Navigate / search

Mani bērnības lasīšanas paradumi II

Zinātniskā fantastikas manuprāt ievērojamākie darbi un autori.

Vakar, izlasot kārtējo grāmatu no krievu sērijas ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК, secināju – kārtējais sviests. Pēdējā laikā „sviesta” problēma kļūst arvien aktuālāka, jo Terry Prattchet grāmatas ir beigušās un lasāmlaiks tiek aizpildīts ar salīdzinoši nekvalitatīvu literatūru. Tā kā šajos žanros izlasīto grāmatu kopapjoms ir jau pāris tūkstoši, tad salīdzinoši nestandarta sižetu atrast ir grūti.

war of the worlds

Bērnu dienās mana pirmā zinātniskās fantastikas grāmata bija Herberts Velss „Pasauļu kari”. Šī grāmata mani aizrāva tā, ka izlasījis to pirmo reizi, tūdaļ izlasīju arī otro. Tagad gan saprotu, ka Velss šo grāmatu sarakstījis no tipiska britu izolacionista skatu punkta, viss svešais ir ļauns, nesaprotams un agresīvs, šī ideja novērojama arī grāmatā „Pirmie cilvēki uz Mēness”. Tomēr pats stāsta koncepts ir ļoti spēcīgs un cilvēku sociālā uzvedība diezgan labi atspoguļota.

Nākamā grāmata, kas atstāja neizdzēšamus iespaidus ir S.Lema „Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi”, nedaudz satīrisks zinātniskās fantastikas darbs, kur galvenais varonis Ijons apceļo dažādas zvaigžņu sistēmas un dalās savos piedzīvojumos. No šīs grāmatas manā leksikonā ienāca vārds kurdelis, kuru šad tad lietoju vēl tagad. Vēl tika lasīts un pārlasīts „Neuzvaramais”, stāsts par kosmosa kuģa Neuzvaramais apkalpi, kas nonācis uz planētas, kurā mistiskos apstākļos iznīcināts cits šādas pašas klases kosmosa kuģis Kondors. Te pirmo reizi sastapos ar Lema kibernētikas un automātiski pareplicējošos robotu koncepciju. Roboti tiek parādīti kā jauna dzīvības forma.

I_Robot

Aizeks Azimovs „Es, robots” – domāju, ka šo darbu ir lasījis katrs ZF lasītājs. Klasika ar lielo burtu, robottehnikas trīs likumi tiek pieminēti vairumā šī žanra darbos. Kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, mani, protams, īpaši neinteresēja kibernētikas attīstības ētiskie aspekti. – Vai robots ir kaut kādā veidā dzīvs?, Vai viņam ir tiesības lemt pašam? Vai ir ētiski izmantot robotu, lai darītu pāri citiem? Mani aizrāva pats sižets un tā loģiskais izvērsums, kur katra stāsta beigās viss nostājās savās vietās un radās viela pārdomām. Tas ļāva mierīgi gulēt, jo bija skaidrs, ka A.Azimova roboti pasaulē varu nesagrābs nekad. Nākamā šī autora grāmata, kas nonāca manos nagos bija „Paši dievi”. Stāst sekojošs zems zinātnieki izgudrojuši, lētu enerģijas avotu Sūkni, kas tungstenu 186 pārvērš plutonijā 186, atklājas ka process enerģiju ņem no paralēla visuma un ilgstoša tā izmantošana novedīs pie mūsu un viņu visuma bojāejas. Kas ir labāk – lēta enerģija šodien un problēmas kaut kad rīt? Vai tomēr nākotne?. Problēma tiek apskatīta gan no zemes iedzīvotāju, gan no paralēlo būtņu viedokļa. „Slaveno triloģiju „Foundation” izlasīju salīdzinoši nesen, kādus astoņus gadus atpakaļ. Manuprāt, viens no labākajiem autoriem kāds jebkad šajā žanrā ir bijis.

Techincolor time machine

Harijs Harisons, bērnu dienās no viņa grāmatām, man pieejam bija tikai viņa „Fantastiskā sāga”, grāmata ar vienu garāku stāstu „Fantastiskā sāga” un pāris īsie stāstiņi. Domāju, ka PSRS „Fantastiskā sāga” tika publicēti tikai pateicoties Harisona ironijai par kapitālismu. Tiek izgudrota laika mašīna, tomēr vienīgais pielietojums, kas tai atrasts, ir kinoindustrija, lai ieekonomētu uz dekorācijām un aktieriem. Protams, ir arī daudz jautru laika paradoksu. Grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam pāri par desmit reizēm. Nākamais viņa darbs, kas tika izlasīts bija „Ēdenes” triloģija, cilvēku un ķirzaku civilizācijas konflikts. Autors tiešām izdomājis unikālu pasauli, kurā kopā dzīvo cilvēki un ķirzakas, katras civilizācijas ētika un likumi un jautājums vai tik atšķirīgas būtnes, kādreiz spēs dzīvot mierā un saticībā. Nebija slikta arī „Nerūsējošā tērauda žurka” cikls, lai arī kosmiskā odiseja, tomēr saistošs un interesants. Pēdējais lasītais „The Hammer and the Cross” – alternatīvā pasaules vēsture, nedaudz reliģijas piešprices un advancēts 9 gadsimts.

Klifords Saimaks, manuprāt, ir viens no labākajiem rakstniekiem zinātniskās fantastikas jomā. Viņa darbi ir ar humānisma ievirzi un fantastika tiešām zinātniska. Katrs stāstiņš ir unikāls un, ja gadās atrast, kādu vēl nelasītu stāstu, tad vari būt drošs, ka neko tādu iepriekš lasījis nebūsi. Bērnībā pieejams bija tikai „Naudas koks”, bet par to viņš dabūja ciest no daudzkārtējas pārlasīšanas. Kad iemācījos lasīt krieviski, papildus izlasīju „Way Station”, manuprāt izcilāko viņa darbu. ASV pilsoņu kara veterāns ir izvēlēts par Galaktiskās pārsēšanās stacijas uzraugu, Zemei draud kodolkarš un arī citplanētieši nav ieinteresēti Zemes nākotnē. Aizraujoša grāmata.

Roberts Šeklijs „Šis tas par velti” stāstu krājums, arāmatu atradu sava tēva skapī kolhoza mehāniskajās darbnīcās. Kā viņa tur bija nokļuvusi nezinu, bet pievācu uzreiz. Grāmata jau tad bija nedaudz neprezentabla, kāds uz tās bija turējis eļļainas blīves, dzēsis cigaretes, izskatījās, ka reiz iemesta arī peļķē. Tomēr tas netraucēja grāmatas lasīšanai, stāstiņi ir dzēlīgi humoristiski. Vislabāk atceros stāstu „Biļete uz Tranaju”, patikās viņa ironiju par iedomāto un patieso. Arī „Šis tas par velti” pieminētā mašīnīte, kas izpildīja praktiski jebkuru īpašnieka vēlmi, manu bērna prātu nodarbināja visai pamatīgi. Un protams šis citāts man galvā ir iespiedies uz visiem laikiem:

„”No mistake,” Jang said. “They’re very short of labor. Have to go recruiting all over for it. After the first thousand years you won’t mind it. “

Collins started to follow Jang toward the quarry. He stopped.

“The first thousand years? I won’t live that long!”

“Sure you will,” Jang assured him. “You got immortality, didn’t you?” …

He led Collins toward the quarry. “Naturally, they give that away for nothing.””

Tomēr pašu labāko atklāju vakar – man grāmatu plauktā atradās R.Šeklija 100 labākie stāsti krievu valodā, nopirkti un aizmirsti. No tiem satura rādītājā skatoties pusi nemaz nebiju lasījis, tā ka vēl ~1100 lappuses prieka ir palikušas.

Spēcīgu iespaidu uz bērna prātu atstāja arī Kita Pedlera un Džerija Deivisa „Mutants-59, plastmasu ēdājs”, patiesībā iespaids nekur nav pazudis. Katru reizi, kad izdzirdu ziņas, ka zinātnieki radīs baktēriju, kas palīdzēs paātrināt plastmasas biodegradāciju, man galvā iešaujas Mutants-59 aprakstītās ainas. Grāmatas saturs vienkāršs, bet liek aizdomāties, kas notiks ar mūsu pasauli, ja kādai baktērijai iegaršosies plastmasa? Pārlasīta vismaz piecas reizes.

Jāatzīst, ka arī PSRS rakstnieki tai laikā nebija zemē metami. Labi atmiņā palicies Aleksandrs Šaļimovs ar savu “Tuskaroras noslēpums” par padomju sociālistu un japāņu kapitālistu konfliktu zemūdens pasaules apguvē, nedaudz futūristiska ar detektīva pieskaņu, 10 gadu vecumā šo grāmatu nopirku Dundagas grāmatu veikalā, kur viņa stāvēja kā „second hand”, lieki piebilst, ka kamēr biju ticis līdz mājām ar autobusu, grāmata jau bija daļēji izlasīta. Arī stāsts “Ledus tuksneša spoki” likās ļoti saistošs, pētnieku grupa Antarktikā sastopas ar Plutona apdzīvotājiem (starp citu šim stāstam ir divi dažādi nobeigumu otrs atrodas stāstu krājumā “Dārdu aizas noslēpums”). “Dārdu aizas noslēpums” man personīgi nepiederēja, nācās ņemt no bibliotēkas, ņēmu aptuveni reizi gadā, lai pārlasītu, jauki stāsti nedaudz par dinozauriem un citplanētiešu instalācijām Gobi tuksnesī. Pēdējais stāstu krājums „Pēdējā atlanta atgriešanās” iznāca jau PSRS pēdējos gados, tomēr idejiski tie jau ir mainījušies, jūtams tāds kā pesimisms, uzsvars likts uz cilvēces tendenci uz iznīcību, gan Atlanta stāsts, gan stāstiņš par zemi pēc kodolkara.

Ivans Jefremovs „Andromedas miglājs” stāsts par vispasaules civilizāciju, kur uz Zemes ir uzvarējis komunisms, cilvēce ir spērusi pirmos soļus citu zvaigžņu sistēmu izpētē un kosmosa flagmaņa apkalpe nonāk neapskaužamā situācijā uz Dzelzs zvaigznes. Interesants futuroloģisks skatījums, ir daudz komunisma ideju, bet stāstam tas nemaz netraucēja.

Strugacku „Pikniks ceļmalā” man vispār likās un liekas joprojām šedevrs. Īsta kulta grāmata ar superīgu ideju apakšā. Ir laika gaitā nācis sastapt daudzus šāda paša satura daiļdarbus, par zonu, citplanētiešu anklāvs, bet teikšu godīgi – neviens tiem īsti nevelk.

Lieki būtu pieminēt, ka visiem augstākminētajiem darbiem dodami 10 no 10 balles.

Fantasy žanrs manā bērnībā kā tāds nemaz neeksistēja, jo ateistiskā pasaulē bērniem nav ko piesārņot smadzenes ar misticismu un citādu antimateriālistisku pasaules uzskatu.

PS. Pagaidām saliku bildites no grāmatām angliski, kad būšu ticis līdz bērnības mājām, tad visu smuki safočēšu vai saskanēšu.

The Great Pyramid: Ancient Egypt Revisited by John Romer

The Great Pyramid Ancient Egypt Revisited

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pamudināja divi notikumi. Pirmais – nesen biju apmeklējis Ēģipti un slavenās piramīdas, piepildīju bērnības sapni apskatīt 4500 gadus vecas celtnes, par kurām daudz lasīts dažādos vēsturiskos romānos un daiļdarbos. Otrais krievu pseido dokumentālās filmas „Тайна египетских пирамид” noskatīšanās un ar to saistīto diskusiju lasīšana internetā. Skaidri bija nošķirami divi viedokļi – racionāli domājoši cilvēki un „piramidologi” (tie kas tic visam citam, tikai ne tam, ka piramīdas cēluši paši ēģiptieši).

Grāmatas atrašana nebija viegls uzdevums, tam tika veltītas vairākas stundas, nu nekādi nevēlējos iepirkt kaut kādu Muldašova tipa pseidozinātnisku apcerējumu veltītu piramidoloģijai. Mana galvenā vēlme bija uzzināt, kā tieši piramīdas ir tikušas būvētas, procesa apraksts, fakti, kas liecina par labu kādai konkrētai teorijai, fakti, kas ir pretrunā ar teoriju.

Pati grāmata, atzīšu uzreiz, pārspēja visas manas ekspektācijas. Grāmatas centrālā lieta, kas tiek apskatīta, ir Heopsa piramīda – turpmāk Piramīda. Perfekts, strukturizēts izklāsts, kas sevī ietver ne tikai parastai tautai „vispārzināmo” informāciju, bet arī dod ieskatu tādās niansēs, kas saistītas ar piramīdu būvniecību, kas parastam nespeciālistam nemaz nav zināmas. Grāmata nav domāta atlantologiem, ufologiem un piramidologiem, par viņiem autors izsaka savu viedokli citēdams W.M.F.Petrie:

„… dialogue in this democracy of ignorance where fact and theory, inaccuracy and inclination are given equal weigth, is Sisyphean. … It is useless to state the real truth of the matter, it has no effect on those who are subject to this type of hallucination. They can but be left with the flat earth believers and other such people.”

Pirmajā daļā autors diezgan smalki pastāsta, kā ir radušies mīti par piramīdām un „piramidoloģijas” pirmsākumi, agrīnie izrakumi un zinātnieku secinājumi.

Otrajā daļā lasītājam tiek pastāstīts viss, kas ir zināms par tā laika ēģiptiešu iedzīvotājiem, viņu iespējamā sadzīve, celtniecības motivācija, organizācija. Izteikumi netiek grābti no gaisa, bet pamatoti ar nopietnām atsaucēm uz arheologu publikācijām.

Trešajā daļā tiek apskatītas Piramīdas būvniecības materiālu ieguves vietas, akmens apstrādes tehnoloģijas, loģistikas tīkls.

Ceturtā daļa tiek veltītā agrīno piramīdu būvniecībai, materiāliem un metodēm, galvenais uzskats likts uz Džosera piramīdu un Sneferu trijām piramīdām (jā, šis faraons savas dzīves laikā sev pamanījās uzbūvēt veselas trīs piramīdas.

Piektā daļa sevī ietver aprakstu kā Piramīdas būvniecība uzsākta, plānošana, būvlaukuma sagatavošana, iekšējais un ārējais plānojums.

Sestā un pēdējā daļa apraksta Piramīdas būvniecības praktiskos aspektus, kā nodrošināt struktūras integritāti, veikt precīzus mērījumus, katra piramīdas elementa nepieciešamība un galvenais, kas ir ticis salaists dēlī un kā tas pēc tam labots. Beigās ir daudz un dažādi pielikumi ar darba plāniem, piramīdu plānojumiem, dimensijām un darbu apjomiem.

Es personīgi grāmatā uzzināju daudzas jaunas lietas, gan to ka Piramīdai eksistē plāns 1:1, kas izkalts piramīdas piekājē uz klinšu plato, balstoties uz kuru tad arī veiktas visi nepieciešamie mērījumi, akmens apstrādes metodes, Piramīdas būvniecības kļūdas un teorija, kādēļ ir bijušas nepieciešamas šahtas, kuras bloķētas ar bronzas rokturiem.

Lasāmviela nav no tām vieglākajām, reizēm ir jāpašķir atpakaļ, lai apskatītos kādu shēmu, reizēm sevi pieķer piecas minūtes pētot kādu fotogrāfiju, arī pats formāts ir akadēmiski monumentāls. Grāmata ir lasīšanai neparocīgs krītpapīra veidojums, kas sver vairāk kā divus kilogramus. Toties, kad esi ticis cauri, iegūtais zināšanu apjoms ir vienkārši milzīgs. Protams, paliek atvērti jautājumi uz kuriem iespējams nekad neuzzināsim atbildes, bet galvenais, „Kā Piramīda tika uzbūvēta?” ir atbildēts. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tiešām ieteiktu izlasīt katram, kuru interesē šī lieta, un kuru interesē ne tikai „aizraujoši pseidozinātniski izdomājumi”, bet arī fakti.

ПЕХОТА АПОКАЛИПСИСА by Александр Золотько

Pehota Apokalipsa

Šī grāmata ir turpinājums grāmatai Последняя крепость Земли (šī grāmata tika izlasīta pirms bloga izveidošanas). Brāļi ir pazuduši, sadraudzība vairs nav nepieciešama. Visi Brāļu draugi ir kļuvuši lieki un ienīsti. Vai tiešām citplanētieši Zemei ir bijuši tik vajadzīgi? Vai zemes iedzīvotāji paši sevi iznīcinās jau pirmajos bezbrāļu mēnešos?

Kā jau kārtīgai turpinājuma grāmatai pienākas, tā sākas neilgi pēc iepriekšējās grāmatas beigām. Iepriekšējās grāmatas supercilvēks Grifs ir aizgājis tādā kā pasīva novērotāja lomā, viņam viss ir vienalga. Dzīvo savā pilī Melnās jūras krastā, šad tad humāni neitralizē iebrucējus. Bijušais kārtības nodrošinātājs Iļjins, nodarbojas ar pārkvalificēšanos no brāļu specdienesta darbinieka par karavīru, tomēr izrādās, ka tas viss ir sekundāri.

Arī Zemes galvenie virsuzraugi Vecākais un Jaunākais nodarbojas ar parastu kaitniecību, spēlējot viens pret otru. Pasaulē ir palikušas divas lielvaras Krievija un Eiropas Savienība, ASV tika iznīcināta jau Brāļu iebrukuma sākumā, par to autoram ir neslēpts prieks. .

Autors acīm redzami ir nolēmis stiept sižetu garumā, tiek ieviesti jauni spēlētāji, tomēr viņu parādīšanās neko neizmaina. Es šādus pasākumus uzskatu par tipiskiem naudas pelnīšanas projektiem. Arī pati grāmata ir tāda kā fantastikas lubu literatūra, kuru izlasot priekš sevis nekādas jaunas atziņas neiegūsi. It kā visu laiku kaut kas notiek, darbība risinās, bet paskatoties no malas totāls sviests, neloģiska.

Beigas jau nu bija reti patētiskas, es tiešām ceru, ka šī ir šis sērijas pēdējā grāmata. Sākumā šķita, ka šī būs kaut kas līdzīgs Strugacku „Stalker”, bet nekā. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm un tikpat visai sērijai.

СПЕЦХРАНИЛИЩЕ by Олег Синицын

SpecHran

Atvaļinātais kapteinis Valērijs, atvaļināts par dzeršanu, iekārtojas darbā par apsargu. Jāapsargā Objekts, kas atrodas maza ciematiņa nomalē un tas ne ar ko īpaši neizceļas. Ja nu vienīgais ar to, ka tajā atrodas dažas NLO detaļas, kuras zinātniekiem interesi neizraisa un viens citplanētieša līķis. Kādu laiku viss ir klusu un mierīgi, bet tad citplanētieši pēkšņi izrāda interesi par objektu. Viņiem ir vajadzīgs viens no tajā esošajiem artefaktiem.

Grāmatu pat īsti par fantastiku nenosauksi, drīzāk par uzmetumu kādai mazbudžeta filmai. Protams ir it kā visi fantastikas elementi NLO, mazie pelēkie cilvēciņi telepāti, superieroči, bet tas arī viss. Zinātniska šī fantastika nav nemaz.

Tomēr lai arī lubu literatūra kaut kādā veidā viņa cilvēku aizrauj, laikam palīdz atslābināties no ikdienas. To es pamanīju šodien pabeidzot lasīt grāmatu pulksten 01:03. Protams, sižets ir taisns kā ar lineālu zīmēts, klišejām pārbagāts. Nedaudz nepatika, ka autors jau ap grāmatas vidu dod norādes kā viss beigsies, kāpēc tas ir vajadzīgs? Varbūt es pārāk cītīgi lasīju.

Galvenais varonis, kapteinis, alkoholiķis, cīnās pret “zaļo pūķi” un nodarbojas ar koka karošu izgatavošanu. Neteiksim, ka viņa tēls būtu ļoti aizraujošs un izstrādāts, autors darījis tikai tik daudz, lai pietiktu sižeta vajadzībām. Tāpat galvenajam varonim piemīt īpašība nedraudzēties ar galvu un rīkoties pēc principa “Puļja dura, štik moloģec”.

Nedaudz izbrīnīja arī grāmatas pēdējās 30 lappuses radās iespaids, ka autors tās vienkārši pierakstījis klāt papildus – apjomam tā sakot.

Atskatoties uz izlasīto, saprotu, ka nekā paliekoša no šīs grāmatas ieguvis neesmu. Esmu lasot diezgan labi pavadījis laiku, bet tas arī viss. Lieku 6 no 10 ballēm, par izklaidi.

%d bloggers like this: