Navigate / search

Slepenais jūras ceļš by Leonids Platovs

Slepenais Jūras ceļš

Laiku pa laikam man “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā gadās sastapties ar grāmatu, kuru es ne tikai nekad neesmu lasījis, bet arī redzu pirmo reizi. Tas nozīmē, ka manās bērnu dienas bibliotēkās šī grāmata nebija atrodama. Tādēļ tagad ir pienācis tas brīdis, lai labotos.

Bet sākas viss ar vienkārši – ar torpēdkuteru vienības vadītāju Šubinu, kurš šērās ierauga dīvainas zemūdens gaismas. No sākuma viņu neviens neņem pa pilnu, karš, stress un citas lietas, taču laika gaitā šādi novērojumi akumulējas, un par lietu ieinteresējas arī izlūki. Autors gan ilgi netur pretspēlētājus zem pūra, un drīz vien gaismā tiek izvilkts pats zemūdens komandieris Cvišens, profesionāls diversants ar savu miroņu komandu. Vīriem, kurus oficiāli valsts ir pasludinājusi par mirušiem, bet kuri ir dzīvāki par dzīviem. Šiem vīriem nekāds noziegums nav šķērslis, lai tikai garantētu fīrera uzvaru pār pasauli.

Tēvijas kara uzvara Sarkanajai armijai nenācās viegli, savs nopelns tajā bija arī Baltijas flotes jūrniekiem, kuri varonīgi aizstāvēja Ļeņingradu cīnoties pret hitleriešiem. Taču karā ne visu izšķir frontālas sadursmes, liela nozīme ir izlūkiem un diversantiem. Kara gados pa Baltijas jūru klīst kāda dīvaina vācu zemūdene “Klīstošais holandietis”. Oficiāli tā ar visu komandu ir gājusi bojā jau kara sākumā. To pavada stāsti par diversijām, par stratēģisku materiālu piegādi un svarīgu personu pārvadāšanu. Karš jau ir pagājis, bet zemūdens noslēpums ir palicis neatklāts, neskatoties uz akadēmiķa Gribova centieniem to atklāt. Parādoties jauniem faktiem, lieta pēkšņi iegūst jaunu perspektīvu, un izmeklēšana izkustas no vietas.

Mūsdienās šādu grāmatu saīsinātu uz pusi un iznāktu labum labais trilleris. Atliktu vien izmest ārā ideoloģiskās atkāpes, un garās prelūdijas pašiem notikumiem. Taču sešdesmitajos tā neviens nerakstīja, karš nudien nedrīkstēja izklausīties pēc dēku stāsta, kur visu paveic atsevišķs varonis, tas noniecinātu pārējo ieguldījumu kopējā lietā un apietu virspavēlniecību. Tāds izklāsts nekur nederētu, tādēļ stāstam tiek vilkts līdzi viss komandējošais sastāvs. Te katrs dara savu darbu un kopā sanāk varoņdarbs. Uzvara karā ir svarīgāka par kaut kādas tur vientuļas zemūdenes vajāšanu, noslēpums protams ir interesants, taču ne tik ļoti, lai tā atklāšanai izdalītu speciālus resursus, laiks visu noliks savās vietās. Tādēļ noslēpums tiek risināts ļoti gausi un brīdī, kad pienāk lielais fināls, lasītājs jau ir noguris no lapaspušu skaita un arī fināls, būsim godīgi, bija aktuāls tikai sešdesmito gadu sākumā.

Grāmatas centrālā ideja ir karus kurina kapitālisti un rūpnieki, viņiem ir vienalga kam pārdot ieročus, viņus neinteresē cilvēku dzīvības, bet nauda. Lai iegūtu peļņu viņi ir gatavi sadarboties pat ar ienaidnieku. NATO ir šādu kapitālistu izveidota alianse, kas balstās nevis uz kopējām interesēm, bet uz savstarpēju šantāžu un kompromatiem vienam pret otru. Skaidrs, ka uz šādiem pamatiem veidota struktūra ilgi nepastāvēs, un imperiālisti drīz vien ķersies viens otram pie rīkles. Skaidrs, ka tikai PSRS ir tā valsts, kurā cilvēks ir vissvarīgākais. Autors dod cerību, ka arī kapitālistiskajās valstīs strādnieki sacelsies un nometīs savas važas, par to liecina nedaudzie britu un somu tēli, kas piesaukti grāmatā. Papildus izvērsta konspirāciju teorija par Hitlera pēdējām dienām. Hitlers, lai ar bija izsities par plēsoņu virsvadībā, nebūt nebija rēķinājies ar tādu lielā kapitāla alkatību un vēlmi upurēt savējos, lai tikai paliktu pie siles.

Kopumā tāds lēnais trilleris, kas ietver kara un pēckara gadus. Lieku 8 no 10 ballēm, nevaru teikt ka nepatika, lasījās ļoti labi, un vienmēr ir interesanti palasīt tā laika ideoloģijas piesātinātus tekstus. Šo grāmatu lasot ieteiktu klausīties U96 dziesmu Das Boot:

“Techno
Emergency

Maximum velocity
Und tanzen …”.

 

%d bloggers like this: