Navigate / search

Madeira I

20. Jūnijs

Šodien plānā galvenais ir tikt līdz Madeirai, kur tad arī tiks pavadīts viss ceļojums. Ceļojumā mēs esam nolēmuši ar kājām izblandīt visu salas austrumu pusi vidēji dienā veicot 15 kilometrus un apskatīt vietējo dabu. Katrs vakars mums būs jāpavada citā viesnīcā. Varētu šķist, ka piecpadsmit kilometri jau nekas daudz nav, bet mums jau nekur nav jāsteidzas.

Lai nokļūtu līdz Madeirai mēs sākumā no Rīgas lidojam uz Londonu un tad no tās līdz Funchal lidostai. Lidojums līdz Londonai nekādas problēmas nesagādāja, tik cik pirmdienu garās iečekošanās rindas izstāvēt un pārliecināt iečekotāju, ka ir iespējams iečekot mūsu bagāžu līdz galam. Sakāpjam lidmašīnā un lidojam prom.

Nonākuši Londonas lidostā, to mēs ar Maiju jau pārzinām kā savu kabatu, mēs plānojam  divus galvenos mērķus. Nopirkt Crunchies šokolādītes un iegādāt kādu grāmatu, ko palasīties. Taču lai to veiktu, mums sākumā jāiziet cauri tranzīta zonai. Te nu briti nebeidz pārsteigt. Nē, saprotams, kādēļ atkal jāiziet drošības pārbaude, tomēr problēmas mums rada fakts, ka esam jau iečekojušies līdz gala mērķim. Drošības dienesta sievišķis sasauc veselu konsīliju, kuram ir jāatbild uz jautājumu, kā tas var būt, ka mēs jau esam saņēmuši biļetes līdz galamērķim, ja priekš tā te sēž speciāli cilvēki, kuri mums šīs biļetes varētu izsniegt. Beigās visi vienojamies, ka pasaule ir brīnumu pilna un, ka tā nebeigs mūs pārsteigt līdz pat mūža galam. Tad sākas drošības pārbaude. Maijai tā nekādas problēmas nesagādā, man gan esmu aizmirsis izņemt no kabatas telefonu un noņemt jostu. Telefons tiek konfiscēts tuvākai pārbaudei, kurpes arī. Ja ar kurpēm viss ir kārtībā, tad ar telefonu gan acīmredzot viss nav lāgā. Drošībnieks viņu noskenē ar parasto aparātu, tad paņem vēl citu agregātu un paskenē vēl, pajautā uz kurieni mēs dodamies, ar kādu aviolīniju un ko darīsim. Beigās šķiramies kā draugi, drošībnieks iesaka mums vienu vietējo ēdienu, kas obligāti jāpagaršo un viss, varam steidzīgi iepirkt grāmatas un končas.

Tiekot līdz TAP Portugal iekāpšanas vārtiem ir skaidrs, šis ir pensionāru reiss, vidējais pasažieru vecums varētu būt ap septiņdesmit gadiem, un to samazinām tikai mēs ar Maiju un pāris bērni, un viņu vecāki. Sajūta tāda, ka dodamies pensionāru ekskursijā. Visu lidojuma laiku lasu grāmatu, aviolīnijas piedāvātā uzkoda ir tāda puscepta maizīte ar gaļas šķēlīti, sieru, burkānu un olīvi.

Funšalas lidosta

Nolaišanās Funchal lidostā ir superīga, lidmašīna nolaišanos sāk jau virs okeāna un arī skrejceļš beidzas okeāna krastā. Piloti visu ir labi aprēķinājuši un mēs nolaižamies uz zemes. Pati lidosta ir miniatūra, vienīgais bagāžas saņemšanas punkts ir lielāks par Rīgas. Mūsu soma atnāk bezmaz pati pirmā, britu tantuki sajūsmā saka „lucky day” un smejas. Dodamies uz sagaidīšanas zāli, tur mūs būtu jāsagaida New Experience Holiday pārstāvim. Te nu mūsu lakī dei beidzas, neviens mūs negaida. Mēs pagaidām desmit minūtes un zvanām uz kontakttālruni. Īsumā: pāris iepriekšējie reisi kavējušies, un šoferis vienkārši nav paspējis atgriezties. Beidzot mūs savāc un aizved uz miestiņu ar nosaukumu Camacha, ceļi ir vieni vienīgi serpentīni un tuneļi, un no visiem redzams okeāns (no tuneļiem ne vienmēr).

Viesnīca

Apmetamies viesnīcā Residencial Relogio. Te mūs noinstruē, kur un kā mums katru dienu būtu jāiet, kur mūs savāks un kur zvanīt, ja esam nomaldījušies. Nomaldīties te gan nav iespējams, riņķī tak okeāns. Nobrīfoti sarunājam ar tūrisma firmas pārstāvi ekspedīciju uz supermārketu, kur iepērkam paiku un ūdeni rītdienai. Atpakaļ jau velkamies ar kājām, kādi divi kilometri nav slikti, ja visu dienu esi sēdējis lidmašīnā.

Sjkats no viesnīcas

Tagad mums ir atlikušas tikai vakariņas. Teikšu uzreiz, uz vakariņām mums bija jāgaida ļoti ilgi. Tika pārspēti pilnīgi visi Gan Bei uzstādītie rekordi. Labi, ka mums bija jauks „progress bar”, kuru vērot, tas bija kāds prāmītis, kas brauca garām salai, tā lēni un pietika tikai pusstundai. Tad vērojām lidmašīnu nolaišanās manevru sākumu, tādi šovi mums bija veseli pieci. Tad skatījāmies, kā viesmīles kārto uz galda salvetes, tad skatījāmies, ko ēd kaimiņu galdiņi, tādi gan bija tikai divi. Pirmās divdesmit minūtes par tevi neliekas ne zinis, tad atnes maizīti un pasūtīto vīnu un atkal liek tevi mierā uz pusstundu. Tad atnes pirmos, un tad tu saproti, ka bija vērts gaidīt. Tik lielas porcijas manas acis vēl nevienā restorānā nebija redzējušas. Izēdot tikai zupu es jau biju paēdis, otrais arī mega porcija, to spēju pievārēt tikai līdz pusei un tad deserts. Pieliku māgu un gāju gulēt.

%d bloggers like this: