Navigate / search

A City Dreaming by Daniel Polansky

a-city-dreaming-by-daniel-polansky

Par šo grāmatu es biju dzirdējis jau iepriekš, par to, ka par viņu ir grūti uzrakstīt jēdzīgu atsauksmi. Tagad pēc izlasīšanas es saprotu kādēļ –  pie vainas ir birokrātija. Ar to ir grūti jokot pat tad, ja tev ir labas attiecības ar viņu. Nekas tā nesargā realitātes likumus kā birokrātija. Bet nu ar visu pēc kārtas. Sēdējām kādā picērijas pagrabā, un Andris man uz galda priekšā uzlika šo grāmatu. Tā Tev Ziemassvētkos! Visi mana bloga lasītāji droši vien zina par megasuperturbogiga grāmatu blogeru savstarpējo apdāvināšanos, šo es dabūju tās ietvaros. Polaņskis manās acīs ir izcils autors, tik izcils, ka izlasījis vienu viņa grāmatu, es pārējās glabāju nebaltām dienām. Šo gan nolēmu neglabāt, bet lasīt uzreiz.

Visiem mums jau no bērnu dienas ir skaidrs, ka patiesībā mēs dzīvojam maģijas pilnā pasaulē. Maza daļa no mums ar laiku šo pasauli aizmirst, noreducē to līdz fizikas un citiem dabas likumiem, līdz ar to izskaidrojot lielāko daļu no pasaules piedāvātā. Taču lielākā daļa cilvēku sev par laimi paliek maģijas valgos, viņi nezina, kas ir, piemēram, transformators, un kādēļ Eiropas govs ēdot Amerikas zāli nosprāgtu, kā Saule ražo enerģiju un kā dators nulles un vieniniekus pārvērš feisbukā. Daži iet vēl tālāk – dzīvo uz plakanas zemes vai vispār pārlieku par šiem jautājumiem nesatraucas. Ja šādām lietām nepievērš uzmanību, tad tas nodrošina pelēku, bet stabilu dzīvi, kuru laiku pa laikam izskaistina ziņkārības uzplaiksnījumi, kas lielākoties pārliecina par maģiju mūsu dzīvēs. Tas viss par to gudro lieto, ko reiz teicis Aizeks Azimovs – ja tehnoloģija ir pietiekoši sarežģīta, tad tā nav atšķirama no maģijas. Viņš gan negaidīja, ka lielākā cilvēces daļa savā nespējā atšķirt nonāks tik ātri. Šī grāmata gan nav par tādu maģiju, bet par īsto.

Ar īsto es nerunāju par Harija Potera pasaules maģiju, kur slēpta burvju kopiena gadsimtiem vārās savā sulā, sargājot savas burvestības, un varaskāri mēģinot iebāzt labā un ļaunā kategorijās. Šī ir urbānā maģija, kur magiem īsti nerūp, vai kāds viņus pamana vai nepamana. Cilvēki ir pietiekoši stulbi, lai neparko daudz nebrīnītos, cilvēkiem ir slinkums domāt un analizēt, viņi labprāt paši ignorēs visu neizskaidrojamo. Taču lielākoties viņu dzīvēs neizskaidrojamā ir tik daudz, ka nedaudz maģijas tur pārāk nekaitēs.

M. ir klaiņojošs mags, ne pārāk spēcīgs, bet visnotaļ apsviedīgs. Ne pārāk bagāts, bet pietiekoši labās attiecībās ar Birokrātiju, lai dzīve viņam visu pienestu uz paplātes. Viņš labprāt dzertu alu savā iemīļotajā Ņujorkas bārā un nejauktos iekšā pilsētas politikā. Taču plaukstošā megapole ir grūti palikt atstatu, sevišķi, ja tava pagātne ir visnotaļ gara un tu esi paspējis sakašķēties ar daudziem pasaules varenajiem. Tādēļ reizēm nākas būt varonim, bet reizēm laisties lapās. Katrs paņēmiens ir labs, ja tas palīdz palikt dzīvam. Šī grāmata ir par gadu no M. Dzīves, kas pavadīts Ņujorkā.

Kā tēls M. ir ļoti pievilcīgs, tipisks pofigists – vismaz ārēji, kuram patīk sēdēt nomaļus. Taču viņa raksturs un šī patikšana būt vienam nemaz neiet kopā. Ar savu nespēju pievaldīt mēli viņš bieži iekuļas piedzīvojumos. Viņa draugi labprāt izmanto M. Vājības, pienākuma apziņu un vēlmi laiku pa laikam spriest taisnu tiesu. Nemaz nerunāsim par brīžiem, kad šis atrodas narkotisku vielu reibumā. Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – garākiem un īsākiem, kuri vēsta par atsevišķām M. dzīves epizodēm. Stāsti ir labākas un sliktākas kvalitātes, bet kopumā, kad viss izlasīts un saliekas kopā, tā rada izcila darba iespaidu. Nu par, manuprāt, spilgtākajām M. dzīves epizodēm.

“Bad decisions” – ja māk uz pasauli pareizi paskatīties, tad sabiedriskais transports paver pašas iespējas. Metro līnijas, kuras var pa tiešo aizvest neuzmanīgu pasažieri uz Elli, bet var arī uz leģendāro staciju Nexus, no tās uz jebkuru pasaules vietu var nokļūt pa tiešo. Riktīgi labs, kodolīgs ceļojuma apraksts. Un beigas tādas – kā no Sprīdīša norakstītas.

“A moral obligations” – cilvēkam ir nav jābūt varonim, bet ir jābūt gatavam mirt par savu iemīļoto bāru, tas ir katra morālais pienākums.

“The spirit of the age” – laiku pa laikam Ņujorkā savairojas kāds uzņēmējdarbības veids. Gadās, ka cilvēki nemaz nepamana, reizēm var būt par vēlu. Šajā stāstā M. ir spiests veikt mazo kafejnīcu eksorcismu, pirms tās pārņem visu pilsētu.

“The Coming of the Four” – vesels episkās fantāzijas cikls ielikts padsmit lapaspušu garā stāstiņā. Cilvēkam izejot ārā no bāra reizēm gadās nokļūt paralēlajā pasaulē, kurā valda pavisam citi likumi. Šoreiz M. un viņa draugu pasēdēšana izvēršas episkā kvestā. Lasītājam ir dota reta iespēja redzēt M. patieso dabu.

“Tit for Tat” – nav nekā kaitinošāka, ja esi sagājis ragos ar citu magu. Ja otrs ir nepraša, tad vari gaidīt līdz pretinieku nogalēs viņa paša pārliecība. Bet ja pretinieks ir tik slīpēts kā Rjuriks, tad pat, lai saglābtu savu ādu, var nākties pasvīst. Par bomžošanas ietekmi uz personību, dikti labs stāsts.

“A soporific for the World Turtle” – Ņujorkas ģeostratifikācija nudien nav tik vienkārša, kā tas izskatās ģeoloģijas plānā. Katrus piecdesmit gadus visiem magiem ir jāmet pie malas domstarpības, lai saglābtu savu iemīļoto pilsētu. Ir tāda lieta, ka lielākā Ņujorkas daļa ir uzbūvēta uz liela bruņrupuča muguras. Kamēr tas guļ, viss ir kārtībā. Taču šoreiz bruņrupucis ir uzmodies pārāk agri. Un tikai M. redz patieso cēloni.

“An Offering to Moloch” – šis ir ironisks stāsts (labi, visi viņi ir tādi, bet šis ir īpašs). M. nonāk ballītē un otrā rītā atklāj, ka viņš šajā ballītē ir izraudzīts par upuri Moloham. Taču kurš gan cits, ja ne M. nezinās, ka Molohs nemaz nav īsts dievs, viņš pat nav pusdievs, nekā tāda nemaz pasaulēs nav. Idiotiem var būt liktenīga pat pašu muļķība.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, patika tās nedaudz padrūmā noskaņa, galvenais varonis M., kurš nemaz nebija tik vienkāršs, kā izliekas. Es pat teiktu, ka viņa nozīme pasaulē ir nenovērtēta. Autors raksta nudien izcilus darbus, būs vien jāķeras klāt arī pie pārējiem. Ir pienācis tas brīdis, kad jālasa kvalitatīva fantāzija.

The Straight Razor Cure (Low Town #1) by Daniel Polansky

The Straight Razor Cure

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pamudināja Andris. Pamudinājums bija visai tiešs, iedodot grāmatu izlasīt. Es esmu vājš cilvēks, ja man kāds iedos grāmatu izlasīšanai fiziskā formā, es centīšos ar to tikt galā pēc iespējas ātrāk. Pie reizes apsolos izlasīt arī visas Ziemassvētkos uzdāvinātās grāmatas.

Low Town ir pilsētas nomale, šeit valda kriminālie elementi. Augstdzimušie šeit cenšas degunus nebāzt. Vietējie paši tiks galā ar savām lietām. Warden, izbijis speciālo uzdevumu speciālists, šeit ir izkarojis savu vietu. Viņš kūrē savu biznesu, un dzīve puslīdz ir ciešama. Ja paliek par traku, var ieelpot nedaudz laumiņu elpas, un viss atkal būs kārtībā. Taču vienu dienu pazūd bērns. Bērni Low Town pazūd katru dienu, tas nevienu neizbrīna. Taču, kad bērnu atrod, visa pilsēta saausās, ir parādījies kāds, kurš laupa un nogalina bērnus. Warden, lai arī izmeklētāja darbs viņam jau ir pagātne, nespēj palikt malā. Viņš vēlas atrast slepkavu un pielikt šai lietai treknu punktu.

Šī grāmata ir detektīvs, tas nekas, ka te ir maģija, viduslaiku dvesma un lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju bomžo, bagātnieki ir narkomāni, un slepenpolicija ir norāvusies no ķēdes. Jā, te ir arī labais burvis, kas rūpējas par Low Town iedzīvotājiem, pasargājot tos no dažādām epidēmijām. Bagātniekiem nav nekādas daļas par “zemes tārpiem”, tikai kad vajag ko īpašu ballītei. Visādi citādi viņi no sava kvartāla vienaldzīgi noskatās uz sabiedrības padibenēm.

Warden vispār tas viss ir pie kājas, viņu pa lielam uztrauc tikai paša āda. Epidēmiju viņš pārcieta jau bērnu dienās, zaudējot ģimeni. Labi, bērnībā viņš ir bijis liels labā burvja draugs, taču izlēma doties zaldātos. Arī ar īpašo uzdevumu vienību viņam ir īpašas attiecības. Daļa grib viņu nomušit tādēļ, ka šis pametis organizāciju, daļa apskauž to par darba spējām. Taču pēc savas būtības viņš ir narkotiku dīleris un jumts pāris kvartāliem. Kā īstam privātdetektīvam (lai arī viņš sevi par tādu neuzskata) pienākas viņam ir vesela kaudze ar vājībām. Laumiņu elpa – skaidra lieta, bez tās viņš nemaz nekust no vietas, piedzerties, labprāt. Viņa saiknes ar oficiālo un kriminālo pasauli dod viņam nopietnas priekšrocības, kad runa ir par tumšu lietu šķetināšanu. Noslēpumi viņam patīk, neskatoties uz savu cinismu, viņš ir liels cīnītājs par patiesību.

Sižets, ja skatāmies no detektīva viedokļa, ir klasiskais. Nezināms noziedznieks un izmeklētājs spēlē viens ar otru paslēpes. Autoram, iespējams, nav bijusi liela pieredze detektīvu rakstīšanā, jo pats centrālais noslēpums ir iznācis tik neaizklāti vienkāršs, ka sākumā pat neticēju savai atklāsmei. Domāju, nekas autors aizveda mani pa viltus taciņu un es aplauzīšos, nevar būt, ka tas ir tā. Diemžēl varēja gan. Parasti noslēpumu, ja viņš lasītājam nemaz nav noslēpums, autors izmanto, lai aprakstītu abu pušu iedejas, motivāciju un dzinuļus, un tad ļauj abām līnijām savilkties cieši kopā ar lielo finālu. Te šī iespēja netika izmantota, man pat palika žēl galvenā varoņa, ka viņš ir tik stulbs un neredz acīmredzamo. Labi daļu no sižeta viņš pavada žvingulī, bet reizēm jau arī ir skaidrā, un viņa rīcība rāda, ka ar galvu viņš noteikti draudzējas.

Tātad grāmatas galvenais pluss ir Warden, varonis ir perfekts, īsts detektīvs un sava aroda meistars. Un tikai viņš viens pats izvelk grāmatu līdz līmenim, kad tā atšķiras no simtiem līdzīgu grāmatu pūļa. Mīnuss vāja detektīvintriga, lai neteiktu, ka viņas nav vispār.

Lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku detektīvu un fantāzijas cienītājiem, pasaule, lai ar ieskicēta ir pārdomāti uzbūvēta. Galvenais varonis ir neaizmirstams. Triloģijas pirmā grāmata, un šis esot tas retais gadījums, kad nākamās grāmatas kļūstot arvien labākas.

%d bloggers like this: