Navigate / search

Mūžības mašīna by Fībags Johanness, Fībags Pēters

Man jau pseidozinātniski spriedelējumi ļoti patīk. Atceros, ka bērnībā aizgūtnēm lasīju visu, ko vien varēja dabūt par šo tēmu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma jau visādi misticismi un izdomājumi dabūja zaļo gaismu un plūda iekšā biezā slānī. Tad nu es lasīju Dēnikenu, dažādas avīzes un žurnālus. Lieki piebilst, ka laikraksts Sensācija bija galvenais avots, no kura smelties informāciju. Paralēli gan tika lasītas arī nopietnākas grāmatas, un viss šis kalpoja kā fantasy aizvietotājs, jo tas tad vēl nebija tik populārs. Tā padomājot nekas nav mainījies. Joprojām ar kāri skatos jaunāko Ancient Aliens sēriju un brīnos, kur gan cilvēki var mūžīgi atgremot vienas un tās pašas idejas.

Par šo grāmatu uzzināju no nobody.lv bloga. No apraksta sapratu, ka šī grāmata ir domāta tieši man. Tātad atceramies visi Vecās derības laiku, kad ebreji Mozus vadībā devās prom no Ēģiptes verdzības. Skaidra lieta, ka tautai vajadzēja ēst un, rau, pēc nelielas sarunas ar Dievu, katru nedēļu sešas dienas viņiem tika piegādāta debesu manna. Mozus 2:16

12 “Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.”

13 Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa.

14 Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes.

15 Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: “Man hu – kas tas ir?” Jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: “Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību.

Ar to arī varētu teikt, ka viss beidzās, vismaz Bībelē, bet ne autoru prātos. Viņuprāt, Kabalas pielikumā, kas saucas Zohara ir atrodamas vēstis, ka mannu ir ražojis citplanētiešu agregāts, kurš izsniegts ebrejiem to ceļojuma laikā. Un riņķī viņu ir nēsājuši Derības šķirstā. Darbojies tas kā bioreaktors, kur ar kodoldegvielu darbināms lāzers audzējis aļģes, kas savukārt izsniegtas kā pārtika. Un svētdienā, neskatoties uz to, ka sabatā neviens neko nedrīkst darīt, speciāli apmācīti priesteri veikuši apkopes darbus.

Laika gaitā aparāts salūzis, tomēr glabāts kā artefakts, jā, pareizi, Zālamana templī.Tur par to nav nojautis pat Zālamana un Sābas ķēniņienes dēls. Bet arhitekts no Tīras, kas palīdzēja konstruēt šo templi, gan zinājis. Viņa manuskriptu atrada kāds franču dižciltīgais, kas to lika pārtulkot kādam spāņu izcelsmes ebrejam. Starp citu šis vīrs kļuva par templiešu ordeņa dibinātāju. Tad viņi cītīgi veica izrakumus Jeruzalemē un, šķiet, šo mašīnu (autoruprāt mannas mašīna būtu jāsauc arī par Grālu)arī atrada. Tomēr ordenis tika likvidēts un mašīnu nācās pārvest uz Ziemeļameriku 1398. gadā uz Oakas salu, kur tā aprakta septiņdesmit metru dziļumā atrodas vēl šodien. Neskatoties uz daudzajiem mēģinājumiem atgūt šo aparātu.

Par grāmatu gribētu izteikties izmantojot citātu no pašas grāmatas:

„Grūti noticēt, ka kāds tādu savārstījumu varētu ņemt par pilnu.”

Šis citāts bija veltīts „Da Vinči” koda priekšgājējam ”Svētais Grāls un tā mantinieki”. Pirmkārt, nav skaidrs pēc kādiem principiem autori nosaka, kuras Bībeles, leģendu un rakstu daļas ir patiesas un kuras ne. Patiesībā no katra darba tiek izlasīts viss tas, kas apstiprina šo teoriju. Sākumā tiek teikts, kā hipotēze šāda ideja varētu pastāvēt. Pēc rindkopas jau par šo lietu tiek runāts kā par faktu. Cerot, ka lasītājs būs bijis neuzmanīgs un būs jau aizmirsis, ka nekas tā ar nav pieņēmumam ļāvis pārvērsties par faktu.

Otrkārt. Ja pietrūkst informācijas vienā avotā, kā gadījumā ar Grāla sargiem, Tempļa bruņiniekiem. Tiek paņemtas teiksmas, kas sarakstītas ar pāris gadsimtu atstarpi. Un tad tiek paņemts no katra autora pa bišķim. Pieņemot, ka vēlākie autori ir bijuši pat labāk informēti par agrīnajiem.

Treškārt. Arī pati mannas mašīna pēc būtības būtu diezgan milzīga. Ja ticam Mozus otrajai grāmatai, tad no Ēģiptes izbēga ap 600’000 cilvēku. Cik daudz pārtikas apēd pus Rīga un cik daudz aļģu mums vajadzētu? Vai aparāts būtu panesams četriem vīriem, kas stiepj Derības šķirstu? Kādai būtu jābūt reaktora jaudai un gabarītiem? Nu pāris tonnām noteikti, tagad tādus izmanto uz kodolzemūdenēm. Un, ja šāds aparāts būtu Oakas salā (Ozolsala latviski) pierakts, domāju, ka to ar parastu Geigera skaitītāju varētu atrast. Vai ņemot vērā, ka tā vieta ir applūdināta ar jūras ūdeni, tad paskatoties, kāds ūdentiņš nāk ārā no akas.

Ceturtkārt. Ideja par Zoharas tekstos atrodamo mannas mašīnu, kura simboliski attēlota kā Sirmgalvis. Man gan šis apraksts vairāk izskatījās pēc Sefirotu sfēru daļējiem aprakstiem, bet te nu es neesmu pārliecināts, un visas manas zinības šai jomā nāk no „Fuko svārsta”, kas pats ir daiļdarbs.

Interesanti, izklaidējoši, spekulatīvi, tas tiesa. Bet objektīvā realitāte tur ir minimāla. Autori māk labi un raiti lasīt. Galvenais neapstāties un nesākt domāt vai, vēl trakāk, palasīt citēto avotu oriģinālus vienu lapu uz priekšu un atpakaļ. Grāmatai, ja tā būtu fantasy liktu 6 no 10 ballēm, ja populārzinātniska tad 2 no 10 ballēm.

The Prague Cemetery by Umberto Eco

the-prague-cemetery

Nenoliegšu, ka veselu gadu gaidīju, kamēr šī grāmata tiks pārtulkota man saprotamā mēlē. Bija arī kārdinājums iepirkt viņu vācu valodā un mēģināt izlasīt tā. Beigās gan saprāts ņēma virsroku, un nedaudz pagaidīju. Pasūtīju grāmatas elektronisko versiju Kindle lasīklim un grāmatu  nu jau ierasti saņēmu tās izdošanas dienā.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Parīzē mītošs notārs – saukts kapteinis Simonini, kurš ar lasītājiem dalās savā dzīves stāstā ar dienasgrāmatas palīdzību. Kapteinim ir nedaudz piemeties nemiers par pagātnes notikumiem un ir daļēji zaudēta atmiņa, tādēļ, lai ieviestu savā dzīvē skaidrību, viņš nolemj paklausīt sava paziņas Freida ieteikumam un sākt savu psihoanalīzi. Tomēr viņš jau neies visiem klāstīt savus pārdzīvojumus, tādēļ, lai atrastu dzīves pagrieziena momentu, kas licis tam izslēgt daļu no atmiņām, viņš nolemj sevi analizēt pats, rakstot savas dzīves dienasgrāmatu. Lasītājs lasa šo dienasgrāmatu un pamazām uzzina to, kas patiesībā ir kapteinis Simonini.

Grāmata, īsumā, ir pilna ar antisemītiskiem arhetipiem, autors ir pacenties apkopojot tos visus vienkopus, parādot to vēsturisko izcelsmi, ieskicējot šo darbu autorus un, iespējams, motivāciju. Simonini savukārt ir mērķis uzrakstīt tik labu un atmaskojošu darbu, kas ļautu jebkuram saprast to, kā pasaule ir pārbūvēta pēc žīdu iegribām un kā viņi cenšas sagrābt varu pasaulē. Nav jau tā, ka Simoni nepatiktu tikai žīdi vien, viņam nepatīk arī Masoni, Jezuīti, Franči, Vācieši, Krievi un arī Itāļi. Patiesībā viņam ir savs viedoklis par jebkuru tautu un kustību un lielākoties tas ir negatīvs, tomēr ebreju jautājums viņam ir sevišķi aktuāls. nepatika gan ir radusies viņa vecātēva ietekmē. Tā nu Simonini dzīvo cauri revolūcijām un republikām, viltojot testamentus un līgumus, laiku pa laikam pārdodams pa kādam patiesam stāstam slepenajiem dienestiem, kas pilnībā atmasko ebreju plānu sagrābt pasauli. Šī informācija gan ir lielākoties plaģiāts, jo īstai konspirācijas teorijai jau nav nemaz tik daudz veidu kā to pareizi un labi pasniegt tautas masām, tā lai katrs zemnieks saprastu, kas ir pie vainas viņa problēmās. Simonini šķiet, ka viņš ir izgudrojis vislabāko veidu, aprakstot ebreju vecajo satikšanos kādā pamestā Prāgas kapsētā.

Kopumā interesants darbs, kas sevī aptver Itālijas un Francijas vēstures posmu no deviņpadsmitā gadsimta vidus līdz beigām. Prieks bija arī uzzināt nedaudz vairāk par Leo Taksilu, kurš savulaik bija diezgan liels ateists, tad pievērsās katolicismam, tad atkal atkrita. Pret ebrejiem gan viņš bija saudzīgs, jo bija tiem parādā. Autors kā vienmēr sapin izdomātu stāstu ar reāliem vēstures notikumiem tik smalki, ka īsti vairs nevari saprast, lasi tu vēstures grāmatu un autentisku notikumu aprakstu, vai tikai autora izdomājumu. Labākais ir tas, ka autors prot salikt galvenos faktus (nu tos, kurus tu esi jau lasījis citur, citā kontekstā), ka stāstu tu sāc uztvert jau kā realitāti.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tēli ir smalki izstrādāti un gandrīz katram ir apakšā īsts vēstures personāžs, autors gan apgalvo, ka pilnīgi visiem. Lai nu tā būtu. Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem kam patīk konspirāciju teorijas, arī tad, ja šķiet, ka neko labāku šai jomā par „Da Vinči kodu” šajā jomā vairs nevar uzrakstīt.

The Lost Symbol by Dan Brown

Zudusais simbols

Tātad Dena Brauna jaunākais meistardarbs. Nolēmu izlasīt pēc inerces, ja jau esmu izlasījis „Da Vinči kodu” un „Eņģeļus un dēmonus”, tad kāpēc man neizlasīt arī šo grāmatu, kuras sarakstīšanai autors veltījis veselus septiņus gadus. No šiem gadiem lielākais laika sprīdis esot veltīts izpētei.

Tātad tradicionālais varonis Robert Langdon pēc sava drauga multimiljardiera Peter Solomon ielūguma ierodas Washington D.C., lai tur nolasītu Masonu simbolikai veltītu lekciju. Tomēr ne viss norit kā plānots, un pazīstamais simbolu pētnieks atkal tiek ierauts notikumos. Viņam vienas nakts laikā ir jāatrisina Masonu piramīdas noslēpums un no šī atrisinājuma būs atkarīgs vai izdzīvos viņš pats un viņa draugi.

Grāmata sarakstīta labākajās konspirāciju teoriju tradīcijās, viens noslēpuma atrisinājums tūdaļ ved pie nākamā noslēpuma, kurš arī prasa atrisinājumu. Un, ja vēl tam visam pa vidu jaucas CIP un galvenais antivaronis Mal’akh. Viss jau būtu jauki, ja vien šie dižie noslēpumi manī neradītu iespaidu, ka autors visu savu pētniecības darbu ir veicis, pārlasot savus iepriekšējos darbus un skatoties „National Treasure” pirmo un otro filmu.

Tā kā autoram pēdējā laikā ir ekranizēti pāris darbi, tad var redzēt, ka viņš ir nolēmis neķēpāties ar romāna adaptāciju filmu scenārijam. Šī grāmata jau ir sarakstīta kā filmas scenārijs. Un darbība risinās sekojoši, tiek aprakstīta darbības vieta. Notiek pāris dialogi starp Robertu un viņa pašreizējo ceļabiedru. Skaidra lieta, ka Roberts sākumā nesaprot par ko ir runa un uz kurieni noslēpuma pavediens ved. Tad nu ceļabiedri viņam piespēlē visādas viltīgas norādes, un viņam pēkšņi (pēc vairākkārtējiem mājieniem ar mietu) viss top skaidrs. Tad autors ķeras pie sīka un smalka apraksta, kā Vašingtonā nokļūt no punkta A uz punktu B. Punktā B viss sākas no jauna, problēmu neuztver, dod mājienus, ceļš uz nākamo punktu.

Kāds tad ir tas Masonu noslēpums, nu tiem kas cītīgi lasa šāda tipa grāmatas tas nebūs nekāds noslēpums – tās ir Seno zināšanas, kas kaut kur noslēptas Vašingtonas pilsētā. Visparadoksālākais ir tas, ka man gan meklējamais objekts gan tā slēpšanās vieta kļuva skaidra grāmatas pirmajā trešdaļā. Ja man nebūtu uznākusi vēlme pārbaudīt savu minējumu diez vai grāmatu lasīt būtu turpinājis. Arī fināls kārtējo reizi nepatiks jebkādam „īstam” reliģijas pārstāvim. Mani savukārt pārsteidz argumentācijas seklums un visai interesantie siloģismi, kas lasītājam paskaidroja Seno Zināšanu rašanās notikumu ķēdi.

Īsumā – nepatika, visvājākā no Dena Brauna grāmatām, kuras esmu lasījis. Sižets ir copy paste no iepriekšējām grāmatām. Arī daļa no faktiem jau minēta viņa iepriekšējos darbos, smaidu izsauca mēģinājumi pacelt Noetic science kā nākamo zinātnes attīstības virzienu un modernizētais dvēseles svēršanas eksperimenta apraksts. Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, lasīt nav vērts – lubu literatūra, kas, manuprāt, diezgan nepamatoti ir tikusi ASV bestsellera godā. Naudu par viņu tērēt tiešām nav prāta darbs. Izskatās, ka šoreiz autors ir nolēmis nopelnīt vēl kādu miljonu uz patstāvīgo lasītāju rēķina. Manuprāt joprojām vislabākā grāmata par konspirāciju teorijām ir U. Eko „Fuko Svārsts”.

Kruīzs I

11. septembris

Uzreiz lasītājs nedaudz jāapbēdina, šī diena paies veicot daļu ceļa līdz kruīza starta vietai. Rīts bija Latvijai raksturīgs lietains. Tā kā ceļojuma čemodāns bija sakravāts jau iepriekšējā vakarā, tad no rīta varējām īpaši neiespringt. Pārbaudīju tikai vai paņemti visi lādētāji un biju gatavs braucējs uz lidostu.

Lidostā mums nācās stāvēt rindā uz iečekošanos, jo jauno iespēju iečekoties internetā un bagāžu nodot tam speciāli paredzētajā vietā, es nez kāpēc uzskatīju par nejēdzīgu – kāpēc neprasiet. Atliek tikai piezīmēt, ka pēc 10 minūšu stāvēšanas rindā savus uzskatus biju kardināli mainījis. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, iečekojāmies un devāmies uz drošības kontroli. Biju dzirdējis, ka Rīgas lidosta pēdējos gados ir uzņēmusi apgriezienus, bet šitādu rindu nebiju gaidījis.

Neskatoties uz visām rindās stāvēšanām, līdz iekāpšanai lidmašīnā dabūjām noslaistīties minūtes 40. Iekāpšanā cilvēki tradicionāli sarosījās laicīgi un izveidoja megarindu. Cilvēki nekam vairs netic, pat tas, ka viņiem ir biļete ar norādītām viņu vietām, nepārliecina viņus par to, ka vietas pietiks visiem.

Izlidošana tradicionāli aizkavējas, bet tas nekas – mums nekur nav jāsteidzas. Tikuši Milānas lidostā (saucas dīvainā vārdā Malpensa), sagaidām bagāžu un dodamies uz vilcienu, lai nokļūtu Milānā. Ceļš ar vilcienu aizņem veselas četrdesmit minūtes un biļete maksā veselus 11 eiro no sejas, par bagāžu nav jāpiemaksā. Biļeti var nopirkt biļešu automātā, mēs iesākumā tās mēģinājām nopirkt kasē ar uzrakstu „Autobusu un vilcienu biļetes”, žurķi melo – lidostas transferta biļetes viņi nepārdod!

Vilciens ir ar veseliem diviem stāviem. Te vajadzētu sekot aprakstam, kā es nemāku nospiest uz durvīm pogu, lai tiktu vilcienā iekšā, labi, ka Maija šo to saprot no pogām. Ticis iekšā vilcienā nepētīju garām slīdošos uzbērumus un tuneļus, atvēru grāmatu un palasīju.

milana station

Mūsu Milānas viesnīca atradās pie pašas Centrālās stacijas tā kā lidostas transferta galastacija ir Milano Codorna, tad nācās vēl nedaudz pavizināties ar metro. Tikuši līdz stacijai mēģinājām noteikt azimutu uz viesnīcas pusi, izmantojot 1990. gada Milānas centra karti. Izskatās, ka centrs nav pārlieku mainījies, jo pēc manis sākotnēji nepareizi noteiktā virziena, galu galā tikām līdz mūsu hotelim Albert.

mopēdi

Viesnīca nebija nekāds lukss, redzams, ka pārdzīvojusi labākus laikus, tagad tādā palietotā stāvoklī. Bet tā kā gultas veļa ir tīra un kondicionieris strādā, ka nav ko satraukties. Viesnīcā paņemam jaunāku karti un dodamies meklēt vietu, kurā rīt mūs sagaidīs transfēra autobuss uz Savonas ostu. Vieta atrodas 4. Novembra laukumā, Dievs vien zina, kas itāļiem ir par svētkiem šajā dienā. Pēc izslēgšanas metodes atrodam vietu, kurā ir iespējams apstādināt autobusu, nebloķējot visu Milānas tramvaja satiksmi un virzāmies meklēt slaveno Leonardo „Last Supper”.

la scala

Pirmais, kas iekrīt acīs vērojot Milānas satiksmi (pārnestā nozīmē) ir daudzie motorolleri. Šamie tur spieto kā traki, izskatās pēc galvenā transporta veida, brauc visi gan jauni, gan veci. Nenoturos pretī kārdinājumam un iegriežos grāmatu veikalā, tur grāmatas angļu mēlē un iznācis ārā esmu jau iepircies. Tiekam līdz vecpilsētai un gandrīz nejauši paejam garām slavenajai operai „La Scala”, māja no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, ja nu ar nelielu cilvēku pūlīti pie tās. Iekša jau runā esot smuka, bet mums nav biļešu, lai to novērtētu.

Milan doume

Tālāk nonākam Milānas Doma laukumā. Te var ievērtēt slaveno Milānas Domu, kādreiz to esot varējuši redzēt no jebkuras Milānas vietas, tagad tas ir iespējams tikai nonākot pašā Doma laukumā. Pilsētas apbūve ir darījusi savu. Uz laukuma, protams, ir atrodami (pareizāk sakot atrodas paši) pāris uzņēmīgi jauni cilvēki (afrikāniskas izcelsmes), kas domā, ka tu tiešām gribi nopirkt krāsainu banti, ko apsiet sev ap roku. Cita opcija r nopirkt sauju kukurūzu ar ko pabarot baložus, kas laukumā ir lielā daudzumā. Domāju, ka te ir viena no dārgākajām kukurūzām pasaulē. Ticis vaļā no uzbāzīgajiem tirgoņiem, kādu laiku nododos Doma apbrīnošanai, ticiet man – tur ir ko redzēt. Celta gotiskā stilā vairākus gadsimtus, tornītis pie tornīša, statuja pie statujas. Pats galvenais izskatās nesen notīrīta.

Ieejam arī iekšā, taisnība tiem, kas saka, ka cilvēks atvaļinājumā apmeklējot baznīcu vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā. Iekšpuse ir salīdzinoši askētiska, ir iespēja iet apskatīties baznīcas dārgumus, bet tā kā svēto pīšļi jau šovasar ir skatīti lielā skaitā, tad šo pasākumu ignorēju. Nedaudz pasēdu, papētu altāri, vitrāžas un dodos ārā.

Castle

Atkal man piedāvā nopirkt kukurūzu, tad saprotu, ka jāiet paēst. Kā ēdvietu izvēlamies kafejnīcu uz Dantes ielas, kas saucās Caffe dante. Netālu spēlē akardeonists un dzied dziesmas krievu valodā. Paēdam pamatīgi un turpinām ceļu uz „Last supper” atrašanās vietu. Pa ceļam izejam cauri Milānas pils sētai, pati pils tāda nekāda, smuki mūri un viss. Iekšā atrodami daudz un dažādi muzeji, bet tiem mums nav laika.

Last supper

Beidzot esam nokļuvuši līdz baznīcai, kurai pats Leonard oda Vinči uzmālējis tusiņu kādā Jeruzalemes mājas augšistabā. Bet ir aplauziens, bode aizvērta tieši 3 minūtes agrāk, tā ka atliek vien doties atpakaļ uz viesnīcu slaveno mākslas darbu neredzējuši. Pa ceļam ir ideja atrast kādu bodi, kur nopirkt šo to dzeramu, bet izskatās, ka pēc 19:00 neviens vietējas nozīme Rimi vairs nestrādā un pēdējais glābiņš atrodas stacijas ēkā. Atspirdzinošie dzērieni iegādāti un dodamies uz viesnīcu gulēt.

Pirmās dienas beigas.

Neliela blandīšanās pa Franciju V

Rīts sākas agrāk nekā biju plānojis. Tā kā dzīvojam pagrabstāvā, tad vienīgā ventilācijas iespēja ir loga atvēršana, ir jau, protams, arī kondicionētājs, bet tas jau gaisā skābekļa apjomu nepalielina. Pirms gāju gulēt, biju atstājis logu atvērtu. Naktī sākas pērkona negaiss un pamostos no trokšņa, kuru rada logu šturmējošs kaķis. Šim laikam pažobele bija pieriebusies un nolēmis nākt ciemos. Maija pieņem kardinālu lēmumu un logu aiztaisa.

No rīta dodamies brokastīs, brokastis tādas vidējas – paēst var, bet josta jāatlaiž nav. Tālākie mūsu ceļi ved uz Tours. Noparkojamies netālu no pilsētas centra un dodamies pastaigā. Aija un Maija dodas pastaigā pa veikaliem, mēs ar Atvaru iečekot tiltus un upi.

Tā jau Tūra smuka pilsētiņa, upe, smuki tilti, bet ko tur īsti apskatīt, tā arī nesapratu. Tad nu pavadījām laiku izejot nelielu līkumiņu gar upi un, protams, nodarbojāmies ar ūdens straumes pētīšanu. Tad nu kādu stundu pablandījušies atgriežamies atpakaļ pie starta punkta. Pa ceļam ievēroju, ka frančiem patīk nokārtoties vietās, kas dod iespēju uzčurāt uz sienu, neviena nemanītam. Kā es to zinu? Sanāca iet garām bibliotēkai pa trepēm, kas ved gar upes malu un tur šamie bija pacentušies.

Mūsu nākošais galapunkts ir Chenonceau pils. Pa ceļam Ivars sāk rādīt dažādus trikus, liek uzbraukt uz neliela lauku ceļa, kas iet paralēli šosejai un braukt tur, tikai tad attopos, ka Ivars joprojām uzskata, ka esam kājāmgājēju režīmā, kam žogi nav šķērslis. Pati Chenonceau pils (izrunā Šenansō), savulaik sākusi savu eksistenci kā muiža, kuru nosvilinājuši 1411. gadā, tad pārbūvēta kā nocietinātas dzirnavas un vēlāk jau uzbūvēta arī pati pils. Pils laiku pa laikam mainījusi saimniekus, līdz nonākusi karaļa īpašumā.

Pirmais, ko apskatām ir sakņu dārzs, vienmēr ir labi zināt kā citās zemēs aug burkāni un kāposti. Tālāk jau soli pa solim tuvojamies arī pašai pilij. Ar ko pils ir tik ievērojama, manuprāt, ar to, ka ir uzbūvēta kā tilts pāri Luāras upei. Izskatās jau diezgan smuki un gaumīgi. Bez mums tā acīmredzot domā vēl kāds pustūkstotis cilvēku. Nocietinātās dzirnavas nemaz pēc dzirnavām neizskatās, bet pati pils izskatās kā pils, tikai tāda maziņa. Toties dārzi apkārt visai lieli un labi kopti.

Pašas pils izpēte daudz laika neaizņem, nekādus audiogaidus neņemam, izložņājam visus stūrus un dodamies pētīt dārzus. Pils, kā jau vienai no top destination pienākas, ir pilna ar ķīniešu paskata tūristiem, kas fotografē kā traki. Arī otrā Luāras krastā caur pili nenokļūt – durvis slēgtas. Dārzā dodos uz labirintu, nekad mūžā tādu dzīvžoga veidojumu vēl neesmu redzējis. Diemžēl labirints ir zems un var redzēt kur jāiet, arī platība nav nekāda lielā.

Labi izstaigājušies nopērkam tur pat pie ieejas pils dārzos sviestmaizes un iekožam, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz pilsētiņu Loches (Loš). Loches pilsētiņas centrs atrodas kalna galā un pēc visiem viduslaiku būvnoteikumiem ir nocietināts. Arī klasisko donžonu, par kuru māca 5. klases vēsturē redzu pirmo reizi. Atrodam mašīnai stāvvietu un kāpjam augšup uz vecpilsētu. Vecpilsēta ir nopietna baznīca, pils un cietoksnis.

Iesākumā apmeklējam baznīcu, iekšpuse tāda askētiska un tornī uzkāpt nevar. Tad nolemju apskatīt pilsētu no augšas, tur gan kaut kāds restorāns bija nolēmis šo pasākumu monopolizēt, paši izbūvējuši terasi ar skatu uz pilsētu un alternatīvajai vietai – pļaviņa aiz baznīcas priekšā pielikuši beņķi. Es tak nebūtu bērnību pārdzīvojis, ja mani spētu visādi beņķi apstādināt, kāpju pāri, apskatu pilsētiņu un eju atpakaļ.

Nākamā ideja man ir apmeklēt blakus esošo pili, nopērku biļeti, saņemu bukletu un dodos iekšā. Pils tādā pusnolaistā stāvoklī, labi, ka vispār jumts virsū. Protams, arī šī kādreiz ir bijusi karaļa rezidence un arī te savulaik ir iegriezusies Žanna d’Arka. Bukletā salasos, ka zem visas pilsētas ir nopietna pazemes eju sistēma, kuru var apmeklēt. Lieki pieminēt, ka pazemes ejas tagad ir tā vieta, kur vēlos nokļūt. Drošības pēc izstaigāju visu pili, nekādas pazemju pazīmes. Tad es atklāju, ka mani ceļabiedri ir pazuduši, dodos viņus meklēt.

Izrādās, ka viņi aizgājuši uz cietoksni, kur arī šos atrodu pētām cietokšņa maketu. Pievienojos pētīšanai, izrādās, ka modelis ir izjaucams, var noņemt sienas un apskatīties kā tur iekšā izskatās. Tālāk seko cietokšņa izpēte vismaz pusotras stundas garumā. Vienā no torņiem atrodas pagrabs, kurā pēc leģendas esot sēdējis pats Milānas hercogs Lodovico Sforza. Iespējamā ieslodzījuma vieta gan satur paziņojumu, ka patiesībā te ir bijušas dzirnavas un, iespējams, hercogs nemaz te nav bijis ieslodzīts. Tad uzkāpjam visaugstākajā tornī, tos sauc par donžoniem un skats uz pilsētiņu ir jau labāks.

Nu ir pienācis laiks pazemes galerijām, tāpēc arī aplauziens sanāk pamatīgs, tā vietā lai ielīstu Diablo cienīgos pagrabos, mūs sagaida uzraksts remonts ieeja slēgta, man parāva dusmu un tādēļ suvenīru bodē nenopirku nevienu bruņinieku figūriņu.

Ejot uz stāvvietu, iepazīstamies arī ar Loches pilsētnieku tirgošanas tradīcijām. Tirdzniecības ieliņa izskatās pēc tādas šauras „latgalītes”. Izskatās, ka ļaudis paņēmuši šo to no mājas, kas lieks, un pārdod. Atrodams viss no grāmatām līdz salauztām rotaļlietām, ja būtu vēlme, noteikti varētu atrast arī kādu Žannas d’Arkas piena zobu.

Nākamā pieturvieta saucas Amboise (Ambuāz), kurā arī ir pils, būvniecības sākums vienpadsmitajā gadsimtā. Slavena ar to, ka šeit pēdējos savus dzīvs gadus vadījis pats Leonardo da Vinči. Kā rī protams te reiz ir dzīvojuši karaļi un arī šeit savulaik bijusi sastopama Žanna d’Arka. Tā kā trīs pilis vienā dienā būtu nedaudz par daudz, iekšā nemaz neejam apskatām tikai no ārienes.

Interesantas ir arī pie pils esošās suvenīru bodes, visam alkoholam bez franču nosaukuma klāt pierakstīts arī dzēriena nosaukums krieviski. Karstums ir tāds, ka spiež pie zemes, nopērkam saldējumu. Tad nedaudz pablandāmies pa pašu pilsētiņu, apskatām pili no upes otras puses un braucam atpakaļ uz Tūru.

Pa ceļam nodarbojamies arī ar iepirkšanos vietējā tirdzniecības centrā. Datortehnikas cenas Francijā ir tieši tādas pašas kā Latvijā, toties drēbes un kurpes gan ir daudz lētākas un tas vēl bija pirms atlaižu sezonas sākuma. Atbraukuši viesnīcā dodamies uz baseinu un plunčājamies tajā gandrīz stundu, līdz futbolam.

%d bloggers like this: