Jautrā Bībele by Leo Taksils

Jautrā bībele

Ja gribat zināt, kādēļ čūska dabūja ciest par Sātana nedarbiem, kādēļ Dievs nolēma apslīcināt visus zemes cilvēkus, kādas problēmas Bībeles lasītājam sagādā patriarhi – ilgdzīvotāji, monumentālais ebreju 40 gadu ceļojums pa Sinajas pussalu, kā pareizi izturēties pret sievietēm, kā sadedzināt zelta teļu, kara vešanas pamatprincipus, jaundzimušo apkaušanas, kas notiek, ja nejauši piegrūžas Derības šķirstam, notikums ar runājošo ēzeli? Tas un vēl daudz kas cits atrodams šajā grāmatiņā. Lai lasītājs neteiktu autoram: „Ak tu tā Kunga zaimotājs un ģeķis”, katram stāstam ir dota atsauce uz Bībeles tekstu.

Grāmatas autors īstajā vārdā Gabriēls Antuāns Žogans Pažess (1854-1907) savulaik veica diezgan nopietnu eksperimentu 12 gadu garumā (vismaz tā stāvēja rakstīts grāmata priekšvārdā), lai apgāztu Katoļu baznīcas nemaldīgumu, izdomājot dažādus brīnumus un maldinot pat pašu pāvestu. Darbā gan ir jūtama pamatīga Voltēra ietekme.

Šī ir padomju laikos izdota grāmatiņa, tāda kā humoristiska Bībeles skatījuma atainošana. Cilvēks, kas tiešām ir nopietni lasījis Bībeli, domājot loģiski līdzi, ar laiku sāks pamanīt dažādas pretrunas un dīvainības. Protams, es šeit nerunāju par cilvēkiem, kas Bībeli lasa Svētā Gara vadīti, tas jau ir cits stāsts. Tā kā es grāmatas nekādās vadībās parasti nelasu, tad dažādi Bībeles joki man iespiedās atmiņā jau no bērnu dienām. Pusaudža gados manās rokās pirmoreiz nonāca šī grāmata, tas bija vesels atklājums – visi Bībeles „prikoli” apkopoti vienā vietā ar jautriem komentāriem.

Tā nu iegājās, ka reizi pāris gados šo grāmatiņu pārlasu. Jāatzīst, ka tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, sāku pamanīt vietas, kur autors pats manipulē ar faktiem, nedaudz tos sagroza. Arī viņa paša pērnā gadsimta sākuma zināšanas vairs neatbilst mūsdienu līmenim, bet tas nekas, interesanti ir joprojām.

Grāmatai kopumā dodu 9 no 10 ballēm, laba izklaidei, bet par nopietnu ateisma grāmatu nenosauksi, trūkst vēsturiskās perspektīvas analīzes, visi spriedumi tiek izteikti balstoties tikai uz 19. gadsimta reālijām, kas mūsdienās tomēr nevienmēr ir aktuālas.

Good Omens by Neil Gaiman and Terry Pratchett

goodomens

Tā stunda ir situsi, vēl tikai nedēļa un pienāks pasaules gals. Par to gan patlaban zina tikai Debesu kancelejā, Elles birokrāti un, protams, tie kas ir lasījuši „The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch”. Uz zemes ir parādījies Antikrists – 11 gadus vecs puisēns, uz viņu gan Debesis, gan Elle liek lielas cerības, jo stāv rakstīts, ka līdz ar Antikrista atnākšanu, pār zemi jās četri Jātnieki, kuru vārdi ir Karš, Bads, Iekarotājs un Nāve. Eņģeļiem un Dēmoniem beidzot tiks dota iespēja pierādīt, ka tieši viņi ir vislabākie. Vienīgie, kurus šāda notikumu gaita neapmierina, ir dēmons Crowley (zināms arī kā čūska, kas kārdināja Ievu) un eņģelis Aziraphale (bijušais paradīzes vārtu sargātājs). Šie personāži ir bijuši kopā ar cilvēci jau no pašiem tās pirmsākumiem un ir savā veidā to iemīlējuši.

Šis nu ir viens garadarbs, kas nav saistīts ar DIskzemi, tādēļ piegāju ar zināmu skepsi, kas izpaudās pusgadu marinējot nelasītu grāmatu plauktā. Īsumā sakot grāmata ir laba satīra, par Elles, Paradīzes un Apokalipses tēmu. Dzīvē tiek izvilktas visas iespaidīgās klišejas, kas vien ir sastopamas – pravietojumi, kas 100% piepildās, labie eņģeļi un sliktie dēmoni, kas ieved cilvēkus pazudināšanā, TV pravieši un visam pa virsu „stāv rakstīts koncepcija”.

„It was then that Marvin got religion. Not the quiet, personal kind, that involves doing good deeds and living a better life; not even the kind that involves putting on a suit and ringing people’s doorbells; but the kind that involves having your own TV network and getting people to send you money.”

Tomēr, paskatoties dziļāk , ir redzams, ka autors mums vēlas pateikt, ka, lai uz zemes būtu labais un ļaunais, nekādi eņģeļi un dēmoni nav nepieciešami. Cilvēks viens pats ar to ļoti labi tiek galā. Pat dēmoni atzīst, ka neviens dēmons tūkstots gados neaizdomāsies līdz tādiem briesmu darbiem, kādus cilvēks spēj sadarīt slikta garastāvokļa iespaidā.

Armagedons cilvēkus nemaz neinteresē, tā ir vairāk Debesu un Elles iekšējā lieta. Gan eņģeļi gan dēmoni to redz kā labu iespēju pamatīgi izkauties un noskaidrot, kurš tad visumā ir visstiprākais. Ja Zemei tā rezultātā jāiet bojā, tad tas nevar būt par traucēkli, jo stāv taču rakstīts, ka tā tam jānotiek (neticat? Palasiet Jāņa Atklāsmes grāmatu, Bībelē pēdējā). Tas viss norāda, ka arī dievišķās radības ir naskas uz pravietojuma izpildīšanu nemaz nepadomājot, vai man tas ir vajadzīgs. Antikrists Ādams gan šajā jomā izrādās īsts cilvēks.

Grāmata pēc sava vēstījuma man ļoti atgādināja mūsdienīgas M.Tvena „Vēstules no Zemes” . Protams, „īsteni ticīgam” cilvēkam, šī grāmata liksies zaimu un melu pilna, tādēļ labāk nepērciet, sadedziniet uzreiz krāsnī 10 dolārus. Pārējiem iesaku, pats lieku 10 no 10 ballēm.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IX

2007. gada 1. jūlijs (Dārvina -> Edith Falls)

Neliela atkāpe par laika apstākļiem

Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.

Atpakaļ pie lietas

No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.

Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.

Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.

Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.

Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.

Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.

Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.

Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.

Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.

Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.

Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.

Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.

Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.

Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.

Turpinājums sekos …