Navigate / search

Piena ceļa dvēseles. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

Piena ceļa dvēseles

Nu jau ir ierasts, ka ik pa pāris gadiem tiek izdots pa latviešu autoru fantastikas un fantāzijas stāstu krājumam. Neesmu nekāds grāmatu vēstures pārzinātājs, bet šķiet, ka tik regulārs un jēdzīgs projekts šajā žanrā latviešu valodā rakstošajiem nekad nav bijis. Pirmais saucās “Purpura karaļa galmā”, otrais – “Zilie jūras vērši”. Pēc trešā krājuma iznākšanas jau var runāt par tendenci, un ceru, ka uz 2019. gadu iznāks arī ceturtais stāstu krājums. Bet nu pietiks par cerībām, pastāstīšu par šo grāmatu.

Tā vien nagi niez rakstīt, ka šis stāstu krājums ir labs, un katram lasītājam kaut kas patiks un kaut kas nepatiks, bet pārbaudīju – es šo nodrāzto frāzi jau esmu lietojis iepriekšējiem stāstu krājumiem. Atskatoties nākas secināt, ka, atverot katru no šim grāmatām, esmu cerējis tur atrast jaunu Azimovu vai vismaz Saimaku, nepajaušot, ka viņu laiks ir aizgājis, un ar tādu stilu mūsdienās vairs dzīvē neizsitīsies. Otrs mans trūkums ir līdzību meklēšana ar jau iepriekš lasīto, tāda autora oriģinalitātes apšaubīšana, vairāk gan sišana sev pa plecu, sak, redz, kāds malacis, tu jau esi lasījis trīs līdzīgus stāstus. Šoreiz mēģināšu no tā visa abstrahēties, cik nu tas iespējams.

Ņinas objektīvs Džeina Šteinberga – šis bija stāstiņš par realitātes šaubīgo dabu, paralēlajiem universiem un, pārfrāzējot nosaukumu, par Ņinas pasaules objektivitāti. Labi uzrakstīts, to jau autore māk, šoreiz nebija pārāk tēlaini, un es pat sapratu galveno domu bez lielas piepūles. Tīri praktisks stāsts, kas balstās uz Caveat emptor principu.

Burbuļi Lolita Bērziņa – šis nu ir tāds mūsdienu trenda stāstiņš, par cilvēka pielāgošanās spēju, informācijas filtrēšanu un sava tēla radīšanu un uzturēšanu. Skatoties plašāk, cilvēka divkosība ir nepieciešamība no laikiem, pirms cilvēks bija nokāpis no koka un piecēlies kājās. Burbuļi nav tikai cilvēku fenomens vien. Autore labi parāda, ka ne no visa burbuļa ir iespējams tikt vaļā, un tā ir dzīves nepieciešamība.

Malotāji Anna Kalna – episks stāsts, sen nebiju lasījis neko tik smieklīgu un bēdīgu vienlaikus. Autores pasaules koncepts ir izcils, es pat neatceros, ka būtu kaut ko līdzīgu lasījis (labi, pavisam primitīvi pasakās). Labais, Kreisais, Vējš un puslegāls Kaķis, kas ir nākotnes investīcija. Ja kādreiz esi aizdomājies par kokiem ceļmalā un to, ko viņi patiesi dara, izlasi šo stāstu, un ja tev tiks dots, tad sapratīsi.

Paliek smarža Jānis Timošenko – šis vairāk vilka uz šausmu stāstu pusi un, protams, man atmiņā atsauca veselu citu šausmu stāstu plejādi. Iedomu ļaunie draugi, kas ļauj izlādēties un attaisnoties savā priekšā, šajā žanrā ir plaši izmantoti. Autoram ir izdevies izveidot labu iedomu “draugu”, bet mani personīgi šis stāsts nepavilka.

Cilvēki no citurienes Artūrs Snips – stāsts sākas labi – ar kailu sievieti pie ceturtā stāva loga, taču pēc pāris lapaspusēm es kaut kur pazaudēju stāsta pavedienu un nespēju to atkal uzķert. Autoru nevainoju, viņš acīmredzot ir orientējies uz daudz intelektuālāko lasītāju, kas spēj uzķert visu puspateikto pats bez priekšāteikšanas. Iespējams, ka pārlasot grāmatu nākamreiz, es būšu cits cilvēks un man izdosies atrast stāsta patieso vēstījumu.

Ķirzaka cilvēka ādā TR Notārs – nudien nav slikti; vesela kosmiskā opera sabāzta pāris lapaspusēs, pasakot tieši tikpat daudz, cik standarta piecsējumu sērija. Protams, ka stāsts ir ar humora pieskaņu, autoram vajag rakstīt vairāk šādus stāstus, es noteikti lasītu.

Saturna lēkts TR Notrārs– šis, manuprāt, ir viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Man ir vājība uz ironiski humoristiskajiem stāstiem, un šeit autors nodeva pa visām bundžām, tāds modificēts trako zinātnieku stāsts. Te ir daudz “tehnobabla”, neticamu atklājumu, realitāšu konflikts un kolorīti personāži. Noteikti iesaku izlasīt.

Dienvidus Lilija Berzinska – šis ir no šausmu stāstiem, nekā asiņaina vai pārāk šaušalīga, bet par to, kā patīkama dzīve laukos pārvēršas murgos. Galvenais varonis Toms ir labi uzrakstīts, un viņa lēnā aiziešana pa pieskari ir diezgan ticama. Tāpat kā lauciniekam pilsētā, arī pilsētniekam laukos dzīve var sagādāt problēmas.

Trīs lietas Dace Znotiņa – nākotne, cilvēki – mēbeles un pārapdzīvota planēta. Dekorācijas ir visnotaļ interesantas, pats sižets gan ir tipisks piedzīvojumu stāsts ar nelielu detektīva piesitienu (galvenais varonis ir detektīvs). Lasās viegli, taču ļaundaris mani nepārliecināja, lai gan varbūt viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem visu patīk darīt sarežģīti ar ekscentrisku piesitienu. Sarakstīts tīri labi, bet ne priekš manas gaumes.

Saltkurpji Mārtiņš Links – šausmu stāsts par to, cik slikti ir aizdzerties kāpās veļu laikā. Ja gribas uz pārdesmit minūtēm nonākt “Kukurūzas lauku bērnu un Mirušie mostas” pasaules krustojumā, tad tieši šis stāsts būs tas, kas vajadzīgs. Autors paklauvēsies pie cilvēka dziļākajiem baiļu slāņiem un tad palaidīs saulītē bez draugiem, atstājot tikai atmiņas. Varbūt pārāk lineārs stāstījums, kas par daudz pieturas standarta sižetiem, bet kādam jau jāraksta arī pārbaudītas vērtības.

Monēta Dzintra Šulce – šis ir stāsts ar mistikas piesitienu, sižetu grūti ieskicēt bez nopietnas maitekļošanas, tādēļ to nedarīšu. Nebija īsti manai gaumei, lai gan atzīšu, ka galvenā varone bija labi uzrakstīta.

Ceļš Katrīna Kronberga – manuprāt, vairāk būtu piemērots nosaukums “pārsēšanās stacija”. Stāsts ir par veco labo tēmu: “un kas ir pēc tam?”. Autores skatījums ir diezgan tuvs sengrieķu uzskatiem, tikai ar daudz gaišāku noskaņu un mūžīgās atdzimšanas pieskaņu. Ir labi, ja drūmas lietās spēj saskatīt gaišo pusi un redzēt cerību.

Aplis Lauma Lūse-Kreicberga – jā, ir pienācis tas laiks, kad man nepietiek tikai ar labu stāstu vien, man vajag arī interesantu pasniegšanas manieri. Šī autore to pieprot un izdara pamatīgi, atstājot brāļus Kaudzītes ar savu “Mērnieku laiku” ciklveida struktūru aizkrāsnē. Te aplis ir gan laika plūsmā, gan skata punktos, gan nosaukumā. Sākumā ir grūti saprast, bet tad beigās viss smuki noslēdzas un var sākties no jauna.

Piena ceļa dvēseles Guntis Eņģelis – citplanētu kolonizācija ar minimālām izmaksām, autors ir atradis tam risinājumu. Varu tikai uzteikt autora drosmi mēģināt atrast ko jaunu tēmā, kurā šķiet ir tik daudz sarakstīts, ka kosmosa kuģiem atšķiras tikai skrūves. Bet nekas, autoram ir izdevies uzrakstīt par transcendenci, vismaz es to tā sapratu, pietiekoši interesanti. Arī stāstījums nav barošana ar karoti, katrs var domāt, ko pats vēlas.

Referāts vēsturē Solvita Vēvere – ja patika Marka Tvena Konektikutas jeņķi karaļa Artura galmā un vēlies ko līdzīgu, bet īsāku, tad var droši lasīt šo. Tāds netradicionāls atskats uz padomju laikiem un to laiku skarbo dzīvi.

Dubultā bibliotēka Mārīte Štāla – tā nu ir sanācis, ka visvislabākais stāsts ir noslēpies pašās krājuma beigās, īsts smadzeņu mežģis ar sirreālu pasauli, kur tikai daļa no cilvēkiem praktizē dabisko domāšanas funkciju atjaunošanu, bet pārējie izmanto LabirintuPilsētas Update funkciju. Šis no tiem, kur ir ne tikai vēstījums, bet arī interesanta stāsta struktūra un pēc izlasīšanas daudz ko pārdomāt, iesaku!

Ja negribi justies kā no akmens apakšas izlīdis, kad runa ir par latviešu autoru jaunāko fantastiku un fantāziju, tad šī grāmata palīdzēs tikt līdz jaunajām vēsmām! Te katrs varēs atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu – gan standarta sižetiskos risinājumus, gan stāstus prāta mežģus, kuri tikai pirmajā acu uzmetienā liekas nesaprotami. Lieku 9 no 10 ballēm.

Zilie jūras vērši. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

Zilie jūras vērši

Kad pirms Ziemassvētkiem grāmatblogeri bija sapulcējušies uz Zvaigznes ABC eglīti, es uzzināju, ka iznāks šāda grāmata. No tā brīža šī grāmata ieņēma augstu vietu manā gaidāmo grāmatu sarakstā. Jo iepriekšējais stāstu krājums “Purpura karaļa galmā” manās acīs kotējās diezgan labi. Tagad janvāra otrajā pusē tas brīdis beidzot bija klāt, grāmata tika izdota. Saku paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC par apskatīšanai iedoto “Zilie jūras vērši” eksemplāru.

Krājumu veido divdesmit stāsti, kas ieguva atzinību otrajā fantāzijas un fantastikas stāstu konkursā “Sapņu laiks”. Autoru vidū ir gan jau pazīstami un populāri latviešu rakstnieki, gan debitanti.

Sākot lasīt šo stāstu krājumu, ir jābūt gatavam uz to, ka stāstu kvalitāte un vēriens starp tiem diezgan daudz variēs. Šoreiz nolēmu īsi apskatīt katru stāstiņu, tā lai neviens neapvainojas, ka nav pieminēts.

Zilie jūras vērši by Džeina Tamuļeviča – Pamatā ir distopiska pasaule, kuru pārvalda korporācijas, cilvēki ir tikai skrūvītes. Taču arī skrūvītēm ir dota iespēja sevi pierādīt sociālajos tīklos. Par virtuālās un patiesās pasaules sajaukumu, par to cik viegli ir pašam sevi tajā visā pazaudēt. Manuprāt, stāsts labi ieskicēja pasauli un šādas distopijas problemātiku, par to kā sistēmas bags rutīnā var tapt uztverts kā nebijis piedzīvojums. Tāds vairāk apcerīgs nekā konkrēts.

Domracis by Anna Kalna – stāsta nosaukums jau visu pasaka priekšā. Kur paliek mūsu doma, tās, kas aiziet uz neatgriešanos, gan vajadzīgās, gan prom metamās. Domracis ir šī procesa personifikācija, viņam ir tāds darbs palīdzēt atbrīvoties no domām. Nedaudz ironisks par darba ētiku.

SIA Harons by Anna Kalna – pasaule mainās un mirušo pārcēlājiem ir jāmainās tiem līdzi. Distopiska pasaule, kur sabiedrība savā veidā ir apguvusi mākslu nomirt vai, precīzāk sakot, tapt nomirdinātiem. Neviens dzīvot nespiež, negribi, samaksā un mirsti, kad vien vēlies. Nedaudz paskumjš bet ar ironiju. Te gan jāpiezīmē, ka ir nācies lasīt daudz un dažādas variācijas par Hārona lomu mūsdienu sabiedrībā, un šajā nekas jauns nebija.

Skārda mūza Melānija  by Anna Kalna – arī ironisks stāsts par mūzas un dzejnieka attiecībām. Fantāzija te ir tikai tik daudz kā pārdabiskas būtnes mūzas ieviešanas. Var teikt, ka tāds viegls pastāsts par mīlestību, pienākumu un mūzas būtību. Bija ok.

Filemons by Lilija Berzinska – par mūsu iepriekšējām dzīvēm, regresīvo hipnozi un par to, vai maz ir vērts interesēties par to, kas reiz jau bijis. Bonusā nedaudz demonoloģijas Filemona personā. Šis stāsts man ļoti atgādināja kādu senu A. Šaļimova stāstu „Logs uz bezgalību”. Filemonā darbība ir vairāk vērsta uz fantāzijas plāksni. Vispār ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Maikla Ņūtona grāmata „Dvēseļu ceļojumi”.

EMP by Jānis Valks – šķiet, kas stāsts tapis bastoties uz Lielā Hadronu Paātrinātāja palaišanas konspirāciju, tad arī „zinoši” ļaudis teica: „Tās ir cilvēces beigas!”. Stāstā cilvēci šīs beigas patiešām ir piemeklējušas, izdzīvojuši ir tikai daži, un nākotnes perspektīvas nav nekādas. Zombiju te nav, bet viņus nemaz arī nevajag, pietiek ar tehnogēnajām katastrofām, kuras izraisa cilvēku pēkšņa bojāeja. Diezgan loģiski, zinātniski un ekonomiski pamatots skatījums uz pēcapokaliptisko pasauli. Ir vērts izlasīt.

Jēzus ķirzaka by Ieva Melgalve – stāsts alegorija par bazilisku, īsti nevarēju saprast, vai lasot man vajadzēja tik daudz meklēt kopīgo ar Jēzus ķirzakas patieso dabu. Iespējams, ka es kaut ko arī palaidu garām, bet noskaņa, stāstījuma veids un nestandarta situācija man patika. Tāds modernizēts mīts par Persefoni, tikai bez Aīda. Patika, noteikti laiku pa laikam par šo stāstu apdomāšu.

Torņkalna dvēsele by Lāsma Ģībiete – stāsts par aizkapa dzīvu un dvēselēm, kas mīt mūsu vidū. Pēc stila nedaudz atgādināja Le Fanu darbus deviņpadsmitā gada beigās. Tad ar dvēseles pēc nāves lāgā nezināja ko darīt un dirnēja netālu no savas nāves vietas. Gribējās no stāsta nedaudz vairāk kā tikai par spoku neizprotamo dabu.

Smiekli by Lūsija Nīdvāla – par to kā ir būt pasaules gala vaininiekam. Oriģināla ideja, nedaudz apsēstības un cerība, ka stāsta galvenais tēls ir vienkārši jucis. Patika.

Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi by Arnis Buka – kādam stāstam taču ir jābūt vislabākajam, un šis man no krājuma patika vislabāk. Dīvaina pasaule un tikpat dīvainas paražas. Ērmu Nīmusu nav par ko apskaust, pēc Brīnuma viņš ir kļuvis citāds. Cik tieši citāds, viņš pats īsti nezina, reizēm jau viņam gribētos mainīties, bet ērmam taču ir jāēd un Māte jāklausa. Labprāt uzzinātu vairāk par Nīmusa pasauli, par Brīnumu un sociālo struktūru.

Rakstāmgalds by Ģirts Šimanauskis – labs spoku stāsts par nolādētām lietām un vietām. Studentiem jau visādi gadās. Tāds sadzīviski humorīgs gabals ar misticisma piesitienu.

Luna Mare by Ilze Eņģele – distopiskais stāsts par zemes sabiedrības noslāņošanos, naidu starp šīm divām cilvēces pusēm. Par atriebību, un vai vispār ir vērts atriebties. Stāstam, manuprāt, viens otrā plāna varonis bija lieks, nedeva nekādu pienesumu sižetam, tā vietā varēja atklāt vēl nedaudz Luna Mare pasaules faktu.

Atklātie by Inga Znotiņa – smieklīgs stāsts par daudzdimensionālām būtnēm un Zemes iedzīvotājiem. Īss, bet labs.

Deja ar citādo by Dace Znotiņa – stīmpanks latviski, tas bija visnotaļ negaidīti. Visnotaļ labs stāsts par dzīves jēgu. Mīlestību un vietu pasaulē. Ir vērts izlasīt.

Zagļi by Armands Skutelis – Stāsts kas noteikti jāizlasa visiem Latvijas patriotiem. Latvieši know-how un latvijas Nokiju nolēmuši uzbūvēt ar nelielu krāpšanos. Viņiem ir laika mašīna un tehnoloģijas tiek zagtas mūsu nākotnē. Aparāti tiek izjaukti Kurzemes mežos un pa kluso patentēti. Taču viņiem pretī stājas kaut kādi citplanētieši. Visnotaļ labi atainota mūsu pasaules un ideālās valdības uztvere, smalki un ironiski.

Saucējs by Ginta Orinska-Spriģe – distopija, par izredzētajiem un izraidītajiem. Bet izrādās, izraidītam nemaz nav tik slikti, iespējams, ka tieši tur ārā ir īstā dzīve. Labs stāstā ir tas, ka pasaule nav bipolāra, tai pat laikā rodas daudz jautājumu par izraidīto nozīmi tautsaimniecībā un notiekošā racionalitāti. Bet tai pat laikā var jau arī teikt, ka stāsts tomēr ir par to, cik labi ir atrast īsto vietu dzīvē.

Buļ by Mārīte Štāla – ūdens personifikācijas mīlestība, pret kādu sievieti. Normāls stāsts, bet nekā tāda, kas paliks vēlāk atmiņā, izņemot nosaukumu.

Ķivere by Rihards Buivids – stāsts par interesantu artefaktu, kura lietošana noved pie interesantām sekām. Pamācība, nebāz galvā to, no kā neko nesajēdz. Labs stāsts.

d3 by Guntis Enģelis – šis jau nedaudz atgādināja Šekliju pēc sava humora, ideja ir ļoti laba un diezgan oriģināla. Problēma aktuāla – par to, kur paliks mūsu rakstītprasme tehnoloģijām attīstoties. Noteikti ir vērts izlasīt, izklaidei labs gabals.

Cilpa by Atis Gūtmanis –  zinātniskās fantastikas stāsts par lidojumu uz Jupiteru, un kas no tā sanāca. Protams, var apšaubīt autora centrālo stāsta ideju, bet mūsdienās ir gadījušies ne tādi joki vien. Labs un bez lieka patosa.

Stāstu krājumam lieku 7 no 10 ballēm, lielākā daļa no stāstiem mani spēja aizraut. Un tie, kuri nespēja, bija pietiekami īsi, lai paspētu mani garlaikot. Mans mīnuss kā lasītājam ir tas, ka fantāzijas un fantastikas stāsti ir mana mīļākā lasāmviela jau no bērna kājas, un katrā stāstā es spēju atrast daudzu citu stāstu ietekmi, neatkarīgi no tā, vai paši autori to apzinās vai nē. Domāju, ka šo krājumu ir vērts izlasīt.

Var jau, protams, spriedelēt vai kādu stāstu vispār ir vai nav vērts publicēt, bet, manuprāt, uz šo lietu vajag skatīties globālāk. Nekas nemudina autoru turpināt rakstīt kā fakts, ka viņa stāsti jau ir izdoti grāmatā. Ne visus, bet daļu tas noteikti pamudinās rakstīt labāk un interesantāk, un kas zina, varbūt pēc laika arī mums Latvijā parādīsies savs Azimovs!

%d bloggers like this: