Navigate / search

Darwin’s Blade by Dan Simmons

Darwins Blade

Darwin Minor ikdiena sastāv no dažādu nelaimes gadījumu izmeklēšanu. Tā var būt gan lidmašīnas katastrofa, gan autoavārija, gan nelaimes gadījums zoodārzā. Kādu dienu viņa vēlme noskaidrot patiesību nonāk konfliktā ar noziedzīga grupējuma vēlmi iedzīvoties uz nelaimes gadījumu apdrošināšanas kompensācijas rēķina. Tad nu Darwina ikdiena pārvēršas par centieniem izdzīvot.

Kā jau pēc aprakstiņa var spriest, tipisks trilleris. Nenoliedzami, šī grāmata tāda arī ir. Tomēr aiz visas standarta trillera būšanas – pakaļdzīšanās, slepkavības mēģinājumiem, konspirācijas un cīņas, slēpjas diezgan nopietna ASV apdrošināšanas industrijas analīze. Ir aprakstītas tiesas prāvas, kas skar mūsuprāt dīvainus gadījumus, „paslīdēšana” pie veikala durvīm un kompensācijas pieprasīšana, ciešana autoavārijā, kur cietušā mašīna ir speciāli aprīkota, lai avārijas izraisītājs neciestu. Aprakstīti arī sīkie blēži, kas regulāri dažādās iestādēs gūst „mugurkaula bojājumus”, ģimenes, kuras pelna uz autoavārijām. Aprakstīti arī advokāti, kuriem šīs tiesāšanās ar „vainīgajām” kompānijām ir galvenais ienākumu avots.

Otrs grāmatas pluss ir dažādu jocīgu gadījumu „iz dzīves” analīze un apraksts. Par jocīgo gadījumu datubāzi autors izmanto Darvina balvas kandidātus. Man ar nelielām pūlēm izdevās tur pāris no autora aprakstītajiem notikumiem (piemēram, gadījums ar džeku, kurš uzstādījis savam auto divus raķešdzinējus pacēlies gaisā un ietriecies kanjona sienā). Grāmatas autors apgalvo, ka aprakstot visus gadījumus ir reāli konsultējies ar speciālistiem un cer, ka neko nav sajaucis. Līdz ar to grāmatā nav nekādu notikumu un darbību, kas konfliktētu ar fizikas likumiem. Tas manuprāt šāda tipa grāmatām ir liels pluss.

Grāmata ir laba un izklaidējoša lasāmviela. Protams, pēc „Terror” un „Drood” šķita līmeni zemāk, izņemot galveno varoni pārējie ir tādi kā blāvi tēli. Kopā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt, ja gribas ko izklaidējošu.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXVI

2007. gada 18. jūlijs (Singapūra -> Rīga)

Šo dienu varēs droši saukt par garāko manā mūžā. Vispirms plānā ir nolidot 13 000 kilometrus un diennakts garums sanāks 28 stundas. Tad nu pusnakti sanāk sagaidīt Singapoure Airlines lidmašīnā, kas septiņās stundās mūs aizvedīs uz Dubaju, bet Dubajā nolaidīsimies ap trijiem. Lidmašīna ir laba, ēdināšana nav tik laba kā Emirates, daži salāti vispār ir neēdami. Mūsu grupa ir izmētāta pa visu lidmašīnu un īsti neviena ar ko komunicēt nav. Izdzeru 3 glāzes vīna un nolūztu, lai atmostos tikai uz brokastu izsniegšanas laiku. Lidmašīna jau tuvojas Dubajai.

Ielidošana Dubajā notiek bez jebkādiem ekscesiem, esam atlidojuši trīs stundas ātrā nekā, ja lidotu mūsu paredzētajā reisā. Tas mūs diez ko nepriecē, jo Dubajas lidostā tā īsti nav ko darīt. Iesākumā domājam saņemt jaunās biļetes līdz Londonai. Un tad sākas – izrādās, ka Singapūrā mūsu biļetes reisā Dubaja – Londona ir anulētas un pārceltas uz reisu trijos dienā. Super, dodamies uz biļešu kasi, tur mūs sūta uz Back Office. Tikuši līdz ofisam izstāvam rindu un stāstām problēmu. Iesākumā mūs brutāli mēģina atšūt, sak lidojāt ar Singapore Airlines, tad paši ar tiekat galā. Par laimi, no Singapūras šiem atsūtīts meils par mūsu likteni. Tad attieksme mainās un pēc pusstundas mēs esam atlikti atpakaļ mūsu reisā. Lai gan nācās pierādīt, ka mums ir reiss uz Rīgu, uz kuru mēs viņu neizdarības rezultātā nepaspētu. Tad dodamies uz drošības pārbaudi. Drošībnieki mūs palaiž pat nepaskatoties, kas un kā.

Tagad mūsu rīcībā laiks līdz septiņiem, lai nu kā, bet 3 stundas Dubajas lidostā ir garš laiks. Izstaigājam jau zināmās bodes, paēdam brokastis. Tagad izlidošanas geits nav jāuzmin, jo tablo darbojas un rāda reisu laikus un attiecīgos vārtus. Tad nu kādu stundu vienkārši sēžam un atpūšamies.

Beidzot sākas iekāpšanas reģistrācija. Tā kā apnicies gaidīt, stājamies rindā un gaidām. Rindas priekšā divi nēģeru puikas nav iečekojušies un rāda savu elektronisko biļeti, viņus dzen uz iečekošanos, šamie neklausa un nostājas rindas galā pa jaunam. Tikuši iekšā uzgaidāmajā telpā ieņemam sēdvietas un gaidām iekāpšanu. Atkal pirmie bērni un invalīdi, pēc tam pārējie.

Lidojums uz Londonu aizņem septiņas ar pusi stundas, garlaicīgs līdz ārprātam; gribas jau tikt mājās ātrāk. Noskatos pāris filmas, klausos Moby albumu, palasu grāmatu. Ēdināšana kā vienmēr ir līmenī. Lidmašīnā lido vesels bariņš ar jaunajām māmiņām, kuras ar savu sīko pārtīšanu veido pie tualetēm milzīgu rindu. Bet visādi citādi nekā īpaša.

Gatwikā ierodamies ap divpadsmitiem. Atkal dodamies uz starpterminālu autobusu. Šoreiz nokāpju lejā palūrēt vai autobuss ir. Tur tādas automātiskās durvis uz pieturu, kuras nez kāpēc neveras vaļā, atveru ar spēku izmantojot rokas palūru riņķī, redzu nāk autobuss. Fiksi ielienu atpakaļ un aiztaisu durvis. No autobusa izkāpj šoferis, kas pie durvīm ievada kodu, durvis atveras. Mums jāuzrāda aviobiļetes un tikai tad tiekam ielaisti autobusā. Tikuši līdz North terminal, dodamies pēc biļetēm, lai tiktu līdz Rīgai. Drošības kontrole salīdzinot ar Darvinu liekas smieklīga, tikai jānovelk kurpes un somas izlaiž caur rentgena aparātu. Man mugursomā rāda melnu pleķi un neko citu, paskaidroju, ka tās ir grāmatas.

Tikuši līdz iečekošanās kasei, atkal sastopamies ar angļu darbinieku dīvaino sejas izteiksmi, kas liecina, ka viņiem nav ne jausmas par to ko viņi dara. Lai vai kā biļetes dabūjam un ejam uz tax free zonu. Mums Gatwikā jādzīvojas līdz sešiem, jeb veselas piecas stundas. Darīt tur nav ko. Pablandāmies pa veikaliem un tad dodamies uz vietu, kur var novērot lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Tur tad arī lielāko daļu laiku sēžu un lasu grāmatas.

Reisa atiešanas laiks tuvojas, bet uz tablo nekas nerādās. Kad līdz izlidošanai atlikusi stunda, uzraksts Riga parādās. Bet par vietu no kurienes nekādu ziņu nav. Eju pie uzziņu biroja interesēties. Šie zina tikai to ka reiss aizkavējies un neviens vēl nezinot no kurienes tas izlidos. Beidzot parādās arī tablo gate no kuriem lidmašīna izlidos. Dodamies uz turieni un pirmo reizi trīs nedēļu laikā, visapkārt mums dzirdama latviešu valoda. Reiss nedaudz kavējas, viens krievu večuks iet pie lidostas darbiniekiem kačāt pravas. Kas tā par lietu, jau jālido, bet lidmašīnas nav un viņam vecam cilvēkam te jāgaida! Protams viss tiek teikts krieviski cilvēkam, kurš izskatās, ka saprot tikai angļu valodu. Kad sākas iekāpšana, letiņi tradicionāli izveido megarindu, it kā lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem, vai arī varētu pietrūkt sēdvietas.

Iekāpjam lidmašīnā, tur visiem liek piesprādzēties. Protams atrodas viens meitietis, kas nepiesprādzējas un vēl plātās par to pa visu salonu. Nodomāju, ka man jau nav nekas pretī, ja viņa savas dumjās smadzenes izšķaida pa salonu, bet žēl to cilvēku, kurus šamā ar savu iespaidīgo masu lidodama pa salonu apspiestu. Pēc pacelšanās aizmiegu un pamodos tikai, kad lidmašīna sāk nolaisties Rīgas lidostā.

Rīgas lidostā izejam pasu kontroli un dodamies gaidīt bagāžu. Kā par brīnumu visa bagāža no pašas Singapūras ir atnākusi un varam doties mājās. To arī darām un ap pusdivpasmitiem jau esmu mājās. Ja godīgi gulēt ejot vēl īsti neticējās, ka šodien esmu bijis Singapūrā, Dubajā, Londonā un Rīgā.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit trešā diena.

Ceļojuma beigas.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXIV

2007. gada 16. jūlijs (Darvina -> Singapūra)

Nosēdējuši Darvinas lidostā līdz pusnaktij, pienāk kārta arī mūsu reisa iečekošanās procedūrai. Aizejam ieņemam rindu un kādu pusstundu stāvam tajā. Uzmanību piesaista onkulītis ar plecu somu, kurš ir reālā ķirsī. Stāv ar grūtībām, tāds apmierināts un visu laiku dumji smaida, var redzēt, ka puikam ir labi.

Bagāžas iečekošana atklāj, ka esam pārsnieguši atļauto svaru un nākas nedaudz piemaksāt. Tā jau nu tas ir lēto aviolīniju reisiem, bagāžas svars ir strikti ierobežots. Dabūjuši boarding pass dodamies uz kontroli. Protams jāatstāj visādi aizdomīgi šķidrumi un citas lietas. Kontrolpunktu šķērsojam bez problēmām, tikai Atvars, kārtējo reizi pievērsis drošībnieku uzmanību tiek pārbaudīts, vai neved sprāgstvielas. Citādi viss ir okei.

Tikuši gaidīšanas zonā atklājas, ka tur nekā nav. Ir viena suvenīru bode un viens ēstūzis, ar to arī izklaides beidzas. Toties krēslu, kuros dirnēt, ir cik uziet. Apsēžamies un gaidām. Arī onkulītis šmigā redzams. Vecpuika nedaudz pirms ceļa uztankojas, ar pāris alēniem. Smaids ir kļuvis vēl platāks un acis miglainākas.

Galvenais Austrālijas apmeklēšanas mērķis ir izpildīts, jau Alice Springs tika noskaidrots, ka dienvidu puslodē ūdens izlietnē griežas uz pretējo pusi kā Latvijā. Tā ka mājās varam doties ar izpildīta pienākuma apziņu.

Kad sākas iekāpšana mūsu lidmašīnā, dodamies uz norādīto geitu. Bet pārsteigums, ir jāiziet vēl viena drošības kontrole. Te nu viss notiek pa īstam. Mugursomas tiek izkravātas pēc pilnas programmas, tepat jāatstāj arī tikko iegādātais ūdens. Gribās lamāties to arī darām latviski neviens jau nesaprot. Drošībnieks parāda spravku, ka viņam ir tiesības rakties pa mantām, vienam ceļabiedram, gan esot rādīts otrādi, burti ar kājām gaisā, un ķeras pie darba. Iekšā pakot gan vari pats. Jāatzīmē, ka strādā izcili, atrada, pat manas mugursomas sānu kabatā iepakotās palietotās zeķes.

Tālāk seko vēl viens Tax Free veikals, kurā dzeramo cenas salīdzināmas ar RIMI un elektronika tikpat dārga kā Latvijā. Dodamies uz lidmašīnu, tur atraduši savus sēdekļus, gatavojamies pārlidojumam. Lieta jau pierasta, palasu grāmateli, noskatos pacelšanos un liekos uz auss. Austrālijas epopeja beigusies.

Lidmašīnai tuvojoties Singapūrai, aizpildām iebraukšanas dokumentus, un dodamies uz budžeta termināla pasu kontroli. Aiztures nekādas. Esam ielidojuši sešos no rīta pie tam dienu agrāk un mums nav viesnīcas. Iesākumā aizbraucam uz mums jau pazīstamo otro terminālu. Došanās notiek izmantojot jau zināmo autobusu, kas kursē starp termināliem. Iereibušais onkulītis arī slaistās turpat gar pieturu un pēkšņi izskatās, ak izdomā iet pats un ar kājām. Vairāk viņu neredzējām.

Pārpakojam bagāžu, un sadalāmies. Vieni rezervēs viesnīcu otra grupa nodos bagāžu glabāšanā. Nodevuši bagāžu atgriežamies pie viesnīcu rezervētājiem. Tur priekšā stāvējis ķīniešu biznesmenis, kas nu nekādi nespēj izvēlēties, kur dzīvot. Tūlīt jau maksās un nē pārdomā, meklē pa jaunam. Pašiem rezervācijas process aizņēmis labi ja piecas minūtes. Un pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka labāk ir neķēpāties pasūtot viesnīcu internetā, vieglāk to izdarīt lidostā atlidojot, vismaz Singapūrā.

Nolemjam pabrokastot, ko arī izdarām vietējā kafejnīcā. Mūsu plāns ir doties uz Singapūras botānisko dārzu un tad ap 14:00 uz viesnīcu. Lai nokļūtu Botāniskajā dārzā braucam ar metro līdz Orchard stacijai un tad ap kilometru tālāk ejam kājām. Karstums ir briesmīgs. Visi apkrāvušies ar mugursomām un nosvīduši ierodamies Botāniskajā dārzā.

Tik skaistu Botānisko dārzu savu mūžu nebiju redzējis, viss sakopts, pie katra koka šiltīte, pie auga tāpat. Pie ieejas neliels ūdenskritumiņš ar karpu dīķi. Dodoties tālāk nonākam līdz Gulbju ezeram. Par nožēlu jāatzīst, ka Gulbju ezerā bija tikai divi dzīvi gulbji, toties no koka daudz vairāk.

Pastaigājam gar ezeru, kas patiesībā ir tāds palielāks dīķis, ieejam tādā kā tropu augu takā. Viss zaļo un zied, vietām gan redzams kā darbinieki, kaut ko rok un stāda. Man liekas, ka strādāšana ir nereāla šajā karstumā. Nedaudz ievērtējuši parka daļu nonākam līdz Orhideju parkam.

Orhideju parkā ir jāpērk ieejas biļete, bet tas ir tā vērts. Viss parks ir piestādīts ar orhidejām, no kurām lielākā daļa zied. Var aplūkot dažādas orhideju šķirnes un hibrīdus. Šķirnes šamie slauc slavenību vārdā, kas atbrauc uz parku. Protams vārdi ir sieviešu, tā piemēram kaut kāda zorte, kas pirms tam bijusi burtu un ciparu kombināciju Buša apmeklēšanas laikā dabūjusi Lora Bush vārdu. Bet vispār ļoti smuki, aprakstīt nemāku, pietrūkst mākslinieciskās rakstīšanas pieredzes. Bet iesaku, ja rodas iepēja tur aiziet un pastaigāt.

Izblandījušies pa Orhideju dārzu dodamies uz izejas pusi. Tiek piesēsts un iedzerti atspirdzinošie dzērieni. Tad vēl nedaudz ievērtēta Bonsai kociņu kolekcija, smuki un atstāti bez uzraudzības, Latvijā šamie sen jau būtu aplauzti, un dodamies atpakaļ uz metro staciju. Netālu no metro stacijas tiek atrasts lielveikals Wheelock Place pa kuru tad arī plānojam pastaigāties. Tīri nejauši esam uzkūlušies lielam Borders grāmatu veikalam, kurā tad arī ietusējam kādu stundu. Tad dodamies turpat kafejnīcā paēst un dodamies uz viesnīcu.

Viesnīca saucas Quality Hotel atrodas netālu no Newton station, protams, ka uz turieni dodoties nokļūdāmies un aizejam pa garāko ceļu. Hotelis ir augstceltne un mums numuriņi ierādīti 17 stāvā. Manā istabā viena siena ir logs pa kuru vērot Singapūru – smuki. Viesnīca ir nopietna, viss strādā uz magnētiskajām kartēm arī lifts. Iečekojam arī jumta peldbaseinu, tas gan tāds pamazs. Tad pāris stundas atpūšamies.

Pēc elpas atvilkšanas visi dodamies uz Suntech City, mēs ar Maiju paliekam lielveikalā kolēģi dodas uz Night Sagfari. Pablandāmies pa bodēm. Pie viena no suvenīru stendiem, pārdevējs ķīnietis, man prasa vai neesmu no Nīderlandes, saku ka no Latvijas. Šis nemaz nezina, kur tas ir. Kad apstāstu, džeks saka: „Tur tak ir drausmīgi auksti”. Pasmejos un dodos tālāk. Ieeju rotaļlietu veikalā un nopērku sev radio vadāmu helikopteru. Tad izlemjam aiziet uz vietējo ķinīti, noskatīties jaunāko Harija Pottera filmu. Domāts darīts, ieejas biļete lētāka nekā Rīgā, kvalitāte tāda pati. Tikai titri ķīniski.

Noskatījušies filmu dodamies atpakaļ uz viesnīcu pa ceļam iepērkot paiku un nedaudz patestējis helikopteru liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitpirmā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIX

2007. gada 11. jūlijs (Mataranka ->Pine Creek)<

No rīta agri slienamies augšā un dodamies uz Bitter Springs peldēties. Viens ceļabiedrs gan paliek teltī guļam, viņa preferenču līknē miegs dominē. Ārā ir ap desmit grādiem, jāiet ir kāds kilometrs, tā ka sanāk nedaudz pavēss pasākums. Pa ceļam manījām pāris ziņkārīgus valabijus. Taču to pilnībā kompensē siltais ūdens un, kas ir vēl svarīgāk svešu cilvēku klāt neesamība, bet ko gan citu 7:00 varētu sagaidīt.

tundu, izpeldējušies un izlīduši dzestrajā gaisā, dodamies ievērtēt apkārtni. Vienīgais, kas traucē peldēšanos ir zirnekļu tīkli virs galvas, kuros sēž visnotaļ lieli zirnekļi. Apkārtne ar neko īpašu neizceļas – parasta eikaliptu birzs, kurā aptuvenu 2 metru augstumā var redzēt pērnās lietus sezonas nesto zāļu atliekas. Izskatās, ka lietus sezonas laikā līdz Bitter Springs ir vēl kādi pāris metri jānirst no laivas. Sapratuši, ka esam peldējušies vissiltākajā vietā dodamies, atpakaļ uz kempingu.

Kempingā novācam telti, sakārtojam mašīnu un gatavojam brokastis. Portatīvā gāzes plīts pa nakti laikam ir sadzijusi, jo strādā bez problēmām. Mūsu cerības, ka telts izžūs brokastu laikā nepiepildās un nākas iepakot telti slapju. No worries, gan jau izžāvēsim citu reizi.

Ceļš mūs ved uz 105 kilometrus attālo Katherine, kurā mums ir plāns nomainīt riepas. Tikuši līdz Katherine bez ekscesiem, iesākumā tomēr nolemjam atjaunot proviantu, jo daļa ir aizmirsta Tennant Creek Motelī, daļa apēsta. Šturmējam supermārketu, sapērkam visu nepieciešamo, galvenais jau ūdeni un ievārījumu, neaizmirstam arī maizi. Austrāliešu iepirkšanās maniere liek domāt, ka rīt būs kodolkarš un ratiņiem pie kases pilniem ir jābūt obligāti, ja paliek vieta, uzmet vēl maizi. Kas zina, varbūt viņi uz bodi brauc no 200 kilometru attāluma. Turpat arī no vietējiem noskaidrojam riepu servisu, tas esot pirms tilta un garām tam pabraukt nevarot.

Skaidrs, ka var visu, ja vien grib. Pabraucam garām un pat neieraugām. Atceramies, ka esam redzējuši netālu no Katherine thermal pools Bridgestone riepu centru, dodamies uz turieni. Centra mehāniķis nopētījis mašīnu saka, ka mums vienu riteni nav vērts mainīt, jo mums redz Dunlop – viņiem Brigestone, ja priekšā būs riepas ar dažādiem rakstiem, neviens apdrošinātājs mums neko nemaksāšot. Viņš iesaka mums mainīt riepu servisā, kas atrodas pie tilta un kuram garām pabraukt nevar.

Nedaudz meklējot, serviss tiešām atrodas. Ieejam viņu ofisā izskaidrojam problēmu. Mums vajag pārmontēt riepu no rezerves riteņa uz disku, nomontēt bojāto, uzmontēt jauno un nodilušo riepu uzmontēt uz rezerves riteņa disku. Džeks problēmu saprot, liek izkrāmēt mantas no mašīnas un saka, lai piekāpjot pēc stundas. Atstājuši mašīnu un mantas mehāniskajās darbnīcās dodamies paēst. Par ēstuvi tiek izvēlēts vietējais McDonald ekvivalents Red Rooster. Piedāvājums tas pats tikai iepakojums citās krāsās. Pasēdējuši un paēduši dodamies uz mehāniskajām darbnīcām. Tur mūs sagaida mašīna, kurā visas mantas jau sakrāmētas un riepas samontētas.

Tālāk dodamies uz 91 kilometru attālo Pine Creek, kurā mēs ceram dabūt naktsmājas. Pirmais hotelis mūs apbēdina pasakot, ka visas vietas aizņemtas, taču pāri ceļam kempingā mums izdodas noīrēt kempinga mājiņu četriem cilvēkiem. Ievērtējam istabeli, tā neko un dodamies uz Umbrawarra Gorge.

Lai tiktu uz Umbrawarra Gorge 20 kilometri ir jābrauc pa granteni. Grantene tur bija pabaisa – viss

sanāk šķērsot strautu bez tilta, tā kā esam redzējuši pretimbraucošas vieglās mašīnas domājam, ka no worries un peram tik cauri. Tā arī bija ūdens īsti līdz sliekšņiem pat netiek, kad jau esam ārā. Beigu beigās nonākam pie pašas aizas.

tu apmeklē reti kurš, lai gan vieta ir vienkārši iespaidīga, klintis un strautiņš, kas vijas starp tām. Klintis izskatās kā saliktas no lieliem spēļu klucīšiem, no kuriem daži vēl mētājas riņķī. Tur vienā baseinā nolemju nedaudz atvēsināties, tas ir, nopeldēties. Ūdens ir ap kādiem 18 grādiem, taču pēc diena karstuma liekas superīgi. Papeldējies un neviena krokodila nenokosts rāpjos ārā un dodamies tālāk. Ceļabiedri jau gan mani baida ar krokodiliem.

enkārši kādu pusstundu vērojam dabasskatu, smuki un neviena paša tūrista. Safotografējamies, pamētājam akmeņus pret pretējām klintīm un dodamies atpakaļ uz Pine Creek.

trautiņu, pakratījāmies bedrēs un esam klāt.

emjam pirms saulrieta vienkārši tāpat pastaigāt pa Pine Creek. Visa pilsēta izskatās dzīvo savu norietu, stāv vecie vēja ģeneratori, kas izskatās nefunkcionē labu laiku, taču labi iederas pilsētas gaisotnē.

lokomotīvju detaļas, aizstaigājam arī līdz vecajam vilcieniņam, kas reiz braucis uz Darvinu, bet tagad stāv aiz garāžā. Vispār pilsēta izskatās nedaudz nolaista. Tur gan ir izveidota interesanta taciņa no pilsētas dārza uz veco depo, kur tiek parādīta pilsētas vēsture attēlota uz flīzītēm – interesanti.

Atgriezušies kempingā pavakariņojam, paskatāmies televizoru un dodamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – sešpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVI

2007. gada 8. jūlijs (Alice Springs)

Tā kā visa diena bija ieplānota pavadīt bez steigas, tad piecēlāmies samērā vēlu, kaut kur ap 8:00, aizgājām paēst un nolēmām doties uz Alice Springs veikalu ielu iepirkt suvenīrus. Lai arī ir svētdiena, tirdziņš uz gājēju ielas darbojas, darbojas arī suvenīru veikaliņi. Tiek nolemts šeit iepirkt mājup vedamos suvenīrus. Iesākumā veikaliņi tiek ievērtēti, lai saprastu kopējo cenu līmeni. Piemēram, ķengurādas cepures cena var svārstīties no 40 – 70 AUD pēc izskata neatšķiroties. Suvenīru klāsts ir standarta, krūzītes, magnētiņi, atklātnītes, bumerangi un didgeroo (mūzikas instruments).

Ieejam arī grāmatu veikalos; tur var dabūt smukas bilžu grāmatas ar Austrālijas bildēm. Vienā no grāmatu veikaliem runājot savā dzimtajā valodiņā, pārdevējs mums pajautā, vai mēs gadījumā neesam no Polijas. Apskaidrojam, ka esam no Latvijas, to vietu viņš zināja, jo jaunībā esot pāris gadus dzīvojis Austrumeiropā, taču valodas atšķirt tā arī nav iemācījies.

Ielu tirgotāju suvenīru klāsts visbiežāk sevī ietver, made in China ražojumus, kurus var nopirkt arī Rīgas dzelzceļa stacijas kioskos, plastmasas naudas koki, vardes, zilonīši utt. Mans mērķis ir atrast magnētiņu no bleķa ar Austrālijas kontūrām, diemžēl nekas tāds Alice Springs nav. Nopirku Austrāliešu garā apzīmētu krūzīti, taču, kad viesnīcā izķidāju no iepakojumu izrādījās, ka tikai dizains bildītei ir veidots Austrālijā, krūzīte pati taisīta Ķīnā, biju nedaudz škrobīgs, bet lai nu kā 80% iepirkto mantu bija made in Australia.

Alice Springs redzēju arī vismodernāko publisko tualeti. Tā atrodas netālu no tirgus ielas, izskatās, kā bleķa kaste, pieejot automātiski atveras durvis un balss saka: „Welcome”, tad durvis aiz muguras, kā liftā aizveras un sāk skanēt klasiskā mūzika. Tiek ar paziņots, ka tualete ir tavā rīcībā 10 minūtes, pēc kurām izdzisīs gaisma un mūzika izslēgsies. Vēlāk uzzināju, ka tualete, atvērta tikai 2. jūlijā. Bija iespaidīgi: 10 no 10 ballēm.

Pēc suvenīru iepirkšanas devāmies uz muzejiem. Pirmais mūsu apmeklējuma objekts bija Reptile Centre, turpat netālu no mūsu All Seasons viesnīcas. Reptiļu centrs izskatās pēc parastas ģimenes mājas. Ieejot iekšā ir kase, kur nopērkam biļetes. Pārdevējs un laikam arī īpašnieks mums paziņo, ka pēc kādām 10 minūtēm viņam būs brīvāks brīdis un tad viņš priekš mums pabakstīs krokodilu. Krokodils ir salty un vārdā Teddy. Tedijs ir bijis slikts puika, uzbrucis laivu motoriem un tādēļ notverts ievietots stikloplasta baseinā.

Iesākumā apskatām fosiliju izstādi, lai saprastu, kā radušies krokodili, palasām faktiņus par krokodiliem. Izrādās Otrā pasaules kara laikā, vienu nakti Bangladešā 2000 purvā aplenktiem japāņiem uzbrukuši krokodili, rītu piedzīvojuši tikai 25. Tālāk nonācām čūsku un ķirzaku valstībā. Lielākoties tie bija vietējo tuksnešu iemītnieki. Visi kā viens indīgi, bet bez somām.

Mani favorīti viennozīmīgi bija Thorny Devil mazs skudru ēdājs ķirzaks, kas dienā apēd 1000 skudras, bet izskatās pabriesmīgs. Viņam ir arī fīča, kas ļauj dzert ar peļķē iemērktu kāju.

Tad dodos apraudzīt Tediju, pa ceļam aplūkoju Scingus un varānus, taču krokijs mani interesē vairāk. Kā reiz arī bakstītājs ir klāt un kacina Tediju mērcot ūdenī zivju ķeramo tīkliņu. Tā kā baseinam ir stikla siena varu novērot Tediju rīcībā, peldas rāda zobus un, protams, smaida. Dodos atpakaļ izlasu stāstu par Filipīnās Bangladešā anakondu noēstu vācu tūristu un viss – eju ārā. Šamo vietu ir vērts apmeklēt.

Nākošais plāna punkts ir pāri parciņam un saucas Royal Flying Doctor Service (RFDS) muzejs, taču vaļā tas veras tikai 14:00 un mums pusstundu jāslaistās pa parku. Parkā bez mums ir iepirkumu ratiņi, kuri Austrālijā izskatās dzīvo savu dzīvi. Pat visnomaļākajā pilsētas nostūrī vai klajumā gandrīz vienmēr ir atrodams kāds no viņiem. Tad parkā bez kokiem ir arī aborigēni. Viņi tur vienkārši sēž zālītē un relaksējas. Tā nu pastaigājamies, apskatām dižajam Stjuartam veltītu memoriālu, fotografējam vietējos, paši it kā pozējam, bet fotoaparāta objektīvu griežam blakus uz aborigēniem.

Ap RFDS muzeja ēku pamanām rosību – laiks ir pagājis un muzejs taisās vaļā. Mums ekskursija ir kopā ar Austrāliešu pensionāru grupiņu. Iesākumā mūs saved zālē, kurā visi noskatāmies filmu par RFDS. Galvenā doma ir sekojoša, Austrālija ir plašs kontinents, kur daudziem cilvēkiem līdz tuvākajam dakterim ir simtiem kilometru, bet arī viņi salauž pa kājai, saindējas ar pārtiku, baksta čūskas un krokodilus, viņiem dzimst bērni un piemeklē slimības, tad lai viņiem palīdzētu, dakteri lido ar lidmašīnām. Lidmašīnas var nosaukt par modernām lidojošām reanimācijas palātām, kuras var nosēsties praktiski visur kur ir zemes skrejceļš. Izsaukšana notiek pa radio vai satelītelefonu un viss serviss ir bezmaksas. Tāpēc daļēji RFDS tiek subsidēts no valsts, daļēji no ziedojumiem.

Serviss sevī ietver arī dakterēšanu pa radio, tas ir populāri aborigēnu apmetnēs un nomaļās fermās. Katrā apmetnē ir karte, kur cilvēka ķermenis sadalīts daudzos segmentos. Tad nu tu zvani un saki man iekšā sāp, dakteris prasa kurā segmentā tu saki B. Un tā noskaidro, kas par kaiti. Tad vēl ir zāļu kaste, tur nestāv zāles iepakojumā Cironoms, Paracetamols, Aktīvā ogle; nē, tur visas zāles ir ‘no name’ tikai B10 vai C18 un kas tās par zālēm zina tikai dakteris. Tas tā tādēļ, lai nenodarbotos ar pašārstēšanos. Zāļu kastes atslēgas parasti uztic kopienas vecākajam. Noklausījušies ievadlekciju, dodamies pētīt muzeju, tur redzami lidmašīnu modelīši, veco laiku slimnieku gultas un kādi 50 dažādu modifikāciju radioraidītāji un uztvērēji. Pēc muzeja suvenīru veikals un kafejnīca. Kafejnīca nestrādā, jo vakar esot bijusi Alice Springs svētki un brīvprātīgie noguruši guļot mājās. Iepērkam dažus suvenīrus, no kuru cenas daļa naudiņas aiziet RFDS ziedojumos.

Turpinām muzeju apmeklējumus un dodamies ar mašīnu uz lidostas pusi, kur atrodas dzelzceļa muzejs. Dzelzceļa muzejs veltīts Austrālijas megaprojektam dzelzceļam, kas savieno Adelaidu ar Dārvinu. Muzejā aplūkojam autentisko vilcienu, kas šad tad pa svētdienām vēl pakursē. Vislielāko iespaidu atstāj trešās klases vagons, kur tev 1000 km var nākties sēdēt uz parasta koka beņķa bez jumta. Vēl vilcienā ir pirmās klases vagons, restorānvagons. Pārsteidz arī, ka tualetes nodalījumā ir gulta.

Turpat ir arī dzelzceļa līnijai veltīts muzejs, kurā var apskatīt visādas lietiņas, saistītas ar dzelzceļa būvi. Palasām aprakstus, pacilājam instrumentus un dodamies atpakaļ uz Alice Springs.

Dienas pēdējā izklaide ir Desert Park. Šis parks ir sadalīts sektoros, kur katrā sektorā ir nodalīti kādai no Austrālijas klimata zonai raksturīgā flora un fauna. Mēs paņemam sev audio guide un dodamies iekšā. Atkal esam paspējuši laikā uz Birds of Prey (plēsējputnu) šovu. Taču salīdzinot ar Singapūrā redzēto, šis ir tāds pašvaks, lai gan putneļi ir vareni, vietējais vanadziņš var noķert gaļas gabalu lidojumā, pikēt un veikt akrobātiskus trikus. Tad dodamies uz ķenguru nožogojumu, kur ar pablandīties pa krūmiem meklējot, kur guļ ķenguri.

Tālāk seko reptiļu mājas apmeklējums, atkal redzu Thorny devils, protams, ir daudz un dažādi putni, bet tā kā neesmu putnu vērotājs tad īpaši neiespringu. Laba vieta ir nakts māja, tur apkopoti visādi tuksneša zvēreļi, kuriem patīk šiverēt pa nakti. No sākuma jāpagaida, lai acis adaptējas un tad jau var sākt pētīt dažādas somainās peles un žurkas. Grauzējiem līdz ar kaķu ieviešanu pienākuši grūti laiki, apslaktētas ir gandrīz visas sugas. Beigās, ja godīgi, nogurums dara savu un parka apskate piegriežas, kārtējais niedru kāpelētājķauķis tiek vienkārši ignorēts un kājas pašas nes uz izeju. Pie izejas uzkavējamies suvenīru bodē, piedāvājums ir standarta.

Atgriezušies viesnīcā dažas stundas atvelkam elpu un tad ar mašīnu dodamies vakariņās. Vakariņas notiek jau šurp ceļā pārbaudītā itāļu restorānā. Pasūtītais ēdiens ir garšīgs un paēduši dodamies uz stāvvietu, kur atstājām mašīnu. Mēģinot izbraukt ārā izrādās, ka stāvvieta ir maksas. Vietējie pusaudži, kas tusē turpat apkārt, mums rāda ceļu kā tikt līdz kasei, taču tad ārā brauc mašīna, kas jau samaksājusi, puikas pietur barjeru un mēs tiekam ārā tāpat. Atgriezušies viesnīcā paskatos televizoru un liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – trīspadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: