Navigate / search

Books on Fire by Lucien X. Polastron

Books on fire

Skaidra lieta, ka grāmatai ar šādu nosaukumu es vienkārši nevarēju paiet garām. Tur jau nu man būtu trakam jāpaliek, lai nenopirktu grāmatu par grāmatu dedzināšanu. Gan grāmatas saturs, gan anotācija solīja man izcilu lasāmvielu.

Jebkurai bibliotēkai reiz pienāk gals. Tā tas ir bijis jau daudzus gadu tūkstošus. Bibliotēkas tiek nodibinātas, tajās tiek savākti tūkstošiem grāmatu un manuskriptu. Bet viņām visām ir viens liktenis, lai kad un kur tās nebūtu. Viņas visas beigās nodeg. Tā var būt ļaunprātīga, nejauša vai politiski motivēta. Neviena pasaules uzskatu maiņa nenotiek bez grāmatu dedzināšanas, tādi nu mēs, cilvēki, esam, iznīcinot grāmatas mēs domājam, ka iznīcinām zināšanas vai arī savus ienaidniekus. Sadedzinot grāmatas mēs, domājams, atbrīvojam kultūru no sārņiem un varam iedomāti sašķirot pareizo un nepareizo. Šis fenomens  ir mūsu civilizācijas vēstures tumšā puse, un grāmatas autors piedāvā mums tajā ielūkoties.

Ko cilvēki parasti atceras, kad viņiem pajautā par senajām bibliotēkām (man gan neviens nekad par tām nav jautājis) – standartā mēs zinām, ka Aleksandrijā reiz nosvilināta pamatīga bibliotēka, varbūt var atminēties, ka pēc moru padzīšanas no Spānijas notika pamatīga bibliotēku revidēšana. Kāds varbūt atminēsies inku un acteku iznīcināto literatūru. Nu un varbūt vēl 1988. gadā nodegušo zinātniskās akadēmijas bibliotēku. Bet tā ir tikai maza mikroskopiska daļa no tā, kas ir noticis patiesībā. Bibliotēku galvenie ienaidnieki ir uguns, ūdens, zagļi un nāve. Tā kā šīs lietas mums netrūkst, tad viņas ir vienkārši nolemtas iznīcībai.

Grāmatas autors nenoliedzami zina daudz par nodegušām bibliotēkām, bet diemžēl viņa stāstījuma maniere varētu būt pievilcīga tikai rūdītam vēsturniekam. Milzīga faktu gūzma, kas sakārtota pēc ģeogrāfiskās lokācijas. Nedaudz tiek ievērota arī notikumi laikā, bet bieži vien notiek pamatīga lēkāšana pa periodiem. Tomēr viss šis faktoloģiskais materiāls ir pasniegts tik sausi, ka ir neiespējami šo grāmatu lasīt bez nopietna riska žāvājoties izmežģīt žokli. Negribas jau tā teikt, bet šī grāmata man šonedēļ trīs vakarus palīdzēja ātri iemigt. Viss ir perfekti, visam pieminētajam ir klāt oriģinālie avoti, un no anekdotiskajiem gadījumiem, kas ir reāla falsifikācija, minams vien kādam franču karalim piedēvēta dedzināšanas.

Lasot grāmatu brīžiem gribas bļaut – muļķi nevāciet vienkopus simts tūkstoš grāmatas, jums tūdaļ visa biblene nosvils, un pasaules kultūrvēsturiskais mantojums paliks nabadzīgāks. Nebiju aizdomājies, bet mūsdienās bibliotēku grāmatas arī tiek ravētas, šķirotas vērtīgās no nevērtīgākajām. Es labi zinu šo procesu, jo ar savu personīgo bibliotēku esmu tā izdarījies pāris reizes. Galvenie iemesli ir digitalizācija un vietas trūkums. Lielajām bibliotēkām ir tāda pati kaite, tomēr viņām sekas ir lielākas. Pasaulē bieži gadās, kad kāda biblene noskanējusi visus savus krājumus pa kluso izmet ārā savus septiņpadsmitā gadsimta grāmatu krājumus. Labākā stratēģija ir nodot makulatūrā, jo ja sāc izpārdot, to kādi grāmatmīļi uzož un nosūdz. Tad sanāk slikta publicitāte. Tad cilvēki, kuri bibliotēkai uzdāvinājuši savas personīgās bibliotēkas apvainojas, ja antikvariātā uziet savas grāmatas.

Lasot par jauno mūsdienu Aleksandrijas bibliotēku, uzzināju, ka tā izmaksājusi nieka 200’000’000 EUR, nez cik ir mūsu Gaismas pils reālās izmaksas un vai arī tā nebūs tikai čaula, kuras pamatfonds glabāsies noliktavas telpās?

Grāmata interesanta paliek tikai uz beigām, kur parādās autora attieksme, un lasīšana pēdējā trešdaļa ir patiesi aizraujoša. Lieku 7 no 10 ballēm. Iespējams, ka pārlieku sausajam izklāstam pie vainas ir neveiksmīgs tulkojums no franču uz angļu valodu, iespējams tādēļ, ka man nepatīk lasīt sarakstus, kas uzdoti par tekstu. Ja esi liels bibliotēku mīļotājs, un patīk grāmatas, tad var izlasīt. Un galvenais – atcerieties – viņas visas agrāk vai vēlāk nodeg.

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi by Viktors Ivbulis

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi

Šo grāmatu man vajadzēja nopirkt tai pašā brīdī, kad ieraudzīju tās vāku un nosaukumu. Reizēm tā vienkārši gadās. Man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka šāda tēma mani interesē. Faktiski par indoeiropiešu izcelsmes problēmām nav nācies daudz ko lasīt. Lai man autors piedod, bet pirms šīs grāmatas izlasīšanas par viņu neko iepriekš nebiju dzirdējis. Grāmata man mēnesi nostāvēja mājās nelasīta līdz sagaidīja savu kārtu.

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras nosaukums tieši atbilst saturam. Viņa visa ir veltīta indoeiropiešiem un to pirmdzimtenei. Autors ir apkopojis bagātu faktoloģisku materiālu par šo tēmu un sastrukturējis to tā, lai arī plašāka publika spētu to saprast. Grāmatu varētu pat saukt gudrā vārdā par indoeiropiešu izcelšanās teoriju meta-analīzi. Te tiek salīdzinātas mūsdienās  populārākās teorijas. Tās kopumā apskatot nākas secināt, ka patlaban nav cerības, ka tuvākajā laikā tiks izveidota kāda kopējā teorija, kas spēs sevī apvienot lingvistu un arheologu idejas par indoeiropiešu izcelsmi un sanskrita rašanos.

Pirms grāmatas izlasīšanas man par indoāriešiem viss bija puslīdz skaidrs. Latviešu valoda un sanskrits ir visai līdzīgas mēles. Senie balti savulaik izceļojuši no Indijas vai otrādi, un tad apmetušies Baltijas jūras krastos. Vēdām un latvju dainām ir daudz kā kopīga. Teiksim godīgi, man visas zināšanas balstījās uz kaut kur sagrābstītu informāciju, par kuras autentiskumu man nebija ne mazākās nojausmas. Rigvedu es, protams, nebiju lasījis ne oriģinālā, ne kādā no tulkojumiem. Par dažādām arheoloģiskajām liecībām saistītām ar šo tematu manas zināšanas bija niecīgas.

Neteikšu, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas man viss būtu salicies pa plauktiņiem. Patiesībā man galvā tagad valda diezgan liels haoss. Ar manām zināšanām nepietiek, lai patstāvīgi spētu kādu indoeiropiešu teoriju atzīt kā no pirksta izzīstu un izvēlēties pareizo, tādēļ runāšu par idejām, kas man grāmatā patīk.

Patīk, ka autors nav populists un nav nolēmis pasniegt kādu savu ideju smuku un noslīpētu kā tādu jauku stāstu. Tā vietā lasītājs bez ceremonijām tiek iegrūsts dažādu teoriju salīdzinošajā analīzē. Autors arī nepropagandē Indiju kā civilizāciju šūpuli un senu gudrības krātuvi. Man nekad nav patikuši fantasti, kas savus izdomājumus pasniedz kā īstenību. Domas sakrita arī pie latviešu un indiešu mitoloģijas salīdzinājuma. Arī man nekad nav bijusi skaidrība par latviešu dievību nozīmi un funkcijām, vēl jo vairāk par to, kā tās var izlobīt no visai nekonkrētajām latvju dainām.

Patiesība ir skarba, sanskrita pratējs un latvietis nespēs savstarpēji sarunāties bez problēmām. No kurienes nākuši indoeiropiešu senči, vēl precīzi neviens nezina. Nospraustais areāls ir liels, un katra pētījuma autors par āriešu (āriju) dzimteni bieži vien mēģina padarīt savu dzimteni. Arheoloģiskās liecības ir visnotaļ vispārīgas, un paies vēl daudzi gadi, līdz kāds tās sasistematizēs pienācīgi, lai visa teorija nebalstītos tikai uz kāda viena darbarīka formu. Lingvisti ir tikuši vistālāk, tomēr viņus bieži vien neviens par pilnu neņem. Lietai par labu nenāk arī tas, ka Indijā sāk dominēt ideja par Indiju kā visas civilizācijas šūpuli un skepse pret Rietumu pētījumiem un pētniekiem.

Interesanta ir nodaļa par Rigvedu un tās iespējamo izcelšanos vēdisko sanskritu un indoeiropiešu proto-valodas rekonstruēšanu. Pētnieki var tikai minēt, kad precīzi tapis šis darbs, jo tā pieraksts ir noticis salīdzinoši nesenā pagātnē. Daži pseidozinātnieki pat nekautrējas tās rašanos aizbīdīt pat līdz sešiem tūkstoš gadiem pirms mūsu ēras. Cik var noprast, mūsdienās seno valodu pētījumi piedzīvo norietu, un ar to aizraujas vien daži entuziasti, tādēļ daļa secinājumu jāizdara uz iepriekšējo pētnieku darbiem un tuvākajā laikā šai jomā varētu nekas jauns nespīdēt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasītājam būtu vēlamas nopietnas zināšanas arheoloģijā un lingvistikā. Sarakstīšanas stils ir visai akadēmisks un vietām pasauss. Bet nopietnu pētījumu jau citādi sarakstīt nevarēs. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus patiešām interesē šī tēma.

Cloud Atlas by David Mitchell

Cloud atlass

Pērngad noskatījos filmu “Cloud Atlas” un nospriedu, ka grāmatu diez vai ir vērts lasīt. Filma mani patiešām neaizrāva, un nevarēju saprast, kas tur ir tik foršs, izņemot smukās bildes. Tad pienāca grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas, un es saņēmu šo grāmatu no Sibillas kā dāvanu. . Pavisam nesen izlasījis Spīganas apskatu par šo grāmatu, sapratu, ka grāmata ir daudz labāka par filmu, un ir pienācis laiks man viņu izlasīt.

Grāmata sastāv no sešiem atsevišķiem stāstiem, Katrs no tiem ir veltīts atsevišķam laikmetam cilvēces pagātnē un nākotnē.  No deviņpadsmitā gadsimta līdz cilvēces bojāejai. Šos stāstus savstarpēji vieno kopēja tēma – cilvēku tieksme pēc varas. Varbūt mēs sevi uzskatām par civilizētiem ļaudīm, bet patiesībā esam palikuši mežoņu domāšanas līmenī.

Katrs no stāstiem kalpo kā pakāpiens, lai pa posmiem parādītu, kur kopējā notikumu attīstības tendence mūs var novest, ja vien mēs nesāksim uzvesties kā civilizēti ļaudis. Katrs stāsts pēc sava stila atšķiras no pārējiem, un reizēm pat grūti noticēt, ka rakstītājs ir viens un tas pats autors.

Pirmais stāsts mums vēsta par kāda amerikāņu notāra Adama ceļojumu no Kathemas salas līdz Havajām. Veltīts, lai ilustrētu balto cilvēku „pārākumu” par mežoņiem. Tie ir bērni, kas jāuzliek uz pareizā morālā ceļa, jāmāca strādāt un jāpievērš kristietībai. Tāds nu ir tas baltā cilvēka liktenis, rūpēties arī par mežoņiem un civilizēt tos. Bonusā stāsts par to, kā Maori savulaik paverdzināja Maoriori cilti. Šis stāsts manuprāt iezīmēja, cilvēka vēlmi dominēt un šķirot citus cilvēkus pēc to piederības. Neizpaliek arī ekspluatācija un korporācijas iedīgļu parādīšanās. Kā saka viens no varoņiem:

‘The weak are meat the strong do eat.’

Otrs stāsts ir par kādu biseksuālu mūziķi Robertu Frobišeru. Cilvēkam ir talants, tomēr viņa raksturs un dzīve ir novedusi viņu līdz situācijai, ka vienīgā iespēja talantu relizēt ir pieteikties par mācekli pie kāda slavena komponista. Šis komponists jau sen savu karjeru ir beidzis, tomēr parādoties Robertam viņš atsāk komponēt. Šeit ir nelielas atsauksmes uz pirmo pasaules karu un kara gaidām. Protama lieta, arī šeit ir ekspluatācija visos līmeņos. Nedaudz nodeldēts gan šķita pieņēmums, ka māksliniekam, lai radītu ko unikālu ir jāiziet cauri pārdzīvojumiem un, iespējams, sevi jāupurē tā vārdā. Te gan, protams, ir domāta arī pati cilvēce un tās progress.

Another war is always coming, Robert. They are never properly extinguished. What sparks wars? The will to power, the backbone of human nature. The threat of violence, the fear of violence, or actual violence is the instrument of this dreadful will. You can see the will to power in bedrooms, kitchens, factories, unions, and the borders of states. Listen to this and remember it. The nation-state is merely human nature inflated to monstrous proportions. QED, nations are entities whose laws are written by violence. Thus it ever was, so ever shall it be.

Trešais stāsts mums vēsta par kādu reportieri Luīzi. Viņas tēvs ir bijis slavens reportieris, un meita vēlas iet tēva pēdās. Šāda iespēja viņai rodas atmaskojot kādu korporāciju. Šeit centrālā tēma ir vara, korupcija un peļņa. Vēlme dominēt šeit noslēpjas aiz uzņēmumu fasādēm, pretinieku apspiešanas metodes ir kļuvušas bezpersoniskas. No ārpuses viss ir skaisti un jauki, galvenais netraucēt. Beigas gan tādas samākslotas kā parodija par vecām filmām.

Bigger forces than me. I just dispatched the bullet.

Ceturtais stāsts ir par kādu grāmatizdevēju Timotiju Kavendišu. Šis ir sīks blēdis, kas pārpratuma rezultātā nonāk pansionātā. Iesākumā nespēju saprast, kur šeit ir sakars ar grāmatas centrālo tēmu. Jā, šeit ir ilustrēts, kā cilvēkus samaitā vara. Arī tas, ka nevienu neinteresē, kas notiek ar cilvēkiem, kuri devušies pelnītā atpūtā. Bet kopā ar piekto stāstu, tam visam rodas daudz dziļāka jēga, tā nemaz nav komēdija.

Shame on you!

Piektais stāsts ir par klonu Sonmi~451, no viņas nekas daudz netiek sagaidīts, nostrādā divpadsmit gadus ēstuvē un ej pelnītā atpūtā. Tomēr viņai ir lemts cits liktenis. Šajā nākotnes Korejā brendi ir aizstājuši vārdus, apavus sauc par nike utt. Korporācijas beidzot ir pārņēmušas varu, patērētāju sabiedrība ir sasniegusi savu apogeju. Katram, lai noturētos savā sabiedrības slānī, ir jānodrošina noteikti ikmēneša tēriņi. Ja tu esi augšā, tevi diez ko neinteresē, kas nodrošina tev labu dzīvi. Tev pietiek, ja zini, ka visi darba darītāji saņem pelnītu atalgojumu beigās. Visspēcīgākais stāsts, kas reizē parāda distopisku nākotni, gan labu scenāriju kā dzīšanās pēc peļņas var attaisnot visu. Vai tad kloni maz ir cilvēki, vai tad nav tikai godīgi, ka viņiem sava eksistence jāatpelna.

No matter how many of us you kill, you will never kill your successor.

Sestais stāsts ir par civilizācijas norietu, darbība notiek Havaju salās, un galvenais stāstnieks ir kāds ielejas iedzīvotājs, kazu gans Zahrijs. Un tad pēkšņi ierodas kuģis un atstās salā sievieti vārdā Meronimu, kas dzīvos kopā ar ielejas iemītniekiem un pētīs to paražas. Šeit vairs nav korporāciju, un peļņas ir palikuši tikai civilizēti cilvēki un mežoņi. Pagātne ir kļuvusi par mitoloģiju, priekšteči, kas aiz sevis atstājuši artefaktus, tiek saukti par Vecajiem. Tomēr cīņa pēc varas nav izzudusi uz vecās civilizācija kauliem, iespējams, tiks uzbūvēta jauna, iespējams, ar visiem tiem pašiem trūkumiem, kas piemīt mūsējai. Šis stāsts ir tas, kas savelk kopā visus pārējos stāstus, bet to mēs apjēdzam tikai pēc grāmatas izlasīšanas.Visu grāmatas jēgu varētu ietilpināt šajā citātā.

The savage sat’fies his needs now. He’s hungry, he’ll eat. He’s angry, he’ll knuckly. He’s swellin’, he’ll shoot up a woman. His master is his will, an’ if his will say-soes “Kill” he’ll kill. Like fangy animals.

Now the Civ’lized got the same needs too, but he sees further. He’ll eat half his food now, yay, but plant half so he won’t go hungry ’morrow. He’s angry, he’ll stop’n’ think why so he won’t get angry next time. He’s swellin’, well, he’s got sisses an’ daughters what need respectin’ so he’ll respect his bros’ sisses an’ daughters. His will is his slave, an’ if his will say-soes, “Don’t!” he won’t, nay.

Grāmatā ir interesanta stāstījuma struktūra, katrs stāsts, izņemot, sesto apraujas pusvārdā, un tiek turpināts tikai pēc visu pārējo stāstu sākumu izlasīšanas. Pats autors apgalvo, ka visi šie stāsti ir savstarpēji saistīti kā tāds vienas dvēseles ceļojums. Nezinu, man šķita, ka tos vairāk saista cilvēces sociālo un morālo aspektu vēstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šī noteikti būs no tām, kur reiz pārlasīšu vēlreiz. Grāmata ir daudz pārāka par filmu, tās ir daudz dziļāka nekā filmā to vispār būtu iespējams parādīt. Teikšu, ka filma ir viduvēja grāmatas projekcija, un labi vien ir, ka nolēmu šo grāmatu izlasīt. Iesaku izlasīt visiem.

Dzimis, lai izdzīvotu by Bērs Grills

Dzimis, lai izdzīvotu

Izdzīvošanas rokasgrāmatas, iespējams, ir viens no manis vismazāk lasītājiem žanriem. Tas nebūt nav tāpēc, ka es būtu izcils izdzīvošanas speciālists, bet vairāk tādēļ, ka man ātri apnīk lasīt gudrības par to, kā pareizi izveidot žagaru būdu. Tomēr ieraugot, ka iznākusi Bēra Grilla grāmata “Dzimis, lai izdzīvotu“, nolēmu nedaudz pievērsties šai tēmai. Vairāk tādēļ, lai saprastu, kādās situācijās man labāk nenokļūt. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un sāku lasīt.

Mūsdienu civilizācija cilvēkus ir izlaidusi līdz pēdējam. Cilvēkam nonākot sev nepierastā situācijā, viņš lielākoties iet bojā savas muļķības dēļ. Daži to pat pamanās to izdarīt pie ūdens un pārtikas pārpilnības. Ar nepierasto situāciju te jāsaprot nonākšanu viens pret viens ar dabu. Autors uzskata, ka, ja vien cilvēkam ir dzīvot griba, tad viņš var izdzīvot praktiski jebkur. Ja ne izdzīvot, tad vismaz paildzināt savu eksistenci līdz brīdim, kad ierodas glābēji. Grāmatā tiek apskatīts būtiskākais, kas jāzina par kalniem, džungļiem, tuksnešiem, jūru un ledājiem. Katrā no šīm nodaļām tiek apskatīta ūdens iegūšana, pārtikas atrašana, mājokļa iekārtošana, kā pareizi kurināt ugunskuru, indīgie dzīvnieki un augi un dažādi citi knifi, kas palīdzēs maksimāli paildzināt dzīvi. Katras nodaļas beigās ir galvenie secinājumi, kas autoraprāt lasītājam būtu jāspēj noskaitīt no galvas nakts vidū. Bonusā lasītājam ir pieejamas daudzas skaistas fotogrāfijas, kas labi ilustrē mežonīgus dabas apstākļus un daudz shematisku zīmējumu gan primitīva destilatora izgatavošanai, gan mezglu siešanas demonstrācijas.

Izlasot grāmatu, sapratu, ka visizdzīvotākspējīgākais es esmu bijis desmit līdz piecpadsmit gadu vecumā. Šajā laikā man vienmēr līdzi bija špičkas, sausais spirts, žilka ar āķiem un, protams, kabatas nazis. Ja gāju uz mežu, varēju paķert līdzi arī cirvi katram gadījumam. Ja tam visam klāt piemestu polietilēna maisiņu un izpletņa audumu, tad man būtu bijis viss nepieciešamais, lai ne tikai izdzīvotu jebkuros klimatiskos apstākļos, bet arī vēl nodrošinātu pieņemšanos svarā. Tagad man diemžēl nekā no tā vairs kabatās neatrast, un līdz ar to izdzīvošanai būtu jāpieliek ar turpat nokritušā lidmašīnā atrastajām mantām.

Otrs secinājums ir, ka man vislabāk būtu nedoties uz arktisko un antarktisko kliatisko joslu, tur izredzes izdzīvot man ir pavisam mazas. Paša sviedrus dziedzeri mani piebeigtu. Par Austrālijas tuksnešiem gan ir radies pavisam cits priekšstats, ir nedaudz karsts, bet, kamēr ir dzeramais, iztikt var. Toties viņu purvos gan negribētu nonākt, jo tie krokodili tur ir ka biezs, pats esmu redzējis.

Trešais secinājums, mūsu mērenā klimata joslā izdzīvot ir tik vienkārši, ka autors nav pat redzējis lielu jēgu apskatīt to atsevišķi, lai gan uguns iegūšanas un zaru būdas uzcelšanas prasmes mums lieti noderēs. Nemaz nezināju, ka vilkvāļu saknes ir ēdamas bez vārīšanas, tas nozīmē, ka Latvijā ēdamais ir praktiski uz katra soļa. Par pienenēm gan biju informēts. Katru pavasari Šveicē tās tiek pasniegtas kā salāti, pieneņu sakņu kafiju gan nav nācies dzert.

Un dažas interesantas lietas – no ziloņu mēsliem var iegūt dzeramo ūdeni, tuksnesī galvassegas mitrināšanai netērējiet ūdeni, bet izmantojiet urīnu, ja esat atsaldējuši kājas, tad labāk tās nemaz neatsildīt, bet doties līdz galam, jo pēc atsildīšanas viņas derēs tikai amputācijai. Sēnes labāk ir neēst vispār.

Patīkami, ka autors lasītājam silti iesaka neaprobežoties tikai ar teorētiskās zināšanām, bet trenēties gan iegūt uguni, gan celt žagaru būdas un tumsā siet mezglus. Ja pienāks brīdis, kad nāksies nodarboties ar izdzīvošanu, jums nebūs nekāda stresa no neziņas un nemācēšanas.

Jāpiezīmē, ka man ar izdzīvošanu nekad nav nācies nodarboties. Es visu laiku esmu atradies stingri kontrolētā vidē, un trakākais, kas ar mani ir noticis, ir iekrišana trīsdesmit grādu salā āliņģī netālu no mājām. Pat mežā nekad neesmu pavadījis vairāk kā desmit stundas no vietas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaisti ilustrēta, daudz patiešām vērtīgu padomu, un tiek izskaidrotas pat šķietami pašsaprotamas lietas. Tomēr ,ja nebūs vēlmes izdzīvot, tad nekādas zināšanas nespēs palīdzēt. Grāmatu droši var lasīt ikviens, kuram patīk pavadīt brīvo laiku mežos un kalnos.

The Player of Games (Culture #2) by Iain M. Banks

The Player of Games

Banks ir viens liels negantnieks, izlasīju viņa pirmo Kultūras sērijas grāmatu un sagribējās man izlasīt viņas visas. Otro sāku lasīt bezmaz vai tūlīt pēc pirmās pabeigšanas. Tā sakot, kamēr vēl nav katlā tvaika spiediens nokrities.

Kāds kultūras iedzīvotājs Gurgeh ir vislabākai spēlētājs kāds vien jebkad visumā bijis. Protams, no tiem, kuriem saprāta koeficients ir 1. Viņam vissarežģītākās spēles noteikumu iemācīšanās aizņem vien pāris dienas. Un pēc neliela treniņa viņš ir praktiski neuzvarams. Tomēr ar laiku tāda dzīve viņam kļūst garlaicīga un sāk pietrūkt īstu spēļu. Taču salīdzinoši nesen Kultūra ir sastapusies ar kādu impēriju, kurā pats galvenais ir spēle Azad. Tikai no tavām prasmēm Azad spēlē ir atkarīgs katra impērijas iedzīvotāju stāvoklis sabiedrībā. Gurgeh tiek piedāvāts uzspēlēt.

Tā kā kultūrā valda pilnīga laimība un saticība, mākslīgo intelektu stingrā uzraudzībā. Katrs var nodarboties ar visu, ko viņš vien vēlas, galvenais nekaitēt citiem, resursi ir neierobežoti, un visi dzīvo kā miljardieri. Kad lasīju, tad man prātā ienāca doma, tad tāda būs Rīga, kad pie varas tiks Ēlerte un ieviesīs robottehnoloģijas. Bet vispār vilka pēc sen bērnībā lasītiem attīstīta komunisma ieskicējumiem. Autors gan nav gājis tik tālu, ka apgalvo, ka te katrs strādā tāpat vien, jo viņam to nosaka iekšējā pārliecība. Te cilvēki lielākoties cītīgi slaistās. Tomēr tie, kuriem ikdiena ir apnikusi vienmēr var iestāties kontaktu nodaļā un censties pārliecināt citas civilizācijas pievienoties Kultūrai. Gurgeh gan nav tāds laimes meklētājs, tomēr arī viņu var piespiest darboties Kultūras interesēs.

Pats Azad spēles apraksts autoram ir sanācis labu labais. Nav pateikts nekas konkrēts, nav iztirzāti likumi vai figūriņas, lasītājam tiek ļauts iztēloties spēli pašam, un tas ir vislabākais. Viņam, lasītājam, pietiek zināt, ka tā ir ļoti grūta un pat trīs gadu laikā viņš neiemācīsies pat mazu daļu no tās likumiem. Arī paši spēļu apraksti ir aizraujoši, gandrīz it kā lasītu reālus notikumus. Autoram ir izdevies radīt arī trīsdzimumu hominīdu rasi, kur ir skaidri saprotams, ko kurš īsti dara pēcnācēju radīšanai. Tradicionāli zinātniskajā fantastikā autori šādā gadījumā iztiek ar “sepulas” analogu.

Kopumā labs lasāmais, interesanta sociālpolitiska sistēma, kas balstīta uz indivīda prasmi spēlēt kādu noteikti spēli. Dzimumu līdztiesība vai precīzāk nelīdztiesība trīsdzimumu rasē. Pārdomas vai šādā veidā izraudzītie labākie līderi nerada sabiedrību, kas ir orientēta uz katra indivīda totālu dominanci pār pārējiem zemāk stāvošajiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patlaban labākais no cikla darbiem ko lasījis. Iesaku izlasīt jebkuram zinātniskās fantastikas cienītājam, var droši lasīt nelasot pārējo ciklu.

The Ocean of Life: The Fate of Man and the Sea by Roberts Callum

the ocean of life

Tagad jau ir grūti atrast populārzinātnisku grāmatu, kurās apskatītais temats jau nebūtu apskatīts citās iepriekš lasītajās. Tas pēdējā gada laikā man ir padarījis problemātisku populārzinātniskās literatūras izvēli. Divdesmito grāmatu par astrofiziku lasīt kaut kā netīkas. Tagad esmu nonācis līdz sekojošam grāmatas izvēles algoritmam: 1. Izlasīt visas grāmatas par zinātni, kas tikušas līdz Royal Society Winton Prize shortlistam. 2. Izlasīt tās grāmatas, kuru apraksti man patikuši Economist žurnālā. 3. Izlasīt tās grāmatas, kuras nejauši iekritušas man acīs (pārnestā nozīmē).

Šī ir grāmata par ekoloģiju un mūsu civilizācijas mijiedarbību ar jūru. Šķiet, okeāni ir milzīgi, un tos sagandēt nudien nav cilvēka spēkos. Tomēr cilvēku ir daudz, un mūsu mazās un lielās neģēlības, ko jau esam paspējuši sastrādāt, ir novedušas pie nopietnām sekām. Uzturā lietojamo zivju daudzums ir katastrofāli samazinājies. Ūdens ir piesārņots ar visiem iespējamiem ķīmiskajiem savienojumiem. Globālā sasilšana vairs nav tikai pieņēmums, bet jau noticis fakts. Daudzas unikālas sugas ir pakļautas izzušanai, un, iespējams ,koraļļus mēs jūrās redzam pēdējo gadu desmitu.

Vienu vārdu sakot, grāmata mums skaidri un gaiši pasaka – viss ir slikti. Dzīvo jūras krastā – vari sākt domāt, kā uzstutēt savu māju uz pāļiem, lai vismaz savai dzīvei pietiek. Par cik un kā celsies jūras līmenis neviens vēl īsti nezina, bet, ka celsies, tas ir noteikti. Garšo suši, labu apetīti, lasis un tuncis, kā jau plēsīgām zivīm pienākas, ir pilnas ar dažādām toksiskām vielām. Audzēts zivju audzētavā, izrādās, ka arī te zivis baro ar citām zivīm, kas noķertas okeānā. Gribi atstāt ko paliekošu aiz sevis, paņem un uzraksti vēstuli, ieliec to Mangaļu minerālūdens pudelē, iepako rimi maisiņā un iemet jūrā, ja paveiksies, tad tavs vēstījums nonāks kādā no Atlantijas okeāna peldošajuem plastmasas atkritumu laukiem. Te gan jāuzmanās, lai kāds bruņurupucis vai valis tavu vēstījumu nesajauktu ar savu barību. Tie jau nemaz neskatās, ko rij.

Bet nav jau tā, ka autors visu grāmatu būtu veltījis tikai žēlabām. Viņš nāk klajā arī ar priekšlikumiem, kas situāciju varētu uzlabot. Viņš gan nav tik optimistisks, lai uzskatītu, ka visa cilvēku sadarīto varētu izlabot pavisam. Pirmais ir nozvejas kvotu samazināšana, izveidot atsevišķas vietas okeānos, kurās jebkāda zveja būtu aizliegta. Tas ļautu zivju sugām atsperties un nostabilizēt savu populāciju. Vēlams būtu arī atcelt tralēšanu kā zvejas veidu. Jo tās nodarītais posts ekosistēmai ir daudz lielāks nekā papildus noķerto zivju vērtība. Nepieciešams samazināt piesārņojumu, un te jau vajadzīga visas pasaules valstu iesaistīšanās. Un galu galā ir veidi kā tikt galā ar jau esošo piesārņojumu.

Kopumā grāmata pilnībā apskata visu tēmu. Autors ir reālists un saprot, ka cilvēku populācijai pieaugot ir bezcerīgi gaidīt, ka pēkšņi situācija pati no sevis sāks uzlaboties. Tādēļ ar savu grāmatu viņš cenšas pievērst šai problēmai pēc iespējas lielāku auditoriju. Lasīt ir interesanti, un man beidzot arī pieleca, kas tur īsti ir ar to skābekļa piesātinājumu ūdenī. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekoloģija un/ vai garšo zivis.

 

Guns, Germs, and Steel: The Fates of Human Societies by Jared Diamond

guns germs and steel

Par šo grāmatu pirmo reizi uzzināju 2007. gadā. Biju iegājis Singapūras lielākajā grāmatu veikalā, un šī stāvēja nocenotajās. Kādu laiku pat apsvēru – pirkt vai nepirkt. Izvēlējos nepirkt, jo bagāža jau tā bija pilna ar grāmatām. Šī gada beigās grāmatu amazonē varēja dabūt par smiekla cenu, un es padevos.

Grāmatas centrālā tēma ir – kādēļ kopš 1500-tajiem gadiem visa pasaules vēsture ir grozījusies ap eiropiešiem? Kas ir tie faktori, kuri radījuši eiropiešu dominanci jaunāko laiku vēsturē. Kādēļ spāņi iekaroja actekus, nevis acteki spāņus? Kādēļ Ķīna nekļuva par dominējošu pasaules lielvaru? Kāpēc Austrālijas aborigēni tā arī nespēja pārvarēt mednieku – vācēju fāzi? Autors ir atvēzējies atbildēt uz visiem šiem jautājumiem ar šo grāmatu. Lai to izdarītu, viņš savācis daudz faktu par cilvēces vēsturi un tās ietekmējošiem faktoriem.

Kā jau var noprast no nosaukuma, tiem vajadzētu būt ieročiem, slimībām un tehnoloģijām. Diemžēl nosaukums ir maldinošs, mārketings un tā. Patiesajā nosaukumā būtu jāietver – kultūraugi, mājdzīvnieki un slimības. Par ieročiem un tehnoloģijām nebūt netiek daudz stāstīts. Galvenā tēzes Eirāzijas sabiedrību dominancei ir – salīdzinoši liela kultūraugu un pieradināmo mājlopu pieejamība, salīdzinot ar citiem kontinentiem. Un salīdzinoša pārapdzīvotība, kas ļauj rasties slimībām un populācijai izstrādāt imunitāti. Bonusā vēl plašais apdzīvojamais apgabals austrumu rietumu virzienā un rakstības izgudrošana.

Grāmatas plusi – tā sniedz ieskatu uz dažādām sabiedrībām no interesantiem skatu punktiem. Es nekad vēl nebiju lasījis tik aizraujošu stāstu par Klusā okeāna salu iedzīvotāju sabiedrību evolūciju. Būs reiz jāaizbrauc apskatīties Tongas karaļu kapenes un jāapmeklē Lieldienu salas ar to Aku-aku. Arī man bija maldīgs priekšstats, ka Dienvidamerikā neviens tālāk par kukurūzu netika, jo nemaz nemēģināja audzēt jaunus augus. Vidējs mežonis savas apkaimes augus pazīst ne sliktāk kā botānikas profesors. Noskaidroju arī, kādēļ zeras tā arī nav izdevies pieradināt un to, ka augu kultūras uz ziemeļu dienvidu ass izplatās lēnāk nekā rietumu austrumu.

Pie mīnusiem varu pieminēt tikai to, ka ne viss autora teiktais var atbilst patiesībai, jo viņš tomēr ir tikai entuziasts. Viņa spriedumos var iezagties kļūdas, lai cik ticams viņa stāsts neizklausītos. No autora teiktā izriet arī dažādi interesanti secinājumi, ka imperiālisms vispār pēc būtības ir neizbēgams, un jebkāda ekspansija pēc savas būtības ir stiprākās sabiedrības uzvara pār vājākajām, un tas ir neizbēgami.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā jauna, un uz dažiem vēstures notikumiem tika dota iespēja paraudzīties no neierastas perspektīvas. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē civilizāciju vēsture.

Asteorīda gūstekņi by Georgijs Gurčevs

Asteorīds

Kārtējā grāmata, ko lasīju pamatskolas laikā. Arī šo dabūt bija liels deficīts, un aizņēmos no kāda rada gabala. Šoreiz ar elektrību viss bija kārtībā un izlasīt izdevās visai veiksmīgi. Neteikšu, ka stāsti bija iespiedušies dziļi atmiņā, izņemot to par ceļojumu uz infrasarkano zvaigzni. Arī par Asteroīda gūstekņiem šis tas bija palicies atmiņās.

Atsāku lasīt, un patiesībā bija diezgan jāsaņemas, lai pārliecinātu sevi turpināt. Stāsti, kā jau tas sešdesmitajos ierasti, bija par kosmosu un Padomju cilvēku neizbēgamo triumfu. Ja kosmoss vēl ir aktuāla tēma, un es vēl ceru, ka manas dzīves laikā cilvēki izkāps uz kādas citas planētas. Padomju cilvēku triumfs gan mani ne visai saistīja un acīs dūrās komunistiskās iekārtas propaganda.

Mēness ikdiena – tipisks stāsts par mājsaimnieci valsts vadītāju. Galvenā varone, pēc amata pavāre, stāsta, kā nokļuvusi uz Mēness. Par cilvēkiem, ko tur sastapusi, un par to ka gudri ļaudis ne vienmēr ir tie psiholoģiski stabilākie. Bet realitātē Padomju ļaudis gan uz mēness tā ar’ neizkāpa ne pirmie un diez vai arī pēdējie. Ja vien Ķīna, Kuba vai Ziemeļkoreja ko nedarīs lietas labā. 5 no 10 ballēm.

Asteroīda gūstekņi – kā jau noprotam pēc nosaukuma, ekspedīcija cieš katastrofu un viņi kļūst par asteroīda gūstekņiem. Ir padomju sieviete, kas pēc būtības izvelk visus dzīvi palikušos. Un kāds kapitālistu zinātnieks ar savu dēlu. Zinātnieks laiku pa laikam nododas depresijai un činkst, ka neviens viņus neizglābs. Dēls gan ir lielāks optimists un sociālismam tuvāks. Ir gan zudusī Faetona civilizācija, gan daudz zelta. Lielākā fantastika ASV pievienojas sociālistisko valstu blokam. 6 no 10 ballēm.

Pūķa zvaigznāja Infra – cilvēkiem ir kļuvis skaidrs, ka saprāta brāļus neatrast Saules sistēmā. Nākas lūkoties tālāk, spožās zvaigznes nesasniegt, jo ir par tālu, bet ir tādas vājas zvaigznītes, kas atrodas tuvāk un varbūt meklēt te. galvenais varonis pensionēts kosmonauts ir gatavs uzņemties risku un vadīt ekspedīciju. Žēl, ka nākotnē cilvēki tā ar nav atklājuši autonomas zondes, kas vāktu datus un pārraidītu tos uz bāzes kuģa. Jāiztiek ar cilvēka stāstījumu. Bet citādi pozitīvs stāsts un man patika vislabāk. 9 no 10 ballēm.

Šorina funkcija – vecais jautājums, kā tikt līdz zvaigznēm un nodrošināt informācijas momentānu saņemšanu. Relatīvais visums te nav nekāds palīgs, jo jebkura starpzvaigžņu ekspedīcija atgriežoties jau ir zaudējusi savu aktualitāti. Šorins ir apsēts ar šo problēmu, un meklē risinājumu. Viņa dzīve labi uzrakstīta, un stāstu atzīstu par labu esam. 8 no 10 ballēm.

Pirmās radīšanas diena un Mēs no tālās pasaules – divi stāsti, kurus vieno kopēja pasaule. Cilvēki ir sasnieguši augstu zinātnes līmeni. Lai risinātu pārapdzīvotības problēmu, viņi plāno sašķelt Urāna kodolu daudzās daļiņās un nodarbojas ar teraformēšanu. Tad nu par pienākuma pārākumu pār personībām un daudz alegoriskas muldēšanas par poēziju. Man viņi nepatika. 4 no 10 ballēm

Kopumā viduvējs stāstu krājums, kurš patlaban man nekādu sajūsmu vairs neizraisa. Laikam kapitālisma pūstošā ietekme. Lieku 7 no 10 ballēm un arī tikai tāpēc, ka patika divi stāsti. Ir jau tāda vidējā temperatūra slimnīcā. Domāju ka trešo reizi viss vairs nelasīšu.

A Heritage of Stars by Clifford D Simak

A Heritage of Stars

Nolēmu nedaudz palasīties klasisko zinātnisko fantastiku, nu tādu kā bērnu dienās. Saimaks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņa darbos nav pārspīlētas vardarbības, un vienmēr ir cerības uz gaišo nākotni.

Ir pagājuši tūkstoš piecsimts gadi kopš civilizācijas bojāejas. Cilvēki ir iznīcinājuši visus tehnoloģijas sasniegumus un dzīvo kā klejojošas ciltis. Tikai vietā cilvēki vēl cenšas saglabāt kaut kādas civilizācijas pazīmes. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu nodzīvojis kā lauksaimnieks kopā ar savu māti un vecotēvu. Tomēr liktenis viņu spiedis dzimto māju pamest, galu galā viņš ir nonācis universitātē. Universitāte nebūt nav tāda kā mūsdienās, te gan ir saglabājusies bibliotēka un lasītprasme, tomēr nekādas zinības tālāk netiek nodotas.

Šeit Tomass Kušings izlasa leģendu par Zvaigžņu pilsētu. Vietu, no kuras civilizācija savā uzplaukumā devās uz citām zvaigznēm. Viņš nolemj doties turp un apskatīties, kas no bijušās varenības palicis pāri. Laika gaitā viņam pievienojas kāda ragana, pēdējais robots uz Zemes un vīrs, kas prot runāties ar augiem.

Grāmata, kā jau tas Saimaka darbiem ierasts, rit tādu mierīgu gaitu, atklājot autora pasauli un tās pamatkonceptus. Šeit viens no būtiskākajiem autora konceptiem ir tas, ka tehnoloģija nokauj cilvēkos paranormālās spējas. Tādēļ viņa izveidotais civilizācijas modelis daļēji balstās uz tām. Tehnoloģiju laiki ir pagājuši, robotu smadzenes tiek krautas piramīdās, un cilvēki nemaz nevēlas atgriezties pie savas bijušās varenības. Tomass, šķiet, ir palicis vienīgais pasaulē, kuru interesē pacelt cilvēkus atpakaļ bijušajos augstumos.

Kas man patika šajā darbā? Koncepts par Visuma izpēti izmantojot automatizētas zondes, kuras pēc tam ar informāciju atgriežas uz zemes un, protams, pats pārgājiens meklējot pilsētu. Autors gan varēja vairāk veltīt uzmanību tam, kādēļ tad mūsu civilizācija gāja bojā, kas uz to viņus pamodināja. Es kaut kā apšaubu, vai visiem Zemes iedzīvotājiem varētu uznākt Ludītu cienīgi dzinuļi, kas liktu iznīcināt visu tehnoloģiju pārāku par arklu un ķerru. Un nedaudz par daudz bija visa tā padarīšana ar misticismu, bet ar to jāsamierinās, tā ir Saimaka vājība. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela Zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Par šo grāmatu zināju jau sen, bet biju domājis, ka noteikti esmu lasījis to tik senā bērnībā, ka pat vairs neatminos. Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka grāmatu krievu mēlē izdevuši tikai deviņdesmitajos gados. Tas nozīmēja, ka šo grāmatu nemaz neesmu lasījis. Tagad nolēmu tai veltīt nedaudz laika un saprast, kādēļ daži to uzskata par, iespējams, visu laiku labāko zinātniskās fantastikas darbu.

Valentine Michael Smith ir bērns, kas piedzimis Marsa pirmās ekspedīcijas laikā. Pēc komandas bojāejas viņu pie sevis ir pievākuši marsieši un uzaudzinājuši kā marsieti. Otrā Marsa ekspedīcija Valentīnu ved atpakaļ uz Zemi, kur viņam atkal būs jāiedzīvojas savu sugasbrāļu vidū. Valentīnam visas Zemes lietas ir svešas, viņš absolūti neizprot cilvēku psiholoģiju. To nolemj izmantot Zemes valdība, jo Valentīns pēc likuma ir Marsa monarhs, īpašnieks un vēl neskaitāmu zemes korporāciju īpašnieks. Taču viņam uzrodas draugi, kas palīdz viņam gan izkulties no valdības ieslodzījuma, gan saprast cilvēkus.

Lai būtu interesantāk, marsietim bez superintelekta piemīt arī dažādas paranormālas spējas, kuras saliekot kopā ar bērnišķīgu naivumu izraisa interesantas situācijas, kas ļauj autoram labāk atklāt cilvēku dabu.

Ja pirmā grāmatas daļa ir izcila, tad tā, kurā Valentīns ir zināmā mērā pieaudzis un mēģina Marsa iemītnieku filosofiju iedzīvināt zemes iemītnieku vidū, manuprāt, nav visai lāga izdevusies. Tur ir atrodami gari un plaši pārspriedumi par reliģiju, tās vēsturi, pretrunām svētajos rakstos un to salāgošanu ar cilvēku vajadzībām. Nē, nu viss jau nopietni, varbūt uz cilvēku, kas ko tādu lasīja pirmoreiz tālajos sešdesmitajos tas varēja atstāt nopietnu iespaidu kā galēja ateisma izpausme. Bet mūsdienās ar neko tādu nevienu vairs nepārsteigsi, un šķiet, ka grāmata ir tikai iestiepta garumā, lai lieku reizi parādītu vecā ciniķa Jubal Harshaw (Valentīns viņu sauc par tēvu), pasaules izpratni un erudīciju.

Autoram gana labi ir izdevies paredzēt hipiju kustību ar dzīvošanu komūnās, mīlestību un brīvo seksu pirms šādas kustības rašanās. Valentīnam arī šķiet, ka Zemes iedzīvotāji ir pārāk agresīvi. Viņaprāt, tas ir divdzimumu sugas sekas, kad seksualitāte tiek apspiesta radot agresiju, karus. Tā nu viņš izveido lielu paraugģimeni ar saviem ūdensbrāļiem un māsām. Tas savukārt pavērš pret viņu visas pārējās reliģijas. Autoram varētu piešķirt cepumu par spēju aprakstīt seksuālās attiecības netiešā veidā.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS laikos šī grāmata netika publicēta. Kurš gan gribēs lasīt par nākotnes pasauli, kura funkcionē bez komunisma un bez īpašas sociālās spriedzes? Padomju ļaudis uz Mēness nonāk otrie, un uz Marsu vispār nelido. Ja reliģijas atmaskošana vēl būtu pieņemams gabals, tad brīvais sekss un „liderīgais” dzīvesveids, kuru piekopj marsietis un viņa sekotāji, gan vairāk liecinātu par dekadenci. Arī filosofijas mācīšanu caur kultu būtu grūti izskaidrojama.

Kopumā grāmata ir visai interesanta vietām naiva, vietām pārāk siloģiska, bet kopumā labs darbs, kas atgādina, kādai ir jābūt īstai zinātniskajai fantastikai. Lieku 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: