Navigate / search

Ceļojums pa Austriju VI

3. jūlijs (Gosausee – Dahšteinas Ledus alas)

Šodienas plānā mums atkal ir Gosausee apmeklējums. Apkārt ezeram gan neiesim. Šodien mēs ar funikulieri uzbrauksim augstāk kalnos un no tā visa paraudzīsimies no augšas. Sākotnējais plāns, kas tika izstrādāts iepriekšējā vakarā, bija ambīcijām pārpilns. Tas paredzēja, ka ap pusastoņiem mēs jau esam pie kalna un ar funikulieri dodamies augšā. Lieki piebilst, ka pusastoņos mēs tikai sākām mosties un startējām ap deviņiem.

Gosausee

Funikulieris iet noteiktos laikos, un mums nākas pagaidīt. Ernestam šodien ir draņķīgs noskaņojums, un viņš ir gatavs izgāzt savas dusmas uz jebko. Viss ir slikti. Ja izdodas novērst viņa uzmanību, tad viss ir labi, bet lielākoties viss tomēr ir slikti. Pārējiem gan viss ir kārtībā, un neviens neraud. Tikuši augšā ar prieku atklājam, ka te var pa velti paņemt bērnu ratus un stumt savus sīkos nenesot mugursomās vai rokās. Ernests pirmajā brīdī uz to arī parakstās, sēž savos ratos un netaurē. Taču, kad esam labi uzstūmušies kalnā, viss atkal kļūst slikti. Nospriežu, ja jau bērns ratus negrib, aizstumšu atpakaļ, nieka puskilometrs vien noiets, un negribas vilkt līdzi tukšus rateļu pārējā posmā. Kamēr es stumjos atpakaļ, pārējie apbrīnodami govslopus un cenzdamies neiekāpt pļekās turpina ceļu.

Ticis lejā, novietoju ratiņus un grasos doties tālāk. Taču man piesienas vēl kāds tūrists, oranžā krekla dēļ šis noturējis par funikuliera darbinieku. Viņam liela bēda – pakāsis fotoaparātu, taču kā viņš par laimi redzot, mēs to jau esam atraduši un ieslēguši kases telpās. Palūru caur stiklu, tiešām esam atraduši. Taču atvainojos un atzīstos, ka neesmu vietējais, lai pagaida atbildīgās personas.

Augšā pie Gosausee 1

Gājējus iedzīt nav viegli, tikuši jau visai tālu, labi, ka Ernesta bļaustīšanās ļauj puslīdz droši identificēt, pa kuru taku iet. Vispār jau skati ir labi. No augšas var redzēt visu ieleju, ezeru, kalnus. Diena ir bez mākoņiem, un redzēt var ļoti tālu. Nav arī akmeņainas takas, tā ved pa kalnu ganībām gar aploku malu. Vietām var novērtēt vietējos teliņus. Tā kā īsti nezinu vietējo raglopu paradumus, drošības pēc turos no tiem pa gabalu. Panāku pirmos gājējus no mūsu bara un nospriežam iedot Ernestam cepumus, maizi, ābolu nu jebko. Lai tikai šis vairs neraudātu. Puika iegājis ciklā un nevar vairs apstāties.

Ēšanas vieta tiek stratēģiski izvēlēta, tā, lai var graužot maizi vērot Gosausee lejā. Skatīties alpu pļavu puķes un tā, lai būtu pēc iespējas mazāk govs mēslu. Kamēr ēdam viss ir labi, taču, kad sākam posties ceļā, atkal sākas kašķis. Nav jau tā, ka Ernests mums būtu kašķīgs puika, viņam ir vienkārši savs viedoklis. Viņa izcilākais dienas pavadīšanas veids ir braukt mašīnā un skatīties ārā pa logu. To viņš spēj turēt stundām. Ja iet pārgājienos, tad visdrošākais viņa apklusināšanas veids ir iekraut viņu mugursomā un iet atstatus no visiem citiem. Nu tiem, no kuriem var izspiest maizi, noteiktu cepumu paveidu, ūdeni un visu ko citu. No manis viņš var dabūt tikai ūdeni, un tādēļ mums viss ir mierīgi. Ejam un baudām dabu, Ernests reizēm mīl kaut ko uzdziedāt, bet parasti viņš skaita alfabētu. Te gan ir iespējamas variācijas, dafoltā tas ir angļu alfabēts, bet, ja sarunā, var noklausīties arī spāņu. Ja ir veiksmīga diena, tad var dzirdēt arī shapes song un klausīties uzskaitījumu līdz pat astoņstūrim, jeb oktagonam, kā to sauc mūsu mājās.

Augšā pie Gosausee

Tā nu nonākam uz panorāmas skatu punkta, izrādās, ka katram kalnam te ir savs nosaukums un visiem ir izmērīts arī augstums, to visu var izlasīt uz informācijas dēļiem. Austrieši vispār ir galīgi aptrakuši, viņi te pat ir nolikuši binokli, kas piesaitēts ar tievu trosīti un ielikts kastē. Ernests ir pilnīgi nomierinājies, un viņu nesatrauc pat pārējo ierašanās. Bez mums ir ieradušies arī divi paraplānisti un sāk gatavoties startam. No sākuma lūram un gaidām, kad tad lidos. Saprotam, ka tas paņems laiku un dodamies tālāk.

Lai tiktu līdz nākošā paugura virsotnei, nākas šķērsot pamatīgi nopļeckātu pļavu. Tas laikam ir veids kā viņi te nodrošina, lai ceļotāji skatās uz kājām. Tikuši virsotnē nedaudz samulstam, nav īsti skaidrs kur gan ir tas rundweg, pa kuru mums jāiet. Mana hipotēze ir, ka nekā tāda te nemaz nav, bet nolemju pārbaudīt. Izvēlos perspektīvāko taku, kas ved vēlamā virzienā un dodamies ar Ernestu pētīt. Viss jau forši, eja pa kalnu uz leju, līdz atduries pie žoga. Nekas griežam atpakaļ un pavēstam arī pārējiem, ka nav vērts. Pēc piecpadsmit minūtēm esam atpakaļ vietā no kurienes startējām un vērojam parplānistus.

Lidotājs

Nu jau tie ir saposušies un startam gatavi, vaktē vēju, lai varētu lidot prom. Nezinu, mani tāda paraplanēšana nekad nav aizrāvusi, bet šiem acīmredzot patīk. Skats jau ir smuks, un līdz šim tik tuvu viņus vēl nebiju novērojis. Kad šie aizlidojuši, nolemjam doties atpakaļ. Tagad jau ceļš tikai pa kalnu uz leju. Es Ernests un Matīss izraujamies vadībā un raiti soļojam uz funikulieru staciju. Ernests, ieraugot teliņu, sāk dziedāt par veco Makdonaldu un viņa fermu, pievēršot uzmanību govju maušanai. Šķiet, ka viss ir ok līdz Matīss uz akmeņiem nepaklūp un totāli nenodrāž savus ceļus. Pazvanu Aijai, lai šī ar pārsienamajiem pasteidzas, un nu jau raudoša puikas pavadībā klundurējam uz staciju. Stacijā kamēr Matīss tiek pārsiets un salāpīts, pārējie apsēžas un atpūšas, un gaida funikulieri.

Ar to pirmās dienas daļa arī beidzas. Tikuši mājās saprotam, ka Ernests noteikti nekur nevēlēsies braukt. Tāpēc dzimst plāns doties uz Dahšteinas Ledus alām. Kamēr visi atpūšas un sagatavojas, par braucējiem paliek tikai pieci cilvēki – es, Maija, Aija, Kristaps un Reinis. Matīss un Kristians kategoriski atsakās veltīt savu laiku šādam pasākumam. Āriju atstājam pieskatīt bērnus un dodamies prom.

Seebliks

Vispār jau ledus alās nav bijuši tikai Aija un Kristaps, es te jau reiz esmu bijis un šo to esmu piemirsis. Pirmā lieta, ko esmu piemirsis, ka pēc funikuliera uz tām alām padsmit minūtes jāvelkas augšā pa kalnu serpentīnu. Te ir neliela dilemma, alās ir mīnus divi grādi, ekskursija ies piecdesmit minūtes. Ārā ir pāri trīsdesmit, ir grūti notrāpīt pareizo ģērbšanās stilu. Man pa labu nenāk arī fakts, ka pirms ekskursijas ir jāpagaida divdesmit minūtes sēžot pie alas ieejas. Ēnainās vietas visas aizņemtas, nākas līst dziļumā pašā alā, tur ir nedaudz vēsāks.

Dahšteinas Ledus alas 5 pietura

Sākas ekskursija, un iestājas patīkams vēsums, var uzvilkt vējjaku, un viss ir kārtībā. Ledus alas ir veidojums, kas sastopams apvidos, kur ūdens spēj izsūkties līdz alai, tad tas ziemas mēnešos atdziest un no ārpuses ieplūstošā gaisa vēsuma sasalst. Vēlāk tas vairs nespēj atkust un lēnām izveidojas stabila ledus kārta, kas visu laiku saglabā vienmērīgu vēsumu, nedaudz atkūstot vasarā un piesalstot ziemā. Tā kā ledus ir daudz dinamiskāks materiāls par akmeni, tad ledus stalagmīti un stalaktīti te izveidojas daudz naskāk un biežāk mainās.

Dahšteinas Ledus alas ūdenskritums

No iepriekšējās reizes te viss ir nedaudz pamainījies, fotografēt var uz velna paraušanu, galvenais jāskatās zem kājām un jāturas līdzi gidei. Gide ekskursiju vada vācu un angļu valodā. Tā kā saprotu abas, tad varu pavēstīt ka vācieši uzzina vismaz par 50% vairāk nekā angliski saprotošie. Es nedaudz pataujāju par ledus veidošanās un kušanas ciklu, nomaiņu un citu mani interesējošas lietas. Alai bez ledus nav ar ko lepoties. Te ir atrasts alu lāča skelets. Bet alu lāči jau bija veģetārieši, un tas nav nekas iespaidīgs. Tāpat iespaidīgi nav arī sikspārņu kauliņu kolekcija, kuru var aplūkot lejā muzejā. Taču ar ledu vien ir pietiekami.

Dahšteinas Ledus alas izeja

Vispār tepat netālu ir arī Mamuta alas, kur arī var iet pārgājienos, taču, ja lasa apskatus, tad tā ir vienkārša ala un izskatās tāpat kā visas citas alas. Un tajos daudzajos desmitos kilometru eju kopgarumā nemaz tūristus iekšā nelaižot. Tāpēc mēs arī izvēlējāmies ledus alas. Bonusā gan ejot, gan nākot no alas paveras smuks skats uz ieleju lejā, nu tāds seeblick, ka maz neliekas.

Ar to arī dienas programma ir izpildīta, un braucam mājās. Lejā tikt gan nav tik vienkārši, nāk vakars un funikulieris ir pamatīgi pārbāzts. Var izostīt citu paduses un ļaut paostīt savas. Vakarā vēl ar bērniem nedaudz pastaigājam pa ciemu. Matīss parāda māju, kurā viņi ar vectēvu iepērk olas un pienu. Apskatām plūškoku audzes, novērtējam savāktā siena apjomus, mašīnas sētās un kārtību sētās.

%d bloggers like this: