Navigate / search

The Species Seekers: Heroes, Fools, and the Mad Pursuit of Life on Earth by Richard Conniff

default.jpegThe Species Seekers

Tā nu bija sanācis, ka klausoties jau kuro reizi Bila Braisona audio grāmatu “Short history of nearly everything” man radās vēlme uzzināt kaut ko vairāk par sugu atklājējiem. ņēmu savu Kindl lasīklis, novilku augstāk pieminēto grāmatu un sāku lasīt.

Parastam cilvēkam sugu atklāšana varētu šķist visai neinteresanta nodarbe. Skaidra lieta, Tev ir visas iespējas saķert malāriju, inficēties ar dažādiem interesantiem parazītiem vai vienkārši atdot galus no dzeltenā drudža. Pretī Tu saņem, iespējams, tavā vārdā nosauktu sūnu sugu vai circeņa paveidu. Pat mūsdienās tas nav nekas aizraujošs, izņemot iespēju daudz ceļot pa Jaungvineju vai Kongo džungļiem. Bet teiksim 1700-tajos gados šāda nodarbe bija vēl riskantāka, Tevi varēja noķert un pārdot verdzībā, ielikt cietumā personības noskaidrošanai uz pārdesmit gadiem, apēst saviesīgās cilts vakariņās, vai nosaukt par balto spoku un dzīt vairākas nedēļas līdz piekrastei. Pa ceļam Tu, protams, pazaudē visu savākto un savu žurnālu. Bija arī neveiksminieki, kas cītīgi vākuši augus, kukaiņus, ķirzakas un citus zvērus vairāk par desmit gadiem un tad nolēmuši doties mājās. Lieki piebilst, ka kuģis aizdegas, visi tavi materiāli sadega un desmit gadu darbs vējā. Tomēr nekas no šeit minētajiem nav bijis šķērslis īsta sugu atklājēju biogrāfijās.

Bez standarta ceļotājiem kā Humbolds un Darvins, te tiek piesaukta vesela plejāde savulaik slavenu sugu atklājēju. Šie cilvēki lielākoties nebija tie, kas deva vārdus jaunajām sugām, viņiem tam nebija laika. Viņi bija tie, kas šāva putnus, taisīja herbārijus, apstrādāja tos un nosūtīja muzejiem, institūtiem, kas tad arī nodarbojās ar kataloģizēšanu un vārdu došanu. Lieki piebilst, ka lielākajā daļā gadījumu, labākais, kas viņiem no tā atleca bija īslaicīga slava, neliela samaksa vai labs laika kavēklis. Tais laikos nebūt nepietika nošaut putnu un aprakstīt to. Putns bija arī pareizi jāiekonservē, lai to nenoēstu gaļas tārpi vai kodes. Tam bija paredzētas speciālas metodes, kas lielākoties reducējās uz pamatīgu arsēna devu izmantošanu. Tas nenoliedzami pāris jau tā ekstravagantiem pētniekiem ļāva kļūt vēl ekstravagantākiem. Mans personīgi favorīts bija kāds britu pavalstnieks, kas ikdienā strādāja par kurpnieku, bet vakaros ķerstīja dzīvniekus. Viņa moto bija netērēt patronas nekam, ko var nosist ar rokām, jo cilvēka rocība jau tā bija maza, lai vēl šautu ar dzīvu naudu pa lūšiem. Papildus interesantiem medīšanas paņēmieniem vīrs visu atrasto glabāja savā cepurē un nakšņoja laukā. Nezinu, ko par to domāja viņa sieva un bērni.

Kopumā aizraujošs un interesants stāsts, varētu šķist, ka te ir apkopotas tikai lietas, kas varētu sasmīdināt lasītāju, patiesībā tā nav. Interesantie aspekti tikai izdaiļo lasīšanu. Grāmatā ir nopietni aprakstīta, sugu klasifikācijas vēsture, apskatīta Darvina evolūcijas teorija, pastāstīts, kur un kā radās eigēnika un apskatīti daudzi citi aspekti, kas galu galā lika pamatus mūsdienu bioloģijai. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Nature’s Numbers: The Unreal Reality Of Mathematics by Ian Stewart

Šī nebūt nav pirmā I.Stewart grāmata ko lasu. Viņš piedalās Science of Diskworld kā līdzautors un nesen izlasīju arī viņa grāmatu “Why beauty is truth”, kura man likās nedaudz par sarežģītu. Te nu es atkal esmu iebraucis otrā grāvī – šī liekas pārāk vienkārša.

Grāmatas galvenā tēma varētu saukties matemātikas pielietojums ikdienā. Tas it kā varētu palīdzēt cilvēkiem saprast to, kur likt matemātikas stundās iegūtās zināšanas. Par piemēru kalpo dažādu dabas fenomenu izskaidrošana. Tas viss dod atbildes uz dažiem interesantiem jautājumiem. Kāda ir ūdens piliena pilēšanas dinamika no krāna, kādēļ ziedlapu skaits margrietiņai ir vienāds ar Fibonači rindas skaitli, kāpēc planētu orbītu attālums ir tieši tāds nevis citāds, kas ir haosa teorija?

Patiesībā jau puse no grāmatas ir veltīta atraktoriem un haosa teorijai, kas apraksta dinamiskas sistēmas uzvedību. Šī grāmata ir sarakstīta 1997. gadā, laikā, kad haosa teorija tikko bija ieguvusi popularitāti. Tomēr jāatzīst, ka viss ir ļoti, ļoti vienkāršots. Kā zināšanu nostiprinošs materiāls – labs. Kā materiāls, lai iegūtu sev jaunas atziņas un idejas, nekāds. Viss jau šķiet ir kaut kur dzirdēts vai lasīts.

Labākā autora atziņa, kas vijas cauri visai grāmatai ir nozaru specializācija, ja Ņūtona laikos izglītots cilvēks daudz maz orientējās visos zinātnes sasniegumos, tad mūsdienās tas vairs nav reāli. Labi ir piemēri par to, kā matemātiķu ziņkāre atklāj pavisam jaunas zinātnes jomas un, ka lielas naudas iegrūšana projektā vēl negarantē rezultātu. Grāmata gan bija ļoti īsiņa, nebija pat 200 lapaspuses, tāpēc izlasījās ļoti ātri.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, autorā vīlies neesmu, izskatās, ka labāko vidusceļu viņam ir izdevies sasniegt “Science of Diskworld” sērijā.

%d bloggers like this: