēts. Lai ar uz pasauli skatāmies viņa acīm, nevar teikt, ka viņa “iekšējā” pasaule būtu ļoti bagāta. Viņš ir standarta labais cilvēks. Samierinājies ar savu vietu pasaulē, dzīvē neklājas pārāk spoži un pat brīdī, kad viņš saņem lielo iespēju, viss aiziet grīstē. Viņam ir jākļūst par varoni, bet viņš nemaz to nevēlas.

Šīm pārdomām grāmatā ir veltītas diezgan daudzas lapaspuses. Mūsdienu darbiem, kas veltīti Kontaktiem, īsti līdzi nevelk, bet jāatceras, ka savulaik šis bija viens no žanra pamatlicējiem. Tomēr pamatidejas ieskicētas ļoti labi. Ne velti pats Stīvens Kings nav kautrējies veselas divas reizes izmantot ideju – pilsētiņa zem kupola. Kā grāmata lasījās ļoti raiti, neskatoties uz autora spēju gari un plaši izplūst dabas aprakstos, savulaik bērnībā man augsti kotējās citplanētu apraksti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies atgriezties pie saknēm, izlasīt darbu, kurš atstājis ietekmi uz daudziem autoriem, tad šis ir viens no tiem, kurš lasāmā sarakstā jāiekļauj obligāti!

Источник забвения by Вольдемар Бааль

Источник забвения

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju, nolēmu pieķerties vienam no melnajiem zirdziņiem. Lasījis nebiju nekad, un tā kā tā bija zinātniskās fantastikas grāmata, es to taupīju līdz pēdējam. Jo vismaz šajā jomā sērijas izdevēji nehaltūrēja un deva lasītājam lasāmas un tam laikam aktuālas lietas.

Kādā no padomju pētniecības institūtiem notiek dīvainas lietas. Zinātnieks Vizins, kurš visu mūžu ir cīnījies pret māņiem, rakstījis niknas atbildes uz ufologu un citādu dīvaiņu publikācijām, vienmēr pieturējies pie citās zinātnes, ir izmainījies. Neviens nepamanīja, kā tas notika, viņam izdevās to noslēpt, bet pēc viena no viņa veiktajiem ķīmiskajiem eksperimentiem viņa uzskatu pamati sagruva. Nabaga zinātnieks nonāca viens pret vienu ar skaudro patiesība. Nācās visu pamest un bēgt pēc palīdzības. Viņam šķiet, ka visa atrisinājums ir aizmirst, taču atmiņa ir tā, kas veido cilvēku, un aizmiršana nozīmē daļu no sava es zaudēšanas.

Neteikšu, ka biju licis lielas cerības uz šo grāmatu, un labi, ka tā. Pirmās pārdesmit lapaspuses ir tādas, ka lasītājs vēlas, lai viņš nekad šo grāmatu nebūtu aizsācis lasīt. Man nebija izvēles, jo esmu nosolījies izlasīt visas sērijas grāmatas, bet citkārt būtu labprāt aizstiepis pie krāsns iekuram. Kas tad ir šis sākums, kas lika nodrebēt pat tādam rūdītam lasītājam kā man? Autors bija nolēmis, ka būtu labi uzsākt grāmatu pavisam postmoderniskā manierē un sākt ar pāris sižeta otrā plāna varoņu apziņas plūsmām, neko nepaskaidrojot, bet iemetot lasītāju uzreiz viņu galvās. Ideja nav slikta, bet izpildījums ir pavājš (maigi sakot). Tik daudz liekvārdības, filozofisku prātuļojumus man vēl nebija nācies lasīt. No sākuma katru lapaspusi pārlasīju pa vairākām reizēm, domāju – sapratīšu, kas un kā. Bet tas padarīja lietas vēl sliktākas, negribu būt snobisks, bet man radās tūkstošiem iebilžu, argumentu. Pieņēmu, atziņu, ka muļķis spēj saģenerēt vairāk jautājumus nekā gudrais atbildēt un iekļāvos plūsmā.

Iekļaušanās man izdevās pavisam labi, grāmata burtiski atslēdz smadzenes, un pirmais lapaspušu simts man garantēja labu iemigšanu pāris vakariem. Kad autors beidzot uz skatuves uzdzen galveno varoni, lasīšana ir tā noriebusies, ka tev atrodas daudz darāmā, lai lasīšanu atliktu uz nenoteiktu laiku. Vārgākus cilvēkus viņa, iespējams, varētu pamudināt pielikt sev rokas, tā, ka uzmanīgi lasīt kāda uzraudzībā – viens lasa, otrs uzmana. Vizina parādīšanas nedaudz uzmundrināja, zinātnieks kaut ko bija atklājis savā institūtā, kas radīja viņa vielu pārdomām. Taču viņš, nabags, varbūt arī ir mācējis disertāciju aizstāvēt un studentus mācīt, taču neko nejēdz no zinātniskās metodes. Viņš nobīstas no rezultāta un tin makšķeri, lai aizmirstos.

Tiks tālu viss labi, papildus problēmas ģimenē, sieva, meita, kašķi institūtā, tas viss liekas kā labs pārtraukums bezgalīgā varoņa filozofēšanai par visu un ap visu. Varoni gan te grūti vainot, vairāk pie vainas ir uz ezotērisku un pseidozinātni pavilktais autors, kas nejēdzot lietu būtību, spļauj ārā teorijas, kuras katram cilvēkam ar “atvērtu prātu” šķistu kā medusmaize. Zinātniekam gan piemīt stipra ticība zinātnei (tā arī bija rakstīts ticība, kas lieku reizi liecina, ka diplomu viņam iedevuši par sesiju atsēdēšanu), bet nu ir pienācis laiks mainīt ticību. Ķīli izsit ar ķīli, tādēļ viņš dodas uz attālu novadu, kurā esot ronama tāda vieta, kas ļauj cilvēkam aizmirst. Par to rakstījis kāds žurnālists Andromedovs, kurš nudien uzvedas kā cilvēks no Andromedas galaktikas.

Pa ceļam viss kļūst aizvien dīvaināk, dīvaini telefona zvani, dīvainas sievietes un galamērķis ar dīvains. Labi, ka vismaz skuķi viņam smuki trāpījās, viesnīcas apteksni viņš viens divi pavedināja.

Tagad sekos MAITEKLIS, tāpēc bailīgākie nelasām. Izrādījās, ka patiešām citplanētieši eksistē un viņi kā traki ir uz Zemes cilvēkiem. Par visu makti grib pacelt tos jaunā līmenī, taču tieši iejaukties nevar. Šis apgalvojums gan netur kritiku, jo grāmatā viņi ar to vien nodarbojas, bet tā jau vairāk ir autora problēma, kurš aiz pacilātām runām reizēm aizmirst to ko pats sarakstījis. Vizinam ir potenciāls, viņu pat viena grib precēt (nepavisam nav slikti), nez kā viņš atrisinās dzīvojamās platības jautājumu uz Jupitera vai dzīvos?! Bet viņam viss pēc uzzinātā ir jāaizmirst, jo katram savs ceļš ejams. MAITEKĻA BEIGAS.

Visi šie notikumi ir bagātīgi piesātināti ar prātuļojumiem, par cilvēku dabu, zinātnieka atbildību un citām vispār svarīgām lietām, taču tas viss ir izdarīts garlaicīgi, pretrunīgi, ka lasīšana nesagādā nekādu prieku. Laiku pa laikam pieslēdzas otrā plāna varoņi, kas sadzīves aprakstus mij ar dziļām “iekšķīgām” pārdomām. Autors nav smādējis arī veco labo Parīzes Dievmātes katedrāles paņēmienu un stāstā iepinis kuprainīti, kurai arī ir sava laime. Lasot šo grāmatu, es procesa vidū paņēmu nedēļu atvaļinājumu, citādi tas būtu traumējis manu psihi un liktu asiņot acīm.

Grāmatai mierīgi lieku 1 no 10 ballēm. Var droši ņemt līdz uz neapdzīvotas salas, nebūs jāuztraucas par iekura meklēšanu, sirds nesāpēs par praktisku pielietojumu. Ja esi saņēmies lasīt, tad iesaku pirms tam labi izgulēties un sadzerties kafiju. Labu laiku veltīt apcerei, kā būtu ja paņemtu ūdeni un pārtikas sāli, sajauktu abas vielas kopā un rezultātā iegūtu pienu. Pienu ar visu taukprocentu, laktozi, olbaltumvielām un somatiskajām šūnām. Tā tik būtu padarīšana! Visas slaucējas varētu pārkvalificēt par grāmatvedēm un ganus par miličiem! Lasot domājiet par gaišo nākotni un tīro enerģiju, atveriet čakras un pieslēdzieties Akaši grāmatai.

Childhood’s End by Arthur C. Clarke

Childhood's End by Arthur C. Clarke

Šomēnes man tāda sparīga lasīšana padevusies, ka pašam bail sāk palikt. Šī jau ir piecpadsmitā. Nolēmu nedaudz atgriezties pie zinātniskās fantastikas klasikas tās labākajā izpausmē. Klārks, iespējams, ir viens no vecās labās zinātniskās fantastikas autoriem, kuru es esmu lasījis vismazāk. Šai grāmatai, domāju, padomju laikos nebija nekādas izredzes tikt izdotai, jo pārāk jau nu pielīdzina komunismu kapitālismam un velk uz pseidozinātni.

Stāsts ir par cilvēci tās pēdējās dienās. Kādu dienu, kad cilvēki jau ir gatavi ceļot uz citām planētām un zvaigznēm paši saviem spēkiem, pie viņiem pēkšņi atlido atnācēji. Cik pēc grāmatas varēja noprast, tie ir pērnā gadsimts septiņdesmitie gadi.  Atlido, nostājas ar saviem kosmosa kuģiem virs zemes lielākajām pilsētām un sāk diktēt savus noteikumus.

Par augstāko pārvaldes institūtu kļūst ANO veidojums jaunā kvalitātē, valstīm tiek aizliegts bruņoties, un tiek iznīcināti visi karam domātie ieroči. Pretī tiek saņemtas jaunas tehnoloģijas un cilvēki var nodoties zināmai dīkdienībai (viņi pie televizoriem sāk pavadīt pat trīs stundas dienā! Domāju, ka mūsdienu ofisa planktonam (mani ieskaitot, kas dirn pie datora divpadsmit stundas dienā, trīs stundas izraisītu “lomkas”.), kas noved arī pie zinātnes stagnācijas. Trakākais ir tas, ka šos citplanētiešus neviens tā arī nav redzējis, un cilvēkiem nekādas ekskursijas uz citām zvaigžņu sistēmām netiek piedāvātas. Vēl vairāk viņi kļūst pilnībā izolēti.

Grāmata izdota 1953. gadā, vismaz tā, ko es lasīju. Tā tiek uzskatīta par vienu no fantastikas  žanra stūrakmeņiem. Tajā ir tikšanās ar ārpuszemes civilizācijām, viņu tehnika, kosmosa kuģi un cilvēces bojāeja. Grāmata spēj aizraut vēl šodien, neskatoties uz faktu, ka daļa no mūsu tehnoloģijām jau ir pārspējušas pašu citplanētiešu iespējas.

Autors diezgan lielu uzsvaru liek uz dažām parapsiholoģiskām spējām, kas tad iezīmē cilvēces attīstības jauno virzienu. Ja godīgi, šis autora uzburtais mūsu civilizācijas nākamais solis uz attīstību man patika ne pārāk. Un galaktiskā supercivilizācija vairāk saturēja misticisma nekā fantastikas elementus, vairāk tādu kā zergu kopienu, kas pārnesta nemateriālā realitātes plāksnē. Arī Zemi uzraugošo citplanētiešu rīcība, neskatoties uz autora pūliņiem, manī izraisīja nopietnas aizdomas, ka viņu un Overmind motīvi, drīzāk ir konkurentu iznīcināšana nekā palīdzība. Bet to jau nu es nekad neuzzināšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti jāizlasa, katram, kas sevi uzskata par zinātniskās fantastikas cienītāju.

Old Man’s War by John Scalzi

Old Man's War by John Scalzi

Šo grāmatu nolēmu izlasīt pavisam vienkārša iemesla dēļ. Amazone man ar viņu uzbāzās vairākus mēnešus. Varētu teikt, ka esmu reklāmas upuris. Lai vai kā, pirms grāmatu iegādāt salasījos daudz un dažādus labu vārdus par to un ideju vispār. No aprakstiem sapratu, ka šis ir kaut kas līdzīgs Robert A. Heinlein “ Starship troopers”.

Grāmatas galvenais varonis Jhon Perry ir 75 gadus vecs zemes iedzīvotājs. Dzīvo, cik var noprast, pēc vienas netieša teikuma,  viņš divdesmit otrā gadsimta beigās. Zeme nebūt vairs nav kosmiskās impērijas citadele, tā drīzāk ir karantīnas zona. Ja kāds grib, viņš var aizceļot uz citām planētām, bet atpakaļ viņš vairs nekad netiks. Visums nebūt nav viesmīlīga vieta saprātīgām būtnēm, rases ir dažādas un visas ekspansīvas. Piemērotas planētas savukārt ir tik, cik viņas ir. Plēšanās sanāk ne pa jokam, te pa priekšu šauj un tikai tad uzdod jautājumus. No cilvēces puses šo lietu kontrolē CDF (Colonial Defence Force). Viņi plāno karagājienus, meklē karavīrus un nosprauž attīstības virzienus. Uz zemes par CDF biedru var kļūt jebkurš, kas sasniedz 75 gadu vecumu, ir tikai jāparaksta līgums, kas garantē veselības uzlabošanu un minimums divu gadu dienestu. Izdzīvojušie varēs pēc dienesta saņemt savu zemes pleķīti kādā kolonijā un dzīvot laimīgi.

Skaidra lieta, ka uz Zemes nevienam civilajam pat nav ne jausmas par kolonijās notiekošo. Bet tas viņiem netraucē lielā skaitā pieteikties dienestam, to dara arī mūsu galvenais varonis un līdz ar viņu mēs varam iepazīt šo alternative Visumu, kurā viss ir slikti pa lielam un cilvēkiem ir jācīnās par savu vietu zem Galaktikas kodola.

Patiesībā tipisks bojeviks, savā izsmalcinātībā līdz “Enders Game” nepavelk, savukārt “Starship troopers” bija ar daudz ironiski politizētāku pieskaņu. Citādi viss atbilst žanram, kur galvenais varonis ir mazs zobratiņš lielā kara mašīnā. Dara savu darbu, izrāda iniciatīvu un lēnām uzkalpojas. Lai dzīve nebūtu rožu dārzs, laiku pa laikam tiek zaudēti cīņu biedri un kolonijas. No lasītāja puses interesants ir sākums, kur izlasām pasaules reālijas, un beigas, kur notiek reāla karadarbība, un ir skaidri mērķi. Pa vidam jaunā kareivja apmācības kurss ir visai garlaicīga padarīšana. Un šķita nedaudz iestiepta. Pozitīvi, ka galvenais varonis jau nodzīvojis savu mūžu, viņam ir dzīves pieredze, uz kuru laiku pa laikam atbalstīties. Te gan jāpiebilst, ka atskatīšanās notika uz viņa jau mirušo sievu, jo īstenam karavīram, jau ir jākaro nevis jāfilosofē.

Pasaule uzbūvēta visai labi, nav tādas baisās distopijas, visas problēmas ir pārvaramas, neviens nabadzībā badu nemirst. Valdība gan tāda militāra, bet kā gan impēriju citādi vadīsi. Izbrīna vienīgi tas, ka daži citplanētieši mīl našķoties ar cilvēku gaļu. Vai tad nu viņi nezina, ka katrā vietā ir savs unikāls mikroelementu sastāvs un neadaptēts organisms ēdot tādu paiku var mirt no saindēšanās. Arī Koloniālās pārvaldes finansējuma avoti nebija pilnībā skaidri, bet tas tā sīkumi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

50 Popular Beliefs That People Think Are True by Guy P. Harrison

50 Popular Beliefs That People Think Are True by Guy P. Harrison

Par grāmatu uzzināju tīri nejauši, lasīju par to blogā badastronomy.com, kura veidotājs tai sarakstījis priekšvārdu. Grāmatas autors sevi pozicionē kā skeptiķi un cenšas iegalvot arī pārējiem cilvēkiem, ka visus pekstiņus nevajag ņemt par pilnu un, sastopoties ikdienā ar kādu fenomenu, reizēm ir vēlams padomāt par to kritiski nevis pieņemt par patiesību. Skaidra lieta, ka grāmatā nevar izanalizēt 50 tēmas, kuras būtu saucamas par māņiem, padziļināti. Tādēļ, katrai no šīm tēmai tiek veltīta īsāka vai garāka eseja, kas identificē problēmu un parāda, kā to atspēkot un ietver sevī autora pārdomas par tēmu.

Kādas tad ir šīs tēmas? Te ir gan jautājumi par citplanētiešiem, to nolaupītajiem cilvēkiem, līķiem, kurus Area 51 tur uz ledus un, protams, lielo konspirāciju, kas ar to saistīts. Ir arī par medicīnu – brīnumainām dziedināšanām, homeopātiem, vakcīnu pretiniekiem. Ticības jautājumi – kurš dievs ir īstais, svēto relikvijas, Noasa šķirsts, TV evaņģēlisti, kreacionisms. Pareģojumi – Jāņa atklāsmes grāmata, Nostradamus un 2012. gads, kas pieliks punktu mums visiem. Netiek aizmirsti arī spoki, poltergeisti, dzīvība pēc nāves, sniega cilvēki un Lohnesa ezera briesmonis.

Varbūt būšu mazliet vīzdegunīgs, bet no grāmatas neko jaunu neuzzināju, par visām šīm lietām esmu lasījis diezgan daudz literatūras un gandrīz visas šīs tēmas pārzinu diezgan labi arī bez šīs grāmatas izlasīšanas. Nē, autors jau ir pacenties, bet diemžēl visas esejas ir diezgan virspusējas. To gan kompensē fakts, ka dots literatūras saraksts, ko lasīt tālāk, ja vēlies problēmu izpētīt padziļināti. Man personīgi jau diezgan sen ir pilnīgi vienalga par to, kādiem pekstiņiem katrs cilvēks tic. Es pat par viņiem vairs nesmejos un necenšos izglītot, katram jau jāmeklē taisnība pašam. Un, ja viņš neprot atšķirt labu stāstu no patiesības, tad tā jau ir uztveres problēma.

Grāmatā laiku pa laikam pavīd uzskats, ka visi šie pekstiņi lielākoties rodas cilvēkiem, kas salasās sensāciju avīzes un domā, ka tā ir īstenība. Es gan vairāk to novirzītu uz vispārējo cilvēka spēju uztvert un analizēt faktus. Man padsmitnieku gados mīļākā avīze bija Sensācija (šķiet, ka to var nopirkt arī tagad). Tur katrā numurā varēja izlasīt šausmu lietas un vienkārši dīvainas lietas. Nezinu, es to lielākoties uztvēru kā sort fiction par pieņemamu cenu un drausmīgu tulkojumu. Tomēr viens stāsts mani aizķēra, tas bija par milzu zirnekļiem, kas kādās dienvidu salās bija noēduši veselus ciemus. Tas man izraisīja jautājumus, kuru rezultātā es kādu laiku investēju zirnekļu problēmās. Tad vēl nebija pieejama wikipēdija un par internetu es ar biju tikai dzirdējis, tomēr bibliotēkā jau šo to lasāmu varēju dabūt. Skaidra lieta, ka mūsdienās neviens zirneklis tik milzīgs izaugt nespētu, lai savos tīklos ķertu cilvēkus.

Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nedomāju, ka kādu citplanētiešu upuri tā spēs pārliecināt. Iesaku izlasīt visiem, kas mīl skatīties History Channel, tas palīdzēs iemācīties atšķirt pseidodokumentālas filmas no dokumentālajām.

The High Crusade by Poul Anderson

Kārtējais pērnā gadsimta vidus zinātniskās fantastikas darbs. Šis stāsts gan vairāk iekļaujas kosmiskās operas žanrā, kur varoņiem visas lietas notiek, un sliktajiem tēliem ir jāturas no viņiem pa gabalu.

Ir viduslaiki. Sers Ričards gatavojas doties Krusta karā, lai atbrīvotu Svēto zemi no saracēņiem. Karaspēks sapulcēts, provīzija iesākumam jau sapakota, varētu doties, bet te uzreiz bums nolaižas citplanētiešu kosmosa kuģis un sāk šaut uz viņa karavīriem. Skaidra lieta, ka to tā nevar atstāt; citplanētieši tiek nogalināti un Kosmosa kuģis nonāk Sera Ričarda kontrolē. Tas paver negaidītas perspektīvas – jauni ieroči un plašas telpas. Krusta karā tagad var doties ņemot līdzi visu savu iedzīvi, sievas un bērnus. Tā jau ir pavisam cita karošana. Diemžēl dzīvi palikušais citplanētietis, īsts elles izdzimums, piekrāpj visus un aizved tos uz savu dzimto planētu. Skaidra lieta, ka neviena planēta nav par mazu, lai Sers Ričards tur nebūtu gatavs nest Kristus vēsti.

Grāmata sarakstīta kā hronikas veidā, kur mēs uz notikumiem raugāmies no hronista skatu punkta. Viņš visur ir piedalījies un visu redzējis, ko nav redzējis, to ekstrapolējis no grēksūdzēs saņemtās informācijas. Viens ir skaidrs, citplanētieši, lai ar cik tehnoloģiski varena nebūtu viņu impērija, nav karotāji. Arī sarunās par mieru un aliansēm viņi uzraujas uz tik vienkāršām viltībām, ka pat vācu prinči šķistu slīpēti blēži salīdzinājumā ar šiem. Citplanētiešu Impērija nemaz nav kaujas spējīga, viņa pēdējos gadu simteņus to vien ir darījusi kā apspiedusi neattīstītus mežoņus, kas nemaz nav spējuši izrādīt pretestību. Skaidra lieta, ka tagad viņi alkst revanša un ir gatavi piebiedroties Sera Ričarda Krusta karam.

Kopumā tāds ļoti jautrs gabals, rakstīts ar ironiju, varoņu ego un pašpārliecinātība liktu Rembo nobālēt un, protams, beidzas viss laimīgi. Ja vien neskatāmies no vareno citplanētiešu skatu punkta. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Slaughterhouse-Five by Kurt Vonnegut

Slaughterhouse-Five by Kurt Vonnegut

Tā nu bija sanācis, ka šo Vonnegūta grāmatu biju palaidis garām. Nav jau arī tā, ka es pa visu varu censtos izlasīt visus šī autora darbus. Lielākoties viņi ir ļoti labi, bet labas lietas vajag lietot saprātīgā daudzumā.

Stāsts savā būtībā ir tādas pretkara gabals. Tā galvenais varonis Billijs Pilgrims savulaik ir pārdzīvojis Drēzdenes bombardēšanu kā karagūsteknis un dalās ar lasītāju savos iespaidos par notikumu. Karš un Drēzdenes bombardēšana gan ir tikai viena stāsta daļa. Billijs, īstajā vārdā Viljams, ir nopietns optometrists, kuram piemīt viena interesanta īpašība, viņš spēj ceļot laikā, un viņa dzīve nav nepārtraukts laika plūdums kā parastu cilvēku apziņā. Viņa apziņa brīvi lēkā starp Billija dažādiem dzīves mirkļiem un ļauj tos pārdzīvot daudzas reizes. Un bez tam, Billiju ir nolaupījuši arī Tralfamadorieši, kas viņu ielikuši savā zoodārzā. Tralfamadorieši ir pavisam īpatni citplanētieši, viņiem laiks neeksistē, viņi redz visu uzreiz gan pagātni, gan nākotni, kā jau tas īstā telplaikā piedien.

Grāmatu izlasīju viena lidojuma laikā no Nicas uz Rīgu. Man jau šķita tāds fantāzijas un reālisma mistrojums, kurā cauri spiežas autora pacifistiskās idejas. Galvenais varonis arī īsts laika ceļotājs fatālists, kurš jau gandrīz no dzimšanas zina kā nomirs un kas to sagaida nākotnē, tomēr nekad šīs zināšanas neizmanto sev par labu, lai gan atmiņas par to, kas tūlīt notiks viņam, ir. Patikās rakstīšanas stils, autors lēkā no kara uz citplanētiešiem, uz avāriju, šķiet, ka pilnīgi bez nekādas jēgas. Izbrīnīja tikai, kādēļ šī grāmata tiek pieskaitīta pie vienām visu laiku labākajām zinātniskās fantastikas grāmatām. Viņā ir pāris zinātniskās fantastikas elementi, telplaiks un citplanētiešu zoodārzs, bet tās ir tikai pāris papildus dekorācijas.

Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm, tiešām labs lasāmgabals, domāju, ka laikā, kad pasaule atradās Aukstajā karā, šī grāmata bija gan aktuāla, gan rosināja pamatīgas pārdomas.

ДОРОГА БЕЗ ВОЗВРАТА by Марик Лернер

Ceļš bez atgriešanās

Kārtējais krievu fantastu darbs. Tomēr nenoturējos pie sava solījuma veltīt vairāk laika tieši rietumu autoru fantasy un fantastikai. Tā nu bija sanācis, ka biju nonācis apstākļos, kad vienīgā man pieejamā grāmata bija šī. Līdzi nebiju paņēmis neko lasāmu, e lasītājs arī jau bija patukšots, un pirms interneta notrūkšanas viesnīcā man izdevās atrast šo grāmatu.

Tātad grāmatas galvenais varonis Aleksejs ir ziedojies, lai glābtu savu māti. Kaut kad tuvākā nākotnē uz zemes izsēdīsies citplanētieši un uzsāks tirdzniecību ar cilvēkiem. Galvenais tirdzniecības objekts būs veselība. Ja vajadzēs izglābs no drošas nāves, ataudzēs kāju, ir tikai jāsamaksā. Maksas lielums ir atkarīgs no slimības sarežģītības. Maksa izpaužas kā labprātīga došanās katorgā no trīs līdz desmit gadiem. Uz kurieni un kas tur jādara neviens nezina, atgriežas tikai viens no desmit, un arī tiem ir izdzēstas visas atmiņas par katorgu. Neskatoties uz to Aleksejs nolemj riskēt.

Sākums šķita visai daudzsološs – citplanētieši, citas planētas, augstas tehnoloģijas utt. Izpildījums gan ātri reducējās uz tehnomaģiju un darbību bez īsta mērķa. Tātad izrādās, ka katordzniekiem nekāda katorga nemaz nav, viņus teleportē uz citu planētu un palaiž, lai dzīvo savā vaļā. Visa planēta ir tāda kā liela Strugacku Zona, tur var atrast dažādus citu civilizāciju artefaktus, par kuriem tiek maksāta branga nauda. Bet tā cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību, vietējās faunas iznīcināšanu un plūkšanos savā starpā. Ja ir nauda, citplanētiešu uzraugi tev pat atombumbu atvilks.

Autors īpaši gari neķēpājas un jau pirmajā reidā padara Alekseju par cilvēku supervaroni, puisis nejauši iekļūst pamestā superlabarotorijā un kļūst par pārcilvēku. Tad viņu savāc vilkaču cilts un pieslīpē viņa spējas papildus. Puisis izsitas barības ķēdes augšgalā un sāk rūpēties par savas cilts labklājību. Sižets un izpildījums ir standarta līmenī. Uzrakstīts jau smuki, bet rodas iespaids, ka autoram nav īsti skaidrs, ko ar paša radīto pasauli pasākt.

Kopumā laba izklaidējoša lasāmviela, darbība noris tik spraigi, ka jābrīnās pa kuru laiku viņi tur nomaina automātiem radziņus. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, izskatās, ka tai būs turpinājums, tomēr nevaru galvot, ka es to lasīšu.

%d bloggers like this: